Es stāv' uz augstu kalnu
Un skatos jūriņā.
Es stāv' uz augstu kalnu
Un skatos jūriņā.
Tur redz vien kuģīt' peldam,
Tur iekšā bij' trīs brāļ'.
Tas jaunākais no viņiem,
Tas uz tā kuģa bij'.
Tas dev' man zelta gredzen'
Un sacīja uz man':
Ak, meitiņa, cik skaista,
Bet esi nabadze.
Ja nabadzīte esmu,
Es iešu klosterī.
Un klosterī tā gāja,
Kā bij' apņēmusies.
Kad kungs to dabūj' zināt,
Tad sirds tam sāpēja,
Tad viņš uz kloster' gāja,
Pie durvīm klaudzināj'.
Lai ārā nāk tā meitiņ',
Kas vakar uzņemta!
Lai ārā nāk tā meitiņ',
Kas vakar uzņemta!
Kas še ir iekšā nācis,
Tā ārā nevar tikt.
Kas šeit ir iekšā nācis,
Tas ārā nevar tikt.
Ja viņa nenāks ārā,
Tad kloster's aizdegsies.
Ja viņa nenāks ārā,
Tad kloster's aizdegsies.
Tad viņa ārā nāca
Ar koši melnu kleit'.
Tai mati bij' nogriezti,
Tas gāja tam caur sirds.
Tā viņam dzert(i) deva
No savu rociņu.
Tā viņam dzert(i) deva
No savu rociņu.
Pēc divipadsmit stundām
Kungs beidza dzīvību.
Pēc divipadsmit stundām
Kungs beidza dzīvību.