#LFK 231, 9029

9025

84.
Kas to teica, tas meloja
Ka saulīte nakti guļ
Vai saulīte tur uzlēca
Kur vakaru norietēja

9026

85
Tu Māriņ viegla sieva
Dod man savu vieglumiņ
Tu Dieviņ bagāts vīrs
Dod man savu bagātību

9027

86.
Kur Dieviņ, tu paliksi
Kad mēs visi nomirsim?
Ne tev tēva, ne māmiņas
Ne tev savas līgaviņas.

9028

87.
Jauni puiši nezināja
Kur guļ zirgu māmulīte
Vidū staļļ apakš grīdas
Zaļā zīda ...

9029

88.
Raganu kalns. (E. Sersante. 43 g no Rencēniem)
Rencēnu pagastā tur aiz jaunās muižas ir viens kalns un uz tā kalna ir akmens un lejā tur ir strautiņš. Reiz senākos laikos uz šī kalna bija nākušas raganas velēties to bija bieži arī naktīs cilvēki redzējuši garām iedami. Bet tā kā no raganām bail, tad visi tai vietai jau ar gabalu gājuši garām. Bet reiz kāds mazs ganu zēns gribējis kļūt par varoni tas ir drošsirdīgāko savā pagastā. Atkal kad zēns iedomājies iet turp tam sameties bail un tas nācis atpakaļ. Bet kad tas tā bija jau 6 dienas nogājis un vienmēr atgriezies atpakaļ tad vēl iedomājies iet 7 dienu.

Ganu zēns gājis nonacis pie strautiņa tas paslēpjas krūmos, bet vēl nekā nav. Bet lejā pie strautiņa nevar nekur tālu redzēt tāpēc viņš uzkāpj uz kalniņa un noslēpjas tur aiz krūma. Viņš nu šā sēd un trīc jau no bailēm, bet zēnam tik liela ziņkārība ka tas skatās tomēr uz visām pusēm un gaida kad nāks raganas. Nav jau arī zēnam ilgi jāgaida kad viņš dzird ka akmens skan it kā rupja asa balss teiktu 12 reizes tam-tam-tam-tam. Un uzreiz pie akmens rodas zemes šķēlums un no tā izskrej 7 raganas tām roku nagi ir degoši uguņi un tāpat arī acis ir kā uguns. Mati tām visām bija melni un netīrās copās vilkās gar zemi. Nu vēl nekas bet raganas ir saķērušas sev rokā resno krodzinieku un visas tam apkārt riņķo savu riebīgo "danci". Bet krodzinieks tik bļauj “O, o, u, u i, i, u, u kā sāp laižiet mani mierā ēdiet kādu citu plosiet kādu citu tikai ne mani.” “Bet mēs gribam tevi plosīt, rādi šurp savus matus lai mēs tos tev no galvas varētu noplūkt.” Un tā raganas "danco" ap krodzinieku līdz viņu nogrūž lejā atpakaļ bedrē un 6 raganas tam līdz tad vēl bija dzirdami

krodzinieka kliedzieni, bet drīz tie apklusa un bedre aizvērās uz kalna palika tīkai viena ragana. Tā paņēma veļu ko bija nolikusi uz akmeņa un aizdimboja lejā pie strauta. Ganu zēns redzēja ka tā nometa pie strauta zemē veļu, un sāka pa vienam mazgāt, Tagad zēns noskārta ka tā ir velnu un raganu veļa un ka raganas ir velnu sievas. Kad tā bija veļu jau pēc saviem ieskatiem pamazgājusi tad tā uznāca atkal uz kalna uzlika veļu uz akmeņa un sāka velēties. Te zēns redzēja ka ragana uzsita sev uz pirksta tik stipri ka no sāpēm iegrima zemē. Zēns grībēja pieiet tuvāk un apskatīties to veļu bet tad jau izdzirdēja troksni un no apakšzemes iznāca cita ragana. Tā savus matus bija saspraudusi gaisā virs galvas ar dzelzi. Iepriekšējām raganām acīs spīdēja zaļa uguns bet šai uguns acīs bija brūngan dzelteni sarkana. Viņa ņēma veļu un velēja bet nu jau visa veļa bija izvelēta bet ar pašu beidzamo sitienu tā sev tā uzsita uz pirksta ka no pirksta izšļāca melnas asinis un ragana no dusmām iegrima ar visu veļu zemē. Un asinis bija uzzīmējušas uz akmens pašu raganu kad tā velējas. Un vēl tagad tur uz akmeņa ir tāds kā zīmējums kur apmēram izskatās ka

ragana velējas.
Zēns aizgāja mājās bet vēl neko nestāstīja nevienam bet aizgāja atkal un šoreiz viņam nebija nemaz jau ilgi vairs jāgaida kad akmens skanēja 12 un no bedres izkāpa ap 100 raganu un visām tām bija veļa padusē tās nejauki ķērkdamas ar savām uguņainām acīm apgaismojot ceļu devās lejā pie strauta. Kad tās bija veļu izmazgājušas tad visas tāpat ķērkdamās skrēja ap akmeni un velēja savu veļu. Daudzi sitieni trāpīja pa otru raganu mugurām. Zēns gan bailēs trīcēja bet tad dziedāja gaiļi un visas raganas atkal iegrima zemē. Un zēns devās mājās un visu to atkal izstāstīja citiem ganu puikām. Šis akmens vēl tagad laikam tur stāv un tur ir - ragana velējas uzzīmēta.

9030