Sākās strauji notikumi. Pēc mēneša mūsu zenītvienībai pienāca pavēle pārcelties uz Tukuma pilsētu tuvāk dzelzceļa stacijai. Runa gāja, ka tuvākā laikā būs jādodas uz fronti. Tukumā mēs apmetāmies žīdu skolā. Kādas nedēļas nogalē, pēcpusdienā mums pienāca telegramma būt trauksmes stāvoklī. Domājām, ka tā ir parastā mācību trauksme. Pēc kādas stundas pie mūsu skolas piedrāzās melna, nokvēpusi tankete. No tās izlec pāris nokvēpuši leģionāri pilnā apbruņojumā. Dodamies kancelejā pie mūsu baterijas komandiera. Tur uzzinu, ka Jelgava aizdedzināta. Gebītskomisārs Mēdems licis garnizona karavīriem nodedzināt Jelgavu ar visu pili. Taisni kā viduslaikos. Iemesls rīcībai bijis izlūku ziņojums, ka no dienvidiem tuvojas krievu tanku kolona, kas jau ielauzusies Jelgavas priekšpilsētā un ieņēmusi staciju. Dzirdamas tanku artilērijas zalves. Mēdems zināja, ka Jelgavas, ap 400 karavīru lielais garnizons, kurš nav apbruņots ar prettanku ieročiem un munīciju, nebūs nopietns pretinieks krievu armijai. Viņš atrada par pareizu vienkāršu paņēmienu, lai tanki netiktu tālāk – aizdedzināt pilsētu. Jelgavas mājas lielāko tiesu bija no koka. Karstais, sausais laiks palīdzēja degt Jelgavai kā lāpai. Drausmīgi, ko pārdzīvoja Jelgavas iedzīvotāji. Tālumā lielgabalu dunoņa. šāviņu un granātu sprādzieni. Karavīru pavēles atstāt iedzīvotājiem mājas. Panikas pārņemti tie met rokas granātas dzīvokļos, kas tūlīt pārvērš mājas liesmās.
Kad prasījām vai Jelgavai izbrūk daudz tanku un karavīru, tad neviens neko konkrētu nespēj pateikt. Viņi paši esot caur liesmām izglābušies un nevarot zināt vai krievi nedošoties tālāk uz Tukumu. Tūlīt tika izziņota kaujas trauksme. Tukuma galvenā štābā tika izstrādāts Tukuma aizsardzības plāns. Uz visiem ceļiem tika izsūtītas patruļas un izsniegts kaujas apbruņojums: automāti, rokas granātas, prettanku dūres. Pakāpeniski tika nodibināti sakari ar visām Tukuma aizsardzības vienībām, arī vācu.
Nākošā dienā ieradās pie mums vācu ģenerālis, kurš uzrādīja pilnvaras no vācu ģenerālštāba mītnes, Hitlera. Var redzēt precīzo vācu sakaru un izlūku dienestu darbību. Dažu stundu laikā par šo krievu iebrukumu jau bija zināms vācu ģenerālštābā. Ir jau arī iemesls. Fronte vēl atradās aiz Latvijas robežām. Te pēkšņi Latvijas teritorijā iebrūk krievu armija un grib nogriezt, sašķelt Latvijas teritoriju līdz jūrai. Ielenkumā paliktu Rīga, visa Vidzeme, Latgale un galvenā dzelzceļa maģistrāle Ventspils–Rīga. Visa apgāde armija bija apdraudēta. Rīgā ir radusies zināma panika vācu iestādēs, jo radušās bažas, ka var iekļūt "maisā". Ģenerālis noskaidrojis, ka Jelgavai ir uzbrukuši septiņi krievu tanki, bez kājnieku vienībām. Faktiski šie tanki Jelgavas garnizonā un štābā izcēla paniku. Šie tanki, bez kājniekiem, pie pareizas militāras rīcības, neko ļaunu Jelgavai nevarēja nodarīt. Uz baumu pamata, nepārliecinājies par reālo stāvokli, Mēdems ķēries pie visneapdomīgākās rīcības. Ģenerālis mums pavēlēja aizturēt bēgošās vācu vienības. Augstākās militārās un civilās dienesta personas nogādāt viņa štābā Tukumā. Ģenerālis mūsu klātbūtnē paziņoja: "Es vairāk uzticos latviešu leģionam, nekā pašreiz mūkošo vācu armijas vienību komandieriem. Ja ir kādi trūkumi jūsu apbruņojumā, to tūlīt iesniegt rakstiski, visas automašīnas, kas iet caur Tukumu, rekvizēt un tās paliek jūsu rīcībā." Mani nozīmēja par trauksmes vada komandieri. Mani kopā ar desmit mana vada vīriem tūlīt norīkoja uz galvenās maģistrāles Tukums–Rīga, kur no stacijas ceļš iet kalnā uz Tukuma centru, ar pavēli atejošās vācu vienības nogādāt štābā. Rekvizēt autotransportu. Apbruņoti bijām līdz "zobiem". Sākumā domāju, ka ģenerāļa rīkojums ir pārspīlēts. Nebija ilgi jāgaida, kad mūkošās civilās iestādes, glītās pelēkās automašīnās un autobusos tuvojās mūsu krustojumam. Augstajiem vācu kungiem bija liels pārsteigums, ka latviešu leģiona patruļa, desmit līdz "zobiem" apbruņoti karavīri, aiztur vācu augstāko rangu virsniekus ar to padotajiem un Zemgales apgabala pavēlnieku Mēdemu priekšgalā. Mēdema kungs no sākuma smaidīgs vaicāja, vai te nav kāda pārskatīšanās. Viņam tika paskaidrots, ka pildot Kurzemes kara apgabala ģenerālštāba pavēli, viņš tiek aizturēts un automašīnas tiek rekvizētas. "Donner veter, ferflugte menš, vediet tūlīt pie ģenerāļa. Gan es viņam parādīšu, kas te ir noteicējs." Tā kā neviens neizkāpa no autobusa, tad pieci karavīri ielenca to un pavēlēja no autobusa izkāpt. Noklakstēja automātu aizslēgi. Negribīgi un ļoti bailīgi braucēji tomēr izkāpa Mēdema kungs atsacījās izkāpt no sava sešvietīgā "Mersedesa". Mani puiši uzkāpa uz kāpšļiem un šoferi aizbīdīja no viņa sēdekļa. Mūsu "kanaki", kas mācēja vadīt automašīnu ieņēma šofera vietu un nogādājām Mēdema kungu pie ģenerāļa. Ari es devos līdzi štābā. Mēdema kungs smaidīdams sniedza roku ģenerālim. Roka tā ari palika gaisu tverdama, jo atskanēja ģenerāļa spalgā balss: "Gebiete komisar Medem, jūs tiekat ar augstākās vācu ģenerālštāba pavēli aizturēts." Mēdema kungs augstprātīgi pieprasīja ģenerāļa pilnvaru. To ģenerālis parādīja: "Bīttešen, hern gebit komisar Medem." Pirmo reizi redzēju, kā cilvēks var dažās sekundēs pārmainīties, ieraugot Hitlera personīgi parakstīto pilnvaru. No uzvaroša smaida līdz, nobālējuša , nevarīga cilvēka sejai. Vajadzēja pasniegt krēslu komisāram, citādi viņš būtu novēlies uz grīdas.
Mūsu uzdevuma daļa beidzās un mēs saņēmām rīkojumu turpināt savu sardžu dienestu. Vēl saņēmām kādas vairākas kravas mašīnas ar vācu karavīriem. Kā vēlāk uzzināju, Mēdems ar visu viņa štābu tika nogādāts Tukuma stacijā, un apsardzes pavadībā nogādāts Rīgā. Arī pārējās vācu karavīru vienības, kuras aizturēja Tukumā tika aizvestas uz Rīgu, kurā priekšniecība tika nodota kara tiesai, ar apsūdzību "Par kaujas postrņa atstāšanu bez augstākās pavēlniecības paroles." Mūsu ieguvums no vācu aizturēšanas bija mūsu rīcībā nonākusī kravas mašīna un divas vieglās automašīnas. "Mersedesu" turpmāk izmantoja mūsu baterijas komandieris Jēgers. Otra bija domāta patruļas dienestam – izlūkošanai un sakaru dienestam. Kravas mašīnu izmantoja pārtikas piegādēm, lielgabalu pārvietošanai un karavīru transportam no posteņiem. Pēc pāris dienām izlūku dienests ziņoja, ka krievu karaspēks šaurā ķīlī virzās no Lietuvas puses uz Jelgavu. Tur apstājies un gaida papildinājumu. Mums draudēja ielenkums. Mūsu Tukuma spēki bija par mazu, lai uzbruktu krieviem, tādēļ ģenerālis ar savu vācu štābu gatavojās doties uz Rīgu. Arī mūsu zenītbaterija, ar visiem lielgabaliem, gatavojās atstāt Tukumu. Ārkārtīgā steigā mums bija jābūt kaujas gatavībā, lai dotos uz Rīgu. Tas bija bīstams brauciens. Jebkurā brīdi, tuvojoties Tukuma–Ķemeru rajonam, varēja uzdurties krievu priekšējām vienībām.
Šoreiz man nelaimējas. Kopš krievu parādīšanās pie Jelgavas nodibinājās izlūku grupa, kas pastāvīgi novēroja krievu armijas kustību, uzbrukuma virzienu. Līdz šim šī grupa tika veidota no ģenerālštāba vācu karavīru apsardzes. Viņiem bija BMW motocikli ar kuriem kareivjus nogādāja novērošanas punktos. Nezinu, kāda iemesla dēļ, tieku nozīmēts no mūsu vienības ar trīs karavīriem kā grupas komandieris. Saņemu instrukciju doties uz norādīto novērošanas punktu. Jādodas ceļā bija tūlīt, pirms mūsu vienības izbraukšanas uz Rīgu. Novērošanas punktā, kādās mājās tiek uzturēti telefoniskie sakari ar štābu. Tā arī ceļā motociklisti ziņoja par notikumiem pie Jelgavas. No mūsu novērošanas punkta redzami degošās Jelgavas melnie dūmi. Naktī sarkana atblāzma, šausmīgi riebīga sajūta. Mūsu telefonam bija parole "Edelveis". Laikam tā bija dota no vācu štāba. Es savus ziņojumus nodevu latviešu valodā. Štābā bija tulks Kārlis. Mēs atradāmies 10–15 kilometrus no Tukuma, Jelgavas un Ķemeriem, kādus 10 kilometrus no Tukuma–Rīgas šosejas. Diezgan asprātīga sakaru līnija bija nodibināta ar vietējo saimniecībām, kam bija telefonu sakari. Ja kādās mājās vai to apkārtnē parādītos krievi, tas tiktu paziņots centrālei. Ja tas vairs nebūtu iespējams, tad mūsu novērošanas punktam. Parole visiem lielāko māju saimniekiem bija mūsu mājas telefona numurs. Ja sakari nedarbotos tad atsūtāms ziņnesis, jāšus, braukšus vai kājām. Mūsu tuvumā bija trigonometriskais tornis. Dienā tika ar tālskati novērota apkārtne, galvenie ceļi. Vēl arvien dega Jelgava. Vakarā pienāk telefona zvans par krievu armijas izlūku parādīšanos. Pagaidām tas ir ap 6–7 kilometri no mūsu atrašanās vietas. Par to ziņoju štābam. Kārlis man pateica, ka viņi dodoties "tūrismā" uz Rīgu. Tas nozīmē, ka štābs brauc projām. Līdz rītam pulksten 12.00 paliek apsardzes daļa kura mūs aizvedīs ar motocikliem. Neviens negulējām, jo tikko pienāca telefona ziņojums par krievu karavīru parādīšanos kādus divus kilometrus sāņus no mūsu mājām. Zvanu štābam par krievu izlūku darbību. Baidos, ka mēs nepaliekam maisā, lai gan tās ir atsevišķas krievu grupas. Maināmies visi trīs, ik divas stundas. Pēkšņi ap pulksten pusčetriem no rīta dzirdam automāta kārtu. Pēc desmit minūtēm mūsu trešais ir klāt. Viens vārds – krievi – izsaka visu. Zvanu štābam. Klusums. Vēl vienu reizi. Klusums. Zvanu mājām pa labi no mums. Klusums. Tā tad sakari ir norauti vai cita iemesla dēļ pārtrūkuši. Visa mājas saime kājās. Palikt mājās nozīmē pašnāvību, kā mums, tā arī saimnieku ģimenei. Esam par ilgu zvanījušies. Visā apkārtnē ložņā krievi. Saimniekam ienāca prātā laba ideja. Ar kauju mēs zaudēsim dzīvības kā jūs, tā mana ģimene. Vienīgais ātri pārģērbties privātos uzvalkos. Ieroču noglabāšanai ir laba slēptuve. Saimnieks ātri pasvieda mums bikses un vecus kreklus. Tas viss notikās pāris minūtēs. Nebija laiks pārdomām, kas pareizi izdarīts vai nepareizi. Mēs ieskrējām saimes istabā, kurā atradās liekas gultas. Nolikām savas privātās drēbes uz gultas gala. Paši palīdām zem segām un izlikāmies aizmiguši. Ilgi nebija jāgaida, kad atskanēja klauvējieni pie durvīm. Saimnieks vilcinādamies atvēra durvis. Krieviski jautāja, vai šeit nav iemucis fašists. Saimnieks atbildēja, ka tāda šeit nav. Trīs krievi ātri izskrēja pa istabām. Arī mūsu istabā ieskrēja. Mēs sastingām. "Saimniek, kas tie tādi?" Saimnieks: "Mani strādnieki." Mēs "samiegojušies" sēdus staipījāmies un žāvājāmies. Krievs pārlūkoja pagultes, norāva segas, tad aizskrēja skatīt citas istabas. Tur iekliedzās sievietes, vecāmāte ar 12 gadīgo saimnieka meitu un ganu meitu. Nekas neatlika kā nogaidīt tālāko. Krieviem nebija laiks sīkākai kratīšanai, jo bija jāatrod fašists. Pēc pāris stundām devāmies ar saimnieku lauku "darbos", siena vākšanā. Paretam mēģinājām sazvanīt štābu, bet no tā nekas neiznāca. Kāds kaimiņš brauca ar zirgu no Tukuma. Tas pastāstīja, ka Tukumā krievu nav. Esot nobijies, jo četrus kilometrus no šejienes, pie ceļa mežmalā, sastapis krievu posteni. Esot kādi trīsdesmit ar zirgiem un vāģiem. Pēc pāris kilometriem atkal krievi. Pārāk pārsteigts viņš nebija, jo Tukumā ir birdināts, ka šajā pusē esot redzēti no Jelgavas tuvojoties krievu zaldāti. Tā tad štābs ziņu par krievu karavīru atrašanos šosejas tuvumā ir saņēmuši. Nu mums bija skaidrs, ka motociklisti mūs uz Tukumu nevedīs...
Nolēmām sagaidīt nakti un tad mēģināt izlauzties līdz Slokai. Arī no tā nekas neiznāca. Ap pusdienas laiku kādi desmit krievi mūs pārsteidza uz lauka. Pavēlēja doties viņiem līdzi.
Kādu kilometru no mūsu mājam atradās liels šķūnis, kurā mēs un saimnieks tikām iesprostoti. Šķūnī mums priekšā atradās vēl kādi divdesmit arestēto, saimniekam labi pazīstami. Pie šķūņa durvīm stāvēja krievs ar automātu. Krievs brīdināja, ka nedrīkst sarunāties. Pie mazākā mēģinājuma izlauzties mūs nošaus. Ik pēc stundas, varbūt vairāk vai mazāk, atveda jaunus gūstekņus. Visi tuvāki vai tālāki kaimiņi. Arī viņi tika pārsteigti vai nu uz lauka, vai mājās ēdot. Visi tikai vīrieši. Acīm redzot meklēja fašistu "soldātus". Mūsu četru izredzes izsprukt bija diezgan vājas. Nezinājām, kas ar mums tiks darīts tālāk. Līdz vakaram mūsu šķūnis bija pilns. Visi, lielāko tiesu sēdus, salikām muguras kopā un mēģinājām nosnausties, lai galva paliktu skaidrāka, jo gulēts nebija divdesmit četras stundas. Nervi bija saspringti līdz pēdējam. Pašreiz man likās tāds atelpas brīdis. Varbūt kādas desmit minūtes biju nosnaudies. Tuvojās vakars. Nevarēju gulēt. Gribējās ēst un dzert. Dažs mēģināja sargam paprasīt dzert. Atbilde bija strupa: "Fašistu suņiem nekāda dzeršana nav vajadzīga, tik un tā jūs tiksiet nošauti." Kam bija vājāki nervi tie lūdza Dievu, raudāja. Mēs čukstus centāmies mierināt, ka nevajag ticēt katram draudam. Tad jau nebūtu vesti uz šķūnī, bet nošauti turpat, kur jūs tikāt saņemti. Tas drusku līdzēja. Vismaz histērija pārgāja.
Tomēr biju aizmidzis kādas stundas. Pēkšņi uztrūkos. Galva drusku skaidrāka. Mani draugi arī bija sakņupuši un gulēja. Pamodās arī pārējie. Iemesls bija durvju atvēršanas čīkstoņa. Četri krievi un viens virsnieks ar papīru rokā. Pirmie desmit, pie durvīm tuvākie, tika izstumti no šķūņa. Atkal durvis aizvērās un iestājās smags klusums. Neziņa, vai tie, kurus aizveda, tiek pratināti vai ved tiešām uz nošaušanu. Varbūt palaisti brīvē? Pēc pāris stundām no aizvestajiem atgriezās trīs. Katrs no mums gribēja zināt kā notikusi pratināšana. Izcēlās tāda kā murdoņa. Krievu sargs uzbļāva: "Nesarunāties!" Pratināšana vilkās līdz vēlai naktij. No katras grupas tika atvesti pa 2–3 cilvēkiem atpakaļ. Vienam no mums bija palicis klāt zīmulis un papīra gabaliņš. Uzrakstījām vienu jautājumu: "Par ko jūs tikāt atvesti uz šķūni atpakaļ?" Atbilde: "Īsti nezinot. Aizdomas, ka esam fašisti (aizsargi, šucmaņi vai leģionāri). Viņiem ir saraksti." Nu mums bija skaidrība. Mēs tiekam sijāti kā caur sietu. To dara čekisti. Mēs četri čukstēdami apspriežamies. Mans lēmums ir tāds, ka mēs līdz čekistu pratināšanai nedrīkstam nonākt. Kā to izdarīt? Desmit ieslodzītiem četri apsargi. Mēs esam četri. Katram no mums ir jādod sargam sitiens ar delnu pa kakla nervu. Vedot mūs jāieņem vieta blakus sargam. Pēc manas zīmes (atskatīšanās) reizē sitiens. Tā tas ir teorētiski. Un atkal ir jāpalaižas uz likteni. Ka mans lēmums ir diezgan pareizs, drīz vien piepildās. Vai nu vēlā nakts stunda, vai rīta tuvošanās, bet čekisti pārtrauc vešanu uz pratināšanu. Atkārtoti paņem pirmos desmit jau nopratinātos. Ar lielu sasprindzinājumu gaidām viņus atpakaļ. Paiet apmēram divdesmit minūtes. Mēs visi satrūkstamies. Atskan garas automātu kārtas. Tad vēl atsevišķu pistoļu. Mūs pārņem baiga nojausma. Nepaiet ilgs laiks kad nočīkst šķūņa durvis. Visu skati ieurbjas durvīs ar cerībām ieraudzīt aizvestos desmit nelaimīgos. Šoreiz čekisti ar kabatas spuldzi izsauc pēc saraksta nākošos desmit. Ak kungs, Dievs, kāda histērija, lūgšanās, tomēr nelīdz. Uzbļāvieni, daži sitieni, "nomierina" kā aitu baru. Nabaga latvieši. Par ko viņus bendē? Grūti mums nosēdēt un visu to redzēt. Krievi visu laiku mērķē ar saviem automātiem. Brīžiem liekās, ka arī čekistu nervi neizturēs un nospiedīs ieroča "mēlīti", kas darīs galu visām mūsu latviešu mokām. Sagatavojamies lēcienam. Šajā brīdi durvis tiek ātri aizvērtas. Skaits ir pilns. Tā tas turpinājās vēl vienu reizi. Tad jau ārā manāma maza krēsliņa un tiekam vesti mēs pārpalikušie. Nezinām, vai uz šaušanu vai pratināšanu. Mēs saskatāmies un ieņemam savas norunātās pozīcijas. Es esmu grupas kreisajā, otrajā rindā. Apmēram metru, pusotra no sarga. Pagaidām šis attālums nemainās līdz kamēr saskatīšu vajadzīgo aizsegu. Ak skaistā Latvija! Zvaigznītes vēl mirgo pie skaidrajām debesīm. Tā vēl ir viena sekunde, kas paveras šajā burvīgajā ainavā. Jākoncentrējas. Jāsasprindzina viss gribasspēks izšķirošam brīdim. Nupat redzu vienīgo aizsegu. Kreisā un labā pusē atrodas labi sazēlis rudzu lauks. Aiz tā saskatāms neliels mežs. Riskēt, ieraudzīt ko labāku? Nē. Paskatos atpakaļ uz katru savu draugu cieši. Tad lēciens sānus un sitiens. Izdevās! "Mūciet!" skaļi nobļaujos. Pāris soļos atrodos pie rudzu lauku malas. Ātrs skats atpakaļ. Ir izjukusi mūsu grupa. Viens no krieviem ir atjēdzies. Atskan automātu kārta. Tā nāk no rudzu lauku puses un trāpa tam, kas ir atjēdzies. Nav laika skatīt tālāko. Esam rudzos un mūkam cik ātri vien varam. Uz ceļa vēl atskan automātu kārtas, tad viss apklust.
Mežā mēs sanākam visi četri kopā. Vēl drusku atvelkam elpu. Tālumā redzu vēl kādus sešus siluetus, kas dodas mežā. Gaidīt vairs nedrīkstam, jo iespējams tiks izsludināta trauksme. Līdz pilnīgai gaismai mums jātiek ārā no ielenkuma. Tas bija skrējiens uz dzīvību un nāvi. Birzītes, lauki, mežiņš, apejot māju pudurus. Tikai ātrāk, ātrāk uz austrumiem, pretī saulei. Nezinām cik kilometru tā skrējām. Kādā purva malā mēs nolēmām atvilkt elpu. Drausmīgi gribās dzert. Mute izkaltusi. Vēderā briesmīgs tukšums. Kādu pusstundu atvilkuši elpu dodamies tālāk. Katrs savu zonu uzmanīgi vērodami vakara pusē nonākam pie kādam nomaļām mājam. No tāluma novērojam tās. Pēc pāris stundu novērošanas nekas aizdomīgs netika manīts. Divi lauku sievišķi gāja pie akas pēc ūdens. Tad ar zirgu atbrauca kāds vīrišķis. Es izlēmu doties izlūkos. Ja es pēc desmit minūtēm neiznākšu, tad ar krievam atņemto automātu nāks mans kara biedrs. Tikko ienācu mājas pagalmā, nez kur radies sunītis. Viņa rējieni man atviegloja iepazīšanos ar mājiniekiem. Pirmais iznāca saimnieks. "Nebaidieties, nikns rējējs, bet kost nekož. Reti jau šeit redz svešus gājējus, tad tik negants. Kāds vējš jūs šeit atpūtis?" Instinktīvi jūtu, ka varu šim cilvēkam uzticēties. Biju pareizi saimnieku novērtējis. Izstāstīju, ka nākam no tādām mājām, kurās ienāca krievi. Izmukām un tagad ieraudzījām pirmās mājas, pēc nakts un pusdienas gājuma. Mēs esam četri leģionāri. Dodamies uz Sloku, lai atrastu savu vienību pēc karaspēka daļas uzdevumu izpildīšanas. Izstāstīju par mūsu aplenkšanu un kā iznāca pārģērbšanās, arī to, ka mēs esam izslāpuši un 56 stundas nekā neesam ēduši. Tā bija pagājušas vairāk kā desmit minūtes. Mani draugi ienāca no mežmalas mājas pagalmā. Es draudzīgi pamāju viņiem: "Šie ir mani kara biedri." Vispirms mēs gribējām "izdzert" aku. Tad atnāca saimniece un visa saime vēroja, kā mēs alkatīgi dzērām dzidro, vēso ūdeni. Savu mūžu neesmu dzēris tik gardu ūdeni. Saimniecei rokās bija piena kanniņa "Kāpēc dzerat tik daudz ūdeni? Pienam arī jāatstāj kāda rūme." Draugi slavēja ūdeni, ka tas esot tik pat garšīgs kā piens. Atsēdamies pie mājas uz soliņa. Saimnieks bija palicis tāds nerunīgs. Es sāku saprast viņa neticību. Vienam no mums kaklā karājās krievu automāts. Neko darīt. Pastāstījām par pagājušās nakts notikumiem un to, kā šis automāts nonāca mūsu rokās. Saimnieks teica: "Tāpēc mūsu Reksis gaudoja naktī un man likās, ka dzirdu tālumā šāvienus. Es jau sāku domāt, ka esiet kādi komunistu bandīti. Paulīne, puiši ilgu laiku nav ēduši. Uztaisi viņiem ko uz ātru roku." Mēs sacījām, ka pietiks ar kādām maizes šķēlītēm, lai gan siekalas jau saskrēja pilna mute par gaidāmo olu un šķiņķa porciju. Es uzprasīju saimniekam cik tālu ir līdz Slokai? Saimnieks atbildēja, ka tāds bišķis jau nu ir, kādi astoņi vai desmit kilometri. Cik tālu līdz Jūrmalas šosejai? Saimnieks: "Ne vairāk kā trīs kilometri." Vai krievi nav manīti apkārtnē? Saimnieks teica, ka vakar kaimiņš, kas dzīvo kādus divus kilometrus uz leju stāstījis, ka baumojot par Tukuma pusē manītiem krievu karavīriem, bet viņi tam neticot. Pie sevis nodomāju, ka krievi dodas ķīlī uz jūras līča pusi, ne vairāk kā piecu kilometru platumā. Kas lai zina cik īsā laikā viņi saņems papildinājumu. Jābūt uzmanīgiem. Vismaz vienu nakti vajadzētu izgulēties. Šausmīgs nogurums. Nolemjam tūlīt pēc ēšanas nogulēt līdz naktij un tad doties tālāk uz Sloku. Pats liktenis mūs ir izvadījis uz šo laimīgo mājas vietu. Saimnieks brīnījās, kā mēs esam apgājuši šo purvu. Līkums bijis pamatīgs, bet drošāku ceļu tiešām nevarēja izvēlēties. Mēs saimnieku nebiedējām par krievu varbūtējo parādīšanos, jo paši instinktīvi jutām, ka esam izkļuvuši no "maisa".
Ar nolūku aprakstīju šo vēstures gadījumu labi sīki, jo maz ir stāstu par "otro fronti" Kurzemē starp Tukumu un Ķemeriem. Šis krievu ķīlis tiešām izgāja līdz Rīgas jūras līcim. Tas sacēla diezgan lielu trauksmi vācu Ģenerālštābā, jo īstā fronte vēl atradās aiz Latvijas robežas. Bez šaubām, vācu virspavēlniecībai bija jāatrod spēki, kā likvidēt šo krievu ķīli. Būs jāatrauj dažas divīzijas, kā no rietumu, tā no austrumu frontes, lai pārautu un iznīcinātu šo tievo ķīli. Lai sodītu čekistus par viņu varmācību aizmugurē. Par latviešu patriotu iznīcināšanu.
Ir pagājuši gandrīz piecdesmit gadi pēc kapitulācijas un daudzi liecinieki ir miruši. Lai, tad paliek šie raksti par liecību šiem drausmīgajiem noziegumiem.
Laimīgi nonācām savā vienībā Rīgā. Tur jau mēs bijām ieskaitīt gūstekņu vai mirušo sarakstā.
No Rīgas mūs pārcēla uz Lielupes tiltu Priedainē to aizsardzībai no gaisa un zemes uzbrukumiem. Sargāja vācu "flacka" baterija un mūsu baterijas smagie zenītlielgabali. Krievu ķīļa pārraušanai vajadzēja trīs nedējas laika, lai samobilizētu no Liepājas puses "Gross Deutschland" divīziju, jūras kreiseri, smago artilēriju, tanku divizionu. No mūsu puses apmēram tas pats. Pietika ar dažu vācu pulku un vienu latviešu šucmaņu pulku.
Pirms tam Rīgā pabiju vairākas dienas. Mēs bijām novietoti pie Slokas ielas. Atvaļinājumus nedeva, jo atradāmies trauksmes stāvoklī. Iedomājos par saviem mīļajiem. Ja viņi būtu Rīgā, tad gan bez visas atļaujas noriskētu un aizbrauktu ar divriteni pie viņiem. Kaut uz pāris stundām. Zināju, ka Vilmiņa ar bērniem atradās Kurzemē. Tad iedomājos par sava brāļa ģimeni, kas dzīvoja Pārdaugavā. Dzirdēju no iedzīvotājiem, ka daudzi brauc projām uz Vāciju. Rīgā trūkstot maize, arī uz kartiņām dotā.
Aizgāju pie sava uzturziņa, kas bija man labs draugs Homo Lapsa. Izstāstīju savu vajadzību. Viņš teica: "Mūsu vienība ir ieskaitīta frontes grupā. Līdz ar to ir palielināta pārtikas deva. Daudz neko nevarēšu dot. Nu vairākus četrkantīgos kukulīšus tu dabūsi." Tā ātri ieliku savā mugursomā sešus kukulīšus maizes, 500 gramus mākslīgo medu, simts "Weihsel" cigaretes un devos ar velosipēdu pie brāļa.
Tas bija ārkārtīgs pārsteigums brāļa ģimenītei. Sarunas iznāca saraustītas, kamēr drusku nomierinājāmies. Cik sapratu, arī brālis gatavojās doties uz Vāciju ar kuģi. Darbs radio orķestrī esot pārtraukts. Vai nu jābrauc uz Vāciju, vai jāpieteicas vācu armijā. Man tiešām bija grūti pateikt, kā labāk rīkoties. Es ieteicu: "Ja iespējams, turies ar ģimenīti kopā." -"Bet likums nosaka, ka man jāiet uz iesaukšanas komisiju." Mans brālītis vienmēr pakļāvās likumam.
Izņēmu savus kukulīšus! Brāļa sieva Ainiņa sasita rokas: "Tik daudz maizes!" Brālītis: "Vai tu tiešām visas cigaretes atstāsi man?" Atbildēju: "Feģuk, vēl jau neesmu iemācījies smēķēt. Tās es iekrāju un tagad tev tās labi noderēs virs normas." Ilgi palikt baidījos, jo Slokas ielā staigāja vācu žandarmi. Tā bija pēdējā tikšanās ar brāļa ģimeni. Brālis klausīdams likuma burtu iesēdināja Ainiņu un mammu kuģī, Daugavmalā, bet pats devās uz iesaukšanas punktu. Tur viņam paskaidroja, ka šeit vairs netiek iesaukti. Viņam jābrauc ar kuģi uz Vāciju, tur arī tiks iesaukts. Liekās, ka brālis vēl paguva noķert to kuģi uz kura atradās viņa ģimenīte, jo Vācijā viņi visi bija kopā. Mēs sākām sarakstīties 1954. gadā, bet tikties vienam ar otru vairs neiznāca... Atkal viena traģēdija. Nevaru to aprakstīt, kāda sajūta bija man, kad šķīros no sava brālīša.
Mani vecāki tika aizbraukuši līdz onkulim Augustam ar zirdziņu ratos uz Liepājas pusi, kamēr nonākuši Vācijā. Visiem mums latviešiem bija bailes palikt Latvijā. Un pareizi vien darīja. No tiem, kas palika, daudzi tikā aizsūtīti Sibīrijas katorgā.