#LFK Ak 14, 49

Nosaukums
49. nodaļa. Ceļā uz Paula māju
Vienības Nr.
49
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Atvērt

Ceļā uz Paula mājām.

No mūsu grupas palikušie pievienojās Usmas meža partizānu grupai, bet es ar Pauli devos cauri mežiem uz viņa vecāku mājām pie Kandavas. Labi, ka decembra mēnesī bija garas naktis. Šajā naktī mēs pārvarējām garu mežainā ceļa gabalu, apmēram 45 kilometrus. Neticami, ko var veikt divi spēka pilni partizāni. Paulam "zāģis" ar patronu lentām, man vācu automāts ar trim aptverēm un pistole. Šķiršanās no atlikušajiem draugiem – kurzemniekiem bija sirsnīga un labu vēlējumu pilna. Visi sapratām brīža nopietnību. Neviens nedomāja ko pārmest aizejošajiem. Šajā mirklī ievērojām brīvprātības principu. ikviens varēja iziet "malā", kļūt vājprātīgs, jeb arī nošauties. Ja nervi izturēs, tad nākošā vasarā tiksimies mežā. Tā bija mūsu noruna.
Gājām raitu soli un asu skatu. Grūti aprakstīt ko pārdzīvoju atstājot draugus. Nav vairs komandiera. Vai neesmu pārsteidzies? Kas mani gaida nākotnē?
Ir taisnība, ka karavīram nav nākotnes, bet ir mērķis, par ko viņš ir gatavs atdot savu dzīvību. Cīnīties ar visiem viņām pieejamiem līdzekļiem, lai paliktu dzīvs un realizētu savu mērķi: brīvo Latviju. Tikai ne nodevību, tad labāk nāve. Tāds bija mūsu nacionālo partizānu nerakstīts zvērests.
Baltā nakts visu meža ceļu pārvērš kā skaistā sapnī. Viss izlikās tik nereāls. Koki mēnesnīcā met garas ēnas. Ir sajuta, ka tūlīt parādīsies Meža māte ar saviem meža iedzīvotajiem un aicinās mūs atpūsties savos siltajos mājokļos. No mūsu mutēm plūst siltie garaiņi, kas padara apsarmojušus, baltus mūsu plecus. Aukstumu nejutu. Vienīgi pirkstu gali turot plecu siksnu it kā notirpst. Tad roku iegrūžu azotē un cenšos nedomāt par Vēja mātes auksto elpu. Pēc dažām stundām sāk mākt nogurums. Nāk prātā komandiera vārdi: "Vēl daži kilometri un tad būs glābiņš." Pauls kurš labi pazīst šo mežu, Abavas apkārtni, arī saka, ka nav vairs tālu. Abava lielāko tiesu pārvilkta ar plānu ledus kārtu. Straujākās upes vietās redzama ūdens straume, kas pazūd ledus spraugās. Esmu pazaudējis laika sajūtu. Liekās, ka esam nonākuši tuvu apdzīvotai vietai. Laikam manī mājo meža dzīvnieka instinkts. Vaicāju Paulim, vai vēl tālu? Nē, drīz būšot jāšķērso Abava un jābūt uzmanīgiem, jo šeit ir apdzīvota vieta. Tuvu ir arī lielceļš, kuru mums būs jāšķērso. Pēc kāda laika mēs apstājamies pie Abavas, vietā kur upei pāri pārkritis milzu koks. Šeit mēs pāriesim Abavu. Pauls pirmais ar savu "zāģi" dodas pāri kokam. Es vēroju viņa gaitu. Var redzēt, ka koka apaļā virsma ir apsalusi. Pauls ārkārtīgi uzmanīgi balansē un tad ar pāris steidzīgiem soliem sasniedz pretējo krastu. Tagad ir mana kārta. Pāris soļu eju drosmīgi, bet tad jūtu slīdējumu zem vienas kājas. Ātri lieku otru kāju, un paldies Dieviņam, tā atduras uz stingrāka pamata. Sāku žonglēt. Vai otro reizi būs jāizpeldas Abavā? Tad nostājos un nomierinos. Klusējot turpinām ceļu uz māju pusi. Cik neierasti, vai tiešam pēc tik daudz mēnešiem redzošu istabu un sajutīšu mājas siltumu. Tumšā priekšnamā, nakts tērpā, redzu sirmu vīru, kas mūs abus, neiededzinot gaismu, ieved istabā. Atskan kluss izsauciens: "Paulīt, manu dēliņ!" Tā ir Paula māte.
Tad pēkšņi es sajutu savu ārkārtīgo nogurumu. Es atkrītu tuvēja krēslā. Pauls nepacietīgi izstāsta mūsu vajadzību. Tēvs saprot mūs no pusvārdiem: "Mājās gulēt ir bīstami, vienīgi uz kūts augšas, labi dziļi ierokoties sienā." Paņēmuši pāris segas devāmies uz silto kūti. Siena pantos izveidojām dziļus caurumus. Ielīdu tajā ar visam drēbēm, pat zābakus nenovilku. Domāju, nepagāja ne minūte, aizmigu kā bezsamaņā. Kad pamodos acumirklī nevarēju aptvert, kur es esmu? Lēnām atgriezos īstenībā. Bija silti, bet kājas pakustinot nejutu pirkstus. Ātri izlīdu no siena un steidzīgi novilku zābakus. Ak kungs! Kājas ledus aukstas un diezgan nejūtīgas. Strauji, cik spēju, berzēju tās ar siena kušķiem. Pēc ilgāka laika jutu, ka kājās rodas dzīvība. Vēl tikai papēži ir sastinguši. Pirksti sāk sāpēt. Ar lielām mokām arī papēži atdzīvojas. No mutes plūst garaiņi. Pa spāres galiem redzu ienākam gaismu. Uzvelku kājas zeķes un saprotu, ka nakti esmu rīkojies nepareizi, lienot sienā ar galvu pa priekšu. Tā varēju pavisam nosaldēt kājas, neaptverdams, ka tās nebija apsegtas ar sienu, pie tam saspiestas apautajās kājās. Šoreiz ar kājām pa priekšu ierāpjos siena iedobē. Apsedzos, pārvelku sienu pār galvu un sāku sajust patīkamu siltumu. Vēl dzirdu lopiņu klusās nepūtas. Nogurušais organisms padodas miega varai.
Izrādās, ka Paula māmiņa brokastu laikā veltīgi izrunājusies ar gotiņu saukdama to Paula vārdā: "Vai tad esi slima Paula, ka negribi labo āboliņu?" Tā, atbildi nesagaidījusi, atlikusi nācienu uz pusdienu laiku. Tad nu gan sadzirdējām: "Mani ruksīši, ēdiet labi dūšīgi, lai ātrāk izaudziet lieli." Tiešām, "rukši" sparīgi ķērās pie ēšanas, ka pat Paula māte nobrīnījās: "Tavu varenu apetīti, pat trauciņus izlaizījuši." Jā, mūsu ēstgriba tiešām bija varena. Vienā reizē iztukšojām brokastu un pusdienu spaini. Cūku ēdiena spaiņos, zem miltiem, alumīnija katliņos, atradās noglabāts mums domātais ēdiens. Vienā traukā bija cepts speķis ar rupjmaizes šķēlēm un griķu putru, otrā spainī kartupeļu sacepums ar kotletēm. Pauls teica: "Jānoēd ir viss, citādi nākošās porcijas būs mazākas." Varbūt, ka Paulam taisnība, bet ēzdams tomēr izjūtu sirdsapziņas pārmetumus. Kā to visu kādreiz varēšu atmaksāt? Paulis jūt, ka es no dažiem gardumiem atsakos viņam par labu. "Nepaliec nu dumjš. Vai mežā tu arī atteicies no savas porcijas citiem par labu?" "Ja vajadzētu, tad arī atteiktos." "Ievēro, te nav mežs, bet manas mājas. Es pietiekoši ilgi esmu "iekrājis" savu porciju. Mana māte un tēvs atdos pēdējo, ja tas būs vajadzīgs. Viņi priecājas par tavu klātbūtni. Viņi zin un baidās, ka es atkal ātri aiziešu no mājām, ja tas būs vajadzīgs. Viņi uzskata tevi par dēlu, kas mācēs savu brāli atturēt no prom iešanas. Tādēļ nemāni savu vēderu. Tas viss tiek dots no tīras mīlestības, lai tikai mēs abi dzīvotu kā cālīši kopā un nekur neietu. Tā mammas mīlestība man kādreiz ir pāri kaklam." Atbildu Paulam, ka pēc tik ilgas bēdāšanās un baidīšanās par tevi tā ir normāla parādība. Katra māte gaida un rūpējas par saviem bērniem. Pauls paklusē un tad nosaka: "Man tāda laizīšanās nepatīk. Es neesmu nekāds mazais." "Mātes mīlestībai tu nekad nebūsi par lielu vai vecu. Viņas acīs tu vienmēr būsi mazais, mīļais Paulītis." Pēc kāda laika Paulis nosaka: "Savāda ir tā mīlestība. Bet tā runāšana nekur neder. Nosit garastāvokli." "Tomēr Paul, tev vajag būt iecietīgākam pret savu mati." Pauls pasmaida: "Tas tomēr pret visu to ir bleķis."
Māte, it kā zinātu mūsu pārrunu. Katrā pārtikas nesienā atradās atsevišķas porcijas. Ja tā bija tēja, tad divās puslitra pudelēs, ja sautējumi, olas, tad viss atradās divos katliņos. Svētdienās bija cepti pīrāgi un biezpienmaize, katram sava porcija. Paulim lūdzu lai mammai un papum izsaka no manis vislielāko pateicību par garšīgo uzturu. Nezinu vai Pauls to izdarīja. Viņš vienīgi pasmaidīja un teica, ka gan jau būs labi. Ar to man bija jāsamierinās.
Ēsdams bieži domāju par maniem mazajiem tur tālajā Rīgā. Garajās naktīs lūgdams Dieviņu domās sarunājos ar saviem mīluļiem. Tomēr mierinājumu sev neatradu. Tupēju savā ledus sprostā, kā tāds nevarīgs kaujamais lops. Cik ilgi tā dzīvošu? Kā tas viss beigsies?
Nākošās dienās abi izjutām smagu nogurumu un depresiju, jutāmies arī fiziski sakauti. Vēl arvien acu priekšā bija nesenie, pārdzīvojumi. Abi bijām mazrunīgi. Bieži līdām savās siena iedobēs, kurās pamozdamies neapjēdzām, kas par dienu vai stundu. Vienīgi pēc ēdienu reizēm sapratām, ka ir brokastu, pusdienu vai vakariņu laiks. Svētdienas pazinu no tā, ka Paula māte mums spainī padeva augšā saldus pīrāgus, svaigi ceptu baltmaizi un sautētu speķi. Kurzemē tā esot pieņemts. Lai saimniece svētdienā būtu brīvāka, tad sestdien sacepa saldās maizes, lai pietiktu arī nākamajai dienai. Lai vīriem būtu spēks, tad maizei piekoda vārītu galu vai speķa šķēlīti. Sākumā man likās tā jocīgi, ka pie saldām maizēm jāēd treknums, bet vēlāk pieradu. Lēnām pieradām pie jaunajiem apstākļiem. Sakumā atjaunojām savus zaudētos spēkus. Pēc tam pamatīgi pārdomājam savu pašreizējo stāvokli stratēģiskā ziņā, ja notiktu pēkšņs uzbrukums Paula mājai. Atradām kūtsaugšas sienās, starp dēliem, caurumus caur kuriem, pateicoties mājas novietojumam, varēja novērot visu apkārtni. Mājas būvētas uzkalnā un trijās pusēs atradās plaši lauki. Ceturtā pusē, apmēram 300 metrus no mājām, sākās mežains apvidus. Pārrunājām atiešanas ceļa iespējas, ja tāds būs vajadzīgs. Tā nebija vienkārša tupēšana sprostā vai bunkurā. Ik stundu mainījāmies vietām pie novērošanas spraugām. Mainījāmies tāpēc, lai nepaliktu garlaicīgs novērojamas skats. Interesantākās novērošanas vietas bija divas. Pagalma pusē varēju novērot tur veiktos darbus. Vienu reiz varēja noskatīt cūku bēres. Tajās piedalījās vairāki vīri un kaimiņi. Tās bija interesantas un man neierastas izdarības. Varējām dzirdēt, kā vīri lielījās pēc cūku bērēm. Kā kurš turējis ar striķi cūkas kāju, kā kāvējs ar bomi nepareizi trāpījis cūkai galvā. Visas runas notika pie brandavīna pudeles. Pārmeta turētājam, ka nav kārtīgi noturējis cūku, kamēr bļodā tecējušas asinis. Maz iznākšot asinis desām un raušiem. Teikšu atklāti, man tā kaušana nemaz nepatika. Labi, ka tas viss garām. Paulim tā lieta patika. Tā aizrāvās, ka diezgan skaļi sāka komentēt. Cūkas kviekšana bija skaļāka par vīru bļāvieniem. Uz brīdi pat aizmirsām kur un kāpēc esam šeit kur esam. Tas drusku deva atslodzi mūsu nervu sistēmai. Otrā patīkamā novērošanas vieta bija ar skatu uz attālo Kandavas–Sabiles šoseju. Tur braukāja kravas mašīnas un pajūgi. Mums radās izbrīns, kā tik droši un atklāti var braukt pa šoseju? Visus tik viegli ir ieraudzīt...
Ar pavasara tuvošanos arī mēs jutāmies tādi gaišāki. Pat Pauls pastāstīja savas sirdslietas. Nemaz nezināju, ka mūsu mazā pavāre no meža – Hilda ir aizņēmusi Paulam kādu sirds stūrīti. Pavasaris ne tikai pamodina skaisto dabu, bet dara brīnumus ar cilvēkiem. Mēs pēkšņi abi kļūstam runīgāki, varbūt pat smaidīgāki. It kā cerību pilnāki. Arī kūtī lopiņi kļūst nemierīgi juzdami pavasara elpu. Man biežāk gribas aplūkot bildīti, kurā uz mani raugās trīs mīļi cilvēciņi, bet vienlaikus skumdina mana bezcerīgā nākotne. Jau tagad manā galvā dzimst doma, ka jāmeklē kāds atrisinājums, bet saprotu, ka nedrīkstu arī pārsteigties. Visas radušās idejas ir desmitām reižu jāpārliek un jāpārdomā. Bieži atminos meža vīru aksiomu, ka divi gadi mežā ir norma cilvēka nerviem. Pēc tam sajūk prātā, nošaujas, vai arī spiests iziet no meža, padoties. Tie nav tukši vārdi. Tos ir apstiprinājuši mežā dzīvotāju pieredze. Arī mēs dzīvodami šajā "sprostā" pārdzīvojam jeb "atgremojām" visu iepriekšējo gadu smagākās norises mežā. Katrs mazākais troksnītis, lauska spēriens, jumta grabināšana neierastā laikā, noveda mūsu nervu sistēmu lielā sasprindzinājumā. Mēs abi bijām gatavi atvairīt jebkuru uzbrukumu. Ar vienu nomierinošu iznākumu: laimīgu izlaušanos – atstājot sev pēdējo lodi pistoles stobrā.
Dienā jau jūtam patīkamu siltumu, vienīgi naktīs, sevišķi ap saules lēktu jūtams salnu vēsums. Savos siena mitekļos jau jānovelk žaketes, citādi sākam jau svīst. Paplašinām savas ejas, lai labāka ventilācija tiek kājām un ķermenim. Skaisti ir raudzīties debesu zilgmē. Vērot peļu vanadziņus, kas māk tik brīnišķīgi lidot planējot, pat spārnus nekustinot. Brīvais vanadziņš. Kaut varētu pārvērsties, kā pasakā, par vanadziņu un lidot pāri laukiem, jūrām, kur tik pašam iepatiktos!
Kādā pavasara dienā pagalmā iebrauc ciemiņi. Es sevišķi neievēroju atbraucējus, jo nevienu šeit nepazīstu. Cita lieta, ja pagalmā iebrauktu mašīna ar vīriem formās. Šoreiz Paula seja atmirdz gaišā smaidā: "Tu redzēji kas sēdēja ratos?" Man tiešām bija jāatzīstas, ka neievēroju sēdošos. "Nu tad tu redzēsi!" Drīz vien biju uzminējis, jo atcerējos Paula uzticēto sirds "stūrīti." Tātad Hilda. Tā arī bija. Vakariņu laikā saimniecei palīgā govis slaukt nāca arī Hilda. Abas nesa savus nesamos. Saimniece izrādīja gotiņas un aitiņas teikdama: "Ej nu pabaro tos suķīšus." Tas zīmējās uz mums. Uzrāvām pa trepītēm mūsu "barotāju" augšā pie sevis. Tad, vistālākā stūrī kūtsaugšā, sākās mūsu pārrunas. Sākumā sarunas negribēja veikties. Hilda mūs skubināja: "Nu ēdiet, lai ātrāk varu atdot traukus." Nogriezām krietnu šķēli arī Hildai, bet viņa atteica, ka paēdusi, līdz kaklam. Tā nu skopos vārdos sāka stāstīt, kur kurais no mūsu grupas aizgājis. Tikai trīs vīri norunājuši turēties kopā un tad "malā". Šie trīs vīri zinājuši vienu piejūras grupu, kura organizējusi braucienu pa jūru, ar laivu uz Zviedriju. Grūti pateikt vai viņi būs savu nodomu realizējuši. Hilda ļoti skumst pēc mūsu komandiera. Arī mēs izteicām savus nākotnes nodomus. Konkrēti paši vēl nezinājām pateikt, jo nebija viegli izšķirties, vai pilnīgi izbeigt mežinieku gaitas, vai pamēģināt atkal savienoties ar kādu grupu. Hilda stāstīja, ka pārējie arī vēl nevarot izšķirties par turpmāko rīcību, jo būtībā tā ir katra personīga izvēle. Hilda ir saimnieka meita, kuras vecāki ir aizvesti. Savā pagastā viņa nevar rādīties. Arī citur paciemojas tikai kādu neilgu laiku, jo ļaudis ir ziņkārīga un ilgāka palikšana vienuviet var noslēgties ar arestu. Tā viņa pagaidām klejo no viena rada gabala pie otra, ieskaitot savus paziņas. Sava iztikšana esot. Pastrādājot mājas darbus, visur savu roku pieliekot. Žēl paliek Hildas, nav vietas kur apmesties. Nav vecāku mierinājuma un padoma. Viņa pati saka: "Labāk būtu aizbraukusi uz Sibīriju. Vismaz būtu kopā ar vecākiem." Es iebildu: "Un ja nu jūs izšķirtu katru uz savu pusi, tad jau labāk šeit, vismaz esi Latvijā. Grūti ir mums visiem un vēl nezinām, kas mūs nākotnē gaida Cerēsim uz Likteni. Varbūt tomēr viss beigsies labi." Hilda vēl izstāstīja kādu cerīgu baumu par "Apvienoto Nāciju" solījumu atgriezt Baltijas valstis Eiropā.
Tad es sacīju, ka mans pienākums ir pašreiz atrasties novērošanas postenī, tādēļ uz laiku atvadījos un lūdzu Paulam pakavēt laiku mūsu viešņai. Pauls ar vēlīgu smaidu uzņēmās šo pienākumu. Hilda Paula mājās palika divas dienas, jo viņas radiniekam bija darīšanas Kandavā, tādēļ viņš Hildu šeit atstāja līdz svētdienas vakaram. Atpakaļ braucot viņa aizgāja līdz tiltam, kur norunātajā laikā sagaidīja radinieku, lai dotos uz savām pagaidu mājām. Šķiršanās no Hildas bija skumja. Katrs no mums zināja, ka šis rokas spiediens var būt arī pēdējais. Hilda smaidīja ar asarām acīs. Ardievodamās teica: "Cerams, ka radinieks atkal kādu reizi brauks uz Kandavas pusi." Pēc Hildas aizbraukšanas Pauls kļuva pavisam mazrunīgs. Sapratu viņa skumjas. Arī viņš vēlējās piedzīvot normālu dzīvi. Viņa jaunība aiziet bez prieka un romantikas. Ir apnicis būt mūžīgā trauksmē. Gribētos, kā katrs cilvēks, dzīvot un strādāt bez baiļu sajūtas. Kas būs rīt? Šī doma mūs neatstāj ne brīdi. Gribētos atmosties, kā pēc garas nakts, ar sajūtu, ka esam vienkārši cilvēki ar saviem priekiem un bēdām.
Mēs esam spēka gados, enerģijas pilni. Domās varētu kalnus gāzt. Kā derētu uzmundrinājums dzīvot, un zināt, ka visa mūsu cīņa par brīvo Latviju nav veltīga. Uz mums, cīnītājiem vēl daudzi cer un tic. Kamēr mēs vēl esam, tikmēr pastāvēs latviešu tautā ticība un cerība. Nav māksla padoties, bet gan saglabāt sava dzīvību mūsu mērķim, kad tā visvairāk būs vajadzīga. Ari mūsu grupas komandieris Oļģerts ziedoja savu dzīvību, lai mēs izglābtos un turpinātu aktīvu cīņu pagrīdē.
Savā ziņā šīs pārdomas mani nomierināja un radīja domu, ka jācīnās, mums jābūt divkārt aktīviem un viltīgiem, jo čeka ir viltīga un gudra organizācija. To mēs esam pieredzējuši savās meža cīņās.
Pēc mūsu grupu un vienību vadoņu iekrišanas čekas rokās, daļēji bija panākts cīņu atslābums. Nedrīkstējām ziemā atklāt mūsu "malu" bāzes. Viltīgais pretinieks sevišķi uzraudzīja mājas meža tuvumā, izliekot tur slēpņus. Ka tas tā ir par to pārliecinājāmies mājās pie Pauļa. Vienā jaukā rītā izdzirdam auto motora rūkoņu mājas pagalmā. Mēs ar Paulu, pilnā bruņojumā ieņēmām kūts augšā savas pozīcijas. Caur spraugu vērojām atbraukušo "bobiku" ar pieciem vīriem. Suns pagalmā plosās kā traks. Atbraucēji zilajās galifē biksēs spodros zābakos un ādas jakās izteica visu. Divi no viņiem devās uz saimnieku istabām, pārējie izklīda pa pagalmu. Mūsu nervi bija saspringti līdz pēdējam. Pēc ilgāka laika parādījās durvīs saimnieks ar abiem čekistiem. Viens no viņiem runāja ar saimnieku un pēc pārrunām noteica: "Ja jūsu dēls iegriežas pie jums lai viņš atnāk pie mums, jeb mēs atbrauksim uz pārrunām ar viņu." Beidzot visi pieci sasēdās mašīnā un aizbrauca Sabiles virzienā.
Ar lielu interesi gaidījām saimnieci vai saimnieku pie mums augšā, lai dzirdētu kāda saruna notikusi ar čekistiem. Pareizi darīja Paula māte atnākdama tikai pusdienas slaukšanas reizē, kā tas notika ik dienas. Nevarēja zināt, varbūt no tālienes tiekam novēroti. Pēc kāda laika uznāca pie mums arī Paula tēvs, lai pastāstītu par savu sarunu ar čekistiem. Tā neesot pirmā reize, ka šie vīri iegriežas viņa sētā. Tas notiekot negaidīti, vismaz reizi mēnesī. Šajās reizēs viņi arvien meklējot Paulu. Tiekot atkārtoti jautāts, kur slēpjas viņa dēls? Vai viņš bieži ierodoties mājās? Viņa atbildes vienmēr bijušas vienādas: "Savu dēlu neesmu redzējis, kā no 1944. gada. Būtu laimīgs ja viņš pārnāktu mājās. Neko citu jums pastāstīt nezinu. Ja citi ko zin par manu dēlu, būtu laimīgs to dzirdēt. Pagaidām par manu dēlu nekādu ziņu nav."
Čekisti stāstījuši, ka daudz bandīti ir iznīcināti un padevušies. Saimnieks teicis: "Tad jau jūs labāk ziniet vai dēls ir mežā vai kur citur." Čekists atbildējis, ka pagaidām arī viņiem par Paulu neesot ziņu. Tādēļ domājot, ka viņš slapstoties šajā apkārtnē.
Mēs abi izanalizējām stāvokli. Ja viņi būtu zinājuši, vai pamanījuši mūs nākot uz šejieni, tad viņi būtu izdarījuši kratīšanu, sīku meklēšanu pa māju. Arī saimnieks domāja, ka tā ir parastā pārbaude.
Dienas kļuva garākas un saulīte arvien siltāka. Apsaldētās kājas lika sevi just. Šausmīgi sāka niezēt kāju apakšas. Sevišķi naktīs. Kādu dienu, apskatot savas kailās kājas redzu, ka bieza āda, kas apņem papēžus, sāk lobīties nost. Taisni ka čūskai. Nonākot vecajai ādai apakšā saskatāma maiga, rozīga jaunā āda. Visumā man ir laimējies, ka iekaisuma vietā tikai ādas nomaiņa.
Paula mājā Jāņu diena aiziet diezgan klusi. Citur dzirdama līgošana. Jāņu dienā atbrauc Paula māsa, kura mums augšā uzsūta divlitru kanniņā Jāņu alu. Par mūsu esamību zin tikai šie trīs cilvēki: Paula vecāki un māsa. Māsas vīrs par mūsu atrašanos kūts augšā neko nezin. Šie cilvēki, ieskaitot Paulu, līdz šai dienai ir bijuši uzticami patrioti, kas ne ar vienu vārdiņu nav izpauduši par manu esamību nekādās instancēs. Šādus patriotus vajadzētu atstāt vēsturei, lai nākošās paaudzes varētu lepoties kā par paraugu, un nevajag aizmirst, ka soda mērs ir bijis vienāds, kā "bandītiem", tā viņu atbalstītājiem.
Tuvojās siena laiks, kurā nāca palīgos arī kaimiņi. Nolēmām abi pāriet uz netālo mežu. Tumsai iestājoties izgājām no sava "sprosta'', tad, kad bija pienācis siena ievešanas laiks kūtsaugšā. Paula tēvs pēc siena ievešanas stāstīja, ka tīšām viņš licis kaimiņiem strādāt kūtsaugšā pie siena novietošanas, lai viņi redzētu, ka augšā nekādu noslēpumu nav. Tas ir tādā gadījumā, lai kaimiņi neticētu baumām, ka Pauls slēptos kaut kur mājās, jo čeka ievāca ziņas arī no viņiem.
Mežā mēs centāmies izmantot agrās rīta stundas, lai izstaigātu un izpētītu tuvāko apkārtni. Dienas vidū bija jāsargās no vietējo puiku klaiņošanas pa mežu. Nozudām meža biezokņos, kas mūs noslēpa no nevēlamam acīm. Pārtiku mums piegādāja māmuļa. Viņa ganīja savas aitiņas meža pļaviņā un agrajās rīta stundās, norunātā krūmā, atstāja mums uzturu. Ak labā, izturīga, pacietīga un gādīgā Paula māte! Cik šai māmiņa ir dzīvē jāpārdzīvo grūtu brīžu! Ar kādu ticību un cerību viņa ir gaidījusi sava dēla atgriešanos. Ar kādam bailēm un izmisumu ir notikusi atvadīšanas no dēla, kad atkal viņam ir bijis jāslēpjas un jāglābj sava dzīvība, par kuru viņš pats nedod ne graša. Ak mātes mīlestība! Viņa visu dara un nekas viņa nav par grūtu, lai glābtu savu dēlu. Cik daudz Latvijā ir tādas mātes, sievas un līgavas, kas neskatījās ne uz kādiem draudiem un iebiedējumiem. Cik no mūsu atbalstītajām netika izsūtītas ar visām ģimenēm uz Sibīriju. Tā bija latviešu tautas izdzīvošanas cīņa. Neprasot, kas man par to būs, bet gan savas pārliecības dēļ upurējot sevi.
Arvien vairāk mani nomocīja domas par to, cik grūti tagad ir manai ģimenītei. Instinktīvi sajutu, ka nepieciešama informācija no Vilmiņas. Kaut kur iekšienē sevī sajutu nelabu nojautu. Ar Paulu pārrunāju, kādas iespējas būtu ar viņa māsas palīdzību, tai apmeklējot Rīgu, ko uzzināt par manu ģimenīti. Teicu, ka tā būtu pirmā mana sazināšanas ar ģimeni pēdējo divu gadu laikā, kopš esmu aizgājis mežā. Pauls mani saprata. Viņš piekrita manam lūgumam un uzrakstīja māsai vēstuli, kurā minēta mana Rīgas adrese, ar lūgumu apmeklēt Vilmiņu. Mani pārņēma dažādas izjūtas. Vai pareizi darīju atklājot, ka esmu dzīvs un kur atrodos. Ārkārtīga vēlēšanās bija redzēt savus mazos. Pat radās pārdroša doma pašam doties uz Rīgu. Kaut vienu reizi redzēt visus savus mīļos un pēc tam kaut braukt uz Zviedriju. Šādi sakari pastāvēja piejūras grupās. Daži brīdināja, ka esot notikušas arī nodevības. Tās bija nemiera pilnas dienas, kamēr Paula māsa atbrauca no Rīgas. Ziņas ko saņēmu bija it kā nomierinošas. Ģimenīte dzīvojot pie Vilmas vecākiem. Vilmiņa liekot mani sveicināt un varbūt varēšot atbraukt šurp. Visi esot veseli. Man pašam šī informācija likās skopa, tāda sajūta, ka mani grib nomierināt. "Dzīvo mierīgi tālāk, mēs jau iztiksim", bet ko gan es varēju gaidīt?
Manas domas mutuļoja, pieņemot un noraidot dažādus nākotnes projektus. Visu pārliekot secināju, ka jāsatiek Vilmiņa.
Vasara ar savu skaisto laiku, kurā bija maz lietainu dienu, mūs lutināja. Visu jauko vasaru mēs abi pavadījām tuvējā mežā. Daudz pārrunājām mūsu nākotni, arī nākošo ziemu. Atzinos Paulam, ka mani moka sirdsapziņa, jo esmu viņam un viņa vecākiem "uz kakla". Jutu, ka Paulam ir kas padomā, bet viņš pagaidām to paturēja pie sevis. Jutu, ka līdz ziemai jānāk atrisinājumam.
Ar katru dienu sajūtam tuvojamies rudens elpu. Dienas kļuva īsākas. Skaistie lauki un pļavas atvizēja siltās rudens nokrāsas. Abi nevarējām samierināties, ka būs atkal jālien "sprostā". Gaidījām arī kādas ziņas no Hildas. Cerējām, ka mūsu zēni atkal pulcēsies vienkopus. Tās bija veltīgas cerības. Ja līdz rudenim nekas neveidojās, tad ziemā jau nekas nevarēja notikt. Žēl. Ļoti gaidīju iespēju satikt Vilmuci. Arvien vairāk nobrieda doma par braukšanu uz Rīgu.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs