#LFK Ak 14, 25

Nosaukums
25. nodaļa. Kāzas
Vienības Nr.
25
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Fails
#LFK Ak 14, 25
AtšifrējaMagdalina
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2022-01-27 17:09:53
Labots2022-01-27 17:10:10
Atšifrējums[fotogrāfija]
Atšifrēt tekstu
Fails
Atvērt

Kāzas.

Kādā skaistā augusta mēneša dienā lūdzu baterijas komandierim maksimālo trīs dienu atvaļinājumu, savu kāzu dienu norisei. Tā kā visus uzkrātos līdzekļus bankā "nacionalizācijā" tiku pazaudējis, tad vienīgi ar onkuļa Augusta starpniecību izdabūju no bankas summu, kas pietika istabiņas iegādei Mazajā Ropažu ielā, laulības gredzeniem, līgavas kāzu kleitai un mielasta sarīkošana sešiem kāzu viesiem restorānā Mazā Vērmanes dārzā, arī automašīnai- taksometram "Kreislers".
Redzot neviltoto laimi un prieku manas līgavas sejā, arī es sāku ticēt, ka viss nākotnē izlīdzināsies un nokārtosies labi. Visiem radiem, ar nodrukātām vizītkartēm, paziņojām par mūsu notikušām laulībām. Dažādi tika spriests un apsvērts, par un pret. Jādomā, ka visi saprata pašreizējos politiskos un ekonomiskos apstākļus un pārāk nenosodīja manu liktenīgo soli. Pēc dabas es nekad daudz nerēķinos ar ļaužu valodām un vienmēr esmu izlēmis vidusceļu savās problēmās.
Ātri pagāja šīs trīs medus dienas. Ar skumjām vilku mugurā savu apnikušo dienesta tērpu. Tiku iesniedzis lūgumu armijas komandierim un pēc padotības arī poļitrukam par manu ģimenes stāvokli, lai mani demobilizētu.
Šis lūgums netika ņemts vērā visā dienesta laikā. Grūti gāja ar manu sirdsapziņu. Kas es par vīru, kuru sieva uztur? Viņa strādā, bet es nīkstu pa savu dienestu un pa retam apciemoju sievu. Vēl labāk! Pasniedz man garšīgas pusdienas par savu pelnīto naudu. Pirmo reizi es sastapos ar savu bezspēcību un nevarību. Bez šaubām, visu to atsvēra manas jaunās sieviņas mīlošais smaids, paļāvība un cerības uz gaišāku nākotni. Jaunība spēj pārvarēt visus tumšos mākoņus.
Tiekam pārcelti no Miera ielas uz Pārdaugavu, kādā nacionalizētā mājā. Jūtamies labi kā liela ģimene (50 vīri). Mēs saucamies Smagās artilērijas štāba ierindas vienības Topogrāfiskais, Mērījuma un Izlūku vads un esam tieši pakļauti pulka komandierim. Virtuve atrodas Kalnciema ielā, nacionalizētā privātmājā. Vēlāk noskaidrojām ka bijušie īpašnieki ir repatriējušies uz Vāciju. Pārdaugavā arī aiziet mūsu ziema. Arvien vairāk dzirdu runājam par ievērojamu un parastu cilvēku apcietināšanu. Redz daudz iereibušu cilvēku Rīgas ielās. Visur tiek cildināta strādniecība, proletariāts un varenā sarkanarmija. Visur notiek kampaņa par Latvijas pievienošanu PSRS. Labi ka mūsu poļitruks rīko minimālas politiskās sanāksmes. Viņš ir no tiem retajiem, kas visu ir sapratis, kāda starpība ir kultūrā un ekonomijā pie mums Latvijā un kādi rezultāti ir Padomju Savienībā. Viņš, to var just, ka dara mūsu labā visu, lai mēs politiskās mācības uzskatītu par atvieglinājumu mūsu dienestā. Mēs šajās stundās spēlējam volejbolu. Tiek gādātas biļetes uz cirku un teātriem. Rīdzinieki izmantoja šo laiku, lai aizietu pie savējiem. Mēs jutām poļitruka pārvērtību. Nevis pāraudzināja mūs, bet mēs viņu. Pēc manas pieredzes, tas bija rets gadījums, ka tas varēja notikt. Tā bija riska spēle, kurā mēs uzvarējām. Pat var teikt, ka tā, vēlāk Litenē, glāba mūsu dzīvības.
Ziema iet uz beigām. Saulīte ar "zobiņiem". Ejot uz mācībām priecājamies par dabas atdzimšanu. Velti arvien ceru par dienesta beigām. Kara mākoņi arvien vairāk sabiezē virs Eiropas. Mūsu poļitruks saka, ka karš ar Vāciju ir neizbēgams. Dzirdu runājam par vasaras nometnēm. Kur? To neviens nesaka. Virsnieki ir samierinājušies ar formu un uzskata, ka teritoriālais korpuss ir viņu darba vieta. Vēl tik jāpanāk, lai algas būtu kā sarkanarmijas virsniekiem. Nenoliedzami, ka savu Latvijas virsnieka godu viņi uzskata par visaugstāko, bet savs profesionālisms ir katrā virsniekā. Ir grūti tiem virsniekiem, kas visu mūžu ir dienējuši armijā un pēkšņi jākļūst par privāto. Tas gandrīz biedē visus armijas virsniekus. Tādēļ nav ko brīnīties, ka virsnieki, vismaz ārēji, pakļāvās politiskai audzināšanai. Sirdī mēs visi kaut ko izšķirošu gaidījām. Kaut vai karu ar Vāciju. Nedomādami, ko tas nesīs. Ka tikai tiktu vaļā no sarkanās miglas kas atstāja uz Latvijas karavīru sirdsapziņu lielu iespaidu, sevišķi virsniekiem, bija nododamais zvērests, lai kļūtu par sarkanarmijas virsnieku un kareivi. Tas tika uzspiests organizētā veidā. Nostādīti laukumā, poļitruku ielenkti un par nepakļaušanos draudēja sods kā par dezertēšanu, pretvalstisku rīcību - tribunāls. Lika iemācīties krievisko tekstu, kuru laukuma vidū, poļitruka priekšā, bija jānoskaita: "Ja graždaņin soveckovo sajuza priņimaju prisjagu..." Varbūt mēs visu nemācējām noskaitīt un arī nenoskaitījām, bet tas neko nenozīmēja poļitrukiem. Ka tikai kaut ko nomurkšķ, solījums izpildīts. Lūk, Latvijas virsnieki, kuri bija zvērējuši mūsu neatkarīgās brīvās Latvijas aizstāvēšanai, tagad jutās ārkārtīgi smagā stāvoklī attiecībā pret savu sirdsapziņu. Savās sirdīs mēs domājām citādi. Šo varmācīgo solījumu mēs nepildīsim, bet to solījumu, kas ir ierakstīts dziļi mūsu sirdīs, par brīvu, neatkarīgu, latvisku Latviju, to mēs pildīsim, lai kur atrastos. Mums ir jāsaglabā savi bruņoties spēki vienalga kādiem līdzekļiem. To Latvijas pagrīdes zīdpapīra zīmītēs mums atgādināja vārdi: "Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz..."

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs