Linards Āboltiņš. 29.03.2020.−03.05.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.

29.03.2020. Kā (ne)radīt izrādi? Riskanti un ambiciozi.

Jūnija sākumā bija ieplānota pirmizrāde manam maģistra darbam, pirmajam pieteikumam teātra režijā. Iestudēju savu skatuves versiju par lietuviešu dramaturģes Gabrieles Labanauskaites lugu “Sarkanās kurpju šņores”. Pirms pirmā mēģinājuma uz sava eksemplāra, gluži kā nojauzdams par gaidāmajiem sarežģījumiem, esmu uzrakstījis “Linard, galvenais – nemīz!” Tagad pat nesaprotu, kā man to lasīt un izprast pēdējo dienu notikumu kontekstā.
Pēc plāna šonedēļ man vajadzēja būt režijas nodarbībās Viļņā un jau šovakar bija ieplānots būt Rīgā, jo svētdienas un pirmdienas mums bija mēģinājumu dienas. Tā vietā manas acis šodien atkal kavējas pie jau astoņas dienas neatbildētas e-pasta vēstules, kurā ir komentāri par mana maģistra darba priekšaizstāvēšanas ziņojumu. Nezinu, ko atbildēt. Vēstulē ir teikums: “Pētnieciskie jautājumi ir vērsti uz praktisko darbu ar aktieri un izrādes naratīva montēšanu divās sistēmās – nežēlības un episkajā teātrī. Tas ir saprotami, kaut ļoti ambiciozi un riskanti, ņemot vērā, ka tas ir Linarda pirmais režijas darbs.”
Riskanti? Tas jau ir labi! Manuprāt, radīt vispār vajag tikai tad, ja ir, ko teikt, un ir kaut nedaudz riskanti. Ja ir vēlme vienmēr būt komforta zonā, tad, iespējams, vajag darīt citas lietas dzīvē. Domāju, ka šajā pandēmijas laikā arī izkristalizēsies tie, kuriem pa īstam “deg” radīt mākslu.
Ambiciozi? Viss jau būtu skaisti, ja vien šobrīd ar savām ambīcijām piespiedu kārtā nevajadzētu piebremzēt. Mēģinājumi klātienē norisināties nedrīkst, bet vai es tāpēc piebremzēju? Ne gluži. Kolektīvais izrādes radīšanas process ir interesantākais, ko man ir nācies darīt, tāpēc apkārt notiekošie procesi ir likuši man no mājās atrodamajām lietām uztaisīt skici scenogrāfijas maketam un ar paša izveidotām tēlu figūriņām “izspēlēt” skatuves ieceri. Piespiedu eskeipisms, es teiktu. Tviterī pirms pāris dienām jau rakstīju, ka teātra mākslā mani ļoti iedvesmo krievu režisors Kirils Serebreņņikovs, kurš izrādi “Ārpus” uztaisīja, būdams mājas arestā, un es negaidīju, ka pašreizējie apstākļi spiedīs mani iedvesmoties tik ļoti.
Saprotu, ka šobrīd man pietrūkst tiešā kontakta, bet tas nenozīmē, ka es nevaru gatavot mēģinājumus, lasīt grāmatas, skatīties filmas, izrāžu ierakstus un sekot līdzi mākslas pasaules aktualitātēm. Tiesa, virtuālā vide nogurdina mani līdz vēmienam.
Prātā šo maģistra darba izrādi būvēju gana ilgi, un beidzot bija cerība, ka darbs ar aktieriem man piespiedīs beigt baidīties no savām mākslinieciskajām iecerēm. Gāju uz mēģinājumiem trīcošām rokām, taču pārliecināts par sevi. Man izdevies sapulcināt gan pavisam jaunus, gan pieredzējušākus māksliniekus – tas taču prasa atbildību!
Tagad vienīgi nožēloju, ka mēģinājumos neizmantoju katru man atvēlēto sekundi gana konstruktīvi, un domāju, kā būtu, ja būtu… Taču baroties no pašpārmetumiem var ātri, un to jau es paspēju izdarīt pirmajā pandēmijas nedēļā.
Esmu drusku pateicīgs šim force majeure. Vairs nebaidos no savām mākslinieciskajām iecerēm, gandrīz nemaz. Kā izrādās, tās gluži vienkārši var arī nedrīkstēt tapt valstī noteikto pulcēšanās ierobežojumu dēļ.
Viens ir skaidrs – vajag mēģinājumus. Citādi no vientulības, neziņas un šī piespiedu eskeipisma sākas trauksme.
Jā, laikam šī visu klātesamība mēģinājumos un fakts, ka spēj savākt labu, iedvesmojošu un gudru komandu – aktierus, māksliniekus, producentus –, man ir tas, kas ļauj elpot un dzīvot. Pietrūkst cilvēku, pietrūkst kontakta, pietrūkst kolektīvā radīšanas prieka. Degsmes gan nepietrūkst. Tagad no sirds saprotu, cik ļoti patiesi ir sacīt – darbi jārada mīlestībā. Tā manī ir.
Kad būs pirmizrāde? Kāda tā būs? Ir taču jārada riskants un ambiciozs darbs!

31.03.2020.

Mīļie aktieri! Šovakar uz izrādi nebūšu, taču turēšu īkšķus par jums kā vienmēr.
Mēs kādreiz gājām uz teātri klātienē, un izrādes aktieri spēlēja klātienē. Vai spējat iedomāties? Īsti aktieri! Kolosāli, vai ne? Mmm… Es pat atceros to pēdējo reizi, pēdējo dienu, kad to drīkstēja darīt. Mēs gan nezinām, kuru izrādi un kad varēsim atkal vērot klātienē.
12. martā pa dienu zvanīja aktrise un režisore Arnita Jaunzeme, ar kuru pirms neilga laika līdz rīta gaismai bijām dziedājuši Teātra bāra karaokē pēc “Buratino” pirmizrādes. Viņa piedāvāja atnākt uz savu izrādi Leļļu teātrī – “Vecīša cimdiņš”. Šosezon to spēlēšot pēdējo reizi, un viņa nezināja, vai spēlēs nākamajā sezonā (ak, cik daudz gan mēs todien par nākotni nenojautām). Bija brīvs vakars. Es ar prieku aizgāju. Labi, ka tā.
Patīkami varu nopūsties, jo pēdējā teātra izrāde iepriecināja. Atmiņas par teātri klātienē vismaz ir atcerēšanās vērtas – tas šī brīža noskaņojumam nav mazsvarīgi. Izdevās arī pasēdēt laika mašīnā [1] un parunāt par dzīvi, par teātri.
Šodien, braucot ar velosipēdu pa pustukšajām Rīgas ielām un domājot par to, kas ir tas, kas būtu rakstāms pandēmijas dienasgrāmatā, atcerējos, ka esmu fantazējis par skatuves darbiem, kurus man varbūt gribētos kādreiz pašam iestudēt vai vismaz redzēt citu mākslinieku interpretācijā uz Latvijas lielāko teātru skatuvēm. Šo to jau biju ieskicējis telefona piezīmēs.
Nezinu, kāda būs (ja būs) nākamā teātra izrāde, kuru apmeklēšu klātienē, bet šobrīd zinu, kādus darbus noteikti gribētu redzēt nākotnē, nākotnes teātru sezonās. Ļaujot vaļu pandēmijas dīkstāvei un prokrastinācijai, nojaucot šķietamās realitātes robežas, saprotu, ka vajag saglabāt, apkopot šī brīža literārās un teatrālās intereses (secībai nav nozīmes). Aizvēršu acis un naivi pasapņošu…
1. Jaunajam Rīgas teātrim ļoti piestāvētu Marinas Cvetajevas poēmas “Žurkķērājs” skatuves versija. Īpaši aktuāls materiāls šajā pandēmijas laikā. Šis arīdzan varētu būt tas teātris, kurš nenobītos atrast veidu, kā izstāstīt mūžam aktuālo un mūžam pretrunīgo Simonas de Bovuāras darbu “Otrais dzimums”. Jā, patīk man tā feminisma literatūra! Var arī Gajatri Čakravorti-Spivakas eseju “Vai pakļautie spēj runāt?”. Biļetes Jaunajā Rīgas teātrī izpārdod ātri, tāpēc domāju, ka noteikti var atļauties eksperimentēt.
2. Dagnija Zigmonte ir pazīstama kā ražīga romānu autore. Par dažiem no tiem noteikti var taisīt kādu kino ekranizāciju vai izrādi. Manuprāt, kāds no viņas romānu dramatizējumiem piestāvētu Latvijas Nacionālā teātra repertuāram.
3. Dailes teātra repertuāram piestāvētu ekscentriska un huligāniska versija par Sofokla “Elektru” (Elektra – Lelde Dreimane). Patiesībā šis teātris varētu Lielajā zālē sagaidīt skatītājus uz Andreja Upīša “Spartaka” pirmizrādi. Lai gan man nav ne jausmas, kurš režisors būtu gana dulls aiztikt šo savādo, intriģējošo materiālu. Te tikpat interesants jautājums man rodas par to, kurš varētu spēlētu Spartaku? Oi…
4. Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris. Sarežģīti. Kā šī teātra plašā un dažādā publika uzņemtu kādu no lugām, kas sarakstītas trimdā? Kāpēc tieši šim teātrim –trimdā sarakstītu lugu? Tam man nav racionāla izskaidrojuma. Vēl šim teātrim varētu piestāvēt arī, piemēram, Kurta Vonnegūta darba “Titāna sirēnas” skatuves versija. Varbūt jāsameklē un kārtīgi jāizlasa Vonnegūta vienīgā pabeigtā luga “Daudz laimes, Vanda Džūna”?
5. Kā Latvijas Leļļu teātrī izskatītos skatuves versija objektu teātra estētikā par dāņu arhitekta un pilsētplānotāja Jana Gēla darbu “Pilsētas cilvēkiem”? Par objektu teātri gan praktiski, gan teorētiski zinu diezgan maz, bet man jūra līdz ceļiem.
6. Valmieras drāmas teātra lielā loze pagājušajā sezonā bija Indras Rogas iestudētā Viljama Šekspīra luga “Hamlets”. Var būt, ka aiz kalniem nav brīdis, kad ieraudzīsim Hamletu un Ofēliju arī citā, Hainera Millera lugas “Hamletmašīna”, iestudējumā? Hamleta atveidotājs varētu palikt tas pats. Mārtiņam Meieram tas ļoti labi sanāk. Tā kā Elīna Hanzena dodas garākā atvaļinājumā no teātra, Ofēlija varētu būt Dace Eversa, Lelde Kalēja vai Vizma Kalme. Varbūt viņas visas trīs var spēlēt Ofēlijas? Hainers Millers varonei piedāvā vairākus bojāejas variantus.
7. Mana kursabiedrene dramaturģe Elīna Tarasa veido dramatizējumu Emīlijas Brontē romānam “Kalnu aukas”. Liepājas teātrī Agnese Jēkabsone varētu būt lieliska Ketrīna Ērnšova un Mārtiņš Kalita – Hītklifs. Hmm… Kamēr turpinu rakstīt, jāuzliek fonā britu dziedātājas Keitas Bušas ikoniskais Wuthering Heights.
8. Daugavpils teātra publika ar prieku varētu uzņemt komisku versiju par Antona Čehova “Trīs māsām” vai Henrika Ibsena “Hedu Gableri”. Varbūt pat iestudētu kā delartisko komēdiju vai amizantu klaunādi? Var jau arī mēģināt dekonstruēt, kāpēc ne?
9. Ik pa brīdim pārlasu Elfrīdes Jelinekas “Bembijlendu” un Antonēna Arto “Asinsstrūklu”. No šiem materiāliem varētu sanākt kas ļoti aizraujošs, dinamisks un eksperimentāls. Šie darbi katru reizi man liek domāt par neodadaismu un vizuālo mākslu. Varbūt tās varētu būt laikmetīgās dejas izrādes? Tas varētu piestāvēt Ģertrūdes ielas teātra vai KVADRIFRONA repertuāram.
10. Kad stājos skatuves mākslas maģistrantūrā, ļoti interesēja tieši verbatim teātra paņēmieni. Vēlējos veidot izrādi pēc Hanukas Lorengeles dienasgrāmatas – komiksa “Pilsētas puķes” motīviem, kurā Rīgā dzīvojošā un strādājošā sociālā darbiniece Hanuka apraksta savu ikdienu darbā ar prostitūcijā iesaistītām sievietēm Rīgā. Būtu vienīgi jāveic papildu intervijas, novērojumi, eksperimenti, un izrāde Dirty Deal Teatro telpās varētu tapt. Līdzīgi var darīt arī ar Ritas Rudušas “Pagrīdes citādību”.
11. Kino scenāriju adaptācijas teātrim ir modē. Valmieras vasaras teātra festivāls varētu būt vieta un laiks, kur tiktu “pabeigts” Rolanda Kalniņa “Piejūras klimats”. Šis Oskara Zeļļa kinoscenārijs ir pārtapis stāstā un varētu pārtapt arī tekstā teātrim. Kur to varētu izspēlēt? Nekur citur, kā puskailiem aktieriem sauļojoties un peldoties Gaujas piekrastē!
12. “Patriarha rudens” ietvaros Ivo Brieža vadībā radījām fantāziju intervences pilsētā “Ko glabā Lāčplēša iela”. Šī darba ietvaros ar kursabiedriem radījām audiolugas, kas jāatskaņo austiņās, atrodoties konkrētā, iepriekš norādītā vietā. Šī forma ļoti iedvesmoja. Tā ir iespēja, balstoties uz dzirdēto lugu, prātā un pilsētvidē uzbūvēt pašam savu izrādi. Manuprāt, tieši fantāziju intervences ir veids, kā iepazīt un piedāvāt vīziju principā par jebkuru ēku, pagalmu, objektu vai parādību pilsētā.
Interešu lokā ir vēl divas lugas, kuras pagaidām neredzu kādā konkrēta teātrī. Aktuāli darbi ir, piemēram, Rūtas Mežavilkas “Stiprs ziemeļrietumu vējš” un Mārtiņa Zīverta “Kāds, kura nav” (Iraīds – Rūdolfs Apse, Zīra – Alise Danovska). Protams, ir vēl vairākas sveces zem pūra, kuras gribētos redzēt dzīvē. Lai tās paliek citai reizei. Te jau sanāk man interesanta teātra sezona.
Kamēr rakstīju šo, sarakstījos ar Arnitu, vēloties precizēt, kā viņa ar kolēģiem sauc Leļlu teātra pīpētavu, jo tas šķita būtiski. Viņa padalījās ar savu gluži pravietisko tekstu, kuru sūtīja aktieriem pirms pēdējās izrādes Leļļu teātrī.
Citēju: “Mīļie aktieri! Šovakar uz izrādi nebūšu, taču turēšu īkšķus par jums kā vienmēr. Šī ir pēdējā sezonas izrāde (un kas to zina, vai vispār vēl būs). Tāpēc sakrāsojiet sārtus vaigus un spēlējiet bez kautrēšanās. Jūs esat lieliski! Lai veicas!”
Turpinu klausīties Keitas Bušas Wuthering Heights.

[1] Tā dēvējot Leļļu teātra pīpētavu. Vēl šo telpu mēdzot dēvēt par Burbuļciemu.

03.05.2020.

Tristana Carā pamācība, kā radīt dadaisma dzeju. Dzeja šeit un tagad
1. Paņem avīzi.
2. Paņem šķēres.
3. Izvēlies rakstu, kas ir tik garš kā tev vēlamais dzejolis.
4. Izgriez rakstu pa vārdiem.
5. Ieliec vārdus maisā.
6. Sakrati.
7. Saliec savu dzejoli liekot tādā secībā, kādā tev sanāk izlozēt lapiņas.

Drusku gan šmaucos. Te ir vairāki virsraksti no “Rīgas Laika”, “Privātās Dzīves”, “Pastaigas”, “Ievas Virtuves” un “Ilustrētās Zinātnes”. Izlozēti nejauši, taču secība ļoti minimāli mainīta.

vidusceļš impērija
plūda negrib
PASLĒPES Galma āksts

NEMĪLĒTĀ Grāmata
Pārlaicīgi SADURSMĒ
DAŽĀS SLIMĪBĀS

Kāpēc zonde
Pikanti KAITINOŠI
asaras garoziņā
Īsumā par kukulīti

L&M baudā
Slavenības krunkās
Pasaule bez dzīves

Neviens NEDĒĻAS
dārgums sacīkšu
meitenes KĀ VĪNS

ČĀRLZS BUKOVSKIS uz Marsu
kas ir daudz
Calvin Klein Vēnu
Impērijas flamingi

Ieraksts tapis sadarbībā ar KRODERS.LV