Ceļā uz jauno dzīvi
Tad „jumprava“, kas bija diezgan glīts skuķēns gadi divdesmit pieci teica lai uzgaidu un viņa man pa ceļu pavadīšot. Darbu beigusi ap 20.00 viņa noslēdza Arbeitsamti un mēs izgājām uz ielas. Kā jau ziemā ārā bija tumšs un aptumšojums bija tik pamatīgs ka grūti bija manīt ielas kontūras, kur nu vēl zināt kur kāju likt. Paņēmu fidiņu zem rokas un centos cik iespējams tai kavēt laiku. Abi gājām uz S bāņa pieturas vietu. Viņa man izpirka biļeti un braucām. Šī izkāpa ārā vienu piestātni ātrāk un pateikusi ka man jāizkāpj atvadījās no manis, teikdama, kad būšu iekārtojies, lai tās apciemoju. To arī solijos pie gadījuma darīt. Tak tas jau bija tikai solijums, jo kur tad man varēja būt meitieši prātā, kad pats tiko vilku kājas. Birkenwederā izkāpu ārā un pēc ilgas maldīšanās beigās uzgāju man vajadzīgo māju. Te vēl laiciņu maldijos pa dārzu līdz uzgāju tumsā durvis. Tiku ielaists un ar neticību saņemts. Bija jāuzrāda atkal papīri un jāpaskaidro kas esmu par putnu. Te nu pateica ka šie ogles saņemot tik maz, ka darba pietiekot tikai viņa diviem krievu strādniekiem un šie brīnējās kā nu darba pārvalde nākusi uz domām mani sūtit šurpu. Tad virtuvē dabūju mazliet ko ēst un tad jau bija trauksme. Mani nodzina pagrabā. Te nosēdēju kādas 10 minūtes un tad tā bija garām. Sekoju „saimniekam“ uz tādu kā garāžu. Viņš noņēma no smagā auto motora tādu kā eļļainu un ne sevišķi tīru brezenta segu un tai pašā ēkā uzveda augšā. Segu stiepu līdz. Zem paša jumta atradās maza istabiņa, kuŗā dzīvoja abi krievu strādnieki. Mājās bija no tiem tikai viens — pavecāks vīrs. Ar to nu parunājos cik pratu, bet tā kā man krievu valoda negāja, tad nekāda lielā runāšana neiznāca. Noklāju „segu“ zemē pats likos neizģērbies virsū un apsedzies ar mēteli. Centos aizmigt, kas man arī viegli izdevās. Otrā rītā piecēlos reizē ar abiem krieviem un gājām visi trīs brokastīs. Tad jau bija gaišs un varēja apskatīt apkārtni. Izrādijās ka šim ogļu pārdevējam vācietim ir diezgan bagātīgs īpašums. Uz paliela zemes gabala, kas iežogots ar betona stabiem un drāšu pinuma sētu. Pati māja diezgan glīta — trīsstāvīga — tanī dzīvoja Pats, viņa sieva, divi dēli un meita. Mājai apkārt bija košuma krūmi, viena siltumnica un grantēti celiņi. Tad tālāk nāca lielāks šķūnis kur es šo nakti pārgulēju. Tanī stāvēja viens traktors ar piekabināmo vāģi un viena smagā automašīna, kā arī ogles, kuŗas pārdodot „vecais“ bija šo bagātibu ieguvis. Viens no tā dēliem bija dienestā, bet otram draudēja iesaukums. Meita viņam strādāja, kā šī pate teica, arī Sachsenhausenas koncentrācijas nometnē kancelejā. Brokastīs pasniedza man divas šķēlītes maizes pie kam viena bija apsmērēta ar caurspīdīgu kārtiņu margarīna un otra ar smērdesu. Klāt melna kafija gan salda. Šādas brokastis bija mums trijiem. Paši vācieši ēda ko citu un citā istabā. Tikai to vien vēl novēroju ka cepeškrāsnī viņiem kāds cepetis cepās. Tad jau nebija brīnums ka pašam „vecajam“ vēl turējās pamatīgs vēderiņš. Tad nu viņi sazvanījās kaut kur un pats „vecais“ man sāka „klārēt“, ka viņam jau tie divi strādnieki ir par daudz, jo pašreiz nesaņemot viņš tik daudz ogļu un tā nu priekš manis darba nava. Es atbildēju ka man personīgi ir vienalga. Ka es labprāt brauktu pie mātes, bet tā ka man gestāpo to nelaida, bet nozīmēja darbu pārvaldes rīcībā un ar tās rīkojumu esmu še. Citur kur iet man nava, jo bez feniņa kabatā un dokumentiem es neko citu nevaru iesākt. Še es esmu un lai nu viņš gādā pa tālāko. Tad nu „vecais“ teica ka viņš esot sazvanījies ar savu „konkurentu“ (faktiski viņi viens otru nekonkurēja, jo valsts izsniedzot ogles uz kartiņām sagādāja pircēju pietiekami un tā ka ogles šie lieltirgotāji varēja paši iepirkt „niecīgā“ daudzumā — pāris vagonus nedeļā, tad tai pašā dienā kad vagoni pienāca, tie arī tika izpārdoti.) Tam esot vēl bez oglēm, arī kartupeļu pārdotava un tā darba vairāk. Šim arī esot strādnieki bet nepietiekami. Tā nu mani aizvedīšot turpu. Šis nu iedeva man savu jauno krievu strādnieku pa pavadoni un saņēmis savas mantiņas gājām turpu. Pa ceļam cik nu pratu krieviski aprunājos. Pēc tā vārdiem izredzes nebija nekādas labās. Kamēr šie, pie kā es biju pašreiz esot cilvēcīgi un dodot ēšanā visu uz galda, kas uz kartiņām tiek izņemts, tad mani jaunie saimnieki esot šai ziņā skopi un cenšoties pēc iespējas strādnieku apcirpt. Tā ka ne manā varā stāvēja izvēlēties saimniekus, tad gāju tik uz priekšu, ticēdams, ka gan jau tik slikti nebūs kā koncentrācijas nometnē.
Tā nu beidzot pēc pusstundas gājiena biju nonācis savā jaunajā vietā. Sasniedzām vienas vienstāvīgas ēkas, iežogotas ar sētu un lieliem vārtiem. Uzraksts vēstija.
E. Klesen. Kartoffel und Kohlen groß handlung.
Neuendorf. Haupsträße 10.
Tāda nu man bija jaunā vieta. Iegājām pa vārtiem vispirms pagalmā. Pagalms bija četrkantīgs, iežogots ar dažādām ēkām no visām pusēm. Gar ielu stāvēja dzīvojamā māja, tās galā bija piebūve, kuŗā atradās kantoris. Tad nāca vārti un ielai vēl piedūrās viena tāda kā šķūņa kā dzirnavas gals. Tad tālāk nāca palievenis, zem kuŗa stāvēja ogles, rati divēji — vieni izbraucamie un vieni darba. Tad tālāk kartupeļi. Pretīm dzīvojamai ēkai stāvēja ēka, kurā bija perons — maisu izlādēšana no auto. Tanī stāvēja vēl viens piekabināmais vāģis un divas vieglās mašīnas, viens mazais „mercedes“ gāzģeneratoru un otrs bija aizvēsturisks ševrolets. Tad tālāk nāca zirgu stallis, kurā stāvēja divi zirgi, kā vēlāk dabuju zināt tie nu piederēja pašam Klesenam kamēr automašīnas uz svešu īpašnieku, novietotas še tāpēc, lai pie biežās Berlīnes bombardēšanas tās netiktu bojātas. Blakus zirgiem stāvēja telpa, kuŗā atradās ap 30 vistu un divas zosis. Dzīvojamai mājai pa kreisi — skatoties no ielas arī bija piebūve, kas gāja visa pagalma kreisās puses garumā. Tanī atradās virtuve, viena kalpa istabiņa un tālāk divas garāžas. Tai vienā atradas vieglais „opel super“ un otrā atkal viens „mercedes“ tikai pārsegts. Tad tāda maza nojumīte un tanī samesti visādi dēļu gali un malka. Pagalma vidū stāvēja viena kaudze ogļu un viena kaudze koksa. Tur bija arī viena tāda mājiņa ar durvīm izgriestu sirdi un bedri apakšā, kas nemaz neharmonēja ar apkārtni. Tas nu bija vērojams uz pirmo acu uzmetiena. Tad sākās iepazīšanās ar tēlojošām personām. Vispirms mums tuvojās cienīga izskata pagara auguma, bet resna sieviete ar mežonīgiem auskariem. To mans pavadonis stādija priekšā kā manu nākamo priekšnieci — Klēsena kundzi. Tā palika laipnāka, kad dzirdēja ka runāju vāciski. Tad tuvojās arī otrs — pats Erichs Klēsens. Tas bija vairāk vācu zemnieka tips. Sarkanu seju un kaklu padrukns. Sarkanā deguna krāsa, kas jau sāka niansēties uz zilo, rādija ka tas ir ritīgs iemetējs. Tas mani sveicināja laipnāk. Mans pavadonis sveicināja un aizgāja. Tā nu paliku viņu rīcībā. Sekoju šiem viņa kantorī, kur šie pievāca manu „pasi“ tas ir zīmi, ka esmu izlaists no nometnes. Tad neļāva ne attapties un pats „Eriks“ teica: „Man bieži jābrauc uz laukiem. Pašam man mašīna sava, bet es iesēju to un iepērku no lauksaimniekiem kartupeļus. Tos tad Jūs uzlādēsiet uz mašīnas un vispāri skatīsaties lai mani neapkrāptu ar maisu skaitu vai citādi kā. Un lai Tu (no Jūs šis pārgāja tūlīt uz tu man pat atļauju neprasijis) ātrāk to saprastu, tad tūlīt brauksi man līdz. Bet vispirms noliec mantiņas (bez tā kas mugurā, man bija līdz vēl koferis, kuŗā iekšā atradās viena karote un vecs saplēsts vatēts deķis) un tad eji paēst. Tika saukta Gerda un ieradās vidējos gados sieviete, pēc izskata tāda, it kā tai pār seju būtu braucis pāri ceļa veltnis. Virs kreisās acs tai bija dobums — resp. trūka pieres kaula, zods tai nebija un diezgan nekārtīgi ģērbusies. Tā mani ieveda tādā istabiņā un pasniedza rūgtu kafeju un šķēliti maizes. Izzināju ka Gerda še ir kalpone un ar tās man sanāks bieži darīšanas. „Paēdis“ — ar to jau zīdainis nevar paēst — saņēmu vēl divas šķēlītes apsmērētu maizi — ceļam vakariņām. Tad kāpu smagā mašīnā — kur pats Eriks sēdās blakus šoferim un brauciens sākās. Dzīve rādijās nevisai jauka — jo kam saimnieks neatļauj ne iekārtoties, bet tūlīt liek pie darba tad zinu būs izdzīšana. Pats brauciens nebija slikts, jo ir jau diezgan jauki sēdēt mašīnā un apskatīt apkārtni. Interese man bija jau liela, jo tagad skatiju pirmo reizi Vāciju un varēju vēcot vācu dzīvi un ļaudis. Smagā mašīna bija vecs fords. Mēs piebraucām pie vienas mājas un man vajadzēja palīdzēt krāmēt mašīnā mēbeles un citus sīkumus. Cik varēja spriest, tad viens no saimnieka draugiem pārvācās kur dzīvot uz laukiem. Tak sāku domāt. Pēc izbraukuma zaļumos tas neizskatās, jo vēl tak bija 3.II.45. g. un tā tad priekš zaļumiem pa agru. Vēl skaidrāka tā bilde palika, kad mašīnā ielādēja uz 100 000 cigaretes un vairākus simtus cigāru. Tā tad tas bija kāds cigarešu veikalnieks, kas savu veikalu iztīrijis ņem krājumus līdz. Mēbeles nesot varēju novērot mājas iekšējo iekārtu. Tā nebija sevišķi grezna, bet mēbeles bija tā saliktas un novietotas ar gaumi, ka tās izveidoja mājīgu un skaistu dzīvokli. Vēlākā dzīvē man gadījās būt iekšā vienā otrā mājā un tur nācās novērot to pašu. Jāsaka ka še priekšpilsētās un ciemos gandrīz katram vācietim piederēja sava māja ar zemes gabalu. Šo īpašumu lielums atkarājās no īpašnieka bagātības, bet jāatzīst, ka visur bija parādība laba gaume un tīrība. Cik noklausoties sarunās, varēju spriest, tad še jau bija bēgšana. Tas jau laikus pārvācās pie radiem, kuŗiem vientuļā vietā atradās dzirnavas, lai pārlaistu kara vētras. Pēc viņu teicieniem — Sarkanā armija atradās tuvu. Kad bija viss salādēts, sākās brauciens tālāk. Ceļš vijās cauri sādžām un saimniecībām. Cik varēja spriest — tad še valdija lielbrungnieki. Beigās pret vakaru nonācām pie pirmā gala punkta — dzirnavām. Mēbelītes tika izlādētas un še dabuju pa pūlēm divas paciņas cigaretes un krūzi piena. Jāsaka ka tā bija pirmā un arī pēdējā krūze piena ko jebkad esmu no kāda vācieša saņēmis. Tad sākās brauciens tālāk. Bija jau nakts un lija lietus. Man kastē bija vēsti un nepatīkami, bet ne jau vienmēr dzīvē var dzīvot patīkami. Beigās iebraucām vienā sādžā un pieturējām pie vineas mājiņas. Izrādijās ka tā skaitās mana saimnieka mednieku mājiņa. Man bija brīnums, jo meža še nekur nebiju tā īsti manījis un vēl pati mājiņa sādžā. Tak nebija vaļas domāt. Iekuru krāsni un ēdu savu maizi. Saimnieks iedeva vēl no savas maizes, jo droši vien mans vājais izskats iedvesa viņa līdzjūtību. Tad smēķēju cigareti un likos gulēt. Otrā rītā jau diezgan agri biju kājās un sākās brauciens pie apkārtējiem saimniekiem. Tika nesti maisi ar kartupeļiem. Es biju pa vāju lai nestu un tā nu pirmo dienu man uzlika uz mašīnas saņemt maisus pretī un tos novietot. Smagi gan gāja, jo es nu tik pamanīju ka esmu tik vājš ka pat maisu ar kartupeļiem varu knapi kustināt. Tad nu mani izzoboja, bet es aizbāzu muti ar to: ka tādu mani ir pataisījuši kas? Lai nu kā beigās mašīna bija pielādēta un sākās brauciens „mājup“. Ap pusdienas laiku bijām atpakaļ. Dabūju aukstus kartupeļus un zosti. Kā jau kartupeļu lieltirgotavā kartupeļus varēja saēsties cik lien — tak kartupelis bez aizdara nav ēdiens — tad jau dzerot tēju ar stērķeli arī varētu dzīvot. Brīvā jau nu mani nelaida. Darbs atradās līdz vakaram. Pl. 19.00 meta darbam mieru un nomazgājušies gājām vakariņās. Te iepazinos ar saviem darba biedriem. Viens vecs vīrs — pēc tautības krievs — vārdā Grigorijs. Pēc dabas labsirdīgs cilvēks. Otrs vācietis uz 30 g pēc iskata padumš vārdā Gerhards. Tas tūlīt gribēja mani komandēt un to es pasūtīju d… jo mēs darbā bijām līdzīgi. Kā vecāks un gudrāks darbā komandēt viņš varēja, bet savā brīvā laikā es esmu pats par sevi noteicējs. Un tā nu mēs bijām no pirmās dienas viens pret otru vēsi. Pēc vakariņām, kas sastāvēja no smieklīgi maz maizes man parādija guļas vietu. Izrādijās ka vienā šķūnī, kur bija ierīkotas saimniekam dzirnavas, atradās iebūvēta maza, maza istabiņa, kurā bija viens skapis un divas gultas, un mazs galdiņš. Pašā stūrī atradās dzelzs krāsniņa ar bleķa skursteni caur sienu. Par mājīgumu nebija runa. Izrādijās ka man istabas biedrs ir Grigorijs. Manā gultā bija līdzšim gulējis Gerhards, bet tas kā jau vācietis un ilgadīgs strādnieks nu tagad bija dabūjis savu istabu. Kā jau tas bija parasts, sākās iepazīšanās. Izrādijās ka tas ir atrauts no Krievijas. Kad pateicu, ka esmu no Kzt lagera, tad tūlīt bijām draugi. Viņš bija tik gudrs, ka bija ielicis pelnos cepties kartupeļus, kuŗi te netrūka ar tiem pacienāja arī mani. Cik nu krievu valodā pratu, sarunājāmies, jo Grigorijs prata tikai krieviski. Tak rītu bija agri jāceļās un tad jau labāki ātrāk gultā. Gulta pati bija mīksta un ar pēļu segu. Kas bija balta uzklāta, bet tā ka vējs pa visiem stūriem un sienas šķirbām grieza ogļu putekļus, tad ātri viss pieņēma pelēku krāsu. Biju noguris un iemigu ātri.
Jau no rīta sešos tiku modināts. 6.30 brokastis un tad tūlīt pie darba. Ko darīt jau še netrūka. Arī komandētāju netrūka. Te nu sāku īsti iepazīties ar cilvēkiem kā tādiem. Šīs sazināšanas man nav skādējušas. Veikalu vēra vaļā astoņos un tad sākās īstā darba diena. Bet lai šo darbu veiktu, vajadzēja visu sakārtot.
Vispirms pa cilvēkiem un ēšanu, tad piedzīvojumi. Mēs strādnieki še bijām trīsi. Es, Grigorijs un Gerhards. Kā ceturtā skaitijās Gerda — kalpone. Tad kā saimnieks Erichs Klēsens ar savu sievu komandēja vēl viņu bērni 18 g. vecā meita Gilda un dēls, kuŗa vārdu esmu aizmirsis. Tad vēl bija divi veci, kuŗus saucām par grosfateri un grosmuteri, arī tie mūs komandēja. Vēl jāpieskaita divi medību suņi un viens klēpju sunītis. Tie saņēma labāku ēšanu kā mēs.
Ēšana pati bija tāda, ka mēs saņēmām kartiņas. Tā ka paši nebijām spējīgi kartiņas izpirkt un gatavot, tad kartiņas izņēma no kartīšu biroja saimniece un tās mēs neredzējām. Tā nu cik liela norma mums faktiski skaitijās nezinu. Tak mazā tā nevarēja būt. Mēs skaitījāmies smaga darba strādnieki un saņēmām arī noteikti smagā darba papilddevas — tas ir teoretiski.
Praktiski tā lieta bija savādāka. No rīta saņēmām divas šķēlītes maizes apsmērētas ar margarīnu un smērdesu pa vācu modei — tas ir ka maize tomēr cauri aizdaram bija redzama. Bieži vien desas vietā uz galda nāca pašvārīts cukurbiešu sīrups. Saprotams ka pēc tādām brokastīm un smagi strādājot cilvēks jau pēc pusstundas sāka gaidīt pusdienas. Pusdienās parasti bija novārīti kartupeļi, vai kartupeļu zupa. To varēja ēst cik grib. Tak zupas vērtība bija saprotama no tā ka gaļu tanī redzēja reizi mēnesī un tad to pašu mikroskopiskā daudzumā. Labi ja svētdienās saņēmām varītu olu klāt. Vakariņās bija parasti atkal kartupeļi jeb šķidra miltu zupiņa ar šķēlīti maizes. Svētdienās tad dabuju četras šķēlītes maizes un baltu kafiju. Pienu saimnieks ieguva no vienas kazas. Tas jau nu bija mums skaidrs ka pilnu devu nesaņēmām, bet kam gan varēja sūdzēties? Bieži vien novēroju ka no saimniekiem kāds pastaigājās ēzdams maizi apsmērētu ar augļu marmalādi vai desu. Dabīgi ka viņi daļu mūsu normas apēda. Tomēr lai nu kā dzīvot dzīvoju. Smagais darbs nāca man par labu, kļuvu spēcīgāks un mazliet pieņēmos svarā uz muskuļu rēķina. Tak nepietika ēdiens tam, lai varētu dabūt savu normālo svaru atpakaļ un tāpat spēku, bet gan knapi pietika lai varētu izturēt darba tempu.
Februāri un martu darba ziņā varēja devēt par mierīgiem mēnešiem. Lai gan saimniekiem bija divi zirgi, tak nebija darba ratu. Tā nu iznāca ka vismaz divas reizes dienā dabūjām krāmēt maisus tādos četrriteņu ratiņos un divi gabali vilkt tos pēc uzdotas adreses. Uz ratiņiem kādreiz bija uzlādēta tonna. Tur jau tādu kravu ir ko zirgam stiept, kur nu vēl diviem cilvēkiem. Labāk jau nu man bija ka dabūjām ratiņus vilkt abi ar Grigoriju. Tad mēs to darijām lēnā garā un bieži atpūtāmies, turpretī bilde mainījās ja vilcējs bija Gerhards. Tas vilka atspēries līdz galam un man dabīgi bija jādara tas pats, jo otrais tūlīt manija, ja tik stingri nevilku. Viņš, kas pavadijis visu mūžu tādā darbā to tā neizjuta, jo bija gandrīz divas reizes spēcīgāks par mani, bet man nonīkušam Kzt. lāgeri bija ko turēt. Stāvoklis bija labāks ja paliku „mājās“ pie svēršanas, te mani bieži vien ielika jo pratu valodu. Tā lieta ar svēršanu bija tāda. Mājas galā bija blakus vārtiem iztaisīta piebūve, kurā bija ierīkots tā saucamais kantoris. Šajā kantorī sēdēja vai nu saimnieks jeb visbiežāk saimniece. Pircēji nāca pa vārtiem iekšā un devās kantorī. Tur viņi uzrādija savas produktu kartiņas un saimniece nogrieza kuponus, saņemdama naudu. Pircējs saņēma zīmīti uz kuŗas bija rakstīts kas izsniedzams. Vai nu ogles vai kartupeļi un daudzums. Tad nu es izdevu. Būdams diezgan kustīgs, pateikdams kādu glaimu un maisu ielikdams ratiņos bieži vien saņēmu no pircēja dzeramnaudu vai kādus smēķus. (Vāciešiem gandrīz katram bija mazi ratiņi, kuŗos varēja pārvilkt smagākas lietas.) Pati saimniece man maksāja ar lielām pūlēm tikai 5 markas nedēļā. Ar dzermnaudām salasīju otras piecas dažu nedēļu pat 10 markas. Naudu jau nebija še kur likt, jo izdošanas še nebija nekādas iespējamas. Reizi nedēļā aizgāju uz kīno un ja bija iespējams svētdienu pavadīju alus veikalā sūkdams pa 20 feniņiem kausu „alus“. Ar svētdienām parasti bija tā, ka vajadzēja jau pirms pusdienām pazust no mājā, citādi vienmēr radās kāds darbs. Tā vienu svētdienu atbrauca viens ar smago mašīnu un man vienam pašam bija tā jāpiemet ar oglēm. Dabīgi ka saimnieks tādu pircēju nedzina prom kaut arī bija svētdiena. Un lai gan man šī diena bija brīva, tad tā ka biju viens no strādniekiem mājā, tad šis uzdevums piekrita man, jo saimnieks pats nekur roku nepielika. Un man pāris stundas no dienas šā bija galā, pie kam pusstundu pēc tam bija jālamājas ar Gerdu lai dabūtu siltu ūdeni ko nomazgāties.
Pats pie svēršanas nebiju muļķis. Devu pircējiem preci virs svara ar kilogramiem — tad ja pa savu laipnību saņēmu pretī no viņiem maizi jeb cigaretes. Moraliski tas varbūt nebija attaisnojami, bet tā ka redzēju kā iedzīvojas saimnieks un kā viņš mani izdzina — tad sirdsapziņas pārmetumus nejutu. Par viņa iedzīvošanās kāri varēja spriest no tā vien ka viņam gadu atpakaļ amerikāņi bija sadedzinājuši automašīnu — to sašaujot no gaisa. Un tagad gads vēl nebija apkārt kad viņš jau bija iegādājies jaunu mašīnu. Tāpat nepietika viņam ka biju nostrādājies pa dienu, bet cēla augšā mani naktī, kad atbrauca kāda mašīna, kuŗa bija jāizlādē.
Ar saviem līdzcilvēkiem satiku diezgan labi, vislabāk gan ar savu istabas kaimiņu Grigoriju. Arī ar Gerhardu varēja iztikt. Turpretī ar Gerdu sadzīvot galīgi nevarēja.
Tā izgāja uz to, kā mūs varētu mierīgā veidā spīdzināt. Tā piemēram vakaros nostrādājušies ar oglēm, bijām nokūpējuši melni. Gribās tak katram nomazgāties un tam nolūkam bija paredzēts silts ūdens. Tā ka Gerda vārija vakariņas, tad dabīgi ka viņai bija viens katls ūdens jāuzvāra, tak viņa vai nu uzlika uz uguns puskatlu, ka siltā ūdens visiem trim nepietika, jeb katlu uz uguns uzlika pārāk vēlu ka mums atlika izvēlēties vai nu mazgāties aukstā ūdenī lai tiktu tīri uz vakariņām jeb mazgāties pēc vakariņām un tās ēst netīriem. Arī ar ēšanu tā lieta bija tāda. No rītiem bieži vien, lai „taupītu“ maizi, tās vietā deva miltu zupiņu. Milti bija pietiekoši, tak Gerda zupu izvārija ar karoti miltu. Un tā mēs no brokastīm piecēlāmies ar sajūtu ka būtu izdzēruši tikai krūzi tējas. Zinams mēs jau pēc tam sūdzējāmies saimniecei. Atbilde bija zināma — ka zupa pietiekoši bieza esot tādiem kā mums. Bet pēc tam viņa Gerdai pateica lai nākošo reizi vāra zupu biezāku. Bet ko tas līdz. Pusdienas tāpat ar tukšu vēderu nostrādāts.
Ar drēbēm man tāpat bija muļķīgi. Staigāju ar tām pašām
cietumnieku drēbēm kā svētdienu, tā darbadienu. Dienu ritmā drēbes bija tā savazātas, ka riebās mugurā vilkt. Būtu jau pats tās izmazgājis, bet tad man nebija otras bikses ko vilkt mugurā.
Arī domas par nākotni man nedeva miera. Vispirms šis darbs nebija pa manai gaumei, otrkārt arī šī dzīve. Tad jau daudz labāk es justos, ja varētu strādāt kaut arī šo darbu dzimtenē. Bez tam zināju ka slims tiku izlaists no nometnes un šādos apstākļos mana slimība varēja tikai progresēt. Tak pie ārsta netiku un tā nezināju cik slims esmu. Arī termometra man nebija un līdz ar to nezināja kāda temperatūra man bija. Varbūt tā arī bija labāk, jo man nu nebija pamatota iemesla uztraukumam. No domāšanas vien jau uztraukumam nava vietas. Es sev iestāstīju ka neesmu vājāks kā citi un ja jau tie var turēt tad varu turēt es arī. Pāris vēstules sūtīju uz „mājām“ saņēmu arī atbildes. Tak liekas ka pirmo vēstuli māte nebija saņēmusi un tā viņa nezināja ka esmu slims. Nākošās vēstulēs par slimību nerakstiju, jo uztraukt māti jau nebija nozīmes. Patiesību jau tā vai tā viņa dabūtu pietiekoši ātri zināt un tā vai tā palīdzēt viņa tik un tā nekā nevarēja.
Sarkanā armija palēnām tuvojās. Agrāk vai vēlāk viņa būs klāt. Tad es būšu brīvs. Kāda tā brīvība būs nezinu, tak ceru, ka varēšu vismaz kaut cik cilvēciski dzīvot.
Beidzot saņēmu ziņu ka Sarkanā armija atkal dodas uz priekšu un atrodas vairs tikai 20 km attālumā. Neuendorfā taisa uz ielām barikādes, rok ierakumus un it kā gatavojas uz cītīgu pretošanos. Mēs staigajam un tikai smīnam. Tas jau pat bērnam skaidrs ka pretošanās ir veltīga un bez nozīmes. Ja jau pati vācu armija nevarēja nekā darīt, tad <valkstums> jau ne tik — tikai būs lieki upuri. Zinam ka mūsu mocības drīzi beigsies. Tiksim arī dzimtenē. Beidzot arī bēgļu kustība uz ceļiem rāda ka gaidītais brīdis vairs nav tālu. Interesantākais ir tas ka viena bēgļu straume dodas no laukiem uz pilsētu, bet otra no pilsētas (Berlīnes) uz laukiem. Abu straumju iemītnieki grib ar mazāko risku pārlaist kaŗa vētru. Te nu abas bēgļu straumes satiekas un rodas apjukums. Un dabīgi — rodas doma vai vērts doties uz priekšu uz to pusi no kurienes citi bēg. Mēs smejamies, jo mēs par bēgšanu nedomājām, mēs ietu pat pretim ja varētu. Ir sestdienas vakars. Lielgabalu dārdoņa tuvojas. Esam izvārguši, jo mums arī šodien ir bijis smagi jāstrādā. Nekas rītu būs svētdiena, ja nemaldos būs 21. aprīlis 45. gads. Abi esam tā gulējuši, ka neesam dzirdējuši Sarkanās armijas ienākšanu. Tā ienākusi jau 4.00 no rīta. Mēs pamodāmies 7.00. Sarkanās armijas kareivjus vēl neredzēja, jo atradāmies sāņus no galvenā ceļa. Interese un prieks man bija liela. Beigās arī pie mums ieradās viens Sarkanās armijas šoferis. Saimnieks to cienāja ar labāko kas bija mājās. Te vēl varēja redzēt kā cilvēki prot līst. Arī es trāpīju no labumiem, jo uzstājos kā tulks. Maz labuma jau no manas tulkošanas bija, jo valodu tak labi neprotu. Tad arī es aizgāju līdz galvenajai ielai, lai sagaidītu armiju. Piebrauca arī automašīnu kolonna. Parādiju remontdarbnīcu, kur šoferi pievāca akumulatorus. Tad gājām visi ārzemnieki līdz apavu veikalam, kuŗus pāris kareivju atvēra. Paņēmu divus pārus kurpju savai kājai. Mani zābaki no pastāvīgās lietošanas juka laukā un rezerves vajadzēja, jo ar basām kājām jau nebija staigāšana. Tad devos uz mājām. Pa ceļam iegriezos cigarēsu veikalā un nopirku paciņu cigaretes. Deva jau pa brīvu, bet paņemt bez naudas kaut kā nav manā dabā. Mājās mēs ar Grigoriju bijām lielie un svētdienas dienā pie darba negājām. Strādāja sīkumus vienīgi Gerhards. Ap pusdienas laiku mājas pagalmā piestāja uz īsu laiciņu dažādas armijas daļas. Ap vakaru Neuendorfai cauri devās poļu kareivji. Vezumnieki apstājās arī pie mums. To vadītājs apmetās pie paša saimnieka. Grigorijas uzsāka sarunu. Likām arī trūkties saimniekam. Tas tāpēc ka vakariņās maizes vietā pasniedza šķidru miltu zupiņu. Sapratām ka ja maizes nava, jāpietiek ar zupu, bet tas vēl nenozīmē, ka zupai jālīdzinās tējai it sevišķi tāpēc ka miltu tās vārīšanai mājās bija pietiekoši — veseli divi maisi. Tūlīt sūdzējām komandierim. Tas draudēja sodīt vainīgos. Saimnieks izgrozijās ar to ka vainu lika uz kalponi. Pagāja vairāk kā stundu kamēr zupu pavārija biezāku. Biju arī dienā pastaigāties pa apkārtni. Visi ārzemnieki — franči, itāļi, krievi un arī es uz ielas gājām smaidoši. Mūsu dzīves pazemojumi izbeigušies. Nesaku ka nīstu vāciešus. Viņu starpā bija daudz godīgu un sirds šķīstu cilvēku. No viņiem daudz varēja arī mācīties. Tak tomēr mēs nebijām brīvi un tagad šī nebrīvība bija beigusies, jeb vismaz likās ka beigusies. Vai uz priekšu būs labāk, nezinu — to rādīs nākotne. Nakti bija notikušas tomēr še mazas cīņas. Viena otra māja bija sašauta un viens otrs logs bija izdauzīts. Vēl vietām notika atsevišķas cīņas, kur turējās atsevišķi vācieši no tā saucamo <Voksturmu> vidus. Uz ielas gulēja arī viens otrs nošauts vācietis ar ieroci rokās. Gāju atpakaļ uz māju. Nakti likos gulēt vienreiz pa ilgiem laikiem gūtu apziņu ka esmu brīvs cilvēks. Domāju arī pa mājām. Te runāja ka jāpaliekot uz vietas, līdz sūtīšot mājā. Citi teica, ka katram pašam jātiek mājās kā redzot. Bet man un arī Grigorijam nebija tak nekādu dokumentu un tad jau bija tā jocīgi bez tiem doties ceļā.
Otrā rītā uzzinājām ka viens otrs no ārzemniekiem jau vakar devies uz mājām. Arī mēs ar Grigoriju vairs negaidījām. Saģērbāmies un gājām atstādami saimnieku bez atvadīšanās. Pa ceļam apjaut’jaāmies vienam otram no Sarkanās armijas komandieriem par ceļu uz kurieni jāiet un otrkārt arī par kauju vietām! Mūsu ceļš veda apkārt Berlīnei. Īsāks tas būtu tieši cauri Berlīnei, bet tā ka tā vēl nebija ieņemta, tad mums bija no svara prasīt ceļu, lai neiekultos frontes līnijā, kur mums nebija ko meklēt. Runāja ka no Berlīnes jau visus sūtot uz mājām. Tā tad ceļa mērķis Bergene. Vispirms devāmies uz Birkenvēderi. Tur sastapām vēl pazīstamus strādniekus. Tie bija bijuši gudrāki un ieguvuši divus zirgus un ratus. Tos pielādēja ar mantām un produktiem. Tad devāmies ceļā. Iešana vilkās lēni, jo zirgi bija vāji un knapi kustējās. Uz ceļa redzējām daudzus cilvēkus, kas piesprauduši savas nacionālās krāsas devās dažādos virzienos — pa īsāko ceļu uz savas dzimtenes pusi. Līdz vakaram bijām nobraukuši — nogājuši 35 km. Es aprēķināju ka tas priekš manis ir par lēnu — tad varu labākā gadījumā tikt mājās ne ātrāk kā pēc diviem mēnešiem. Tāpēc nakti pārgulējis šos pametu. Es aprēķināju ka nava vērts vilkties viņiem līdzi jo vairāk tāpēc ka viņi devās uz Ukrainu un es uz Latviju. Tā vai tā Varšavā mums būtu vēlākais jāšķiras un bez tam man nekas piederošs tajā vezumā neatradās. Tā apturēju vienu armijas mašīnu un šoferis bija tik laipns mani uzņemt. Tā atlikušos 20 km līdz Bergenai veicām nepilnā pusstundā. Te nu vajadzēja izkāpt un apjautāties pēc ceļa tālāk. Kamēr es tā grozijos man pienāca viens sarkanarmietis un uzprasīja tautību. Tik daudz jau krievu valodā sapratu. Kad pateicu, kas esmu — tiku aizturēts. Patīkami tas nebija, jo neviens neteica kapēc tiek aizturēt un ko ar mums iesāks. Tiku ievietots lāģerī. Izrādijās ka še tiek katrs nopratināts. Nometnē satiku vēl divus tautiešus. Nu vismaz bija cilvēki ar kuriem varēja parunāt mātes valodā. Ieradās arī viena sieviete, kas izlasija slimos aizvedot tos sev līdz uz slimnicu. Man jau vēl runāšana neveicās un tādēļ man grūti gāja ar runāšanu. Tas man bija pirmais sitiens, pašu valsts cilvēks atmet ar roku un pasaka ka neizskatos slims. Vai tā izturēties var pret cietušo. Bez izmeklēšanas pateikt ka vesels. (Tomēr tikai divus mēnešus vēlāk izrādijās ka ar to esmu tikai ieguvis). Nometnē ar ēšanu bija diezgan labi. Bija maize un arī šādas tādas zupiņas. Lai gan arī še ēšanas ziņā varētu daudz ko vēlēties. Tak vēlāk kad nometnes komandants pateica ka tagad kaŗa apstākļos transporta trūkuma dēļ nevar produktu pietiekamā daudzumā pievest izskaidrodams ka dzelzceļa līnija ir sabojāta un vēl nav līdz šejienei salabota, tā ka visu nākas vest ar automašīnām un frontes cīnītāji jau ir pirmā vietā. Tad jau arī sapratu, ka labi pat ļoti labi ir arī tā. Dzīvoju vien mierīgs un tīri nemanot pagāja tās pāris dienas līdz pratināšanai. Mani un vēl dažus izsauca uz komandanta ēku. Vienam un otram tika uzbļauts — laikam kaut ko bija nodarījis. Mana sirds sašļuka, jo lai gan apzinājos, ka neesmu nekā tāda darījis par ko būtu sodams, tad tomēr bija tā jocīgi. Tak grūti domājams ka pratinātājs ticēs manam stāstam bez kādiem dokumentiem un lieciniekiem, bet še šajā nometnē visi bija man sveši un es neviena nevarēju atrast, kas mani pazīstu. Beidzot nāca mana rinda. Tulka nebija un tādēļ visa pratināšana virzijās ar grūtībām. Tomēr jāsaka atklāti, pratinātājs ar mani bija laipns un nedusmojās ka runāju stostīdamies vārdus krievu valodā savā atmiņā meklējot. Humors jau bija. Piemēram nezināju krievu valodā vārdu „valsts“. Tas nāca priekšā stāstot ka mācījos Rīgas Valsts technikumā. Vārdu „valsts“ pratinātājam ieskaidroju ar zīmējuma palīdzību. Mans paskaidrojums bija šāds. Paņēmu papīru un zīmuli. Uzliku punktu un teicu ka tā Maskava. Punktam apvilku riņķi riņķī un teicu, ka tā ir robeža. Un visa zeme robežas iekšpusē ir „valsts“. Beidzot pratinātājs saprata. Tādā pat garā turpinājās pratināšana līdz beigām. Nometnē še Bergenā nodzīvoju apmēram divas nedeļas. Tad teica ka sūtīs mūs uz mājām un jāiet līdz dzelzceļa stacijai — tas ir tādai pie kuras jau pienāk vilcieni. Vis ceļa gabals bija jānoiet divās dienās — apmēram 100 km. Bija ko turēt. Kā jau pavasarī laiks bija karsts. Soļoju ar mēteli mugurā un briesmīgi svīdu. Citiem klājās vēl grūtāk, jo tiem bija savas mantiņas mugurā. Saule uz savu varu nelika ilgi gaidīt. Pēc pāris kilometriem uz ceļa pamazām sāka bērt mazvērtīgākas mantiņas — kā viens otrs krekls, vecākas bikses, kādas liekas zeķes un tā tālāk. Ka man nebija ko nest vairāk kā deķis, tad pievācu vēl vienu kreklu un aitādas vestīti. Nevarēja jau būt drošs kur ziemu pavadīšu, jo dzelzceļu stacijas vietā kā bija solīts jau runāja ka būs jāiet uz jaunu nometni un tas jau ir skaidrs ja vienreiz piekrāp, tad jau nava garantijas ka nekrāps arī uz priekšu. Mājās jau būšu, bet jautājums tikai kad. Ceļš veda cauri Berlīnes priekšpilsētai un tālāk. Ceļā arī uzzinājām ka Vācija ir kapitulējusi. Visi bija pacilāti, nu karam vienreiz ir beigas. Pret vakara pusi kad bija jau noieti gandrīz 50 kilometri kājas knapi varēja pavilkt. Arī vēders sāka prasīt savu tiesu. Bet bija labi. Drīz sasniedzām mazu pilsētiņu un vienā tukšā mājā atpūtāmies un taisījāmies uz naktsguļu. Izrādijās ka vienam no iešanas un citām nelaimēm, kas bija kā sekas no koncentrācijas nometnēs pavadītā laika uznāca sirds vājums un pret rīta pusi tas bija gatavs. Bija mazliet skumji un arī bailes ka nepiemeklē arī mani līdzīgs liktenis. Nebiju jau arī es vairs spēcīgais un vēl pie tam diloņslimnieks. Otrā rītā agri ceļš tika turpināts. Pret vakaru sasniedzām Naueni. Pilsētiņu gandrīz šķērsojām un otrā pusē tai apmetāmies vienā mājā. Tā bija liela ēka, kuŗā kādreiz bija bijusi kāda valsts iestāde. Še atradu priekšā vēl latviešus. Nu kopā bijām astoņi latvieši. Te dabūju nodzīvot apmēram nedēļu. Mēs latvieši iekārtojāmies visi vienā istabā — kuŗā bija kādreiz bijis birojs. Visas vecās aktis no skapjiem izmetām un pašus skapjus nogāzām gar zemi. Tā tika panākti divi labumi. Istaba kļuva lielāka un mēs varējām gulēt uz skapjiem kā gultās. Tas bija daudz patīkamāki kā gulēt tieši uz grīdas. Virtuve atradās vienā mazā nojumē pagalmā. Katru ēdienu reizi nostājāmies pa istabām un tad istabu kārtībā devāmies saņemt savu porciju. Par ēšanu nevarēja sūdzēties. Maizi un zupas saņēmām pietiekoši. Zupas bija labas, jo tanī svaiga gaļa netika žēlota. Mazgāšanās mums bija iekārtota pāri ielai atrodošā ķieģeļu noliktavā. No tur atrodošām flīzēm izbruģējām celiņus un nu vispār iekārtojāmies ērti. Šad un tad bija jāiet pastrādāt. Uz kartupeļu mizošanu gribētāju bija daudz, jo šis darbs skaitījās viens no vieglākiem un patīkamākiem. Kas gan nekaitēja sēdēt un sarunādamies mizot. Laiks aiztecēja nemanot, kas bija no svara. Še dienas jau gāja ļoti lēni, jo uz pilsētu jeb vispār mūsu novietni atstāt bija noliegts. Tā tad dzīve gandrīz kā cietumā. Man tā bija panesama diezgan viegli, bet vienam otram tā bija smaga, jo tie nebija pieraduši dzīvot ar ierobežotu brīvību. Bez tam par kartupeļu mizošanu dabūjām papildus porcijas zupu. Bija jau arī vēl šādi tādi citi darbi. Tā atceros ka mūs, apmēram 100 cilvēkus, aizsūtīja iztīrīt vienu skolu. Jo lūk vajagot sagatavot apmešanās vietu tiem Padomju Savienības pilsoņiem, kuŗus sagaidīja ierodamies no Angļu zonas. Skolas ēka bija diezgan liela, bet ļoti viegli cietusi kaŗa laikā. Liekas še bija jau cilvēki iepriekš dzīvojuši, jo kasēs neatrod vairs solus — tie bija sakrauti koridorā un daudzi salauzti, bet to vietā klasēs bija paaugstinājumi sasisti gulēšanai un mētājās veci salmi. Ar vārdu sakot mums visi netīrumi bija jāizslauka. Iztaisījām no lapām slotas un sākām slaucīt. Kad bija izslaucīts, tad vajadzēja visu izmazgāt. Neskatoties uz tik daudz cilvēkiem darba jau bija daudz, jo skolas ēka bija liela. Par šo un to vajadzēja arī pabrīnīties. Tā netīrumus un salauztos solus meta vienkārši ārā pa logiem pagalmā. Tas nu nebūtu nekas, bet tīrīšana ķēra fizikas un ķīmijas kabinetu. Visas mašīnas, ķimikālijas, diagrammas lidoja arī pa logiem laukā. Ārā — skolas stūrī sakrājās dažādu lūžņu kaudze līdz otram stāvam. Tad sekoja arī dabas zinību kabinets. Burkas ar spirtā atrodošiem dzīvniekiem tika attaisītas un spirts izdzerts. Pārējais lidoja pa logu laukā. Kad jau bijām tīrīšanu gandrīz pabeiguši, pamanījām ka lūžņu kaudze sākusi vienā malā degt. Tā ka salauztie soli un salmi ir labs materiāls ugunij, tad bija jābaidās ka skola nosvils līdz. Visi steidzīgi metāmies dzēst. Visu degošo kaudzi izvandījām un aizšķūrējām prom no skolas. Tā nu skola palika vesela, tikai ar mazliet apkvēpušu vienu pusi. Tad sākās spriedelēšana par uguns izcelšanās iemeslu. Nospriedām ka tur būs bijis ķīmijas kabineta fosfors, kas pa logu ārā mests — traukam saplīstot būs nācis saskarē ar gaisu un tā uzliesmojis, aizdedzinot līdzi arī kaudzi.
Un pavisam citādi garšo vakariņas, ja ir dabūjis mazliet izkustēties. Divreiz nedēļā atbrauca ceļojošais kīno un mēs varējām skatīties filmas. Nevarēja jau teikt ka šīs filmas būtu jaunas, jo no biežas rādīšanas tās bija jau nolietojušās. Tomēr skatīties varēja. Tikai bēdīgi ka nevarēja izlobīt saturu, jo valodu nesaprazdams, nespēju saprast redzētās situācijas. Še pirmo reizi sākās man asiņošana. Jutos arī briesmīgi noguris un staigāju riņķī ar paaugstinātu temperatūru. Aizgāju pie ārsta. Tas mani izklaušināja un pateica, ka mani ievietos slimnicā, pagaidām iedodams opiju. Bet opijs līdz pret sāpēm un caureju, bet manā lietā tas ir pilnīgi nederīgs. Uz slimnicu man bija jāgaida, jo lūk tā te tuvumā neesot un tiklīdz pāriešot pēc pāris dienām jaunā vietā, tad tikšot arī es slimnicā. Tā nu pēc pāris dienām soļojām tālāk un izgājuši cauri dažādiem ciemiem nonācām bijušās vāciešu kazarmēs. Vieta bija skaista. Kazarmēm riņķī bija mežrozes, kas pašreiz bija pilnos ziedos. Mums latviešiem ierādija kopīgu istabu kopā ar lietaviešiem. Nekas — sadzīvojām ļoti labi. Še bija arī iekārtotas dušas un varēja mazgāties cik bieži gribējām. Es jau sāku iet pie ārstiem. Te ārste atkal solija man slimnicu, bet laikam negribēja uzņemties pūles kārtot formalitātes, kas ar to saistītas. Tā nu man vajadzēja gaidīt. Kad pagāja jau vairākas dienas un nekas vairāk par solījumiem nenotika, tad dabuju vienu no krievu biedriem. Tam visā mierā manu stāvokli ieskaidroju un kad tas bija visu sapratis, tad gājām abi pie nometnes komandanta. Cits jau nekas neatlika. Nometnes komandantam jau nebūtu tik daudz laika un pacietības gaidīt, kamēr es nemākulīgi visu izstāstu, bet tā nu ar krievu biedra palīdzību tā lieta tika ātri kārtota. Komandants tūlīt mani nomierināja — nav jau joka lieta kad jāredz ka pēc katras klepošanas nāk sarkanas krēpas. Drīz pēc tam viņš izteica rājienu ārstei un rezultātā es tanī pašā vakarā atrados slimnicā. No šejienes tad nu sākās mans gājiens pa slimnicām. Vispirms manio nomazgāja. Tad atņēma drēbes, izsniedzot slimnicas veļu un veda uz gultu. Jāsaka ka gultas biju saliecamās karalauku gultas ar brezenta drēbi matrača vietā, bet šādās gultās ir tā mīkstākā gulēšana. Tad nāca ārsta caurskate. Tas bija kāds kapteinis pēc dienesta pakāpes. Rentgena še nebija jo tā jau bija frontes ceļojošā lazarete. Tā nu ārstam bija jāapmierinās ar klaušināšanu. Kādā mērā esmu slims — to viņš man nepateica, bet to ka esmu slims, jau zināju agrāk. Tā tad nekā jauna. Te bija pāris māsiņu, kas bija ļoti laipnas. Dienas lielāko daļu un tāpat arī naktis pavadīju gulēdams. Ar ēšanu še bija svētki. Visādi cepeši, kompoti, sviesti un tauki un viss tādā daudzumā ka varēju pārēsties un tomēr visu nevarēja apēst. Strauji paliku manāmi resnāks un pats jutos spēcīgāks. Uzbarošanai vēl deva trijas reizes dienā zivju eļļu. Ilga palikšana še likās nebūs, jo mani runāja par mājās braukšanu. Bija jau gan man skaidrs ka solītais makā nekrīt un mājās vēl tik drīzi netikšu. Tāpēc dzīvoju vien mierīgs bez straujām domām, priecādamies pa dabu. Te vienu vakaru notika strauja kustība. Mūsu gultiņas krāva mašīnās un no citām mašīnām krāva atkal citas gultiņas laukā un lika tās pirmējo vietā. Kā dzirdēju, tad mainījās lazaretes. Mēs palikām uz vietas un tikām nodoti jaunās lazaretes rīcībā. Šoreiz ārste bija sieviete virsleitnanta pakāpē. Sākās tā pati klaušināšana. Tika pildīta slimības vēsture, kurā atkal nāca parastie jautājumi. Dzimšanas gads, vārds, uzvārds, tēva vārds, kad un kar ko slimojis par citiem ģimenes locekļiem un tā tālāk. Šoreiz zivju eļļas vietā saņēmu trīs reizes dienā pa tabletei kaļķa. Māsas bija tikpat laipnas kā vecās, radās arī jauni slimnieki — visi krievi. Ar tiem sarunājos kā nu pratu un jutu ka ar katru dienu nemanot piemācos klāt pa jaunam vārdam. Drīz vien biju jau tiktāl, ka varēju tīri labi saprast ko runā. Pašam runāt man vēl neveicās, bet tomēr varēju izteikt visu ko gribēju, jo manu domu klausītājs saprata. Še noturējos apmēram nedēļu. Tad teica ka pārsūtīs uz citu slimnicu. Bija jāsaņem drēbes. Te nu izrādijās ka lazaretēm mainoties bija pievācis viens drēbes. Cilvēciņu, kas saņēma mūsu drēbes un to vietā izdeva kvīti nevarēja atrast. Tā nu kvīts nederēja vairs, jo kam tu sūdzēsi un lai nebūtu jābrauc plikam, tad izsniedza tādu noplukušu vācu formu, kas man bija stipri par platu un īsu. Par tādu laupīšanu biju stipri sašutis, bet atradu arī labās puses — līdz ar zābakiem, kas jau bija stipri izjukuši un drēbju pazušanu, šajā nelaimē atradu iepriecinājumu, ka biju paturējis kājā savas jaunās kurpes — kuŗus saņēmu pie sarkanās armijas ienākšanas. Nu vismaz ar plikām kājām apkārt nebūtu jāšļūc un kurpes kā jau jaunas vēl vismaz gadu turēs. Tad šā apģērbtus mūs ielika smagā mašīnā un veda uz apmēram divi simti km attālo Hohenlütcheni — kas agrāk bija vāciešiem kūrorts. Visa slimnica sastāvēja no trim lielām ēkām skaista parka vidū. Arī iekšiene bija iekārtota brīnišķīgi. Tiku ievietots tādā mazā istabiņā ar trim gultām un diviem klusiem slimniekiem. Še jau kā parasts vispirms gāju vannā, tad atkal slimības vēstures pildīšana. Še pirmo reizi prasija arī vecmammiņas priekšvārdu. Ar ēšanu arī še bija ļoti labi, tikai šo to deva jau knapāk. Tak ko dabūju, jau pilnīgi pietika lai aizvien uzbarotos. Še bija arī rentgens un caurskate rādija ka labās plaušas galotne ir apēnota. Dienas vienu pusi pavadiju guļot, bet otro pusi izlietoju iepazīstoties ar apkārtni. Še tuvumā bija ezeriņš. Tā krastos bija iekārtojuši bijušais vācu slimnicas personāls ģimenes dārziņus. Vācieši vairs nebija, bet daba ģimenes dārziņos bija nobriedinājusi dažādus augļus. Nāca gatavas jāņogas un tā mēs vesels bars dažādu tautības slimnieku nodarbojāmies ar jāņogu plūkšanu un ēšanu. Še dabūju nodzīvot arī apmēram nedeļu. Tad atkal mani sūtīja tālāk. Šoreiz nākošais ceļa mērķis bija Landsberga. Mūs, desmit cilvēkus, salika mašīnā un aizveda uz vienu tādu pagaidu airodromu. Tur stāvēja 5 „stārķi“. Katra lidmašīna uzņēma pa diviem slimniekiem bez lidotāja. Drīz ierūcās motori un lidojums sākās. Še izrādijās ka otrs slimnieks arī ir latvietis vārdā Harijs — pēc nodarbošanās grāmatvedis. Mēs ērti sēdējām kabīnē un pa lodziņiem vērojām apkārtni. Lai gan tas bija mans pirmais lidojums manā īsajā mūžā, tomēr jutos lieliski. Pa pāris stundām nolidojām tīri nemanot tos 250 km gaisa līnijā, kas bija līdz Landsbergai. Vēl pāris riņķi pār kara laikā izpostīto pilsētiņu un mēs nosēdāmies. Jāsaka ka pati nolaišanās sagādāja tādu jocīgu sajūtu, bet bailes nebija. Smagā mašīna no slimnicas mūs jau gaidīja lai aizvestu uz mūsu slimnicu. Biju priecīgs, jo nu, pēc kartes spriežot, biju pietuvojies niecīgu gabaliņu tuvāk savai dzimtenei.
Še slimnīcā man tā nepatika, jo tās iekārta bija primitīvāka. Arī daudzās mušas nelika mieru. Tak pēc piedzīvojumiem zināju ka ilga palikšana še nava un tādēļ pa tādiem sīkumiem kā mušām daudz neuztraucos. Arī še uzkrita sevišķi viena lieta un tā bija atteju tīrība. Lielākā daļa no slimniekiem uz brilles kāpa ar kājām, tādā kārtā par tīrību nevarēja būt ne runas. Tak arī tas bija paciešams. Nodzīvoju še nedēļu un tad mūs salādēja trijos autobusos un veda uz Pozeni. Viens etaps tuvāk mājām. Pret vakaru iebraucām Pozenē. Te izrādijās ka šinī pilsētā ir vairākas lazaretes, bet tā kā brauciena vadītājs nekā nebija organizējis, tad mūs nevienā lazaretē negribēja ņemt pretī. Autobusi nostājās kādā laukumā un mēs iepazināmies ar tuvāko apkārtni. Še bija dzīvība. Tagad tā bija poļu pilsēta. Visur bija labi ģērbti poļi redzami. Veikāli bija pilni ar pārtikas produktiem. Tikai cenas gan bija milzīgas. Desas te maksāja 200 zlotu, sviests 250, maize tāds mazs baltmaizes kukulīti 35 zloti un t.t. Kaut ko nopirkt nebija ko domāt. Pēc pāris stundu gaidīšanas, uzzinājām ka vienā lazaretē vieta ir un brauciens turpinājās. Pa vārtiem iebraucām lielā pagalmā. No visām pusēm to apņēma lielas ēkas. Divas no tām bija veselas un otrās divas izdegušas. Agrāk še skaitījušās vāciešu kazarmes, bet tagad še bija ierīkota pamatīga Sarkanarmijas lazarete. Vispirms mūs ieveda pirtī un nomazgāja. Tad iedeva tīru veļu un aplika deķi ap pleciem. Tad nu apakšveļā pēc pirts mūs veda pāri plašajam pagalmam uz otru ēku. Ar to pietika, lai pašā vakarā, kad saņēmām termometru, būtu 39,5˚. Tak tas pēc pāris dienām pārgāja un es sāku staigāt. Kad pēc pāris dienām viena daļu transportēja tālāk prom, es tiku ievietots vienu stāvu augstāk.
Tur bija labāk — jo bija siltāks un mīkstākas gultas. Nāca arī ārsta caurskate un še nu ārste teica ka jāsāk plaušu gāzēt. Neko darīt, gāzēšana tika uzsākta un es jutos labāk. Temperatūra palika normāla un klepus vairs tā nemocija. Še izrādijās ka personālā strādā daudz Krievijas latvieši, ar kuŗiem varēju sarunāties mātes valodā. Dzīve še bija gandrīz kā leiputrijā. Ēšanas ziņā še bija vislabāk no visām lazaretēm. Es vēl piepalīdzēju kopējai no virtuves nest pusdienas un par to dabuju kompotu un pienu cik lien. Nu jutos jau tīri spēcīgs. Arī ar gulēšanu tiku labi iekārtojies. Vienā vietā ēkai jumts bija sabombardēts, tak griesti istabai bija veseli. Šo istabu turēja tukšu. No sākuma mūs ievietoja vienā lielā istabā ar 15 slimniekiem. Tak šādā daudzumā miera nebija, jo naktī ejot uz atteju durvis tika stiprāk pievērtas un tā es nekāds gulētājs nebiju. Tā nu izprasījis ārstei atļauju pārvācos uz tukšo istabu. Man vēl piebiedrojās otrs latvietis un viens ukrainietis. Mums bija klusi un mierīgi. Logi stāvēja vaļā un par svaigo gaisu nebija jāsūdzās. Vienīgi lietainā laikā sāka no griestiem pilēt ūdens. Tak tas nebija nekāds ļaunums, pavilku gultu sāņis un gulējām tālāk. Un tā kā bija vasaras vidus, tad lietus lija reti, bet gan pieturējās saulains un karsts laiks. Arī še ar atejām bija bēdas — tajās valdija tāda netīrība, ka tiešām bija nepatīkami tajās ieiet. Katru pāris dienu ceļojošais kīno mums slimniekiem izrādija filmas. Vienreiz personāls uzstājās ar teātra izrādi, kur vislabāk tēloja II. nodaļas māsa. Grūtības vēl radija valoda, bet nu jau daudz maz sapratu ko citi runā Rakstiju arī vēstuli uz mājām, tak atbildi aizvien nesaņēmu. Tas lika bieži vien nodoties ar bažīgām domām, jo ja mājās neviena nav, kas zin kur gan tad palikšu. Tak sevi mierināju ka sliktāk kā koncentrācijas nometnē vairs nevar iet. Nāca jau jūlija beigas un man bija jāpošas tālāk uz filtrācijas pamatu, kas tiešām sūtot uz mājām tādus kā mūs. Tā nu vienu dienu man lika taisīties uz braukšanu. Pēdējās dienās bija lietus un laiks bija vēss. Visa daba rādija ka rudens un tam sekojošā ziema vairs nav aiz kalniem. Ar nožēlošanu skatījos uz kurpēm, kas bija gan stipras, bet nezin vai būs piemērotas tālākam gājienam pa dubļiem, un vēlāk pa sniegu. Un to, kas priekšā man vēl stāv, neviens, vismazāk es, varēju paredzēt. Tāpat manas drēbju lupatas bija pietiekošas siltam laikam, bet tagad lietu tās sildīja nepietiekoši un kas vēl būs tālāk rudenī. Runāju ar ārstes lai izsniedz vēl kādu vecāku drēbju gabalu. Tā runāja tālāk ar noliktavas pārzini un es dabūju klāt vecu šineli, kas bija man stingri par mazu, bet tomēr labāks nekā nemaz. Kurpes man bija jāatdod un to vietā izsniedza vecus tankus. Tie vēl bija izturīgi. Tak tiem bija viena nelaime. Zole zābakiem bija pienaglota ar naglām, pie kam īsākā no tām bija vismaz 5 cm gaŗa. Naglu gali iekšpusē bija atlocīti, bet to dēļ ar zeķi iet bija neiespējami. Labi ka viņi bija mazliet pa lielu un tā varēja izlīdzēties kāju aptinot ar biezākiem autiem vairākas reizes. Nu mūs ielādēja vilcienā un braucām. Tak atkal nāca vilšanās. Mūs izlādēja Gņēzenē un aizveda atkal uz vienu slimnicu. Te satiku priekšā tos, kas bija kā slimi savākti Bergenē. Izrādijās ka no Bergenes viņi bija atsūtīti tiešā ceļā uz šejieni un visu laiku dzīvojuši še, kamēr es pa to laiku biju svaidīts no slimnicas uz slimnicu.
Sāku iepazīties ar apkārtni un ēdienu Še satiku priekšā vienu ebreju Bergmani no Rīgas. Sāku ar šo sarunāties. Mana galvenā interese bija par ārstēšanu, jo mani ik pa divām nedēļām bija jāuzgāzā un drīz — pēc pāris dienām — šis ‘termiņš’ beidzās. Gāzēšanu še izdarot kāds ārsts divas reizes nedeļā, kad tas speciāli še ierodās no pilsētas. Bet ikdienas še uzturoties kāda cita ārste, kas tad slimniekus uzmanot. Tak esot arī gadījumi, ak gāzējošais ārsts nerādoties pat pusotras nedēļas. Tā tad izredzes nav skaistas. Arī ēšana še bija slikta. Vakarā dabūju divas karotītes aukstu biezputru. No rīta bija maize un mazliet sviests. Cukuru izdeva reizi pa nedēļu. Man nācās novērot ka māsas un kopējas izturējās pret slimniekiem diezgan nepieklājīgi un katra vārda galā varēja dzirdēt „fašists“. Tak lielākā daļa slimnieku še bija izgājuši cauri koncentrācijas nometnes un tā tak nebija mūsu vaina, ka nākam no Vācijas. Ar vārdu sakot pārmaiņa man bija satriecoša, jo lai gan še bija labāka ēšana un cilvēcīgāki apstākļi, kā vācu koncentrācijas nometnēs, tad pēc visa piedzīvotā iepriekšējās slimnīcās, kur ar mums apgājās laipni un ēšana bija pārpilnībā, še ienācu kā ellē. Vienīgā vēlēšanās un doma bija ātrāk tikt no šejienes prom. Tā nu brīdī kad ārste pildīja tradicionālo slimības vēsturi, teicu ka jūtos labi un vēlētos braukt tālāk uz filtrācijas pamatu Vreščinā. Ārste piekrita un otrā dienā es tiku iesēdināts vilcienā un vakarā biju jau filtrācijas punktā.
Še tikām ievesti vispirms kancelejā un reģistrēti sarakstos. Dabūjām arī ēdienu kartiņas veselam mēnesim. Faktiski ēdienu šo izsniedza virtuvē, bet kartiņas vajadzēja tāpēc, lai viens cilvēks nevarēju izmānīt divas porcijas. Tad mūs uzveda uz bēniņiem, kur bija pirmā nakts jāpavada. Tā saucamā karantīna. Otrā dienā veda uz pirti un tad tālāk pie ārsta, kas apskatīja vai nava kāda veneriska slimība. Tad uzmeklēju pārējos latviešus. To te bija vēl trīs un tā mūs divus atbraukušos pieskatot mēs sanācām kopā veseli pieci. Par ēdienu še nevarēja sūdzēties, tak tas bija mazliet par maz. Tā nu viens otrs, kam to drēbju lupatu bija vairāk, gāja uz tirgu un tās iztirgoja un par iegūto naudu pirka produktus. Tā ka man nekas lieks nebija, tad iztiku tāpat. Interesējos arī par to, kad būs transports uz mājām. Izrādijās ka ar transporta jautājumu še ir grūtības. lai gan Polija skaitījās draudzīga valsts Padomju Savienība, tad ne labprāt poļi deva tukšos vagonus un lokmotīves Padomju Savienības rīcībā. Otrkārt tā ka dzelzceļi atradās bēdīgā stāvoklī (vācieši atkāpjoties tos bija stipri sabojājuši un tik īsā laikā jau nebija iespējams visu salabot) tad kustība pa tiem nevarēja notikt strauji un armijas transportiem tak aizvien piekrita pirmā vieta. Sakarā ar visu to, vagonus filtrācijas punkta rīcībā nodeva apmēram reizi mēnesī un tad arī ierobežotā skaitā. Tā nu visi uz reizi uz mājām nevarēja tik, bet tikai tik daudz, cik vietas bija padotos vagonos. Lai neizceltos sajukums, tad braucējus ņēma reģistrācijas kārtībā — tas ir kas pirmie ieradās filtrācijas punktā, tie pirmie arī brauca. Izzināju arī, ka pēdējais transports aizgājis nedēļu atpakaļ, bet kad būs nākošais vēl nav zināms, bet to sagaida apmēram pēc divām nedēļām. Tā tad atlika dzīvot un gaidīt. Par garlaicību še nebija jāsūdzas. Mēs pastaigājāmies pa pilsētu un tuvo parku. Kas bija bagātāks, varēja aiziet u kino. Tad vēl šad un tad no mums pašiem starp atrodošiem māksliniekiem tika sarīkoti vakari, kur uzstājās ar dziesmām un dejām, pēc tam dejojām savā starpā. Vienu reizi uzstājās arī itaļu grupa. Tā nospēlēja uz akordeoniem pazīstamākus muzīkas gabalus un vēl šo to. Tā laiks gāja un pienāca diena kad vajadzēja atkal plaušu uzgāzēt. Nu stāvēju lielas izšķiršanās priekšā. Vai braukt jeb palikt. Lai uzgāzētos man bija jābrauc uz Pozeni uz slimnicu. Gāzēšanu kavēt varēja augstākais pāris dienas. Ja nokavēja pa ilgu tad iespiestais gaiss varēja viss iziet, plauša atnākt vecā stāvoklī — pielipt krūšu kurvi un pieaugt. Tad nu procesam uz priekšu ejot pa otrreiz gāzēšanu vairs nevarētu uzsākt un tad jau beigas ir skaidrs. Turpretīm braucot iznāca tā ka vilciens gāja uz Gņēzeni un no rīta agri Gņēzenē bija jāpārsēžas uz Poseni ejošā vilciena un Posenē varēja tikt ap pusdienas laiku. Nu kamēr uzgāzēja un tādā pašā ceļā tika atpakaļ — tad tikai atpakaļ nometnē varēja būt vakarā vēlu. Vagonus mums solīja jau sen atpakaļ. Tas nozīmēja ka vagoni var pienākt kuru katru dienu vai nakti. Iesēšanās notiktu ātri un tā nu varēja viegli notikt ka atpakaļ atbraukuši mēs redzētu ka transporta vagoni pienākuši un ar pārējiem aizbraukuši uz dzimteni un tad man būtu jādzīvo viens mēnesis pa virsu līdz ierastos nākošais transports. Nodzīvoju trijas dienas virs termiņa un tad nu cits nekas neatlika kā braukt. Nometnē bija vēl viens, kuŗam arī bija jābrauc gāzēties. Tā nu abi aizgājām uz kanceleju un dabūjām zīmi ceļam. Posenē ārste sagaidīja mūs laipni. Gaiss gāja un varēja uzgāzēt. Tā ka ar visiem man bija bijušas labas attiecības, tad dabūju paēst un vakarā bijām atpakaļ. Satiksme notika tādā kaŗtā, ka varēja Padomju Savienības pilsoņi pasažieru vilcienos braukt pa brīvu. Un par piederību Padomju Savienībai jau norādija punkta izdotā ceļa zīme. Transports mūsu prombūtnes laikā nebija vēl pienācis. Tā nu dabūju vēl nedēļu nodzīvot, līdz vienu dienu bija visiem jāiet uz pratināšanu. Man būtu klājies bēdīgi, jo valodu nepratu. Labi ka ēbrējs Bergmanis nāca pa tulku. Vienā otrā gadījumā manam stāstam laikam neticēja, jo saņēmu āķīgus jautājumus. Lūk, pateicoties Bergmanim, kuŗš arī bija Rīgā nodzīvojis gandrīz līdz pēdējam laikam un strādādams vāciešiem mana stāsta pareizību zināja un varēja apliecināt. Un par viņa vārdiem jau šaubīties nevarēja, jo tas tak visiem bija zināms, kā vācieši apgājās ar ēbrējiem. Tad nu dienu vēlāk saņēmu dokumentu ka tāds un tāds pilsonis ir tādā un tādā punktā nofiltrēts un atrodas ceļā uz tādu un tādu savu agrāko dzīves vietu. Pēc pāris dienām, pēc šāda dokumenta saņemšanas, beidzot pienāca vagoni. Saņēmām uzturu 5 dienām un pēc saraksta vēlāk nākušie šinī transportā netika. Palicēju palika uz 200 cilvēku. Vagonu lielums bija atkarīgs no cilvēku skaita. Tā manā vagonā kāpa Latvijas, Lietuvas, Smoļenskas pilsētas, Kaļiņinas un Ļeņingradas pilsoņi. Tā ka mēs bijām kopā 40 cilvēku, tad dabujām lielo vagonu. Pārējos vagonos kāpa citas republikas. Katrs vagons izvēlēja vecāko, kas saņēma zīmi uztura saņemšanai priekš visa vagona. Stacijā nostāvējām līdz vakaram un tad sākām kustēties ceļā uz dzimteni. Mūsu ešalons sastāvēja no 20 vagoniem, pie kuŗiem vēl bija piekabināti citi sveši preču vagoni. Manas ilgas pēc mājām bija lielas u likās ka vilciens iet pa lēnu. Daudzās stacijās stāvējām pa piecām un vairāk stundām. Varšavā nostāvējām pat veselu diennakti. Tad atkal braucām un pie vakara nonācām mazā stacijiņā. Nāca jau ceturtā diena uz beigām daudziem, arī man, pārtika bija jau izbeigusies. Katrā apstāšanās vietā gājām sirot. Viens gāja pēc ūdens, otrs ieklupa tuvējā kartupeļu laukā, un trešais gādāja malku. Tad visi kopīgi kartupeļus nomizoja un uzvārija. Tā vismaz bijām paēduši. Ja stāvējām pa nakti, tad vēl pasirojām pa ābolam, vai plūmei. Bija arī stacijas kur pieturēja tikai minūtes piecas. Katrā stacijā vilcienam riņķī saklupa vecenes un bērni, kas pārdeva visu ēdamo un dzeŗamo. Naktis kā jau augusta beigās palika vēsas. Savu iespaidu deva arī tas ka virzījāmies uz ziemeļiem. Šaurā rūmīte un šinelis neļāva ērti gulēt un apsegties. Tā nu bieži vien no rītiem biju agri atmodies un ja vilciens stāvēja, tad izgāju pastaigāties lai izstaipītu un sasildītu savus nospiestos un nosalušos kaulus. Tā nu atradu pie viena vagona 20 zlotu gabalu. Ar to varēja knapi puskukuli maizes nopirkt. Tomēr es nebiju ilgi dabūjis pīpot un tāpēc nopirku tabaku, jo ēst jau varēja visur vieglāki dabūt. Tiko bijām arī saņēmuši pārtiku priekš nākošām piecām dienām. Tur bija maize, Amerikas speķis, putraimi, olu pulveris un cukurs. Vienīgi trūka tabakas un tā nu pa atrasto naudu man tagad arī bija. Beidzot pēc veselas nedēļas braukšanas nonācām Padomju Savienības robežu pilsētā Brest-Ļitovskā. Vilciens še īsu laiciņu pieturēja un gāja tālāk uz 3 km attālo preču staciju. Nu tikai noskaidrojās ka vajadzīgs uz mūsu dokumentiem kāds robežu N.K.V.D. spiedogs. Daudzi bija tik gudri bijuši un šo dabūjuši. Mēs pārējie uztraucāmies un naktī klupdami, krizdami, pa sliedēm skrējām atpakaļ uz pasažieru staciju.
Tās tuvumā robežu N.K.V.D. atrodas. Dabūjis stempeli uz sava dokumenta skrēju atkal atpakaļ uz savu vagonu. Tā nu jānoskrien kopā — turp un atpakaļ — seši kilometri. Un kas zin cik ilgi vilciens še stāv. Manai gāzētai plaušai bija ko turēt. Tomēr to veicu un atpakaļ tiku. Izrādijās ka mana steiga ir bijusi veltīga. Vilciens palika pa nakti še. Še ceļi dalijās un līdz ar to mūsu ešalona vagoni tika izdalīti, jo vagoni gāja pēc tā — kādu apgabalu cilvēki tajos atradās. Nu bija jāgaida kamēr sastādīs jaunu ešalonu no citiem mūsu virzienā ejošiem vagoniem. Saņēmām atkal nākošām piecām dienām pārtiku. Še nostāvējām vairākas dienas. Mūsu vagonam no sākuma paredzētais maršruts bija šāds: Kauņa, Rīga, Smoļenska, Ļeņingrada. Tak smoļenskiešiem no Rīgas un Kauņas bija paniskas bailes. To laikam viņi iztēlojās kā kādu baigu mežoņu zemi. Šie nu panāca ka maršruts tika grozīts un vagons gāja vispirms uz Smoļensku. Neko darīt, no sākuma braucu līdz. Barānovičos saņēmām pārtiku — šoreiz sliktāku; maizes vietā bija suchari, trūka arī olu pulvera. Lai nu kā — tomēr nākošām piecām dienām biju nodrošināts. Sarunāju citu vagonu — Tas ir ar citu vagonu citā vilcienā brauca lietuvieši uz Viļņu. Tā ka visa mantība man bija mugurā, tad piebiedrojos viņiem un lepni nobraucu līdz Lido. Tur bija jāpagaida pusdiena līdz tiku uz viena ogļu vilciena. Naktī iebraucām Viļņā. Nu atkal transporta meklēšana tālāk. Tas bija tiešām interesanti. Ar saviem dokumentiem mēs varējām uz mājām braukt, tak pasažieru vilcienā iekšā netikām. Un dzelzceļnieki — tie bija tik spītīgi ka neteica transporta virzienu. Tomēr beigās saķēru viena sastāvu, kuŗa mērķis ir Daugavpils. Tikai nu nevarēja zināt kad tas aties vai naktī jeb otrā rītā. Tā nu cits nekas neatlika ka nakti pārlaist sastāvā. Tas bija lādēts ar dažādām lauksaimniecības mašīnām un vecām vilciena sliedēm. Tak labs arī tas pats. Tomēr grūti gan gāja. Nakti nāca zemē lietus ar sniegu kopā un šinelis vien nespēja sasildīt, ka acis vērās ciet, tā salu. Lai kā, rītu tomēr sagaidīju un brauciens sākās. Tikai vēlu vakarā tikām Daugavpilī. Tak nu kad vairs nebija tālu līdz Rīgai, vairs mūs uz preču vilciena nelaida. Un pasažieriem vilcienam vajadzēja biļeti. Nu bijām sprukās. Naudas nav nevienam un ko pārdot arī nava. Domājām gan šā gan tā, bet izeju nevarējām atrast. Ar kājām līdz Rīgai, tas gabals bija pa tālu. Beidzot tomēr mums laimējās. Izrādijās ka arī še Daugavpilī ir kaut kāds evakuācijas punkts. Tur nu pieteicāmies. Mūs reģistrēja un izsniedza talonus ēšanai ēdienu veikalā. Tā ka vilciens gāja uz rīgu tikai pa divām dienām reizi, tad nu bija jāgaida. Nakti pārgulēt dabuju uz solīna. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem (ne)dabūju gulēt ar jumtu virs galvas. Lai gan sols nav pieskaitāms pie patīkamām guļas vietām, tad tomēr šo nakti gulēju brīnišķīgi. Otrā dienā saņēmu biļeti vilcienam. Vakarā tiku siltā vagonā. Sēdēju un snaudu. Un pret rītu biju jau Rīgā. Skaitijās jau 19. septembris.
