Milda Brehmane-Štengele

Milda Brehmane-Štengele

Uldis Ģērmanis - Māsasdēls
Auguste Ģērmane - Māsa
Lilija Štengele - Svaine
Alise Brehmane - Māsa

Milda Brehmane-Štengele (1893–1981) – operu un koncertu dziedātāja, dramatiskais soprāns. Jau 11 gadu vecumā darbojusies vācu Rīgas Pilsētas teātrī, tad Apollo un Jaunajā Rīgas teātrī (sākumā kā koriste, vēlāk kā aktrise). Līdztekus privāti mācījusies dziedāšanu pie M. Zandera un J. Darska. 1913. gadā Interimteātrī nodziedājusi savu pirmo lomu – Zībeli Š. Guno operā "Fausts". Beigusi Gustava Gižicka Rīgas mūzikas skolu, Jēkaba Dubura dramatiskos kursus un Rīgas Ķeizarisko mūzikas skolu, mācījusies arī klasisko baletu. Papildinājusies Berlīnē, Itālijā un Parīzē. Bijusi Latvijas Nacionālās operas un Latvijas Valsts filharmonijas soliste, kā arī dziedāšanas pasniedzēja un operklases režisore Latvijas Konservatorijā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un Tēvzemes balvu.

Dzimusi Rīgas metālstrādnieka Jāņa Brehmaņa un viņa sievas Līzes (dzimusi Ādamsone) ģimenē. Māsas – Nacionālā teātra aktrise Alise Brehmane un operas koriste Auguste Ģērmane.

1916. gadā apprecējusies ar Jāni Štengeli. Laulībā dzimusi meita Guna.

Par Mildu Brehmani-Štengeli

"Mans pirmais iespaids par viņu bija visai nenoteikts, bet vēlāk, viņu iepazīdama vairāk, sapratu, ka esmu sastapusi neparastu sievieti, kura apveltīta ar vienreizēju talantu, īstā dzīve viņai bija uz skatuves, bet reālajā, praktiskajā viņa nepazina kompromisus, jo darīja visu, lai sevi maksimāli atbrīvotu no rūpēm par ikdienu un varētu veltīt sevi teātrim. Viņas rīcība bija spilgta, emocionāla un temperamentīga, tādēļ bieži gadījās pārpratumi, pat darbā. Viņas emocionālās izpausmes tika uzskatītas par primadonnas kaprīzēm, īstenībā tā bija spilgtas personības kategoriska prasība respektēt viņas ieceri tēla veidojumā vai kādas dziesmas interpretācijā. Strādājot pie lomas, viņa vienmēr centās maksimāli izzināt attiecīgā laikmeta mākslas stilus, tā laika cilvēku garīgās problēmas, viņai bija būtiski uzzināt, kā toreiz cilvēki juta, ko domāja, kādi bija viņu tikumi, ko cildināja, ko pēla, kas bija grēks, kas tikums. Kādi bija tērpi un kādas bija rotas. Izziņai netika taupīts nekas, ne laiks, ne spēks, ne nauda. Gandrīz visām lomām dziedātājai bija personiskie kostīmi un rotas. Kad viņa gatavoja titullomu Pučīni Toskā, viņa aizbrauca uz Romu, lai savām acīm redzētu slaveno cietumu, no kura mūriem Toska gāja nāvē."
Āboltiņa, Skaidrīte (materiālu publicēšanai sagatavoja Olga Pētersone). Ja cilvēks savā dzīvē ir ļoti laimīgs, tad, man liekas, uz skatuves viņš nevar būt labs aktieris. Varbūt pat labāk, ja personiskā dzīve nav sevišķi laimīga. Diena, Nr. 228, 23.10.1993.

---

Par Mildas Brehmanes-Štengeles profesionālo darbību

"Māksliniece aizvadījusi garu un bagātu mūžu, teātris un skatuve bija vienīgais viņas dzīves saturs. Grūti iedomāties otru mākslinieku, kas tik fanātiski mīlētu to, ko dara, kas tik apzināti un ar apskaužamu gribasspēku ietu uz savu izvēlēto mērķi. Dziedātājas atmiņu grāmatā "Laime" var lasīt nemitīgu atgādinājumu: "Mana dzīve bija skatuve, un tā arī bija mana laime. Man vienmēr ir licies – pašas dzīvei nekas nav vajadzīgs – tikai skatuve." Un šai laimei viņa upurēja daudz ko no savas dzīves. Viņas vārdos un darbos nemaldīgi jautās milzīga bijība un cieņa pret Operas namu, un darbu šajā teātrī viņa turēja kā svētumu. "Mūžīgi biju ar sevi nemierā – nekas nelikās pietiekami labs, vienmēr domāju, ko vēl varētu darīt, lai loma kļūtu saistošāka, interesantāka..." Šos vārdus M. Brehmane-Štengele atkārtojusi vairākkārt, un tie atsedz pašu būtiskāko mākslinieces īpašību – nerimtīgo izpausmes un pilnīgošanās tieksmi. "Ja cilvēks savā dzīvē ir ļoti laimīgs, tad, man liekas, uz skatuves viņš nevar būt labs aktieris. Varbūt pat labāk, ja personiskā dzīve nav sevišķi laimīga." Varbūt tas izskaidro mākslinieces tik bezgalīgo pieķeršanos skatuvei, savam teātrim un daudzajām lomām, kas 34 gadu laikā iestudētas uz Nacionālās operas skatuves. Visas tās – ne tikai vokāli spoži izpildītas, bet arī aktieriski talantīgas, kustību dejas plastikā izstrādātas."
Sarkane, Ligita. Latviešu operzvaigzni Mildu Brehmani-Štengeli pieminot. Latvijas Jaunatne, Nr. 234, 19.10.1993.

---

"Ko lai saku jums par sevi?" jautā mūsu izcilā dziedone. "Nav jau sen, ka svinēju savu 25 g. atceres dienu, kopš esmu veltījusi dzīvi mākslai. Ar 11 gadiem es jau redzēju rampas ugunis toreizējā "Apollo" teātrī. Biju koriste, vēlāk aktrise Jaunajā un Interimteātrī. Izrādījās, ka man ir balss, un sākās tās grūtie izveidošanas, "skolas" gadi. Kara gados biju Krievijā, bet Nac. operā esmu saistījusies kopš 1921. gada [..]. Pirmā operas partija man bija Madliena ("Rigoletto"), tad Olga – "Jevgeņijā Oņeginā". Pēc tam esmu dziedājusi visas lielākās dramatiskās partijas kādās 25 operās, kas parādījušās manā laikā Nacionālajā operā. Esmu uzstājusies arī operetēs, piem., "Silvā"."
Raksta pirmpublikācija žurnālā "Zeltene". J. Mednieks. Sarunas. Latvju sievietes mākslā un darbā. Rīga: J. Grīnberga apgāds, 32. lpp.

Zīmīgākās lomas

1920: Karmena (Ž. Bizē "Karmena")
1920: Maiga (A. Kalniņa "Baņuta", pirmuzvedums)
1920: Ortrūde (R. Vāgnera "Loengrīns")
1921: Spīdola (J. Mediņa "Uguns un nakts", pirmuzvedums; arī 1924. gada uzvedums)
1921: Santuca (P. Maskaņji "Zemnieka gods"; arī 1946. gada uzvedums)
1922: Aīda (Dž. Verdi "Aīda")
1922: Hanna (N. Rimska-Korsakova "Maija nakts")
1923: Salome (R. Štrausa "Salome")
1923: Mona Liza (M. fon Šillinga "Mona Liza")
1923: Valentīna (Dž. Meijerbēra "Hugenoti")
1923: Toska (Dž. Pučīni "Toska")
1924: Fra Diavolo (D. Obēra "Fra Diavolo")
1925: Leonora (L. van Bēthovena "Fidelio"; arī 1944. gada uzvedums)
1925: Militrisa (N. Rimska-Korsakova "Pasaka par caru Saltanu")
1926: Dezdemona (Dž. Verdi "Otello")
1926: Fevronija (N. Rimska-Korsakova "Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu")
1926: Zīglinde (R. Vāgnera "Valkīra")
1926: Minnija (Dž. Pučīni "Meitene no Kalifornijas")
1927: Amēlija (Dž. Verdi "Masku balle")
1928: Madalēna (U. Džordāno "Andrē Šenjē")
1928: Zenta (R. Vāgnera "Skrejošais holandietis")
1928: Helēna (Ž. Ofenbaha "Skaistā Helēna", viesizrāde Dailes teātrī)
1929: Taīsa (Ž. Masnē "Taīsa")
1930: Rozalinde (J. Štrausa "Sikspārnis")
1931: Leonora (Dž. Verdi "Likteņa vara")
1934: Kundri (R. Vāgnera "Parsifāls")
1935: Sābas ķēniņiene (K. Goldmarka "Sābas ķēniņiene")
1936: Adriāna Lekuvrēra (F. Čilea "Adriāna Lekuvrēra")
1938: Manona Lesko (Dž. Pučīni "Manona Lesko")
1938: Džuljeta (Ž. Ofenbaha "Hofmaņa stāsti")
1939: Marija (P. Čaikovska "Mazepa")
1940: Leonora (Dž. Verdi "Trubadūrs")
1941: Baņuta (A. Kalniņa "Baņuta")
1941: Elza (R. Vāgnera "Loengrīns")
1944: Jenufa (L. Janāčeka "Jenufa")
1946: Neda (R. Leonkavallo "Pajaci")
1948: Mizete (Dž. Pučīni "Bohēma")
1949: Marina Mnišeka (M. Musorgska "Boriss Godunovs")
1952: Jaroslavna (A. Borodina "Kņazs Igors")

Karjeru sākusi ar mecosoprāna lomām, tai skaitā titulvaroni Bizē "Karmenā", ar kuru ieguvusi publikas un kritikas ievērību. Drīz pārgājusi uz dramatiskā soprāna partijām, kļūstot par neapstrīdamu primadonnu. Viņa valdzinājusi ar plašo diapazonu, augsto vokālo kultūru, emocijām bagāto dramatisko tēlojumu un savdabīgo plastiku. Sniegusi aptuveni 80 leģendām apvītas lomas operās un klasiskajās operetēs, kā arī neskaitāmus koncertus. Dziedājusi viesizrādēs Berlīnē, Kauņā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Tbilisi, Viļņā u. c. Koncertējusi Francijā, Krievijā, Somijā, Vācijā un Zviedrijā. Ilgstošas un ārkārtējiem panākumiem bagātas ir 1928–1930 vairākkārtējas viesizrādes Maskavas Lielajā teātrī (titullomas Ž. Bizē "Karmenā", R. Štrausa "Salomē", Dž. Verdi "Aīdā") un Tbilisi operteātrī Gruzijā – Šarlote (Ž. Masnē "Verters"), Liza (P. Čaikovska "Pīķa dāma"), titulloma Dž. Pučīni "Toskā", Ž. Bizē "Karmenā", Dž. Verdi "Aīdā". Ar apbrīnojamu skatuves ilggadību turpinājusi iestudēt jaunas lomas un dziedāt arī pēc Otrā pasaules kara uz dzīves 60 gadu sliekšņa.