#LFK Ak 14, 15

Nosaukums
15. nodaļa. Iesvētības
Vienības Nr.
15
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Atvērt

Iesvētības.

Neesmu pastāstījis vēl par vienu, manā dzīve svarīgu notikumu. Tas bija 1934. gada maijā, kad mani vecāki nosprieda, ka esmu jau liels puisis, man bija 17 gadu. Bija jāpiesakās Ģertrūdes baznīcā, kuras draudzes mūsu ģimene skaitījās, skoloties iesvētības mācībā. To darīju labprātīgi, jo tai laikā jaunieši "iesvētīšanu" uzskatīja par tradīciju.
Sākumā gan man likās, ka tā ir tāda ārišķīga sevis izrādīšana sabiedrībā, sevišķi jaunietēm, savās garajās baltajās kleitās. Jāsaka – arī zēni tumšajos uzvalkos atstāja ļoti svinīgu iespaidu. Lūk, nu pašam bija jāizbauda šo svinīgo norisi. Pie mācītāja Bīlmaņa veselu mēnesi gāju iesvētīšanas mācībā, kurā tika atkārtoti ticības mācības pamati.
Mācītāja kungs izstāstīja savu dzīves stāstu. Mums jauniešiem tas likās interesants un pamācošs. Viņš bija cietis trūkumu, dažkārt bijis badā. Tikai stipra ticība un palaišanās uz To Kungu izvadījusi viņu līdz mācītāja amatam. Viņš bija tas, kas filozofiski un garīgi mani pārliecināja, ka ir augstāka vara, kas lemj par mūsu dzīves gaitām. Tāpēc, vēlākos gados es droši gāju dzīvē, ar pārliecību, ka visgrūtākos brīžos mani pasargās Dievs tas Kungs. Vienīgi Viņš var izlemt manu dzīves ceļu. Mācītājs smalkjūtīgi izskaidroja mūsu sūtību, ka mums jāaudzina stipra, godīga, latviska paaudze un, ka mēs esam atbildīgi par nākošo paaudzi Dieva un latviešu tautas priekšā.
Man tika pašūdināts smokinga tipa tumšs uzvalks, bez spīdīgiem atlokiem. Izskatījās ļoti eleganti. Pat biju nokaunējies, skatoties spogulī, jo negribēju būt jau pieaudzis, liels. Cik tas nesen vēl bija, kad skraidīju pa sētu ar saviem draudziņiem.
Jaunā Ģertrūdes baznīca bija stāvgrūdām pilna. Visiem rokās ziedi. Smaidošas sejas. Mūs, 120 iesvētāmos, baznīcā ieveda mācītājs. Ērģeļu skaņas, Jēzus Kristus apskaidrotā seja, pavasara dienā, Rozentāla radītajā altāra gleznā, svinīgums un mācītāja runa. Tad uz balsīm, nodziedājām "Pie rokas ņem un vadi, Kungs mani pats", un mani pārņēma svētsvinīga sajūta, gribējās, lai šis mirklis nekad nebeigtos. Sapratu, ka mēs tiekam izvadīti uz lielā Dzīves ceļa. Ka pamazām vecāku paspārne būs jāatstāj un jākļūst patstāvīgam savās domās un darbos. Tad sajutu uz vaiga tādu kā mitrumu. Sakaunējos un, lai citi neredzētu, noslaucīju degunu, jo vīrietis taču neraud. Kopā ar mācītāju nofotografējāmies un devāmies no baznīcas ārā. Ārkārtīgi daudz apsveicēju pulcējās baznīcas priekšā. Tas bija skaists skats. Droši vien, lai ziedus nesagumzītu, tie bija pacelti gaisā, izskatījās kā puķota, viļņojoša sega Ja to varētu uzgleznot!. Tikai pēc kāda laka varēju nokļūt savu apsveicēju, tuvinieku lokā. Grūti nācās, lai saturētu pasniegto rožu klēpi. Pēc tradīcijas, ar brāli un vecākiem devos pie vectētiņa – nolikt ziedus uz viņa kapa. No vecmāmiņas saņēmu dāvanā Bībeli, ko saglabājuši esam līdz šodienai. Paldies, Tev, vecmāmiņ.
Mājās – svinīgas pusdienas. Tad ieradās viss mans radu un brālēnu pulks. Skanēja runas, un visas tās šoreiz bija veltītas man. Tostus uzsaucot, pat tika aizrādīts, ka tagad esot ieskaitīts jaunekļu pulkā un drīkstot kādu lāsīti iedzert uz nākotni un veselību. Brālēnu ģimenes pasniedza kopīgu dāvanu, platīna – sudraba portcigāru, līdz ap to man tika piedāvāts papiross, lai visu klātbūtnē atklāti uzsmēķētu. Liels visiem bija brīnums, kad es no piedāvājuma atteicos, jo vēl netiku iemācījies ne smēķēt, ne šņabi dzert.
Tā simboliski tiku ievadīts lielo pulkā. Neviens no mums tad nezināja, ne arī varēja iedomāties, kas sagaidāms nākotnē, ka pa pasauli tiks izsvaidītas visas mūsu ģimenes.
Mans tēvs – Reinholds Heinrihsons. Biogrāfiskās ziņas par tēvu man diezgan maz zināmas. Vai tā bija kautrība vai smalkjūtība, kas neļāva man griezties pie tēva ar vaicājumiem par viņa dzīvi? Tagad varu vadīties tikai pēc nejaušiem novērojumiem un mammas stāstījumiem. Tikpat kā neko nezinu par tēva vecākiem. Pārcilājot vecus papīrus un dokumentus, uzdūros priekš skolas izsniegtai apliecībai. Tā zinu, ka manu vectēvu, no tēva puses, sauc Mihaels Heinrihsons. Domāju, ka Mihaels (Michaels) ir vārds, kas dots, pārveidojot latvisko Miķeli. Tai laikā pārsvarā bija vāciskais, bet tas ir tikai mans pieņēmums. Vectēvs nomira, kad manam tēvam bija kādi 8–10 gadi. Nezinu vectēva kapa vietu. Domāju, ka viņš apglabāts Pleskodāles kapsētā. Cik atceros, kad apmeklējām kapsētu, devāmies pāri Daugavai, bija tāls ceļš no Lielgabalu ielas. Pie viena apmeklējām arī vecu māmiņu, kurai bija ap 80 gadiem, un kura mani vienmēr pacienāja ar saldumiem, noglāstīja galviņu. Vai tik tā nebija mana vecvecmāmiņa (varbūt vectēva radiniece)? Šie apmeklējumi nebija vairāk, kā divas reizes gadā. Domāju, ka man varēja būt tai laikā 4–5 gadiņi. Atmiņā palicis Pārdaugavas skolas nams, no kuras pa labi, kādu gabaliņu tālāk, atradās kapsēta (Kalnciema ielā?)
Manam papiņam bērnībā un jaunības gados nācies pārdzīvot vairākus notikumus, kas atstāja viņam iespaidu uz visu mūžu. Pirmais – tēva nāve. Otrais – māte apprecas otrreiz ar Lindenbergu. Trešais – labās kājas defekts, kroplums jau no bērnības.
Atceros, ka otro vecmammu, tēva māti apmeklējām tikai, sākot ar skolas vecumu. Viņa mūs ar brāli ļoti mīlēja, bet pie mums vecmāmiņa ar otro vīru Lindbergu netika ciemojušies ne reizi. Mūsu papiņš sargāja sava tēva piemiņu, neatdzīdams patēvu. Varu iedomāties vecmāmiņas ciešanas.
Kājas defekts papum atklājās 6–7 gadu vecumā. Vecmāmiņa neatzina dakterus un ne reizi savā mūžā viņa nav griezusies pēc ārsta palīdzības. Tā arī papiņš bērnībā netika vests pie daktera pārbaudīties. Drusku pieklibo? Gan jau pāries. Sāpes – tās no augšanas garumā, tā vecmāmiņa. Izrādījās, ka pie papēža, galvenā dzīsla kaut kāda iemesla dēļ, ķirurgs to noteikti būtu ievērojis, sāka vilkt papēdi uz augšu. Pēc vairākiem gadiem papēdis jau bija uzvilcies 10 cm augstu tā ka parastie apavi vairs nederēja un bija jāvalkā ortopēdiskie. Var tikai iedomāties, ko tas nozīmēja 14–16 gadu vecumā uzklausīt skolas biedru izteikumus, klibiķis, kroplis un tam līdzīgus. Atraušanās no jauniešu sabiedrības, līdz ar to atteikšanās no augstākām skolām, no sporta.
Papus darba gaitas sāka agri. Viņš apguva tipogrāfijas meistara amatu. Vecmamma, papus mamma strādāja pie "Dancigera", veļas mazgāšanas fabrikā.
Viņai bija sevišķi izteikts raksturs. Mājās kā valdniece, "ķeizariene". Ļoti akurāta. Visus darba gadus nebija neviena nokavēšanas gadījuma. Savdabīga – savā dzīvē netika lietojusi nevienu satiksmes līdzekli, ne ormani, ne tramvaju, ne auto. Visus attālumus veica kājām: uz Ģertrūdes baznīcu, uz Biķernieku mežu pastaigāties, ciemos pie onkuļa Žaņa (sava brāļa Jāņa Sīpola), Pārdaugavā. Tas bija sevišķi tāls gājiens, no Marijas ielas gala (pie Pareizticīgo katedrāles), kur dzīvoja vecmāmiņa līdz ielai, kur atradās Ed. Smiļģa māja – apmēram 8–10 km. Vecmammas alga nebija liela. Varbūt tāpēc bija ļoti taupīga (ekonomiska). Bet viņa nekad nav tīkojusi pēc mantas un to mācīja arī mums – strādnieka cilvēkam esot jābūt pieticīgam. Vecmāmiņa vēl skaisti dziedāja, alts.
Mans papus strādāja mazas izdevniecības spiestuvē. Tur drukāja mazās avīzītes laukiem, arī žurnālus, afišas un ielūgumus, kā arī Ziemassvētku un jaungada kartītes. Manas atmiņas saistās ap papa darba vietu Kārļa ielā (tagadējā 13. janvāra ielā). Tad biju vēl pavisam maziņš, 5–6 gadu vecs. Mamma, nezinu kāda iemesla dēļ, bija atvedusi mani pie papa un tur atstāja uz dažām stundām. Tad jau papus skaitījās mašīnu meistars. No viņa bija atkarīga iespieddarbu kvalitāte. Man patikās klausīties lielās mašīnas dūkoņā un skatīties pa logu, kā pa augsto uzbērumu garām gāja lokomotīve ar daudziem vagoniem. Papus pusdienoja un piedāvāja arī man gardu poļu desas gabaliņu. Varbūt tāpēc vēl tagad labprāt ēdu žāvēto desu. Šajā, īpašnieka Lāča drukātavā papus nostrādāja ilgi, no 1918. līdz 1936. gadam. Veselības dēļ tēvs pārgāja strādāt pie mammas brāļa dēla Jāņa "Ed. Kurau". 1943. gadā vecāki pārcēlās uz Valmieru, jo tur tēvam tika piedāvāts drukātavas vadītāja darbs. 1944. gadā viņi kopā ar mammas brāļa Augusta ģimeni evakuējās uz Vāciju. Pēc kara, 1945. gadā, vecāki nonāk Austrālijā, kur pavada atlikušo dzīves posmu. Papa mūžs ilga no 1894. gada 29. jūnija līdz 1962. gada februārim, mammas no 1886. gada 28. maija līdz 1974. gada februārim.
Valmierā izdevās apciemot vecākus tikai vienu reizi, 1943 gadā. Bijām visa ģimene, arī Guntiņa un Rudīte. Tas bija kara laiks, ar visām satiksmes grūtībām. Šī bija viena no pēdējām tikšanās reizēm.
Drīz nācās uzsākt karavīra gaitas Latviešu leģionā, par to stāsts vēl sekos.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs