Beidzot mājās.
Izkāpu pie Džutas ielas. Pirmo reizi skatīju šo apkārtni pēc daudz gadiem. Nekas nebija mainījies. Trokšņainais tramvajs izzuda manam skatam. Tagad es īsti iekšēji atbrīvojos no sajūtas, ka mani kāds nenotver, kamēr neesmu sasniedzis mājas. Ārēji mierīgs gāju parasto soli, lai pārdomātu kā notiksies mana tikšanās ar Vilmiņu un bērniem. Ja nu Vilmiņa nebūs mājās. Viņa varbūt strādā? Kā es tikšu dzīvoklī? Un ja netieku, ko tad darīt? Negribēju, ka kāds no mājas iedzīvotājiem mani redzētu. Mans solis palika straujāks. Biju palicis nepacietīgāks. Beidzot atgriezās agrākā sajūta, vēlēšanās drīzāk redzēt savus mīluļus. Vēl palikuši daži simti metru līdz mājām. Sengaidītām, sapņotām, bezcerībā iedomātam mājām.
Solis paliek lēnāks, apdomīgāks. Pēkšņi ieraugu Vilmiņu. Nevar būt! Varbūt pārskatījos? Sēru drēbēs. Vāja, izdilusi. Jo vairāk tuvojās, jo svešāka. Nē, tomēr tā ir Vilmiņa.
Bez vārdiem, klusi apkampāmies. Vilmiņai līst asaras. Es glāstu viņas vaigu. "Nomierinies, viss būs labi." "Man jāaiziet līdz veikalam. Te tev atslēgas. Mazie ir augšā, es drīz būšu atpakaļ." "Labi, varbūt tā būs labāk, iznāks pārsteigums", atbildēju, atlaizdams Vilmiņas mīļo roku. Pavadīju viņu ar skatienu. Cik viņa ir palikusi vāja, Var redzēt, ka brāļa Arnolda nāve, ciešanas un pārdzīvojumi no viņas prasījuši daudz spēka.
Mājās, koridorā viss klusu. Ātri dodos augšā, jo negribu, ka kāds no mājas iedzīvotajiem mani ierauga. Slēdzu dzīvokļa durvis. Tāda sajūta, ka mana sirds sit straujāk nekā parasti. Tūlīt, tūlīt es redzēšu savus mīluļus...
Koridorā parādās Rudīte ar izbrīnītu skatienu. Es saku: "Rudīt, vai man nepazīsti?" "Papiņš!", iesaucās Rudīte un metās pie manis. Ak Kungs! Man miglojās acis. Pēc brīža ir klāt arī Guntiņa. Tāda neticīga. "Guntuli," es aicinu pie sevis: "Kur tad Ivariņš?" Guna apgriežas, lai atvestu Ivariņu. Arī Rudīte dodas pie Ivariņa un tad ieraugu savu, abu māsu atvesto, puisīti.
Rudīte: "Redz kur atnācis papiņš." Ivariņš stāv un klusē. Tad klusu saka: "Onkuļa." Es nekad neaizmirsīšu šo izsacīto vārdiņu. Mana sirds sāp, ka tādam mazam dēliņam nav bijis papiņš. Visi trīs "buciņi" mani mīlēja, kā nu mācēja. Katrs pielika savu deguniņu pie mana vaiga. Tā bija man augstāka laimes sajūta. Mani mīļie bērniņi, es esmu mājas. Es varu redzēt, dzirdēt un sajust savu bērnu mīlestību! Tik ilgi gaidīto. Kāda laime!
Visi četri iegājām istabā, kuru nebiju redzējis ilgus gadus. Apsēdos uz krēsla – pēc ilgiem gadiem. Man likās viss kā sapnis. Bailes, ka tūlīt atmodīšos un es atradīšos Paula kūtsaugšā. Nē tas nav sapnis. Katrs mazais "buciņš" nes man savas spēļu mantiņas. Lelli, lācīti un tukšu sērkociņu kastīti. Tā esot Ivariņa mašīna. Visu vajadzēja apskatīt. Bērnu sejiņas priekā smaidīja. Viena caur otru man centās stāstīt kā lelli un lācīti sauc. Abas žūžoja savus mīluļus. Ivariņš paņēma ar savu kulaciņu manu pirkstu un vilka uz otru istabu, lai parādītu savus, diega spolīšu, karavīrus. Smuki salikti viens aiz otra, kā jau parādē. Laikam māmiņa būs stāstījusi par parādēm, kā stāvējuši karavīri ierindā.
Drīz ieradās Vilmiņa. Visi četri sagaidījām mammu. Rudīte un Guniņa, abas reizē stāstīja par manu ierašanos. Vienīgi Ivariņš rādija ar rociņu: "Onkuļa." Rudīte skaidroja Ivariņam: "Tas nav nekāds onkulis, tas ir mūsu papiņš." Ivariņš skatījās uz mani it kā jautādams. Vilmucis pieveda Ivariņu pie manis: "Ivariņ, tas ir mūsu papiņš." Ivariņš nopietni skatās uz mani un atkārto: "Papinš." Es viņam noglaudīju galviņu un pasmaidīju: "Jā, Ivariņ, es esmu Tavs papiņš, kas ilgi bija projām no tevis." Vilmiņai bija maz laika. Ātri sagatavojusi kādu putru sauca visus pusdienās. Es pirmo reizi izjutu kaklā spiežamies ēdienu. Uz plāniem maziem šķīvīšiem katram izdalīta porcija. Visi klusēdami ēdam. Uz ķeblīša mazais Ivariņš cīnījās ar savu putru. Drīz vien viss tika apēsts. Mammiņa vaicāja, vai kāds vēl vēlas putru? Atsaucās visas trīs balstiņas. Katram bērniņam vēl iznāk pa ēdamkarotei. Es pieliku no savas porcijas katram pa kriksītim. Bērni smaidīdami pateicās un paēduši aizskrēja uz istabu spēlēties. Par visu es domāju, vienīgi nebiju padomājis par uztura problēmu ģimenē. Ienāca prātā paruna: "Kas paēdis, tas otru nesaprot." Es sapratu. Vilmiņa vienīga pelnītāja četrām galviņām un es piektais tagad esmu viņai uz kakla. Vilmiņa ne ar vārdu, ne skatu, nelika manīt, ka esmu liekais. Vienīgi mana sirdsapziņa cieta, uzlūkojot bērnu apetīti ēdienu reizē. Sapratu vienu, ka tā ilgi nedrīkst turpināties.
Jā, esmu atgriezies mājās. Pašam sajūta nav tā, kā biju domājis. Atkalredzēšanās prieks tāds skumjš. Šajā gadījumā tas domāts par Vilmiņu. Neredzēju Vilmiņas gaišo, atklāto smaidu. It kā tas viss maigais un glāstošais ir uzspiests. Atsvešināšanās? Dzīves rūpes? Drūmā nākotne? Vai varbūt Vilmiņas brāļa aiziešana no šīs pasaules? Jūtu sevī, ka tā nav vairs agrākā atklātā, prieka pilnā un mīlošā Vilmiņa. Šis drausmu pilnais laikmets, šī šausmīgā sarkanā migla visapkārt, ir uzlikusi zīmogu mums visiem, arī Vilmiņai. Nāk prātā tramvajā redzētās sieviešu sejas. Cik daudz tās ir līdzīgas manas Vilmiņas sejai. Redzēju viņu, it kā cenšoties parādīt savu gaišo smaidu. Vienmēr nevaļīga. Tiešām, darba bija daudz. Mazos aplāpīt, šūdināt no vecām drēbēm jaunas kleitas vai mēteļus. Vēl darbs "Rīgas Manufaktūrā." Izpeļņa bija ārkārtīgi niecīga, lai uzturētu četras galviņas. Kur nu vēl par kartiņām sadabūt uzturu, citi izdevumi.
Kopā ņemot savus novērojumus par Vilmiņu, manī radās dīvainas izjūtas: līdzjūtība, nožēla, apbrīnošana. Ko viena sieviete spēj fiziski un morāli izturēt. Tā arī bija varonība – izdzīvot par katru cenu.
Lai nu paliek šie skaistie sapņi, kurus tiku izsapņojis ar vaļējām acīm pie Paula, kūtsaugšā. Par atkalredzēšanās prieku Rīgā ar savu ģimenīti. Romantika un kaislīgi iedomātie mirkļi. To visu "apēda" šī laikmeta dvaka. Izsalkums, bailes un apātija pāri visām nelaimēm. Un tomēr es redzēju lielo prieku savu mīluļu sejās. Tādēļ vien bija vērts riskēt.
Pēkšņi atmodos no saviem prātojumiem. Kas es esmu pašreiz sēdēdams Vilmiņas dzīvoklī? Neko nedarīdams, ieradies kā ciemiņš patērzēt ar saviem mazajiem mīluļiem.
Es esmu... bandīts! Ja mani notver, kas notiks ar Vilmiņu un mazajiem? Bailes bija dibinātas. Vilmiņa brīdināja mani: "Tu nedrīksti pagaidām rādīties mājiniekiem. Labāk būtu, ja tu pāris dienas neietu uz ielas. Ielās redzamas milicijas patruļas. Vakaros un naktīs iespējamas dokumentu pārbaudes." Jā, te bija ko pārdomāt. Cik ilgi tā dzīvošu, riskēdams ar savu ģimeni?
Pēc kādām četrām dienam, 23.00 vakarā, pie durvīm atskan spēcīgi klauvējieni. Vilmiņas seja dveš ārkārtīgas bailes: "Tā ir dokumentu pārbaude." "Es paslēpšos. Saki, ka neviena šeit nav." Ātri metos otrā istabā, kur guļ mazie un paslēpjos starp krāsni un atvērto durvju aizmuguri tumšajā guļamistabā. Dzirdu Vilmiņas balsi: "Kas tur ir?" "Otkroike" krieviski tiek jautāts, "Vai vēl kāds te ir?" "Nē, nav." Dzirdu, ka istabā ienāk vairāki vīrieši. Viens dodas uz otro istabu un taustās pēc elektriskā slēdža. Saraujos pie durvju aizmugures cik vien maziņš varu. Klusums. Pat aizturu elpu. Dzirdu, ka mazie pa miegam sagrozās savas guļvietās. Pēc kāda mirkļa kas liekās vesela mūžība, istabā nodziest gaisma. Krieviski tiek pieprasīts: "Uzrādiet savus dokumentus." Tas domāts Vilmiņai. Viņa uztraukti meklē somu un dokumentus. -"Kur jūsu vīrs?" "Nezinu. Kara laikā pazudis." Miliči vēl apskatīja vannas istabu un tad dzirdu ārdurvju aizvēršanos. Vēl stāvu aizdurvē sastindzis, jo nevaru zināt, ka nenāk atpakaļ. Vilmiņa klausās pie ārdurvīm, kā citos dzīvokļos atskan: "Otkroike, milicija." Beidzot soļi attālinās uz apakšstāviem. Pēc laba laika atskan čukstoša balss: "Tu vari nākt ārā, visi ir aizgājuši." Klusi apkampjamies un cenšos Vilmiņu nomierināt. Vilmiņa klusu saka: "Kādu laiku būs no viņiem miers." Es atbildu apņēmīgi: "Līdz tam laikam es mēģināšu dabūt kādu attaisnojošu dokumentu." Lai gan konkrēti vēl nebiju izlēmis ko darīt, tomēr sapratu vienu, ka tālākā uzturēšanās šajā dzīvoklī nelegāli ir pārāk bīstama mums visiem.
Sāku interesēties, kā citi iebraucēji Rīgā iegūst dokumentus. Vilmiņa izstāstīja ar kādām grūtībām, pēc vairākām pratināšanām, viņa ir dabūjusi no filtrācijas dokumentus. Kurzemniekiem bez filtrācijas iestādes izziņas milicija dokumentus neizsniedza. Tāda paša kārtība attiecās arī uz no koncentrācijas nometnes atbrīvotiem leģionāriem. Pagaidām viņus maz atbrīvoja no ieslodzījuma vietām. Arī Arnolds tikai slimības dēļ tika atbrīvots no ieslodzījuma vietas. Viņiem visiem bija dokumenti par atbrīvošanu, vai dzīvošanu citā vietā. Bet man? Sāku drudžaini domāt, kā es tādus varētu dabūt, vai arī apmānīt filtrāciju (čeku) ar izdomātu biogrāfiju. Kur lai tādu ņemu? Nevienu nepazīstu, kas būtu atgriezies no izsūtījuma.
Man bija galvā radies pārdrošs plāns. Sastapt kādu atbrīvoto leģionāru, kurš man uzticētu savu biogrāfiju. Doma ir laba un tomēr riska pakāpe ir liela, pat pārāk. Pārspēt viņus, tas ir grūti. Laiks negaida. Katra diena var kļūt liktenīga man un mīluļiem.
