46. nodaļa. Ivara piedzimšana


Ivara piedzimšana.

Tā darbojoties bija jau aizgājušas vasaras skaistās dienas. Septembra beigās, kādu dienu pārnākot mājās, mani sagaidīja manas mīļās, mazās dūdiņas. Prasu, kur mamma? Mammu Zemnieka onkulis esot aizvedis ar vāģiem uz Sabili, pēc brālīša. Noskaidrojās, ka Vilmiņai ir pienācis laiks, kad jābrauc uz slimnīcu. Pēc vācu karavīru aiziešanas, slimnīca tika kapitāli izremontēta, ka varēja jau uzņemt pirmos pacientus. Zemnieks stāsta: "Piebraucam pie slimnīcas. Ejam iekšā, viss tīrs, uzposts, ar puķu podiem priekštelpā. Paveram vienu kabinetu, nav neviena. Uzņemšanas nodaļā neviena cilvēka. Varbūt slimnīca vēl nedarbojas? Te pēkšņi koridorā parādās māsiņa.Tāda smaidoša. Ierauga Vilmiņu, sasit rokas: "Mūsu pirmais pacients! Apsveicu! Tūlīt paziņošu mūsu ārstiem." Ārsti veic rūpīgu Vilmiņas izmeklēšanu un tiek ierādīta vislabākā, gaišākā palāta. Vilmucim tiek atnesti visādi gardumi, jo izrādās, ka šodien notiek slimnīcas atklāšana, un viņa ir pirmā paciente. Viss slimnīcas personāls griezās pie Vilmiņas ar novēlējumu, ka tam jābūt zēnam." Un tā 22. septembrī Sabiles slimnīcā piedzima mūsu pirmais dēliņš. Viss slimnīcas personāls lutināja un gādāja par pirmo pacientu. Pienāca diena, kad mūsu ģimenes lepnums tika pārvests mājās. Mazās dūdas pa logu ieraudzījušas iebraucam sētā Zemnieka onkuli, izskrēja dubļainajā pagalmā ar zeķītēm kājās. Tas notika aiz liela prieka un milzīgas intereses. Kāds tad izskatās viņu brālītis? Nu ko varu teikt? Vēl labāk un laimīgāk, kā "Skroderdienās", ainā "Laime pirtiņā". Mēs tagad esam piecas galviņas ģimenē. Ak Likteni, piešķir labākus laikus mazajam Ivariņam! – visi mēs ceram un lūdzam...
Darbā ir nomainīta visa administrācija. Jauni likumi, jaunas sejas. Visi esam piesardzīgi savās runās. Cenšamies nerunāt par agrākiem laikiem un politiku. Pie cepurēm atkal ir redzamas sarkanās zvaigznes. Redzam, ka galvenajā stacijā atrodas drošības dienesta telpas. Dzirdam runājam, ka šie dienesti sagatavo vietējos sarakstus jaunajai izsūtīšanai. Ak Dievs, kaut tā nebūtu. Ir jaušami cilvēki glūnošiem skatiem, tā sauktie "stukači". Ātri viņus var atšifrēt. Kur tik sarodas kāda cilvēku kopa, tur šie "ģīmji" visur ir redzami, ar savu viltīgo, lišķīgo valodu un glaimiem, slavēdami agrākos "fašistu laikus" un peldami padomju iekārtu. Pret viņiem esam piesardzīgi.
Laimīga tā diena, kad varu atgriezties "Palckalējos". Bet cik ilgi? Darba vietā jūtam, ka pazūd cilvēki uz neatgriešanos... Tiek teikts, ka aizbraukuši uz agrākām dzīves vietām. Mājās par to nestāstu, jo negribu satraukt cilvēku prātus. Pašam prāts nemierīgs. Dzirdamas arī tādas runas, ka daudzi dodas mežos, lai glābtos no nākošām izvešanām. Klīst baumas, ka nebūšot tālu arī mūsu atbrīvošanas laiks, Kurzeme neesot pareizi okupēta no padomju karaspēka. Bijušie karavīri, aizsargi un citi patrioti pulcējas mežos, lai būtu gatavi izšķirošam triecienam. Zemnieka brālis esot Kurzemes mežos. Saimnieka radinieces, Malvīnes vīrs, arī esot mežā. Es nolemju noturēties darbā un būt ļoti uzmanīgs. Man darbā radies uzticams draugs, kurš dzīvo Stendē. Arī viņš nevar atgriezties savās mājās Aucē. Viņam ir sakari ar vietējiem, kas labi informē par drošības dienesta darbību. Bailes māca mūs abus. Varbūt mūsu piesardzība var kļūt liktenīga, bet ko iesāks mana ģimenīte ja es vairs nebūšu? No vienas puses būtu labāk, Vilma varētu bez manis braukt uz Rīgu pie saviem vecākiem, jo mana klātbūtne paliek aizvien bīstamāka visai ģimenei. Pagaidām ceru, ka neviens neko par manām leģionāra gaitām neizpaudis. No otras puses baumas un varbūt kāda skaudība?
Tādās šaubās pagāja ziema. Tika atklāta satiksme ar Rīgu. No Ventspils atveda dažādu sastāvu vācu lokomotīves un vagonus. Tad sāka caur Stendi sūtīt uz Maskavu vācu fabriku iekārtas.
Tādas izvešanas turpinājās vairākus mēnešus. Sapratu, ka Vācijā demontē fabrikas un tās tiek pārvestas uz Padomju Savienību. Priekš viņiem neredzēta tehnika.
Beidzot pienāca diena, kad Stendes stacijā piestāja pirmais Rīga–Ventspils pasažieru vilciens. Pirmo reizi redzējām apgaismotus logus. Pasažieri visi krievi, gan militārās formās tērptie, gan vateņos. Tikai ar speciālām atļaujām. Un tomēr, man kā vagona apskatītājam pieskaroties vilciena riteņiem radās tāda savāda sajūta. Tu esi atripojis no mīļās Rīgas. Ak, kaut varētu tā vienkārši iekāpt un braukt uz Rīgu.
Visu pārdomādams par braukšanu uz Rīgu sapratu, ka tas priekš manis ir lielākais risks. Rīgā es esmu redzēts vācu formā. Policijā esmu reģistrēts, ka aizgājis leģionā 1943. gadā. Ģimene aizbraukusi uz Kurzemi un šeit ir noteikts, ka katram kas nēsājis vācu formu ir jāpiesakās milicijā vai filtrācijā. Arvien vairāk jūtu, ka "cilpa" ap mani savelkas arvien ciešāk. Šīs cilvēku medības jūt katrā uzņēmumā vai iestādē. To ir grūti saprast normālam cilvēkam, ka katrā iestādē vai uzņēmumā ir iesūtīti čekas darboņi, kas noklausoties citu cilvēku savstarpējās sarunas, atklāj pret padomju valsti vērstus "noziegumus". Tas ir pietiekoši, lai uz aizdomu pamata šādu cilvēku aizturētu, pratinātu un izvilktu no tāda apcietinātā nepieciešamo.
Cilvēki strādādami ir palikuši drūmi, mazrunīgi, neuzticīgi viens pret otru. Ar retiem izņēmumiem varēja uzticēties kādam darba kolēģim. Arī tad bija jāatrod tāda vietiņa, kur "sienām nebija ausu".
Vilcienu sastāvi, ar padomju karavīriem un dažādām rūpnīcu iekārtām, nebeidzamā straumē plūst no rietumiem uz austrumiem. Tas dod vielu Kurzemes iedzīvotājiem baumot par līgumiem, uz kuru pamata jāatbrīvo Kurzeme no padomju karaspēka. Padomju armijai jāaiziet no rietumu Vācijas. Amerika, Anglija, Francija, kopā ar Rietumu Vācijas karaspēku ir gatavas jaunam karam pret Padomju Krieviju, ja tā neizpildīs parakstītās vienošanās līgumus. Kurzemnieku sejas atplaukst cerībā. Vēl kādus mēnešus jāiztur un tad...
Paklīst valodas, ka tuvākā laikā iedzīvotājiem tiks nomainīti vācu dokumenti, pases pret Latvijas PSR pasēm. Tiešam, tādas pases jau saņēmis administratīvais personāls. Reizē ar to dabūjam zināt, ka ne visi ir dabūjuši pases. Pat vēl vairāk. Saņemšanas vietā, Talsos, iekšlietu daļā ir apcietināti pases pieprasītāji kuru biogrāfijās atklājies, ka viņi ir bijušie leģionāri, aizsargi vai šucmaņi. Tādas ziņas ir ievāktas no vietējām izpildkomitejām un čekas ziņotājiem.
Jūtu, ka "cilpa" arvien vairāk žņaudz manu kaklu. Katrā gadījumā sāku domāt par sevis aizsargāšanu no iespējamā aresta. Ak Dievs, nevaru iedomāties savu ģimeni izsūtījumā, vai arī, kā Vilmiņa ar mazajiem iztiks bez manis. Vēl tomēr jānogaida, lai redzētu un pārbaudītu šīs nepatīkamās ziņas. Mans uzticamais darba kolēģis ir tuvos sakaros ar Talsu paziņām, kas novērojot pasu saņēmēju arestus. Šīs ienākušās ziņas kļūst katru dienu bēdīgākas. Izrādās, ka vajadzīgās ziņas tiek ievāktas jau iepriekš, lai neaizbiedētu nākošos upurus. Lai nerastos iespaids par arestiem un izvešanām, cilvēki tiek saņemti pases izdošanas laikā, vienkārši iesaucot no pasu galda atsevišķā istabā. Tālāk par šo personu nekas vairs nav zināms. Rafinēti un tīri nostrādāts, pilsonis vienkārši pazudis.
Laiks negaida. Pasu izsniegšana norit pēc zināmas kārtības. Vispirms tās saņem administrācijās strādājošie, pēc tam depo strādājošiem meistariem un brigadieriem, tad atslēdzniekiem un galdniekiem. Pēc ienākošām ziņām arī Stendē dzīvojošie ir satraukti par dažu viņu iedzīvotāju pazušanu. Mūsu nodaļā arī bija tā saucamie "stukači'". Kādu dienu, marta saltumā, uztraucies pienāk klāt mans uzticamais kolēģis. Ejam parunāties. Mēs sarunu vietai izvēlējāmies klajumā, it kā apskatot kādu vagonu. Pie manis pienāca "glūniķis": "tu pēc pases neej?" Atbildēju, ka laika diezgan, gan jau aiziešu. "Jūs jau abi laikam reizē iesiet?" "Kādi abi?" "Nu, tavs draugs un tu. Ko jūs baidāties? Neesiet nekādi leģionāri bijuši." Pateicu viņam: "Nav tava darīšana, kad iešu pēc pases. Varbūt Tev ir uzdots pateikt man, kad man jāiet pasei pakaļ?" Neatbildot uz uzdoto jautājumu, viņš izvelk no kabatas jauno pasi. "Redzi, tādas pases dod padomju cilvēkiem, vajag iet tik pakaļ. Nevajag kavēties." Ar to saruna tika izbeigta. Ar kolēģi norunājām, ka vēl pagaidīsim, kamēr būs kāds sevišķs rīkojums no dzelzceļa administrācijas. Mājās par šo sarunu neko neteicu. Vienīgi ar Zemnieku dalījos domās un izstāstīju par sarunu Stendē. Viņš arī ieteica būt uzmanīgam, lai neieskrietu cilpā. Nākošā sestdienā Zemnieks man atklāja kādu noslēpumu: "Viņam esot brālis, kas bijis aizsargs. Pašreiz atrodas Kurzemes mežā. Zemnieks reizi mēnesī viņu atbalstot ar pārtiku, ko aizvedot svētdienās ar savu zirdziņu. Ja es gribētu braukt līdz, tad rīt no rīta izbraucam. "Tika nevienam ne vārda uz kurieni braucam. Sievai pasaki, ka brauksim palīgā brālim lauku darbos. Saimnieks visu zina Tā ir vīru lieta."
Nākošā rītā sākas mūsu brauciens. Zem segām, kurām virsū uzkrauta siena kaudzīte, atradās ēdiens, ko Zemnieks veda brālim. Ak, skaistā Kurzeme. Jau pats agrais rīts izgleznoja skaistos pakalnus un miglā ieģērbtos laukus. Saulīte lauzās ārā no miglas blāķiem, radot neredzētas ēnu un krāsu gammas. Mēs abi esam emocionāli noskaņoti vērodami apkārtnes daiļumu, aizmirsdami visas nedienas un varbūt pat ceļa bīstamību. Cilvēks, lai kādās nelaimēs vai bēdās, nevar iztikt bez atmiņām no tā labā, kas kādreiz bijis. Varbūt tas tā ir vajadzīgs, lai cilvēks nomierinātos. Ir vērts cīnīties, dzīvot, aizstāvēt visu skaisto, kas Latvijā pastāv. Tikai tad, kad jau bijām sasnieguši meža masīva malu, atcerējāmies, ka ir pienācis ēšanas laiks. Arī šī apstāšanās nebija nejauša. Ēdot savu maizīti, ar plāno speķīti, vērojām apkārtni, vai kaut kur neparādīsies kāds gājējs vai sēņotājs. Pēc pusstundas ēšanas un pārliecinājušies, ka neviena sveša persona nav mūsu tuvumā, izņemot kādu stirniņu vai zaķīti, par kuriem nu gan nemaz neuztrauktos, ja arī tos redzētu. Stiga, pa kuru braucām, šoreiz mani satrauca. Vai tiešām mežā dzīvo cilvēki bez mājām, bez cilvēciska komforta un tradīcijām. Izrādās, ka jā! Par to pārliecinājos pēc stundas brauciena. Pēkšņi zirga priekšā parādījās divi bruņoti vīri. Pat zirdziņš nobijies griezās sānus. Nobijos ne pa jokam, jo pirmo reizi mežā sastapu partizānus, spēcīgus puišus, par kuriem tika runāts čukstus. Tā ir mūsu cerība. Mūsu gaišās nākotnes cerības stariņš. Viens no viņiem bija Zemnieka brālis. Abi apbruņoti ar vācu automātiem. Brālis piesēdās blakām un turpinājām braukšanu. Otrs palika sardzē mums nesekodams. Pēc kādām desmit minūtēm mēs piestājām pie meža biezokņa, kur arī notika brāļu sarunas un ēdamās mantas izkraušana. Piena kannas pārliešana, cūkgaļas, maizes klaipu, ābolu, putraimu, pašaudzētas tabakas un citu nepieciešamu sīkumu pieņemšana. Mani iepazīstināja pašās beigās. "Tas brāli, var iznākt jūsu nākošais kolēģis, ja viņam nenokārtosies dokumentu lieta." "Nenokariet degunu, tādi kā jūs mums ir daudzi, būs viens cīnītājs vairāk." Sarokojāmies un atvadījāmies: "Ceru, ja pienāks mans laiks, tad jūs mani neaizmirsīsiet." Brālis caururbjoši paskatījās manās acīs. "Kā tevi sauc?" Atbildēju: "Augusts." Viņš ilgi noskatījās mūsu aizbraucošajos ratos. Vēl satikām otro sargu. "Brauciet pa otro stigu un tad atgriežaties uz pirmās. Pagaidām neviena dzīva dvēsele nav redzēta Laimīgu ceļu!"
Pievakarē pārbraucām, mājās. Nakti grūti bija gulēt. Dažādas domu ainavas un jautājumi par turpmāko, neļāva mierīgi gulēt. Daudz domāju par drosmīgiem meža vīriem. Pakāpeniski nācu pie slēdziena, ka šo drosmīgo vīru lēmums ir pareizais ceļš, pa kuru būs jāiet arī man. Turpmākais Stendē liecināja par pazudušajiem ģimenes locekļiem. Vairums viņu ir bijušie leģionāri, aizsargi un citu formāciju dalībnieki. Daudzi no tiem, kas atradušies pie Kurēliešiem un tagad atgriezušies pie savām ģimenēm. Visas zīmes liecina, ka Kurzemē notiek zināma tīrīšana. Ja mani apcietinātu, arī tad mana ģimenīte paliktu bez apgādnieka. Tur izsūtījumā zaudētu savu veselību un varbūt dzīvību. Šeit mežā es esmu pie savējiem, varbūt varēšu cīnīties un aizstāvēt latviešu tautu. Es vismaz būšu Latvijā. Man nebūs jāliecas komunistu priekšā. Vai tiešam pasaulē neradīsies valstis, kas aizstāvēs mazās tautiņas pret sarkano varmāku.
Nedaudz dienas vēlāk Stendē, depo brigadierim tiek iedots saraksts ar uzvārdiem, kuriem jādodas uz Talsiem pēc pasēm. Mans vārds un mana kolēģa vārds ir nozīmēts ar datumu pēc astoņām dienām. Šajās astoņās dienās izšķiras mūsu liktenis. Mana kolēģa kaimiņš neatgriezās no Talsiem. Kolēģis bija ar viņu sarunājis. Ja tu neatgriezīsies, tad mēģini dot man kādu ziņu. Dienu pirms mūsu iešanas uz Talsiem, kolēģis man parādīja uz avīzes lapiņas ar zīmuli uzrakstītu teikumu. "Godīgais atradēj. Nodod šo strēmeli Stendes depo, Jānim E." Tas nozīmēja, ka viņš tiek izsūtīts uz Padomju savienību. Ar šo ziņu mūsu lēmums bija skaidrs. No savas darba vietas un pagasta, kur es dzīvoju, man ir jāpazūd. Citādi mums draud tāda pat pazušana. Lieki būs rakstīt savus pārdzīvojumus tobrīd. Tas ir tā, kā lēciens aukstā ledus upē, nezinādams vai varēs sasniegt pretējo krastu...
Šķiršanās no ģimenītes bija ļoti grūta. Ārēji centos būt mierīgs. Aizgāju no "Palckalējiem" agrā rītā. Cik saldi gulēja mani lolojumi: Rudīte, Gunta un Ivariņš. Negribēju viņus modināt, mazās nevainīgās dvēselītes... Vilmiņa liekas mani saprata, ka tā vajadzēja darīt, jo mūsu abu šķiršanās, uz nenoteiktu laiku, jau sākās ar 1939. gadu, kad tiku iesaukts kara dienestā. Arī šoreiz mēģināju Vilmiņu pārliecināt, ka tas nevilksies ilgi, ka reiz pienāks tā diena, kad varēsim droši dzīvot savā zemītē. Vēl pēdējo reizi. Pretējā gadījumā mēs neredzēsimies nemaz. Vienīgi devu padomu, ja ilgāku laiku esmu projām, lai mēģina nokļūt Rīgā pie saviem vecākiem. Zināju, cik Vilmiņai ir grūti, kādu nastu uzveļu viņas pleciem. Vai vieglāk būs klejot pa Sibīrijas tundrām un "gulagiem'"?
Tā tad izšķīros par bīstamo, nezināmo un tomēr vidus ceļu, palikt Latvijā. Ja jau citi tautieši riskēja un bija pārliecināti par savu mērķi, tad arī man radās ticība, ka izdzīvošu un sasniegsim savu mērķi. Tikai ne gļēvi padoties.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.