#LFK Ak 3, 8

Nosaukums
8. nodaļa. 1947. gada augusts
Vienības Nr.
8
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
2010
Atslēgvārdi
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:34:05
Labots2018-11-26 17:33:53
Atšifrējumsvaļā nevar tikt. Sliktums tikai tas, ka ārpus štata vieta būdama, tā nedod man pārtikas kartiņas un tas sit tūlīt robu, ja jādzīvo ar nestrādājošām kartiņām. Lai nu kā, tomēr domāju šo vietu pieņemt un sākt ar pirmo strādāt. Lai kompensētu kartiņu, domāju iestāties šoferu kursos. Kursi ilgst 3 mēnešus un maksā 640 rb. Toties viņi dod iespēju tikt pie lielās pārtikas kartiņas. Lai būtu nauda kursiem, tad domāju pārdot spoguli, jo alga ies dzīvošanai. Paņemu līdz kadru uzskaites anketu un vakarā ņemos pāri pusnaktij ar anketas pildīšanu un biogrāfijas rakstīšanu.

1947. gada augusts

Sāku strādāt. Pirmā diena paiet, kamēr mani iepazīstina ar maniem pienākumiem. Tūrisma stacija ir iestāde, kas organizē skolām ekskursijas, dodot viņiem speciālus ekskursiju vadītājus. Stacija pieder pie izglītības ministrijas. Še atrodas arī gultas kā viesnīcā un tajās pārguļ iebraucēji — skolotāji uz konferencēm, skolnieki — uz iestāju pārbaudījumiem, kā arī ekskursanti–caurbraucēji. Stacija pārtiek pati no saviem līdzekļiem. Tas ir katram pārgulētājam jāmaksā par diennakti 5 rubļi. Mans uzdevums nu ir staciju saimnieciski izveidot. Tas ir: jālūko, lai saimniece liktu uz gultiņām tīru veļu pēc vajadzības, lai ap[kopējas turēt istabas tīras, jāgādā par telpu remontu, jāiegādājas labākas mēbeles u.t.t. Tas ir, lai redzētu, ka te ir saimnieks. Es skatos, ka viegli tas nebūs, jo daudzas lietas nav dabūjamas citādi kā tikai pa spekulācijas cenu, bet valsts iestādei jau tādus rēķinus nevar bāzt. Jau pirmā diena sadod daudz uzdevumu. Tā man jāmeklē durvju atslēgas (visā Rīgā neražo). Jāsameklē amatnieki krānu un klozeta remontam. Šo to paveicu, citu atliek uz rītu un 9.00 sācis strādāt esmu brīvs jau 14.30. Vakarā esmu pie skuķēna un runāju pa precēšanos. Skuķēns ir ar mieru. Pāris stundas pasēžam un pārspriežam nākotnes plānus. Tomēr lielu svaru uz to neliekam, jo ne vienmēr apstākļi ļauj visus plānus izpildīt. Tad atvados un laikus esmu mājās.
Otrā datumā, resp. otrā darba dienā direktors mani kopā ar stiklinieku sūta aizvest uz mūsu pārziņā esošo mītni Siguldā logu stiklus. Uzdevums viegls un arī patīkams, kas nekait sēdēt vilcienā un skatīties garām slīdošās ainavas. Uzsāku sarunu ar galdniekmeistaru attiecībā uz darbu. Viņš ir strādājis kopā ar manu priekšgājēju un varbūt varēs šad un tad dot man kādu labu padomu. NO viņa vārdiem spriežu, ka lieta nav sevišķi rožaina — tak neesmu karstas putras strēbējs un tāpēc gribu pats nogaidīt un redzēt, ko

–98–
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:39:59
Labots2018-11-26 17:39:45
Atšifrējumsdarbs man sniegs un bez tam vieta tikai domāta tam laikam, kamēr beigs kursus. Tad varēs pameklēties ko labāku. Tagad vismaz man ir drošs pamats. Atpakaļ no Siguldas atbraucu pēcpusdienā. Pa ceļam uz māju ieeju komisijas veikalā un apskatos, kādas cenas ir mēbelēm. Izrādās, ka moderns spogulis iet uz 1200, bet tāds kā manējais ir vērts uz 800. Pašreiz domāju pārdot tikai spoguli, skatīdamies, lai labākās lietas glabātos, kas zin, kā uz priekšu būs vajadzīgs. Mēbeles tagad ir lētas, jo veikalos jaunas jau maksā — krēsli 250 ab. gab. Apaļais galds 900 rb, skapis uz 3500. Moderna ozola bufete 4000. Un, lai gan jaunās mēbeles tiek tagad izgatavotas no zaļa materiāla, tad tomēr tās ir jaunas. Un tūdaļ par lietotām labi, ja var dabūt pusi. Zināms, pārdot ir viegli, bet iegādāt ir grūti — neiespējami. Vakarā Lēna izsaka domas, ka utenī tās cenas ir lielākas. Tādēļ nolemju rīt kā pie svētdienas iet uz uteni un apskatīties.
No rīta noeju līdz Herbertam uz pagrabu pēc malkas. Tur varu ar viņu mierīgāki parunāt. Izstāstu viņam, ka nodomājis esmu precēties un to darīšu šomēnes. Herberts, to dzirdot, kļuva laimīgs. Viņš atzinās, ka pats arī par to esot domājis, bet tā kā nezinājis, cik liela tā mīlestība mūsu starpā, tad neesot runājis. Viņš teica, ja man paliktu par grūtu, es būtu sameklējis mazu dzīvoklīti un aizgājis, atstājot tevi ar Jetu šite. Viņš jau solās man palīdzēt, ne ar naudu — jo tās trūkst vienmēr tam pašam, bet gan lai es tad šad un tad pie viņa atnāku un tad jau nu varu kādas vakariņas būs uz galda, ar tādām tad mani pacienāšot. Arī vēlāk Lēna sola man ziemai kādu pūru kartupeļus. Tak solīts vēl nav dots — tas tikai tā, kamēr es vēl šeit, bet, kad būšu apprecējies un projām, tad nezin vai dos. Soļoju uz uteni, kas tagad atrodas Zvirgzdu salā. Še atrodas cilvēks pie cilvēka un pārdod visu — sākot ar adatiņu un beigās ar automobili. Tiešām še nākas redzēt, ka cilvēki trūkumā nonākuši pa pāris simts rubļiem atdodot lietas (kā šampanieša kristāla glāzes, sudraba karotes, servīzes), kas miera laikā maksāja mazākais 500 latus, tos iegādājoties. Tak mani interesē spoguļa cenas un tādēļ dodos turp, kur pārdod mēbeles. Redzu pa visu tirgu tikai trijus tādus spoguļus kā manējais. Par vienu prasa 400, bet par otru 600. Tak nopietnam pircējam atdotu arī lētāk. Tādēļ, labi apdomājot, nolemju spoguli vest uz komisijas veikalu. Tas tāpēc, ka nevar galvot, vai utenī viņu pirmā dienā varēšu pārdot un stumt no rīta to turp, vakarā atpakaļ

–99–

Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:40:29
Labots2018-11-26 17:40:29
AtšifrējumsKomisijas veikalā esmu vismaz mierīgs. Vakarā atkal pie sava skuķēna.
Ceturtā augustā straujāki rīkoties nelaiž mana gāzēšana. Tad nu piektajā vakarā aizeju pie Herberta uz darbu. Tas palien rokas ratiņus no viena pazīstama un abi ejam vest spoguli. Lēna ir izklapējusi lielo tepiķi un varētu to arī pie viena pārdot. Tomēr neticu, ka par viņu daudz ko dabūs, jo viņš ir labi padilis un trakākais, tas ir vietām ieplēsts. Jeta man klusām stāsta, ka Lēna to esot turējusi vienu laiku pie loga salocītu un tāpēc tas esot noticis. Tak tagad par vēlu meklēt vainīgo. Tepiķi satinam un ņemam arī līdz. Abi ar Herbertu sanesam mantiņas veikalā. Tad Herberts steidzas atpakaļ uz darbu, atstādams mani vienu pašu kārtot tāļāko. Spogulis tiek novērtēts kā jau domāju uz 800. 7% nākas veikalam — tas ir uz rokas saņemšu 744 rb. Tepiķi nemaz komisijā neņem — par daudz mazvērtīgs. Tā nu dabonu to nest atpakaļ uz mājām. Gan jau viņš noderēs man pašam.

Sestā pastnieks atnes man kvīti, ir atnākusi mana pensijas nauda — 239 rb — tas ir par pusotra mēnešiem. Rīt nu iešu pakaļ.
Septītā no rīta braucu uz darbu. Tur liek man braukt uz Bulduriem, lai ievāktu no Lielupē atrodošās Bulduru kuģīšu piestātnes vaktnieces ievāktu par kuģīti informāciju. Es aprēķinu, ka laika man ir un tādēļ dodos vispirms uz pastu pēc naudas. No turienes uz poliklīniku, lai dabūtu veselības izziņu, ka esmu derīgs šofera amatam. Viss tas prieks maksā tikai 5 rubļi. Pie lodziņa prasa pasi un vienu fotogrāfiju, kā arī pasaka, ka galvenam ārstam vajadzēs uzrādīt karaklausības apliecību. Vispirms iesauc pie acu ārsta. Tur rāda tādus krāsainus dzīparus un jāpasaka to krāsu. Tad ārsts aizsedz vienu aci, un jāpasaka, kādus ciparus māsa rāda pie pretējās dienas. Ar acīm ir kārtībā, tagad nāk ausis. Ar tām nu ir sliktāk. Ar labo ausi tak nedzirdu. Man liek aiziet pie pretējās sienas, pagriezties ar muguru pret ārstu. Māsa aizbāž vienu ausi ar vati un nu man jāatkārto, ko ārsts saka. Momentā, kad veselā auss tiek aizbāzta, es mazliet pagrozos — tā vate tik cieši nepieguļ, un es varu atkārtot ārstam tā, ka viņš arī manu nedzirdīgo ausi noturēja par dzirdošu. Tagad tikai vēl pie galvenā ārsta. Tas pārbauda sirdi un arī vai nav bruka. Ar to man būtu kārtībā. Tak viņš liek man parādīt karaklausības apliecību — tā ir baltā biļete. Šis tūlīt saka — ahā, jūs slimojat ar T. B. C. Pēc 25. panta nav tiesības būt par šoferi un nelīdz mani iebildumi, esmu izgāzts. Tā glīti

–100–

Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:41:01
Labots2018-11-26 17:40:39
Atšifrējumsun vienkārši sabrūk viens skaists dzīves plāns. Nu esmu darbā un tomēr bez kartiņām. Nospļaujos un braucu uz jūrmalu. Kuģīša piestātni atrodu viegli. Grūtības sagādā vienīgi piestātnes vaktnieces atrašana. Visa jūrmala ir kļuvusi krieviska. Latviešu tikpat kā neredz. Tiešām interesanti zināt, kur mūsu laimīgie darba ļaudis pavada vasaru atpūtā? Savu darīšanu nokārtojis, eju uz upi un iekāpju vienā piesietā laivā. Izģērbjos peldkostīmā un apēdu no kabatas izvilkto un līdzpaņemto šķēli nesmērētu rupjmaizi. Tad arī esmu atdzisis un varu droši doties ūdenī. Nopeldos un ar svaigu sajūtu dodos uz staciju, lai brauktu mājās. Ar šo mana darba diena ir beigusies.
Divpadsmitā aiznesu savu vācu frenci pie Ērika mātes, lai tā to pāršuj tādas sporta jakas veidā. Tad domāju to nokrāsot melnu un man būs ko vilkt mugurā svētdienās.
Trīspadsmitā saņemu naudu par pārdoto spoguli. Pa ceļam uz mājām redzu, ka tiek pārdota malka — tā ir sausa. Vezumā ir vairāk kā divas stīras. Kamēr nauda ir kabatā, ņemu un nopērku — samaksāju 450 rb, jo zinu, ka ziemā malka būs vēl dārgāka un tā ir vajadzīga. Herberts gan lamājās, ka esmu par dārgu samaksājis — viņam darbā piedāvājot par 150 rub. stērā. Tak pagājušo ziemu viņš par 500 pats nopirka galīgi slapjus, garus baļķus un nevar zināta, kāda ir tā malka par 150 stīrē. Un, ja arī es būtu pārmaksājis, tad kļūdās jau dzīvē katrs. Gan jau arī es iemācīšos ar laiku stingri stāvēt pats uz savām kājām.
Četrpadsmitā diena man iet kā parasti. Tikai vakarā ar savu skuķēnu aizeju uz kīno „Daili“ uz filmu „Kur mana meita?“ Tā ir vācu ražojums un saturs ņemts no „Smejies Pajaco“. Filma ir vērtīga, jo tanī daudzas dziesmas dzied Karūzo. Vispār tur ir brīnišķa mūzika.
Piecpadsmitā man ir darbā daudz skriešanu. Stundām stāvu dažādās rindās pie dažādiem lodziņiem, lai palielinātu savai iestādei elektrības limitu. Tas arī man izdodas. Noķeru arī savas darba vietas direktoru divatā. Viņš jau ir tikpat jauns kā es — Krievijas latvietis. Ar to aprunājos, ka man vajadzēs meklēt citu darbu, kur es varētu nopelnīt tikpat un vēl dabūt strādājošās pārtikas kartiņas. Viņš saka, ka mēģinās priekš manis dabūt uz jauno mēnesi vismaz kalpotāju kartītes. Tak īsti ticams tas nava.
Vakar no Erika mammas dabūju savu frenci pāršūtu.

–101–
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:41:24
Labots2018-11-26 17:41:02
AtšifrējumsTas stāv labi — skats elegants. Lai būtu man ko mugurā vilkt svētdien, nesu jaku krāsot. Rīgā ir vairākas vietas, kur izdara krāsošanu, bet tad jāgaida ir trīs nedēļas. Tak man vajadzīga jaka jau rītu. Tādēļ nesu to no vienas vietas uz otru, līdz dabonu vietu, kur apņemas jaku nokrāsot uz rītdienu — tikai cena ir 75 rb. Saku, ka tas ir par dārgu un gatavojos iet prom. Tad atlaiž par 60, bet bez pletēšanas. Tomēr es nepiekrītu. Pēc pusstundas kaulēšanās salīgstam par 50. Jaku atstāju un pēc divām stundām varu nākt tai pakaļ. Izdaru vēl citas darīšanas un tad saņemu savu jaku vēl gluži mitru. Nesu mājās un lietu Jetu pie darba. Kamēr tā pletē — ķeros pats pie pogu pāršūšanas. Pie pletēšanas beigām sabojājas pletīzers. Tad sildam pletīzeri tāpat uz elektriskās plītiņas un tā varam, kaut gan lēni, tomēr pletēšanu beigt. Skats ir labs, ja uzvelku mugurā. Tad eju pie Karlīnes. Viņai esmu atstājis savu slimnieka papilddevu kartiņu, lai viņa izņemtu priekš manis sviestu. Šādas papilddevu kartiņas saņem katrs diloņnieks, kas strādā. Tur ir saņemams 500 gr. cukura, tikpat daudz gaļas un sviesta, kā arī 700 gr. putraimu. Tikai kartiņa ir derīga speciālos veikalos. Šādi veikali atrodas Rīgā pāris vietās. Tā viens ir Dzirnavu ielā, bet otrs Tallinas ielā, blakus Karlīnei. Kad biju kartiņu izņemt, visas preces nebija veikalā un tā palika sviests un gaļa neizņemti. Lai nebūtu lielais gabals katru dienu jāskrien, tad kartiņu iedevu Karlīnei un lūdzu viņas to priekš manis izņemt, ko viņa man arī apsolīja. Karlīne pati dzīvo labi, katru dienu viņa ēd sviestu un kreimus. Nevar jau nu teikt, kad aizeju, viņa bieži vien mani pacienā ar pienu un maizi. Tak tas nenotiek katru reizi. Karlīnes nesastopu mājās un tā man nekas nesanāk. Sestdien eju pie skuķēna. Gribu viņas pierunāt, lai tā nāk man rīt līdzi uz Lēnas rīkoto balli. Tak skuķēns to labprāt negrib darīt, atcerēdamies Emīlijas ārkārtīgi nepieklājīgo izturēšanos. Tomēr man izdodas viņu pārliecināt un viņa apsolās ierasties. Balli jau rīko vairāki jubilāri kopā. Pirmdiena ir darbdiena, lai gan man tad ar skuķēnu laulības dzimtsarakstā un Lēnai ir vārda diena. Tādēļ, lai varētu ērti nodoties svinēšanai, tiek nolemts svinības noturēt jau rītu. Tas tāpēc arī, ka Austras brālim ir arī dzimšanas diena un tā sanākam trīs dažādi jubilāri. Austra dod miltus un ābolus no laukiem, Lēna pērk no savas puses gaļu un izved cepšanu, bet Herberts liek pāris polšus. Faktiski polšus nesīs arī tie, kas nāks.

–102–
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:41:45
Labots2018-11-26 17:41:24
AtšifrējumsEs pats neuzstājos, jo nauda, kas kabatā, ir jātaupa kopdzīvei. Izrunājušies par šo un to atvados, jo mana labā īpašība ir ap desmitiem vienmēr būt mājās.

Ir svētdiena. Esmu diezgan agri augšā. Apvelku galifeikas un nospodrinu garos zābakus. Tad Herberts sūta mani pēc limonādes. Galifeikas kopā ar pāršūto jaku dod man labu izskatu, bet lai gan viss apģērbs ir vairāk līdzīgs privātam, tomēr man ir tāds izpletņu lēcēja skats. Uz ielas izgājis manu, ka cilvēki uz mani noskatās. Aizeju līdz veikalam, kuŗu atronu vēl slēgtu. Nāku steidzīgi atpakaļ, jo baidos uzrauties uz kāda stulbāka miliča. Tie var tiešām mani noturēt par kādu izpletņu lēcēju un aizturēt. Skaidrs, ka pēc manas personības noskaidrošanas es vālā tiktu, bet līdz ar to būtu viena vai pat vairākas dienas jānosēd un man tā izputētu visa balle. Tādēļ, kad pēc stundas vēl reiz eju uz bodi, jaku esmu novilcis un uz ielas rādos blūzē. Pa ceļam satieku Austru un viņas brāli. Paņemu vairākas pudeles limonādes un nāku atpakaļ. Ir jau pl. 12.00. Dodos pie sava skuķēna, lai arī to atvestu. Kad ap 14.00 abi ierodamies, ir jau salasījies mazliet viesu. Skuķēns jūtas ārkārtīgi neērti, bet tas jau ir piedodams, viņa jau ir par daudz mājās sēdējusi. Vēl paies laiks, kamēr viņas pāraudzināšu. Ir arī atnākušas dažas jaunas meičas. Piebiedrojamies tiem jaunajiem un raugos, kā Brunis pūlas izklaidēt kopā ar Šuru viesus. No sākuma visi jūtas mazliet tā ka neērti, bet vēlāk tuvāk iepazīstoties ledus ir lauzts un sāk iet jautrāki. Ēdam ābolus, klausāmies patafonu un gaidām uz pēdējo viesu ierašanos. Tad Lēna sauks mūs pie galda. Šais viesībās cilvēku ierodas uz 30 gabalu. Herbertam blakus sēd pie galda Bruņa pulkvedis. Ir arī citi partijas biedri. Mēs jaunie sarunājamies Latviski — vecā paaudze plēš jokus pa krieviski. Notiek arī fotografēšanās. Bruņa pulkvedis tajās nepiedalās. Kāpēc — nezinu — tak savs iemesls tur ir. Kad ir tukšotas pāris glāzītes šņabja, visiem kļūst jautrs gara stāvoklis. Dažādi joki un velna dzīšana turpinās līdz pusnaktij. Tad viesi pamazām atvadās un dodas prom. Emīlija ir Līgatnē un tā ar savu skābumu mūs netraucē. Austra guļ blakus Lēnai, ar Herbertu ārmalā. Brālim uztaisīta uz kastēm mazs dīvāniņš. Es ar savu skuķēnu pārguļam uz dīvāna. Nu jau

–103–

Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 3, 8
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-11-26 17:42:08
Labots2018-11-26 17:41:46
Atšifrējumsnav ko izlikties — rītu esam likumīgi vienoti. No rīta Lēna pacienā mūs vēl ar brokastīm un tad ejam ar skuķēnu pirkt gredzenus. Neesam bagātnieki, tak tomēr laulības riņķus vajaga. Tāpēc meklējam tādus vienkāršākus gredzenus. Padomju Savienībā sudrabs ir ārkārtīgi lēts un tā varam nopirkt pieklājīgus sudraba apzeltītus gredzenus ar visu provi par 19 rb. gabalā. Tad vēl šo un to nokārtojam un īsi pirms 14.00 esam dzimtsarakstā. Tur mūs nosēdinā uz viena sola abus galda vienā pusē. Pretīm sēd reģistrētāja. Ir vajadzīgs abiem pases. No tām taisa ierakstus grāmatās, kā arī savā pasē saņemu ierakstu. Reģistrācijas brīdī caurvējš sit spēcīgi ciet logu un birst stikli. Varbūt šie plīstošie stikli arī man nesīs laimi. Tad tiekam abi vesti uz citu telpu, gaidīt dzimtsarakstu nodaļas priekšnieku. Ierodas fotogrāfs un uzņem mūs, solīdamies bildes pēc trim nedēļām piesūtīt. Pēc tam dzimtsarakstu priekšnieks norunā parasto formulu un mēs nu skaitāmies salaulāti. Nebija vajadzīgs ne liecinieki, ne gredzeni. Nu man tiesības palikt un dzīvot pie sievas. Pirmā nakts paiet mazliet neērti, jo gultiņa diviem mazliet par šauru. Jāskrien arī darbā. Faktiski darbā stiepju gumiju un sāku mācīties uz mašīnas rakstīt. Sēdu un vairākas stundas klapēju draugiem vēstules. Vakarā esmu pie Lēnas. Tā ir sirdscilvēks un labprāt dotu un gādātu par viesim. Kādu pusstundu papļāpāju un saņēmis vienu otru piemirstu lietiņu sāku atvadīties. Lēna vēl man iespiež rokā tūtiņu ar miltiem.

–104–
Atšifrēt tekstu
Atvērt

1947. gada augusts

Sāku strādāt. Pirmā diena paiet, kamēr mani iepazīstina ar maniem pienākumiem. Tūrisma stacija ir iestāde, kas organizē skolām ekskursijas, dodot viņiem speciālus ekskursiju vadītājus. Stacija pieder pie izglītības ministrijas. Še atrodas arī gultas kā viesnīcā un tajās pārguļ iebraucēji — skolotāji uz konferencēm, skolnieki — uz iestāju pārbaudījumiem, kā arī ekskursanti–caurbraucēji. Stacija pārtiek pati no saviem līdzekļiem. Tas ir katram pārgulētājam jāmaksā par diennakti 5 rubļi. Mans uzdevums nu ir staciju saimnieciski izveidot. Tas ir: jālūko, lai saimniece liktu uz gultiņām tīru veļu pēc vajadzības, lai ap[kopējas turēt istabas tīras, jāgādā par telpu remontu, jāiegādājas labākas mēbeles u.t.t. Tas ir, lai redzētu, ka te ir saimnieks. Es skatos, ka viegli tas nebūs, jo daudzas lietas nav dabūjamas citādi kā tikai pa spekulācijas cenu, bet valsts iestādei jau tādus rēķinus nevar bāzt. Jau pirmā diena sadod daudz uzdevumu. Tā man jāmeklē durvju atslēgas (visā Rīgā neražo). Jāsameklē amatnieki krānu un klozeta remontam. Šo to paveicu, citu atliek uz rītu un 9.00 sācis strādāt esmu brīvs jau 14.30. Vakarā esmu pie skuķēna un runāju pa precēšanos. Skuķēns ir ar mieru. Pāris stundas pasēžam un pārspriežam nākotnes plānus. Tomēr lielu svaru uz to neliekam, jo ne vienmēr apstākļi ļauj visus plānus izpildīt. Tad atvados un laikus esmu mājās.
Otrā datumā, resp. otrā darba dienā direktors mani kopā ar stiklinieku sūta aizvest uz mūsu pārziņā esošo mītni Siguldā logu stiklus. Uzdevums viegls un arī patīkams, kas nekait sēdēt vilcienā un skatīties garām slīdošās ainavas. Uzsāku sarunu ar galdniekmeistaru attiecībā uz darbu. Viņš ir strādājis kopā ar manu priekšgājēju un varbūt varēs šad un tad dot man kādu labu padomu. NO viņa vārdiem spriežu, ka lieta nav sevišķi rožaina — tak neesmu karstas putras strēbējs un tāpēc gribu pats nogaidīt un redzēt, ko darbs man sniegs un bez tam vieta tikai domāta tam laikam, kamēr beigs kursus. Tad varēs pameklēties ko labāku. Tagad vismaz man ir drošs pamats. Atpakaļ no Siguldas atbraucu pēcpusdienā. Pa ceļam uz māju ieeju komisijas veikalā un apskatos, kādas cenas ir mēbelēm. Izrādās, ka moderns spogulis iet uz 1200, bet tāds kā manējais ir vērts uz 800. Pašreiz domāju pārdot tikai spoguli, skatīdamies, lai labākās lietas glabātos, kas zin, kā uz priekšu būs vajadzīgs. Mēbeles tagad ir lētas, jo veikalos jaunas jau maksā — krēsli 250 ab. gab. Apaļais galds 900 rb, skapis uz 3500. Moderna ozola bufete 4000. Un, lai gan jaunās mēbeles tiek tagad izgatavotas no zaļa materiāla, tad tomēr tās ir jaunas. Un tūdaļ par lietotām labi, ja var dabūt pusi. Zināms, pārdot ir viegli, bet iegādāt ir grūti — neiespējami. Vakarā Lēna izsaka domas, ka utenī tās cenas ir lielākas. Tādēļ nolemju rīt kā pie svētdienas iet uz uteni un apskatīties.
No rīta noeju līdz Herbertam uz pagrabu pēc malkas. Tur varu ar viņu mierīgāki parunāt. Izstāstu viņam, ka nodomājis esmu precēties un to darīšu šomēnes. Herberts, to dzirdot, kļuva laimīgs. Viņš atzinās, ka pats arī par to esot domājis, bet tā kā nezinājis, cik liela tā mīlestība mūsu starpā, tad neesot runājis. Viņš teica, ja man paliktu par grūtu, es būtu sameklējis mazu dzīvoklīti un aizgājis, atstājot tevi ar Jetu šite. Viņš jau solās man palīdzēt, ne ar naudu — jo tās trūkst vienmēr tam pašam, bet gan lai es tad šad un tad pie viņa atnāku un tad jau nu varu kādas vakariņas būs uz galda, ar tādām tad mani pacienāšot. Arī vēlāk Lēna sola man ziemai kādu pūru kartupeļus. Tak solīts vēl nav dots — tas tikai tā, kamēr es vēl šeit, bet, kad būšu apprecējies un projām, tad nezin vai dos. Soļoju uz uteni, kas tagad atrodas Zvirgzdu salā. Še atrodas cilvēks pie cilvēka un pārdod visu — sākot ar adatiņu un beigās ar automobili. Tiešām še nākas redzēt, ka cilvēki trūkumā nonākuši pa pāris simts rubļiem atdodot lietas (kā šampanieša kristāla glāzes, sudraba karotes, servīzes), kas miera laikā maksāja mazākais 500 latus, tos iegādājoties. Tak mani interesē spoguļa cenas un tādēļ dodos turp, kur pārdod mēbeles. Redzu pa visu tirgu tikai trijus tādus spoguļus kā manējais. Par vienu prasa 400, bet par otru 600. Tak nopietnam pircējam atdotu arī lētāk. Tādēļ, labi apdomājot, nolemju spoguli vest uz komisijas veikalu. Tas tāpēc, ka nevar galvot, vai utenī viņu pirmā dienā varēšu pārdot un stumt no rīta to turp, vakarā atpakaļ Komisijas veikalā esmu vismaz mierīgs. Vakarā atkal pie sava skuķēna.
Ceturtā augustā straujāki rīkoties nelaiž mana gāzēšana. Tad nu piektajā vakarā aizeju pie Herberta uz darbu. Tas palien rokas ratiņus no viena pazīstama un abi ejam vest spoguli. Lēna ir izklapējusi lielo tepiķi un varētu to arī pie viena pārdot. Tomēr neticu, ka par viņu daudz ko dabūs, jo viņš ir labi padilis un trakākais, tas ir vietām ieplēsts. Jeta man klusām stāsta, ka Lēna to esot turējusi vienu laiku pie loga salocītu un tāpēc tas esot noticis. Tak tagad par vēlu meklēt vainīgo. Tepiķi satinam un ņemam arī līdz. Abi ar Herbertu sanesam mantiņas veikalā. Tad Herberts steidzas atpakaļ uz darbu, atstādams mani vienu pašu kārtot tāļāko. Spogulis tiek novērtēts kā jau domāju uz 800. 7% nākas veikalam — tas ir uz rokas saņemšu 744 rb. Tepiķi nemaz komisijā neņem — par daudz mazvērtīgs. Tā nu dabonu to nest atpakaļ uz mājām. Gan jau viņš noderēs man pašam.
Sestā pastnieks atnes man kvīti, ir atnākusi mana pensijas nauda — 239 rb — tas ir par pusotra mēnešiem. Rīt nu iešu pakaļ.
Septītā no rīta braucu uz darbu. Tur liek man braukt uz Bulduriem, lai ievāktu no Lielupē atrodošās Bulduru kuģīšu piestātnes vaktnieces ievāktu par kuģīti informāciju. Es aprēķinu, ka laika man ir un tādēļ dodos vispirms uz pastu pēc naudas. No turienes uz poliklīniku, lai dabūtu veselības izziņu, ka esmu derīgs šofera amatam. Viss tas prieks maksā tikai 5 rubļi. Pie lodziņa prasa pasi un vienu fotogrāfiju, kā arī pasaka, ka galvenam ārstam vajadzēs uzrādīt karaklausības apliecību. Vispirms iesauc pie acu ārsta. Tur rāda tādus krāsainus dzīparus un jāpasaka to krāsu. Tad ārsts aizsedz vienu aci, un jāpasaka, kādus ciparus māsa rāda pie pretējās dienas. Ar acīm ir kārtībā, tagad nāk ausis. Ar tām nu ir sliktāk. Ar labo ausi tak nedzirdu. Man liek aiziet pie pretējās sienas, pagriezties ar muguru pret ārstu. Māsa aizbāž vienu ausi ar vati un nu man jāatkārto, ko ārsts saka. Momentā, kad veselā auss tiek aizbāzta, es mazliet pagrozos — tā vate tik cieši nepieguļ, un es varu atkārtot ārstam tā, ka viņš arī manu nedzirdīgo ausi noturēja par dzirdošu. Tagad tikai vēl pie galvenā ārsta. Tas pārbauda sirdi un arī vai nav bruka. Ar to man būtu kārtībā. Tak viņš liek man parādīt karaklausības apliecību — tā ir baltā biļete. Šis tūlīt saka — ahā, jūs slimojat ar T. B. C. Pēc 25. panta nav tiesības būt par šoferi un nelīdz mani iebildumi, esmu izgāzts. Tā glīti un vienkārši sabrūk viens skaists dzīves plāns. Nu esmu darbā un tomēr bez kartiņām. Nospļaujos un braucu uz jūrmalu. Kuģīša piestātni atrodu viegli. Grūtības sagādā vienīgi piestātnes vaktnieces atrašana. Visa jūrmala ir kļuvusi krieviska. Latviešu tikpat kā neredz. Tiešām interesanti zināt, kur mūsu laimīgie darba ļaudis pavada vasaru atpūtā? Savu darīšanu nokārtojis, eju uz upi un iekāpju vienā piesietā laivā. Izģērbjos peldkostīmā un apēdu no kabatas izvilkto un līdzpaņemto šķēli nesmērētu rupjmaizi. Tad arī esmu atdzisis un varu droši doties ūdenī. Nopeldos un ar svaigu sajūtu dodos uz staciju, lai brauktu mājās. Ar šo mana darba diena ir beigusies.
Divpadsmitā aiznesu savu vācu frenci pie Ērika mātes, lai tā to pāršuj tādas sporta jakas veidā. Tad domāju to nokrāsot melnu un man būs ko vilkt mugurā svētdienās.
Trīspadsmitā saņemu naudu par pārdoto spoguli. Pa ceļam uz mājām redzu, ka tiek pārdota malka — tā ir sausa. Vezumā ir vairāk kā divas stīras. Kamēr nauda ir kabatā, ņemu un nopērku — samaksāju 450 rb, jo zinu, ka ziemā malka būs vēl dārgāka un tā ir vajadzīga. Herberts gan lamājās, ka esmu par dārgu samaksājis — viņam darbā piedāvājot par 150 rub. stērā. Tak pagājušo ziemu viņš par 500 pats nopirka galīgi slapjus, garus baļķus un nevar zināta, kāda ir tā malka par 150 stīrē. Un, ja arī es būtu pārmaksājis, tad kļūdās jau dzīvē katrs. Gan jau arī es iemācīšos ar laiku stingri stāvēt pats uz savām kājām.
Četrpadsmitā diena man iet kā parasti. Tikai vakarā ar savu skuķēnu aizeju uz kīno „Daili“ uz filmu „Kur mana meita?“ Tā ir vācu ražojums un saturs ņemts no „Smejies Pajaco“. Filma ir vērtīga, jo tanī daudzas dziesmas dzied Karūzo. Vispār tur ir brīnišķa mūzika.
Piecpadsmitā man ir darbā daudz skriešanu. Stundām stāvu dažādās rindās pie dažādiem lodziņiem, lai palielinātu savai iestādei elektrības limitu. Tas arī man izdodas. Noķeru arī savas darba vietas direktoru divatā. Viņš jau ir tikpat jauns kā es — Krievijas latvietis. Ar to aprunājos, ka man vajadzēs meklēt citu darbu, kur es varētu nopelnīt tikpat un vēl dabūt strādājošās pārtikas kartiņas. Viņš saka, ka mēģinās priekš manis dabūt uz jauno mēnesi vismaz kalpotāju kartītes. Tak īsti ticams tas nava.
Vakar no Erika mammas dabūju savu frenci pāršūtu. Tas stāv labi — skats elegants. Lai būtu man ko mugurā vilkt svētdien, nesu jaku krāsot. Rīgā ir vairākas vietas, kur izdara krāsošanu, bet tad jāgaida ir trīs nedēļas. Tak man vajadzīga jaka jau rītu. Tādēļ nesu to no vienas vietas uz otru, līdz dabonu vietu, kur apņemas jaku nokrāsot uz rītdienu — tikai cena ir 75 rb. Saku, ka tas ir par dārgu un gatavojos iet prom. Tad atlaiž par 60, bet bez pletēšanas. Tomēr es nepiekrītu. Pēc pusstundas kaulēšanās salīgstam par 50. Jaku atstāju un pēc divām stundām varu nākt tai pakaļ. Izdaru vēl citas darīšanas un tad saņemu savu jaku vēl gluži mitru. Nesu mājās un lietu Jetu pie darba. Kamēr tā pletē — ķeros pats pie pogu pāršūšanas. Pie pletēšanas beigām sabojājas pletīzers. Tad sildam pletīzeri tāpat uz elektriskās plītiņas un tā varam, kaut gan lēni, tomēr pletēšanu beigt. Skats ir labs, ja uzvelku mugurā. Tad eju pie Karlīnes. Viņai esmu atstājis savu slimnieka papilddevu kartiņu, lai viņa izņemtu priekš manis sviestu. Šādas papilddevu kartiņas saņem katrs diloņnieks, kas strādā. Tur ir saņemams 500 gr. cukura, tikpat daudz gaļas un sviesta, kā arī 700 gr. putraimu. Tikai kartiņa ir derīga speciālos veikalos. Šādi veikali atrodas Rīgā pāris vietās. Tā viens ir Dzirnavu ielā, bet otrs Tallinas ielā, blakus Karlīnei. Kad biju kartiņu izņemt, visas preces nebija veikalā un tā palika sviests un gaļa neizņemti. Lai nebūtu lielais gabals katru dienu jāskrien, tad kartiņu iedevu Karlīnei un lūdzu viņas to priekš manis izņemt, ko viņa man arī apsolīja. Karlīne pati dzīvo labi, katru dienu viņa ēd sviestu un kreimus. Nevar jau nu teikt, kad aizeju, viņa bieži vien mani pacienā ar pienu un maizi. Tak tas nenotiek katru reizi. Karlīnes nesastopu mājās un tā man nekas nesanāk. Sestdien eju pie skuķēna. Gribu viņas pierunāt, lai tā nāk man rīt līdzi uz Lēnas rīkoto balli. Tak skuķēns to labprāt negrib darīt, atcerēdamies Emīlijas ārkārtīgi nepieklājīgo izturēšanos. Tomēr man izdodas viņu pārliecināt un viņa apsolās ierasties. Balli jau rīko vairāki jubilāri kopā. Pirmdiena ir darbdiena, lai gan man tad ar skuķēnu laulības dzimtsarakstā un Lēnai ir vārda diena. Tādēļ, lai varētu ērti nodoties svinēšanai, tiek nolemts svinības noturēt jau rītu. Tas tāpēc arī, ka Austras brālim ir arī dzimšanas diena un tā sanākam trīs dažādi jubilāri. Austra dod miltus un ābolus no laukiem, Lēna pērk no savas puses gaļu un izved cepšanu, bet Herberts liek pāris polšus. Faktiski polšus nesīs arī tie, kas nāks.
Es pats neuzstājos, jo nauda, kas kabatā, ir jātaupa kopdzīvei. Izrunājušies par šo un to atvados, jo mana labā īpašība ir ap desmitiem vienmēr būt mājās.
Ir svētdiena. Esmu diezgan agri augšā. Apvelku galifeikas un nospodrinu garos zābakus. Tad Herberts sūta mani pēc limonādes. Galifeikas kopā ar pāršūto jaku dod man labu izskatu, bet lai gan viss apģērbs ir vairāk līdzīgs privātam, tomēr man ir tāds izpletņu lēcēja skats. Uz ielas izgājis manu, ka cilvēki uz mani noskatās. Aizeju līdz veikalam, kuŗu atronu vēl slēgtu. Nāku steidzīgi atpakaļ, jo baidos uzrauties uz kāda stulbāka miliča. Tie var tiešām mani noturēt par kādu izpletņu lēcēju un aizturēt. Skaidrs, ka pēc manas personības noskaidrošanas es vālā tiktu, bet līdz ar to būtu viena vai pat vairākas dienas jānosēd un man tā izputētu visa balle. Tādēļ, kad pēc stundas vēl reiz eju uz bodi, jaku esmu novilcis un uz ielas rādos blūzē. Pa ceļam satieku Austru un viņas brāli. Paņemu vairākas pudeles limonādes un nāku atpakaļ. Ir jau pl. 12.00. Dodos pie sava skuķēna, lai arī to atvestu. Kad ap 14.00 abi ierodamies, ir jau salasījies mazliet viesu. Skuķēns jūtas ārkārtīgi neērti, bet tas jau ir piedodams, viņa jau ir par daudz mājās sēdējusi. Vēl paies laiks, kamēr viņas pāraudzināšu. Ir arī atnākušas dažas jaunas meičas. Piebiedrojamies tiem jaunajiem un raugos, kā Brunis pūlas izklaidēt kopā ar Šuru viesus. No sākuma visi jūtas mazliet tā ka neērti, bet vēlāk tuvāk iepazīstoties ledus ir lauzts un sāk iet jautrāki. Ēdam ābolus, klausāmies patafonu un gaidām uz pēdējo viesu ierašanos. Tad Lēna sauks mūs pie galda. Šais viesībās cilvēku ierodas uz 30 gabalu. Herbertam blakus sēd pie galda Bruņa pulkvedis. Ir arī citi partijas biedri. Mēs jaunie sarunājamies Latviski — vecā paaudze plēš jokus pa krieviski. Notiek arī fotografēšanās. Bruņa pulkvedis tajās nepiedalās. Kāpēc — nezinu — tak savs iemesls tur ir. Kad ir tukšotas pāris glāzītes šņabja, visiem kļūst jautrs gara stāvoklis. Dažādi joki un velna dzīšana turpinās līdz pusnaktij. Tad viesi pamazām atvadās un dodas prom. Emīlija ir Līgatnē un tā ar savu skābumu mūs netraucē. Austra guļ blakus Lēnai, ar Herbertu ārmalā. Brālim uztaisīta uz kastēm mazs dīvāniņš. Es ar savu skuķēnu pārguļam uz dīvāna. Nu jau nav ko izlikties — rītu esam likumīgi vienoti. No rīta Lēna pacienā mūs vēl ar brokastīm un tad ejam ar skuķēnu pirkt gredzenus. Neesam bagātnieki, tak tomēr laulības riņķus vajaga. Tāpēc meklējam tādus vienkāršākus gredzenus. Padomju Savienībā sudrabs ir ārkārtīgi lēts un tā varam nopirkt pieklājīgus sudraba apzeltītus gredzenus ar visu provi par 19 rb. gabalā. Tad vēl šo un to nokārtojam un īsi pirms 14.00 esam dzimtsarakstā. Tur mūs nosēdinā uz viena sola abus galda vienā pusē. Pretīm sēd reģistrētāja. Ir vajadzīgs abiem pases. No tām taisa ierakstus grāmatās, kā arī savā pasē saņemu ierakstu. Reģistrācijas brīdī caurvējš sit spēcīgi ciet logu un birst stikli. Varbūt šie plīstošie stikli arī man nesīs laimi. Tad tiekam abi vesti uz citu telpu, gaidīt dzimtsarakstu nodaļas priekšnieku. Ierodas fotogrāfs un uzņem mūs, solīdamies bildes pēc trim nedēļām piesūtīt. Pēc tam dzimtsarakstu priekšnieks norunā parasto formulu un mēs nu skaitāmies salaulāti. Nebija vajadzīgs ne liecinieki, ne gredzeni. Nu man tiesības palikt un dzīvot pie sievas. Pirmā nakts paiet mazliet neērti, jo gultiņa diviem mazliet par šauru. Jāskrien arī darbā. Faktiski darbā stiepju gumiju un sāku mācīties uz mašīnas rakstīt. Sēdu un vairākas stundas klapēju draugiem vēstules. Vakarā esmu pie Lēnas. Tā ir sirdscilvēks un labprāt dotu un gādātu par viesim. Kādu pusstundu papļāpāju un saņēmis vienu otru piemirstu lietiņu sāku atvadīties. Lēna vēl man iespiež rokā tūtiņu ar miltiem.


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs