Arnolda ierašanās Palckalējos.
Esmu aprakstījis vispārējās izjūtas par krievu okupācijas karaspēka ienākšanu Sabilē un viņas apkārtnē. Nepieminētas paliek nedaudzas epizodes, kuras gribētu aprakstīt.
Dažas dienas pēc kapitulācijas, leģionāru formā tērpies, "Palckalējos" ieradās manas sievas brālis Arnolds. Mēs esam ļoti pārsteigti. Pēc īsas izskaidrošanās jautāju: "Kā tu atkļuvi līdz mums un krievi nesaķēra ciet?" Arnolds: "No frontes mēs centāmies ar mašīnām nonākt Ventspilī. Uz turieni arī atkāpās vācu karaspēks, lai pa jūru ar kuģiem dotos uz Vāciju. Izrādās, tas bija veltīgi. Ventspilī ieradās krievu karaspēks, kurš nelaida atkāpjošos vācu karavīrus doties tālāk, norādīdami virzienu vācu karavīriem uz Kuldīgu un latviešu leģionāriem uz Sabili, Vaiņodi. Ieročus atņēma krievu patruļas un norādīja, lai ejot uz norādītām vietām. Labāko, kā pulksteņus, ādas zābakus, atņēma iemainot pret novalkātiem zābakiem. Viens otrs vācu zaldāts pēc tam izskatījās pēc krievu zaldāta, vienīgi ar vācu formas cepuri un šineli. Atminēdamies, ka māsu atvedu uz "Palckalējiem", nolēmu to apciemot un tad redzēs ko tālāk darīt." Pirmais, ko izdarījām, lūdzām saimnieku, lai iedod kādas vecas drēbes. Daudz jau nevajadzēja lai pārģērbtos. Bikses, brezenta zābaki jau bija "iemainīti". Saimnieks vienīgi aizdeva vienu vecu žaketi. Arnolda augums bija 1,80 m. Rokas žaketei bija par īsām. Tas nekas, vasaras laiks, varēs staigāt kreklā. Pēc dažām dienām, atrodoties pie kūts, ieraudzīju lauku galā, no Sabiles puses nākam krievu karavīru ķēdi ar automātiem, kas tuvojās mūsu mājām. Nebija laika brīdināt saimnieku. Mēs abi ar Arnoldu iemetāmies tuvējos biezos krūmos, no kurienes vērojām mājās notiekošo. Redzējām, ka no mājas izdzina saimnieku un Zemnieku onkuli un dzina sev pa priekšu. Saimniece vaimanāja: "Uz kurieni viņus vedīsiet?" Mēs abi ar Arnoldu sarāvāmies krūmos mazi maziņi. Tā šī krievu karavīru ķēde pārvēlās mums pāri, mūs atstādami. Kā vēlāk uzzinājām, no citām mājām tika arestēti visi vīrieši. Šajā laikā krievu karavīri "izķemmēja" visas Kurzemes mājas un mežus. Tūkstošiem vīriešu nonāca filtrācijas lēģeros.
Es un Arnolds palikām krūmos, kamēr mūs sāka meklēt. Vilmiņa domāja, ka krievu karavīru ķēde arī mūs notvērusi un esam aizvesti. Tā nu mēs abi parādījāmies mājiniekiem, kā no zemes izlīduši. Pēc runām sapratām, ka esam vienīgie vīrieši palikuši visā apkārtnē. Tas nozīmē, ka atklātībā pagaidām nekur nedrīkstam rādīties. Nākošā dienā parādās mūsu saimnieks un Zemnieks. Viņi izstāstīja, ka Talsu apkārtnē, esot sadzīti no visas apkārtnes simtiem cilvēku. Civilistus esot nopratinājuši pirmos, viņi gadījušies pirmajās rindās ko pratinājuši čekisti. Jautājuši: "Vai esiet vietējie? Esiet dienējuši vācu dienestos armijā vai civilā? Esiet aizsargi vai šucmaņi?" Čekistu priekšā esot bijuši pagasta valdes saraksti, kuros uzrādīti pretpadomju elementi. Abi saskatījāmies un sapratām, ka no filtrācijas lēģera, mēs nebūtu pārnākuši. Saimniekam un Zemniekam bija Latvijas pases, pie tam Zemnieku vācieši bija izdzinuši no mājām ar visu ģimeni. Mūsu slēpšanās laiks līdz ar to beidzās. Nē, tas bija pāragri!
Jutu, ka saimniecei diez kā nepatika Arnolda uzturēšanās "Palckalējos". Varbūt arī mana? Nevainoju nevienu pašreizējā situācijā, jo apstākļi kuru katru brīdi varēja mainīties un ne jau uz labo pusi. To arī pierādīja turpmākie notikumi.
Netiku pieminējis, ka Vilmiņa, šajā bīstamajā laikā, gaidīja Ivariņu. Katrs uztraukums viņai bija kaitīgs. Pēkšņi Zemnieks iesteidzās istabā: "No Sabiles puses nāk grupa krievu ar automātiem un gariem pīķiem rokā. Laikam meklētāji! Ātri kaut ko dariet!" Mēs abi ar Arnoldu metāmies pagalmā aiz kūts, kur netālu atradās šķūnis ar pagājušas vasaras siena krāvumu cilvēka augumā. Arī saimnieka meita bailēs skrēja mums līdz. Saimnieka meita uzrāpās kā kaķis siena kaudzē un sāka ierakties. Arnolds kaudzes vidū ierakās un es vēl viņa caurumu aizbāzu, lai neredz, kur viņš ielīdis. Mājā dzirdu kņadu, dzirdu uzsaucienu par fašistiem, slēpšanos. Ātri, cik spēju, ierakos pie pašas grīdas siena kaudzē. Aizrāvu ar kājām caurumu un ar rokām plēsu sienu, lai ieurbtos dziļāk siena kaudzē. Biju nosvīdis slapjš. Trūka gaisa un baidījos, kas notiks tālāk? Varbūt nepamanīs mūs? Aizies garām... Smagi elpoju un klausos ārējos trokšņos. Drīz dzirdama kāju dipoņa. Varbūt aizies garām? Nekā. Šķūņa durvis nočīkst. Tuvojas. Sienā čaukstoši un krievu valodā atskan ņirdzīgas balsis: "Paskaties, Ivan, tanī kaudzē un pārbaudi. Karavīri uzrāpās kaudzes virspusē un sāka izsvaidīt sienu. To jutu pēc kaudzes drebēšanas. "Re kur viens putniņš rokā!" Tā bija saimnieka meita Zenta, kas iekliedzās un ātri kā kaķis metās lejā no panta. Karavīri ņirdza, bet Zenta sāka raudāt. Tā viens no karavīriem vaicāja: "Vai tur ir vēl kādi?" Zenta histērijā raudāja. Tikmēr vairāki karavīri palīdzēja ārdīt sienu tālāk. Sliktākais, ka dzirdēju tā kā dakšas sanēšanu. Nepagāja ilgs laiks, kad atrada Arnoldu. "Stāvai fašist, ruki utt.." Dzirdu sitienus. "Nu maita, vai vēl kāds tur ir?" Arnolds atbild ka nav. "Tu saki b..., ka tur nav neviena, nu paskatīsimies." Kad Arnoldu saņēma ciet un dzirdēju viņa noteikto atbildi, mani pārņēma acumirkļa cerība, varbūt tomēr. Pēkšņi noklaudz automāta aizslēgs un atskan gara ložu kārta. Sarāvos no ložu šķindēšanas siena kaudzē. Dažas sekundes, kas vilkās kā mūžība, jutu, ka neesmu ievainots. Varbūt iziešu sveikā? Nekā. Sākās viss no sākuma. Kaudzē jutu, ka krievu kājas spārdās virs manis. Jutu durkļa skaņu pavisam tuvu. Viens ar kājām stāvēja virs manis un durstīja sienu. Ja nu sadurs acis? Es gulēju augšpēdu. Un tik un tā viņi tūlīt mani... Nervi neizturēja. Piecēlos sēdus. Tūdaļ saņēmu sitienu pa krūtīm un pleciem ar pienācīgo lamu vārdu sēriju. Saņemu sitienu ar pistoles spalu pa kaklu. Labi, ka šo triecienu biju gaidījis. Paliku pie samaņas. Pavērsuši automātus pret mums izkratījās un noņēma jostas. "Iesim." Ārā ar ieroci stāvēja jaunākais seržants, kas atveda no mājas Zemnieku, kurš bāls un trīcošs jautāja: "Kur jūs mūs vedīsiet?" Seržants: "Nekur tālu." Paskatos atpakaļ un redzu savu Vilmiņu Zentas rokās. Vilma, dzirdēdama automātu kārtu paģībusi, domādama, ka mūs nošauj. Ar skatu atvadījos. Pagaidām...
Nogājuši uz krūmu pusi, Zemnieks sāka raudāt: "Viņi ved mūs nošaut!" Es viņam klusi: "Neraudi Labāk paprasi uz kurieni viņi mūs vedis?" Zemnieks pavaicāja un seržants atbildēja: "Labāk jūs te krūmos nošautu. Papriekš aizvedīsim uz Sabili." Šajā mirkli jutu, ka viss vēl nav pagalam. Varbūt tomēr Dievs palīdzēs mums. Nonācām Sabilē pie komandanta, jauna leitnanta. Mūs katru atsevišķi nopratināja. Man prasīja kur dzīvoju? Vai ir ģimene, bērni? Kāpēc slēpjaties siena kaudzē? Atbildēju: "Bija bailes, ka neved uz Sibīriju." Leitnants: "Ak bailes bija?" Sāka smieties. Nevajagot baidīties un slēpties. Sapratāt? Aizmirsu pateikt, ka mums pārtulkoja sliktā latviešu valodā viens no kareivjiem. Leitnants: "Ejiet mājā un neslēpjaties." Neticēju savām ausīm, ka varēsim iet mājās.
Neticami, bet fakts, ka ieradāmies "Palckalējos". Vispareizāk stāvokli novērtēja Arnolds, aiz pārsteiguma mēmajiem klātesošajiem sacīdams: "Ak zeme atveries, lai varu paslēpties." Šie vardi dziļi ieslēdzās mūsu sirdis uz visu mūžu. Kā izsmiekls skanēja krievu propaganda avīzēs un apkārtrakstos – "Atbrīvotāji". Padomju Armijas rūpes par iedzīvotāju neaizskaramību, humāno labestību utt. Kādā jaunās padomju varas apkārtrakstā starp dažādiem ziņojumiem, tiek piedraudēts ar likuma bardzību, par fašistu armijas karavīru slēpšanu. Arnolds un es sajutām saimnieka bailes, par mūsu atrašanos zem viņa pajumtes. Lai gan ar vārdiem netika nekas izsacīts, tikai tā starp citu: "Jums vajadzētu mēģināt dabūt kādu "spravku'". Citādi, kas var zināt? Viņam daļēji bija taisnība. Saimniekam bija atbildība par mājās dzīvojošiem cilvēkiem. Es pats biju fiktīvi pierakstīts pagasta mājā, kā bēglis ar ģimeni. Arī Arnoldu līdz šim pieteicām, kā sievas brāli, arī bēgli. Viss jau būtu labi, ja vien apkārtnes iedzīvotāji nerunātu pārāk daudz. "Mūsu mājās vīrus paņēma un vēl tagad nav mājās. Redz, "Palckalējos" tur vīrus neaiztiek. Mācēja kaut kā izvairīties.", atklāti jau nekur tā nerunāja. Kāpēc šie ķērāji ar pīķiem "izkratīja" tieši "Palckalējus"? Citās mājās viņi nebija bijuši.
