#LFK Ak 14, 21

Nosaukums
21. nodaļa. Dienasts Latvijas armijā
Vienības Nr.
21
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Atvērt

Dienests Latvijas armijā.

Skaistie jaunības gadi skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ... Tā arī pienāca mani pilngadības gadi (21 gads) ar skaistiem, reāliem nākotnes sapņiem. Jāiet obligātā karadienestā 1939. gada 10. maijā. To laiku jaunieši uzskatīja par dabīgu procesu, ka dienests cilvēku norūda un izkopj vīrišķīgu rūdījumu. Pie tam nav pārāk garš, viens gads. Kas tur viena vasara un ziema. Ja laimējas loterijā, tad tikai 8 mēneši. Bet mīļais liktenis domāja savādāk.
Veselības pārbaudē iesaukšanas punktā gāju bez nervozitātes. Biju fiziski spēcīgs, norūdīts, jauns cilvēks. Apzinājos, ka pienākums pret savu valsti Latviju ir goda pilns pienākums katram latviešu jaunietim. Izteicu vēlēšanos dienēt smagā artilērijas pulkā. Visu mūsu ģimenes vīrieši dienēja šajā pulkā. Ar brālēniem sākot, un arī mans brālis dienēja artilērijas pulkā. Tā bija mana krusttēva ietekme, viņš bija šī pulka labvēlis. Labi pazina šī pulka vadītāju pulkvedi Vēmani. Kā jau rūpnieks, krusttēvs ziedoja kādas naudas summas pulka labā. Kādā gada dienā pulkam tika pasniegtas trīs sudraba taures, kā simbolu "būt modriem." Domāju, ka arī onkulis ir pielicis savu artavu šīm sudraba taurēm. Pulkā bija labas tradīcijas. Arī dziesmas par pulka varonību. Par skaistām pulka krāsām (zilo) karogā un arī akselbantēs (traforetēs) zilā artilēristu krāsā. Artilērijas pulka himnā dziedājām: "Artilēristam zila krāsa, pār visām krāsām skaistākā. Tāpat kā viņu meiču acis, pār visām krāsām skaistākās." Pulka svētkos, valsts svētkos, visam pulkam tika rīkota parāde ar lūgtiem viesiem, valsts prezidentu Ulmani un kara ministru Balodi, armijas komandieri ar štāba ģenerāliem un pulka labvēļiem, starp tiem arī mans krusttēvs. Visiem pulka (S.A.P.) karavīriem bija svētku pusdienas: cūku cepetis ar štovētiem kāpostiem un lauku brūvēts alus. Parādes laikā tika pasniegti apbalvojumi un paaugstinājumi dienesta pakāpē. Par labu šaušanu artilērijas mācību apšaudē un ar karabīni piešķīra akselbantes, diplomus, balvas – sudraba kausus.
To visu, ko esmu aprakstījis, jau zināju pirms dienesta no brālēna un brāļa stāstījuma Tā bija tāda patīkama sajūta ar domām, vai es arī visu to piedzīvošu? Nu ja – viss tik jauki. Vai tad katru dienu karavīriem bija svētki un ēda pusdienās cūkas cepeti? Uz to varu atbildēt: "Dienests paliek dienests un šņabis paliek šņabis." Varbūt ejot dienestā kāds iedomājās, ka visa tā ir tāda draugu būšana. Tad tas rūkti maldās. Disciplīna nav iedomājama bez stingrības un sodiem. Priekš tam karavīram ir iedota grāmatiņa, kara disciplīna un reglaments. Mēneša laikā jaunkareivim bija jāiemācās šo reglamentu, no galvas. Ja bija tāda "grūtāka" galviņa tad tam palīdzēja kaprālītis-grupas komandieris, ar soda likumiem ievērot disciplīnu un reglamentu, norīkojot virtuvē kartupeļus mizot vai ārpus kārtas izslaucīt un uzpost gan telpas gan ateju. Tie nebija grūti darbi, bet vairāk atstāja morālo iespaidu uz cilvēku. Lai gan "vecie" karavīri teica: "Tas jau nav karavīrs, kas nav saņēmis sodu." Tas bija tāds īss apraksts par pulka tradīcijām un to laiku patriotisko garu. Apmēram tā tas arī bija citos pulkos (aviācijas, tanku, S.A.P, kavalērijas un kājnieku). Domāju, ka ir vērts pakavēties pie dienesta laka interesantākiem momentiem vai notikumiem, ko esmu piedzīvojis uz savas ādas.
Dienu pirms dienestā iešanas ierados pie sava "galma" friziera. Atsēdos krēslā, kura priekšā atradās liels spogulis. Tajā bieži es esmu sevi skatījis no mazotnes līdz savai pilngadībai. Šoreiz, es nezinu kāpēc, ieskatījos savā attēlā tā nopietnāk nekā parasti. Pat frizieris kādu sekundi pagaidīja nesaprazdams mana satraukuma. "Vai kā parasti, matus un bārdu?" Vilcinoties pamāju ar galvu. Kad frizieris bija aplicis balto pārvalku, un paņēmis šķērītes, lai apcirptu manus lokainos, tumšos matus, teicu: "Paldies, šoreiz griezīsim uz nullīti." Uzreiz nesapratis paskatās uz mani vai es nejokoju. Redzot, ka es esmu ļoti nopietns arī viņš vairs nesmaidīja: "Tātad ejam dienestā?" Pamāju ar galvu. Frizieris paņēma elektrisko matu griežamo mašīnu, kura tiek iedarbināta. Man likās, ka tā pārāk skaļi dūca. "Vai tev nav žēl skaistie viļņainie mati?", tikmēr frizieris, kā tāds ķirurgs, ar asu veiklu kustību pieskārās manai galvai. Jutu manu matu cirtu velšanos gar ausi. Tad pārņēma manu galvu tāds patīkams vēsums. Smaidošais frizieris savu baudu bija apmierinājis ar vārdiem: "Vai bārdu arī?" "Jā, lūdzu." Paskatījos spogulī un gandrīz vairs sevi nepazinu. Nu ko, dienests paliek dienests. Šo frizieri es tiku saticis tikai pēc visiem kariem, 1949. gadā.
Nākošā dienā atvadījos no māmiņas. Māmiņa drosmīgi turējās, vienīgi trīcošā balstiņa nodeva viņas pārdzīvojumu: ''Esi piesardzīgs un Dieviņš lai Tev stāv klātu." No papa un brāļa atvadījos iepriekšējā dienā, viņi jau bija darbā. Man bija jāierodas iesaukšanas punktā 11.00 dienā, Maskavas forštatē. Tur atradās kādas kazarmas. Sardze pie ieejas parādīja novietojumu pie kura stāvēja smagās mašīnas. Tās mūs pēc bateriju numuriem aizveda pastāvīgā novietojumā. Visapkārt tādas pašas "nodzītās" galviņas. Atskan komanda stāties pa baterijām. Man bija iedalīta 9. zenītbaterija. Visi sveši. Kaprālis pienāca pie mums un diezgan laipni sacīja: "Stājaties divrindu līnijā." Pēc desmit minūtēm atskanēja komanda: "Pārtraukt, mierā!" Tas pats kaprālis ziņoja pienākušam virsseržantam, ka baterijas jaunkareivji nostādīti ierindā, kopskaitā 51. Virsseržants pārbaudīja visus pēc saraksta. Tad nokomandēja iziet pa mašīnām. Braucām cauri Rīgai uz Miera ielu. Tur atradās mana jaunā dienesta vieta. Devītās baterijas māja bija divos stāvos. Augšējā stāvā bija novietoti ''vecie" karavīri ar instruktoriem. Visā pirmā stāvā atradās piecdesmit gultiņas, pagaidām bez matračiem. Atskan komanda: "Pagalmā stāties. Skriešus!" Pagalmā mūs sagaida kaprālis: "Stāties! Mierā! Uz labo. Soļos maršs."Mūs aizveda uz mantu noliktavu, kur izdalīja tukšus linu gultas maisus. Pieveda pie lielas atvestas salmu kaudzes. Maisus pielikām pilnus ar salmiem un devāmies atpakaļ pie savām gultiņām. Savam maisam jāuzraksta vārds, uzvārds, baterija. Nostādīja visus ierindā pēc augumiem. Par mani garāki vēl bija divi. Mans augums 1,80 m. Tā man sanāca trešā gulta. Tika parādīts kā jāšuj gultas maisu malas. Jāiznāk taisnstūra maisam, loti cietam. Ja uztaisīja mīkstāku, tad salmi pēc mēnešiem sabira. "Ātri vien izjuta mugurā gultas metāla saites Labi, ka brālītis mani jau iepriekš brīdināja no visādām zināmām nepatikšanām, kā gultas klāšana pēc segu raksta strīpās. Pašas gultas ierindā novilktas pēc šņorēm taisnas. Ja kāda gulta izvirzījās no "ierindas", vai arī nepareizi "nolīmeņota" sega, par to draudēja ārpus kārtas sods. Pirmo vakaru kopā ar "veciem" karavīriem, pulksten 21.00 nostājāmies vakara jundai. Baterijas dežurants ar dieniniekiem ziņo virsseržantam cik baterijā karavīru un jaunkareivju, cik norīkojumā vai atvaļinājumā. Visi pēc saraksta tiek pārbaudīti. Pirmo reizi tieku izsaukts: "Jaunkareivis Heinrihsons." Atbildē skaļš: "Es!" Uz katru virsseržants noskatās, laikam lai iepazītu. Patīkami paskatīties uz vecajiem. Tie ir ļoti disciplinēti ar labu stāju. Pēc komandas "mierā" viens papēžu klaudziens. Mēs jaunie pat nepaguvām viņus piesist vienu pie otra, jo vēl nemācējām. Nebija treniņa. "Lūgšana cepures ņemt!" "Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils." Jaunas skaistas balsis. Dažs arī rūca, jādzied ir visiem, vai prot vai neprot.
Tā nu ir mana pirmā nakts dienesta vietā. Ātri aizmiegu pēc visiem pārdzīvojumiem. "Celties, izbeigt gulēšanu. Pagalmā stāties!", spalgā balss pārtrauca mūsu sapņaino miegu. Tā bija pirmā rīta komanda Trijās minūtēs saģērbieties un nostāties palamā ierindā. Šorīt, kas nepaspēja, tos tikai brīdināja. Rītā tiks sodīti ar ārpuskārtas norīkojumu. Paziņoja, ka pēc rīta apskates, mantnīcā izdalīs formas tērpus un visu kas nepieciešams karavīram. Pie gultiņas atradās mazs skapītis ar trim plauktiem. Tur pēc reglamenta varēja atrasties trīs palagi, trīs pāri ziemas (vilnas) un vasaras kājas auti, trīs kabatas lakati, trīs dvieļi. Apakšējā plauktā zābaku smērs, birste, šauteņu tīrāmā aukla, trīs pāri garās apakšbikses un trīs krekli. Visu to, šai mazā skapītī, bija kārtīgi pēc reglamenta, jāsaliek. Katru rītu bija rīta apskates. Par mazāko nevērību tika sodīti. Patīkami bija apskatīt karavīra tērpu, jo juties kā īsts karavīrs, lai gan no šī brīža tevi sodīja par visu nepareizi izdarīt. Līdz solījumam mēs skatījāmies jaunkareivji. Vēl sliktāki, mēs nebijām pat cilvēki. "Jaunkareivi Heinrihson," jāatbild: "Jā, kaprāļa kungs." Nav jāatbild, bet gan jābļauj cik spēka: "Jā, kaprāļa kungs," "Kur Jums tik švaka balss, nevar dzirdēt. Kur jūs tik tizIs?" Atbildu: "Taisni tā, kaprāļa kungs. Tizls." Kad biju diezgan skaļi nobļāvies vairākas reizes un visu atbildējis pietiekoši pakļāvīgi, tad mani lika mierā, jo biju pārbaudi izturējis. Nebūtu nervi turējuši dabūtu sodu. Kādam citam jaunkareivim: "Kur jūs tāds lācīgs, vai neesiet no laukiem?" "Taisni tā kaprāļa kungs, esmu no laukiem."Vajag veiklāk visu darīt!" “Taisni tā, veiklāk darīt!" Lai gan šis jaunkareivis bija rīdzinieks.
No visa rakstītā nevajag ļauni domāt par apmācītājiem. Viņi vienīgi grib mums iedresēt pakļāvību, bezierunu atbildi. Kas to ņēma ļaunā vai arī uzreiz neizprata apmācītāja rīcību tiem gāja grūtāk. Tomēr agri vai vēlu visi to saprata kā mācību tradīciju. Vecie karavīri visu to paši bija izbaudījuši. Kā viņi paši mūs mierināja, divus mēnešus tu nebūsi cilvēks, pēc tam tu būsi brašs karavīrs. Katru vakaru jāmazgājas ar aukstu ūdeni, sevišķi kājas. Man tā bija laimei, ka kājas nesvīda. Daži domāja kā mājās, gan jau mani nepārbaudīs, bet rūgti vīlās. Naktī dežurants pārbaudīja katra karavīra kājās. "Celties, atkal viens saēdies rokfora sieru!" Tas notika kādos divos naktī. Vissaldākais miegs. Celies un bez ierunas dodies kājas mazgāt. Ja to izdarīja pavirši, nekavējoši aizdzina otrreiz mazgāt kājas. Viņa vārds tika atzīmēts un nākošā naktī, kaut arī kājas "nesmaržoja", tika aizdzīts tās mazgāt. Pēc pāris naktīm bija miers un nevienam naktī vairs nebija jāiet mazgāties. Arī mūsu telpā bija svaigāks gaiss.
Smilšainajā kazarmu laukumā notika kājnieku ierindas apmācības. Šajās kazarmās, bez mūsu baterijas, atradās starmetēju un sestā zenīt pusstacionārā baterija. Kājniekiem vienības saucās rotas, artilērijā sauca par baterijām. Četras baterijas saucās par divizionu. Četri divizioni saucās par pulku. Mūsu divizions bija nepilns, citas baterijas atradās Daugavgrīvā, Mangaļos, Zemgales, Vidzemes, Latgales artilērijas pulkos. Vasaras mēnešos visi zenītartilērijas divizioni sabrauca Mangaļsalā pie jūras. Tur norisinājās praktiskās mācības. Šajā 1939. gada vasarā mūsu zenītartilērijas divizioni apvienojās un tika izveidots zenītartilērijas pulks. Par pulka komandieri iecēla pulkvedi Skroderēnu. Mēs tikām apbruņoti ar moderniem zviedru "Bosfora" 3.7 cm lielgabaliem. Es paliku 9. baterijā pie veciem 2 collu angļu zenītlielgabaliem. Viņu uguns vadības rīki bija modemi – 1937. gada "Predektors", skaitļotājs, kuru apkalpoja četri karavīri. Piektais baterijas komandieris, kurš koordinēja korektūru ar roku, pagriežot mazu, Franču izlaiduma, kūlenīti. Šī gudrā mašīnīte deva katrās piecās sekundēs šāviena momentu, apsteigumu un derivāciju. Augstumu jeb attālumu deva, angļu A.P.L. firmas, četru metru garais horizontālais tālmērs. Šie aparāti atradās 50 m attālajā komandas punktā netālu no četriem baterijas lielgabaliem. Visi lielgabali ir savienoti ar telefona līnijām. Komandu, jeb šāviena momentu ik 20 sekundēs, dod predektors ar baterijas komandiera balsi mikrofonā.
Varbūt nevajadzēja tādus sīkumus aprakstīt, jo lasot kļūst garlaicīgi. Un tomēr šī, tā laika modernā zenītartilērija šāva uz katru atsevišķu lidmašīnu ar labām sekmēm. Konkrēti uz "pūķi" vai pūsli, kuru vilka mūsu kara lidmašīna ar simts metru garo trosi. Tā tad kļūdīties nevarēja un nedrīkstēja, citādi būtu trāpīts vilcēja lidmašīnai. Mūsu uguns vadības rīkiem kļūda tika pielaista, uz desmit tūkstošs metriem desmit metri. Lūk precizitāte toreiz. Tajā laikā padomju zenītartilērija darbojās masveidīgi, bez uguns vadības rīkiem. Vienkārši piešāva kvadrātu debesīs. Teorētiski, ja šo kvadrātu šķērsoja ienaidnieku lidmašīnas, tad šīs lidmašīnas tika iznīcinātas. Tā cīnījās padomju zenītartilērija tēvijas karā. Nav brīnums, ka vācu lidmašīnas, "messeršmiti" un bumbvedēji īsā laikā kļuva par noteicējiem gaisa telpā. Padomju zenītartilērija tikai tērēja tūkstošiem šāviņu gaisa telpā, radot bīstamību pilsētās saviem iedzīvotājiem, jo desmitiem tūkstošu šāviņu nokrita uz pašu galvām. Šodien padomju zenītartilērija (raķetes) un uguns vadība ir viena no modernākām pasaulē.
Pietiek. Tā tad vēl esmu S.A.P. (smagās artilērijas pulka) zenītartilērijas 9. baterijas jaunkareivis. Esmu ietērpts darba formā. Laiviņa galvā, ar skaisto saulīti un trim zvaigznītēm pie cepures kokardes. Vasaras virskrekls, apvidus krāsā ar poļetēm un spožām misiņa pogām. Katru vakaru pogas tiku spodrinātas ar "Sidol" vai "Saulīte" firmas spodrināmiem līdzekļiem. Rīta apskatēs par blāvajam pogām un netīru apkaklīti tiek sodīti ar ārpus kārtas norīkojumu saimniecības darbos. Vasaras bikses ar bikšu lencēm, juhtādas apavi liekas diezgan smagi. it sevišķi, ja kājas pieradušas pie viegliem ielas apaviem. Papēdis apjozts ar dzelzs pakavu un ādas 1 cm zoli, tāpēc kājas sasitot kopā radās metālisks troksnis. Vasaras auti kājās. Arī tos bija jāmāk aplikt pareizi ap kājām. Ja atstāja kājas apakšā "kroku", tulzna garantēta.
Kājnieku ierinda. Vesels reglaments. Bez tās karavīram nav ne stājas ne disciplīnas. Stāties, līdzināties, mierā, uz labo, kreiso, apkārt maršs. Simtām raižu šis komandas atskan smilšainā laukumā. Grupu komandieri izbļāva savas rīkles, jo laukumā atradās 15 grupas un katrs grupas komandieris centās pārkliegt citas grupas. Varētu arī klusāk, bet tad grupu komandierim būtu jāsoļo līdzi grupai un tas prasa lieku piepūli. Tādēļ, ja grupa aiziet tālāk, ir jābļauj. Bija arī pārpratumi. Grupu komandieris aizlaida grupu pārāk tālu un viņa komandu nesadzirdēja tā aizgāja, vai aizskrēja līdz laukuma sētai un apstājās. Citu komandieru balsis bija skaļākas bet to komandas izpildīt bija aizliegts. Mūsu grupas komandieris pienāca noskaities. Izlamāja par "čammām", neesot izmazgātas ausis. Nekā darīt, atkal sods. Visai grupai skriešus apkārt laukumam 200 metri reiz 400 metri, tad labāk dzirdēšot. Pēc šī skrējiena krekli bija slapji, smiltis vien kūpēja. Stāt! Mierā! Jūs jau ienaidnieks pa kilometru var redzēt. Nevīžo kājas pacelt. "Pagaidiet, es jūs no ziloņiem par balerīnām pataisīšu." Tā nu bija jāsoļo tik viegli un jāskrien tik "graciozi", ka neviens smilšu puteklis nepacēlās no mūsu smagajiem "soļiem". Pēc kājnieku ierindas pauze 10 minūtes, lai sakoptos. Sekoja dienesta disciplīnas reglaments. Stāties! Ierindā tika pārbaudīts apkaklīšu baltums, jostu stingrums un garo zābaku spožums. Jostas parasti "vecie" nēsāja pavaļīgas. Jaunajiem, arī brīvā laikā josta bija stingri savilkta ap vidu. Pārbaudē grupas komandieris ar rokām apgrieza jostu. Cik reizes tik apgriezta, tik ārpuskārtas sods. Es biju viens no tiem jaunkareivjiem, kas iztika bez ārpuskārtas. Izņemot vienu reizi. Tas gadījās tā. Pēc diviem nepilniem mēnešiem jau biju diezgan norūdījies visos karavīru "stiķos". Biju ieskaitīts instruktoru kursos. Šajos kursos ieskaitīja disciplinētākos, fiziski izturīgākos un patriotiskākos jaunkareivjus. Pēc mana prāta mūs visus varēja ieskaitīt instruktora baterijā, jo visiem bija šīs vajadzīgās īpašības. Visi vienādi "cietām". Viens otram līdzi jutām un palīdzējām. Drīzāk nožēlojām, ka kādu no mums iedalīja instruktoros, jo tas nozīmēja atkārtoti iziet mokošo jaunkareivju "kursu". To labi redzējām attiecībās starp "veciem" kareivjiem un mūsu grupas komandieriem kaprāļiem, viņu savstarpējās attiecības bija draudzīgas. Dienesta pakāpes viņu starpā netika ievērotas. Mūsu klātbūtnē "vecie" ievēroja ārējo disciplīnu. Nekādas atkāpes disciplīnā pret virsdienesta instruktoriem un virsniekiem. Priekš mums jaunkareivjiem vislielākā autoritāte. Visi prasīja no mums disciplīnu un mēs demonstrējām visu savu māku.
Pienāca nometņu laiks. Pēc rīta apskates un pēc brokastīm pavēlēja sagatavoties braucienam uz Mangaļsalas nometni. Agri no rīta mūsu kravas mašīnas kursēja Mangaļi–Rīga. Veda paredzētas teltis, kara mantību, šāviņus, lielgabalus. Mūsu baterija bija kustošā. Lielgabali uzmontēti uz mašīnām. Starmetēju baterija arī uz riteņiem. Vislielākie starmetēji, ar 2m lēcu, atradās uz vietas Mangaļsalā. Starmešu darbības rādiuss bija 10 km. un tos darbināja speciāla pārvadājama elektroiekārta.
Tad pienāca kārta mūsu iekārtas pārvešanai. Izjauktās gultas, salmu matrači, šautene, mugursoma ar veļu, segu, gāzmasku un personīgo lācīti (tādu atļāva turēt noliktavā). Lauku cilvēki tur glabāja no mājām sūtīto žāvēto speķi, vilnas zeķes un citas lietas, ko nedrīkstēja glabāt kazarmu skapīti. Mašīna bija aizkavējusies, jo tā bija domāta speciāli mums, instruktoru baterijas kursantiem. Grūta šķiršanās no saviem ierindas draugiem. Mēs tādi bijām seši jaunkareivji: Griķītis – ģenerāļa Baloža krustdēls un ģenerāla Galindoma dēls, Apsītis – tieslietu ministra dēls, Ziediņš, Timma un es. Ziediņam, augstskolas korporelim, visu laiku glabājās pudelīte ar šņabi. To uzzinājām tikai tad, kad viņš palūdzis kādu seržantu, lai tam atdotu klunkšķošo dzērienu. Seržants sākumā bija noraidošs. Aizrādīja, ka par tādām lietām draud sods. Tad paskatījies apkārt, neredzējis vairs draudošās briesmas, noteica: "Kas neriskē tas nenesīs, to goda kroni debesīs! Tikai puikas, ne vārda citiem." Pudele tika ātri attaisīta un pirmais "ierāva" seržants. Pāris lieli guldzieni, tad maza pauze, lai "ievilktu manufaktūru". Pēc tam atkal klusi guldzieni. Tad asarām acīs, pielika pirkstu pie lūpām un atdeva pustukšo pudeli. Tas nozīmēja – klusējiet un turpiniet tālāk paši. Tikko seržants bija nozudis un Ziediņš pasmējis pagriežas pret mums, mēs ieraugām kā no zemes izaugušu dežūrvirsnieku. Arī Ziediņš ierauga, bet tad jau ir par vēlu. Griķītis komandē: "Pārtraukt, mierā!" Mēs pielecam kājās un stāvam tiešām sastinguši aiz bailēm. Kaut tā nodevīgā pudele būtu kur paslēpusies starp mantām. Tiešām, dežūrvirsnieks pieliek roku pie savas bruņenes. Tā aizdomīgi skatās uz mūsu bailīgajām acīm. Pēkšņi viņš sāka raustīt savu degunu un ierauga, ka pa grīdu tek tāda maza upīte. Izrādās, lekdams kājās, Ziediņš pudeli bija apgāzis un nu šis strautiņš nepatīkami izgaroja. "Jaunkareivi paceliet to pudeli! Skaties ko sadomājuši. Par dzeršanu dienesta telpās pieteikties pie baterijas komandiera." Pudeli ar atlikušo dzērienu paņēma līdzi. Pagāja minūte kamēr atdabūjām valodu. Ja nu būtu dzēruši un noķertu. Ne vienu lāsīti netikām baudījuši – un vēl jāsaņem sods. Droši vien no instruktoriem ari izmetīs. Drīz vien pienāca mašīna. Klusēdami sakrāvām savas mantas un devāmies ceļā. Visiem mums bija viena doma, kāds sods mums gaidāms? Ziediņš ierosināja domu, ka pie visa notikušā vainīgs viņš, tādēļ es uzņēmos runāt visu mūsu vārdā ar baterijas komandieri. Mangaļsalas novietojums (poligons) sākās ar sargposteni un barjeru. Aiz barjeras sākās "miroņgalvām" bruģēts ceļš 2 kilometru garumā. Gala punktā atkal redzam garu, jūras smilšu, laukumu. Aiz tā redzamas saceltās teltis un arī ceļamās vietas. Šo reizi meklējam instruktoru baterijas teltis. Tur arī atstājam mantas un Timmu par sargu. Pārējie, ar Zeldiņu priekšgalā, soļojam uz 9. bateriju lai pieteiktos pie sava baterijas komandiera. "Vecais" dežurants mums parāda kapteiņa telti, kanceleju. Kapteinis Mangolds sēž aiz rakstāmgalda un ir diezgan pārsteigts no jaunkareivju apmeklējuma "Kapteiņa kungs, atļausiet ienākt?" Ziediņš stādās priekšā. Mēs stāvam kā uzvilktas stīgas. "Kapteiņa kungs, atļausiet ziņot?", un īsumā pastāstīja par mūsu "noziegumu". Kapteinis piecēlās: "Jūs, jaunkareivi Ziediņ teicāt, ka netikāt dzēruši. Uzpūtiet elpu." Tā kapteinis pārbaudīja mūs visus. "Slikti, cerēsim, ka tā ir pirmā un pēdējā reize, ka esat lietojuši alkoholu." Pasmaidīja, paņēma kādu žurnālu un ierakstīja mūsu vārdus. Mēs nobālējām no uztraukuma. "Es jūs sodu nostrīpojot atvaļinājumus, kurš paredzēts rīt sestdien. Slikts sākums nākošiem instruktoriem. Es vienu reizi mēdzu brīdināt, vairāk ne. Sapratāt?" "Taisni tā, kapteiņa kungs, sapratām. Kapteiņa kungs, atļausiet iet?" Kapteiņa kungs: "Sekmes Instruktora baterijā. Varat iet." Militāri pielikām rokas pie cepures, reizē apgriezāmies un militārā solī izgājām no kancelejas. Attapāmies, kad bijām nonākuši pie savām mantām, pie kurām stāvēja Timma "Nu kā?" Mēs sākām smieties, bet Timma domāja ka mēs esam sajukuši. Kad izstāstījām, kā norisinājās saruna pie kapteiņa, tad Timma teica, ka mums nav ko smaidīt. Citām reizēm jāuzmanās, jo nākošā reize vairs netiks piedota Tas tik ir vienreizējs kapteinis. Sazini kāds būs mūsu instruktoru baterijas komandieris? Tā devāmies pieteikties pie instruktoru baterijas dežuranta. Netālu ieraudzījām tādus pašus jaunkareivjus kā mēs. Visi ar mantu somām, lādēm un plikiem pauriem. Nebija ilgi jāgaida, ieradās virsdienesta instruktors, seržants. Īsa komanda: "Stāties!" Var redzēt, ka tiešām šeit ir izlases jaunkareivji. Katra komanda tiek izpildīta precīzi un labu stāju. Sākam līdzināties ''vecajiem". Iepriekšējais jaunkareivju rūdījums ir nācis mums par labu. Seržants ar asu skatu, mūs nopētījis, pasmaida un komandē: "Mierā! Pēc kārtas skaitīt." Esam ierindā 50 kursanti. Īsumā pastāsta par "sevišķo" disciplīnu un tās reglamentu. Brīdina par sodiem, kas ir pastiprināti. Par mazāko nolaidību draud stāvēšana pie šautenes no vienas stundas līdz četrām stundām ar pilnu kaujas uzkabi - mugursomu, gāzmasku, patronsomu, bruņu cepuri un lāpstiņu. Mīkstajās jūras smiltīs kājām nav cieta pamata. Tādēļ tās ātri nogurst. Vienu stundu stāvoklis mierā. Ja dežurants pamana, ka izkustējies, tad atliek nostāvēto laiku un sāka laiku skaitīt no jauna. Visā kursu laikā nebija neviena karavīra, kas nebūtu nostāvējis pie šautenes. Es dabūju kopumā nostāvēt septiņas stundas. Svarīgākos pārkāpumus mēģināšu aprakstīt. Seržants pastāstīja, ka Instruktora vadam ir speciāls komandējošais sastāvs ar ilggadēju praksi. Mūsu seržants, lai gan stingrs pēc rakstura, tad tomēr "humānākais" starp visiem mūsu nākošajiem komandieriem. Pieci grupas komandieri un instruktoru baterijas komandieris ieradās pēc dažam dienām, kad bijām iekārtojušies teltīs un mantas noliktas pēc reglamenta.
Celšanās nometnē sešos. Rīta apskate, soļošana pa smilšu joslu līdz ēdnīcas nojumei brokastīs. Kājnieku ierinda divas stundas katru dienu. Četras teorētiskas stundas. Pēc pāris dienām šaušanas apmācības ar praktisko šaušanu. Visur pārgājieni. Tā līdz 21.00. Jundai, gulētiešanai laiks 22.00. Ja kādu karavīru atrada gultā laikā no 6.00 līdz 22.00, tas tika sodīts ar stundu pie šautenes. Mācību klase (nojume) atradās vairākus simts metru no teltīm. Nodarbības notika laukumā. Beidzoties kādai nodarbībai, līdz nākošo stundu sākumam, ir dotas piecas minūtes. Tas nozīmē, skriešus visi dodamies pie teltīm pēc attiecīgā reglamenta grāmatas un piezīmēm, kuras atrodas lādītēs un skapīšos. Lai ātrāk varētu šīs grāmatas paņemt, ietrenējāmies viņas atstāt zem spilvena. Tas izrādījās, ka ir liels pārkāpums. Kamēr mēs mācījāmies kājnieku ierindu, baterijas komandieris pārbaudīja mūsu spilvenu apakšas. Izrādījās, ka simts procentīgi, mēs visi bijām izdarījuši šo pārkāpumu. Vakarā visi piecdesmit stāvējām ar pilnām uzkabēm vienu stundu pie šautenes, visas apkārtējās baterijas to dabūja zināt un nāca apbrīnot mūsu 50 kareivju "vienotību".
Aizmirsu stādīt priekšā mūsu instruktoru baterijas komandieri, virsleitnantu Zariņu. Izkāmējis, ar līku muguru, ap gadiem piecdesmit Ārkārtīgi stingrs, nežēlīgs, bet saprotošs psihologs. Mūsu grupas virsdienesta kaprālis atbraucis no Daugavpils. Nežēlīgs un iedomīgs uz sevi. Vēlāk viņš tiek atlaists no dienesta par nelietīgu izturēšanos pret karavīriem. Visi pārējie priekšnieki izturēšanās ziņā bija apmēram līdzīgi. Un tomēr es domāju, ka šādi priekšnieki laikam bija vajadzīgi, lai mūs vispusīgi norūdītu. Katram apmācītājam bija jāzina kādus līdzekļus pielietot pie individuāla karavīra. Bija jāredz karavīrā zināmā nervu robeža. Lielāko tiesu tas arī tika ievērots.
Mana grupā bija 10 "zaldātiņi". Garākais basketbolists Ārens, tad nācu es, Griķītis, ātrslidotājs Bērziņš, Apsītis, Ziedinš, Galindons, Timma, grupas komandieris Valesņikovs (latgalietis), Ceļdoma (jūmieks), Juraitis.
"Vadam stāties kājnieku ierindas stundai! Mierā! Pa labi skatīt" Pirmā iepazīšanās ar virsleitnantu Zariņu. Virsleitnanta k-gs pieņēma ziņojumu. Nevērīgi, klusā balsi nokomandēja "brīvi". Tad lēnā solī, cieši paskatījies katrā karavīrā, izsoļoja ierindu. "Klausīt manu komandu. Mierā! Vai tā ir stāja? Stāviet kā es." Viņš demonstrēja savu līko stāju un mums nāca smiekli. Bet to mēs nedrīkstējām rādīt. Jūs esiet zenītartilēristi, kas nēsā atšķirīgo zilo krāsu, tādēļ jums jābūt atšķirīgai un labākai karavīru stājai. "Jums ir jābūt paraugam un to es pie jums panākšu. Atvasinājumā jūs ātrāk netiksiet, kamēr nebūs jums pienācīga stāja." To arī viņš panāca.
Citi virsnieki stāstīja, ka mūsu virsleitnants savas stingrības un neiecietības dēļ, neesot dabūjis kapteiņa pagonas. Un tomēr, nevaru piekrist šo virsnieku slēdzienam. Kad vēlāk iepazinu šo neiecietīgo virsleitnantu, tad manas domas stipri mainījās viņa labā.
Notiek šaušanas apmācības ar šauteni. Šautenēm izdod grāmatiņu par viņas piešaušanu. Ko izdara labākie šāvēji, virsdienesta instruktori. Visumā es domāju, ka esmu normāls šāvējs. Uz simts metru distanci ļoti labi 10,11,12. Izkliede loti niecīga. Līdz šim šie attālumi nemainījās tālāk par 200 m. Tad mūs aizveda poligonā, kurā bija jāšauj 300–400 m. Pat pa kustošu mērķi. Mūsu virsleitnants ļoti cienīja labus šāvējus. Man arī radās tāds mazs cerības stariņš, ka iekļūšu labo šāvēju kārtā. Šoreiz ieņēmām pozīciju, kuras attālums 300 metru. Pielādēju ar 5 patronām. Atskan komanda: "Pārskati atstatumus. Mēreklis 200 m." "Uguni!" Uz uguns līnijas atradās 10 kareivji. Tālumā 10 mērķi. Katram savs mērķu aplis no 0–12 aplīšiem. Mērķēju uzmanīgi. Ja būs labs trāpījums 11–12 tad, labvēlība, varbūt pat atvaļinājums uz Rīgu 24 stundas. Ak vai! Dzirdu manas lodes savādu sanējumu. Varbūt pārklausījos? Pa telefonu no mērķa ziņo: "Virsleitnanta kungs, jaunkareivis Heinrihsons trāpījums nulle." Vēl maza cerība ir otrais un trešais šāviens. Otrajā trāpīju mērķa malā. Trešā mērķī vienkārši vadījos no iepriekšējās kļūdas un uz labu laimi mērķēju uz pretējo pusi. Pieci punkti. Tā tad slikti, liela izkliede un visi šāvieni kaut kur malā. Morāliski esmu šokēts. Te nu bija labais sākums. Laikam esmu kļuvis tuvredzīgs. Tādas domas man jaucās pa galvu. Seržants vienīgais uzmundrina: "Nākošreiz nenervozē un saņemies." Bet tā nākošā reize ir pēc nedēļas. Šajā nedēļā vairākas reizes no virsleitnanta k-ga dzirdu dzēlīgas piezīmes, it kā es esot veikls skrējējs pēc piena. Liek ārpus kārtas trenēties sausā šaušanā. Smilšainā vietā guļus ar šauteni klikšķina mēlīti un tēmējies priekšā metra attālumā noliktam mērķeklim. Bez tam, nedrīkstu aizmirst, ka ar virsleitnanta kungu būs jāsadzīvo sešus mēnešus. Nedēļa ātri pagāja. Guļu uz uguns līnijas, kura mērķa attālums 400 m. Pavirši uzbīdu savu mērķekli (lodziņš šauteņu pacēlumam) un vienaldzīgi gaidu komandu: "Uguni." Ja jau 200 m nošāvu šķībi, tad 400 m, knapi redz mērķa centru. Beidzot "Uguni!" Un tomēr – pamēģināt jau var. Desmitdaļu sekundi ieraugu mērķa punktiņu un nospiežu mēlīti. Nodevīgais lodes kauciens šo reizi nebija. Citiem, vienam otram, lodīte nomuzicēja. Nav jau ko priecāties par otra nelaimi, īpaši ja pats vēl nezini rezultātu. Pat esmu pārliecināts, ka šoreiz atkal lodīte aizgāja pēc "piena". Neticu savām acīm, jaunkareivis pie mērķa No 3 trāpījis – 11. To ziņoju virsleitnanta kungam. Viņš droši vien uzskata šo ziņojumu par misēkli. "Pielādēt šautenes ar otro patronu. Nosaukt šauteņu mērķekļa attālumus." Nevērīgi paskatos uz mērķekli un pēkšņi man ieplešas acis. Manai šautenei mērķeklim vajadzēja būt uz atzīmes 400 metriem, bet es esmu, nezinu, varbūt liktenis, uzbīdījis 700 m. Virsleitnants Zariņš: "No 3 aizmidzis! Kādēļ neziņo?". "Es, virsleitnanta kungs, mērķa No 3 šautenes mērķeklis 700 m." Virsleitnants pārskaities sauc lai seržants pārbauda pienapuikam mērķekli. Seržants man: "Nu tu dabūsi, parādi šauteni." "Seržanta k-gs mērķeklis 700 m.": es ziņoju. Seržants apskata šauteni un skaļi zinņo virsleitnantam: "Jaunkareivja H. šautenes mērķekļa attālums 700 m." Virsleitnanta kungs: "Seržant, pielādēt šauteni, mērķeklis 700 m. Es jums parādīšu vellu dzīt." Seržants noliekas uz ugunslīnijas. Tikmēr pienāk klāt virsleitnants un no aizmugures komandē: "Seržanta k-gs, uguni!" Ar pukstošu sirdi gaidu no telefona atbildi. Mērķis No 5 trāpījis – 10. Virsleitnanta kungs mierīgi apskatīja mērķekli un nokomandēja: "Jaunkareivim Heinrihsonam izsniegt papildus divas patronas, pirmo ar mērķekli 400 m, otro ar 700 m." Šoreiz es noguļos ugunslīnijā gandarīts, jo mans pirmais rezultāts bija labāks par seržanta šauto un labākais no desmit šāvējiem. Arī seržanta trāpījums mani pārliecināja, ka šautene ir nepareizi piešauta un grāmatiņā ierakstītā atzīme ir nepareiza. To laikam arī saprata virsleitnanta kungs.
"Uguni!" Šoreiz, izšautās lodes nepatīkamā sanēšana 400 m man bija vispatīkamākā mūzika. Tas pierādīja, ka ar manām acīm un nerviem viss kārtībā.
"Uguni 700 m!" Šoreiz gan ievilku elpu un to neizlādu kamēr nebija atskanējis šāviens. Pa telefonu paziņoja, ka mērķis No 3–10. Lieki teikt, ka es virsleitnantam smaidīdams bļāvu savu ziņojumu. Mērķis No 3 trāpījis – 10. Pirmo reizi virsleitnanta Zariņa sejā parādījās it kā smaids: "Jaunkareivi H., labi šauts. Sestdien pierakstīties 24 stundu atvaļinājumā." Man pēkšņi likās, ka mūsu virsleitnants Zariņš nemaz tik briesmīgs nebija. Es saņēmu no visiem pirmo atvaļinājumu.
Pogas nopucētas, apkaklīte spodri balta, zābaki spīd un laistās, parādes kārta mugurā. Pulksten 14.00 seržanta Ozola komanda: "Atvaļinājumā gājējiem stāties." Tas ir pirmais atvaļinājums pēc 2,5 mēnešiem. No visiem 50 karavīriem mēs esam trīs gabali, kuriem ir laimējies. Stāvam un gaidām virsleitnantu Zariņu. Pārējie kolēģīši skaudīgi vai labvēlīgi noraugās uz mūsu triju lielo prieku.
"Mierā! Pa labi skatīt!" Virsleitnants pienāk klāt, katru no mums apskata ar caururbjošu skatu un komandē: "Apkārt griezties! Maršs!" Laikam tomēr mēs atvaļinājumā netiksim? Atskan komanda: "Apkārt griezties!", jau otrreiz. Atkal esam ar sejām pret virsleitnantu. Tagad mūsu sejas ir pietvīkušas no pārdzīvotā. Zinām, ka katra kustība tiek ņemta vērā. Stāvam sastinguši kā iemieti. "Kursant Heinrihson, pie manis saņemt atvaļinājuma apliecību." "Es, virsleitnanta kungs." Militāri piesoļoju ar vienu metru atstarpi no virsleitnanta. Piesitu kāju, ka noskan papēdis, sastingstu. Virsleitnants pasniedz man apliecību. Tēraudzilas acis zibenīgi pārlaiž skatu manam augumam. "Jūsu atvaļinājums ir 24 stundas. Varat iet!" Militāri sveicinu un pēc visiem likumiem apgriezies, dodos kājas sistdams pret smilšaino zemi. Visu laiku man mugurā "dūrās" divas tēraudzilās acis. Atskan virsleitnanta balss: "Kursant Ceļdoma pie ...!" Nu es zinu, ka tikšu atvaļinājumā. Visi trīs reizē dodamies pie baterijas dežuranta, kas reģistrē mūsu apliecības un tad esam pirmo reizi brīvi. Ejam uz autobusu, kurš dodas uz Rīgu. Autobusā visi ir tādi paši kā mēs. Laimīgām, brūni nodegušām sejām. Vienreiz bez padotības, bez sasprindzinājuma un pie tam mājās un satikt savu meiteni.
Biju laimīgs par to, ka mana dienesta vieta atradās Rīgā. Varējām vēlāk, pēc kādiem mēnešiem, dabūt atvaļinājumu ik pa pāris nedēļām. Lauku iedzīvotājiem (karavīriem) retāk, bet uz ilgāku laiku, līdz vienai nedēļai (pa svētkiem).
Cik savāda sajūta, lai gan aizgājis neliels laiks, vairāki mēneši, kad esi atstājis savas mājas. Un ari jauki, ka vari izdarīt pārsteigumu ar savu pēkšņo ierašanos. Pieeju pie spoguļa, liekās, ka man pretim raugās kāda sveša seja. Nodegusi brūno, kalsna seja un forma mugurā. Mani visādi lutina, patīkama mājas atmosfērā. Mīļo tuvinieku balsis. Kur nu vēl patīkamā siltā vanna vakarā, mīkstā gulta, smaržīgie palagi. Nekur gan nav tik jauki kā mājās. Ak vai, nakts ir ātri pagājusi un pulksten 14.00 jābūt Mangaļsalā. Paēdis sātīgās, māmiņās mīļām rokām gatavotās brokastis un tad jau gatavošanās atkal atpakaļceļam uz dienesta vietu. Ātri pienāk atvadīšanās bridis. Māmiņa ir sagatavojusi paciņu, jo pusdienas es mājās vairs nepaguvu ieēst. Rūpīgā māmiņa. Nelīdzēja, ka pastāstīju, dienestā mūs labi baro. "Redzu. Tavs ģīmītis vājāks palicis." Apsolījos, kad nākošreiz atbraukšu, tad ģīmītis būs apaļāks. Neparedzēju, ka mans atpakaļ ceļš uz Mangaļsalu, nobeigsies tik neparasti. Jau autobusā kasierei vaicāju cikos pienāksim gala punktā. Kasiere pasmaidīja: "Nenokavēsiet, būsiet laikā." Autobusā pasažieri pārsvarā bija karavīri. Lielāko tiesu visi atvaļinājumā gājēji. Katrs no mums vēl pārcilāja savu atmiņu klāstu par pavadīto atvaļinājumu. Šajā brīdi autobusa motors sāka nepatīkami raustīties un šķaudīt. Vēl pabraucām kādu gabaliņu un tad apstājās. Šoferītis izkāpa, lai novērstu defektu motorā, bet mēs karavīri ar bailēm vērojām savus laikrāžus. Likās, ka stundenis pārāk ātri darbojas. Bija pagājušas kādas desmit minūtes, kad atkal atskanēja patīkamā motora rūkoņa. Aplēsām laku, vēl divdesmit minūtes. Likās ka pārāk lēni privātie pasažieri izkāpa pieturu vietās. Šoferītis centās uzveikt nokavētās minūtes. Pie nometnes barjeras piebraucām ar pilnām cerībām, piecpadsmit minūtes vēl ir līdz atvaļinājuma beigām. Līdz manai novietojuma vietai ir 2,5 km. Tā tad būsim laikā. Bomis pacelts. Uzsākām braukt, bet autobusa motors pakāpeniski apklust. Šoferītis izlec laukā un tiešām cenšas darīt ko var. Atlikušas vēl piecas minūtes līdz atvaļinājuma beigām. Mūsu autobuss dodas ar vislielāko ātrumu tālāk. Izlecu, no autobusa un skriešus dodos pāri smilšu laukumam, kur aizelsies stādos priekšā instruktoram, baterijas dežurantam. Tas ir no "vecajiem" karavīriem ar augstu disciplīnas pienākuma sajūtu. Paskatījies pulkstenī: "Jūs, kursant, esat nokavējis atvaļinājumu četras minūtes." Paskaidroju, ka autobusa motora defekta dēj nevarēju ierasties laikā "Labi, variet iet." Nodomāju, ka šoreiz esmu ticis viegli cauri. Pārģērbjos ierindas formā un aklimatizējos lai rītā būtu atkal kā uzvilkta "drāts".
Otrā stunda disciplīnas reglaments. Šo stundu vienmēr pasniedz mūsu baterijas komandieris virsleitnants Zariņš. Pie gariem galdiem stāv kā sveces. "Jaunkareivi Heinrihson!" "Es, virsleitnanta kungs." "Pārējie sēžaties," Virsleitnants: "Jūs esat nokavējis atvaļinājumu." Es atbildu: "Virsleitnanta kungs, taisni tā četras minūtes." Virsleitnants: "Četras minūtēs kaujas laukā, neizpildot pavēli, var zaudēt veselu divīziju karavīru. Tādēļ es Jūs sodu par disciplīnas pārkāpumi uz visu nometnes laiku nepiešķirot atvaļinājumu. Sēžaties." Tādu iznākumu nebija gaidījis neviens. It sevišķi es. Pakāpeniski iedarbojās smadzenēs asi bargais sods. Līdz nometnes beigām vēl atlicis tieši mēnesis. Visi klusējām tā ka pat mušu dzirdējām lidojam. Atskanēja virsleitnanta mierīgā balss: "Tas lai jums visiem būtu ka biedinājums un paraugs nākotnē kādai jābūt armijas disciplīna. Jums jābūt paraugam saviem nākošiem padotiem." Tā nu beidzas man pirmais nometnes atvaļinājums.
Mūsu grupā bija desmit karavīri. Visi labi, jauki puiši. Līdzjūtīgi, izpalīdzīgi un humora pilni. Griķītis, Ceļdoma, Ārens (basketbolists), Ziediņš, Apsītis u. c. Griķītis bija tāds tukls vīrs. Sākumā viņu pazoboja, bet viņš nekad neņēma ļaunā: "Grūti jau man ir, kaut viens no jums mani saprastu." Ceļdoma bija jūrnieks un tas visvairāk Griķīti zoboja: "Būtu braucis uz jūras, paliktu tievāks." Viņi abi vēlāk kļuva labi draugi. Ārens bija garš un tievs. Griķītis bieži viņam piedāvāja no saviem mājas atvestiem labumiem sacīdams: "Gan es tevi nobarošu pa dienesta laiku, tad tu sapratīsi cik grūti ir panest tādu zobošanos." Mēs visi smējāmies, kad Ārens viņam atbildēja: "Es esmu caurbira, jo varu ēst cik gribu, resnāks nepalieku."
Mūsu grupas komandieris bija virsdienesta instruktors kaprālis Volosņikovs (profesionālis) no Daugavpils, atnācis uz Rīgu. Ar pirmo iepazīšanās brīdi mums visiem viņš likās ļoti nesimpātisks. Valodā un viņa izrīcībā saskatījām sadistiskas tieksmes. Mums bija arī citi grupas komandieri. Ar tiem bija savādāk. Viņi izpildīja un arī prasīja no mums augstāko disciplīnu dienesta laikā, bet nekad neprasīja to darīt brīvajā laikā. Piemēram: volejbolu spēlējot, bez formas tērpa. Ejot garām kaprālim Volosņikovam: "Kas ir grupas vecākais? Pie manis." Bez šaubām, ka tāda nav, jo esam bez formas, īsās biksītēs. Mēs neapstājamies un mierīgi turpinām savu ceļu. Viņš pārskaities satver kādu aiz rokas un zvērojošam acīm bļauj: "Kā jūs sauc? Pieņemiet pamatstāju. Kā jūs ar mani runājiet. Ak neatbildēsiet? Piesakieties pie baterijas komandiera. Es jums parādīšu kā ķēve miez." Volasņikovs bija sūdzējies baterijas komandierim Zariņam. Mēs jau nezinājām ko viņš bija sastāstījis Zariņam. Rezultātā, tas ko viņš bija rāvis aiz rokas, dabūja sodu divas stundas pie šautenes. Viņš savu sodu izcieta. Pēc tam uzrakstīja pirmo ziņojumu mūsu baterijas komandierim par netaisnību, ko nodarīja viņam. Bez šaubām atbildi viņš nesagaidīja, bet mēs jutām, ka ziņojums ir sasniedzis mērķi. "Ak tā, jūs rakstīsiet ziņojumus. Nu nekas, es jums parādīšu, nevainīgie jēriņi, kas ir dienasts."
Nākošā dienā bija ierindas mācība, divas stundas pilnā kaujas tērpā ar 30 kilogramu uzkabi. Saulaina, tveicīga diena. Kaprāļa Valosņikova vadībā soļojot pa smilšaino laukumu pēc desmit minūtēm, mums piecdesmit vīriem, nebija vīlītes sausas. Mēs nepadevāmies un smaidīdami izpildījām pavēles. "Soļos maršs! Skriešus! Gulties! Celties! Soļos maršs!", un tā nepārtraukti veselu stundu. Redzot mūsu smaidīgās sejas un spītu, atskan komanda "Es jums parādīšu smaidīt. Virzienā uz ceļu solos maršs!" Nu mēs tik sapratām, ko viņš gribēja ar mums izdarīt.
Galvenas ceļš ir nobruģēts ar apaļajiem akmeņiem miroņgalvām. Tas ir vienīgais ceļš pa kuru pārvietojās autobusi un citi kara transporta līdzekļi. Ierindas mācības uz ceļa ir aizliegtas. Izņemot vienības pārvietošanos. Sākumā viss iet normāli. Soļojam pa apaļajiem akmeņiem vienmērīgā solī, Volosņikova seja ir niknuma pārvērsta. Domājam sevī, varbūt viņš atjēgsies redzot mūsu nosvīdušos, nomocītos stāvus. Nekā nebija. Nogājuši kādu puskilometru atskan komanda: "Skriešus, maršs!" Mēs knapi spējam savaldīt plecā šautenes, jo viņu svars no skriešanas griež plecu. Mēs zinām, ka tas viss ir pret noteikumiem. Es atrodos priekšējā rindā. Man ir vieglāk kājas spert, bet vidus ierindā aizķeras kājas, klūp. Šautene brūk no pleca, atsizdamās pret bruģi. Volosņikovs netikdams mūsu ierindai līdz, piekusis bļauj: "Stāt!" Mēs priekšējie komandu nedzirdam jo pārāk skaļa kāju dipoņa, uzkabes un bruņu cepures žvadzēšana. Pēdējie mūsu kolonā sauc ka jāapstājas. Pēkšņi mums rodas spīts. Viens no mums iesaucās: "Neapstāties! Viņš netiks mums līdzi." Mēs visi kā viens, izretināmies, lai vieglāk soļus spert un sviedriem plūstot attālināmies no sava kaprāļa, mocītāja. Mocītājs vēl izmisumā izbļauj savas komandas, kuras līdz mūsu ausīm nenonāk. Tā mēs pēc 1,5 km nošķērējam līdz nometnes škērsbomim pie kura stāv sardze.
Atstāt novietojuma rajonu var tikai ar speciālām atļaujām. Iznāk sardzes priekšnieks. Ierauga mūsu sasvīdušos stāvus un prasa, kas mūs tā triecot un uz kurieni? Kas esot mūsu komandieris? Mēs atbildam, ka mūsu komandieris ir pazudis ceļā. Virsleitnants sāk nojaust ap ko lieta grozās. "Līdz kaprāļa ierašanās brīdim un lietas noskaidrošanai iziet!", tas nozīmē varam brīvi izturēties. Šinī brīdī mēs visi kā viens apsēdāmies grāvmalē. Nepagāja ilgs laiks kad parādījās, zils aiz dusmām, mūsu mocītājs kaprālis Volosņikovs. Kaprāļa kungam vajadzēja stādīties priekšā sardzes priekšniekam un dot diezgan neskaidru atbildi, kaut ko par ierindas mācībām un mūsu nepakļāvību. "Celties, stāties, soļos maršs!", brēca kaprālis. Tā sākās atpakaļ ceļš uz nometni. Rūgti maldījāmies, ka kaprāļa kungs būtu nobijies, pārdomājis savu rīcību. "Es jums parādīšu neklausīt manu komandu, visi dabūsiet Liepāju. Es jums parādīšu kā ķēve ...", un vēl daudzas citas replikas. Mēs domājām, gan jau izlamāsies un paries dusmas. Pēc pusceļa noiešanas atskan bļāviens: "Skriešus!" Mēs esam pārguruši un komanda neiznāk precīza "Klausīt manu komandu! Skriešus!" Mēs saņemamies un skrienam. Pēkšņi komanda: "Gulties!" Mēs neticējām savām ausīm. Tas ir pret reglamentu. Atkārtota komanda "Gulties!" Mēs nespēkā arī to darījām. Malējie paguva gulties ceļa malā, bet vidus posms burtiski nokrita uz bruģa akmeņiem. Ak tavu troksni atsitoties šautenēm un katliņiem pret akmeņiem. Atskanēja arī kunkstieni, jo daži bija sasitušies. Jo visi nebija tā rūdīti kā es, pie fiziska darba. Citi nevarēja savu svaru noturēt uz rokām ar visu uzkabi. Kaprāli tas saērcināja vēl vairāk. "Ceļaties, skriešus un atkal gulties!" Šoreiz trīsi no mums nespēja ne paskriet ne paiet. Viņi lēnām kliboja mums nopakaļ. Nelīdzēja kaprāļa lamāšanās, "Liepājas" solījums. Šī kājnieku ierindas stunda beidzās diezgan bēdīgi kā mums tā ari kaprālim Volosņikovarn no Daugavpils.
Ziņojumus iesniedza kaprālis Volosņikovs par mūsu nedisciplinētību un pavēļu nepildīšanu. Mūsu baterijā (ierindā) bija puiši kas bija juristi. Tie sastādīja ziņojumu par cietušiem ar ārsta apliecinājumiem par miesas bojājumiem, ūdeni celī un mežģījumiem. Par kara mantu sabojāšanu. Triju šauteņu laides salauztas, bojāti ieroču aizslēgi, katliņu deformācija un gāzu masku stiklu sasišana. Izrādās, ka telefonisks ziņojums no sardzes priekšnieka jau stāvēja mūsu pulka komandiera Skroderēna priekšā. Tādēļ mums kļuva skaidrs, ka arī priekšniecība jau iepriekš zinājusi par kaprāļa izdarībām viņu iepriekšējā Daugavpils novietojumā. Šeit Rīgā viņam bija dota pēdējā iespēja laboties. Tādēļ tika sastādīts šis ziņojums ar "maziem pārspīlējumiem", lai mēs tiktu vajā no kaprāļa Valesņikova. Viņu atvaļināja kā nepiemērotu kara dienestam rakstura dēļ. Visā savā garajā dienesta gaitā Latvijas armijā neesmu sastapis tāda rakstura virsdienesta virsniekus un instruktorus.
Viss pulks par to runāja. Mūsu baterija kļuva dienas varone. Tas pierāda vienu, ka arī starp graudiem ir pelavas. Cik labi, ka mūsu armijas vadībā ir saprotoši cilvēki ar augstām dienesta pakāpēm un prot izsijāt šīs pelavas.
Instruktora vada kursu laiks gāja uz priekšu ar savu stingrību un disciplīnu. Grūti bija noraudzīties, ka katru nedēļu sestdienā aizbrauca atvaļinājumā mani dienesta biedri. Vēl arvien izcietu man uzlikto sodu par nokavēto atvaļinājumu. Bija aizgājušas kādas sešas nedēļas no mana soda uzlikšanas laika. Ir piektdienas vakars. Esmu norīkojumā kā dieninieks, dežuranta palīgs. Sēžu pie telts uz sola un vēroju, kā sagatavojas un pārrunā savstarpēji rītdienas atvaļinājumā gājēji. Skumīga dūša, jau sesto nedēju vēroju šo ainu un smilšaino laukumu. Cik viss tas ir apnicīgs. Vienīgā doma, ka dienests ir dienests mani nomierina. Pēkšņi ieraugu nākam dežūras sardzes priekšnieku. Tas ir mūsu vada baterijas komandieris Zariņš. Stādos viņam priekšā pēc reglamenta. Viņš pārbauda iekšējo kārtību teltīs. Uzelpoju vieglāk, kad esam atgriezušies pie dežuranta galdiņa. Gaidu, ka viņš parakstīsies dežūrgrāmatā. Vilcinoties, spalvas kātu rokā, skatās uz mani ar savu caururbjošo skatienu: "Vai esi pārdomājis savu nodarījumu?" Acumirklī nesaprotu viņa pēkšņo jautājumu. Tad sapratu. Skaļi skanēja no manis atbilde: "Tieši tā, virsleitnanta kungs, esmu pārdomājis sešas nedēļas." "Rīt sestdiena, pierakstieties atvaļinājumā." Stāvēju stindzis miera stājā vēl tad, kad viņš jau bija aizgājis. Instruktoru baterijas vada komandieris virsleitnants Zariņš, ieaudzināja stingrību, patriotismu, taisnīgumu un sirdsapziņu pret saviem nākošiem padotiem. Instruktoru baterijas kursu nobeidzu ar vidēju atzīmi – 10,05. Maksimālā atzīme bija 12. Atgriezāmies savās iesaukuma baterijās kā instruktori, apmācītāji ar piešķirto dižkareivja dienesta pakāpi. Pēc dažiem mēnešiem man piešķīra kaprāļa dienesta pakāpi un biju grupas komandieris. Pēc sešu mēneša kursu beigšanas bija skaists mirklis, kad vadījās no mums mūsu komandieris virsleitnants Zariņš: "Tēvzemes dēli. Neizmirstiet, ka jūs esiet veco latviešu strēlnieku cīņu mantinieki. Veltījiet visas savas zināšanas un māku aizstāvēt mūsu Latviju un ja tas būs vajadzīgs, tad upurēt pat savu dzīvību." Pēkšņi Zariņa seja kļūst cilvēciski skaista. Nokrīt viņa sastingušā disciplīnas un reglamenta maska: "Ar šo brīdi jūs neesiet manā pakļautībā. Jūs man bijāt labi zēni. Tās stundas ko jūs "nolauzāt" pie šautenes un citi mazāki sodi netiks ierakstīti jūsu atestātā. Izņemot "brīvsoli"... Vēlu sekmes Jūsu turpmākā darbā."

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs