Kārļa Jansona folkloras vākums un vēstules Pētera Šmita kolekcijā LFK [527]
Latviešu folkloras krātuves fondos glabājas daudzas apjomīgas kolekcijas, kuras iesnieguši profesionāli folkloras pētnieki, taču līdzīgi kā Krišjāņa Barona sakārtotajam tautasdziesmu vākumam arī šīm kolekcijām bijuši aktīvi līdzstrādnieki no tautas vidus. Viena no šādām kolekcijām ir
Pētera Šmita folkloras vākums LFK [527]. No apjomīgās kolekcijas, kas sastāv no 49811 folkloras vienībām,
3096 Pēterim Šmitam iesūtījis
Kārlis Jansons no Plāņu “Vec-Kanāžiem”. Iespējams, tieši tādēļ, ka vākums atrodas lielākas kolekcijas ietvaros, tas palicis nepamanīts un nenovērtēts. Kārļa Jansona vākums ir īpašs ar to, ka līdztekus folkloras vienībām saglabājušās arī to pierakstītāja vēstules Pēterim Šmitam, ļaujot ielūkoties savdabīgā un uzcītīgā garamantu vācēja personībā. Lai arī šāds ieskats folkloras vākšanas kontekstā nav unikāls, tomēr tas ir salīdzinoši reti pieejams materiāls mūsdienu folkloras pētniekiem un interesentiem.
1921. gadā Kārlis Jansons
raksta: “Es, Dāva un Kristinas dēls, piedzimu 6. decembrī 1895. gadā, Plāņu “Vec-Kanāžos”. 5 gadi vecs iesāku dziesmu grāmatā burtus pazīt mācīties. Kopā lasīt ar savas tēvmātes palīdzību gadu vēlāk iesāku Jaunā Derībā Mateusa 2. nodaļā. Skolas izglītību, kura, ar A. Niedras vārdiem runājot, “dara pilnu mūsu dzīvi”, baudīju tikai piecas ziemas vietējā Plāņu pagasta Sarkaņu skolā, no kuras ar toreizejā draudzes skolas mācību kursa apmēru izstājos 1912. gada pavasarī, no kura laika mācos autodidaktiskā ceļā un dzīvoju mājā, ko darīja “neatkarīgie apstākļi”, kas izpaudās manu vecāku mazturības personā. Pateicoties pedantiskai grāmatu krāšanas mīlestībai un pa pusei atzītai atmiņas spējai, ar liekām kapeiciņām, skaitos par apmēram 300 dažādu grāmatu īpašnieku”.
Jansona ikdienas nodarbošanās bija pasta vešana no Plāņiem uz Smilteni, bet folkloras materiāli pārrakstīti šādi: “Visi mani materiāli ir tikai uzmesti naktīs – mazas laktāna lampiņas gaismā un pusdienās, kad dažreiz pat miegs nāk…”.
Kārļa Jansona novadnieks un draugs rakstnieks un literatūrvēsturnieks
Pēteris Ērmanis, atmiņās Jansonu atceras kā līdzcilvēku nesaprastu: “Jauns gados, viņš audzināja pilnbārdu, ģērbās ļoti vienkārši un vispār viņam bija rakstura savādības, nesaprotamas ļoti ikdienišķīgi un praktiski reāli noskaņotajiem plānēniešiem, vecajiem un jaunajiem [..] Tāda viņam bija jocīga daba, ko plānēnieši citu varēja teikt kā: tas ir ķerts, paviegls prātā”. Jansons rakstījis arī dzeju – 1920. gadā Smiltenē ar pseidonīmu
Kāvs nodrukāts dzejas krājums “Atzīšanas sāpju prieks un ielāpu vārdi”.
Senākā no vēstulēm, kas atrodas kolekcijā, datēta ar 1920. gadu un, visticamāk, tapusi, atsaucoties uz Pētera Šmita aizcinājumiem presē piesūtīt folkloras materiālus. 1921. gadā “Valdības vēstnesī” publicētajā
ziņā Šmits rakstīja: “Uz manu uzaicinājumu esmu dabūjis piesūtītu kādu tūkstoti māņu no dažādiem apgabaliem. Bet jau priekš tam K. Jansons Plāņu Kanāzī un skolotājs Z. Lanemanis [Zelmārs Lancmanis] man katrs bija piesūtījuši pa tūkstotiem māņu”.
Sarakste ar Pēteri Šmitu ilgst līdz 1924. gadam. Kā liecina vēstules, Šmits novērtējis Janosona darbu un, zinot viņa nepiepildīto vēlmi pēc izglītības, sūtījis Jansonam savus lekciju pierakstus, grāmatas, tai skaitā “Latviešu mitoloģijas” (1918) pirmo izdevumu. Jansons atbildes vēstulē rakstīja: “Ļoti godātais P. Šmidta kungs! Nezinu, kādu gandarījumu būtu spējīgs Jums nosūtīt par abām Jūsu grāmatām, no kurām '”Latviešu mitoloģija” ir retums nevien manā grāmatu krātuvē, bet visā latviešu literaturā. Sirsnīgs, sirsnīgs paldies!” Vēstulēs arī minēts, ka Šmits plānojis Jansonu apciemot Plāņos, taču nav zināms, vai tas tiešām tā noticis.
Kārlis Jansons sarakstījies arī ar Apsesdēlu un Ziemeļnieku, kuru pazinis no skolas gadiem, kā arī Pēteri Birkertu, kura kolekcijā
LFK [855] arī atrodami Jansona savāktie folkloras materiāli un
vēstules. Tieši Ziemeļnieks esot pamudinājis Jansonu iesniegt pieteikumu Kultūras fondam, lai saņemtu finansiālu atbalstu folkloras vākšanai.
Pēteris Šmits bija ļoti daudzpusīgs folkloras pētnieks. Viņa pētnieciskās intereses bija saistītas ar mitoloģiju, pasakām un tautas ticējumiem jeb tā laika leksikā – māņiem. Iespējams, tieši tādēļ skaitliski visvairāk Jansons iesūtījis māņus par ļoti dažādām tēmām. Līdztekus māņiem, Jansons pierakstījis arī pasakas, teikas, sapņu skaidrojumus, plaši aprakstījis tuvāku un tālāku apkārtni, iesūtījis māju nosaukumus, laika pareģojumus, svētku un paražu aprakstus, tautas ārstniecības metodes, tautasdziesmas,
buramvārdus: “Mana tēva māte bija pūtēja, tāpēc, kā redziet, zinu arī pūšamos vārdus. Viņas dēls – mans onkuls – Jānis Jansons –, tagadējais Burtnieku draudzes skolas skolotājs, šos vārdus ir uzrakstījis vienkopus, no kuriem tad dažus piemēra dēļ Jums šoreiz pielieku.”
Raksturojot Jansona folkloras vākumu, jāmin divas īpatnības. Pirmā, vākumā plaši pārstāvēti ticējumi, kas saistīti ar sieviešu reproduktīvo veselību un dzemdniecību. Folkloras vācēja piekļuve tik intīmām dzīves detaļām šķiet pārsteidzoša, tomēr atbildes meklējamas Jansona paša īpatnajā tēlā un veselības stāvoklī. Kā
atminas Pēteris Ērmanis, meitenēm Jansons nevarējis patikt: “Tomēr ar sievietēm viņš visumā sapratās labāk nekā ar vīriešiem. Pati lielākā interese viņam laikam gan bija par visādiem māņiem un ticējumiem, arī par tādiem, kam sakars ar cilvēku intīmām padarīšanām. Māņu dēļ viņš izjautāja vecīšus un vecenītes, brauca pat patālus ceļus, lai tādus satiktu, visu pierakstīja”. Lai arī ne vienmēr visām vienībām teicēji norādīti, kādā no vēstulēm Jansons piemin savus teicējus: “Personas, no kurām visvairāk māņus esmu noklausījies, ir šās: mani vecāki, Pēteris Ozols Vijciemā, Marija Ozols Vijciemā, Anna Puriņ Vijciemā, Līze Saknīt Plāņos, Marija Lielais Plāņos, Dāvis Mucenieks Plāņos, Kristina Gutman Smiltenē, Jānis Strumpe Plāņos”.
Otrā īpatnība, vācot folkloru, Jansons nav vairījies no “nerātnajiem māņiem” (kā tos pats nosaucis), kas bieži nemaz nav tikuši uzskatīti par pierakstīšanas vērtiem. Kādā no vēstulēm viņš raksta: “Nupat noklausījos šādu
nekaunīgu pasaku, kuru Jums uzrakstu visā kailumā [..] Atvainojiet, lūdzami, mani, ka rakstu Jums uz vienas lappuses un pie tam tik bezkaunīgu pasaku, kura nez' vai maz Jums noderēs”.
Savu slikto veselības stāvokli Janosns vairākas reizes pieminējis vēstulēs Šmitam. Nosūtot savu fotogrāfiju, Jansons raksta šādi: “Pieliku pie šīs vēstules Jums savu noģīmi, kurš gan Jums maz kritīs svarā, jo fiziskā ziņā esmu kroplis: galva jau no dzimšanas, man pievilkta drusciņ pie kreisā pleca”. Citreiz šāda ziņa: “Acumirklī, atvainojiet, vairāk materiālu nespēju uzrakstīt, jo man gandrīz visu šo vasaru no deguna asisns tek…”.
1925. gada 1. septembrī “Latvju Grāmatā”
publicēta sēru vēsts: “Kārlis Jansons, bibliogrāfs un čaklais tautas garamantu krājējs, 11. augustā miris savās tēva mājās Plāņu Veckanažos, nepilnus 30 gadus vecs. Viņš pavadīja savu mūžu nepārtrauktā darbā, savākdams vairākus tūkstošus tautas māņus, mīklas, sakāmvārdus”. Aizvien neatbildēts paliek jautājums, kas noticis ar Pētera Šmita vēstulēm, ko saņēmis Kārlis Jansons. Diemžēl, nav zināms Jansona salīdzinoši bagātās bibliotēkas un korespondences liktenis.
Šmita sastādītajos “Latviešu pasaku un teiku” krājumos ir iekļauti Jansona iesūtītie materiāli. Piemēram, trīs teiku sējumos (13.-15. sēj.) ir
30 Kārļa Jansona iesūtītās teikas par mājas kungu, vilci, burvjiem, u.c. Krājumus sāka publicēt 1925. gadā, līdz ar to prieku par sava materiāla publicēšanu Jansons nepiedzīvoja. Savukārt “Latviešu tautas ticējumos” (1940.-1941.), kuru izdošanu nepieredzēja ne Kārlis Jansons, ne Pēteris Šmits, iekļauti vairāk kā 600 Jansona iesūtītie ticējumi.
Kārļa Jansona savāktie folkloras materiāli un vēstules pieejami Pētera Šmita folkloras vākuma LFK [527]
5. aploksnē. Aprakstu sagatavoja Digne Ūdre.
