2. Pie zobārsta
Šovakar atcerējos, ka bērnībā, kad man bija kādi 9 – 10 gadi un es gāju skolā, man bieži sāpēja zobi un mani dabūja vest uz Alūksni pie zobārsta. Zobi palika cauri, un tos borēja un plombēja. Bija ziema un auksts, un toreiz ceļš bija pieputināts. Kad divas dienas biju nomocījusies ar zobu sāpēm (tas bija sestdienā un svētdienā) un naktī nemaz nevarēju gulēt, tad nolēma, ka pirmdienas rītā mēs brauksim pie ārsta. Laiks bija drusku siltāks, bet sāka atkal putināt. No mājām izbraucām tīri labi, ceļš bija aizputināts, bet jau bija kādas pēdas iebrauktas. Izbraucām, kad vēl bija krēsla. Norunāja, ka ar gaismu laiks labosies. Notika otrādi, sāka pieņemties vējš, un sāka snigt un putināt. Izbraucot klajumā, pēdas vairs nebija saskatāmas. Ceļu vairs nevarēja redzēt. Minnīte (vecākā māsa, kas mani veda) noteica: „Nu gan ir traki - nav ne ceļa un neko nevar saredzēt.” Sniegs nāca zemē ar tādu vēju. Es jau biju satuntuļota segās un galvu nemaz laukā nevarēju izbāzt. Tādu laiku es vairs nekad neesmu redzējusi. Zirgs vairs ceļu nezināja, laikam iemaldījās grāvī un iekrita tik dziļi sniegā, ka tikai galva bija laukā. Minnīte izkāpa ārā no ragavām un nevarēja tikt gandrīz no grāvja ārā. Labi, ka nebija tālu vienas mājas, viņa brida uz tām, lai nāk kāds palīgā zirgu dabūt laukā. Par laimi, tur bija vīrieši un ar šķipelēm pār plecu steidzās šurp. Es neatceros, vai raudāju vai nē, man bija žēl zirdziņa. Par laimi, sāka mazāk snigt. Vīri zirgu izdabūja laukā no grāvja. Uzveda uz pareizā ceļa, un, tā kā vairs nebija tālu no meža, tad norunāja, ka tur jau braukšana būs labāka.Man no tām briesmām bija visas zobu sāpes pārgājušas, un, kad iegājām pie zobārstes, nemaz nevarēju pateikt, kurš tas sāpētājs ir. Atrada to, kurš bija drusku caurs, ielika zāles un noteica, lai sāk ārstēt pie laika un pēc nedēļas, ja arī nesāp, lai brauc tik šurp.
Tā iesāku braukt un ārstēt zobus. Atrada vairākus, kas bija jāplombē. Briesmīga jau bija tā borēšana, bet es jau biju pacietīga. Ārste brīnījās par mani. Vienu zobu laikam bija par ātru aizplombējusi, un pēc kāda laika sāka tas sāpēt. Nopampa visa mute. Braucām atkal pie ārsta, deva zāles, ko dzert iekšā, jo pie slimā zoba nevarēja pietikt klāt. Noteica, kā satūkums noiet, tā lai brauc šurp. Sāpēja briesmīgi, nelīdzēja nekādas dzeramās zāles, un vienu rītu man uztrūka vaigs uz āru. Labi, ka rēta ir taisni zem zoda un nevar redzēt. To zobu vairs nevarēja ārstēt, bija jāizrauj.
Esmu daudz cietusi ar tiem zobiem, bet kādus gadus bija pavisam labi. Sāka sāpēt, kad apprecējos un sāka bērni dzimt. Tad dabūju visus izraut un likt mākslīgos zobus. Tās ir briesmīgas sāpes, un es nevienam tās nenovēlu piedzīvot. To nevar nemaz aprakstīt.
