Iesaukums leģionā.
Tā kā uzņēmumā strādāju karam svarīgu darbu, cerēju ka patikšu uz brīvām kājām. Pienāca saulainais marts. Pienāca otrā pavēle par iesaukumu latviešu leģionā. Avīzes ziņoja arvien drūmākas ziņas par frontes iztaisnošanu. Dzirdēju, ka lielākās fabrikās kā VEF un "Vairogs"' tiekot demontētas mašīnas, virpas, frēzes un sūtītas uz Vāciju. Arī arsenālā tiek gatavota evakuēšanas pavēle. Šoreiz priekšniecība man ieteica aiziet uz iesaukšanas punktu, kur mani un arī citus arsenāla darbiniekus aizstāvēšot uzņēmuma pārstāvis sakarā ar UK karti. Ātri pienāca diena, kad bija jāizšķiras liktenim par manu tālāko nākotni. Esam iesaukšanas punktā Lāčplēša ielā, Poligrāfiķu (Grāmatrūpnieku) slimo kasu lielajā zālē. Kādi 300 jauniesaucamie. Komisijas priekšsēdētājs, garš vācietis majora pakāpē visus nopēta. Lielākā daļa jauniesaucamo ir no provinces. Notikumi norisinās ātri un organizēti. Redzu, ka pie majora pieiet mūsu arsenāla pārstāvis un norāda uz savu sarakstu. Esmu pārāk tālu, lai dzirdētu viņu sarunu, Pases atrodas pie majora lai iespiestu viņās U.K zīmogu. Vienu pasi turēdams rokā majors pieceļas un nokomandē: "Ruhe!'" Iestājās klusums. Vāciski: "Iesaucamais Heinrihsons. Skaties, kur tāds speciālists aizticis! Šeit anketē minēts speciālists zenītartilērists ar dienesta pakāpi kaprālis – instruktors. Jums vajadzēja atrasties savā divizionā jau pusgadu atpakaļ. Redziet, es Jūsu pasi..." Mana pase visu klātbūtnē tika saplēsta divās daļās. "Te ir jūsu iesaukšanas dokuments zenītartilērijas divizionā, kurš atrodas Jelgavā. Dodu Jums laiku trīs dienas, lai atvadītos no ģimenes. Variet iet. Nenokavējiet iesaukšanas datumu."
Piegāju pie arsenāla pārstāvja. Viņš man paspieda roku un klusu pateica, ka majors nav pierunājams. Majors atkal piecēlās un deva pavēli žandarmam, kas stāvēja pie durvīm: "Izlaidiet iesaucamo Heinrihsonu no šīs telpas. Bet visi pārējie iesaucamie ir ieskaitīti šucmaņu manšaftē." Te nu izšķīrās mans tālākais liktenis un arī nākotne. Varbūt lasītājs sapratīs, ko nozīmēja šucmanis. Pēc Vācijas kapitulācijas sods par atrašanos šais vienībās 25 gadi, ar pārējiem rīkojās saudzīgāk, no 2 līdz 15 soda gadu. Toreiz es par gadiem vēl nekā protams nezināju. Vienīgās domas, ka man vēl piešķirtas trīs dienas, lai redzētu savu ģimenīti un tad, lai runā un palīdz liktenis. Grūti aprakstīt šīs trīs dienas. Vislabāk saprot tie, kas paši iesaukti karā. Grūti paskatīties uz mazajiem, kuri nenojauš, ka tētim ir grūti, ļoti grūti. Varbūt tā arī ir labāk, lai mazās sirsniņas pukst priecīgi vismaz bērnībā. Gan jau tālākā dzīvē sirsniņām daudz būs jāpārdzīvo, gan baltas, gan nebaltas dienas.
Klāt ir trešā atvadīšanās diena. Raudam abi ar sieviņu. Par neizdzīvoto jaunību, par neveiksmīgo un nezināmo nākotni. Grūti, grūti pamest, atstāt silto mīļo ligzdiņu...
Jelgavā iesaukšanas punktā tiku pārģērbts vācu formā, unteršarfīrera pakāpē. Vismaz tik daudz labuma, ka vienībā, ieskaitot komandierus, visi esam latvieši. Viena likteņa pabērni. Man ir sava karavīru grupa, par kuriem nu esmu noteicējs militārā reglamenta ziņā. Nav jau pirmā reize, kad redzu savu padoto tramīgās acis, kas vaicājoši mēģina saskatīt nākošā priekšnieka negatīvās un pozitīvās izdarības pret viņiem. Ātri māku panākt kompromisu mūsu starpā. Saku visiem, ka dienests ir dienests, kurā ir jāpilda reglaments. Ir jāsaprot padotības un kara disciplīnas likumība. Un ne jau pret mani personīgi, bet gan manai militārai pakāpei, dienesta stāvoklim. Karavīri bez disciplīnas un reglamenta ir tikai pūlis. Dienestu pildot prasīju stingru pakļaušanos. Ārpus tās mēs visi bijām likteņa pabērni. Papēžus bija "jāsit" manai ārējai formai un priekšnieku klātbūtnē. Brīvajā laikā mēs bijām savstarpēji koleģiāli, izpalīdzīgi un viens otru saprotoši. Tas bija atkarīgs no katra karavīra rakstura. Man bija laimējies ar grupas vīriem kuri bija saprotoši un inteliģenti. No vada komandiera saņēmu komplimentu. Kā es pie grupas tik drīz esot panācis ārējo disciplīnu. Atbildēju, ka tas ir atkarīgs no katra pieredzes. Citās grupās nebija tādas vienotības. Izskatās, ka ar savu pieredzi es lielītos. Nē, vienkārši jāsaprot līdzcilvēks. Ir karš. Ikviens mēs vairāk domājam par izdzīvošanu, par savām mājām, ģimeni. Katrs iegūtais aizsargāšanās līdzeklis, ir paša dzīvības glābiņš, tā arī tiku paskaidrojis savai grupai. Esiet centīgi mācībās. Viss tas ir domāts jūsu personīgai, kā arī Latvijas aizsardzībai. Visas kara zinības ir domātas, lai mazāk mēs paši ciestu. Tad, ja gribi saglabāt dzīvību, mācies to visiem līdzekļiem aizsargāt. Domāju, ka manas grupas vīri to labi saprata.
Par dienestu vācu armijā ir sarakstītas daudz grāmatas, negribu kavēties pie militāriem aprakstiem. Ja nu vienīgi kādu interesantāku gadījumu.
Es tiku brīdināts, ka vācu komandants mīlot pārsteigt ar savu klātbūtni, pārbaudot novietojuma apsardzi. Ārkārtīgs pedants, lai būtu izpildītas sardzes instrukcijas, kas bija parakstītas ar viņa roku. Mums reti nācās izpildīt šo sardzes norīkojumu, jo novietojumā mēs toreiz bijām daudzi. Mūsu zenītartilērijas diviziona apmācības daļa, pulkveža Skaistlauka artilērijas pulks un sakaru bataljons. Lai nu kā, bet savu sardžu norīkojumu saņēmu aukstā marta sākuma dienā. Norīkojums ilga 24 stundas. Ņēmu vērā brīdinājumu. Kā jau sardzes priekšnieks, tūlīt iepazinos ar sardzes instrukciju un centos to iekalt galvā, lai neiznāktu kāds pārsteigums no komandanta puses. Tavu nelaimi, instrukcijā atzīmēts 8. punkts, ka produktu noliktavā un ēdnīcā sargs drīkst ielaist noliktavas pārzini un pavāru no pulksten 9.00 rītā līdz 20.00 vakarā. Pārlasu divas reizes. Nekur nav rakstīts par pavāra un virtuves strādnieku pielaišanu 6.00 no rīta, kas mizo kartupeļus un vāra kafiju. Zinu, ka mūsu karavīri tika kādreiz norīkoti virtuvē 6.00 no rīta. Šajā instrukcijā, ko parakstījis vācu komandants, par 6.00 no rīta pielaišanu ēdnīcā un noliktavā nav ne vārda. Tā tad iepriekšējie sardzes priekšnieki šo instrukciju, vai nu pavirši lasījuši vai vispār netika ievērojuši jau mēnešiem. Mana sirdsapziņa sāka streikot. Ko darīt? Ja komandants pārskatījies? Un tas jau nu vairāk ticams, jo visa pulka karavīrus atstāt bez brokastīm pulksten 8.00 būtu noziegums, par kuru no komandanta saņemtu lielu sodu. Ko darīt? Rīkoties pēc instrukcijas, ko parakstījis komandants? Droši vien iepriekšējie darīja tā, kā tas bija iegājis, pielaižot virtuves strādniekus no rīta. Bet ja nu komandants to dabūtu, zināt. Vācu pedantisms ir zināms. Vainīgs, tā vai citādi, nekad nebūs viņš. Tādēļ izšķīros par instrukcijas izpildīšanu burtiski. Redzēs ko teiks komandants, šoreiz arī es būšu pedants. Tik un tā kāds nākošais sardzes priekšnieks iekritīs uz nepareizu instrukcijas punkta izpildi, tad labāk lai to pārlabo. Iepazīstinu visus sardzes vīrus ar nepareizo ierakstu un pavēlu ievērot instrukciju, kurā nosaka sargam pielaist atļautās personas ne agrāk, kā 9.00 no rīta. Viens otrs sargs iebilst man, ka būs lielas "ziepes", ja pulks nedabūs brokastis. Es palieku pie sava. Ja tā būtu kaujas pavēle to bez ierunām jāizpilda, pēc tam var sūdzēties. Tāds ir reglaments. Mēs atrodamies norīkojumā kaujas postenī ar ieroci.
Nakts paiet mierīgi. Maiņā no rīta norīkoju sargu ar stingru raksturu, kurš izturēs visus vārdiskos uzbrukumus un nepielaidis karavīrs agrāk, kā tikai pulksten 9.00. Norunājām, ka es pārbaudīšu posteni 6.20. Ja uzbruks postenim, lai raida gaisā brīdinājuma šāvienu.
Pulksten sešos visi, brīvie no sardzes, izejam ārā. Pie debesīm skaistas zvaigznītes un stipri auksts. Pēc piecām minūtēm dzirdamas klaigas un lamāšanās. Tad iestājas klusums. Sāku domāt, ka sargs ar raksturu nebūs izturējis un būs pavāru ielaidis virtuvē. Eju pārbaudīt posteni, kuram tuvojoties redzu šādu ainu. Pie virtuves sienas baltā, plānā uzsvārci, izplestām rokām, ar seju pret sienu, stāv mūsu pavārs. Manas maiņas sargs, ar automātu, mērķē pavāram mugurā. Es pieeju sargam klāt. Sargs man ziņo, ka Bersons, kurš stāv pie sienas gribēja ar varu iekļūt virtuvē neatļautā laikā. Viņš teicis pavāram, ka neviens netiks ielaists virtuvē pirms pulksten deviņiem, kā tas paredzēts instrukcijā. Izrādās ka pavārs, seržanta pakāpē, piegājis pie posteņa un brucis ar rokām virsū sargam teikdams, ko māžojies, katru rītu esmu pielaists virtuvē. Kas viņam daļas par instrukciju, brokastīm jābūt gatavām laikā. Ej nost jeb izsauc sardzes priekšnieku. Tad nu pavārs tika pielikts pie sienas. Sargs ielaida automāta stobrā patronu un nokomandēja: "Rokas augšā! Viena kustība un tu vairs nebūsi." Šo kustību arī pavārs pazina un saprata ka joki nebūs. Nosalis, pārbijies prasa man, lai es savaldot sargu. Es pavāram pavēlēju iet uz savu guļas vietu, jo ātrāk kā paredzēts instrukcijā netiks pielaists. Pavārs dusmojās: "To tu pieminēsi! Es zinošu komandantam par pārkāpumu. Neaizmirsti, brokastis pulks šodien nesaņems tavas vainas dēļ." Sargam pavēlēju izpildīt instrukciju un tikai paredzētā laikā ielaist piederošās personas. Tūlīt paredzot komandanta ierašanos, tika sakārtotas, iztīrītas un uzpostas sardzes telpas. Segas pēc strīpām nolīdzinātas. Brīvā maiņa kaujas formās, ar visu uzkabi gaidīja, kad būs jānostājas ierindā, lai es nodotu ziņojumu komandantam. Pēc stundas ieradās komandants, šturmbannfīrera pakāpē. Viss notika pēc reglamenta. Komandanta seja bija barga. Turpat pie sienas karājās viņa parakstītā un apzīmogotā instrukcija. Ar savu ērgļa skatu viņš tūdaļ atrada vietu instrukcijā, kur bija noteikts pielaišanas laiks. Komandanta seja pārvērtās. Vēlreiz ar skatu "ieurbās" instrukcijā, tad griezās pie manis: "Gut. Jūs, šajos pāris mēnešos kamēr izdota instrukcija, esiet vienīgais kas pareizi to izpildījis. Par to ziņošu Jūsu baterijas komandierim." Piesaucis adjutantu lika tam nekavējoties izlabot kļūdu un izdot jaunu instrukciju. Pēc komandas "mierā", komandants aizbrauca. Es netīšām kļuvu populārākā persona pulkā. No baterijas komandiera, kapteiņa Jēgera, saņēmu uzslavu un trīs dienas atvaļinājuma. Par uzslavu, tas būtu mazākais, bet trīs dienu atvaļinājums kara laikā, tas man bija pārsteigums. Mani mīļie mājās Rīgā ne iedomāties nevarēja, ka pēkšņi parādīšos. Mani visas trīs dienas lutināja un izrādīja savu mīlestību, ka tīri vai neērti palika. No "Tautas palīdzības" dabūju divas biļetes uz Dailes teātra izrādi. Tā nu abi ar izbaudījām uz dažām stundām "miera laika" sajūtu. Sēdējām roku rokā, lai izjustu ka esam abi kopā. Vienīgi priekšējās rindās nosēdinātie ievainotie karavīri, atvesti no slimnīcām, atgādināja drausmīgo karu un pašreizējo īstenību. Abi kļuvām nopietni un klusi, domādami katrs savu domu, bet varbūt arī vienu un to pašu...
Hitlera ģenerāļi nebija rēķinājušies ar Krievijas bargo ziemu. Vēsture jau tika stāstījusi par lielo Eiropas un pasaules iekarotāju franču karaspēku, ko vadīja tā laika lielais franču karaspēka ģenerālis Napoleons. Ko līdzēja iekarot Maskavu, ja pietrūkās tāds "sīkums", kā apgāde ar pārtiku un siltu apģērbu. Vācu armija bija apgādāta ar ļoti labu kara tehniku, lidmašīnām un pārtiku karavīriem. Visa nelaime bija tāda, ka Hitlers bija rēķinājies ar "zibens" karu, labiem ceļiem kā Eiropā un siltiem klimatiskiem apstākļiem. Droši vien, Hitlers atminējās Pirmo pasaules karu, kurā viņš personīgi bija piedalījies un izjutis toreizējās armijas apgādes trūkumus, kā arī patīkamo klimatu cīņās ar Franciju un viņas sabiedrotiem. Ja Hitlers būtu 1917. gadā nonācis līdz Krievijas dubļiem un izjutis bargo –40° ziemu, tad diezin vai būtu uzsācis karu ar PSRS. Pēc maniem uzskatiem tā bija vācu karaspēka pašnāvība, uzsākot karu Krievijā ar "ģenerāli" ziemu. Bez šaubām, šis karš, kas sākās Eiropā jau 1939. gadā, padarīja Hitleru bezprātīgi iedomīgu. Gandrīz bez cīņas viņš iekaroja visu Eiropu. Visi bija nobijušies vai sajūsmināti par vācu karaspēka cīņas spējām. Lielisko gaisa armādu, karavīru bruņojumu, tehniku un fanātisko disciplīnu. Varbūt Hitleram būtu izdevies šis "zibens" karš, vienā vasaras cēlienā iekarot Ļeņingradu un Maskava, ja būtu lieliskie Eiropas ceļi pa kuriem armija viegli apgādājama ar degvielu, pārtiku, siltiem apģērbiem, ja nevajadzētu karot vairākās frontes. Stratēģiski pareizi būtu ieņemt Ļeņingradu, nevis ielenkt, jo tur tika aizturētas vairākas armijas, kuras varēja turpināt ceļu uz Maskavu. Hitlers zaudēja karu Krievijā, līdz ar to kapitulēja visās frontēs. Galvenais uzvarētājs bija "ģenerālis ziema."
Katrs latvietis lasīja avīzi "Tēvija" un ar bažām klausījās radio informatīvos ziņojumus. Cik sākumā, 1942. gadā, tie bija optimistiski, tik vēlāk tie kļuva īsāki, ar kaut kādu frontes iztaisnošanas nomierinājumu, ka tuvākā laikā uz laiku atdotās frontes tiks atgūtas. Tas viss ir darīts stratēģisku iemeslu dēļ jo tiekot apgūts vēl nebijis ierocis, kura priekšā kapitulēšot ienaidnieka spēki. Mēs nezinājām, ka vācu gatavoja atombumbu. Amerikāņu izlūkdienests nesnauda un laikus brīdināja savu virspavēlniecību par slepenām pazemes laboratorijām Vācijā. Amerikāņu gaisa spēki sāka sistemātiski bombardēt Vācijas aizmugures pilsētas un visu aizdomīgo, kur varētu būt elektriskās apakšzemes un virszemes spēkstacijas, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju un bērnu iznīcināšanu, nerunājot par muzejiem, pieminekļiem, unikālām arhitektūras celtnēm. Amerikāņu bumbvedēji ar ārkārtīgu precizitāti nometa tonnīgās gaisa torpēdas, iznīcinot celtniecības objektus. Amerikāņu gaisa virspavēlniecība rīkojās pat tik "galanti", ka pirms smago bumbvedēju uzlidojuma tika nomestas skrejlapas ar brīdinājumu iedzīvotājiem, ka tiks bombardēti attiecīgie kvartāli pilsētā vai laukos. Tā tad, lai izvācās, atstāj savas dzīves vietas un glābjas patvertnēs. Iznīcināja pazemes naftas krātuves, elektriskās komunikācijas un spēkstacijas. Frontē izjutām degvielas trūkumu. Benzīnu iepildīja tikai kaujas mašīnām un tankiem. Komandieru vieglās mašīnas ar trosēm vilkām līdz ar lielgabalu vilcējiem. Līdz ar to samazinājās vācu lidmašīnu uzlidojumi. Toties pretinieks, ar saviem gaisa spēkiem, sāka nesaudzīgāk uzbrukt atejošām vācu karaspēka vienībām. To jau sākām izjust ziemas periodā pie Opočkas, lielajā izšķirošajā kaujā kurā piedalījās mūsu latviešu leģiona karavīri. Šajā kaujā tika noturētas pozīcijas ar īstu latviešu sīkstumu. Lai gan bija daudz kritušo, tomēr neatkāpāmies. Vēlāk, kad uzzinājām par vāciešu viltīgo rīcību, sapratām, ka mēs esam vairogs, ar kura palīdzību vācieši atkāpās iztaisnojot stratēģiskās pozīcijas. Ne jau nu visur frontē tāds vairogs bija, tādēļ bieži vien, lai nepaliktu "maisā", diezgan forsēti bija jāatkāpjas. Tāpat bija jānotur pozīcijas, kamēr vācu tehniskās un kājnieku rotas ieņēma aizsardzības pozīcijas aizmugurē. Man jau tad radās doma, ka vācu karavīri atkāpjoties dziļi pārdzīvoja savas neveiksmes. Maz no viniem ticēja "fīrera" ģēnijam. Mēs latviešu leģionāri sapratām, ka cīnāmies par savas latviešu tautas izdzīvošanu. Neviens no mums nedomāja par padošanos, par kapitulāciju. Mūsu cīņa ir līdz galam. Ja ienāks komunisti, tad mūsu latviešu tautu iznīcinās. Mums vienkārši nav izejas, ir jācīnās, lai latviešu tauta izdzīvotu. Mēs esam maza tautiņa, un tomēr par mūsu cīņām un varonību runāja lielās tautas. Lai viņi padomā un izjūt to sāpi, ko latviešu tauta pārdzīvo par saviem nobendētiem, izsūtītiem, nomocītiem, nevainīgiem latviešiem. Vai var piedot komunistiem? Par Latvijas izpostīšanu, latviešu tautas dzīves izpostīšanu, ka baidoties no izsūtīšanas Sibīrijas tundrās – daļa tautas 1944. gada septembrī, oktobrī devās uz rietumiem. Vai var atdot izpostīto dzīvi, izsapņotos sapņus, pazaudētos dēlus un meitas? Viena daļa latviešu runā savā starpā krieviski, citi angliski. Tikai atmiņās un sirdī viens otrs vecākās paaudzes latvietis vēl piemin Latviju.
Nu gan esmu "aizmaldījies" no savas rakstītās tēmas. Vēl jau tikai esmu leģiona pirmajā 1944. gada atvaļinājumā. Jau nākošā dienā dodos atpakaļ uz savu vienību Jelgavā. Pēc kāda mēneša tiekam pārcelti uz Irlavu, kur atrodas šaušanas poligons. Tur varam apmācīt karavīrus praktiskā šaušanā.