#LFK Ak 9, 1

Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaSanita Reinsone
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-01 18:33:17
Labots2018-10-01 18:33:17
Atšifrējums1986. gada februāris
Vidriži
Taka aiz kūts ved cauri nelielajam meža stūrītim un izved pie ceļa. Pāri tam pie vāciešu mājām ceļa malā stāv veca, nomelnējusi siena guba. Pie tās kaut kas kust. Rādās, ka tas ir zaķis. Ziemas salā atnācis pagrauzt veco sienu, bet es viņu iztraucēju. Pelēcis apjukumā nezin uz kuru pusi skriet. Izlecis uz ceļa tas pēdīgi atskārš kur mežs un pa ceļu aizjož uz Vilkaču purva mežu.
Pa Skultes ceļu paeju uz leju un paveras plašs skats. Skultes ceļš itkā ir robeža starp diviem apgabaliem. Pa kreisi no tā dienvidaustrumos, austrumos plešas ganības, lauki ar mājām līdz pat Mirdzošajam spogulim, bet pa labi no lielceļa aiz pļaviņas drūms stāv Melnais sils. No tālienes tas izskatās, kā tumši zaļš mūris, ko veido garas un kuplas egles. No tā vasaras naktīs nāk ārā mežacūkas, stirnas, aļņi un citi meža zvēri. Tālāk mans ceļš ved pāri pļaviņai gar mežu uz pauguru, kas
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 09:34:44
Labots2018-10-08 09:36:44
Atšifrējumspavasaros tiek apsēts ar labību. Saulē vizuļojošajā sniegā šur tur iemītas zaķa pēdas. Aiz paugura atklājas veca māja, no kurienes kādreiz kartupeļu vešanai ņēmām zirgu. Netālu no mājas ir krustceles un arī zīme, kas vēstī, ka beidzas Vidriži. Viens ceļš nāk no darbnīcām gar Jaundžeikaru mājām, aiziet mežā nezināmi tālu - pa to ceļu tālāk nekad nav būts. Otrs grantētais ceļš, kas nāk no šosejas, aizved līdz pat jūrmalai - Saulkrastiem. Aiz krustcelēm sākas lielā prērija - ganības. Nav tālu arī līdz mežmalai - Vēja piedurknei. Tur mežmalā dižojas trīs ozoli.
2.
Laika apstākļi.
Sals pieņēmies spēkā. Dienas ir saulainas, aukstas un kļuvušas arī vējainas. Gaisa temperatūra ir līdz -17˚ un asais ziemeļu vējš griezīgi svilina seju. Vakarā vēja brāzmas kļūst spēcīgākas. Kad satumsis, debesis klāj plāni spalvu mākoņi. Mēness spīd cauri un lielā lokā ap to bāls spīd oreols.
Februāra sākumā, kad dienas vēl nebija tik vējainas, izdevās novērot balto varavīksni dienā. Saule jau bija zemu, un baltais loks, kas arī bija izveidojies plānu spalvu mākoņu plīvurā, drīzāk izskatījās pēc liela oreola, taču pašā loka apakšējā galā, cik vien zemu to varēja redzēt, mazs gabaliņš sadalījies kaut bālās, tomēr skaidri redzamās varavīksnes krāsās.

25.marts.
Iestājies pavasaris. Daudz dienas bija pilnīgi skaidras, saulainas un mierīgas. Temperatūra uzkāpa līdz pat +10˚. Sniegs gandrīz nokusis un nav arī plūdu. Tā tas bija kādu nedēļu. Vienīgi
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 09:37:57
Labots2018-10-08 09:38:58
Atšifrējumsvakar no rīta bija sapūsts sniegs, kas arī vēlāk nokusa un apmācies. Šodien laiks ir draņķīgs, gluži kā rudenī. Asas vēja brāzmas dažbrīd nes sev līdz slapju sniegu, un zeme ir slapja. Pa debesīm skrien smagi, pelēki mākoņi. Temperatūra tikai +3˚.

Tā bija pēdējā skaistākā ziemas diena.
Februāra beigās kādu svētdienu devāmies uz Melno silu. Debesis bija pilnīgi skaidras, un saulē spoži mirguļoja sniegs. Pie Melnā sila atkal iztraucējām zaķi, kas aizlec pa spožo sniega klajumu uz mežu. Mūsu ceļš veda cauri silam. Zem kādas egles iezīmējās vieta kur gulējusi kāda stirna. Ienākuši klajumā, mēs sasildoties iekurinām ugunskuru, lai pēc tam atkal dotos tālāk pa žilbinošajiem sniega laukiem.
3.
Pavasaris Vidrižos.
Svētdiena, 6. aprīlis.
Agrs rīts un es, izlīdis no siltas migas, izeju drēgnajā un pavēsajā gaisā, ko piepilda strazdu dziesmas un pavasarīgas smaržas. Lai izlocītos, jāiet paskaldīt malka. Rīts ir dzestrs un nemaz nepaliek karsti enerģiski strādājot ar cirvi. Mitrās malkas bluķi grūti, bet tomēr padodas un negribīgi šķeļas uz pusēm. Pie kūts durvīm mani novēro manīgais kaķis. Viņš ir tik veikls un viltīgs, ka nemaz nav izdevies tam pieskarties un kad jūt kādu tuvošanos, iešmauc kūtī, viņam vien zināmā slēptuvē malkas grēdā. Bobis atveseļojies pēc smagā trieciena skraida it kā nekas nebūtu bijis. Un pēkšņi es dzirdu dzērvju klaigas. Tās pa vējam, atplūst no Vilkaču purva puses, kur lec saule, tinusies bālā dūmakā. Dzērves pavasarī reti gadās dzirdēt. Arī stārķis atlidojis savā rezidencē - ligzdā vecā ozola galotnē aiz kalna.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:38:56
Labots2018-10-08 10:38:56
AtšifrējumsUn klāt brokastu laiks ar siltu kakao un kafiju un pankūkām. Brālis tīksmi to salej brūnās māla krūzītēs. Pēc brokastīm mēs dodamies uz mežu pirmo reizi šajā pavasarī tecināt sulas. Brālis spēcīgi ieurbj bērzā, un no sākuma vēl tek brūnas mizas putriņa ar sulu. Pēc brītiņa jau parādās baltas smaržojošas koka skaidiņas un pēkšņi kā mazs avotiņš, līst vēl netīri brūna sula. Tā ātri aizskalo mizas putekļus un nu var apakšā likt spaini un libīti – koka reni. Pirmais bērza sulas malks šajā gadā! Pieploku ar muti taisni pie urbuma bērzā un mutē ielīst spirdzinoši vēsa, saldena sula, kas garšo pēc svaigā pavasara meža, strazdu dziesmām, saules, kas pagriezusies uz vasaras pusi. Sākusies ir lielā plauksme.
Vēlāk pienāk un paiet ziedonis un ievziedu laiks, kad gaiss piesātināts ar to smaržu un vasara ir pienākusi.
4.
Jāņi.
Kalna galā pie ābelēm, no kurienes paveras plašs skats uz mežiem un pļavām vakarā jau tiek gatavota ugunskura vieta. Tas tiek svinīgi iededzināts, kad saule griežas uz prērijas pusi. Un tad, dziesmas skandinātas, aizskan pār pļavām un siliem un tiek ēsts un dzerts alus. Pamale virs mežu robotajiem galiem pamazām kļūst sārta. Pieņemas spēkā sienāžu nakts dziesmas. Senatnīgs ir skats, šī ainava uz ganībām, Melno silu, kas pret sārtajām debesīm kļuvis pavisam melns un noslēpumains. Vakars ir pavisam mierīgs un skaidrs. Un pār to visu lēnām klājas Jāņu nakts ar savu burvību un noslēpumainību. Pēdējie sārtās saules stari pazūd aiz tumšo meža galiem, un mūs apņem dzestrs mijkrēslis. Sprakšķ ugunskurs atgaiņādams odus un dzirksteles šaujas debesīs izzuzdamas nezināmā augstumā, bet viena paliek - tā ir maza zvaigznīte, viena no pirmajām, kas iedegusies vēl gaišajās debesīs. Kā par atbildi mūsu dziesmām aiz tumšajiem
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:39:46
Labots2018-10-08 10:39:46
Atšifrējumsmežu galiem, aiz ganībām, rietumos gaisā vijas tumšu dūmu strūkliņa. Un te pēkšņi pie apvāršņa gaisā uzvijas zaļa raķete. Pēc tam jau tās sāk šaut vairākās vietās zaļas, sarkanas, dzeltenas. Un tad pie paša horizonta jūras pusē gaisā parādās noslēpumainās sarkanās ugunis, kas it kā degdamas kā ugunskuri, šķiet, nekustīgi karājamies gaisā, bet dažkārt slīd lēnām. Tās dažkārt ir manītas rudeņu vakaros un droši vien ir raķetes apgaismošanai ar izpletņiem. Tas viss rada neparastu noskaņu, kāda var būt vienīgi saulgriežu naktī. Austrumos virs Vilkaču purva uzlec Mēness koši dzeltens kā Jāņu siers. Pāri kalnam dodamies pa taciņu zosu gājienā pie Džerkartiem, mutes harmoniku skaņu pavadībā. Ir atgriezušies vecie latviešu laiki, kam lemts ilgt diemžēl tikai šo īso nakti. Kaimiņos jau dzirdamas akordeona skaņas un mūs jautri sagaida ar ceptu gaļu un alus krūzēm.
No rīta, kad pamale kļūst gaišāka un acis pat dzestrumā pie ugunskura veras ciet, sākam domāt par gulēšanu, bet tā pa īstam nolūztam tikai pusastoņos pēc miegainas kāršu spēles.
5.
Vētra.
Tā pa īstam pieklusa tikai kādā ceturtajā dienā. Ceturtdien, kad ierados Vidrižos, vēl bija labs laiks. Katastrofiskā vētra sākās piektdien, 11. jūlijā. Debesis bija apmākušās un ik pa brīdim smidzināja lietus, reizēm nogāzdams pamatīgi. Milzīgs vējš pieņēmies spēkā, locīja kokus, nesa pa gaisu zarus, trakoja reizē ar lietu, sviezdams to kā krusu pret zemi. Dārzā nevaldāmais vējš bija pieliecis pie zemes un apgāzis zirņus, pupas, avenājus, un tajos iesviedis ozola zarus. Vētra nerimās visu nakti, bet otrā dienā vēl pieņēmās spēkā. Šoseja bija pilna ar lapām, zariem un pat lielākiem stumbriem, kurus vajadzēja novākt, lai netraucētu braukšanu. Arī mājas un klēts jumti ir zaļi no ozola lapām. Es saģērbjos lielajā lietusmētelī un izeju uz kalna. Tagad es pa īstam esmu stihijas varā. Trakais vējš mani sagrābj, mežonīgi planda lietusmēteli un apdullina ar lietus šalti sejā. Pār prēriju traucas vareni lietus
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:40:39
Labots2018-10-08 10:40:39
Atšifrējumsun miglas mutuļi. Brīžiem migla tā aizsedz horizontu, ka tālāk par mežu aiz prērijas nekas nav redzams, kā vienīgi balta siena un šķiet mēs esam atrāvušies no pārējās pasaules. Parkā vētra ir izgāzusi lielus kokus ar visām saknēm un nolauzusi zarus. Vakarā pazūd arī elektrība. Jādzīvo turpmāk būs sveču gaismā un vienīgā mūzika ir baigā koku šalkoņa un kļavas čīkstoņa pie mājas. Bet tomēr 10 vakarā ejam pastaigāties uz Vilkaču purva mežu. Mūsu ceļš ved cauri mežam, gar zemnīcu līdz pat kanjonam, un tas ir baigs gājiens. Zemnīca kā melns akacis jau rēgojas caur krūmiem, bet tagad tā jau ir sagruvusi un neapdzīvota. Pie kanjona nākas pārvarēt dubļu lauku. Pieeju pie malas un skatienam atklājas bīstama, stāva krauja un vējš vilina mesties lejā, lai lidotu kā vētras putns, bet tas ir mānīgi. Mala tiešām draud nobrukt, un cīnoties pret vēju, es atkal brienot pa dubļu peļķēm tuvojos šosejai. Ir jau krēsla, kad mēs pārnākam mājās izmirkuši
6.
un vētras izpūsti un tad arī liekamies uz auss. Tā ir baiga nakts, kad vējā čīkst gan koks aiz loga, gan arī māja un brīžiem pat liekas it kā bēniņos, kāds staigā... Svētdien vētra ir pierimusi, kaut gan vējš vēl ir. Prombraucot atklājas vētras postījumi parkā un citur mežos. It sevišķi daudz koku bija nolauzti parkā un pat izgāzti ar visām saknēm. Pēc Boforta skalas vētra bija ar apmēram 54 - 65 km/h ātrumu un 9 -10 balles stipra.
Avīzē bija raksts par to kā 7. jūlijā Madonā bija plosījies smerčs. Troksnis esot bijis kā no 10 reaktīvajām lidmašīnām un baismīgi gaudodams tas nopļāvis kokus, elektrības stabus, norāvis mājām jumtus un veicis citus posta darbus. Vēl turpinās izkliedētā ganāmpulka vākšana. Viesulis izpostījis lielas meža platības. Šādas vētras ir reta parādība un šovasar man to ir gadījies pārdzīvot Vidrižos.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:42:24
Labots2018-10-08 10:47:31
AtšifrējumsTraktāts par sintezatoru.
25. jūlijs – diena, kad es pirmo reizi ieraudzīju un sēdos spēlēt pie Jamahas. Uz priekšējās skaldnes tam stāv rakstīts YAMAHA augšā DX 21.
Digital synthesizer.
Digitālais algoritmu sintezators.
Tā ir paplāna, tumši brūna metāla kastīte apmēram metra garumā un 5 kg smagumā. 36 programmējamās sensoru podziņas divās rindās, vidū šķidro kristālu displeja ekrāns, uz kura parādās efektu nosaukumi un jautājums. No sintezatora iespējams izvilināt programmējot un to es arī dabūju dažādu veidu stīgu instrumentus, ērģeles, klavieres, pūšamos, ģitāras, sitamos instrumentus, arī elektroniskās bungas, ir dažādi gaisa efekti - putni, helikopters, modinātājs, dīzelis, sacīkšu mašīna, viegli komiski spoki (Ghosties), Space Talk - Visuma balsis, „Mars to?” un citi. Var dalīt klaviatūru - ar kreiso roku pavadījumā kādu instrumentu ar labo citu. Jaunāka nekā par 21. Yamahu pagaidām vēl nav. Atsevišķas programmas varot ierakstīt japāņu magnetofonu kasetēs un ievadīt kad vajag. Žēl tikai, ka svētdien bija pēdējā diena, kad es to spēlēju. Neaizmirstams iespaids.

Bīriņu pils.
Sestdien, 23. augustā izmetām enkuru pie Bīriņu pils. Apkārtne te tā nekas - tīrs ezers ar katamarānu piestātni un zivīm, parki, meži. Bet pils ir īsta, tāda, kādai tai jābūt. Uz viena tornīša pat stārķis uzvijis pamatīgu ligzdu. Bet tomēr var redzēt, ka ir nekopts. Celtnei šur tur apmetums nobiris, šis tas nodrupis. Arī parki aizauguši. Daudz dažādu taku aizved pastaigās pa lielo parku ar garajām un staltajām eglēm. Kaut kur dziļumā atrodam vecu sagāzušos pieminekli. Takām nav ne gala ne malas, tā ka dodamies atpakaļ un uz kapliču. Ceļš ved cauri dzelzs vārtiem pa taciņu caur brikšņiem pār
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:48:45
Labots2018-10-08 10:49:03
Atšifrējumsšķībiem, veciem tiltiņiem un pa meža taku, līdz beidzot priekšā atklājas pati drūmākā celtne, kādu esmu redzējis. Lielā kapliča ir izbūvēta kalnā. Tās melnā rīkle ar vecajām, apdrupušajām kolonām stāv taisni mums pretī. Visa priekša noklāta ar veciem izlauztiem kapakmeņiem un plāksnēm. Iekšā ir drēgns un tumšs, kā zārkā. Visas sienas noklātas ar dažādiem uzrakstiem krieviski. Viss apdrupis un sasūnojis. Akmens grīdā izlauzti lieli četrkantīgi caurumi, kur apakšā bijuši zārki. Vajadzēja paņemt bateriju, varētu ielūrēt melnajās bedrēs. „Šeit varētu iznākt labi skati šausmu filmai,” es nodomāju. Pēc tam uzskrienu kalna galā, kurš apaudzis tādiem pašiem lieliem kokiem. Tas viss mazliet atgādina austrumu templi izcirstu klintī. Tepat priekšā atrodas no ķieģeļiem izmūrēta
8.
ventilācijas lūka, pa kuru var redzēt izlauzto akmens grīdu. Vieta diezgan drūma. Ja te vējainā un baisā naktī kapličas alas dziļumā aizdedzinātu sveci, tad tas būtu drausmīgs skats, kā tur zem drūmās velves plivinās liesmiņa un uz sienām skraida spocīgas ēnas...

Svētdien, vienos, tornī ierakstīju 45 minūšu garu M. Žāra koncertu. Pusstundu gara bija kompozīcija, kas veltīta viņa drauga, kosmonauta piemiņai, kas gāja bojā „Challenger” katastrofā. Tā bija vesela simfonija, kas, šķiet, atainoja visu traģēdiju un arī atmiņas. „Satikšanās” atstāja lielu iespaidu.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:49:51
Labots2018-10-08 10:50:21
AtšifrējumsKinodienas - 86.
Tas ir grandiozs notikums, kas notiek par godu pirmajam kinoseansam Rīgā pirms 90 gadiem. Visu Rīgu apsēdis kino gars. Ielās braukā mašīnas ГОСКИНО un kaut kur jau notiek uzņemšana. Pie planetārija uzcelts milzīgs balts tēls, kā galva vairāku metru augstumā. Blakus liela cepure, kurā tiek mesta nauda. Tas viss no balta audekla. Iekšā visur izlikti krāsaini, varen spilgti prožektori, kas apspīd manekenus, kā arī citas ekspozīcijas. Piemēram, kreisajā pusē atrodas logs ar apakšā izsistu rūti. Aiz loga uz zemes guļ līķa galva ar zilganu ģīmi un stiklainām acīm. Blakus asiņainas virves cilpas gabals un tikpat asiņainas lupatas. Citur atkal precīzi izveidots motociklista
9.
manekens ar motociklu, kurš ietriecies sienā un izsitis lielu gabalu. Apkārt ķieģeļi vien mētājas. Sienas visur nolīmētas ar šausmīgi intriģējošām vecajām afišām. „Šausmu ceļš”, „Nāvīgā gāze”, „Zem narkozes”, „Bālais bruņinieks” un citas. Tikai trīs dienas! Šedevrs no šedevriem! Neredzēti triki! Tamlīdzīgām reklāmām piebārstītas šīs afišas, kas cilvēkam uzreiz liek skriet uz kino. Diemžēl veco fonda filmu seansā šodien rādīja krievu pirmsrevolūcijas filmas. Toties 18 ˚˚ vakarā bija šodienas nagla. Otrajā stāvā redzējām izstādi ar milzumdaudz vecajiem aparātiem un projektoriem, arī pašiem pirmajiem, otrā zālē Limjēru filmas un trešajā zālē Žorža Meljesa dīvainās filmas. Tās visas bija fantastiskas un nereālas gan „Ceļojums uz Antarktiku”, gan „Viskija mīļotāja sapnis”, gan detektīvfilma. Sen biju sapņojis redzēt kādu
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:51:14
Labots2018-10-08 10:51:37
AtšifrējumsMeljesa filmu! Jā, šodienas iespaidu gan bija vesela gūzma.

Ceturtdiena, 28. augusts.
Vakar beidzu lasīt Rokvela Kenta „Skarbo pirmatnību”. Visai interesants gabals. Pie tam visi tur raksta dienasgrāmatas. Pat vecais Olsons - klaidonis, mednieks un zelta meklētājs.
„Īstā dzīves gudrība ir paslēpta dziļajā skarbās pirmatnības kausā zem mierīgās virsmas”.
Šodien apmācies un slapjš. Nolāpīts, pirmdien jāiet skolā.
Rudenīgs laiks iestājies. Vēja brāzmas un lietus, svina pelēkas debesis.
10.
20. septembris.
Nedēļas sākumā ceļā uz Limbažiem novērota neparasta parādība. Bija lietains laiks. Varavīksne bijusi ļoti spoža un atradusies paralēli šosejai. Pie tam neparastākais tas, ka labi varēja redzēt, kur tā sākas un kur beidzas - gluži kā liela glezna būtu nostiepta gar šoseju.
Veiksmīgs fotouzņēmums - zibens vasaras nakts negaisā.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-01 16:34:54
Labots2018-10-08 10:53:20
AtšifrējumsReklāma par Limjēru filmu.
11.
12. septembrī, Vidrižos.
No dienvidrietumiem šurp lēnām peld negaisu vēstījoši smagi, tumšzili lietusmākoņi. Tālumā jau atplaiksnī zibens un dobji ducina pērkons. Kļūst tumšāks un saceļas vējš. Jāsteidz ar plēvi apsegt lielā kartupeļu kaudze pagalmā un salikt akmeņus gar malām. Vējš iedrāžas kļavās un liepās un sākas lapu lietus. Šalc vecie, lielie koki un kā dzeltena krusa vējam līdz traucas lapas. Izeju uz kalna, kur brīvi plosās vējš pār prēriju un pļavām, un iesitas sejā, pluinīdams matus. Pēkšņi varens skats, diemžēl tikai uz sekundes daļu, pazib skatienam - zibens šautra sākdamies zenītā, kā upe kļūdama platāka, spilgti nobeidzas pamalē aiz ziemeļrietumu melnajiem siliem. Pirmo reizi es šeit pilnībā skatīju spožo debess parādību. Pār plašo gaisa masīvu virs lielās prērijas šurp traucas lietus gāzes dūmaka, un pēc brīža tā spēcīgi iešalca, likdama visiem meklēt
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:54:04
Labots2018-10-08 10:58:36
Atšifrējumspajumti. Negaiss jau trako pavisam tuvu un no stiprajiem pērkona grāvieniem mājai sāk skanēt rūtis. Pēkšņi darbnīcu pusē uzplaiksnī spožs uzliesmojums un sekundes daļu vēlāk kā šāviens noplīkšķ spēriens. Ka tik nav trāpīts ozolā, kaut gan tur ir stārķu ligzda. Ik pa brīžam nodziest gaisma un aiz loga „uguns kāpj pa dabas ēku”. Pērkonrati dārdēdami brauc pa debess velvi jau pār Vilkaču purvu un negaiss drīz būs pāri. No Baltijas jūras plašumiem, no vakariem nācis, tas aiziet uz austrumiem, pamazām izgaisdams tālumā.
12.
Svētdien, 5. oktobrī.
Balle Vidrižos
Tas bija saistošs jampadracis ar vēlīnu skriešanu pa apkārtni, gaismas efektiem, mūziku un citiem pigoriem, kad arī man iesita galvā, bet tas nebūt netraucēja sist kārtis līdz 5 no rīta, kad pa absolūtu tumsu klupdami, krizdami, ar dobjiem brīkšķiem un vaidiem taustījāmies uz guļu. Vienīgi brālis uzvedās jancīgi, bet spožais luktura stars palīdzēja viņu atrast krūmos, bet pudele bija pazudusi, jo: „ārā bija tumšs, un kaut kas noslēpumaini čabēja”.
Tajā naktī apmēram 23 20 es tuvu pie Jansonu mājām dzirdēju kāda putna saucienu. Tas bija dzirdams arī pēc pāris stundām. Pēc putnu grāmatas lasot, tas varbūt bijis apodziņš.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 10:59:54
Labots2018-10-08 11:04:26
AtšifrējumsSestdien, 18. oktobris.
Šajā saulainajā dienā klavieres pēc 12 - 13 gadu ilgas skanēšanas Siguldā, pārcēlās uz jaunu dzīves vietu Vidrižos. Pēc tik ilga laika turpmāk dzīvot bez tām ir kā zaudēt vienu aci - redzēt var, bet kaut kā trūkst.
Vidriži.
Melnā sila gari.
Šie ozoli ir lieli, veci koki ar stipri sakrunkotu mizu. Cik īsti veci, nav zināms, bet šinī stūrī tie velnišķi labi iederas ar savu raupjo stāvu. Viens no tiem piesaista uzmanību ar savu dīvaino izskatu. Spokains tas stāv brikšņainajā, slapjajā audzē, bez lapām, ar stūraini uz augšu vītiem zariem un neparastu platu paresninājumu pie zemes. Izskatās it kā tas stāvētu uz neliela postamenta. Upurozolā, kurš stāv mežmalā, atradās divas vecas bērza slotas, kas no lejas izskatās kā pirtsslotas, bet tuvāk redzot liekas tā kā par lielām. Nez kāpēc tās te atstātas?
13.
Sestdien, 1. novembrī.
Mežā aiz Vēja piedurknes atklājām labas piepju vietas un aizgājām līdz pat fermai. Tālāk pavērās plašs skats uz vēl neizpētītiem apgabaliem, kur būs jāiet. Atpakaļ nākot prērijā kādā palielā ūdens lāmā pamanījām divus lielus baltus putnus. Tie bija gulbji. Kad piegājām tuvāk, tie aizlidoja, klusu iekliegdamies, dienvidu virzienā pār Mirdzošo spoguli. Pazīmju trūkuma dēļ pēc putnu grāmatas tā īsti nevarēju noteikt, kādas sugas tas bija - paugurknābja, ziemeļu vai mazais gulbis.

Sigulda.
Trešdien, 5. novembris.
Visu dienu ar nelieliem pārtraukumiem līst. Pirmo reizi redzēju pie mājas pielidojam divus sarkankrūtīšus.
Ceturtdien no rīta zemi klāj plāna balta sniega kārtiņa, bet žagatas uzturas zemās vietās.
Pēcpusdienā jau ir īsts putenis un snieg bez apstājas.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 11:05:22
Labots2018-10-08 11:06:22
AtšifrējumsSvētdiena, 16. novembris.
Ieraksts Radiofonā. Pirmo reizi dabā redzēju grandiozo skaņu operatora pulti ar melno tūkstoti daudzkrāsaino pogu, slēdžu, sensoru rindu, indikatoru, spuldzīšu un pat oscilogrāfu. Blakus lielie ierakstīšanas magnetafoni. Aiz pults uz krēsla programmējamais sintezators ROLAND IX 8. Izskats daudz krāšņāks kā 21 Jamahai. Zālē zem pārsega stāv lielās elektriskās klavieres YAMAHA, bet uz būdas jumta sasviestas 5. Jamahas kastes. Pie otras sienas pāris arfas un liels gongs, ko šķiet ieraksta pirms „milicija meklē”. Vispār iespaidīgi.
Sniegs sāka tā riktīgi snigt kaut kad decembra sākumā un tad arī vairs nenokusa un putināja pamatīgi.
14.
28. decembrī.
Ziemassvētki tika svinēti Vidrižos. Tas bija gluži atšķirīgs no citiem Ziemassvētku vakars, jo svinējām vēlu vakarā pie ugunskura un eglītes uz kalna. Laiks arī nebija slikts un sevišķi labi tad garšoja šašliki, cepti ziemas naktī uz sprakšķoša sārta. Tad vēl pie Ziemassvētku izdarībām piederējās arī braukšana ar kamaniņām pa biezi piesnigušo kalnu. Kamēr izšķūrē kaut cik lietojamu trasi, karsti palicis bez visa ugunskura. Pirmie Ziemassvētki Vidrižos. Mežs piesnidzis, gandrīz neizbrienams, kā vilkaču laikos. Nez kas pašreiz notiek, piemēram, Vilkaču purvā vai teiksim Melnajā silā. Naktīs sāk klaiņot lielākie zvēri: aļņi, stirnas, varbūt pat spoku brieži ar vienu ragu, kā to apgalvo ļaudis no Sūnu ciema.
Lejā, melnajā tumsā, omulīgi spīd dzeltenie Džeikartu mājas logi. Tagad vienā Ziemassvētku
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 12:33:52
Labots2018-10-08 12:56:33
Atšifrējumsnaktī gribētos apceļot dažādus pasaules piesnigušus miestiņus. Varētu pabūt gan Vācijā, Zviedrijā vai Kanādā un Austrālijā un pavērot kā tur tiek svinēti šie svētki, bet diemžēl no tā visa man ir tikai pieejamas dažas pastmarkas ar sīku burtiņu uzrakstiem CHRISTMAS NOËL.

Gads ir atkal apritējis un lēnām ar katru minūti un sekundi tuvojas tam aizraujošajam momentam, kad beigs pastāvēt un sāksies jauns 1987. gads. Tas ir dīvains laika moments, kad precīzi 12˚˚ nav ne stundu, ne datumu un pat gadu. Nav brīnums, ka var notikt kāds brīnums. Bet 1986. gads ir bijis ļoti nozīmīgs visādos aspektos: pirmkārt jau ar to, ka pēc 75 gadu ilgas prombūtnes Zemei tuvojās Halleja komēta, kas līdz ar to saistīta ar kosmisku pētījumu sēriju. Tas šķiet pats svarīgākais notikums šajā gadā
15.
pasaulē. Tad vēl kosmosā palaista jauna orbitālā stacija, bet diemžēl notikusi lielākā katastrofa ar kosmoplānu „Challenger”, kam par piemiņu Mišels Žārs uzrakstījis gandrīz veselu simfoniju „Satikšanās”, kuru es ierakstīju.
Pie mums Rīgā apritēja 90 gadu kopš pirmā kinoseansa Rīgā, un to atzīmējām ar varenām Kinodienām. Pats es tieši šogad esmu sācis visu ko darīt tādu ko agrāk ne, piemēram, izdarīt ierakstus no televizora un šo pašu kladi rakstu jau gandrīz gadu kopš februāra. Sekmīgi beidzu mūzikas skolu, pamatskolu un iestājos vidusskolā, pirmo reizi (!) dabā saskāros un spēlēju sintezatoru un pat 21. Jamahu (!!!), pirmo reizi ar kājām klases ekskursijā nogājām ≈ 30 km grūtos apstākļos, tikušas nosvinētas kāzas brālim un kāzu 25 gadu jubileja vecākiem, bet kaut kas palicis arī neizdarīts - dēļ Černobiļas katastrofas neaizbraucām uz Vladivostoku, kasešu trūkuma dēļ neuzņēmu filmu. Cerams, ka
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 1
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-08 16:42:24
Labots2018-10-08 16:49:57
Atšifrējumsnākošajā gadā, tas viss piepildīsies.

1987. gada 27. janvārī.
Tik sniegiem bagāta ziema nav pieredzēta kopš seniem laikiem. Putināja tik spēcīgi, ka pēc sniega vētras nakts uz skolu, pat pa ceļu, kas vienmēr ir tīrs, bija jābrien līdz ceļiem. Daudzi mazākie ceļi aizputināti vienā līmenī ar sniega laukiem tā, ka nemaz nevar atšķirt. Logu palodzes apledojušas ar lielu ledus kārtu un sniegu, skolā pat līdz puslogam. Drausmīgi bieza sniega kārta. Sniega vētras ātrums netālu Latvijai sasniedzis pat līdz 27m/s. Siguldā bija mazliet mazāka vētra, bet vienalga trakoja pamatīgi nesdama līdzi sniega virpuļus. No Rīgas jūras līča atrauts milzīgs ledus gabals ar bļitkotājiem un aiznests jūrā. Pēc pēdējām ziņām ar helikopteru un kuģiem izglābti ap 1500 cilvēku.
16.
1987. gada 15.februārī Vidrižos.
Pavasaris atnākšot mēnesi agrāk. Viss arī kūst, tek, pil, visur sniega putra un šķīdonis. Nolēmām iet uz mežu un apskatīt cik apēsts no eglītes dārzeņu rotājumiem, kurus mēs tur salikām svētdienā pēc Ziemssvētkiem. Bet tas bija ne no patīkamākajiem gājieniem. Viss sniegs taču bija galīgi slapjš un piemircis, sakusis, bet vienalga jābrien bija līdz ceļiem. Drēbes ātri izmirkušas, zābaki taisās vaļā, bet mēs tik kārpamies uz priekšu. Kaut kur starp kokiem aizskrien zaķis. Vēlāk es bridu gar kādu eglīti un no tās apakšas izskrēja garausis un aizleca uz to pašu pusi. Eglīti beidzot atradām. Tur apēsts bija gandrīz viss - palikuši bija tikai pāris burkāni un ieputināti ķirbji.
Atšifrēt tekstu
Atvērt

1986. gads

Februāris, Vidriži
Taka aiz kūts ved cauri nelielajam meža stūrītim un izved pie ceļa. Pāri tam pie vāciešu mājām ceļa malā stāv veca, nomelnējusi siena guba. Pie tās kaut kas kust. Rādās, ka tas ir zaķis. Ziemas salā atnācis pagrauzt veco sienu, bet es viņu iztraucēju. Pelēcis apjukumā nezin uz kuru pusi skriet. Izlecis uz ceļa tas pēdīgi atskārš kur mežs un pa ceļu aizjož uz Vilkaču purva mežu.
Pa Skultes ceļu paeju uz leju un paveras plašs skats. Skultes ceļš itkā ir robeža starp diviem apgabaliem. Pa kreisi no tā dienvidaustrumos, austrumos plešas ganības, lauki ar mājām līdz pat Mirdzošajam spogulim, bet pa labi no lielceļa aiz pļaviņas drūms stāv Melnais sils. No tālienes tas izskatās, kā tumši zaļš mūris, ko veido garas un kuplas egles. No tā vasaras naktīs nāk ārā mežacūkas, stirnas, aļņi un citi meža zvēri. Tālāk mans ceļš ved pāri pļaviņai gar mežu uz pauguru, kas pavasaros tiek apsēts ar labību. Saulē vizuļojošajā sniegā šur tur iemītas zaķa pēdas. Aiz paugura atklājas veca māja, no kurienes kādreiz kartupeļu vešanai ņēmām zirgu. Netālu no mājas ir krustceles un arī zīme, kas vēstī, ka beidzas Vidriži. Viens ceļš nāk no darbnīcām gar Jaundžeikaru mājām, aiziet mežā nezināmi tālu - pa to ceļu tālāk nekad nav būts. Otrs grantētais ceļš, kas nāk no šosejas, aizved līdz pat jūrmalai - Saulkrastiem. Aiz krustcelēm sākas lielā prērija - ganības. Nav tālu arī līdz mežmalai - Vēja piedurknei. Tur mežmalā dižojas trīs ozoli.

Laika apstākļi.
Sals pieņēmies spēkā. Dienas ir saulainas, aukstas un kļuvušas arī vējainas. Gaisa temperatūra ir līdz -17˚ un asais ziemeļu vējš griezīgi svilina seju. Vakarā vēja brāzmas kļūst spēcīgākas. Kad satumsis, debesis klāj plāni spalvu mākoņi. Mēness spīd cauri un lielā lokā ap to bāls spīd oreols.
Februāra sākumā, kad dienas vēl nebija tik vējainas, izdevās novērot balto varavīksni dienā. Saule jau bija zemu, un baltais loks, kas arī bija izveidojies plānu spalvu mākoņu plīvurā, drīzāk izskatījās pēc liela oreola, taču pašā loka apakšējā galā, cik vien zemu to varēja redzēt, mazs gabaliņš sadalījies kaut bālās, tomēr skaidri redzamās varavīksnes krāsās.

25.marts.
Iestājies pavasaris. Daudz dienas bija pilnīgi skaidras, saulainas un mierīgas. Temperatūra uzkāpa līdz pat +10˚. Sniegs gandrīz nokusis un nav arī plūdu. Tā tas bija kādu nedēļu. Vienīgi vakar no rīta bija sapūsts sniegs, kas arī vēlāk nokusa un apmācies. Šodien laiks ir draņķīgs, gluži kā rudenī. Asas vēja brāzmas dažbrīd nes sev līdz slapju sniegu, un zeme ir slapja. Pa debesīm skrien smagi, pelēki mākoņi. Temperatūra tikai +3˚.

Tā bija pēdējā skaistākā ziemas diena.
Februāra beigās kādu svētdienu devāmies uz Melno silu. Debesis bija pilnīgi skaidras, un saulē spoži mirguļoja sniegs. Pie Melnā sila atkal iztraucējām zaķi, kas aizlec pa spožo sniega klajumu uz mežu. Mūsu ceļš veda cauri silam. Zem kādas egles iezīmējās vieta kur gulējusi kāda stirna. Ienākuši klajumā, mēs sasildoties iekurinām ugunskuru, lai pēc tam atkal dotos tālāk pa žilbinošajiem sniega laukiem.

Pavasaris Vidrižos.
Svētdiena, 6. aprīlis.
Agrs rīts un es, izlīdis no siltas migas, izeju drēgnajā un pavēsajā gaisā, ko piepilda strazdu dziesmas un pavasarīgas smaržas. Lai izlocītos, jāiet paskaldīt malka. Rīts ir dzestrs un nemaz nepaliek karsti enerģiski strādājot ar cirvi. Mitrās malkas bluķi grūti, bet tomēr padodas un negribīgi šķeļas uz pusēm. Pie kūts durvīm mani novēro manīgais kaķis. Viņš ir tik veikls un viltīgs, ka nemaz nav izdevies tam pieskarties un kad jūt kādu tuvošanos, iešmauc kūtī, viņam vien zināmā slēptuvē malkas grēdā. Bobis atveseļojies pēc smagā trieciena skraida it kā nekas nebūtu bijis. Un pēkšņi es dzirdu dzērvju klaigas. Tās pa vējam, atplūst no Vilkaču purva puses, kur lec saule, tinusies bālā dūmakā. Dzērves pavasarī reti gadās dzirdēt. Arī stārķis atlidojis savā rezidencē - ligzdā vecā ozola galotnē aiz kalna. Un klāt brokastu laiks ar siltu kakao un kafiju un pankūkām. Brālis tīksmi to salej brūnās māla krūzītēs. Pēc brokastīm mēs dodamies uz mežu pirmo reizi šajā pavasarī tecināt sulas. Brālis spēcīgi ieurbj bērzā, un no sākuma vēl tek brūnas mizas putriņa ar sulu. Pēc brītiņa jau parādās baltas smaržojošas koka skaidiņas un pēkšņi kā mazs avotiņš, līst vēl netīri brūna sula. Tā ātri aizskalo mizas putekļus un nu var apakšā likt spaini un libīti – koka reni. Pirmais bērza sulas malks šajā gadā! Pieploku ar muti taisni pie urbuma bērzā un mutē ielīst spirdzinoši vēsa, saldena sula, kas garšo pēc svaigā pavasara meža, strazdu dziesmām, saules, kas pagriezusies uz vasaras pusi. Sākusies ir lielā plauksme.
Vēlāk pienāk un paiet ziedonis un ievziedu laiks, kad gaiss piesātināts ar to smaržu un vasara ir pienākusi.

Jāņi.
Kalna galā pie ābelēm, no kurienes paveras plašs skats uz mežiem un pļavām vakarā jau tiek gatavota ugunskura vieta. Tas tiek svinīgi iededzināts, kad saule griežas uz prērijas pusi. Un tad, dziesmas skandinātas, aizskan pār pļavām un siliem un tiek ēsts un dzerts alus. Pamale virs mežu robotajiem galiem pamazām kļūst sārta. Pieņemas spēkā sienāžu nakts dziesmas. Senatnīgs ir skats, šī ainava uz ganībām, Melno silu, kas pret sārtajām debesīm kļuvis pavisam melns un noslēpumains. Vakars ir pavisam mierīgs un skaidrs. Un pār to visu lēnām klājas Jāņu nakts ar savu burvību un noslēpumainību. Pēdējie sārtās saules stari pazūd aiz tumšo meža galiem, un mūs apņem dzestrs mijkrēslis. Sprakšķ ugunskurs atgaiņādams odus un dzirksteles šaujas debesīs izzuzdamas nezināmā augstumā, bet viena paliek - tā ir maza zvaigznīte, viena no pirmajām, kas iedegusies vēl gaišajās debesīs. Kā par atbildi mūsu dziesmām aiz tumšajiem mežu galiem, aiz ganībām, rietumos gaisā vijas tumšu dūmu strūkliņa. Un te pēkšņi pie apvāršņa gaisā uzvijas zaļa raķete. Pēc tam jau tās sāk šaut vairākās vietās zaļas, sarkanas, dzeltenas. Un tad pie paša horizonta jūras pusē gaisā parādās noslēpumainās sarkanās ugunis, kas it kā degdamas kā ugunskuri, šķiet, nekustīgi karājamies gaisā, bet dažkārt slīd lēnām. Tās dažkārt ir manītas rudeņu vakaros un droši vien ir raķetes apgaismošanai ar izpletņiem. Tas viss rada neparastu noskaņu, kāda var būt vienīgi saulgriežu naktī. Austrumos virs Vilkaču purva uzlec Mēness koši dzeltens kā Jāņu siers. Pāri kalnam dodamies pa taciņu zosu gājienā pie Džerkartiem, mutes harmoniku skaņu pavadībā. Ir atgriezušies vecie latviešu laiki, kam lemts ilgt diemžēl tikai šo īso nakti. Kaimiņos jau dzirdamas akordeona skaņas un mūs jautri sagaida ar ceptu gaļu un alus krūzēm.
No rīta, kad pamale kļūst gaišāka un acis pat dzestrumā pie ugunskura veras ciet, sākam domāt par gulēšanu, bet tā pa īstam nolūztam tikai pusastoņos pēc miegainas kāršu spēles.

Vētra.
Tā pa īstam pieklusa tikai kādā ceturtajā dienā. Ceturtdien, kad ierados Vidrižos, vēl bija labs laiks. Katastrofiskā vētra sākās piektdien, 11. jūlijā. Debesis bija apmākušās un ik pa brīdim smidzināja lietus, reizēm nogāzdams pamatīgi. Milzīgs vējš pieņēmies spēkā, locīja kokus, nesa pa gaisu zarus, trakoja reizē ar lietu, sviezdams to kā krusu pret zemi. Dārzā nevaldāmais vējš bija pieliecis pie zemes un apgāzis zirņus, pupas, avenājus, un tajos iesviedis ozola zarus. Vētra nerimās visu nakti, bet otrā dienā vēl pieņēmās spēkā. Šoseja bija pilna ar lapām, zariem un pat lielākiem stumbriem, kurus vajadzēja novākt, lai netraucētu braukšanu. Arī mājas un klēts jumti ir zaļi no ozola lapām. Es saģērbjos lielajā lietusmētelī un izeju uz kalna. Tagad es pa īstam esmu stihijas varā. Trakais vējš mani sagrābj, mežonīgi planda lietusmēteli un apdullina ar lietus šalti sejā. Pār prēriju traucas vareni lietus un miglas mutuļi. Brīžiem migla tā aizsedz horizontu, ka tālāk par mežu aiz prērijas nekas nav redzams, kā vienīgi balta siena un šķiet mēs esam atrāvušies no pārējās pasaules. Parkā vētra ir izgāzusi lielus kokus ar visām saknēm un nolauzusi zarus. Vakarā pazūd arī elektrība. Jādzīvo turpmāk būs sveču gaismā un vienīgā mūzika ir baigā koku šalkoņa un kļavas čīkstoņa pie mājas. Bet tomēr 10 vakarā ejam pastaigāties uz Vilkaču purva mežu. Mūsu ceļš ved cauri mežam, gar zemnīcu līdz pat kanjonam, un tas ir baigs gājiens. Zemnīca kā melns akacis jau rēgojas caur krūmiem, bet tagad tā jau ir sagruvusi un neapdzīvota. Pie kanjona nākas pārvarēt dubļu lauku. Pieeju pie malas un skatienam atklājas bīstama, stāva krauja un vējš vilina mesties lejā, lai lidotu kā vētras putns, bet tas ir mānīgi. Mala tiešām draud nobrukt, un cīnoties pret vēju, es atkal brienot pa dubļu peļķēm tuvojos šosejai. Ir jau krēsla, kad mēs pārnākam mājās izmirkuši un vētras izpūsti un tad arī liekamies uz auss. Tā ir baiga nakts, kad vējā čīkst gan koks aiz loga, gan arī māja un brīžiem pat liekas it kā bēniņos, kāds staigā... Svētdien vētra ir pierimusi, kaut gan vējš vēl ir. Prombraucot atklājas vētras postījumi parkā un citur mežos. It sevišķi daudz koku bija nolauzti parkā un pat izgāzti ar visām saknēm. Pēc Boforta skalas vētra bija ar apmēram 54 - 65 km/h ātrumu un 9 -10 balles stipra.
Avīzē bija raksts par to kā 7. jūlijā Madonā bija plosījies smerčs. Troksnis esot bijis kā no 10 reaktīvajām lidmašīnām un baismīgi gaudodams tas nopļāvis kokus, elektrības stabus, norāvis mājām jumtus un veicis citus posta darbus. Vēl turpinās izkliedētā ganāmpulka vākšana. Viesulis izpostījis lielas meža platības. Šādas vētras ir reta parādība un šovasar man to ir gadījies pārdzīvot Vidrižos.

Traktāts par sintezatoru.
25. jūlijs – diena, kad es pirmo reizi ieraudzīju un sēdos spēlēt pie Jamahas. Uz priekšējās skaldnes tam stāv rakstīts YAMAHA augšā DX 21.
Digital synthesizer.
Digitālais algoritmu sintezators.
Tā ir paplāna, tumši brūna metāla kastīte apmēram metra garumā un 5 kg smagumā. 36 programmējamās sensoru podziņas divās rindās, vidū šķidro kristālu displeja ekrāns, uz kura parādās efektu nosaukumi un jautājums. No sintezatora iespējams izvilināt programmējot un to es arī dabūju dažādu veidu stīgu instrumentus, ērģeles, klavieres, pūšamos, ģitāras, sitamos instrumentus, arī elektroniskās bungas, ir dažādi gaisa efekti - putni, helikopters, modinātājs, dīzelis, sacīkšu mašīna, viegli komiski spoki (Ghosties), Space Talk - Visuma balsis, „Mars to?” un citi. Var dalīt klaviatūru - ar kreiso roku pavadījumā kādu instrumentu ar labo citu. Jaunāka nekā par 21. Yamahu pagaidām vēl nav. Atsevišķas programmas varot ierakstīt japāņu magnetofonu kasetēs un ievadīt kad vajag. Žēl tikai, ka svētdien bija pēdējā diena, kad es to spēlēju. Neaizmirstams iespaids.

Bīriņu pils.
Sestdien, 23. augustā izmetām enkuru pie Bīriņu pils. Apkārtne te tā nekas - tīrs ezers ar katamarānu piestātni un zivīm, parki, meži. Bet pils ir īsta, tāda, kādai tai jābūt. Uz viena tornīša pat stārķis uzvijis pamatīgu ligzdu. Bet tomēr var redzēt, ka ir nekopts. Celtnei šur tur apmetums nobiris, šis tas nodrupis. Arī parki aizauguši. Daudz dažādu taku aizved pastaigās pa lielo parku ar garajām un staltajām eglēm. Kaut kur dziļumā atrodam vecu sagāzušos pieminekli. Takām nav ne gala ne malas, tā ka dodamies atpakaļ un uz kapliču. Ceļš ved cauri dzelzs vārtiem pa taciņu caur brikšņiem pār šķībiem, veciem tiltiņiem un pa meža taku, līdz beidzot priekšā atklājas pati drūmākā celtne, kādu esmu redzējis. Lielā kapliča ir izbūvēta kalnā. Tās melnā rīkle ar vecajām, apdrupušajām kolonām stāv taisni mums pretī. Visa priekša noklāta ar veciem izlauztiem kapakmeņiem un plāksnēm. Iekšā ir drēgns un tumšs, kā zārkā. Visas sienas noklātas ar dažādiem uzrakstiem krieviski. Viss apdrupis un sasūnojis. Akmens grīdā izlauzti lieli četrkantīgi caurumi, kur apakšā bijuši zārki. Vajadzēja paņemt bateriju, varētu ielūrēt melnajās bedrēs. „Šeit varētu iznākt labi skati šausmu filmai,” es nodomāju. Pēc tam uzskrienu kalna galā, kurš apaudzis tādiem pašiem lieliem kokiem. Tas viss mazliet atgādina austrumu templi izcirstu klintī. Tepat priekšā atrodas no ķieģeļiem izmūrēta ventilācijas lūka, pa kuru var redzēt izlauzto akmens grīdu. Vieta diezgan drūma. Ja te vējainā un baisā naktī kapličas alas dziļumā aizdedzinātu sveci, tad tas būtu drausmīgs skats, kā tur zem drūmās velves plivinās liesmiņa un uz sienām skraida spocīgas ēnas...

Svētdien, vienos, tornī ierakstīju 45 minūšu garu M. Žāra koncertu. Pusstundu gara bija kompozīcija, kas veltīta viņa drauga, kosmonauta piemiņai, kas gāja bojā „Challenger” katastrofā. Tā bija vesela simfonija, kas, šķiet, atainoja visu traģēdiju un arī atmiņas. „Satikšanās” atstāja lielu iespaidu.

Kinodienas - 86.
Tas ir grandiozs notikums, kas notiek par godu pirmajam kinoseansam Rīgā pirms 90 gadiem. Visu Rīgu apsēdis kino gars. Ielās braukā mašīnas ГОСКИНО un kaut kur jau notiek uzņemšana. Pie planetārija uzcelts milzīgs balts tēls, kā galva vairāku metru augstumā. Blakus liela cepure, kurā tiek mesta nauda. Tas viss no balta audekla. Iekšā visur izlikti krāsaini, varen spilgti prožektori, kas apspīd manekenus, kā arī citas ekspozīcijas. Piemēram, kreisajā pusē atrodas logs ar apakšā izsistu rūti. Aiz loga uz zemes guļ līķa galva ar zilganu ģīmi un stiklainām acīm. Blakus asiņainas virves cilpas gabals un tikpat asiņainas lupatas. Citur atkal precīzi izveidots motociklista manekens ar motociklu, kurš ietriecies sienā un izsitis lielu gabalu. Apkārt ķieģeļi vien mētājas. Sienas visur nolīmētas ar šausmīgi intriģējošām vecajām afišām. „Šausmu ceļš”, „Nāvīgā gāze”, „Zem narkozes”, „Bālais bruņinieks” un citas. Tikai trīs dienas! Šedevrs no šedevriem! Neredzēti triki! Tamlīdzīgām reklāmām piebārstītas šīs afišas, kas cilvēkam uzreiz liek skriet uz kino. Diemžēl veco fonda filmu seansā šodien rādīja krievu pirmsrevolūcijas filmas. Toties 18 ˚˚ vakarā bija šodienas nagla. Otrajā stāvā redzējām izstādi ar milzumdaudz vecajiem aparātiem un projektoriem, arī pašiem pirmajiem, otrā zālē Limjēru filmas un trešajā zālē Žorža Meljesa dīvainās filmas. Tās visas bija fantastiskas un nereālas gan „Ceļojums uz Antarktiku”, gan „Viskija mīļotāja sapnis”, gan detektīvfilma. Sen biju sapņojis redzēt kādu Meljesa filmu! Jā, šodienas iespaidu gan bija vesela gūzma.

Ceturtdiena, 28. augusts.
Vakar beidzu lasīt Rokvela Kenta „Skarbo pirmatnību”. Visai interesants gabals. Pie tam visi tur raksta dienasgrāmatas. Pat vecais Olsons - klaidonis, mednieks un zelta meklētājs.
„Īstā dzīves gudrība ir paslēpta dziļajā skarbās pirmatnības kausā zem mierīgās virsmas”.
Šodien apmācies un slapjš. Nolāpīts, pirmdien jāiet skolā.
Rudenīgs laiks iestājies. Vēja brāzmas un lietus, svina pelēkas debesis.

20. septembris.
Nedēļas sākumā ceļā uz Limbažiem novērota neparasta parādība. Bija lietains laiks. Varavīksne bijusi ļoti spoža un atradusies paralēli šosejai. Pie tam neparastākais tas, ka labi varēja redzēt, kur tā sākas un kur beidzas - gluži kā liela glezna būtu nostiepta gar šoseju.
Veiksmīgs fotouzņēmums - zibens vasaras nakts negaisā.
Reklāma par Limjēru filmu.

12. septembrī, Vidrižos.
No dienvidrietumiem šurp lēnām peld negaisu vēstījoši smagi, tumšzili lietusmākoņi. Tālumā jau atplaiksnī zibens un dobji ducina pērkons. Kļūst tumšāks un saceļas vējš. Jāsteidz ar plēvi apsegt lielā kartupeļu kaudze pagalmā un salikt akmeņus gar malām. Vējš iedrāžas kļavās un liepās un sākas lapu lietus. Šalc vecie, lielie koki un kā dzeltena krusa vējam līdz traucas lapas. Izeju uz kalna, kur brīvi plosās vējš pār prēriju un pļavām, un iesitas sejā, pluinīdams matus. Pēkšņi varens skats, diemžēl tikai uz sekundes daļu, pazib skatienam - zibens šautra sākdamies zenītā, kā upe kļūdama platāka, spilgti nobeidzas pamalē aiz ziemeļrietumu melnajiem siliem. Pirmo reizi es šeit pilnībā skatīju spožo debess parādību. Pār plašo gaisa masīvu virs lielās prērijas šurp traucas lietus gāzes dūmaka, un pēc brīža tā spēcīgi iešalca, likdama visiem meklēt pajumti. Negaiss jau trako pavisam tuvu un no stiprajiem pērkona grāvieniem mājai sāk skanēt rūtis. Pēkšņi darbnīcu pusē uzplaiksnī spožs uzliesmojums un sekundes daļu vēlāk kā šāviens noplīkšķ spēriens. Ka tik nav trāpīts ozolā, kaut gan tur ir stārķu ligzda. Ik pa brīžam nodziest gaisma un aiz loga „uguns kāpj pa dabas ēku”. Pērkonrati dārdēdami brauc pa debess velvi jau pār Vilkaču purvu un negaiss drīz būs pāri. No Baltijas jūras plašumiem, no vakariem nācis, tas aiziet uz austrumiem, pamazām izgaisdams tālumā.

Svētdien, 5. oktobrī.
Balle Vidrižos
Tas bija saistošs jampadracis ar vēlīnu skriešanu pa apkārtni, gaismas efektiem, mūziku un citiem pigoriem, kad arī man iesita galvā, bet tas nebūt netraucēja sist kārtis līdz 5 no rīta, kad pa absolūtu tumsu klupdami, krizdami, ar dobjiem brīkšķiem un vaidiem taustījāmies uz guļu. Vienīgi brālis uzvedās jancīgi, bet spožais luktura stars palīdzēja viņu atrast krūmos, bet pudele bija pazudusi, jo: „ārā bija tumšs, un kaut kas noslēpumaini čabēja”.
Tajā naktī apmēram 23 20 es tuvu pie Jansonu mājām dzirdēju kāda putna saucienu. Tas bija dzirdams arī pēc pāris stundām. Pēc putnu grāmatas lasot, tas varbūt bijis apodziņš.

Sestdien, 18. oktobris.
Šajā saulainajā dienā klavieres pēc 12 - 13 gadu ilgas skanēšanas Siguldā, pārcēlās uz jaunu dzīves vietu Vidrižos. Pēc tik ilga laika turpmāk dzīvot bez tām ir kā zaudēt vienu aci - redzēt var, bet kaut kā trūkst.
Vidriži.
Melnā sila gari.
Šie ozoli ir lieli, veci koki ar stipri sakrunkotu mizu. Cik īsti veci, nav zināms, bet šinī stūrī tie velnišķi labi iederas ar savu raupjo stāvu. Viens no tiem piesaista uzmanību ar savu dīvaino izskatu. Spokains tas stāv brikšņainajā, slapjajā audzē, bez lapām, ar stūraini uz augšu vītiem zariem un neparastu platu paresninājumu pie zemes. Izskatās it kā tas stāvētu uz neliela postamenta. Upurozolā, kurš stāv mežmalā, atradās divas vecas bērza slotas, kas no lejas izskatās kā pirtsslotas, bet tuvāk redzot liekas tā kā par lielām. Nez kāpēc tās te atstātas?

Sestdien, 1. novembrī.
Mežā aiz Vēja piedurknes atklājām labas piepju vietas un aizgājām līdz pat fermai. Tālāk pavērās plašs skats uz vēl neizpētītiem apgabaliem, kur būs jāiet. Atpakaļ nākot prērijā kādā palielā ūdens lāmā pamanījām divus lielus baltus putnus. Tie bija gulbji. Kad piegājām tuvāk, tie aizlidoja, klusu iekliegdamies, dienvidu virzienā pār Mirdzošo spoguli. Pazīmju trūkuma dēļ pēc putnu grāmatas tā īsti nevarēju noteikt, kādas sugas tas bija - paugurknābja, ziemeļu vai mazais gulbis.

Sigulda.
Trešdien, 5. novembris.
Visu dienu ar nelieliem pārtraukumiem līst. Pirmo reizi redzēju pie mājas pielidojam divus sarkankrūtīšus.
Ceturtdien no rīta zemi klāj plāna balta sniega kārtiņa, bet žagatas uzturas zemās vietās.
Pēcpusdienā jau ir īsts putenis un snieg bez apstājas.

Svētdiena, 16. novembris.
Ieraksts Radiofonā. Pirmo reizi dabā redzēju grandiozo skaņu operatora pulti ar melno tūkstoti daudzkrāsaino pogu, slēdžu, sensoru rindu, indikatoru, spuldzīšu un pat oscilogrāfu. Blakus lielie ierakstīšanas magnetafoni. Aiz pults uz krēsla programmējamais sintezators ROLAND IX 8. Izskats daudz krāšņāks kā 21 Jamahai. Zālē zem pārsega stāv lielās elektriskās klavieres YAMAHA, bet uz būdas jumta sasviestas 5. Jamahas kastes. Pie otras sienas pāris arfas un liels gongs, ko šķiet ieraksta pirms „milicija meklē”. Vispār iespaidīgi.
Sniegs sāka tā riktīgi snigt kaut kad decembra sākumā un tad arī vairs nenokusa un putināja pamatīgi.

28. decembrī.
Ziemassvētki tika svinēti Vidrižos. Tas bija gluži atšķirīgs no citiem Ziemassvētku vakars, jo svinējām vēlu vakarā pie ugunskura un eglītes uz kalna. Laiks arī nebija slikts un sevišķi labi tad garšoja šašliki, cepti ziemas naktī uz sprakšķoša sārta. Tad vēl pie Ziemassvētku izdarībām piederējās arī braukšana ar kamaniņām pa biezi piesnigušo kalnu. Kamēr izšķūrē kaut cik lietojamu trasi, karsti palicis bez visa ugunskura. Pirmie Ziemassvētki Vidrižos. Mežs piesnidzis, gandrīz neizbrienams, kā vilkaču laikos. Nez kas pašreiz notiek, piemēram, Vilkaču purvā vai teiksim Melnajā silā. Naktīs sāk klaiņot lielākie zvēri: aļņi, stirnas, varbūt pat spoku brieži ar vienu ragu, kā to apgalvo ļaudis no Sūnu ciema.
Lejā, melnajā tumsā, omulīgi spīd dzeltenie Džeikartu mājas logi. Tagad vienā Ziemassvētku naktī gribētos apceļot dažādus pasaules piesnigušus miestiņus. Varētu pabūt gan Vācijā, Zviedrijā vai Kanādā un Austrālijā un pavērot kā tur tiek svinēti šie svētki, bet diemžēl no tā visa man ir tikai pieejamas dažas pastmarkas ar sīku burtiņu uzrakstiem CHRISTMAS NOËL.

Gads ir atkal apritējis un lēnām ar katru minūti un sekundi tuvojas tam aizraujošajam momentam, kad beigs pastāvēt un sāksies jauns 1987. gads. Tas ir dīvains laika moments, kad precīzi 12˚˚ nav ne stundu, ne datumu un pat gadu. Nav brīnums, ka var notikt kāds brīnums. Bet 1986. gads ir bijis ļoti nozīmīgs visādos aspektos: pirmkārt jau ar to, ka pēc 75 gadu ilgas prombūtnes Zemei tuvojās Halleja komēta, kas līdz ar to saistīta ar kosmisku pētījumu sēriju. Tas šķiet pats svarīgākais notikums šajā gadā pasaulē. Tad vēl kosmosā palaista jauna orbitālā stacija, bet diemžēl notikusi lielākā katastrofa ar kosmoplānu „Challenger”, kam par piemiņu Mišels Žārs uzrakstījis gandrīz veselu simfoniju „Satikšanās”, kuru es ierakstīju.

Pie mums Rīgā apritēja 90 gadu kopš pirmā kinoseansa Rīgā, un to atzīmējām ar varenām Kinodienām. Pats es tieši šogad esmu sācis visu ko darīt tādu ko agrāk ne, piemēram, izdarīt ierakstus no televizora un šo pašu kladi rakstu jau gandrīz gadu kopš februāra. Sekmīgi beidzu mūzikas skolu, pamatskolu un iestājos vidusskolā, pirmo reizi (!) dabā saskāros un spēlēju sintezatoru un pat 21. Jamahu (!!!), pirmo reizi ar kājām klases ekskursijā nogājām ≈ 30 km grūtos apstākļos, tikušas nosvinētas kāzas brālim un kāzu 25 gadu jubileja vecākiem, bet kaut kas palicis arī neizdarīts - dēļ Černobiļas katastrofas neaizbraucām uz Vladivostoku, kasešu trūkuma dēļ neuzņēmu filmu. Cerams, ka nākošajā gadā, tas viss piepildīsies.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs