4. Atmiņas par tēvu
Atmiņā ir palikuši ar tēti daži spilgti brīži. Tētis spēlēja vijoli un mācīja mums maziem dancot. Vienreiz bija atnākuši kādi trīs onkuļi. Tēvs spēlēja un lika man ar māsu Oļu dancot. Man bija ļoti liels kauns un sāku raudāt, bet tas nelīdzēja. Tēva teiktais mums bija kā likums, kur nedrīkstēja neklausīt. Dancoj ām gan valsi, gan polku, gan vēl citu, ko viņš mums bija mācījis.Vēl atceros, kas man dikti nepatika, bet kas bija jādara, jo viņš lika. Tēvam laikam sāpēja mugura, un viņš lika mums ar mazo brāli Robi mīdīt muguru. Robis vēl nestaigāja kājām, tikai rāpoja, bet man bija jāstaigā kājām. Viņš gulēja gultā, un man, turoties pie sienas, bija jāstaigā. Robis rāpoja pa vidu. Laikam jau viņam (tēvam) tad bija labāk.
Man jau bija kādi četri gadi, kad vienā dienā mēs visi mājās dikti nobijāmies. Bija auksta diena, bet sniegs vēl nebija, tikai sasalis. Tēvs bija izbraucis ar ratiem (tā sauktiem federratiem). Braucot mājās no kaimiņu kalna, zirgu nav paspējis savaldīt un ticis no ratiem izsviests uz sasalušas zemes, kur palicis guļot. Kaimiņi bija zirgu savaldījuši, iecēluši tēvu ratos un pārveduši mājās. Viņi ienesa tēvu istabā un ielika gultā. Mēs, bērni, domājām, ka viņš ir miris. Pārveda dakteri, tas teica, ka viņam būšot ilgi jāguļ. Nu sākās viņam un mums visiem lielas bēdas. Nedrīkstējām trokšņot. Ar mani jau bija mammai viegli tikt galā, es jau laikam biju paklausīgs bērns, bet ar Robīti gāja grūti, tas nesaprata, jo bija tikai trīs gadiņi. Visu ziemu tēvs nogulēja, reti kādreiz redzēju viņu sēdot uz mūrīša, galvu atbalstījis uz galda. Tā pagāja ziema, un vasarā kādreiz viņu iznesa saulītē. Es jau toreiz nesapratu, kad lielie cilvēki runāja, ka viņam ir izsisti muguras skriemeļi.
Rudenī, tas ir, 1914. gada augustā, man jau bija 5 gadi, un atceros, ka visi sāka runāt par karu kā par kaut ko briesmīgu. Bija atbraukusi māsa Alvīne, kas bija precējusies, un teica, ka vīram Vaņam būšot jāiet karā. Tāpat brāļiem Ernestam un Eidim. Viņi pie mums nedzīvoja, kaut kur strādāja. Ernests bija rakstvedis krievos.
Atbrauca Alvīnes vīrs, arī brāļi, visi trīs. Es jau toreiz nesapratu, kādēļ visi bija ieradušies. Tēvs bija ļoti slims. Tātad viņi bija atbraukuši atvadīties no viņa.
Vienu dienu māte bija ļoti uztraukta. Tēvs prasījis baltu kreklu un licis mūs mazos ievest pie viņa. Mūs uzģērba jaunās drēbēs un ieveda pie tēva. Viņš gulēja baltajā kreklā un pats bija tikpat balts. Viņš noglaudīja mūs visus pēc kārtas, teica, lai esot mammai paklausīgi un izaugot par godīgiem cilvēkiem. Tad viņš atvadījās, sagriezās uz otriem sāniem un aizmiga. Mamma ļoti raudāja, un mēs arī sākām raudāt, kaut nezinājām, par ko. Vēlāk Minnīte, kam bija 14 gadi, teica, ka tētis nomiris.
Atceros, kā dažus vakarus atnāca kaimiņi un tad visi gājam uz klēti, kur gulēja tēvs. Dziedāja no dziesmu grāmatas dziesmas, tad noskaitīja lūgšanas vārdus. Tā tur mūsu pusē bija pieņemts. Kad kaimiņos nomira veca tante, tad mēs gājām vakaros pie viņiem tāpat dziedāt.
Vairāk neko neatceros no bērēm kā tikai to, ka, braucot no kapiem mājās, uzmodos, bija tumšs, zvaigznes spīdēja tik spoži, es domāju, ka tās ir tēva acis, kas raugās uz mums. Tik zilas debesis es tikai vēl vienreiz esmu redzējusi, bet par to vēlāk. Tēvs nomira novembra beigās, bija auksts un sasalis, bet sniega nebija. Vairāk neko no ziemas neatceros.
Otrā vasarā man jau bija 6 gadi, atceros, kā māte mūs veda uz Alūksni pie fotogrāfa. Tas likās liels brīnums.Tai pašā dienā aizveda mūs uz kapiem. Parādīja, ka te nu guļot mūsu tētis. Es nevarēju saprast, jo domāju, ka tētis ir debesīs.
Mājās braucot, kaimiņu suns izbiedēja mūsu zirgu. Tas salēcās un izsvieda mūs, mazos, no augstajiem federratiem grāvī. Sasitušies jau nebijām, bet briesmīgi pārbijušies un dikti raudājām. Mūs ieveda kaimiņu istabā, deva dzert cukurūdeni un nomierināja. Šis zirgs vēl bija no tēva skaistajiem zirgiem, un to drīz pārdeva.
