Ar velosipēdu pie ģimenes.
Viss šis ceļojums uz aizmuguri sākās dēkaini un ar Dieva palīgu. Kā jau iepriekš rakstīju no Rīgas mājām savā vienībā atbraucu ar Vilmiņas sieviešu riteni. Arī tagad man vajadzēja izmantot savu "ritošo palīgu", jo ceļš uz aizmuguri ir diezgan tāls un bīstams. Pārbaudot velosipēda riepas ieraudzīju nelādzīgu sānu ieplīsumu. Arī riepā nebija gaisa, 3 cm garens plīsums. Laikam kāds no mūsu kanakiem pavizinājies un uzskrējis stikla vai bleķa kārbas šķembām. Nav laika domāt par labošanu, un vai varēja to salabot pašreizējos apstākļos? Pa muguru nest vai vest pie rokas? Ierocis, mugursoma, pārāk aizdomīgs skats. Neko darīt! Karstu putriņu strebjot sadedzinās lūpas, tādēļ palieku līdz rītam. Te iešaujas man prātā ideja, diezgan nelādzīga, un tomēr, varbūt izdodas. Netālu no mums, apmēram puskilometru, atrodas vācu štābs pie kura sabrauc daudz ziņnešu ar motocikletiem un arī ar armijas divriteņiem, zaļganā krāsā. Vai tiešām šādā svarīgā gadījumā, es nevarētu kādu armijas velosipēdu samainīt pret vienu sieviešu riteni? Lai nomierinātu savu sirdsapziņu mierināju sevi, ka Vilmiņa man piedos tik rupjā kārtā viņas riteņa atstāšanu vāciešu ziņā. Citādi mans ceļojums ar sieviešu riteni pievērstu aizmugures žandarmu uzmanību.
Tādas domas man šaudījās pa galvu. Izlēmu, ka rītdienu gaidīt nevaru. Jārīkojas kamēr ir tumsa. Kā jau rudeni, oktobra beigās, 21.00 bija liela tumsa. Ar visu tukšo riepu aizbraucu līdz štābam. Droši nolieku sievas mīļo riteni pie vācu divriteņiem un dodos pa štāba durvīm iekšā. Priekšnamā pastāvu kādu minūti. Uz pieres izspiedās sviedri. Vai nu tagad? Un tūlīt. Aukstasinīgi izgāju ārā, sakārtoju savu šineli, aizpogāju krūšu kabatu. Noskatīju no sešiem armijas riteņiem vienu, kuram pārbaudīju riepas. Sataustīju aizmugurē riepu gaisa pumpi un tad, ar augošu ātrumu pazudu tumsā. Nevienu karavīru netiku sastapis ne ceļā, ne tuvējā apkārtnē. Zināju, ka štāba ziņneši visi ir no frontes sektora, tādēļ atgriežoties savā baterijā ātri atvadījos no komandiera. Piestiprināju mugursomu, paņēmu ieroci uz muguras, kā visiem ziņnešiem, un ar Dieva palīgu devos savā bīstamā ceļā. Ritenis man izlikās ar labu pārnesumu, mīkstākā apvidū viegli minās. Ļoti uzmanīgi vēroju pretī braucējus un pa retam arī tumšo aizmuguri. Pēkšņi aizmugurē ieraugu daudz zilganu uguntiņu. Nesapratu, kas tie tādi varētu būt? Ātri pārlēcu grāvim un nogūlos zemē. Tavu brīnumu, riteņbraucēju rota vai vads, kādi divdesmit formās tērpti armijas vīri brauca viens otram aizmugurē, un tieši manā virzienā. Kā pēdējais pabrauca man garām, tā es ātri metos uz divriteņa un centos viņus panākt. Tas man izdevās. Turos viņiem līdzi zināmā attālumā, no malas es izskatos tāds pats armijas karavīrs, kas tikai mazliet atpalicis. Brauciens virzās man labvēlīgā Kandavas virzienā. Pēc stundas brauciena pēkšņi viņi pazuda, iegriezdamies māju ceļā. Es drusku piebremzēju un vēroju māju ceļu. Turpināju savu ceļu Kandavas virzienā. Pēc visa pārdzīvotā jutu lielu nogurumu. Vajadzēja mēģināt atrast kādu siena šķūni, kur pavadīt nakti. Pēc vairāku kilometru nobraukšanas tādu ieraudzīju. Piebraucot tuvāk redzu, ka tās ir lauku mājas. Ir jau par vēlu atkāpties. Nez kur radušies suņi, kas taisa tādu lērumu., ka vienīgi spēju aizsargāties stāvot aiz sava riteņa. Protams, mājās tika sacelta trauksme, un drīz vien durvīs parādījās saimnieks. "Ko Jūs meklējiet?" Es atbildēju: "Esmu latviešu leģionārs." Saimnieks redzēdams, ka suņi man gatavojās uzbrukt no visām pusēm, tos apsauc. "Nebaidāties, viņi nekā jums nedarīs." Pēc kāda laika durvīs parādās ari vecāks sievišķis: "Uz kurieni tad karavīrs dodas?" Es atbildēju, ka mans ceļš ved uz Talsu slimnīcu. "Tad jau nu gan garš ceļš priekšā." Parādījis viņiem feldšera nozīmējumu līdz slimnīcai, vaicāju vai drīkstētu pārlaist nakti siena šķūnītī. Abi saskatījās. Saimnieks: "No kurienes Jūs braukdams?" "No frontes." Saimnieks: "Ko nu šķūnītī ārā jau liels vēsums." Kad biju atģērbies, redzēdami manu dienesta pakāpi un arī vairodziņu, valoda atkusa kā sniegs. Mani pacienāja ar lauku žāvēto speķi un garšīgo lauku rudzu maizi. Vidus istabā uz kušetes sataisīja man guļas vietu. Atteicos no palagiem un segām, jo mētelis un sega bija pašam. Baidījos, ka nepielaižu kādu uti.
Nejutu kā pagāja nakts, tik noguris es biju. No rīta saimniece izgāja govis slaukt, tad arī cēlos atguvis jaunus spēkus. Bez brokastīm mani prom nelaida. Tā bija viena nakts siltumā un mājīgumā. Apjautājos vai tālu vēl Kandava. Kādas desmit verstis būšot. Ceļam līdzi saimniece iedeva paciņā ietītu maizi ar speķi, sacīdama: "Turaties latviešu puiši, aizstāvat mūsu Kurzemi." Atbildēju: "Lai Dievs Jūs pasargā par labo sirdi."
Tuvojos Kandavas pilsētai. Uz ceļā ieraugu bruņotu sargu un aizsargbomi pāri ceļam. Atkāpšanās nav iespējama, tādēļ droši uz priekšu. Kontroles vietā stāv jauns zēns vērmahta formā ar lidotāja dzeltenajām zīmotnēm. Droši uzsaucu latviski, kur tuvākais ceļš uz Sabili vai Talsiem. Tavu brīnumu, jauniņais pieņem pamatstāju un skaidrā latviešu valodā atbild: "Unteršārfirera kungs, Jums jābrauc kādu kilometru šo pašu ceļu un tad jānogriežas uz Ventspils ceļu. Abi sarokojāmies, kā jau tautieši. Viņš dien aviācijas daļā, un ir norīkots uz ceļā sardzē, transporta pārbaudei. Vaicāju, vai ceļā līdz Sabilei arī nav kādas pārbaudes vietas. Jauniņais kareivis atbild, ka neesot viņam zināms, jo tālākais ceļš ved uz aizmuguri. Esot jākontrolē ceļi, kas virzās uz fronti. Vaicāju viņam vai daudz latviešu dien viņa daļā. Nē, kādi trīs esot, jo daļa, pie kuras esot piekomandēti, kā gaisa izpalīgu dienestam, atbrauca no Vācijas. Dienests labs, kaulus nelauž. Smaidīdams atvadās no manis.
Turpināju braukt pa Kandavas pilsētas nomales ielu diezgan uzmanīgi vērodams retās militāras personas. Cik zinu, tad vāciešu militāristi (vērmahta dienests) nevēlās sevišķu saskarsmi ar SS dienestiem. It kā šie dienesti ir Hitleram uzticamāki un priviliģētāki. It sevišķi šo distanci ievēroja militārās personas Vācijā.
Mans ceļojums turpinājās laimīgi, līdz pat gala mērķim, Virbu pagasta "Palckalēju" mājām. Esmu pilnā pārliecībā, ka Vilmiņa ar bērniem jau atrodas tieši tur, kā bijām norunājuši. Iebraucu sētā, neviena cilvēka. Tikai suns Cēzars nikni rausta savu ķēdi. Pēc brīža mājas durvīs parādās pats "Palckalēju" saimnieks. Vaicāju, vai šajās mājās atrodas mana sieva ar bērniem. Viņa smaids pārtrūka. "Pagaidām vēl nav redzēta kopš vasaras, kad šeit ciemojusies." Tiešām sāku uztraukties. Ir pagājušas gandrīz trīs nedēļas. Visādi ceļā var gadīties. Izstāstu saimniekam kāda ir bijusi noruna ar Vilmiņu un viņas brāli, Rīgu atstājot. Saimnieks mani mierina, lai neuztraucoties. Gan jau kuru katru dienu viņi atbraukšot. Es nezinu, kāda iemesla dēļ es nevarēju šeit palikt, bija sajūta, ka viņi ir kaut kur citur aizkavējušies. Teicu, ka aizbraukšu pameklēt Stendē, kas no šejienes bija divpadsmit kilometru attālumā. Tā arī izdarīju. Tas bija veltīgs brauciens. Pievakarē devos atpakaļ uz "Palckalējiem." Labi, ka man bija līdzi iedotais ciema kukulītis ar speķi. Ak, kā tas garšoja, ja vien nebūtu jādomā, kur pašreiz atrodas mana ģimenīte. Vai tiešām veltīgi esmu braucis šo garo ceļu?
Rīts gudrāks par vakaru. Nu vairs mani neuztrauca militārās personas, kas sastopamas ceļā, bet vienīgā doma bija, vai redzēšu Vilmiņu ar bērniem. Tīšām neaprakstu skaisto Kurzemes Šveici. Rudens lapas. Tā ir skaistākā krāsu palete, kādu jeb kad redzējis. Apbrīnojami mierīgs un silts rudens. Laika apstākļi ir labvēlīgi daudzajiem bēgļiem, kas klimst pa visu Kurzemi.
Uz "Palckalējiem" braucot centos sev iestāstīt, ka nākošā dienā mani mīļie ieradīsies, un es varēšu viņus pārsteigt ar savu esamību šeit. Iebraucu lauku sētā ar Cēzara apsveikumu. Nolieku riteni pie sliekšņa malas un pieklauvēju. Dzirdu saimnieka balsi: "Nāciet vien iekšā." Virtuve diezgan paliela un arī krēslaina. Aizveru durvis un gribu vaicāt vai... ? Redzu krēslā tādu gaišu, blondu tēlu un arī mazos sprogaiņus. Ak, kāda laime! Gandrīz, kā karš būtu beidzies. Vilmiņa apķērās ap manu kaklu un mazie ap katru kāju. "Un tomēr tu atbrauci?" Es atbildēju: "Ja ko solu, tad arī izpildu." Manus mīļos bija atvedis Arnolds.
"Palckalēju" mājas sastāvēja no vienas goda istabas, lielas virtuves, guļamistabas saimnieka galā un piebūves. No virtuves varēja ieiet vēl vienā istabiņā, kas laikam saucās kalpu gals. Šeit mana ģimene pavadīja turpmākos trīs gadus, bet tobrīd mēs to vēl nezinājām. Pašreiz mēs vēl nezinājām kurā istabā mēs nakti pavadīsim. Piebūves istabā dzīvoja bēgļu ģimene no Zemgales. (Zemgale notika smagas kaujas un ienāca krievi.) Viņiem bija mazs zirdziņš un viena govs. Tā tad sava pašapgāde.
Saimnieku pāris, Klauberga kungs ar kundzi un viņu astoņpadsmit gadīgā meita Zenta, apdzīvoja saimnieka galu. Ar saimnieku sāku sarunas par pašreizējo stāvokli Vācijā un frontē. Jāpiezīmē, ka Vilmiņa labi sapratās ar saimnieka meitu Zentu. Jutu zināmu neērtību par savas ierašanās pēkšņumu. Pārāk strauji risinājās notikumi, lai varētu visu salikt pa plauktiņiem. Arī saimnieks saprata mūsu bezizejas stāvokli. Bēgļi Kurzemē plūda pa visiem ceļiem meklēdami mājokļus. Dala bēgļu cerēja uz frontes stabilitāti un negribēja doties uz Vāczemi. Krievu nosprostotais ceļš pie Liepājas lika izšķirties katrai bēgļu ģimenei, kur palikt, ko darīt tālāk. Mēs Kurzemē bijām kā maisā. Tā arī man radās doma pārtapt par bēgli ar ģimeni. Par to runāju ar saimnieku. Atbilde par mūsu palikšanu "Palckalējos" bija diezgan neskaidra. Jāsaka, ko nevarēja izlemt cilvēki, to izlēma liktenis. Kā ciemiņš pārgulēju nakti ar savu ģimeni. Otrā dienā iepazinos ar kaimiņu istabas bēgļu ģimeni, kuru uzvārds bija Zemnieks.
Ģimenes galva gāja palīgā saimniekam, pie mēslu vešanas uz lauka. Saimniekam bija trīs zirgi. No tiem viens bija ērzelis vārdā Egons, pārējie darba zirgi. Redzēju, ka saimniekam iet tā pagrūti ar mēslu cilāšanu (dakšošanu). Prasīju vai palīgi nevajag. Abi smīnēdami noskatās manī, kā neka rīdziniekā. Ja nav bailes nosmērēt rokas ar sū... , stājies tik rindā. Viņi jau nezināja, ka esmu norūdījies akmeņkalis. Atbildēju: "Saimniek, iedodiet kādas lietotas darba drēbes un gumijas zābakus, pārējo Jūs man iemācīsiet." Ilgāks laiks bija pagājis, kopš biju cilājis savus āmurus. Taisni prasīt prasījās pēc fiziskas slodzes. Novalkātu cepuri galvā, ielāpainām biksēm kājas, ar vecu žaketi mugurā, izskatījos impozants. Vismaz no sieviešu puses es tiku par jautrības objektu. Visi apģērba gabali bija nedaudz par maziem. Staltais unteršārfīrers pārvērties lauciniekā. Kādas minūtes kļuvu par uzmanības centru visai mājas saimei. Saimnieks iedeva dakšu: "Tu tad krāmē manos ratos, es aiziešu aiz kūts pakaļas papīpot." Mēs ar Zemnieku nepīpējām. Kamēr saimnieks meklēja tabaku, mans un arī Zemnieka vezums bija pilns, Zemnieks: "Nu tad braucam, nav ko gaidīt saimnieka." Ar Zemnieku mums radās draudzīga noskaņa, jo abi bijām bēdu brāļi. Nāca jau uz vakara pusi, kad saimnieks lika parādīt man savas rokas. Skaties, laikam gan neesi baltrocis? Nepaguvu atbildēt. Ieraudzīju, ka pa mājas ceļu nāk vesels bars vāciešu. Ātri saimniekam pateicu: "Ejiet un pasakiet Vilmiņai, lai noslēpj formas tērpu. Es palikšu kūtī un aizvedīšu vēl vienu kravu mēslu." Saimnieks un Zemnieks mani saprata. Vāciešu sanāca pilns pagalms. Pieprasīja telpas. Daļai ierādīja vienā tukšā istabā, pārējie aizgāja uz kaimiņu mājam. Zemnieks atnāca un pastāstīja: "Jūsu sieva paslēpa formu zem segām." Es viņam lūdzu, lai izjūdz zirgu un pats devos uz istabu pie Vilmiņas. Vācieši palikšot uz vienu nakti. Nākošā dienā došoties tālāk. Tā bija kāda caurbraucoša vienība. Vācieši citās istabās nerādījās. Uzvedās solīdi. Pēc saimnieces dotajām vakariņām es nolīdu vistumšākā stūrī un gaidīju gulētiešanas laiku. Galvā atkal jaucās domas, palikt vai bēgt. Velosipēds atradās klētī. Ja nu ārā ir kāda sardze? Drošs paliek drošs, jāpaliek, līdz rītam. Kritiskā brīdī man tomēr klāt atradās nozīmējums uz Talsu slimnīcu.
Pagāja nelādzīgā nakts. Uzvilku savu darba tērpu, kurā pašreiz es jutos vislabāk. Pēc brokastīm abi ar Zemnieku devāmies pie iepriekšējā darba. Žēl man bija Vilmiņas un mazās meitiņas. Nakti citur nevarējām gulēt, kā saimnieku goda istabā zem galda, jo vāciešu dēļ aizņemta viņiem ierādītā mazā istabiņa kalpu galā. Strādājot ar Zemnieku galīgi nostiprinājās doma, ka man līdz ar ģimenīti jākļūst par bēgli. Daudziem bēgļiem Kurzemē bija pazaudēti vai sadeguši dokumenti. Tā, "zem galda" pagāja šaubās vēl trīs dienas un naktis. Tad vācieši aizbrauca. Varējām ar Zentu un saimnieku pārrunāt par manas ģimenes turpmāko likteni. Naktī beidzot bija uznācis sals. Skaistajos oktobra rītos, mirdzēja nosarmojušie lauki. Gaisu "dzēru" kā dzidru avota ūdeni. Miers, klusums visā dabā. Tikai nemiers un bailes sirdī. Katrs sila cerā redzētais svešinieks likās, ka meklē tieši mani. Tādēļ kādu rītu paņēmu savu vācu formu, ieliku tukšā spainī, otrā rokā paņēmis lāpstu devos pāri laukam, kur saimniekam atradās meža gabals – dižas, skaistas egles. Piestājos pie šī mīlīgā koka un sāku rakt bedri manam formas tērpam. Tomēr uz Vāciju nebraukšu.
Tā kļuvu bēglis ar ģimeni. Abi ar "kolēģi" Zemnieku iesaistījāmies saimnieka norīkotajos darbos. Arī Vilmiņai sadeva darbus. Zentas māte atrada drēbes gabalus, no kuru audumiem bija jāšuj kleitas un jāpāršuj mēteļi. Mūsu darbs tika atalgots ar brokastīm, pusdienām un vakariņām. Negribu nosodīt saimnieces "skopumu", jo bija karš, ar visām kara sāpēm. Pilsētā uz kartiņām arī bija sīkas normas. Lauku cilvēki neizjuta šo pilsētas normas mazumu. Vienīgi tas, ka vācu kungiem bija jānodod zināma norma no visiem produktiem. Lielāko tiesu lauku saimnieki šo normu izpildīja diezgan viegli. Atlika speķis un milti priekš dažādu preču (drēbju, metāla lietu, trauku, lāpstu, dakšu) un citu mantu iemainīšanas. Ko mēs varējām iebilst saimniecei par nelielo "porciju", ar kuru dalījās arī abas mūsu meitiņas. Mans darba "kolēģis" Zemnieks šķendējās: "Es pats esmu saimnieks. Man bija labākas mājas nekā "Palckalēji". Tik skopi mēs savu saimi gan nebarojām un arī algu maksājām. Ja cilvēks strādā, tad viņu arī labi jābaro. Tā pat kā zirgam; ja auzas silē nebērsi, zirgs smagos ratus nevilks." Šo patiesību mēs paturējām pie sevis, jo mūsu eksistence un manas ģimenes labklājība bija atkarīga no "Palckalēju" saimnieces un saimnieka. To pašu arī Zemnieks atbildēja: "Esam laimīgi, ka jumts virs galvas. Man no mājām ir līdzi sataupīts arī kāds taukumiņš. Gan jau kaut kā iztiksim." Nezinu kā mēs iztiktu, ja saimnieka meita Zenta mūs slepus neatbalstītu ar speķa un maizes papildus porcijām. Pēc vāciešu aiziešanas, ar saimnieka atjauju, aizņēmām kalpa istabiņu. Nu mums bija viena gulta, trīs krēsli, ķeblītis un plīts ar vienu riņķi. Divi logi katrā sienā deva dienā lielu gaismu. Plītiņu kurinājām ar žagariem, ko slepus tumsā salauzu tālajā mežā. Saimniece kurināja savu plīti ar zaļajiem alkšņiem un sūrojās, ka grūti iekurināt. Visa māja pienāca ar sūriem dūmiem, ka koda un asaroja acis. Saimnieki taupīja meža gabalu labākiem laikiem. Mana plītiņa dega labāk, jo Vilmucis uz plītiņas naktī izžāvēja žagarus un pataupīja iekuram. Grūti bija atnest no tālā meža, pa svētdienām, sausākus žagarus, toties labāk dega.
Pēc kādām nedēļām ieradās vācu sapieru vads ar motorizētiem pontoniem. Šoreiz vācieši neapmētās pie saimnieka, jo burtiski nebija brīvu telpu. Viņi apmetās pie tuvākās apkārtnes kaimiņiem, bet pontonus ar sardzi nometināja netālajā mežā.
Jutos tādā kā ielenkumā. Pagasta apkārtrakstā bija arī punkts par pierakstīšanos uz laiku. Lauku mājā atrodošies bēgļi, kam bija dokumenti saglabājušies, tiem nebija bēda.
Vietējais pagasta šucmanis nebija sevišķi bargs pret šo likuma izpildi. Zenta teica, ka vajadzēs drusku "smērēt", lai tie rati "nečīkstētu". Izrakstīju rakstu, ka esmu atbraucis kā bēglis ar visu ģimeni. Saimnieka ģimene apliecināja, ka esam pazīstami, ka Heinrihsona ģimeni un ģimenes galvu pazīst no 1937. gada Man bija jāšķiras no ietaupītām cigaretēm un Zenta piešķīra kādu kilogramu speķa. Tā mūsu ģimenīte tika pierakstīta Palckalēju mājā. No ārienes viss izskatījās itin labi, ja vien mūsu vēderi neprasītu savu daļu. Piemānīt jau vēderu nevar. Arvien vairāk noliesēju, vaigi arī palika plānāki. Par sevi maz domāju. Grūti bija raudzīties, kā bērniņi laizīja karotīti un šķīvīti, lai rītā būtu saulaina diena.
Kādā ziemas rītā, kad uz lauka vairs nebija darba, saģērbos. Vilmiņa: "Uz kurieni tu tā?", apturēdama šujmašīnu. Mana atbilde bija īsa "lešu uz Stendi laimi meklēt." Vilmiņa: "Vai tad Tu ko uzzināji par darbu?" Atbildēju: "Neko nezinu, iešu paskatīties." "Tas jau tālu, 12 kilometri turp un 12 atpakaļ." "Nekas, pie vakara būšu atpakaļ." Tā es sāku iet savu Stendes ceļu.
Stendes ceļš, starp Sabili un Stendi, man nelikās garlaicīgs. Ceļā redzēju lauku ainavas ar senatnīgām, gan ar jaunāko laiku celtām saimniecības ēkām. Lielāko ceļa gabalu, abas tā pusēs, aizņēma lielisks mežs. Arī viena ieleja (grava) saistīja ar savu daiļumu. Tur, no ceļa redzēju alus brūža mūrēto, pagaro skursteni, kas it kā neiederējās apkārtnes skaistumā. Šis ceļš man deva morālisku atslodzi. Varēju uz laiku nedomāt par rītdienas problēmām un atminēties jaunekļa gadu pārgājienus skautu laikos. Cik skaista likās grava ar savu kritumu, tik grūtumus tā sagādāja vecāka gada gājuma cilvēkiem un ari zirdziņiem, kam jāvelk smagās ragavas vai ratus. Braucot lejup jānotur smagi piekrautos ratus, vai kamanas. Tobrīd vēl nezināju, ka pa šo ceļu nostaigāšu vēl gandrīz veselu gadu.
