Garamantas akcijas iespaidā esmu nolēmusi provēt, kā ir rakstīt dienasgrāmatu nedēļu no vietas. Jāatzīstas, ka Guntara prombūtne 9 dienas ir tikpat liels iedvesmas avots.
Sesdiena. 9. jūnijs
No rīta aizvedam Guntaru uz štābu un atvadāmies. Pirms došanās gribēju taisīt bildi - tēvs zemessarga formā ar dēlu uz rokām. Bet tad nodomāju, ka būs par daudz patētiski un bilde būs vēl viens iemesls, no kā pinkšķēt nedēļas grūtajos brīžos. Nav ko taisīt drāmu, bet nekādi nevaru izbēgt no tām domām, kā ir, kad vīrs jāpalaiž karā.. bailes. izmisums. un pirmā doma - tad labāk bēgt, nekā laist vistuvāko, kas ir, uz dzīvības un nāves spēli. Nomainu domas uz to, ka nometnē taču viņam būs interesanti - tāds īsts džeku pasākums, kur aizmirsties ikdienas spriedzi un visas tās ņemšanās ar ieročiem, taktiku izspēlēm, gulēšanu mežā un vēl sazinvisuko.. - un tas nomierina daudz labāk.
Pēcpusdienā, kad Miķelim acīm redzami un ausīm dzirdami palicis garlaicīgi, ejam ārā. Šodien izmēģinām ratu jauno kulbu. Sēž kā bosiņš karietē. Kāja pār vienu malu ārā, mugura paslieta augstāk - visa garām slīdošā ainava nu ir viņa. Tik un tā jau labprāt tusnītos pussēdus, bet mammas uzliktās štropes mazo kundziņu notur pie vietas. Paldies Dievam.
Vasaras tveice dara savu - Skanstes lielā šoseja klusa. Sajūta gandrīz sirreāla. Miera un drošības sajūtas pārņemta dodos iekšā Skanstes dārziņu rajonā. Tavu brīnumu - totāli lauki tepat tik tuvu mājām! bauda staigāties vēl lielāka.
Pastaigas beigās satiekam mammu - viņa Rīgā no sava draudzeņu tusiņa. Vakara gaitā izrunājamies kā sen tikušās draudzenes - raiti, viegli, par visu pēc kārtas. Šitādās reizēs mana ģimeniskuma skala murrā no labsajūtas un augsti sasniegtās atzīmes.
Vakarā pirms miega šķirstu Instagram draugu dienas stāstus un attopu, ka šodien taču praida gājiens. Pēc bildēm un video izskatās vareni. Paliek drusku žēl, ka pati nesadomāju piedalīties. bet tad otras domas par to, ka ar mazu bērnu, tādā ņemtiņā.. un tā tas arī paliek. bet gandarījums par cilvēces cilvēciskošanos tik un tā paliek pilnāks.