#LFK Ak 109, 1

Nosaukums
1. Atmiņas no Pirmā pasaules kara
Vienības Nr.
1
Klasifikācijas
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
28.02.2019
Pierakstīšanas laiks un vieta
1997, Padures pagasts
Padures pagasts, Kuldīgas novads,
"Mežkrodziņš"
Atslēgvārdi
Atvērt

1. Atmiņas no Pirmā pasaules kara

Šorīt daudz ko atcerējos no savas bērnības. Nesaprotu, kāpēc man vēl tagad tāda nepatika pret to, ka lasu avīzēs un arī dzirdu no dzīves, kā latvieši brauc uz Vāciju strādāt un pelnīt naudu. Man tas tik ļoti pazemojoši liekas. Vai tās būtu vēl atmiņas no tām bērnības dienām?
Man bija kādi seši septiņi gadi. Tas bija Pirmā pasaules kara laikā, kad vācieši, uzvarējuši krievus, ienāca Latvijā. Mums neko sliktu viņi nenodarīja, bet kopumā visi no viņiem baidījās. Man tas sāpīgākais bija, kā vienu dienu mums pazuda tāds bērniem iemīļots kucēns, neatceros, kā mēs viņu bijām iesaukuši. Armija bija apmetusies skolā, no mūsu mājām tas bija apmēram divi kilometri. Viņi (vācieši) nāca meklēt olas un speķi, tā arī todien mūsu sunītis pazuda. Tas sāpīgākais man bija otrā dienā, kad mani sūtīja uz skolu ar kādām slepenām ziņām. Pie mums bija atbēguši divi skolotāji un vēl kādi paziņas, kas no vāciešiem baidījās.Bija arī mūsu lielais brālis Ernis. Viņi visi mita pie lielās robežupes gravā, un man bija jānes viņiem kādas ziņas par to, kas notiek un vai viņi (vācieši) vēl ilgi te uzturēsies. Skolā bija viena skolotāja, un no viņas varēja tās ziņas cik necik dabūt. Viņa runāja vāciski. Es jau skaitījos par ziņu iznēsātāju. Lai jau nu daudz ko nesapratu, bet noslēpumus pratu glabāt. Māte iedeva kādas 10 olas un gabaliņu žāvēta speķa, lai ir ko iedot vāciešiem, ja mani aiztur, bet, ja nē, lai nodod skolotājai, gan jau viņa zinās, kam iedot. Mani neviens neaizturēja, bet ko es ieraudzīju! Uz žoga karājās mana sunīša āda. Es tā uztraucos un raudādama iegāju pie skolotājas. Tā mani mierināja, ka tur neko nevarot darīt. Vācieši ēdot suņu gaļu un vakar priecīgi slavējuši, kā atraduši jaunu sunīti. Gribējuši arī viņu pacienāt, bet viņa atteikusi, ka mēs, latvieši, suņu gaļu neēdam. Laikam man vēl no tā laika ir tāds naids pret vāciešiem. Es vairākas reizes dabūju iet, kamēr viņi tur uzturējās, un biju tik laimīga, kad viņi bija projām. Tā skolotāja bija Anna, kas vēlāk bija mana brāļa sieva.
Vēl nāk prātā viens gadījums. Vācu laikā māte gāja pie lielmātes, kura deva dziju, un no tās viņa (māte) adīja vāciešu zaldātiem cimdus un zeķes. Laikam jau viņai nebija viegli mūs uzturēt. Vienreiz viņa pārnākusi teica, ka lielmāte noteikusi, ka mātei jāpaņemot un jāparādot mūs, mazos bērnus, lielmātei. Mazo brāli viņa negribēja vest, viņš bija ļoti nepaklausīgs, bet mani jau turēja, ka es esot visklausīgākā un viņai kaunu nenodarīšot. Es itin priecīga taisījos līdzi, bet kaimiņos dzīvoja tāds gadus 12 vecs puika, ar ko mēs bieži ganos tikāmies, tas mums stāstīja, ka lielmāte liekot bučot roku un vēl jābučojot viņai dibens (pakaļa). Kad roka jābučo, tas jau nu bija parasta lieta. Visiem veciem cilvēkiem, kas pie mums nāca, lika bučot roku, bet dibenu gan nē. Tur es biju pretī. Muiža no mūsu mājām bija septiņi kilometri. Aizgāju tīri priecīga, man jau ceļošana patika, jo tik daudz ko redzēt. Tuvojoties muižai, māte noprasīja, lai es tikai neaizmirstot nobučot lielmātei roku, bet tad es atcerējos par to dibena bučošanu un tālāk vairs negāju. Nelīdzēja mātes lūgumi, nedz rājieni. Es vēl tagad atceros tos biezos parka krūmus, kur ieskrēju un laukā nenācu, lai ko māte man nesolīja. Par laimi, viens nāca ārā no kalpotājiem un teica, lai māte pasteidzoties, jo lielmātei jābraucot projām. Māte iegāja viena pati, es krūmos paliku nemanīta, tā arī nedabūju lielmāti redzēt.
Atpakaļceļā māte neko daudz nerunāja, laikam jau lielmāte nebija nemaz bērnus pieminējusi. Tas kaimiņu puika man iemācīja vienu dziesmiņu, es vēl tagad atceros dažus vārdus:
„Es vācietim tā darītu,
Kā vācietis man darīja,
Es vācieti dancinātu
Uz karstiem ķieģeļiem.
Jo vācietis augstu lēktu,
Es pakurtu uguntiņu.”
Neko daudz vairs no Pirmā pasaules kara par vāciešiem neatceros. Toties Otrā pasaules kara laikā jau daudz ko pārdzīvoju.

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Padures pagasts
(Padures pagasts, Kuldīgas novads)
1997Pierakstīšanas laiks un vietaPagasts

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs