#LFK Ak 14, 24

Nosaukums
24. nodaļa. Padomju armijas ienākšana Latvijā
Vienības Nr.
24
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Atvērt

Padomju armijas ienākšana Latvijā.

Te pēkšņi 1940. gada 17. jūnija agrā rīta stundā, mūs visus iztraucēja trauksme. Pie lielgabaliem visiem nervi saspringti. Gaidām komandu kaujai. Jau pagājušas vairākas minūtes. Visi lielgabala stobri pavērsti pret austrumiem, no kurienes pieteikta ienaidnieka lidmašīnas tuvošanās, virsseržants komandē: "Ienaidnieka četrmotoru lidmašīna sektora robežās. Augstums septiņi, pa labi 3,45. Augstums..." Jau dzirdama motora rūkoņa. Kas par milzeni. Lielisks mērķis... Pēkšņi komanda "Kaujai atlikt." Visi karavīri pavēršamies pret komandas devēju. Tagad tikai ieraugam savu baterijas komandieri kapteini Mangoldu. Nostājies rīta svārkos, bez formas. Domājām, ka nav paguvis trauksmei atskanot apģērbties. Mēs pilnā kaujas ietērpā raugāmies te kapteinī, te milzu lidmašīnā. Milzu lidmašīnas motoru rūkoņa pārspēj mūsu sašutumu, ka šis lieliskas mērķis, aiziet nesodīts garām. Saskatījām pat uz lidmašīnas spārniem sarkanās zvaigznes un četrus motorus. Iestājies kapa klusums. Atskan, liekās kaut kur tālu, mūsu komandiera Mangolda mierīgā balss: "Naktī pulksten 4.00 saņēmu telefonogrammu. "Uguni neatklāt pret Padomju gaisa spēkiem līdz turpmākam rīkojumam. Kara ministrs ģenerālis Berķis." Visi stāvam sastinguši. Mēs nekā nesaprotam, visi raugāmies savā baterijas komandierī. It kā būtu pārklausījušies viņa teikto. Ievelkas klusums. Kā nejaukā sapni. Beidzot atskan kapteiņa balss: "Sanāciet te pie manis kopā, būs vieglāk runāt." Nesapratnē mēs pulcējamies ap mūsu komandieri. Bez militārās komandas? Bez vajadzīgās padotības. "Karavīri, pēc neoficiālām ziņām, mūsu armijai dota pavēle ielaist Latvijas teritorijā Sarkanarmijas daļas, neatklājot uguni," piesmakušā balsī turpināja baterijas komandieris, "cerēsim, ka tuvākās stundās dabūsim noteiktākas pavēles. Kaujas trauksme un posteņi paliek līdzšinējie. Brīvas maiņas pa teltīm." Kam gan vairs nāca miegs. Katrs pie sevis domāja kas tagad būs? Mēs jutāmies kā atbruņoti. Varbūt tomēr kaut kas pārprasts. Kāpēc viņus laida iekšā? Kāpēc? Neviens negulēja. Visi mēs gaidījām ...un neko nesagaidījām.
Nākošā dienā saņēmām pavēli par kara ministra maiņu. Ģenerāļa Berķa vietā par Kara ministru kļūst ģenerālis Dambītis. Tas mums karavīriem neko neizsaka. Tas radīja mūsos nepatīkamas noskaņas. Mēs nojaušam, ka valdībā iejaucies nevienprātības sindroms. Jaunais kara ministrs izdeva pavēli: "Saglabāt mūsu armijas disciplīnu un kaujas spējas. Ģenerālis Balodis lūdzis viņu atbrīvot, no kara ministra pienākumiem veselības dēļ...
Prezidents Ulmanis uzrunāja Latvijas tautu: "Pilsoņi, pilsones!" Tālāk uzrunā tika paskaidrots, ka latviešiem būs jāpārvar zināmas grūtības ekonomiskā ziņā, sakarā ar kariem Eiropā. Lai iegādājās apavus un apģērbus. Sarkanās armijas ienākšanu, jāuzskata, kā palīdzības sniegšana, savas un mūsu robežu neaizskaramības sargāšanu. "Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās."
Pienāca arī tādas ziņas no Rīgas, ka no Lietuvas caur Jelgavu lielas Sarkanarmijas motorizētas daļas, tanki un automašīnas ar karavīriem, sasniegušas Rīgu. Viņu tanki nostājušies stratēģiskās vietās Rīgā pie stacijas. Žīdi ar ziediem apsveikuši tankus. Tā kā izdots rīkojums Rīgā par komandantūras režīma ievešanu, tādēļ mūsu policisti izklīdinājuši pūli atbrīvotu ielu satiksmei. Arī no Latgales puses virzoties milzīgas Sarkanarmijas daļas uz Rīgas pusi. Robežapsardzības pulks neesot saņēmis savlaicīgi pavēli par neuzbrukšanu Sarkanarmijai. Tā rezultātā tika atklāta uguns pret iebrūkošām Sarkanarmijas daļām. Uz trim stundām tika apturēta pretinieku virzīšanas Rīgas virzienā. Mūsu pusē kritušo nebija. Pavēle tika saņemta ar nokavēšanos. Lietu noskaidrošanai tika izdzīti parlamentārieši, virsnieki no abām karaspēka daļām. Var iedomāties šo latvju virsnieku sašutumu, ka iebrucēji jālaiž brīvi ienākt Latvijā. Robežapsardzības pulka komandiera pulkveža Bolšteina nervi neizturēja un viņš izdarīja pašnāvību nošaujoties. Arī nākošajās dienās pienāca arvien satraucošākas ziņas. Pirmo reizi savā dzīvē netikām svinējuši Līgo svētkus. Skumji, kaut kur tālumā, klusajā vakarā dzirdējām līgošanu. Kā var priecāties šajā bēdu pasaulē? It kā nojauzdami nākotnes šausmas? Es savā sirdi un nojausmā biju optimists. Neticēju, ka ļaunais varētu uzvarēt. Kāds manas grupas vīrs zināja atrast bodīti, kurā varējis nopirkt alu. Aizgāju pie sava baterijas komandiera un palūdzu atļauju brīvā maiņā nosvinēt Jāņus. Ar šaubām gaidīju atbildi: "Labi, organizējiet tā, lai būtu klāt tikai brīvās maiņas." Pameklējis kabatā naudas maku: "No manas puses arī, bet tikai alu bez šņabja." "Taisni tā, saprotu, tikai bez šņabja, kapteiņa kungs." Ar satraukumu gaidījām atgriežamies pēc alus aizkomandētos puišus, jo bija jau pavēls vakars un pie tam Jāņu vakars. Beidzot parādās mani seši puiši. Viņiem laimējies, veikalnieks teicis: "Lai nu kam nedotu, bet latviešu karavīriem, kas ir mūsu aizstāvji, cik tik var panest" Rezultātā sešas kastes alus. Ugunskuru nevarējām dedzināt. To atvietoja gaišais Jāņu vakars. Neviena mākonīša. Visapkārt savāds klusums. Vai tik šis klusums nav pirms vētras? Domas aizklīst pie savējiem, pie izredzētās. Vai arī svēta Jāņus? Un tomēr, kaut drusku, alus garša mutē, tomēr rada to noskaņojumu, kas vajadzīgs Līgo vakarā. Latvija ir, būs un paliks. Nāk prātā arī "Skroderdienās", izrādē dzirdētā dziesma: "Lai iedzeram un dziedam, šai Jāņu vakarā, bet rītu skaidri zinām, būs sukas tā vai tā..." Pēc Jāņiem ir jaunas ziņas. Valdībai jāatkāpjas. Ulmanim jādemisionē. Ir radusies jauna valdība. Vilis Lācis, Kirhenšteins un citi... Tos esot izvirzījis no Padomju Savienības iebraukušais Višinskis. Viņš uzturoties Padomju sūtniecībā un diktējot savus noteikumus mūsu valdībai. Sāk laikrakstos parādīties dekrēti par privātpersonu un aizsargu ieroču nodošanu. Atcelti pagastu vecākie un valdes, to vietā tiek ieceltas "uzticības" personas. Tiek nodibināti policijas palīgdienesti no strādnieku un zemnieku vidus (P.D.). Saeimas deputātu kandidātos ir iekļuvuši pagrīdes komunisti arī tikko no cietuma izlaistie. Kalnbērziņš – bijušais profesionālais P.S.R.S. komunists, iesūtīts Latvijā 1939. gadā un citi tamlīdzīgi... Sāk veidoties Latvijas tautas bloka (14, 15. jūlijā) saraksti, par kuriem būs jābalso latviešu tautai. Visas sabiedriskās organizācijas pasludinātas par neesošām. Vienīgais izvirzītais saraksts saeimas vēlēšanām ir "Latvijas tautas bloks". Pie šī saraksta pierakstīt citus vārdus nav atļauts. Visdemokrātiskākais. Šo sarakstu atbalstījuši darba ļaudis un zemniecība.. Lūk kā! Tā tik ir demokrātija. Viss iet kā pa sviestu. Rūpnīcās un fabrikās rīko sapulces. Nomaina direktorus un vadītājus. Tā vietā ieceļ neredzētus, nodzērušās "uzticības" personas, kas mētājās ar tukšiem solījumiem darba ļaudīm. Īsā laikā, divās nedēļās, veikalu plaukti tiek izpirkti. Toties šņabi varot dabūt līdz 22.00 vakarā, pat pārtikas veikalos. Padibenes uzdarbojās. Rīgas ielās, pirmo reizi, redz uz ielām guļam piedzērušus cilvēkus. Ak – skaistā, kādreiz mierīgā Rīga!
Vēl arvien atrodamies Cekulē. Kādu dienu pie mums ierodas kaimiņš, lauku saimnieks, kurš izsaka lūgumu vai mūsu karavīri nevēlētos palīdzēt siena novākšanā. Mūsu komandieris atļauj brīvajai maiņai palīdzēt siena novākšanā. Par to mēs saņemsim pretī kartupeļus un siena vācējiem gardas pusdienas. Mūsu baterijā bija kādi 13 puiši – zemnieki, kuri labprāt devās saimniekam palīgos. Brīvie grupu komandieri pa kārtai gāja līdzi, lai nodrošinātu disciplīnu. Katru vakaru jundā, pulksten 21.00 pēc pārbaudes, parasti tiek noprasīts: "Vai ir kādi jautājumi?" Dižkareivim Janulim ir jautājums: "Kapteiņa kungs, man ir vajadzīgs atvaļinājums uz Centrālās komitejas sanāksmi, kura notiek tad un tad." "Jūs ziniet, dižkareivi Januli, ka atvaļinājumi līdz turpmākam pārtraukti." "Kapteiņa kungs, man ir komunistiskās partijas mandāts, uz kura pamata, man ir obligāti jāierodas kongresā. Ja netikšu, atbildīgais būsiet jūs." Mēs visi sastingām. Mūsu vidū komunists-pagrīdnieks! Tik patriotisks jauneklis. Man tik labs draugs. Cik reizes mēs abi lādējām ienākušos okupantus. Labs karavīru apmācītājs. Abi stāvējām pie šautenes instruktoru mācību kursā. "Dižkareivi Januli," uzrunāja mūsu kapteinis, "lat jūs kas būtu, mēs jūs pazīstam kā centīgu latviešu karavīru. Jūs ziniet mūsu baterijas latvisko nostāju un savu zvērestu. Ja jūsu sirdsapziņa atļauj doties pie mūsu pretinieka, tad par to man būs jāraksta ziņojums." "Kapteiņa kungs, es eju ar tīru sirdsapziņu. Paturēšu atmiņā jūs visus kā īstus latviešu patriotus un tādi arī paliekat vienmēr uz visu mūžu. Arī es tāds būšu un palikšu, lai gan mana politiskā pārliecība ir citāda."
Iestājās smags klusuma mirklis. Piesmakušā balsī mūsu kapteinis runāja: "Vai jūs, dižkareivi Januli, esiet lasījis vēsturi par 1919. gadu Latvijā un sarkano komisāru zvērībām. Redziet, es pats esmu piedzīvojis un savām acīm visu to redzējis. Neticiet tām propagandas grāmatiņām, ko jūs esiet tik daudz lasījuši. Pārdomājiet visu to, tad sapratīsiet, ka esat rūgti maldījies. To pierādīs laiks, kuram no mums ir bijusi taisnība Varbūt vēl kādam bija paredzēts atvaļinājums?" Mēs raugāmies savā kapteinī ar uzticības pilnu skatienu. Virsseržants: "Lūgšanai cepures ņemt! Mierā! Dievs svētī Latviju." Klusajā novakarē tālu atskanēja mūsu balsis, mēs savā ticībā bijām pārliecināti, ka mūsu Latvija un tauta izdzīvos mūžīgi. Izņemot dažus...
Pienāca augusta mēnesis. Tā mēs bez neviena šāviena atgriezāmies Rīgā. Izrādās, mūsu kazarmās iekārtojušies okupanti. Mēs tiekam ievietoti skolās. Cik vienkārši. Mūs izvieto skolā, bet lielgabali stāv pie okupantiem garāžās. Posteņos gan pagaidām mūsu latviešu karavīri. Var redzēt, ka mūsu kara ministram Dambītim nav vairs liela noteikšana pār savu armiju. Ak Dievs – kur tas viss mūs novedis? Pirmo reizi ieraugām sarkanarmijas virsniekus. Bez uzplečiem, garos kreklos. Nu kā jau krievi, ko mēs redzējām filmās. Pagaidām viņu ierindu redzam no tālienes. Tā jocīgi izskatās, ka soļo cits citam kājstarpē. Tādi vāji, pelēki, noplukuši, bez stājas, brezenta šohtos, vai arī nosaitētēm kājām. Nevar salīdzināt ar mūsu stāju, apģērbu un eleganci, garos "ševro" ādas apavos ar piešiem un ādas zolēm. Katra mūsu karavīra stāja bija kā virsniekam. Bieži vaicājam savam baterijas komandierim: " Vai nav kas dzirdams štābā par sarkanās armijas aiziešanu no mūsu kazarmām." Atbilde vienmēr bija tāda: "Pagaidām nekā jauna nav." Ļoti retos gadījumos mūs laida atvaļinājumā. Ar saviem vecākiem vairāk sarunājos pa telefonu. Tā arī uzzināju par rīkojumiem vai dekrētiem, kas attiecas uz iedzīvotājiem. Valdības grožus saņēmuši "provizoriski" ministri: A. Kirhenšteins un Vilis Lācis. Tie esot mēreni ampelmaņi, kurus, kā vien vēloties, raustot padomju sūtniecības vadītājs Višinskis. Dzirdot pat runājam, ka darba ļaudis un latviešu tauta pieprasot Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai, kā arī lielo uzņēmumu un māju nacionalizēšanu. Ak šausmas! Latviešu tauta pieprasa.. Kā var tik briesmīgi melot? Vai tiešām A. Kirhenšteinam un V. Lācim nebūs sirdsapziņas un viņi šādu dokumentu parakstīs Latvijas tautas vārdā?
Daudz latvieši viniem uzticējās. Jo daudz gadus atpakaļ, profesors un cienījamais rakstnieks, bija populāri ar savu cilvēcisko stāju, kā bioloģijā, tā arī rakstot lieliskos romānus. Vērmanes dārzā, zilcepuraino čekistu deju ansamblis, demonstrē savu kāju tirināšanu lētticīgiem ļautiņiem, tiem kas tic ka sarkanarmieši aizsargās mūs pret iebrucējiem, ka viņus gaida gaiša, saulaina nākotne, lielas algas, sanatorijas, atpūtas nami, un 1000 latu alga mēnesī. Vecie červonci, 1000 rubji ir pielīdzīnāti 50 latiem. Vēlāk tiešām sarkanarmijas virsniekiem un nevis darba ļaudīm izsniegti apmaiņā tūkstotis rubļu pret tūkstoti latu. Pasakaina Latvijas izsaimniekošana. Paši redzējām Zemitāna stacijā ešelonu no P.S.R.S. kuram uz durvīm liels uzraksts krieviski: "Maize trūkumcietējiem latviešiem." Dzelzceļnieki stāstīja, ka viss ešelons esot tukši preču vagoni. Naktī uzraksti tiekot nomazgāti. No rīta vilcienu sastāvi tiekot piekrauti ar dažādām pārtikas precēm ledus vagonos, bet pārējie vagoni ar audumiem, apaviem un citām noderīgām mantām. Ja arī kādā vagonā ir bijusi maize, tā atvesta sarkanarmiešu uzturam, jo baidījušies, ka latviešu buržuji viņus nenoindējot. Paldies Dievam, ka čekisti badījās no mums, jo tā ietaupījās pārtika, mūsu pašu vajadzībām.
Vasara pagāja ātri. Katru dienu gaidījām, vai kas notiks mūsu labā. Kaut ko gaidījām, cerējām. Lai gan ar saprātu zinājām, ka pret pārspēku cīnīties ir neiespējami. Lūdzām baterijas komandieri, lai mūs laiž pievakarē ierindā doties uz pilsētu.
Komandieris piekrita, bet ar vienu noteikumu, ierindā kuru vadīs vada komandieris leitnants Eglītis jābūt discplīnai. Mēs bijām sajūsmā. Vismaz uz pāris stundām tiekam ārā no kazarmu režīma. Leitnanta kungs zināja, ka mūsu baterijā bija labi dziedātāji un ari diriģenti. Dienā visi dziedāt gribētāji izmēģināja pa balsīm mūsu tautas dziesmas un pulka dziesmas: "Daugav's abas malas", strēlnieku dziesmu "Mirdzot šķēpiem", "Līgo laiva uz ūdeņa", "Jauns un traks tu puisi esi bijis," "Artilēristam zila krāsa, par visām krāsām skaistākā". Tas repertuārs mums pietika, izsoļojot visu Rīgu. Ja pietrūka dziesmas, sākām visu no gala. Mūsu maršruts bija Miera iela, Brīvības iela līdz Brīvības piemineklim un atpakaļ. Pirmo reiz, kad ierindā devāmies uz pilsētu, mēs lepojāmies ar savu artilērista soli, ritmu un stāju. Tikko atskanēja komanda: "Retāk – viens divi", tad zinājām, ka sekos komanda "Dziesmu sākt!". Starmetēju baterijā arī bija labi dziedātāji un ļoti labs diriģents, virsnieka vietnieks Veinbergs. Tā mēs visi kopā pāri par simts vīru apvienojāmies un iznāca brašs koris. Nedomājām, ka mūsu dziedāšana pilsētā radis tādu milzīgu sajūsmu. Gar abām ietves malām mūs pavadīja cilvēku jūra. Pa māju atvērtiem logiem tika mesti ziedi, vēdināti mutautiņi. Kulminācija bija, kad kādu vakaru 18.00 izgājām no sava novietojuma un mūs jau gaidīja uz ietvēm simtiem cilvēku. Brīvības ielā manījām ka tiešām tika traucēta satiksme. Pie vada komandiera pienāca palīgā dienesta vīri (P.D.) "Izbeidziet dziedāšanu, jūs traucējiet satiksmi." Vada komandieris neturēja par vajadzīgu atbildēt. Nākošā dienā bija pienākusi pavēle no štāba, ka jāievēro pavēle par komandanta režīma ievērošanu Rīgā. Tā beidzās mūsu patriotiskā ierindas soļošana pa pilsētu.
Tas viss mūs tomēr stiprināja morāli. Augusta beigās pienāca pavēle par pārvietošanos uz bijušajām kazarmām Miera ielā. Iemesls, domājām bija skolas mācību sākums septembrī. Dabūjām nopietni papūlēties, lai visas kazarmu telpas iztīrītu un izvēdinātu no sarkanarmiešu specifiskās smakas. Klusībā katrs no mums cerēja, ka viņi aizies uz visiem laikiem. Te kādu oktobra dienu visu bateriju karavīrus nostādīja laukumā, lai stādītu priekšā politiskajam ģenerālim Bruno Kalniņam un mūs iepazīstinātu ar poļitrukiem, baterijā norīkotajiem politiskajiem audzinātājiem. Viss norisinājās parastajā disciplinārajā kartībā. Diviziona komandieris ziņoja ģenerālim Kalniņam par mūsu ierindas skaitlisko sastāvu. Kalniņš apsveica mūs ar atnākušajām pārmaiņām. Slavēja mūsu aizstāvjus – sarkano armiju, ar kuru kopā mums ejams ceļš pret ienaidnieku. Pret kādu, to gan neteica. Esot jācīnās pret iekšējo ienaidnieku – buržuāziju. Kur tāda atrodas mums nebija skaidrs. Visas savas sūdzības un ierosinājumus mēs varēšot izteikt sapulcē, kas tūlīt notikšot plašajās ēdnīcas telpās. Vēl tika stādīja priekšā nākamos baterijas politiskos audzinātājus. Viņu vidū ieraudzījām mūsu atvaļinājumā gājēju Juraiti. Šoreiz viņš bija virsnieka apģērbā ar kapteiņa zīmotnēm. Taisni neticami ka tik ātri var kļūt par virsnieku. Tas bija lielisks skats, ka mūsu baterijas bijušais kareivis Juraitis stādījās priekšā baterijas komandierim Mangoldam, kā baterijas poļitruks kapteinis Juraitis. Ak, šausmas, kur tas mūs novedīs?
Tātad mūsu armijas vadītājs, ģenerālis Dambītis pakļaujas Sarkanās armijas un Kirhenšteina pagaidu valdības spiedienam. Dzīvosim – redzēsim. Ēdnīcas zālē bikli pulcējās karavīri. Viena daļa aiz ziņkāres, citi vienkārši ignorēja un negāja, jo tā nebija pavēle, bet aicinājums no sarkanā ģenerāla. Sapulcē tika izteiktas sūdzības, ka uzturā varētu būt vairāk gaļas ēdieni jo apnikušas putras un zupas. Pārāk garš starplaiks starp pusdienām un vakariņām, vajadzētu dot launagu. Ģenerālis, mazliet padomājis, teica: "Ko jūs launagā gribētu ēst?" Kāds čangalītis vai nu jokodams, vai arī tiešām domādams, ka atnākuši paradīzes laiki, atbildēja: "Ģenerāļa kungs, mēs launagā gribētu smalkmaizītes ar pienu." Visi klāt esošie sagaidīja ģenerāļa dusmu uzliesmojumu. Bet ģenerālis mierīgā balsī paziņoja: "Ar rītdienu jūs saņemsiet launagā smalkmaizītes ar pienu. No jūsu puses sagaidu politisko aktivitāti un labas zināšanas politiskā audzināšanā." Priecīga murdoņa pārspēja tālāko ģenerāļa runu par to, ka būs jāorganizē zaldātu komitejas. Pārāk bieži sākām saklausīt vārdu biedri, šie saukļi mūsu vidū nebija ierasti... Visi gaidīja rītdienu, kas būs, vai nebūs launagā.
Tik tiešam, ģenerālis pildīja solījumu. Mūsu baterijas karavīriem atveda launagu, smalkmaizītes ar pienu. Par brīnumiem mūsu virtuves "bullim", pavāram, dižkareivim Bankevicam. Viņš bija latgalietis, īsts latviešu patriots. Pēc sapulces viņš pateica "čangaliešiem": "Vai jūs negribēsiet, lai jums uzklāj banketa galdu ar tīriem galdautiem un frakoti sulaiņi pasniedz lašu ikrus un lakstīgalu mēlītes ar šampānieti. Kas jūs esiet? Latviešu karavīri vai mīkstčauļi?"
Tā lūk mēģināja sarkanais ģenerālis piekukuļot karavīrus. Sākumā ar politiskām stundām gāja grūti. Apmeklētāju skaits bija niecīgs. Stundas nebija obligātas. Tādēļ lielāko tiesu karavīri izvairījās no mācībām, motivējām savu rīcību ar to, ka mēs ar politiku nenodarbojamies un tā mūs neinteresē. Un tā tas tiešām arī bija. Nav dzirdēts, ka pasaulē kādā armijā tiktu pasniegtas politiskās stundas un vēlētas kādas komitejas. Armijās tiek saglabāta neitralitāte. Izņemot Sarkanā armijā Padomju savienībā. Mūsu baterijas jaunizceptais kapteinis izturēja nepilnu mēnesi. Jādomā sirdsapziņa vai citi motīvi lika viņam pāriet uz citām ierindas daļām. Šķīros no viņa draudzīgi. "Žēl, ka mums jāšķiras, mani pārcel uz citu daļu. Ja Tev kādreiz rodas vajadzība pēc manas palīdzības, piezvani man." Atteicu viņam, ka diez vai tāda vajadzība radīsies. Viņš atbildēja: "Nesaki viss, tu maz pazīsti šī laka politiku." Es atbildēju: "Tur Tev tiešam taisnība, lai tev labi klājās." Tā arī nekad neesmu viņu sastapis. Vecs sakāmvārds māca "no vilka bēdz uz lāci uzskrien." Pēc pāris nedēļām ieradās mūsu divizionā pirmie sarkanarmijas virsnieki. Domājām, pieredzes apmaiņa. Izrādījās, tie ir poļitruki. Neticami. Mēs krievu valodu nepārvaldījām, varbūt daži, ko viņi ar mums iesāks? Viņu amats ir tikai runāšanā. Nesapratām mūsu augstāko armijas virsniecību. Kā viņi varēja tik tāli pakļauties Sarkanarmijas diktātam. Vienīgā cerība, ka drīz mūs demobilizēs un nevajadzēs redzēt un dzirdēt to, kas te notiek. Vienīgi "čangalīši" priecājās. Varbūt varēšot "izspiest" no krievu poļitrukiem kaut ko vairāk. Piemēram – biežāk ceptas karbonādes vai cūku cepeti.
Tas sapnis beidzās uzreiz. Nebija ne launaga, ne cepešu. Tajā dienā dežurēju kā virtuves dežurants. Virtuves pavārs atgriezdamies ar produktiem noteica: "Balle beigusies. Pārejam uz sarkanarmijas uzturu." Pavaicāju, ko rakstīsim ēdienu kartē uz tāfeles? Pavārs noteica ka pusdienās būs kartupeļi ar zivi un tomātu mērci. No rīta tēja, rupjmaize un grūbu putra ar tomātu mērci. Vakarā: tēja, maize un vobla tomātu mērcē. Tā rītos sāku dalīt dieniniekiem uzturu. Pēc kāda laika pie lodziņa parādās "čangalīši" vareni dusmīgi: "Kas tas par uzturu? Kur palikusi cūku gaļa un kafija? Kaprālīt, ēd pats to sarkano mērci ar zilo putru. Mēs tev parādīsim ka mānīt karavīrus."
Kur dežūrvirsnieks? Kā par laimi dežūrvirsnieks tikko ienāca virtuvē. Nokomandēja: "Pārtraukt, mierā!" Ziņoju dežūrvirsniekam par karavīru sastāvu un paredzēto ēdienu brokastīs. Virsniekam līdz atnācis arī poļitruks, kā paredzēdams šos "nemierus". Protestētāji caur ēdnīcas lodziņu: "Biedri, politisko audzinātāj, kādas samazgas mums karavīriem tiek dotas brokastis. Tā ir atklāta sabotāža." Poļitruks pasmaidīja un lika attaisīt durvis uz ēdnīcas kur bija sapulcējušies brokastu ēdēji.
"Biedri karavīri," uzrunāja poļitruks, "nupat nogaršoju ēdienu kas domāts jums, karavīriem un konstatēju, ka ēdiens atbilst sarkanarmiešu ēdienu normām un garšai. Nekādas nelikumības nav pielaistas. Paziņoju, ka ar šodienu jūs saņemat sarkanarmijas uztura devas. Armijas virspavēlniecība vienojusies par standarta uzturu visām armijas daļām un vienībām. Ar pavēli Latvijas armija tiek nosaukta par Tautas armiju. Šī pavēle tuvinās un pakāpeniski iepazīstinās ar Sarkanarmijas reglamentu un disciplīnas sodiem. Tas vairos mūsu karavīros Sarkanarmijas parauga disciplīnu. Turpmāk nepieņemšu sūdzības par ēdienu sastāvu. Jo mums visiem ir jāsaprot pāreja uz sarkanarmijas devām un normām. Ir vēl kādi jautājumi?" Nav. Zālē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt kā muša lido. Ēda klusēdami. Daudzi nepieraduši, izlepuši, atstūma ēdienu un gāja uz "bodīti" kaut ko ieēst.
Nepagāja nedēļa, ka visi ēdām "neēdamo" ēdienu. Ēst gribējās. Naudiņas mums nebija tik daudz, lai varētu katru dienu "bodītē" iepirkties. Tā beidzās mūsu sapnis par smalkmaizītēm, cūkas cepeti un cūku taukos smaržīgiem štovētiem kāpostiem. Pat iedomāties nevarējām, ka ar šo brīdi, būtībā Latvijas armiju sāk likvidēt. Pagaidām gan vienībās netikām dzirdējuši, ka mūsu virsnieki tiktu demobilizēti. Bet satraukumu, radīja ziņas par virsdienesta instruktoru demobilizāciju un daudzu obligātā karadienesta instruktoru pakomandēšanu citos pulkos. Arī mani ar pavēli pārskaitīja no zenītartilērijas uz smagās artilērijas pulka štāba ierindas vienību. Bija grūti šķirties no savas grupas karavīriem. Vienīgais mierinājums, ka mūs drīz demobilizēs. Labi, ka mana pārkomandēšana nav nekur tālu, bet tepat Miera ielas kazarmu laukuma blakus mājā. Izrādās tā māja ir nacionalizēta Debesbraukšanas baznīcas skola. Tātad baznīcas zemes un tai piederošās mājas arī tiek nacionalizētas. Tieku iecelts, ar pavēli, par virsseržanta vietas izpildītāju, jo virsdienesta instruktori tiek demobilizēti. Esmu diezgan šokēts, kāpēc mani nedemobilizē? Tuvojas ziema. Rudens, daba mirst. Vējš purina kokiem lapas. Vakaros nepatīkama tumsa Kā pagājusi skaistā vasara? Pat nemanījām, kā aizgājis krāsainais rudens. Briesmīgie notikumi lika aizmirst krāšņo dabu. Cik daudz nelaimīgu cilvēku zaudēja savu sakrāto mantu. No bankas atļāva izņemt līdz 100 latiem. Pārējais tiek nacionalizēts. Tik grūti strādājot, katrs latiņš tika gadiem krāts un tagad, vienā rāvienā, tev vairs nav nekā. Tiem, kam bankā bijusi nauda esot buržuji – strādnieku asins un sviedru sūcēji. Gandrīz katram strādājošam bija iekrāti līdzekļi. Vai tad visi tie ir buržuji? Un asinssūcēji? Tad jau laikam visi dzērāji, avantūristi un dīkdieņi ir tie strādnieki un darbaļaudis, jo tiem tiešām nebija ko iekrāt. Bet Latvijā tādi ļaudis bija gaužām maz. Vai tiešām šīs padibenes jaunā valdība uzklausīs? Nost buržuāzisko Latviju! Lai dzīvo Padomju Latvija! Mēs vēlamies iestāties Padomju Savienībā. Ak šausmas, ko viņi tur bļaustās, šīs nodzertās smadzenes. Lūk Višinskim un Krievijas sūtniecībai šis piekukuļotais dzērāju pūlis bija vajadzīgs propagandai un valsts varas gāšanai. Lai ar meliem un viltu izveidotu piekritēju baru. Pārāk naiva uzticēšanas un domāšanas veids jaunā valdībā bija noteicošais. Pietikās piedraudēt ar čeku, ar darba vietas pazaudēšanu, vai ari pasolīt ar rožainām cerībām nākotnē (paaugstinājumi amatos, direktora vietas, meistara vietas u.t.t.).
Es brīnos tikai par vienu. Kā šis "biedrīšu" pūlītis varēja nelikumīgi ieņemt saeimas deputātu posteņus un izdot dekrētus, rīkojumus tautas vārdā. Pie tam nekādas latviešu tautas nobalsošanas nebija notikušas. Kāds nezināmais, izvirzījis partejisko un bezpartejisko bloka kandidātus. Neviens viņus nepazina un arī negribēja pazīt. Balsošanā, ja ari piespieda balsot pēc saraksta, šie biļeteni tika pārstrīpoti un ieplēsti. Rezultātam vajadzēja būt "pret" šiem kandidātiem 98,8% un nevis "par". Pirmo reizi latviešu tauta saprata un zināja, ka padomju komunistiskā partija melo tautai. Meli sekoja meliem. Iebiedēšanas sēkla dīga latviešu tautā. Pazuda viens otrs patriots, kuru nervi un sirdsapziņa neizturēja. Un tomēr, latviešu sabiedrība, sevišķi jaunatne, nebija lokāma. Radās pagrīdes "Latviešu nacionālā organizācija". Tā bija ļoti konspiratīva un labi organizēta. Mācēja skopiem vārdiem uzdrukāt uz zīdpapīra zīmītēm patieso informāciju Latvijā un arī noskaņojumu Eiropas valstīs. Kā arī par dažādo līgumu saistībām ar PSRS. un Vāciju. Šīs zīda zīmītes tika izlasītas un tālāk dotas visiem latviešiem. Es pazinu tikai trīs, bet šie trīs pazina citas trīs personas. Tāpēc informācija īsā laikā nonāca tūkstošu rokās. To sauca par "Itāļu konspirāciju" un tika atzīta pagrīdē kā drošākā. Sākumā domāju, ka šī pagrīde nav sevišķi liela, bet vēlāk ziņoja, ka tā aptver vairākus tūkstošus, arī Latvijas armiju. Tas bija latviešu tautai tāds mazs saules stariņš, laikā, kad pāri Latvijas zemei klājās sarkanā migla Pats galvenais, tas nostiprināja ticību un vienotību, ka Latvija būs brīva. Ka sarkanā migla reiz pazudīs no mūsu zemes.
Latvijas armijā notika dažādas pārgrozības. Arī manā jaunajā štāba ierindas vienībā, radās cits baterijas komandieris, virsleitnants Saulītis, leitnants Eglītis. Visi krietni latviešu patrioti. Vislielāko izbrīnu radīja, ka mūsu vienībā ieradās divdesmit pieci, no Latvijas štāba bataljona atkomandētie karavīri, ne mazāki pēc augumiem kā 1,80–2 metri, Ulmaņa gvarde ar baltām zīmotnēm. No artilērijas zinībām viņi neko nejēdza. Arī man vajadzēja pārkvalificēties artilērijas zinībās. Mēs, izrādījāmies, bijām labi skolnieki. Baterijas komandieris Saulītis un leitnants Eglītis mūs ātri ielauzīja artilēristu zinības, kā rīkoties ar Willda busoli, tālmēriem un trajektorijas aprēķiniem. Viens mums visiem bija skaidrs, mums bija īsta latviešu karavīru izlase. Daži bija arī no lidotājiem un autotanku pulkiem. Nesapratām ar kādu nolūku tas tika darīts. Paši jutāmies lieliski. Visām baterijām tika piekomandēti "poļitruki". Arī man uzdeva nostādīt baterijas karavīrus, lai iepazītos ar šo, maza auguma, pēc dienesta pakāpes leitnantu K. Izskatījās ārkārtīgi smieklīgi. Saulītis, augumā 1,80 metri dodas pretī ar ziņojumu poļitrukam augumā 1,60 metri. Mēs miera stājā skatāmies uz leju, kā parādes solī, roku pie cepures demonstrējot savu sarkanarmieša stāju. Pēc krieviski dotās komandas brīvi, viņš savā valodā uzrunā mūs: "Tovariški...".Kad viņš bija beidzis, tad vaicāja cik no mums saprot krievu valodu. Viens. Tas bija mūsu baterijas komandieris Saulītis. Nekas, gan mēs drīz visi iemācīšoties. Viņš ieņemot arī baterijas komandiera palīga amatu. Nākošā dienā, viņš noskatījās kājnieku ierindas stundu. Klāt viņš nenāca un neko neaizrādīja. Es kādreiz slavēju mūsu artilēristu stāju un soli. Tad Ulmaņa gvarde man nodemonstrēja savu stāju un soli kā alvas zaldāti sastinguši, rokas un kājas kustība kā automātiem. Beidzot nodarbību, pienāca abi baterijas komandieri. Saulītis starojošu seju. Leitnants K. kaut ko teica Saulītim. Viņš pārtulkoja. Esot labi sagatavoti kājnieku ierindai. Viņš mums parādīšot kā Sarkanajā laukumā jāsoļo parādē. Tas bija lielisks skats. Šautene ar durkli garāka par nesēju. Iespraudis laidi padusē, ar otru roku stobru izbīdījis uz priekšu, acis pārgriezis uz mūsu pusi, kājas stipri sizdams un atgāzies atpakaļ nodemonstrēja kā vajag. Tas bija impozants skats. Viņš pats bija ar sevi apmierināts un solīja ka drīz vien mēs tāpat soļošot kā viņš.
Pagāja nedēļas monotonās dienesta gaitās. Negribās atkārtoties. Kādu dienu virsleitnants Saulītis mani iesauca savā kabinetā ar delikātu lūgumu. Nākošā dienā ar Maskavas vilcienu atbraukšot poļitruka sieva. Nezin kāda iemesla dēļ viņš nevēlās ierasties stacijā pats. Mēs viņam izdarīšot lielu pakalpojumu, ja nokārtošot šo lietu viņa vietā. Viņa domas ir tādas – miers baro, nemiers posta. Kādēļ Saulītis izvēlējies mani šai "misijai? "Jūs mākiet, starp komandieriem un padotiem nodibināt labas attiecības. Es Jums nepavēlu, bet lūdzu to izdarīt, jo tas var nākt mums visiem par labu. Būtu labi, ja par visu to neviens nekā neuzzinātu. Šeit ir rītdienas atvaļinājums ar poļitruka un manu parakstu. Otrā zīmītē ir adrese un viņas uzvārds, vārds, tēvavārds." Uzdevums vienkāršs. Pienākot Maskavas vilcienam jāstāv pie stacijas iekšējā, lielā avīžu kioska un jānogaida kamēr izklīst atbraucēji. Sieviešu kārtas persona sacīs krieviski: "Vai jūs gaidiet leitnanta K sievu?" Viņa pasniegs uz zīmītes rakstītu adresi. Tai adresei ir jāsakrīt ar jums tagad iedoto adresi. Ceļa izdevumiem poļitruks piešķīra 10 latus. Uzdevums skaidrs.
Maskavas vilciens pienāca pēc 11.00 dienā. Ieņēmu savu posteni un ar interesi sāku gaidīt. Pie sevis domāju, ka virsnieka sievai jābūt diezgan jaunai, iznesīgai, labi ģērbtai, kā jau no Maskavas pilsētas. Tādas tiku redzējis arī pastaigājamies pa Rīgas ielām. Šajā gadījumā domāju par latviešu virsnieku sievām.
Vilciens ir pienācis. Pasažieru ir daudz. Vairāk gan mūsu latgalieši un vidzemnieki. Tikai daži vagoni sastāvā ir no Maskavas, tādēļ ir redzami daži sarkanarmijas virsnieki. Šis pūlis ātri izklīst un es sāku uzmanīgi vērot apkārtni ap avīžu kiosku. Mani neredzēt nav iespējams, jo latviešu armijas formā šeit citu nav. Vēroju uzmanīgi visas tuvumā esošas sievietes, kuras stāv vai steidzās man garām bez pavadoņiem. Galvenais pievērsu uzmanību labi ģērbtām dāmām ar ādas koferiem. Stāvu jau vairāk kā divdesmit minūtes. Pie kioska nav daudz pircēju, tie nopērk savu pērkamo un aiziet. Sāku jau nervozēt jo apkārtnē neredzu nevienu jaunu elegantu sievieti ar koferi. Pie sevis nodomāju, ka vēl pagaidīšu 15 minūtes un būšu atsvabināts no nepatīkamā uzdevuma. Pēkšņi manu uzmanību saista kāda vienkārša, pufaikā un katūna kleitā ģērbta, ar lakatiņu pa krievu modei galvā, uz diviem brezenta koferiem sēdoša sieviete. No manis viņa atradās 10–15 metru attālumā. Vēlreiz aplaižu skatu tuvākā apkārtnē. Pēkšņi jūtu kādu sev tuvumā un atskan: "Izveņike. Vai Jūs gaidiet leitnanta K. sievu?" Biju ļoti pārsteigts par viņas ģērbu. Tikai tad, kad viņa parādīja zīmīti ar Rīgas adresi, sapratu, ka tā ir poļitruka, leitnanta K. sieva. Gudri no poļitruka izdomāts. Es, kas valodu nesaprotu, nevarēšu viņu izprašņāt. Otrais iemesls. Poļitruks K. Rīgas ielās redzēja daudz elegantu dāmu un kautrējās savas sievas neparastā apģērba. Arī man iesitās sārtums sejā. Ja nu kāds paziņa mani ierauga... Paraugos uz man uzticēto personu. Kā tāds uzticams suns raugās manī ar lūdzošu skatu. Ātri šaudās manas domas. Kā rīkoties tālāk? Paņemu viņas koferus un pamāju man sekot. Eju ātri cauri stacijai. Uz ielas dodos pie fūrmaņa. Palūdzu uzcelt jumtu. Novietoju koferus. Bet viņa stāv uz ietves un vaļēju muti raugās uz garāmgājējiem. Arī garāmgājēji ar ironisku smaidu noraugās viņā. Ātri pieeju pie viņas un saku: "Požalusta", norādot uz fūrmani. Sieviete lēnām, bet tomēr iekāpj. Pateicu fūrmanim adresi. Braucot viņa man rādīja uz jumtu. Izlikos šo mājienu nemanām. Ierāvos sēdekļa stūrī un novēroju savu pasažieri. Pēc mana novērojuma viņu ļoti interesēja veikala skatlogi. Skolā biju mazliet apguvis krievu valodu. Tā piemēram magazin, maslo, kolbasa, dom. Šie vārdi man bija saprotami. Tā mana pasažiere norādīdama uz sevi un parādīdama uz veikalu saka – magazin. Saprotu, ka viņa vēlās redzēt veikalu. Es esmu sprukās. Viņa tēlaini rāda ar rokām sacīdama – kolbasa, maslo. Izvelk no somas naudu rubļos un latos. Neko darīt. Lieku fūrmanim pieturēt pie veikala un nopērku pa 1/2 kilogramam desu un sviestu. Ar pirkumu viņa ir diezgan apmierināta. Liels krievu vārdu birums gāzās pār mani. Kratu ar galvu ka nesaprotu. Laikam diezgan skaļi šie vārdi no viņas tika izteikti, jo fūrmanis pagriezies pret mani sacīja: "Karavīr, piedodiet, redzu ka Jūs nesaprotiet krievu valodu, es Jums palīdzēšu pārtulkot. Pasažiere vēlās pati personīgi iegādāties preces veikalā un vaicā vai viņa drīkstot iet šajā veikalā?" Parādīju viņai ar roku, lai iet. Ātri mana pasažiere iesteidzās patukšā pārtikas veikalā. Pēc maza brīža es sekoju. Dažādi produkti stāvēja uz letes. Veikala pārdevējs, sapratis izdevīgu pircēju, centās piedāvāt arvien vairāk no sava produkcijas klāsta. Sākumā sieviete pirka preces pa puskilogramam, vēlāk, ja varot, tad pa kilogramam. Es stāvēju, un daži pircēji ar lielu izbrīnu vēroja alkatīgo pircēju. Pēc apģērba pircēji un pārdevējs nojauta ar ko bija darīšana Viena pircēja pat latviski izteica piezīmi: "Ka tik nu neaizrijās mūsu labumus pirkdama." Man nezin kādēļ saskrēja vaigos sārtums. Klusu atstāju veikalu un noslēpos fūrmaņa ratos. Pēc brīža viņa, apkrāvusies ar iepirkumiem, ievēlās savā sēdvietā. Sāku palīdzēt novietot sēdekļa aizmugurē produktus, no kuriem nāca patīkama šķiņķa, dūmdesas un sviesta smarža. Viņa aiz uztraukuma nosvīdusi slaucīja pieri un laimīgi smaidīja. Kamēr vēl viņa nebija atjēgusies no šī laimīgā pirkuma, liku fūrmanim doties tālāk pēc norādītās adreses ar pieteikumu nekur neapstāties. Man viens tomēr nebija skaidrs. Kur divi cilvēki var likt tik daudz ēdamo? Faktiski viens cilvēks, jo virsnieki ēda restorānos vai ēdnīcās. Nezinu, ko domāja mana pasažiere. Redzēju viņas ārkārtīgo ziņkāri raugoties uz garāmgājējiem, glīti ģērbtajām dāmām un kungiem. Tikai vēlāk es sapratu viņas izbrīnu. Viņa Maskavā tika brīdināta, ka Latvija ir buržuāziska zeme, kurā strādnieki tiek ekspluatēti ar mazām algām. Valstī valda bads un varmācība. Padomju Savienība palīdz glābt latviešu tautu no nacionālās buržuāzijas, kura izsūc latviešu tautu un dzen to nabadzībā. Nezinu, ko domāja mana pasažiere, tikai jutu viņas sejā lielu apjukumu. To radīja pirmais pārsteigums par pilnajiem veikaliem ar visiem gardumiem un glīti ģērbtiem pilsētas iedzīvotājiem, kā arī to ka ielās neredz proletariātu. Kur tad palikuši strādnieki (proletariāts)? Tā vienreiz kāds poļitruks nostājies pie lielākās rūpnīcas VEF un gaidījis, kad nāks ārā strādnieki. Pēc viņa domām visi iznākošie bijuši administrācija un buržuāzija. Vīrieši nākuši lielāko tiesu "hūtēs" un sievietes "balles kleitās". Strādnieki laikam izlaisti pa aizmuguri, atsevišķu izeju, kā jau vergi.
Beidzot esam galā. Palīdzu koferus un iepirkumus novietot viņas dzīvoklī. Esmu laimīgs, ka atrodos uz ielas un uzdevums izpildīts. Tā kā esmu atbrīvots līdz vakaram laimīgi dodos mājās, kur mani sagaida māmiņa ar labām pusdienām. Ko lai dara, karavīram pirmā vietā ir vēders. Ja tajā nejūt "vientulību" tad viss kārtībā. Vakarā dodos pie savas mīļotās, pie Vilmas. Mūsu saruna šovakar ir ievirzījusies nopietnā gultnē. Esam ilgi cerējušies un daudz runājuši par skaisto kopdzīvi, laimīgu ligzdiņu, kurā arī mēs justos neatkarīgi un brīvi, veidodami to pēc sava prāta. Mana mīļā uzbūrusi brīnišķīgu sapni. Cik tas būtu jauki, ja varētu vienmēr būt kopā. Pašiem būtu savs dzīvoklītis. Nebūtu jārēķinās ar papu, mammu un brāļiem. Tas nekas, ja es esot dienestā, Tas jau nebūs mūžīgi. Viņa gaidīšot vienmēr mani mājās, bet mājās mūs vienotu kopējā laime. Tie ir skaisti patiesi vārdi, kas tiek teikti no sirds. Savā sirdi un jūtās piekrītu viņas domām, bet prāts ņem virsroku un tas liek padomāt par to, kas pašreiz notiek mums visapkārt. Visas mājas un visi bankas līdzekli nacionalizēti. Es pats atrodos armijā, tagad jau tautas armijā kurā saņemu 17,50 rubļus mēnesī.
Lūk kādas pārdomas šovakar mūs saistīja. No savas mammas un tēta dzirdēju, ka onkulim Augustam noņemts viss nekustamais īpašums, ieskaitot fabriku. Dzīvokļa platība iedzīvotājiem tika noteikta ar likumu. Tiem, kas dzīvoja lielākās platībās, vairāk par 3 istabām bija jāsašaurinās vai jāpieņem līdzdzīvotājs. Nesapratu, kā uzreiz mūsu Rīga palikusi tik maziņa. Neilgi atpakaļ, Rīgas namu logos, kas gribēja izīrēt istabu, uzlīmēja baltas papīra loksnes. Tas nozīmēja, ka šajā dzīvoklī ir brīva istaba. Tas ietaupīja līdzekļus, jo nevajadzēja avīžu sludinājumu. Tātad ārsti, inženieri, direktori, arhitekti, visa inteliģence, kas rūpīgi krājuši savus naudas līdzekļus lai varētu izglītoties un nodibināt savas ģimenes, ir spiesti sašaurināties, vai dalīties ar svešām iebraucēju ģimenēm. Vēl ļaunāk, viņus sauca par buržujiem, ekspluatatoriem. Šajā sakarībā arī mani onkuļi Augusts un Osvalds bija spiesti atstāt savu piecu istabu dzīvokli un pāriet ar visu mantību dzīvot manas mammas un Osvalda dzīvokļos. Mammas dzīvoklis izskatījās kā mēbeļu veikals. Galds uz galda, krēsls uz krēsla, izjauktas gultas un tā tālāk. Augusta dzīvoklī ierīkojās milicijas uzskaites nodaļa. Labāk sakot novērošanas (stukaču) perēklis. Vēl šodien šajā dzīvokli mitinās milicijas darbinieki.
Savā jaunajā dienesta vietā izjutām stipru novirzienu uz sarkanarmijas pusi. Kara soda un disciplīnas reglamentu punkti kļuva bargāki. Piemēram, ja atvaļinājumu nokavēja līdz divām stundām tad sods kā dezertierim. Vainīgais tiek nodots tribunālam. Tāda tribunāla agrāk nebija. Par šādu nokavējumu Latvijas armijā sodīja kā brīvsoli – ar divām stundām pie šautenes.
Citādi neizjutām savu dienesta pārmaiņu. Visi jutāmies kā latviska saime. Un tomēr, radās tāda kā baiļu sajūta, vai tikai kāds nenoklausās. Bija jāpiesargās par kādu atklātāku latvisku domāšanu, skaļu vārdu. To radīja dažu mūsu "Čangalīšu" bravurīgie draudi, lai gan mēs tos vērā neņēmām. Tādēļ stingri turējāmies pie reglamenta, lai neviens mums nevarētu "iekost". Visnepatīkamākais, ka ar pavēli mums lika nomainīt regālijas. Latvijas zīmotnes pret krievu zīmotnēm. Virsniekiem kubiki un ķieģelīši. Instruktoriem trijstūrīši. Arī man ilgi necēlās roka, lai atārdītu savas kaprāļa zīmotnes. Lai skaisto artilēristu zilo krāsu nomainītu pret melno ar sarkaniem trijstūriem. Tikai pēc poļitruka piedraudējumiem biju spiests piešūt citas zīmotnes. Visi noglabājām savas skaistās latviešu zīmotnes savās lādītēs. Neviens neticējām, ka tās būs jāaizmirst uz ilgu laiku. Visi ticējām, ka atkal reiz uzlēks Latvijas saulīte. Dzirdējām, ka tiek demobilizēti Latvijas virsnieki un instruktori. Arī es cerēju, ka mani skars šī demobilizācija, jo daudzi man pazīstamie instruktori no kaimiņos esošā zenītartilērijas pulka tika demobilizēti.
Pirms es stāstu par dažiem citiem notikumiem jāraksta par manu likteņa spēli, lai lasītājs saprastu kādā situācijā biju. Armijā izplatījās baumas par pārvietošanas iespējām Latvijas teritorijā. Viss tas ļoti demoralizēja mūsu nākotnes perspektīvu. Arī vienībā biju palicis kā tāds "pelēkais zvirbulis", viens pats. Nebija sākotnējo draugu jo mēs bijām no dažādām vienībām. Karavīri jau ātri pierod viens pie otra un tomēr dienesta pakāpju atšķirība rada savstarpējo disonansi. Dzirdēju runājam, ka pie demobilizācijas ņem vērā ģimenes stāvokli, – vai ir apgādnieks, sieva, bērni. Tā nu lūk, satiekoties īsos atvaļinājumos ar savu mīļo sākām nopietni pārrunāt par savu kopdzīvi. No vienas puses ļoti vilinoši kļūt brīvam no dienesta. Sākt veidot savu dzīvi. Strādāt savu iemīļoto darbu. Neatkarība un brīvība... Tā arī nolēmām. Lai gan brīdināju savu mīļo, ka varbūt mani neatbrīvos no dienesta. Iespējams, ka mūsu vienību pārvieto citā zemes pusē. Laikrakstos ziņoja un politiskās mācībās brīdināja ka pastāv kara iespēja ar Vāciju. Vilmas atbilde bija nelokāma: "Gribu būt tava visu mūžu, lai notiktu kas notikdams. Nekas jau nemainīsies. Es tāpat strādāšu un gaidīšu tevi. Un reiz, tā kā tā tu būsi brīvs. Tad dzīvosim kopā." Pravietiski vārdi. Cik daudz reižu vēlāk manai mīļajai vajadzēja palikt vienai ar sevi un bērniem, pat nezinot vai es reiz pārnākšu.
Pat virsleitnants Saulītis bija ievērojis manu domīgumu. Laikam nebiju savlaicīgi atsaucies, vai arī mans skats raudzījās kaut kur tālumā. Bija arī ko domāt. Par savi es vismazāk domāju, bet otru, mīļotu cilvēku, varbūt padarīt nelaimīgu, vai tas būtu pareizi? Viņa, jauna un daiļa. Es "zaldātiņš" ar 17,50 rubļiem mēnesī, lai uzturētu sievu? Kur nu paliek manu vecāku padoms, ka vīram, kas grib nodibināt savu ģimeni, jāieņem laba algota vieta, lai viņš varētu uzturēt savu ģimenes labklājību. Ak mana sirdsapziņa. Ar viņu visvairāk esmu mocījies…

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs