3. Pašas agrākās atmiņas
Man varēja būt kādi trīs gadiņi. Vasara, skaists saulains laiks. Bija atbraukuši ciemiņi, laukā uz lievenēm bija uzklāts galds. Kad bijam paēduši launagu, māte un tētis ar ciemiņiem aizgāja laukus, sējumus apskatīt. Mani ar mazo brālīti Robi, kas vēl negāja kājām, bet rāpoja un cēlās augšā, kur pieķērās klāt, atstāja māsas Minnītes uzraudzībā. Viņai bija kādi 12 gadi. Viņai jau bija vēl jāraugās, lai vistas dobes neizkašņā. Kamēr Minnīte dzenājās ar vistām, Robītis paspēja uzrāpties uz krēsla, pieķērās galda malai, lai varētu tikt augšā uz galda, es gribēju viņu noturēt, bet nespēju savaldīt, viņš saķēra krūzīti un nosvieda zemē, tā saplīsa. Man tik ļoti bija žēl krūzītes, ka ilgi raudāju pēc tās – vairākas dienas.Vēl atceros vienu gadījumu, ko ļoti pārdzīvoju. Vista ar cāļiem bija ielīdusi burkānu dobē un kašņājās. Paņēmusi vicu (lielāku žagaru), gāju dzīt ārā. Nezinu, kā tas gadījās, ka vienam cālītim pieskārās žagars, cālītis apvēlās, notirināja kājiņas, aizvēra actiņas un bija beigts. Es ļoti, ļoti raudāju, man bija briesmīgi žēl cālīša. Es vairs nekad neņēmu žagaru rokā, kad bija jāpadzen vista ar cālīšiem. Ņēmu lakatiņu vai kādu lupatu, vicināju pa gaisu un viegli varēju izdzīt ārā. Mamma jau turēja daudz vistas, pīles, zosis. Var jau būt, ka nemaz nebija tik daudz, bet manā bērna prātā likās daudz.
