#LFK Ak 14, 17

Nosaukums
17. nodaļa. Koris
Vienības Nr.
17
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Fails
#LFK Ak 14, 17
AtšifrējaBella Bērziņa
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2022-05-29 21:06:04
Labots2022-07-17 16:52:33
AtšifrējumsFotogrāfija
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 14, 17
AtšifrējaBella Bērziņa
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2022-07-17 16:52:37
Labots2022-07-17 16:52:48
AtšifrējumsFotogrāfija
Atšifrēt tekstu
Atvērt

Koris.

Daudzas atmiņas man saistās ar dziedāšanu, var teikt "dziesmoto mūžu". Tās sākas jau ar bērnību. Svētdienās, kad vecāki mīlēja ilgāk pagulēt, mēs ar brāli Ferdinandu ielīdām pie viņiem gultā un tad arī sākās mūsu "ģimenes koncerti". Mamma ar brālīti dziedāja pirmo balsi, es otro un papus – basu. Guļamistaba atradās pagalma pusē un vasarā logs bija vienmēr puspievērts. Piecstāvu namu pagalmā bija laba akustika, un arī citiem logi atvērti. Tā izrādījās, ka mums ir savi klausītāji, arī labas atsauksmes, mamma tās saņēma, tiekoties ar kaimiņiem. Mūsu repertuārs bija plašs, sākot ar tautas dziesmām, beidzot ar šlāgeriem un operu dziedājumiem.
Ģimenes koncerti turpinājās arī manos padsmit gados. Tētis spēlēja cītaru ar lielu muzikalitāti un improvizēšanas māku. Skolas gados ar brāli dziedājām skolas korī un ansamblī. Uzstājāmies dažādos svētku pasākumos, arī Latvijas radio.
Jau puikas gados man patika vīru kora, Alf. Kalniņa, Vītola, Dārziņa dziesmas un jau tad manī nobrieda vēlēšanās dziedāt lielajā vīru korī. Kādu dienu, 1932. gadā, tad man bija piecpadsmit gadu, avīzē ieraudzīju sludinājumu: Vīru koris "Dziedonis" pieņem jaunus dziedātājus ar labām balsīm. Es sapratu "jaunus" tādus kā es, tai vecumā. Dzirde un balss man laba, tā man apliecināja skolotāji, jāiet tik un jāpiesakās. Vecākiem par šiem plāniem nestāstīju. Papus mūs ar brāli veda uz simfoniskās mūzikas koncertiem Vērmanes dārzā. Tie atstāja uz mums dziļu iespaidu, brālis beidza Konservatorijas vijolklasi 1939. gadā. Ar lielu prieku gāju arī uz "Dziedoņa" koncertiem. Tie aizrāva mani vienmēr kādā citā pasaulē.
Vīru kora "Dziedonis" sēdeklis atradās Vecpilsētā, kādas vācu biedrības telpas. Pieteikties bija ieradušies trīs reflektanti, starp tiem arī es. Tie divi bija vecāki par mani. Klusībā cerēju, ka atnāks arī kāds jaunāks, manos gados, bet tā arī nesagaidīju, jo pavērās kādas durvis un aicināja vienu no mums uz pārbaudi. Gribējās ātri pazust, kamēr vēl laiks. Pateiks, tādam solīdam korim esi par jaunu, padziedi pa priekšu kādā citā korī un tad. Tādas domas man šaudījās pa galvu. Nepaguvu izdomāt līdz galam, kad atvērās tās pašas durvis, un pajauns cilvēks vaicāja man: "Vai tu atnāci pieteikties?". Atbildēju: "Jā." Jauneklis pasmaidīja: "Nu, nāc iekšā!" Man bija liels pārsteigums, kad pie lielā flīģeļa sēdās tas pats jaunais cilvēks un, iztaujājis kuros koros esmu dziedājis, atkal pasmaidīja. "Nu ko, pamēģināsim". Noskaidrojis manas balss varēšanu, no augstākā līdz viszemākajam tonim, kādu varēju paņemt, jaunais cilvēks pārgāja uz dzirdes pārbaudi. Sāka ar trīsskaņu kombinācijām, tad arvien sarežģītākus, tādus lēkājošus toņus, Nodomāju, tāda ērmošanās vien ir. "Nu, pietiksies", paskatījās uz mani un atkal pasmaidīja, "saki, cik tev ir gadu?". Visu biju gaidījis, tikai ne tādu jautājumu. Atbildēju: "Sešpadsmit," daudz jau melojis nebiju, pēc dažiem mēnešiem paliks. Tad jaunais cilvēks teica: "Pamēģināsim kādu mēnesi, tad jau redzēsim." Kad iegājām telpā, kur sēdēja koristi, tas bija kā pa sapņiem, sapratu, ka, kaut arī pagaidām, esmu uzņemts "lielajā" korī. Jaunais cilvēks nostājās kora priekšā, un kā kora kolēģi man paskaidroja, tas esot diriģents Vīgnera kungs. Tā no šī brīža, līdz savai mūža nogalei esmu dziedājis un dziedu vēl tagad korī "Mūza". Vīgnera vārdā nosauktajā vīru korī dziedāju no 1934. līdz 1943. gadam. Lieliskajos 1938. gada Dziesmu svētkos piedalījās visi Latvijas jauktie un vīru kori, arī radio un operas simfoniskie orķestri.
Dziesmu svētki notika Uzvaras laukumā. Tie bija iespaidīgi brīži, ko nav iespējams aprakstīt. Prezidenta Ulmaņa uzruna latviešu tautai. Desmitiem tūkstoši klausītāju. Piecpadsmit tūkstoši dziedātāju. Pacilātība, latvisks gars. To var izjust tikai tas, kas personīgi piedalījies šai neatkārtojamajā latviešu tautas saietā. Vēl jo vairāk, šos svētkus, kā neatsaucamus un leģendārus, izjūtu šodien, jo tie bija brīvas, neatkarīgas Latvijas Dziesmu svētki. Kad latvietis vēl nezināja, ko nozīmē fašisms vai komunisms. Tauta neinteresējās par politiku, tā pilnībā uzticējās savam vadonim. Ulmanis ne tik daudz ar vārdiem, kā ar darbiem pierādīja, ka tauta var dzīvot pārpilnībā. Katrs, kas bija centīgs un strādīgs, varēja piepildīt savu iecerēto mērķi.
No visas sirds mēs dziedājām šajos svētkos Latvijas himnu "Dievs svētī Latviju.", arī himnisko "Svēts mantojums, šī zeme mūsu tautai." Suminājām Vadoni, par to, ka viņš atdeva visas zināšanas un spēkus savai tautai. Ļoti žēl, ka nevarēju piedalīties 1940. gada Dziesmu svētkos Daugavpilī, tai laikā atrados Latvijas armijā, obligātajā kara dienestā. Pār Latvijas dzidrajām debesīm bija savilkušies tumši mākoni. Tajās dienās es atrados kaujas postenī, jo bija zināms, ka Sarkanā armija gatavojas šķērsot Latvijas robežas.
Latviešu tauta tagad zina, cik nodevīgi bija Padomju Savienības un Vācijas nolīgumi 1939. gadā, tā sauktais Molotova-Ribentropa pakts. Zina arī to, ka faktiski, tika iznīcināta latviešu inteliģence, tautas labākie dēli un meitas. Tas, kas mums bija dārgs un svēts, tika samalts un sabradāts. Žēl ir skatīties uz sapostīto Latviju. Un tomēr – nekad nebeigšu sapņot un cerēt, ka Latvija kādreiz atkal būs skaista, ziedoša, sakārtota un latviska.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs