#LFK Ak 14, 54

Nosaukums
54. nodaļa. Darbs Metālistā
Vienības Nr.
54
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
00.05.2018
Atslēgvārdi
Fails
#LFK Ak 14, 54
AtšifrējaBella Bērziņa
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2022-07-17 16:52:53
Labots2022-07-17 16:53:04
AtšifrējumsFotogrāfija
Atšifrēt tekstu
Atvērt

Darbs Metālistā.

Atgriezīšos pie 1948. gada. Lai cik neierasts darbs bija fabrikā, man bija jācenšas piesavināties atslēdznieka arodu. Tas man nācās ļoti grūti, kamēr iepazinos ar vīlēm, urbjmašīnām, slīpmašīnām un frēzēm. Meistars Zaķis zināja, ka esmu bijis skulptors akmeņkalis. Kad daudzmaz iepazinos ar atslēdznieku darba paņēmieniem, Zaķa kungs mani iepazīstināja ar mērinstrumentiem: bīdmēru, mikrometru, lai varētu strādāt ar simtdaļu milimetra precizitāti. Tad tikai sapratu, cik atslēdznieka amats ir sarežģīti smalks. Šie precīzie instrumenti nepieciešami, lai izgatavotu štances, presformas, modeļus čuguna lietuvei. Zaķa kungs man paskaidroja: "Paskaties nodaļā, kura atslēdznieku iemaņa tevi vairāk interesē un ir patīkamāka. Mūsu "Metālistā" strādā vecs modeļu atslēdznieks. Pie šī smalkā un atbildīga darba jābūt mākslinieciska pieejai pie veidošanas un liela pacietībai. Jūs strādādams, savus akmens tēlus arī veidojāt un bija jāiegulda liela pacietība. Varbūt pamēģināsiet? Mūsu vecais "modeļščiks" arī iet pensijā, bet nav kas viņu varētu atvietot."
No sākuma man bija bailes no lielās atbildības. Pateicoties Zaķa kungam un nodaļu meistaram, kas mani iedrošināja kļuvu par "Metālista" modeļu atslēdznieku. Sirmais meistars pēc gada nomira, atstādams man vērtīgus padomus un instrumentus. Žēl bija meistara ātrā aiziešana no šīs pasaules. Viņš mani iemīlēja darbā, kā savu dēlu. Vēl ilgus gadus man pietrūka viņa padoma.
Centos izzināt modeļnieka amata noslēpumus no grāmatām fabrikas bibliotēkā. Izrādās, ka tās visas izdotas krievu valodā. Kaut ko jau saburtoju, bet daudz palika vēl neskaidrību. Kā tulks man palīdzēja Zaķa kungs. Viņš priecājās par maniem panākumiem modeļnieka amatā. Ari galvenais inženieris bija apmierināts par manu izgatavoto modeļu ārējo izskatu un izmēru precizitāti. Ārkārtīgi baidījos no pirmās produkcijas izlaides. No manis izgatavotā modeļa tika atlieti tūkstošiem čuguna detaļu. Viena mazākā kļūdīšanās varēja nest lielus zaudējumus fabrikai. Tā varētu tikt uztverta kā sabotāža, tādēļ es ar lielu uzmanību piegāju detaļu atliešanai. Pirms sāka atliet masveidīgi, pieprasīju proves lējuma detaļas un to pieņemšanu. Lējumu pieņemšanā prasīju OTK, kas atbildēja par produkcijas izlaidi, parakstus. Arī inženieris Rodičuks piekrita manam lēmumam. Tā es tiku vajā no daļas atbildības. Inženieris slavēja mana modeļa ārējo apstrādi. Vienreiz viņš savā kabinetā lūdza vai es nevarētu izveidot viņam piederošo pelnu trauku. Uz pelnu trauka virsmas bija alumīnijā izlieta guloša kaila nimfa. Pelnu trauks bija atliets grumbuļains un sliktā kvalitātē. Pēc pāris dienām aiznesu viņam nogludināto pelnu trauku. Sevišķi izveidodams nimfas dibenu un krūtis. "Biedri inženieri, es atnesu jūsu pasūtīto pelnu trauku." Viņš aizslēdza kabineta durvis un attina papīrā ietīto pelnu trauku. Atsēdās un smaidīdams apbrīnoja kailo nimfu. Visu laiku klusēja, un tad čukstot izdvesa: "Cik skaisti. Īsts mākslas darbs!" Man nāca smiekli. Biju trāpījis naglai uz galvas. Inženieris bija sajūsma. Pat telefona klausuli viņš nepacēla, kas nepacietīgi tarkšķēja.
Izrādās, ka arī pelnu trauks manā darbā spēj izveidot labas attiecības ar galveno inženieri. Ka tas tā arī bija, pierādījās pēc pusgada. Rīgā tika rīkota kāda vietējās rūpniecības izstāde. Inženieris vēlējās izcelties ar eksponātu, Staļina bisti, čuguna lējumā. Tik tiešām, no "Metālista" strādniekiem tas prasīja augstāko meistarību, lai to izveidotu smiltīs un atlietu čugunā. Es personīgi neesmu redzējis, ka kādu mākslas darbu, portretu, bisti, izlietu čugunā. Parasti mākslas darbus izkal granītā, marmorā vai atlej bronzā, misiņā, alumīnijā un citos mīkstākos metālos. Neko darīt, mūsu inženieris grib pierādīt, ka arī čugunā var atliet Staļina bisti. Tas viņam arī izdevās balstoties uz veco meistaru un arī manu amata prasmi. Šis lējums tika turēts slepenībā. Atlējumu veica pašā vakarā. Nākošā dienā mani iesauca inženiera kabinetā, kurā atklāja šo "noslēpumu". Radušās ir grūtības. Lējums nav izdevies kā bija iecerēts. Inženieris aizveda mani uz atsevišķu telpu, kurā bija atvests pāri par 100 kilogramu smagais Staļina krūšutēls. "Vai jūs varētu mums palīdzēt? Izlabot visas pielaistās kļūdas, pašu tēlu nogludināt un izveidot pēc ģipša modeļa." Paskatījos Staļinā. Ūsas pielietas bezformīgi, viena acs pusē aizvērta, ausis pilnas, bez formas, vaigā radušās "zobu sāpes". Inženieris žēlojās, ka līdzekļi par padarīto iztērēti un pašam draud nepatikšanas no partorga. Sola man paaugstināt kategoriju un samaksu, ja viņam palīdzēšot atdabūt savu labo vārdu. Ātri izdomāju, ka inženieris var man daudz palīdzēt, arī varbūt politiskā ziņā. Jācenšas no viņa izspiest savā labā ko vairāk. Saku, ka man ir jāpadomā kā tas viss ir veicams. Aiziešu pie viņa uz kabineta pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm un pateikšu savu slēdzienu. Zināmā mērā biju priecīgs, ka man radās iespēja atkal pierādīt savu īsto amata prasmi. Šoreiz gan ne granītā, bet metālā (čugunā). Ļoti noderēja mana kalšanas prasme un pieredze skulptūru veidošanā. Par šo pieredzi neviens no fabrikas kolēģiem neko nezināja, izņemot Zaķa kungu. Galvenajam inženierim apsolīju, ka mēģināšu atgūt mākslinieciskas formas Staļina čuguna bistei, cik tas būs manos spēkos. Inženieris apsolīja radīt apstākļus, lai varētu netraucēti strādāt un arī nopelnīt. Lai varētu termiņā paveikt darbu bija jāstrādā arī vakaros.
Sākumā šis darbs man likās grūts. Biju atradis no fiziskas kalšanas un citiem darba rīkiem, kuri nepieciešami veidojot skulptūras. Atkal piepildījās sakāmvārds, ka gribas spēks un darbs māca darītāju.
Beidzot darbs tuvojās noslēgumam. Inženieris bija sajūsmā. Pirmo reizi spieda man roku un izplūda komplimentos. Viņa sajūsmu apturēju ar vārdiem: "Biedri inženieri, savu solījumu izpildīju, tagad gaidu, ka jūs izpildīsiet savējo." "Jūsu vārdu pieliks pie Staļina bistes, lai visi zinātu, kas to apstrādājis. Es atbildēju, ka man svarīgāk būtu, ja viņš mani atbalstītu finansiālā ziņā, sarunā ar normētāju. To inženieris man apsolīja. Tik tiešam, Staļina bisti aizveda uz izstādi. Arī mans uzvārds par apstrādi bija pievienots eksponātam. Vienīgi domstarpība radās ar normētāju. Viņa nevarēja atrast šāda darba izcenojumu savā grāmatā. Viņa varot manu veikumu aprēķināt vienīgi kā instrumentu nodaļas atslēdznieka laika algu, tas ir, ietilpināt manā mēnešalgā laiku, kuru esmu pavadījis pie Staļina bistes apstrādes. Vienu vārdu sakot, nekādas piemaksas no inženiera puses. Neatlaidos un lūdzu normētāju kopā ar mani doties pie inženiera. Ar mokām man tas izdevās. Mēs, turp ejot, sastapām inženieri koridorā. Tā gribot, vai nogribot, viņiem abiem vajadzēja nonākt pie gala slēdziena par man piesolīto atalgojumu. Rezultātā man piešķīra prēmiju par plāna izpildi, 25 rubļu apmērā.
Paldies par to pašu. Par sava darba panākumiem netiku teicis nevienam. Vienīgi Zaķa kungs mani apsveica par prēmijas piešķiršanu un kategorijas paaugstināšanu. Par to arī es priecājos. Tas jau bija neliels algas paaugstinājums. Vēl arvien ar iztiku ģimenītē klājās grūti. Vilmiņai radās komplikācijas ar veselību. Bieži uznāca žults akmeņu lēkmes. Grūti bija skatīties, kā viņa mocījās ar savām ciešanām un sāpēm. Noliedzu Vilmiņai strādāt fabrikā. Agrā celšanās un smagais darbs pie stellēm bija par grūtu, lai tiktu galā ar visiem mājas darbiem. Sapratu vienu, ka tā strādādama Vilmiņa aizies bojā. Vairāk labuma būtu, ja viņa savus spēkus ziedotu mājas darbiem, nekā strādājot "Manufaktūrā". Ar manu algu grūti bija iztikt un tomēr, redzot priecīgās dūdiņu sejas, ka mamma varēja palikt mājās, mani vairāk gandarīja un mierīgāk varēju strādāt. Mierīgāk - cik tas jauki skan. Visu laiku mani neatstāja sajūta, vai tik tūlīt mani kāds neaizturēs? Vai nenodos varas iestādēm? Centos atkārtot savu sagudroto biogrāfiju, lai vajadzības gadījumā varētu aizstāvēties. Pagaidām biogrāfija bija mans vienīgais glābiņš uz ko es instinktīvi palaidos. Vēl arvien mans vienīgais dokuments ir filtrācijas zīmīte. Uz filtrācijas nopratināšanu gāju ik mēnesi. Tur es kā automāts atbildēju savu izdomāto biogrāfiju. Sāku uztraukties par ieilgušo dokumentu nesaņemšanu. Acīm redzot, filtrācijā manis sacīto pārbauda, jeb kādu citu iemeslu dēļ netur par vajadzīgu dokumentus izsniegt. Viss tas man radīja lielu iekšēju sasprindzinātību. Atrisinājums radās pēkšņi. Mani izsauca kadru daļas priekšnieks: "Ja jūs, nedēļas laikā, nedabūsiet personas dokumentus no pasu nodaļas, es jūs nepielaidīšu pie darba." Nelīdzēja filtrācijas zīmes uzrādīšana. "Es neiešu par jums maksāt štrāfu desmit rubļu apmērā tādēļ, ka jūs strādājat "Sarkanā Metālistā" bez dokumentiem. Ir jau pagājis gads, ka jūs strādājiet bez tiem. Es jūs nedrīkstu šeit bez dokumentiem turēt." Sapratu, ka pēc nedēļas es tikšu atbrīvots no darba. Viena nedēļa pārdomām. Bez dokumentiem no milicijas pārvaldes mani nevienā darbā nepieņems. Mājās par šo sarunu neko neteicu. Darbā Zaķa kungam izstāstīju par savām jaunajām bēdām. Viņš mani mierināja: "Gan Dievs palīdzēs. Nedēļa ir liels laiks. Tu esi pietiekoši iestrādājies un radījis labus apstākļus priekš sevis. Es domāju, ka vajadzētu par šo lietu parunāt ar inženieri. Ja radīsies iemesls iet pie inženiera es tev to pateikšu." Tāds iemesls arī radās.
Kādu dienu inženieris pienāca klāt un uzaicināja savā kabinetā parunāties par jaunu produkcijas veidu. Gribot man parādīt ārzemju čuguna gludekļa modeli. Kabinetā viņš parādīja divus gludekļus. Viens no tiem bija izjauktā veidā. Man vajadzēja čuguna gludekļu daļu izgatavot modelī no alumīnija. Kad saruna beidzās es viņam paskaidroju, ka laikam nevarēšu šo darbu izpildīt, jo kadru daļas priekšnieks nelaidis mani pie darba Es viņam kā mācēju, tā paskaidroju, un parādīju filtrācijas zīmi. Inženieris pateica vienu vārdu: "Iģom." Tā nonācām, pie kadru daļas priekšnieka. Abi nonāca līdz konfliktam. Katrs aizstāvēja savu taisnību. Iesākumā "kadrinieks" uzvarēja. Mēs abi atgriezāmies inženiera kabinetā. Inženieris manu filtrācijas izziņu nebija atdevis. Viņš man lika apsēsties. Redzēju viņa sasārtušo seju. Viņš bija dziļi aizvainots, ka tāds kadrinieks viņam "lec acīs". Kādu laiciņu padomājis, griezās pie manis: "Kāpēc jums filtrācija neizsniedz dokumentus?" Atbildēju, ka to nezinu.
"Jūs bijāt vācu armijā un tikāt izsūtīts uz Gulagu?" "Jā, uz Komsomoļsku." Vēroju inženieri kurš sniedzās pēc telefona klausules. Nav savienojuma. Kur viņš zvana? Saruna notiek laipnā krievu valodā. Nojaušu, ka saruna noris ar kādu dienesta biedru. Tiek pieminēts mans vārds, uzvārds, fašistu armija un Komsomoļska. Vēl abpusēja laipnību izrādīšana un saruna ir nobeigta. Mirkli inženiera seja ir vēl smaidoša un tad viņš griežas pie manis. - "Es runāju ar savu dienesta biedru, kas strādā NKVD. Jums būs šovakar 19.00 jāaiziet uz Iekšlietu ministriju Raiņa bulvārī. Tieši precīzi mans draugs, majora pakāpē, iznāks uz ielas. Viņš no ministrijas iznākot īsu laiku pastāvēs un gaidīs jūs pienākam. Jūs nosauciet viņa vārdu un stādāties priekšā.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs