#LFK Ak 14, 5

Nosaukums
5. nodaļa. Skolā
Vienības Nr.
5
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Atslēgvārdi
Atvērt

Skolā.

Par skolas laiku atmiņā nav daudz paliekošu iespaidu. Bija jau savi mazi prieciņi un bēdiņas. Skolotāji sākumā man likās tādi stingri, dusmīgi. Vēlākos gados tikai novērtēju viņu lomu manā audzināšanā. Tie bija iejūtīgi, saprotoši cilvēki, kas mācīja ne tik vien mācību gudrības, bet arī audzināja dvēseliski skaidros zēnus un meitenes. Man bija laimējies, ka mani skolotāji bija patiesi Latvijas patrioti, īsti Atmodas darbinieki. Viņi centās līdzināties Blaumanim, Bārdam, Zeifertam, Skalbem, Zālītim, Jaunsudrabiņam, Krišjānim Valdemāram un Krišjānim Baronam.
Pirmajā klasītē man mācīja skolotāja Zeiferte, rakstnieka Zeiferta radiniece. Mums mazajiem viņa daudz lasīja pasaciņas un dzejolīšus par pavasari un Zemasvētkiem, par Sarkangalvīti un dusmīgo vilku, kas apēda vecmāmiņu. Lai gan beigas bija laimīgas un mednieks vilku nošāva, pārgrieza vēderu un vecmāmiņa izkāpa no tā sveika un vesela. Mazāk jau patika mācīties: "savilkt" vārdus kopā. Skolotāja teica: ja nemācīšoties lasīt, tad pasakas nestāstīšot. Bet kurš gan negribēja dzirdēt jauno pasaku! Dažkārt skolotāja bija "piekususi" pasaku lasot, pie kam visinteresantākajā vietā. Tad mums vajadzēja iet palīgā, ko labprāt darījām. Arī vēlākās klasēs man bija lieliski skolotāji, audzinātāji: mācītājs Avotiņš, Ozoliņš, Millers. Kas nu tas par puiku, kurš neizdarīja kādu palaidnību. Arī kaktā bija jāpastāv. Kādu reizi izlikās, ka tieku sodīts ne par ko, bet disciplīnai vajadzēja būt un tai vajadzēja arī pakļauties.
Pirmā klasē, pirmais spilgtākais gadījums. Drusku bailes no skolotājas, esmu ļoti kautrīgs, baidos skolotājai kaut ko paprasīt, autoritāte, varbūt sagaidīšu zvanu? Nu jau vairs nevaru izturēt. Paceļu roku: "Lūdzu skolotāj, gribu ārā iziet!" Skolotāja: "Nu tik visiem tā ārā iešana, drīz būs zvans, tad varēsi iet ārā". Visi skolēni uz mani skatās. Skolotāja apklust, lai turpinātu stundu. Es jūtu, ka vairs nevaru izturēt. Šajā klusumā atskan klusa tecēšana. Droši vien biju piesarcis no lielās gribēšanas un kauna. Bet klasē neviens nesmējās, kā tiku paredzējis, tikai blakus sēdētājs ziņoja "Skolotāj, Augusts piečurāja klasi!" Iestājās pilnīgs klusums. Šoreiz skolotāja laikam jutās vainīga: "Ka jau tā vajadzība tik liela, tad vari iet laukā". Priekš manis tas bija lielākais pārdzīvojums skolas laikā. Šo gadījumu pat mammai netiku stāstījis. Pie sevis toreiz nodomāju: kad nu par vēlu, tad atlaiž iziet ārā. Vai tā ir taisnība?
Otrais pārdzīvojums. Trešā klasē audzinātājs, mācītājs Avotiņš. Atminos tādu drūmu rudens rītu. Pēc rīta lūgšanas iegājām klasē un gaidījām skolotāja ierašanos. Gaidām, bet skolotājs vēl nenāk. Pļāpājam, sākās draiskošanās, tā paiet pirmā stunda. Traki viena stunda jau garām. Sākas otrā stunda. Viens otrs palaidnis jau sāk skraidīt starp soliem, kā saka, rīkot sacīkstes, kurš pirmais aizskries līdz katedrai. Tā kā biju pieradis būt mājās pirmais starp bērniem, arī es iekļāvos šajā "sporta spēle". Pēkšņi atvērās klases durvis, kurās parādās, ak šausmas, skolas direktors Sestula kungs. Bez šaubām, metāmies visi savās vietās un gaidām lielu brāzienu.
Iestājās smags klusums. Direktors raudzījās visu laiku katedrā, pēc kāda laika, mums likās, ļoti ilga klusuma, noteica klusā balsi: "Avotiņ, dēliņ, atnāc pie manis." Noglaudīja galviņu: "Saliec savas skolas grāmatas un ej uz mājām!" Visi bijām izbrīnījušies, kāpēc Avotiņam, šim rātnajam mierīgajam skolēnam, tāds sods. Par ko? Pie trokšņošanas un "sacīkstēm" vainīgi taču bijām mēs! Lielā klusumā noskatījāmies, kā Avotiņš sakārtoja savu skolas somu un izgāja no klases. Tādu klusumu klasē nekad nebiju vērojis. Tad direktors vērsās pie mums: "Bērni, jūsu audzinātājs, skolotājs Avotiņš, skolotāju istabā aizgāja mūžībā. Ļoti klusi piecelsimies un godināsim, savu skolotāju ar klusuma brīdi". Mēs piecēlāmies. Direktora acīs bija asaras. Nezinu, kas no skolēniem sāka raudāt, zinu, ka visi nebēdņi raudājām. Jutāmies vainīgi pie skolotāja miršanas. Visvairāk mums bija žēl zēna, Avotiņa, jo nu vairs viņam nebija tēta.
Lieki minēt, ka pēc šī notikuma vislielākie palaidņi kļuva rātni kā jēriņi. Daudzus mēnešus mēs vēl bijām šī bēdīgā notikuma iespaidā. Arī vēl Ziemassvētkos, kad skolēni pulcējās izrotātajā zālē, svētā aizlūgumā tika pieminēts skolotājs, mācītājs Avotiņš. Vienu minūti zālē valdīja svinīgs klusums. Tika nodziedāta viņa mīļākā dziesma: ''No debesīm, es atnesu jums vēsti jaunu, priecīgu". Bērni dziedāja no sirds. Actiņas mirdzēja eglīšu gaismā un svinīgumā. Mācītājs Balodis paskaidroja savā runā, ka cilvēka dzīvē piedzimšana un aiziešana no dzīves ir dabīgs process. Ka katra cilvēka dzīves ceļu vada tas Kungs. Vienam ātrāk vai vēlāk jāšķiras no šīs pasaules. Par cilvēka dvēseli, kura dzīvo mūžīgi. Ka grēcīgā cilvēka miesa tiek atdota trūdiem, bet cilvēka gars dodas debesu mirdzošos mājokļos, kur nav vairs ne ciešanu, ne bēdu. Šovakar priecāsimies par Kristus dzimšanu, kurš rāda mums paraugu kā dzīvot. Priecīgus Ziemassvētkus, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.
Kā jau Ziemassvētkos tika dziedāts un deklamēts. Katrs skolnieks saņēma pa saldumu sainītim. Pa klasēm tika izdalītas liecības. Kur nu vēl rotaļās iešana un divas nedēļas brīvlaika pēc tam.
Tādi nu bija nozīmīgākie skolas laika brīži, kas dziļi iesēdušies manā atmiņā.
Kad tiku iecelts jaunekļu kārtā, uzdāvātas garās bikses un arī iesvētīts, sajutu skumjas par aizgājušo bērnību. Mani mazie draugi arī izauguši lieli. Ne jau tā, ka vairs nesatikāmies, jā, tikāmies, sarunājāmies, bet vairs ne kā maziņie. Vidusskolas cepures galvā. Citas runas: "Daudz jāmācās. Nav laika. Nu, kā iet? Strādāju. Tik jau ir kā tie vakari. Nu, uz redzi!" Reiz, no frizētavas iznākot, Tērbatas ielā satieku bērnības draudzeni žīdieti Sofku, viņas brālis Ābrams mans draugs. Sākumā nepazinu. Slaika jaunava, tumši melniem matiem un acīm. Teicu viņai: "Sveika, kur tu tik liela izaugusi un skaista palikusi!". To es neteicu tā tik lai komplimentētu. Tādu es viņu agrāk netiku redzējis, izkāmējis skuķis un tagad brīnišķa jaunava. Es nezinu, kāpēc viņa tik nosarka. Prasīja, vai es iešot uz mājām. Teicu, ka jāiet uz kori. Tā arī atvadījāmies. Tā bija mūsu pirmā un pēdējā tikšanās jaunībā. Līdz 1935. gadam viņu neredzēju, un, droši vien, 1941. gadā viņa kopā ar ģimeni evakuējās uz PSRS. Tajā laikā es atrados armijā.
Vienīgi manam vācu tautības bērnības draugam Rolfam iznāca tāda nelaime. Viņš bija gudrs puisis, gāja vācu komercskolā un aizrāvās ar ķīmiju. Skolas biedri palūdza viņu izgatavot kaut ko ļoti smirdīgu, vielu, kas, savienojoties ar skābekli, izgarotu. Mans draugs Rolfs sākumā nesolīja, ka varēs to veikt. Bet vēlāk, laboratorijā eksperimentējot, ieinteresējās un beigās bija arī rezultāts. Viņš savā jaunības degsmē nedomāja par sasniegto, kam tas radīts. Galvenas, ka viņš to veicis. Draugi paslavēja Rolfu, pateica sirsnīgu paldies un pat iedeva 2 latus. Rolfs bija gandarīts. Pirmā peļņa.
Rolfs jau bija aizmirsis savu izgudrojumu un iegūto peļņu, kad pēc kādas nedēļas, iznākot no skolas, viņu apcietina un nopratina. Viņu apvaino par aizliegtu politisko aktu rīkošanu sabiedriskā vietā. Rolfs bija vareni pārsteigts, neesot viņš bijis kinoteātrī "Casino", kur noticis atgadījums. Viņš varot pierādīt, ka tai laikā atradies mājās, ko varot apliecināt māsa un vecāki. Viņam atbildēja, ka tuvinieku liecības netiekot ņemtas vērā un bez tam, viņa draugi esot apliecinājuši ar savu parakstu, ka Rolfs izgatavojis ar savām rokām "smirdbumbas". Vai atzīstot sevi par vainīgu? "Nekādas bumbas neesmu gatavojis. Pēc draugu, lūguma izgatavoju smirdošu šķidrumu, kurš atrodas divās pudelītēs. Tas arī viss. Par kādām politikām neko nezinu." "Mīļo draudziņ, neizliecies, tavi draudziņi sastāv politiskā organizācijā, "Brīvā demokrātiskās jaunatnes savienība"." Ar to lieta bija pierādīta. Tad nāca tiesa un Rolfs par savu darbu dabūja gadu cietuma. Varat iedomāties, ko pārdzīvoja Rolfs un viņa cienījamie vecāki.
Izrādās, ka dažas nedēļas pēc 1934. gada piecpadsmitā maija, šie jaunekļi ar savu protestu pazudināja manu draugu. Kādu laiku Rolfs nosēdēja mazgadīgo cietumā, Tērbatas ielā. Viņa advokāts parūpējās, ka viņu amnestē 1934. gada 18. novembrī. Kopā ar vecākiem viņš 1940. gadā repatriējās uz Vāciju. Vēl viens draugs, kuru vairs neredzēju.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs