Darbs Stendes depo.
Apbrīnodams dabu, dodos uz Stendi pats nezinādams, ar ko tas beigsies. Nodoms bija skaidrs, jāatrod kāds darbs, lai varētu uzturēt savu ģimenīti. Vai tas varētu izdoties, par to šaubījos. Vairāk palaidās uz Likteņa lēmumu.
Tuvojos Stendes ciematam. Meža malās redzēju vāciešus, kas cēla bunkurus abpus ceļam. Jādomā, ka šie bunkuri tika izmantoti aizmugures noliktavu karavīru apsardzes novietojumam. Tā tad būs sargu posteņi... Tas jau man mazāk patika. Līdz ar to varēja rasties "štreifes" žandarmi, kas kontrolēja iedzīvotājus. No kādas mājas tuvojās tās iedzīvotājs un iznāca tā, ka mēs sastapāmies reizē uz ceļa. Viņš paskatījās uz mani. Laikam domādams, vai neesmu kāds paziņa no Stendes. Man radās doma viņu uzrunāt. Varbūt viņš kā vietējais, būs informēts par mani interesējošiem jautājumiem. Tā es: "Labdien, vai jūs dodaties uz Stendes pusi?" Svešais atbildēja apstiprinoši. Grūti izšķirties ko jautāt tālāk. Viņš: "Vai jūs arī stendenieks?" Atbildu: "Nē, esmu bēglis no Rīgas un nācu uz Stendi, lai atrastu darbu." Pie sevis nodomāju, ka mana atbilde bija pārāk tieša un strauja Svešais paklusēja it kā pārdomādams. "Vai jūs ieradāties ar ģimeni?" Atbildēju: "Jā, sieva un divi bērni." Svešais pie sevis noteica: "Ak, nelaimīgie." Pagāja lielāks pārdomu brīdis. Mūsu soļi ritmiski čirkstēja pa ceļa granti. Instinktīvi jutu, ka šis svešinieks man grib palīdzēt. Lūdzu viņu palīdzēt ar padomu. Pēc garākām pārdomām svešinieks atbildēja: "Žēl mūsu latviešus, grūti viņiem. Mēģināšu jums palīdzēt, ja spēšu. Stendē ir dzelzceļa depo mazajam bānītim. Man ir pazīstama dzelzceļa priekšnieka sekretāre. Mēģināšu jūsu lietā ko darīt. Vai atslēdznieka darbu esiet strādājis?" Atbildēju: "Jā, Arsenāla darbnīcā." Svešinieks: "Labāk ja jūs nomelotu un pateiktu, ka esiet no Rīgas depo, atslēdznieks. Tas nu tā. Mēģināšu tūlīt satikt sekretāri, ja vien viņa tur būs?"
Nonācām pie dzelzceļa administrācijas ēkas, kurā svešinieks iegāja viens. Tanī brīdī es lūdzu Laimes māti, kaut izdotos! Pēc kādām desmit minūtēm iznāca svešinieks ar jaunu dāmu un mūs iepazīstināja: "Šeit ir tas bēglis, kuram ir ģimene ar bērniem. Vajadzētu palīdzēt. Uz redzīti, mana misija beigusies." Teicu: "Ļoti pateicos jums." Svešinieks ātri aizgāja. Pat nezinu viņa uzvārdu un vēl šodien neesmu vairs viņu redzējis. Lai Dieviņš un Laimes māte viņu svēti!
Jaunā dāma noskatījās uz mani un sacīja: "Arī mana ģimene atbrauca no degošās Jelgavas. Sadegusi visa iedzīve un dzīvoju kā bēgle. Jūs esot atslēdznieks. Mūsu mazajā bānīšu depo iespējams kāda vieta būšot. Priekšniekam, pie kura tūlīt iesim, sakiet, ka esiet Rīgas dzelzceļa depo atslēdznieks. Šos mazos melus jāsaka, jo citādi mācekļus mēs nepieņemam. Priekšnieka vietnieks ir latvietis, pavecs kungs, gan pa abiem pielauzīsim. Galvenais priekšnieks ir vācietis, "Banhofdīnst" vadītājs. Nāciet un nebaidieties neko." Teicu jaunajai dāmai: "Man nav dokumentu. Esmu vienīgi pierakstīts Virbu pagastā, kā bēglis ar ģimeni." "Nav ko baidīties. Arī man sākumā nebija dokumenti, tie sadega Jelgavā."
Mani ieveda priekšnieka kabinetā. Tiešām gados vecs priekšnieks. Pie otra galda, vācu dzelzceļnieku formā, vācu priekšnieks, kas bija aizņemts ar kādu vācu virsnieku sarunās. Sekretāre koķeti sasveicinājās ar vācu priekšnieku un tūlīt stādīja priekšā jaunatnācēju, tas ir mani kā Rīgas depo atslēdznieku Heinrihsonu. Vācu priekšnieks: "Vācietis?" Sekretāre: "Nē, nezinu. Iespējams attālākos rados. Viņam vajadzētu palīdzēt. Viņš ir Fluchtig ar ģimeni un bērniem. Vācietis: "Alles so gut. Bitte, Hern Kalnin, weiter sprechen."
Kalniņa kungs izrādās ir bijis Jelgavas depo priekšnieks. Tādēļ arī sekretāre ir atkļuvusi no degošās Jelgavas uz Stendi. Mana piere no uztraukuma kļuvusi mitra. Kā tas viss beigsies? Atkāpšanās ceļa vairs nav. Jelgavas priekšnieks: "Kurā nodaļā Rīgā jūs strādājāt?" Es zināju, ka nedrīkstu ilgi domāt, tādēļ ātri un noteikti atbildēju: "Čiekurkalna depo kā ritošo daļu atslēdznieks. Priekšnieku sauca Pētersons." Pārliecinoši nomeloju, paskatīdamies, kā glābiņu meklēdams, sekretārē. Sekretāre, ātri: "Es tūlīt reģistrēšu. Mums būtu jāiedod viņam "Bānhofdienst" zilo lentu, jo viņš dzīvo un ir pierakstīts Virbu pagastā." Priekšnieks: "Es gan neesmu tādu Pētersonu dzirdējis." Es ātri atbildēju: "Iepriekšējais priekšnieks pirms trim mēnešiem atcelts ar vācu iestāžu rīkojumu. Es pazinu Pētersona kungu, kas arī aizbrauca uz Vāciju." Priekšnieka vietnieks padomāja. Pa to laiku sekretāre izņēma no seifa zilo rokas lentu un griezās pie vācu priekšnieka: "Ar jūsu atļauju es iedošu šo lentu mūsu dzelzceļa kolēģim, sakarā ar viņa dzīves vietu laukos." Vācu priekšnieks: "Lūdzu, reģistrējiet depo sarakstos adresi un parakstu par lentas saņemšanu." Smaidošā sekretāre mani lūdza savā priekštelpā pie sarakstu grāmatām. Parakstījos par pieņemšanu darbā un zilo lenti, kas nēsājama ap roku "Banhofdienst." Sekretāre: "Tas mums labi izdevās. Ar šo brīdi jūs esiet atslēdznieks ar ceturto kategoriju mazajā bānīša depo. Darba apliecību izrakstīšu rīt un parīt jūs to saņemsiet ar visiem zīmogiem. Tagad es jūs iepazīstināšu ar depo brigadieri un darba vietu. Lente jums dos tiesības brīvi staigāt, kā vācu dzelzceļniekam aizmugures dienestu izpildot."
Tā es kļuvu par dzelzceļnieku Stendes depo. Ar kādu prieku un laimes sajūtu es atgriezos "Palckalēju" mājās! Lenta uz rokas, tīri neticami, ar visu vācu ērgļa zīmogu. Nu pazuda baiļu sajūta, ka varētu aizturēt žandarmi vai vācu sardze, kas jau apsargāja mājas ceļu uz "Palckalējiem".
Daudz pateicības esmu parādā šiem Latvijas patriotiem, kā svešajam kungam un sekretāres jaunkundzei vai kundzei, kuri neprasot sev nekādus labumus, sniedza palīdzīgu roku. Tā sākās mans tālais ceļš, mājas – Stende, Stende – mājas. Biju gandarīts par savu 120 marku nopelnīto naudu mēnesī, ko atnesu mājās. Šo to, Stendes veikalā, uz kartītēm iegādātu pārnesu. Ziemā, par pašūtiem darbiem Vilmucim piešķīra kārtējo ēdiena porciju "Palckalējos". Vasarā Vilmiņa ganīja govis, par to saņemdama kādu litriņu piena. Badā tīri nebijām, bet pilnu vēderu arī nedabūjām. Kādu dienu mums, depo atslēdzniekiem paziņoja, ka varēšot pēc darba saņemt gaļu (par markām). Vietējie jau izlepuši. Katram mājās bija gotiņa vai baroja cūkas. Vienīgi mums bēgļiem nebija nekā. Arī es pēc darba devos uz aicināto depo veikalu. Kādā pagraba telpā ieraudzīju pāris cilvēkus. Domāju, ka gaļa jau izpārdota, esmu atnācis par vēlu. Izrādās, ka šo vērša gaļu vietējie apsmādēja. Tā neesot vērša gaļa, bet gan zirga gaļa. Pārdevēja ar izbrīnu paskatījās un jautāja: "Vai Jūs ņemsiet?" Es pavaicāju: "Cik taloni ir vajadzīgi un cik tad maksā kilograms?" Pārdevēja: "Zirga gaļai taloni nav vajadzīgi. Variet ņemt cik gribat. Viens kilograms gaļas maksā 2 markas 60 feniņus." "Vai varu dabūt visu šo gabalu?" Pārdēvēja: "Ņemiet vai visu, kas te ir. Jūs nenožēlosiet, tas bija jauns zirdziņš, kas salauza kāju un bija jānokauj." Saskaitīju visu savu naudu, kas bija man klāt (28 markas) un paņēmu "šīrgaļu" ar pamācību: "Samaliet, pielieciet mazu ķiplociņu un krietni daudz sīpolu. Būs tādas kotletes, ka mēli norīsiet." Uz māju ejot, bija ko nostiepties. Toties acu priekšā rēgojās lielā bļoda ar kotletēm. Jau tagad mutē saskrēja siekalas. Man vienmēr bija līdzi mugursoma, kurā glabājās pudele ar tēju un kādas maizes šķēles pusdienām. Šoreiz visa mana ģimenīte bija pārsteigta par lielo nesamo. "Kas Tev tur tik smags?" Ari mazie pataustīja somu. Es teicu "Paņem lielo mazgājamo bļodu, tikai izslauki tīru." Visu acīs ieraudzīju ziņkāri. Mazā Rudīte: "Nu pasaki papu, kas tur ir iekšā?" Es atbildēju: "Pacieties. Kad ieliksim bļodā, tad redzēsi." Bļoda tika sameklēta. Pat Vilmiņa sāka vaicāt: "Milti, zirņi, putraimi? "Aizveriet acis un pagriežaties ar muguru." Gaļa smagi ievēlās bļodā no mana nesamā. "Nu variet atvērt acis." Tik daudz gaļas! Kas tie bija par priecīgiem smiekliem. Cits caur citu: "Kur tu papiņ tik daudz dabūji?" Es: "Nopirku veikalā." Vilmiņa: "Bet gaļas taloni tik daudz tev nebija. "Es aizņēmos." Tas Vilmiņai likās ticami. Lai novērstu sarunu, gāju no bēgļa Zemnieka aizņemties gaļas malšanas mašīnu. Cik grūti mums visiem bija sagaidīt pirmās gatavās kotletes, ko pasniedza no pannas tīri karstas. Es ar aizdomām nomēģināju pirmo kotleti. Garša tāda kā brieža gaļa. Pat lieliska. Izsalkums tika apmierināts. Pietiek. Tagad jāizvāra kartupeli un jāizgatavo mērce, tad drīkstēs piepildīt pilnu vēderu. To vakaru mēs visi nekad neaizmirsīsim, "kā mūsu vēderi svētdienu redzēja". Kad visi bija paēduši es pavaicāju: "Vai jūs ziniet kādu gaļu ēdāt? Tā bija zirga gaļa." Iestājās klusums. Maziem bija vienalga, ka tik pilns vēderiņš. Vilmiņa neko neatbildēja.
Šī ziema bija barga, ar lieliem puteņiem un biezu kārtu sniega. Grūti man gāja ejot pa puteņu sapūstiem Stendes ceļiem. Visgrūtāk bija pavasarī, kad siltie saules stari sāka kausēt lielos sniegus.
Ziemas dienas ritēja uz priekšu. Neviens tās nespēja apturēt vai aizkavēt. Jā, tā ir DABA. Visam ir jābūt pēc dabas likumiem. Vasarai, rudenim, vai ziemai. Daba nerēķinājās, vai pašreiz ir karš, vai tev ir cauri zābaki, ka tev ir katru dienu jāiet tālais ceļš. Pašreiz, šajā ziemas sastingušajā, bet skaistajā klusumā traucēklis ir kara troksnis. No šī meža miera atmodina tālumā saklausāmā lielgabalu dunoņa. To Kurzemē nokristīja par Staļina ērģelēm. Mēs Kurzemes katlā ticējām, ka Liktenis būs mums labvēlīgs. Baumoja, ka Zviedrija, Amerika, Anglija un visa rietumu pasaule nepielaidīs sarkanajiem otru reizi okupēt Baltijas valstis. Neticējām nekādiem Staļina parakstītiem paktiem. Hitleram ir jāpazūd no šīs pasaules un tad rietumu valsts nodibinās kārtību Vācijā un visā Eiropā, būs kā agrāk Baltijas valstis. Eiropa atgūs atkal savu brīvību. Visas tautas varēs tāpat, kā trīsdesmitajos gados dzīvot laimē un mierā. Lielvalstis palīdzēs atjaunot visu ekonomiku, sagrautās pilsētas un laukus. Mēs ieguldīdami savu darbu un čaklumu, pēc kara atkal dzīvosim kā "Ulmaņa laikos". Atgriezīsies mūsu aizvestie, aizbraukušie latvieši ārzemēs. Pa visiem atradīsim gudru Latvijas saimnieku, tādu kā prezidentu Ulmani, un dzīvosim laimīgi. Tādas domas virmoja pa visu Kurzemi.
Grūti klājās bēgļu ģimenēm kuras frontes joslās, ziemas vidū, izdzina no mājām vācu žandarmi. Mazs, bet spilgts piemērs, kuru nevaru aizmirst visu mūžu. Ap vakara pusi sniega putenis mani pārsteidza ceļā no darba uz "Palckalējiem." Labi, ka ceļš man pazīstams. Putenis grieza debesi ar zemi kopā, ka tālāk par pāris metriem, nekā nevarēja redzēt. Pat vācu sargzaldātu neredzēju pie mūsu mājas ceļa. Parasti viņi mani pazina un savstarpēji pārmijām kādus vārdus. Droši vien zaldātiņam bija auksti un nolīdis kādā vēja pusē, lai brāzmainie vēji un sniegi necirstos sejā. Laimīgi nonācu "savā" istabiņā, kurā ar bažām mani sagaidīja ģimenīte. Mana seja, sakapāta no sniega, bija purpursārta. Apsnidzis izskatījos kā sniega vīriņš. Tavu baudu, ka pie plītiņas varēja sasildīties. Mazie man piespiedušies stāstīja, ka mamma baiļojusies, vai es varēšot pārnākt mājās tādā putenī.
Šovakar man pasniedza karstu "zostzupīti" (mazi speķa gabaliņi sagrauzdēti uz pannas ar miltiem un piebērti kartupeļu zupai). Ārkārtīgi garšīgi. Tagad esmu dzirdējis, ka šādu ēdienu sauc par bada zupu.
Jau pulkstenis nāca ap 20.00. Dzirdu pagalmā suņu rejas. Tas nozīmēja, ka ir ieradies kāds svešinieks. Tiešām, dzirdu saimnieka virtuvē valodas. "Labvakar, vai es varētu parunāties ar šīs mājas saimnieku?" "Jā, es tas esmu. Kur tad jūs tik vēlu tā braukdams?" Atbraucējs: "Mīļo saimniek, mūs šorīt aizdzina no mājām, braucām visu dienu, nezinādami kur piemesties. Ātri pienāca vakars un šis šausmīgais putenis. Man Augškurzemē ir radi, bet šovakar vairs tālāk nespējam doties, ne lopiņi, ne ģimene." "Mums ir māja pilna ar bēgļiem. Paši nevaram apgriezties. Varbūt pie kaimiņiem. Nav jau tālu." Bēglis: "Mīļo saimniek, nebūtu tas trakais putenis. Manai sievai līdzi maziņš tekulītis. Nu par lielu lūgšanu, kaut šķūnītī šo nakti. Rīt dosimies tālāk." Saimnieks: "Nebūtu jums to lopu. Mums pašiem nav lopiem ko dot ēdamā. Diez vai līdz pavasarim izdzīvosim?" Izgāju ārā un ieraudzīju kamanās, segās sasegušos saimnieci ar mazu bērniņu. Teicu bēglei: "Nāciet tūlīt manā istabiņā sasildīties, gan jau kaut kā iztiksim." Palīdzēju bēgļu saimniecei izkļūt no ragavām. Paņēmu mazo un steigšus iegājām istabiņā. Zināju, ka daru pretim saimnieka interesēm, bet mana sirdsapziņa protestēja. Izgāju virtuvē un bēglim teicu: "Tiešām, saimnieka māja ir pārpilna no bēgļiem. Es, ar saimnieka atļauju, lūdzu jūs, nāciet pie manis, gan jau kaut kā iztiksim." "Paldies jums. Tikai gribēju pateikt, ka man vezumā ir līdz paņemts siens, lopiem un ēdamais pietiekoši. Tikai šo nakti pašiem zem jumta kaut kur būtu jāpaliek." Es saimniekam: "Palckalēju saimniek, es mūsu istabiņā pieņemšu bēgļus ar bērniņu. Ārā ir tāds putenis, ka tiešām saimnieks savu suni pat nedzītu no mājām ārā. Priekš saviem lopiem un cilvēkiem ēdamais ir viņiem pašiem. Būsim cilvēcīgi un palīdzēsim šonakt." Saimnieks: "Ja jūs spējiet sarūmēties, kas tad man, lai jau paliek šo nakti." Bēglis pateicās par atļauju un devās uz mūsu istabu. Bija pārsteigts, ka viņa kundze jau atģērbusi siltās drēbes, izvīstīja pāris gadiņus vecu puišelīti, kas izbrīnījies skatījās uz mums. Mēs ar bēgļu saimnieku izgājām ārā un aizvedām pajūgus aizvējā. Bēglis izjūdza zirgus un pārklāja tos ar brezenta segām, padzirdīja un nolika ēdamo lopiņiem. Pa to laiku ienesu sienu, no bēgļu ragavām, savā istabiņā pārgulēšanai. Kamēr ar bēgļu saimnieku sarunājāmies bēgļu saimniece, vēl pajauna, ap 40 gadiem, ienesa kurvītī dažādus labumus: žāvēto speķi, olas, nokautu vistu un dažas burkas ar aveņu un zemeņu ievārījumiem. Pēc kādas stundas mūsu vēderi atkal juta svētdienu. Teicu bēgļu saimniecei, ka vajag rīkoties taupīgāk un domāt par nākotni. Viņa atbildēja: "Tas viss ir par jūsu laipnību, jo tiešām mēs vairs nezinājām, kur tālāk braukt, jo šajā putenī neredzējām celu. Ņemiet par labu ko mēs bēgli spējam dot." Nenogaidījusi atbildi, viņa uz dziļā šķīvja uzlika zemeņu ievārījumu, lielu kaudzi, un to pārlēja ar saldo krējumu, teikdama: "Jāiedod "Palckalēju" saimniecei, kā pateicību par nakts mājām." Bēgļu saimniece mums paskaidroja, ka viņiem pie Remtes palikušas divreiz lielākas lauku mājas par šīm. Divas govis paņēmuši līdz, ja vien tās izdzīvošot līdz Augškurzemei. Vismaz šo nakti arī lopiņi atvilkšot elpu. Divas cūkas nokautas guļot ragavās. Esot nodrošinājušies līdz kara beigām. Pēc tam gan Dieviņš palīdzēs. Lai mēs nekautrējoties, ēdot droši, gan visiem pietikšot.
Drīz vien mūs visus mazajā istabā māca nogurums. Dzirdējām, kā ārā plosās putenis, bet pēc neilga laika arī to vairs nesadzirdējām.
No rīta bēgļu saimnieks sakopa lopiņus. Putenis bija pārgājis. Vēl viņi mūs pacienāja ar garšīgām brokastīm. Piedāvāju palikt šeit vēl nākošo nakti. Bēgļu saimnieks: "Paldies, jums par laipnību. Tomēr jāizmanto diena, lai nokļūtu pie radiem. Ko var zināt, kas tālākā ceļā var gadīties." Mēs atvadījāmies novēlēdami viņiem ātrāk, bez sarežģījumiem sasniegt galamērķi un lai visiem mums ātrāk beigtos bēgļu gaitas.
Grūti nosodīt "Palckalēju" saimnieka rīcību. Arī viņam jādomā, kā savilkt galus kopā. Pie sevis nodomāju, ka tas tomēr ir kurzemnieku raksturā. Varbūt ka maldos? Ne jau visi ir vienādi. Varbūt nepadomāja līdz galam?
Ejot tālo ceļu uz Stendes depo pārdomāju savu atrašanos Kurzemē, kā bēglim. Vai tas nav pārāk liels risks, ko esmu uzņēmies uz sevi un savu ģimeni. Droši vien kāds mani ir redzējis, vai savstarpējas pļāpas par Vilmas vīru, ka redzēts vācu formas tērpā. Tas mani klusībā biedēja. Baiļojos, ka kāds mani uzrunās: "Ko tu te dari, kā šeit nokļuvi?" Labi ja jautātu kāds bijušais draugs. Slikti ja kāds nelabvēlis. Savās domās pārcilāju draugus un paziņas, kas varētu man ļaunu vēlēt. Tādus tomēr neatradu. Visi šie pēdējā laika notikumi man izliekas, kā tāds nejauks sapnis. Liekas, ka rītu piecelšos un pamodīšos Rīgā. Nebūs kara un dzīvosim tālāk normālā, cilvēciskā vidē.
Depo darbnīcā strādāja tāds jaukts kolektīvs. Kādi pieci vecie, gan pēc gadiem, gan pēc darba stāža un pieci "jaunie" atslēdznieki. Starp jaunajiem vairums bija bēgļi no citiem Latvijas depo mezgliem. Viens patīkams, pēc rakstura un izskata, atslēdznieks bija no Rīgas. Viņš Rīgas depo strādājis skārdnieka amatā un arī nav pazinis citus priekšniekus. Maz interesējās par veco depo dzīvi. Vairāk viņa intereses saistījās kā izdzīvot ģimenei. Mūsu abu domas kaut kā saskanēja. Arī darbi veicās aptuveni vienādi. Mēs viens otram palīdzējām. Ko viens nezināja, to otrs papildināja ar savām zināšanām. Vecie kadri bez šaubām norobežojās un uzskatīja mūs par mācekļiem. "Padod man "trīs ahtel" atslēgu", prasa meistars. Skaidrs, ka mans darba biedrs tādu nebija dzirdējis, tādēļ gāju viņam palīgā: "Padod meistaram trīs astotdaļu collu atslēgu." Pēc pāris mēnešiem mēs abi "jaunie" strādājām tik pat labi kā "vecie". Par lielu brīnumu vecajiem, mēs abi jaunie, izgatavojām bērnu ratiņus. Labi jau labi, tos metāla stienīšus jūs gan izlocīsiet, bet kā tas būs ar riteņiem? Mans kolēģis ir prasmīgs skārdnieks, un nākošā dienā "vecie" pabrīnījās par četriem, skaisti izgatavotiem, ritentiņiem. Tā mūsu autoritāte tika nodrošināta depo darbnīcā.
