#LFK Ak 118, 1

Nosaukums oriģinālvalodā
Romāna Dūņa atmiņas
Nosaukums
Romāna Dūņa atmiņas
Vienības Nr.
1
Valodas
Latviešu valoda
Faili
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0001
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0002
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0003
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0004
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0005
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0006
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0007
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0008
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0009
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0010
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0011
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0012
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0013
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0014
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0015
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0016
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0017
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0018
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0019
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0020
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0021
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0022
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0023
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0024
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0025
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0026
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0027
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0028
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0029
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0030
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0031
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0032
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0033
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0034
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0035
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0036
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0037
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0038
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0039
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0040
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0041
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0042
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0043
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0044
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0045
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0046
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0047
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0048
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0049
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0050
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0051
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0052
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0053
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0054
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0055
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0056
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0057
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0058
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0059
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0060
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0061
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0062
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0063
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0064
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0065
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0066
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0067
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0068
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0069
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0070
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0071
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0072
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0073
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0074
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0075
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0076
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0077
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0078
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0079
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0080
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0081
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0082
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0083
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0084
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0085
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0086
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0087
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0088
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0089
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0090
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0091
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0092
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0093
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0094
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0095
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0096
Ak118-Romana-Dunas-atminas-01-0097
Iesūtīšanas datums
00.05.2019
Pierakstīšanas laiks un vieta
20.05.2003 - 06.01.2005
Atslēgvārdi
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-15 14:11:39
Labots2021-02-10 13:51:10
Atšifrējums

1

Senās, bet tik tuvās vietas.
Rīgas iela 21,
Rīgas iela 26,
Kazarmju iela 4
Ēveles "Eizentāli"
"Salānieši" -
mājas un cilvēki

"Das war nur ainmal und kommt nicht meht,es war zu schön um wahr zu sein!"
Tas bija reiz un nenāks vairs
tas bija par skaistu
lai patiess būtu
(vācu šlāgeris)

Veltījums Pēterim un Nelijai
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-19 16:09:59
Labots2020-02-19 16:39:19
AtšifrējumsFrīdenbergs - Mieriņš
Tik nabaga jau  nav neviena,
Kam nevaid saldu atmiņu.

Ed. Voless
("Cilvēks, kas zina visu" (lpp.19)
"Nevar sacīt, ka katrs stāsts sākas ar pirmo nodaļu, jo visi stāsti sākušies ar pasaules radīšanu. Bet šis stāsts, var sacīt sākās ar to brīdi, kad ... sākām novērot dažu ieinteresēto persou dzīvi"

Sākts 2003. g. 20. maijā
Iesāku ar rindām par sevi
Katrs darbs ar kautko jāsāk, tāpēc šīs atmiņas sākšu ar 1925.g.20.maiju. Šajā dienā mani "saķēra" bērnu ķērāja vai modernāki sakot vecmāte. Pēc nostāstiem zinu, ka tā ir bijusi Vamieras mācītāja Majora sieva. Es piedzimu mana tēva, Valmieras grāmatizdevēja, grāmatu tirgotāja un spiestuves-sietuves īpašnieka Jāņa Dūņa namā Valmierā, Rīgas ielā 21 3.stāvā. Visu 3.stāvu aizņēma manu vecāku dzīvoklis un šis svarīgais notikums esot noticis 22.00 vakarā. Tēvs savam pirmdzimtajam jau bija nopircis dzelzs gultiņu ar spīdošām, noķelētām bumbām.
Nākošā dienā jauno māti un jauno Valmieras pilsoni ieradās apsveikt tēva veikala vecākā pārdevēja Emīlija Rožkalne un mātes uzticīgā draudzene, Valmieras pils. valdes sekretāre - mašīnrakstītāja Emma Grinberga. Viņas sveicienam atnesušas dzeltenas rozes. 
No Ēveles atbrauca mana vecāmāte Emma Eizentāle un tā es nonācu viņas drošā kopšanā un uzraudzībā. Zināmas problēmas vecākiem radās ar vārda izvēli. Tie, kalendāru pētot, apstākas pie Ulda un Romāna. Galējā izvēle tomēr iznāca par labu pēdējam un tā jau laikam labi vien vārds izvēlēts jo mana dzīve ir bijusi tik raiba, ka noteikti par to varētu sarakstīts saistošu romānu (pie tam tas iznāktu ļoti apjomīgs)
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-19 16:27:48
Labots2020-02-20 13:45:48
Atšifrējums- 2 -
Manas kristības notikušas 23. augustā. Bijusi skaista svētdiena unap 17.00 sākuši ierasties viesi - to bijis vairāk kā 60. [Vecāku laulāšana notiusi 1924.g.14.06. Rīgā, dzimtsarakstu nodaļā, tad tos salaulājis virsmācītājs Edgars Bergs (Pētera Krauklīša - no Deglava "Rīgas" dēls) savā dzīvoklī. Sekojušas vakariņas Virsnieku klubā. Valmierā viesības nav rīkotas, izsūtīti tika tēva paša salikti un nodrukāti paziņojumi. Tāpēc kristības rīkotas lielas].
Mani kristījis prāvests Ed.Pavasars (seniors). es esot dusējis uz krustmātes Kristīnes Sviles (mātes māsīca) rokām, krusttēvi bijuši mātes brālis Jānis Eizentāls un tirgotājs Jānis Bekmanis, kura veikals arī atradās Rīgas ielā 21, tikai veisntāva koka mājā, kuru nojauca lai uzceltu jauno 3 stāvu māju 1939-1940. gados.
Šinī dienā Valmierā bija nonākusi ziņa par Latvijas ārlietu minista Zigfrīda Annas Meierovica traģisko nāvi. Tad nu kristību viesi daudz runājuši un sprieduši par šo gadījumu. Latvija bija zaudējusi spēcigu valstsvīru un varbūt šis gadījums arī vēlāk negatīvi atsaucās uz Latvijas likteni un līdz ar to uz manas ģimenes likteni.
Pēc kāda laika man uzradies kāds ādas iekaisums un ar to cīnījušies dažādi ārsti. Par šo cīņu liecināja daudzās zāļu pudelītes un smēru kārbiņas kuras vēlāk redzēju pieliekamā zem plauktiem. Ārsti tomēr šo kaiti pieveikuši un tā vai līdzīga kaite man piemetās ap 80. gadiem. No tās tiku vaļā ar Anāpas sauli un siltajām jūras peldēm. To iespaidā pat nemanīju kā pazuda šie izsitumi.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-20 13:34:11
Labots2020-02-29 11:53:18
Atšifrējums- 3 -
Parādās mans brālis Jānis
Viņš piedzima 1927.g. 14. aprīlī - Zaļā ceturtdienā. Kad viņs parādījās, to neatceros. Droši vien vecāmamma pievede mani pie gultiņas, kurā dusēja jaunais pilsonis un teica: "Tas ir tavs brālītis" Jāņa piedzimšana saistīta ar drūmu noziegumu - vai nu 1926.g. beigās vai  1927.g. sākumā. Mūsu mājas 1. stāvā (apm. tur, kur vēlāka tradās centra aptiekas telpas daļa) bija tirgotāja Pētersona (draudzīga iesauka "Buržuks") veikals. Aizsargs Broža (Brēže) bija iegriezies šai veikalā skatīt kādu parocīgu šaujamo (pistoli vai revolveri). To nenopircis aizgājis iestirpināties Latviēsu b-bas bufetē, sācis tur spēlēt kārtis, zaudējis visu naudu un bija aizgājis no biedrības.
Kaut veikals bijis jau slēgts, logā spīdējusi gaisma jo Pētersons kautko veikalā kārtojis. Broža ienācis pa sētas durvīm, teicis, ka gribot vēl aplūkot šaujamo. Pētersonam radušās aizdomas un tas, uz letes atrodošā papīra uzrakstījis ieroča pētnieka vārdu un uzvārdu. Broža nošāvis Pētersonu, sagrābis visu naudu no kases un devies atpakaļ spēlēt kārtis. Ātri visu nospēlējis, devies uz Āžkalnu slēpties. Pētersona sieva, nevarēdama viņu sagaidīt, atnākusi uz veikalu. Ieraudzījusi nošauto vīru, sākusi skaļi raudāt. Garām sētas durvīm gājis mūsu tēva grāmatvedis Kārlis Konrāds - Šanas virsaitis - iegājis veikalā, pārbijies, viņš paniski baidījās no šaujamajiem un šaušanas), skrējis
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-29 11:41:25
Labots2020-02-29 12:17:02
Atšifrējums- 4 -
pa sētas kāpnēm uz mūsu dzīvokli 3. stāvā lai telefonētu policijai. Pats pārbijies, saucis "Slepkavas! slepkavas!" To dzirdēj, pārbijusies māte, viņa bija stāvoklī un šis pārbīlis, jo arī māte bija abilīga, bija atstājis sekas uz gaidāmo Jāni.
Policija izsaukta, Brože tai pašā naktī notverts, vēlāk notiesāts un 1939.g. vai 1940.g. sākumā runāja, ka viņš sodu izcietis un Centrālcietumā izmācījies par audēju.
Jānis piedzima ar runas defektu, viņam veidojās sava avloda piem.: nauda - pujajā, puķe - lallalā u.t.t. Viņu veda pie Rīgas medicīnas spīdekļiem, bet tie neko nevarēja palīdzēt un teica: "Gaidiet, laikam vajaga viņu dziedēt"Tas viss radīja lielas raizesvecākiem. Pie Jāņa nāca skolotāja un viņu mācīja, valoda uzlabojās lēnām. Viņam lasīja priekšā pasakas un viņam sevišķi patika pasaka par kalēju. Tas tikmēr kalis dažādas lietas, kamēr vairāk nekas cits no dzelzs no dzelzs nav iznācis kā: "čiks". Jānim šī pasaka un sevišķi vārds "čiks" ļoti patika un tā viņu iesauca par "Čiku". Pēdējais Jāņa mājskolotājs bija tēva draugs kurlmēmo skolas direktors Pauls Kunstmanis, kas nodarbojās ar lasīt un rakstīt mācīšanu.
Ar grūtībām Jānis beidza pamatskolas 1., 2. un 3. klasi un tad jau bija jābrauc tur, uz kurieni sūtīja lielais tēvs un skolotājs un kur mācīties nevajadzēja. Tā Jānis vairāk nedabūja mācīties, jo bija jāstrādā un to viņš spēja un prata labi. Viņš arī lasīja grāmatas, kas viņam patika, rakstīja ar kļūdām: jauca "p" ar "b", "d" ar "t"
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-29 12:05:12
Labots2020-02-29 13:04:27
Atšifrējums4a
Mani bieži risinājušās domas, kā gan būtu veidojusies Jāņa dzīve, ja to nebūtu iespaidojusi šī slepkavība. Droši vien Jāņa attīstība nebūtu traucēta un viņš varētu būt, ja daži mani dēvē par gudru vai stāgājošu enciklopēdiju, vēl zinošāks un ja tam vēl pievienoja Jāņa fizisko spēku viņš būtu daudz pārāks par mani un līdz tam viņam būtu arī citas kvalitātes sieva un bērni.
Kā nu liktenis lēmis, tā ir iznācis un nu viņš atdusas blakus savai mātei, vecmātei un Kriķītim. Lai viņam salda dusa par mūžu kas nebija viegls!
Domāju, ka pēdējie gadi ziemeļos viņam bija daudz vieglāki kā pēdējie gadi Valmierā, kaut arī atgūtā tēva vasarnīcā. Jācer, ka Lapsa un Juris, ņemot vērā dzīves dzelzs likumu*, kādreiz par visu saņems pelnīto. Droši vien Aina šo to no šīs likumības jau izbauda.
* Longins Ausējs - "Dzīves dzelzs ** likums" (šī grāmata man ir)
** Aina Jāni parasti nicinoši sauca par miljonāru, bet Jānis tomēr mūža beigās baudīja šo, to no tēva "miljonu" atliekām.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-29 12:52:41
Labots2020-02-29 13:16:42
Atšifrējums- 5 - 
Vecāmamma vai Mīļā.
Man nācies dzīvē sastapties tikai ar vienu vecomammu, manas mātesmāti Emmu Eizentāli (dzimusi Misiņa). Ar mana tēva vecākiem nav iznācis tikties pat manai mātei, jo tie miruši agri un atdusas Valmieras kapos. Te nu būtu jāpiemin, ka atceros, kā bērns būdams vecākiem gāju līdzi apkopt tēva vecāku kapus. Toreiz šai laukumiņā bez Jura un Kristīnes Dūņu kapu kopiņām vēl bija trešā. Šo trešo kopiņu rotāja plāksne ar uzrakstu Grieta Dūne. Iespējams, ka tā ir bijusi Jura Dūņa māte. Vēlāk no šīm 3 kopiņām izveidoja divas (lai būtu ērtāka apkopšana). Iespējams, ka Grietas kapa plāksne ir tur ierakta. 
Pie manis un Jāņa nebija kāda guvernante vai vācu freilene kā tas ir bijis pie režisora Pētera Pētersona). Mūs uzraudzīja un par mums rūpējās un veica arī kādus saimnieciskus darbus ģimenē mana vecāmāte. Piemēram, ja kādreiz mums bija gadījusies kalpone (tās mainījās un dažreiz atkal atgriezās) adventiste un svinēja sestdienas, tad šajās dienās par ēdiena reizēm gādāja vecāmamma. Mēs bērni bijām viņu iesaukuši par "Mīļo" un vēlāk tā viņu sauca arī mūsu ģimenes pieaugušie.
Tā kā māte lielāko tiesu darbojās veikalā kā kasiere, mūs modināja, ģērba, ēdināja un veda pastaigās vecāmamma. Jānim, kā vārgākam un mazākam tiak pievērsta lielāka uzmanība. Vecāmāte un Jānis gulēja savā guļamistabā.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-02-29 13:04:24
Labots2020-03-07 12:12:04
Atšifrējums- 6 - 
Mana dzelzs gultiņa ar niķelētām bumbām atradās vecāku guļamistabā, blakus mātes gultai. Kad vēl nemācēju lasīt, vakaros pirms aizmigšanas līdu tēva gultā un viņi man lasīja priekšā pasakas, "Jaunības takas" un vēlāk Žila Verna "Jūras dibenā" un "Noslēpumu salu". Kad māte lasīšanu pārtrauca un lika mani gulēt, vienmēr lūdzu lai atļauj vēl paklausīties un tēvs teica: "Mācies lasīt pats!" Ar nepacietību gaidīju nākošo vakaru kad varēju klausīties tālāk kapteiņa Nemo vai "Noslēpumu salas"kolonistu piedzīvojumos. Tagad man liekas savādi, ka Pēteris man apgalvoja, ka "Noslēpumu sala" nav interesanta. Es pats to gan labprāt pa laikam pārlasu.
Vecā fotogrāfijā varu skatīt, ka man (un vēlāk Jānim) bija lepni balti lakoti koka bērnu ratiņi ap prāviem riteņiem un pats tiku tērpts baltā kažociņā. Vēlāk laikam šie ratiņi aizceļoja uz Rencēniem pie mātes māsīcas Zelmas.
Vasarnīcā abi ar Jāni gulējām vienā istabā ar vecomammu. Pie manas gultiņas sienu greznoja kāda vācu mākslinieka lakota krāsaina gleznas reprodukcija. Tur varēja skatīt kā skaists eņģelis sargā zēnu un meiteni bīstamā kalnu takā. Toreiz domāju, ka Latvijā šādi kalni un bīstamas takas nav. Tomēr dzīvē man bijušas daudz bīstamākas takas un labi vien, ka mans eņģelis ir mani sargājis.
Toreiz Jāņu parkā vasarā nedēļas nogalēs notika balles un tad nu iemigu pūtēju orķestra deju mūzikas ieaijāts.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-07 11:59:49
Labots2020-03-07 12:21:33
AtšifrējumsZiemās, bērnībā, varēja dzirdēt kā kareivji, soļojot no Kaugurmuižas uz Valmieras pirti, ierindā dzied.
Toreiz pieaugušiem atmiņās bija vēl nesenais 1. pasaules karš, dažādu varu maiņas, atbrīvošanās cīņas un Latvijas republikas nostiprināšanās. To daudzreiz pieaugušie pieminēja sarunās.
Vakaros tēvs uznācis no veikala lasīja "jaunākās ziņas" un "Atpūtu" To redaktors Jānis Kārkliņš bija tēva skolas biedrs Valmieras Tirdzniecības skolā. Es pētīju avīzes attēlus, jautāju kas tur attēlots, tēvs skaidroja un piemetināja: "Mācies lasīt"
Toreiz avīzes un lielāko daļu grāmatu iespieda gotu burtiem un tā nu zināca, ka vecā māte ar ābeces un skolas grāmatu vecākām klasēm "Avots" vai "Strauts" (uz vāka bija ūdens plūsmas attēls), ar daudziem attēliem, palīdzību iemācīja mani lasīt "vecā drukā". Vēlāk apguvu arī "jauno druku" un kā pirmo laikam lasīju "Jaunības tēva" stāstu par kapteini Bobu Bartlefu.
nepatīkams bērnu pienākums bija dzerts zivju eļļu  un tā nu reizi vai divas dienā vajadzēja dzert pa ēdamkarotei šīs eļļas garšas aizsaklošanai.
Kādreiz, kad neklausījām, vecāmāte ķērās pie žagara palīdzības. Šim audzināšanas nolūkam tualetes priekštelpā bija nolikta slota no kuras vajadzīgā brīdī izrāva pa žagaram. Tagad Natašai šagaru aizvieto plastmasas mušu sitamais ar kuru uzplaukšķina Pēterim savā reizē
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-07 12:09:06
Labots2020-03-07 12:54:26
Atšifrējums- 8 - 
Reiz (abi ar Jāni) arī cietuši tā stingrāk no "soda ekspedīcijas" un iemetām šo slotu atejā (toreiz ūdens klozets mūsu mājā nebija). Viss jau būtu bijis labi, bet bija ziema un zobārtse rebeka Buša- Škļara bija ziņojusi, ak ateja aizsalusi. Nojautām iemeslu un domājām, ka labi nu nebūs.
Ieradās sētnieks Kaŗlis Kalniņš, kuru bija iesaukuši par Ringlodu (pēc finanšu ministra Ringloda Kalniņa) ar prāvu svaru bumbu, stieples rituli un brezenta cimdiem. Vecāmāte jau bija sagatavojusi šņabja glāzi un uzkodu, Ringolds spēcinājas. Tad man un Jānim par prieku, Ringolds paziņoja, ka vainīga var būt tikai zobārste "Šlarene"kas met atejā savus zobārstes lignīnus un vates kušķus.
Ringolds pāris reizes ļāva "ar švunku" krist atejas caurulē stiepulē piesietai svaru bumbai, šķērslis likvidējās. Pievācis amata rīkus un tos ietinis lupatā, Ringolds vēl nolamāja Šlareni, izmeta vēl vienu šņabi un devās projām. Tā mēs tikām sveikā cauri.
Ierakstīt no lapas otras puses.
Pie šī paša gadījuma jāpiezīmē, ka pilsētas "zeltu" pa naktīm izveda cietumnieku komanda ar pajūgos ievietotām mucām. Vēlāk pilsētas valde iegādājās firmas "Federal" "autovampīru" kas šo "zeltu" izsūca un aizveda ātrā tempā.
Mani jau ātri sāka gatavot skolai. Vienu ziemu, reizi nedēļā stundu ar mani darbojās pirmskolas vadītāja Cīruļa jaunkundze. Tad vienu ziemu reizi nedēļā apmeklēju skolotāju Žumbura jaunkundzi.
Tālāk sekoja mācības Pirmskolas (sarkanā 2stāvu  ķieģeļu māja Dzirnavu ielā)  2.klasē un tad jau bija ceļš uz Valmieras 2. pamatskolu vecās slimnīcas tuvumā. (Ēka nav saglabājusies)
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-07 12:42:25
Labots2020-03-07 13:16:38
AtšifrējumsIerakstīt otrā pusē!
Pieminot šo labierīcību, nāk prātā kāds atgadījums no pamatskolas alikiem. Nolēmu iztaisīt kādu šāvienu, gāju uz Gaumīga veikalu kaimiņos un iegādājos sažas nepieciešamās vielas. Gaumīgs man tās laipni iesvēra, saņēma naudu.
Tikko kā biju ieradies mājās, māte uzskrēja no veikala un satraukta prasīja, vai tās ir sprāgstvielas? Žēl, bet bija jāatdod un tās tika iesviestas atejā, bet tad māte uztraucās: "Vai šīs vielas tur nesavienos un nesprāgs?"
Šis gadījums beidzās ar vārdiskiem brīdinājumiem par sprāgstvielu bīstamību. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-07 13:04:20
Labots2020-03-07 13:28:02
Atšifrējums- 9 - 
Mans krusttēvs Jānis Eizentāls - Jāņonkulis
Viņš bija manas mātes brālis. Laikam Ēveles mācītājs bija viņa tēvam ieteicis pie kristībām dot arī otru - kāda bībeles darboņa Jeremāsa (Jeremijas) vārdu. Manai mātei otrs vārds bija Otīlija, bet viņas jaunākam brālim Vikotram otrs vārds bija ļoti skanīgs - Bonifācijs.
Jānis pēc skolas beigšanas bija darbojies Ēveles veikalā. Tad droši vien ar mana tēva palīdzību pārcēlies uz Valmieru un sācis darboties Jāņa Bekmaņa plaukstošā veikalā. Tas darbojās Rīgas ielā 21 - vienstāva mājā. Cik zinu, viņš darbojies veikalā, beidzis šofera kursus, vadīja Bekmaņa kravas auto un kā stāstīja vecāmāte, turpat namīpašuma sētā atrodošā saimniecības ēkas brūži (veļas mazgātavā), gaidot Ziemassvētku iepirkšanās "bumu", lielajā veļas katlā vārīja ne vienu vien porciju "īsto Dundagas sīrupu" no cukura un piedevām. To tirgoja Bekmaņa veikalā un namamātes to pirkušas, cepušas piparkūkas un slavējušas Dundagas sīrupa ražotājus.
Ir saglabājušies daži foto, kuros Jānis redzams pie Bekmaņa auto stūres un brīvdienās ar to veikti izbraukumi, gan ar Bekmaņa, gan manu vecāku piedalīšanos. Vienu tādu attēlu var aplūkot Vecpuišu parka restorānā pie sienas. Laikam brauciens noticis uz Ēveli, jo manai vecmammai rokās grābeklītis (laikam apmeklēti arī Ēveles kapi)
Bekmaņa veikalam, pārdzīvojot ziedu laikus un iedzīvojoties parādos, Jānim radās doma par sava veikala atvēršanu. Viņu atbalstīja mans tēvs, kurš bija kļuvis par Velēka nama Rīgas ielā 26 īpašnieku. Šinī namā neveicās tirgošana veikalniekam Geskam. Telpas atbrīvojās un tur Jānis (droši vien  ar mana tēva palīdzību) atvēra savu pārtikas, saldumu un trauku veikalu. Jānis prata veikalu vadīt, piesaistīt pircējus. veikals plauka un konkurēja ar citiem šādiem veikaliem (piem. P.Pūka, Ed. Trēziņš).
Šis veikala plaukums turpinājās līdz pat tā nacionalizācijai 1940.g. preces un iekārtas aizveda un Jāņa karjera bija beigusies.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-07 13:16:00
Labots2020-03-10 09:43:20
Atšifrējums- 10 - 
Kad mans tēvs iegādājās savu braucamo "Renault" firmas vieglo un vaļējo auto, Jānis vienmēr to stūrēja. Lai gan manam tēvam arī bija vadītāja tiesības, viņš tās izmantoja tikai dažas reizes.
Jānis ļoti bieži vakariņās sēdēja pie mūsu galda, svētdienas arī pusdienās.
Kad sāku atcerēties, viņš dzīvoja Rīgas ielas 21 sētas piebūvē pie tipogrāfijas, 2. stāvā. Tur viņam bija 3 istabas. Kāpņu telpā pie sienas bija tēva laiva ar diviem airiem, skaisti krāsota, bet maz lietota. Vēlāk tēvs to vēlāk uzdāvināja 2 tipogrāfijas darbiniekiem - jauniešiem. No kāpņu telpas varēja ieiet nelielā istabiņā kurā uz grīdas nokrauti bija bijušās tēva fotodarbnīcas stikla negatīvu arhīvi.
Kad vienstāva koka ēku noplēsa lai celtu jauno 3stāvu namu, Jānis pārcēlās bijušā sētnieka Kalniņa (ringolda) 2 istabu + virtuve dzīvoklī saimniecības ēkā virs brūža.
Vācu laikā viņš pārcēlās Rīgas ielas 21 otrā stāva zobārstes Rebekas Bušas-Škļaras dzīvoklī, jo pašai Rebekai, pēc vācu rasu tīrības idejām, bija jāpārceļas uz Valmieras cietumu un jādalās rūgtajā liktenī ar citiem Valmieras žīdiem.
Vācu laikā viņš strādāja Valmieras pils. valdē.
Jāņa "simpātija" bija Milda Bergmane, mūsu veikala kasiere. Kad Jānis atvēra savu veikalu, viņa iazgāja par kasieri pie viņa. Kautkas viņu attiecībās izjuka. Vecāmāte stāstīja, ka Milda, droši vien nepārdomāti, bija kautkā nepareizi izteikusies par Ja''na tēvu un tas bijis iemesls, ka viņu attiecības vairs neattīstījās. Milda strādāja par kasieri pie Jāņa līdz veikala nacionalizācijai.
Vācu laika Jāņa simpātija bija bijusi Anna Ūdre, bet viņa bij aatteikusies bēgt Jānim līdzi uz ārzemēm. Jānis ar māti un sļotāja Jāņa Daliņa ģimeni kopā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Māte bija palikusi Kurzemē pie Vintena un Jānis aizbraucs tālāk. Pēc kara, viņš no Neapoles, kopā ar citiem emigrantiem braucis ar kuģi uz tālo Austrāliju. Uz kuģa iepazinies ar latvieti vārdā Milda, ar to uzsācis 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-10 09:31:01
Labots2020-03-10 10:03:31
Atšifrējums- 11 - 
kopēju ģimenes dzīvi, strādājis Pertas stacijā, Milda kādā ēdnīcā vai restorānā. Abi iegādājušies glītu namu, lolojuši 2 papagaiļus. Jānis stacijā cietis negadījumā tad bijis vieglākā darbā līdz pensijai. Ar sirds kaiti ievietots slimnīcā, jau solīta viņa izlaišana no slimnīcas, bet...
Tagad viņš kopā ar Mildu kremēti atdusas Pertas kapos.
ne viņa vecāki, ne arī viņš pats droši vien pat nesapņoja, ka viņš mūžu beigs Austrālijā, ka viņa māsa ar bērniem dzīvos aiz polārā loka un māsas vīrs mirs Obas krastos.

Mans otrs krusttēvs Jānis Bekmanis
Laikam viņš bija karojis, jo tā augšlūpa bij ievainota, sašūta un bija pašķība, šo defektu sedza ūsas.
Kad viņa veikals izbeidza darbību Rīgas ielā 21, viņš atvēra citā namā uz brāļa vārda nelielu veikaliņu, (liekas, namā pretim vecai pienotavai), Valmieras stacijas tuvumā viņam bija koka tupeļu darbnīca. Lielā Pārgaujas ugunsgrēka laikā tā izkūpēja dūmos.
Kad pirmo reizi atgriezos 1947.g. Valmierā, ejot kopā ar vecmāti, sastapām viņu uz ielas. Viņš teica, ka kādu vakaru lai aizejot pie viņa, viņš man palidzēšot. Sastapt viņu vairs neizdevās, jo mums stāstīja, ka viņš aizbraucis uz Rīgu un ilgi nebrauca atpakaļ.
Tad izplatījās ziņa, ka Bekmanis Rīgā nogalināts un aplaupīts (viņš esot paslēpis sava veikala labākās mantas, pa klusam tās pārdevis). Pēc viņa nāves esot atrasta zelta nauda, iešūta viņa mētelī un laupītāji par to nav zinājuši. Droši vien viņš aprakts kādos Rīgas kapos.

Mana krustmāte Kristīne Svile un viņas māsa
Vina bija manas mātes māsīca, skolotāja. Darbā nosūtīta uz Daugavpili (Latgalē valsts ierē'dņiem pie algas bija piemaksas). Tur strādājusi baltkrievu skolā, apprecējusies ar skolas pārzini Bortkēviču (vai Botkēviču_ ļoti solīdu kungu. Viņai bija 2 bērni. Valmierā viņu laikam satiku tikai reizi kad jau biju lielāks. Pēdējo reizi viņu satiku 1941. g. Daugavpils stacijā, kad viņa bija sameklējusi mūsu vagonu ešelonā. Pasniedza mātei drusku ēdamā, pārmija dažus teikumus
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-10 09:51:06
Labots2020-03-19 09:53:17
Atšifrējums- 12 - 
tad sargs lika viņai iet. Pēc atgriešanās ar viņu neiznāca tikties, ar viņas vīru tikamies Rencēnos, viņas māsas Zelmas Pastores bērēs.
Viņas māte, Sviļmāte, bija manas vecmammas māsa un bija precējusies ar Rencēnu mežsargu Svili. Kristīnei, vai kā mana vecmamma teica: Sviļu Krista bija māsa Emma. Viņa bija mācījusies Kaucmindē, tad vingrošanas skolotāju kursos un precējusies ar Juri Salmu. Arī viņa dzīvoja Daugavpilī un viņas vīrs dienēja Jātnieku pulkā kapteiņa pakāpē, un bija pulka komandiera adjutants - stalts slaiks vīrs ar šķindošiem piešiem pie zābakiem.
Viņam bija meita Guna, tagad pensionēta farmaceite Guna Skujiņa (no vīra šķīrusies) Rīgā. Vasarās viņi bruaca ciemos uz Skrundu pie vīra radiem un uz Rencēniem pie Emmas vecākiem. Tad arī viņi kopā vai kādreiz tikai Emma ar meitu viesojās pie mums.
Atceros reizi, kad Juris bija Valmierā dienesta uzdevumā - piedalījās zirgu pieņemšanās armijai komisijā. Vasarnīcā vakariņu laikā viesis tika cienāts ar ko stiprāku, interesanti stāstīja par komunistu kaitniecību, nodedzinātiem Jātnieku pulka staļļīem. Ērti staipot savas garās kājas zem galda, tas pašam nemanot, ar piešiem pamatīgi sašvīkāja grīdu.

Šanas virsaitis grāfs MIķelis, Amālijas dēls Vanags - Kārlis Konrāds
Viņu varēja uzskatīt gandrīz par mūsu ģimenes locekli. Viņs bija vecpuisis, dzīvoja nama Rīgas 21 bēniņos - lielā, garenā istabā. Tur pie loga stāvēja rakstāmgalds, aiz tā kapu (vai dārza) sols ar atzveltni un čuguna kājām. Vēl istabas inventārā ietilpa gulta, metāla statīvs ar mutes mazgājamo bļodu. Pie sienas karājās Šanas amata rīki - lielais Šanas pulkstenis (ciparnīca uz abām pusēm, pats pulkstenis diametrā ap 25 cm) uzvelkams.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-19 09:40:35
Labots2020-03-19 10:05:07
Atšifrējums- 13 - 
Tas dāvana no šaniešiem). Vēl uz naglas karājās studenta cepure ar zaļu dibenu (vēlāk tā pazuda), lielais Šanas ordenis, baltmetala, šķautņains, uz tā āža galvas siluets un pudeles siluets, ar uzrakstu 40 %. Vēl istabu rotāja 2 iestiklotas Dailes teātra reklāmas vitrīnas ar aktieru attēliem.
Ziemā Šana ēda kopā ar mums 3 reizes dienā, vasarā, kad dzīvojām vasarnīcā, viņš ieradās vakariņās. Pusdienas uz veikalu vecākiem, Šanam (palielinātas tirdzniecības reizes arī pārdevējām), tika nestas speciālā 3 emaljetu trauku komplektā (menāžā). Tie bija montējami: uz nesamās stīpas. Šīs 3 menāžas bļodas mums labi noderēja visu Sibīrijas laiku. 
Šanu apkopa viņa māsa, kura dzīvoja Pārgauja, Šanas tēva mājā. Esmu bijis liecinieks mātes sarunai ar Šanas māsu, kura bēdīgā balsī stāstīja: "Kundze, Kārlim vairs nav neviena palaga - laikam meitas aiznesušas" Māte atbildēja: "Tad jau lai meitas gādā jaunus". Vakarā māte sarunu pārstāstīja tēvam, tas smējās un teica: "Iedod nu viņam jaunus palagus"
Reiz biju klāt, kad tēvs veikalā Šanam teica: "Tev vajag jaunu uzvalku" Šana noņurdēja, ka esošais vēl labs. Tēvs jautāja: "Uz kuru veikalu iesim?" Gāju viņiem līdzi uz UStupa veikalu. Bodes zeļļi ar zīmuļiem aiz auss, škērītēm krūšu kabatā, ar sajūsmu apkalpoja Virsaiti, likdami uz letes vienu auduma baķi pēc otra un leilīdami "štofa"(auduma) kvalitāti. Izvēlējās (parasti viņi staigāja tikai tumšos uzvalkos), tēvs samaksāja un tad visi devāmies pie drēbnieka Goldberga tai pašā namā.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-19 09:52:34
Labots2020-03-19 15:29:25
Atšifrējums14
Šana bija interesants sarunu biedrs pie galda, tika vienmēr ielūgts arī mūsu viesos. Tā viņš darbojās tēva uzņēmumā līdz 1944.g. rudenim.

Kalpones
Vecāki bija aizņemti veikalā, vecāmāte uzraudzīja mani un brāli, un veica arī citus sīkus mājas darbus, virtuvē vienmēr rosījās kalponu, viņa uzkopa arī istabas, vasarā palīdzēja dārzā ravēt vai lasīt ogas. Kā pilsētas dzīvoklī, tā vasarnīcā bija atsevišķas istabiņas ar inventāru kalponei.
Dažas dzīvoja ilgi, citas mainījās ātrāk. Bija arī tādas, kuras pēc laika atkal atgriezās. Viņu vidū bija arī sektantes, kas nestrādāja sestdienā. Tad ēdineu gatavoja vecāmāte vai māte. Cik atceros, alga viņām bija 30 Ls mēnesī pie visa brīva. Svētkos viņām dāvināja audumu kleitām.

Berta Ore jeb skroderdienas mūsmājās
Pēc vajadzības, pie mums, parasti ziemā, ieradās šuvēja Berta. Ēdamistabā pie loga tika nolikts galds ar šujmašīnu. Berta parasti šuva drēbes mums ar brāli, dažreiz arī kādu kleitu vecai mātei.
Ziemas uzvalciņi tika šūti, izārdot tēva lietotās žaketes, drēbi griežot uz otru pusi. Bikses protams īsas, svārciņi pēc angļu vai vācu modes ar vertikalām 2 platām vīlēm vai iešuvēm, cauri tām gāja josta. Vasaras drēbēm audums tika pirkts jauns.
Man pieaugot, nācās cīnīties par garām biksēm, biksēm ar siksnu, un nevis ar "klapi". Skolas formas
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-19 15:16:55
Labots2020-03-19 15:48:10
Atšifrējums- 15 - 
šuva drēbnieks, tāpat mēteļus.

Veļas mazgātāja Karlīne
Tā bija dūšīga sieva, nāca reizi mēnesī un darbojās veļas mazgāšanas brīžos ar veļas masgājamiem koka trijkājiem, slapjas veļas izgriezēju un gumijas valcēm (wringer) un restēs iemūrētiem ūdens katliem. Ziemā veļu žāva bēniņos, vasarā auklas izvilka starp ābelēm.
PIlsētā brūzītis bija saimniecības ēkā, vasarnīcā turpat. Veļu gludināja gan kalpone, vecāmāte un meita. Gludeklis bija elektriskais. Kādreiz, kad tas bija sabojājies, vecāmāte ķērās pie ogļu "pletīzera". Māte Sibīrijā nožēloja, ka šī manta nav paņemta līdzi. Palagi un dvieļi gan papriekšu tika nesti uz veļas rulli. Laikam 1939.g. beigās vai 1940.g. sākumā tika šāds rullis iegādāts un novietots bij. Šanas istabā (viņš bija pārgājis dzīvot jaunās mājas bēniņos).
Šī ruļļa darbības princips bija šāds: palagi vai dvieļi tika satīti uz gludas koka ass un tad šai asij pāri braukāja ar akmeņiem piekrautu gludu kasti.
Virtuves dvieļus vecāmāte "burzīja" ar koka vāli (bungu). Tad šie linu dvieļi kļuva gludi un mīksti.

Sētnieks Kārlis Kalniņš (saukts Ringolds)
Tas bija vecāks vīrs, iesauku Ringolds dabūjis no finansu ministra Ringolda Kalniņa. Viņam bija sieva Minna, dēls kara laikos aizklīdis Krievijā un tur palicis. Viņš apdzīvoja Rīgas 21 saimniecības ēkas 2. stāva 2 vai 3 istabu dzīvokli ar virtuvi. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-19 15:35:50
Labots2020-03-19 16:18:05
Atšifrējums- 16 - 
Ringolda aprūpē bija balts ērzelis Miška, ar to tas bruaca uz staciju un veda kravas veikalam un spiestuvei. Bieži viņš rukāja par pavadzīmēm, kravas dublikātiem. Viņs ar Minnu pārmiaņus slaucīja ielu, sētu. Saimniecības ēkas vienā nodalījumā bija elektriskais malkas zāģis. Uz malkas zāģēšanu un skaldīšanu ieradās 4 - 5 vīru cietumnieku komanda ar uzraugu. Tēvs deva rīkojumu vārīt priekš viņiem pusdienā bagātīgu kāpostu zupu. Tā līdz ar maizi un sviestu un taukiem tika nogādāta darba vietā un pusdienoja ar cietumniekiem kopā arī sargs. Tēvs vēl viņiem atnesa papirosus "Sports" pakas (pa 10 paciņām pakā).
Ringolds vasarnīcā ara un ecēja zemi, pļāva sienu. Viņš arī piegādāja malku virtuvēm ziemā un vasarā. Ap 1938-39.g. viņš tēvam ziņoja, ka ar "Mišku" esot cauri Mišku aizveda uz vasarnīcu pei Ringolda izraktas bedres. Mātes brālis (kā mednieks) izdarīja žēlastības šāvienu un Miška iekrita bedrē, tika aprakts. Vēlāk viņam blakus iegūlās mūsu melnais vilku suns "Kabe" - vārdu guvis no burtnīcu romāna-bestsellera "Old Vaverlī", kurā darbojās zāļu virs Kabe.
Jaunu zirgu negādāja, transporta darbus izpildīja smagās ormanis Šics.
Kļuvis vecāks, Ringolds darbu atstāja un viņa vietā nāca kāds cits. Ringoldu satiku vēl pēc kara, kad atgriezos pirmo reizi. Viņš bija kļuvis ļoti dievbijīgs un runā ietvēra bībeles vārdus.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-20 10:44:40
Labots2020-03-20 11:02:22
Atšifrējums- 17 -
Mūs dzīvoklis (Rīgas 21)
Kāpjam pa "parādes trepēm"

No Rīgas ielas puses pieeju pie nama ieejas durvīm. Tās stabilas beicētas tumši sarkanā krāsā, durvis nav gludas bet ir aŗi izrotātas ar koka izciļņiem. Durvīs lodziņi ar dekoratīvām restēm. Cementa kāpieni ved uz augšu. Blakus kāpņu laidiena sākumam neliela brīva vieta un pa to var nokļūt zem kāpņu laidiena. Te nu jāatcerās kāda ne visai patīkama epizode. Nācām visa ģimene no teātra izrādes vai kino. Tēvs atver durvis, ieejam tumšajā kapņu telpā un pēkšņi viņam priekšā izlec no patrepes sieviete, plāta rokas un sauc: "Asinis, asinis". Pārsteigums nepatīkams. Valmieras Pīļu Anniņa - sieviete ar sajukumu galvā ir atradusi sev naktsmītni zem kāpnēm un ir iztraucēta no dusas. Viņa arī dienas laikā ejot pa Rigas ielu mēdza skaitīt savu firmas pantiņu par asinīm.
Nākošajā dienā tēvs pasūtīja savam koka meistaram Andrejam Kalējam glītu aizžogojumu un pieeja patrepei bija slēgta. Toēr nākot vēlu mājās, kad sēta vārti bija slēgta, vajadzēja vien ar bažām vērt parādes durvis.
2.stāvā bija durvis zobārstes Rebekas Bušas-Škļaras dzīvoklī un durvis uz 2.stāva balkonu. 3 stāva durvis rotāja misiņa plāksnīte ar smalkiem burtiem: J. Dūnis. Blakus bija 3.stāva balkona durvis. Šo balkonu izmantojām lai vērotu svētku gājienus, bēres ar ugunsdzēsēju piedalīšanos. Tās bija iespaidīgas: virs ugunsdzēsēja auto bija saliekamas kāpnes, uz tām novietots zārks, katrā pusē auto ugunsdzēsēji ar petrolejas lāpām, orķestris spēlē sēru mūziku. Pirms auto, ormanī veda mācītāju, aiz auto piederīgie (sievietēm segas klāj melni, caurspīdīgi "šleijeri"), pārējie pavadītāji, ugunsdzēsēji. No kapiem ugunsdzēsēji atgriezās ar jautru maršu, jo dzīve turpinājās.
Varēja vērot, kā kareivji ar dziesmu no Kaugurmuižas gāja uz pilsētas pirti. Kādreiz šo balkonu izmantoja arī fotogrāfs Zemvalds vai cits viņa kolēģis.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-20 10:50:03
Labots2020-03-23 09:02:44
Atšifrējums- 18 - 
Tomēr visinetersantākie bija svētku gājieni 18.novembrī un 15.maijā no vecā tirgus laukuma pie baznīcas uz "noru" - laukumu pie kara pārvaldes. Piedalījās armija, aizsargi, skolas, biedrības. Plīvoja karogi, spēlēja orķestri. Ļoti svinīgs bija gājiens uz kapiem pie kritušo karavīru pieminekļiem. Vienu gadu gāja uz Centra, otru uz Dīvala kapiem. Šie gājieni bija efektīgi, vakara tumsā liesmoja lāpas.

Priekšnams
Šī telpa ir šaura bet garena. Pie loga ielas pusē neliels apaļs galdiņš, pie sienas ozolkoka drēbju karamais ar paaugstiem "irbuļiem vai tapām" cepuru novietošanai. Aiz šiem cepuru turētājiem bija nolikts rullis, kurā bija satītas reprezentatīvās dziesmu svētku, tūrisma un latviešu kinofilmu krāsainie reklāmplakāti. Pie otras sienas atradās salocīts kāršu jeb smalki sakot lomber galdiņš. Viņš biaj apklāts ar sarkana samta galdautu (domaju no tēva kādreizējās foto studijas)
Šis kāršu galdiņš tika iznests zālē pāris reizes gadā kad pi etēva ieradās daži kungi uz preferansa vai zolītes spēlēm. Šī smalkā galdiņa vidējo daļu klāja zaļš tūka audums. Atvilktnē atradās krīts (rakstīšanai uz tūka), apaļa birstīte rakstītā nodzēšanai. Kārbiņa ar plastmasas zētoniem un domino spēles komplekts. Pie sienas bija ierāmēts prāvs foto - Valmieras dziesmu svētku dziedātāji.

Zāle
Atverot priekšnama durvis ienākam šinī telpā ar 2 logiem. Pretīm priekšnama durvīm zāles pretējā sienā stiklotas (atsevišķas nelielas rūtis ar slīpētām malām, vidū ar matējuma stīgām - varbūt to saucas ledus imitācija) durvis uz tēva kabinetu. Pa kreisi no šīm durvīm stūrī liels stāvspogulis melna koka rāmī. Uz tā nelielā vidus galdiņa logu tuvumā izvietoti nelieli slīpēti apaļi puķu galdiņi, tie laikam kādreiz rotājuši kādu muižu, pirkti Rīgā, antikvariātā. Pie zāles griestiem lustra ar laikam 5 spuldzēm. Sienu uz kabineta pusi izgaismo 2 brā
Pie sienas uz priekšnamu melns Kļaviņa pianino. Uz to 2 porcelāna svečturi, nošu kaudzite. Pie pianino melns skrūvējams sēdēklis.
Zālē bija mēbeļu komplekts. (domāju, no tēva foto studijas). To bija domāts nomainīt jaunajā dzīvoklī, krēsli, 2 krēsli ar roku atzevltnēm un dīvāns bija no melna, ar kokgriezumiem koka. Polsterējums bija no dzelteni zaļa zīdaina plīša. UZ dīvāna 2 skaisti izšūti spilveni. Dīvānā priekšā melns galdiņš un uz tā patinētas bronzas pelnutrauks kamē
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-23 08:51:51
Labots2020-03-23 09:24:07
Atšifrējums- 19 - 
lis pa 2 kārtām (tas domāts sērkociņu kastīšu uzmaukšanai. Sienas rotāja gleznas un akvareļi, skaistos rāmjos. Ievērojamākās bija Eduarda Brencēna gleznas "Mātes lāsts". Tās attēlu var aplūkot grāmatā "Latv. tēlotāja mēksla - 1981" - 114 lpp. Tā bija ļoti iespaidīga - sevišķi uz mani bērna  gados. Otra lielā Brencēna glezna "Krīvu krīvs" ar latviešu senču dzīves attēlu, daudzfigūru, krāsaina. Senči vēroja šo krīvu krīvu. Bija redzams arī atgulies liels suns. Esmu lasījis, ka Brencēns taupījis redzi un gleznojis zaļganos toņos. Tāpēc uzsvēru gleznas krāsainību. Trešā glezna "Zeina māja" pie veciem kapiem. Tajā varēja redzēt bez mājs arī kazu, kas ganās.
Ūdera grafika "Atvadas", kuru tagad var skatīt vācu laikā izdotā Ūdera darbu grāmatiņā - 33.lpp. Pāris Valmieras gleznotāja "Aleksandra Petrova jūras ainavas, cēsnieka Ernesta Ābeles "Gaujas senleja", Viļa Krūmiņa guāša "Lāčplēsis" (to var skatīt tēva izdotā Līgotņu Jēkaba "Latv.lit. vēsturē). "Ak, lakstīgala, nedziedi..."(savā laikā attēls publicēts žurnālā "Atpūta") Vēl pie klavierēm bija neliela mācītāja K.Beldara portreja - reljefs kokgriezums uz brūni beicēta finiera pamata.
Grīdu pie dīvāna sedza palags. Stūrī pie klavierēm biaj durvis uz koridoru. Parasti šī telpa bija tukša, ziemā viesību laikā tā atdzīvojās. Pāris reizes atceros pat muzicēsanu. Tad kurlmēno skolas direktors Paulis Kunstmanis spēlēja vijoli. zobārste Blumberga viņu pavadīja uz klavierēm. Uz Ziemassvētkeim sētnieks atveda prāvu eglīti, tā tika koši izrotāta. 24. decembrī eglīti dedzināja ģimenei. Kad abi ar brāli bijām mazi, pie parādes durvīm zvanīja, mūs sūtīja atvērt un ieradās rūķis garu bārdu, sarkanu cepuri un dāvanu maisu, rokā žagari. Kad jau kļuvām lielāki, atra'dam rūķa bārdu vecāsmātes kumodē, uzminējām, kā rūķi tēlo mātes draudzene Emma Grīnberga un rūķis vairs nenāca. Pēc eglītes sekoja vakariņas ēdamistabā.
25.12. ar pusdienas vilcienu ieradās tēva brāļa ģimene no Cēsīm. Dažreiz to sagaidījām stacijā un tad ar viegliem ormaņiem jeb kā tos parasti sauca "fūrmaņi" braucām kamanās, svaniņiem skanot, uz mūsu māju. Tika pusdie-
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-23 09:11:17
Labots2020-03-23 10:26:23
Atšifrējums- 20 -
pusdienots, vēlreiz dedzināja eglīti. Pēc vakariņām viesi brauca uz staciju. Eglīte savā rotājumā stāvēja līdz Zvaigznes dienai un tad, zaudējusi rotājumus, devās pa ceļu, pa kuru aiziet visas Ziemassvētku eglītes. 
Kad gāju otrā klasē, Iemetēja "freilene", kur ano 1. klases mācīja man vācu valdou, sāka man mācīt arī klavieru spēli. Tā nu mani sevišķi neaizrāva, katru dienu zālē vajadzēja stundu spēlēt. Laiku uzņēma vecāmāte. Kad jau kļuvu gudrāks, starp nošu lapām turēju kādu plānāku grāmatu, lasīju un pirkstu automātiski spēlēja kādus Hanova pirkstu vingrinājumus.
Tā kā biju sīks zēns un daudz lasīju, dāmas, kas viesojās pie mātes, teica: "Romītis tik vājš un bāls, viņš par daudz lasa." Tad nu bez zivju eļļas karotes, vajadzēja dzert saldo krējumu. Lasīšana tika ierobežota, tēva kabinets noslēgts un uz grāmatu plauktiem varēju ar skumjām raudzīties pa stikloto durvju slīpēto rūšu malām. Durvis jau bija aizslēgtas.
Kā katrs cietumnieks domā kā izbēgt, tā es domāju kā piekļūt pie grāmatām. Viens veids bija mīkstināt vecāsmātes sirdi un tā kādreiz mani ielaida kabinetā, citreiz uz savu roku meklēju noslēpto atslēgu un atrodu. Tad nu grāmatas ņemu vairāk un slēpu dažādās vietās. Visvairāk mani tomēr pievilka stiklotās durvis. Pa tām varēja redzēt, ka šo durvju atslēga, kabineta pusē, atslēgas caurumā.
Stikla rūtis biaj iestiprinātas ar līstītēm un skruvēm no zāles puses. Tad nu izdevigā brīdī atskrūveju skrūves, izņēmu stiklu. Atlika iebāzt roku, atslēgt durvis, paņemt grāmatas, atlikt stiklu, aizskrūvēt. Durvis neaizslēdzu un varēju tikt kabinetā, kamēr neatklāju, ka durvis nav aizslēgtas. To, ko māte sākumā izskaidroja ar "aizmāršību", bet vēlāk jau radās aizdomas, bet atklāts netiku. Ne jau par velti biju studējis Vollesu un citus kriminālromānu klasiķus. 

Tēva kabinets jeb rakstāmistaba.
Šo telpu varētu uzskatīt par greznāko mūsu dzīvoklī. Ieejot pa stiklotajām durvīm, skatam pavērās pretējā siena, visa no grīdas līdz griestiem, melni grāmatu plauktos. Ap sienas vidu plauktos neliels iebūvēts skapītis suvenīriem. Durvju vidus
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-23 10:13:49
Labots2020-03-24 08:56:12
Atšifrējums- 21 - 
daļu rotā reljefi kokā griezta pūce. Tā, kā gudrības simbols, sēž uz pāris grāmatām . Gar malām slīpi stikli. Skapī dažas porcelāna figūriņas, mātes dāvinātais grezns šaha komplekts pulēta koka kastiņā. Bez dažiem citiem suvenīriem no tēva ārzemju ceļojumiem, šāviņa misiņa uzgaļa daļa un neliels, sarūsējis dzeloņstieples gabals - tie atrasti Nāves salā! Uz skapīša atslēgas pakārst varens spieķis, gatavots no nomizota jauna ozoliņa beicēts brūngani, pulēts. To rotā 3 sudraba monogrammas: E.R., J.L. un E.Grinbergas paraksts. Spieķis dāvana tēvam kādā jubilejā.
Pie loga melns rakstāmgalds ar zaļa tvīda klātu vidu. Uz galda telefons (viņš savienots ar aparātiem veikalā un veikala 2.stāva kantori. Vakaros veikalā sadalītājā iestāda uz dzīvokļa aparātu un tad var zvanīt kur vēlas). Uz galda vēl slīpēta, pelēka marmora tintnīca, ādas piezīmju bloks ar sudrabā rotātu vāku. Vēl pāris porcelāna figūriņas no Austrijas. 1938.g. Ziemassvētkos māte dāvāja tēvam rakstāmgalda lampu. Kokā grieztā pūce sēž uz 3 dažāda lieluma grāmatām. Virs pūces skaists kupols, pūcei acīs dzeltenas mazas spuldžites. Māte šo lampu pasūtīja savam tēva brālim Augustam Eizenšteinam. To Rīgā izgatavojis mākslinieks, Kaste ar lampu nosūtīta uz mātes brāļa veikalu. Slepeni atnesta, izsaiņota un paslēpta zem kāršu galda. Īstā brīdī to novietoja uz rakstām galda, pievienoja strāvai, tumšā istabā kvēloja dzelteneas pūces acis un man tēvs bija jāpasauc pie telefona. Tā viņš ieraudzīja šo dāvanu.
Abpus rakstāmgaldam atradās melni krēsli ar muguras un roku balstiem, sēdēkļi ar brūnu ādu, piesistu ar dekoratīvām nagliņām. Rakstāmgalda atvilktnēs glabājas 2 lieli objektīvi no tēva kādreizējās fotostudijas lielajām kamerām, daudzi mākslinieku orģinālzīmējumi - vāki vai ilustrācijas tēva izdotām grāmatām un daudz kas interesants, piem., 9x12 plašu fotoaparāts, no zaļām stikla pērlītēm gatavots lampas abažūrs, laikam arī no fotostudijas, vairāki vācu tipogrāfiju piederumu firmu mākslinieciskie kalendāri (piesūtīti tēvam). Vienā rakstāmglada skapī glabājās sudrāvaltam malām un rokturu liels kristala salduma
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-24 08:43:34
Labots2020-03-24 09:29:49
Atšifrējums- 22 - 
trauks ar šokolādes konfektēm, riekstiem un riekstu spiežamām standziņām. Šis trauks bija tirgotāja Bekmaņa dāvan vecākiem kāzās. Arī otrā skapīša atvilknes glabāja daudz ko interesantu.
Kabinetā atradās 2 tumši brūnas ādas skaisti klubrēsli, tāds pats dīvāns. Starp klubkrēsliem melns apaļš galds, uz tā skaista kristāla vāze. Virs dīvāna tēva cecāku palielināts foto melnā rāmī, virs durvīm uz vecāku guļamistabu mākslinieka Turaksa eļļas glezna; tēva vecāku kapu vieta Valmieras kapos (šādu pat gleznu mākslinieks bija pārdevis tēva brālim un tā rotāja viņa dzīvokli Cēsīs).
Ja tēvs sēdēja pie rakstāmgalda, viņš raudzījās mākslinieka Pētera Kundziņa gleznā "Ilgas" - apakšā priekšpusē ērkšķu žogs, 2 rokas paceltas uz augšu pretim krustceļa zvaigznei. Varbūt tēvs kādreiz tā raudzījās debesīs, atrasdamies ieslodzīts nometnē...
(Šīs gleznas attēlu var apskatīt grāmatā "Latviešu tēlotāja māksla 1981 - 102.lpp.) Mākslinieks Kundziņš 1918.-1919. g. strādādams Valmierā, bija dzīvojis tēva dzivokļa vienā istabā - laikam tajā, kur vēlāk gulēja Jānis un vecmamma. Aŗi Krišjāņa Barona dēls Kārlis reiz ir dzīvojis kādā no tēva dzīvokļa istabām.
Kabineta griestus rotāja mākslinieka L.Reguta kokā griezta melna pūce ar stikla acīm, zem tās 5 vai 6 lampu plafoni ar lampām, visu šo konstrukciju turēja pie griestiem virpotu, melna koka garenas pērļu vai zīļu virtenes. Kreisā pusē pie guļamistabas durvīm atradās kamīns ar jūgendstila rotājumiem.
Grāmatu plauktos atradās grāmatas latviešu, krievu un vācu valodā. Vairāksējumu kopotie izdevumi, kopotie raksti, ?. Žurnāla "Atpūta" gada gājumi (viens gads 2 sējumos). Šos sējumus mīlēju lasīt un pētīt kad slimoju. Dažreiz, lai pabeigtu kādu interesantu romānu, vajadzēja pat paberzēt termometru, lai nebūtu jāiet skolā. Bija interesantie žurnāli "Svari"
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-24 09:17:25
Labots2020-03-24 09:51:25
AtšifrējumsPrograma "Grāmata par sviestu"
Dāmu pastāgie teicieni: "Cik gan Romītis ir vājš (vai bāls), iespaidoja māti. Ja mūs dienās pret Irāku pielieto programmu "Pārtika pret naftu", tad toreiz māte droši vien apspriežoties ar tēvu, piedāvāja man iespēju iegūt grāmatu - tikai man par to jāapēd 1 kg sviesta. Mad iedeva naudu, gāju uz Valmieras pienotavas veikalu un nopirku kilogramu eksportsviesta. Tad nu šis sviests atsevišķi glabājās pieliekamā un pirms ēdienreizēm nesu to uz ēdmaistabu un biezā kārtā to ziedu uz maizes brokastīs, labs sviesta klucītis vienmēr papildināja otros ēdienus pusdienās vai silto ēdienu vakariņās.
Par nožēlu sviesta kilograms krītas lēni, es lietoju to arvien vairāk un beidzot varēju ziņot mātei, ka laiks izvēlēties veikalā grāmatu. Protams, izvēlējos glīti iesietas, pēc iespējas biezas, ilustrētas. Tā sviesta kampaņas laikā,vismaz pāris gados, ieguvu skaistas grāmatas. Atceros Gulbja izdoto nesaīsināto "Robinsons Krūzo", Lāča "Vecā jūrnieka ligzda" 3 zili iesietos sējumos, kursu rotāja sudrabotas kaijas skaitījās kā 3 atsevišķas grāmatas  = 3 kg sviesta. Ieguvu arī lidotāja Herberta Cukura fantastisko romānu "Starp zemi un sauli" un vēl vairākas citas grāmatas.
Varu apskaust Pēteri: dodu viņam interesantākās grāmatas, bet viņš dod priekšroku TV un ir par nožēlu slinks lasītājs. Lai viņam mans veltījums:
"Cik spēdams lasi grāmatas,
Tās prātu pacilā!"
Kaut gan noliku iestājeksāmensu institūtā un tikām apsveikti kā nākošie studenti, lai tikai gaidot izsaukumu...
Nepalīdzēja manas sūdzības no Maskavu, bet vai tāpēc es nsokumu. Cītīgi cilāju savu prātu ar grāmatān un laikam jau ne par velti, strādājot PMK mani sauca par staigājošo enciklopēdiju. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-24 09:38:55
Labots2020-03-24 11:35:32
Atšifrējums- 23 - 
"Nedēļa", "Jaunības tekas". Vismaz pāris plauktu bija ar bērnu un jaunatnes literatūru - arī vācu valodā. Vienā plauktā bija sena "Salāniešu"mājas bībele ādas apvilktos koka vākos ar misiņa sprādzēm. CIk atceros, kamīnu kurināja ļoti reti. LAikam redzēju to tēva iekurtu pāris reizes.

Programma "Grāmatas par sviestu"


Vecāku guļamistaba
Guļamistabas iekārta bija no gaiša ozola koka, skapis art ovālu spoguli, 2 gultas starp tām naktsgaldiņš. Kumode un zāļu skapītis. Kad biju mazs, gulēju dzelzs gultiņā uz salmu matrača kabineta sienas pusē, bakus mātes gultai. Tēva gulta bija loga pusē. Pa šo logu varēja vērot sētu. Pie šīs sienas kādeiz bija Augusta Eizentāla gleznota sienas sega uz sarkana, bieza auduma. Tur bija attēlots amors ar bultām (varbūt tā bija Augusta dāvana vecāku kāzās). Vēlāk šī sienas sega rotāja sienu vecāsmātes istabā. Tad pie šīs sienas atradās mākslinieka Drauļa skaisti akvarelīs "Bērzu birzs" - tās attēls ievietots vienā no Līgotņa "Latv. literat. vēstures" daļā.
Vēl bija puķu galdiņš ar palmu. Pie griestiem bronzas vienspuldzes lustra rotāta ar stikla caurulīšu karuļiem. Uz naktsskapīša virspuses stāvēja 2 lampiņu "Rigafons", to nomainījas 4 lampiņu uztvērējs un beidzot lielais VEF - 7 lampiņu uztvērējs. Pie radio bija arī naktslampiņa, pulkstenis un Voldemāra Dūņa dāvātā Rozentāla gleznas "Laidiet bērniņus pie manis" iespiesta reprodukcija, ierāmēta gaisā ozola rāmī.
Stūrī pie skapja bija mazgājamais galds (gaiša ozola) ar biezu fajansa bļodu un fajansa ūdens krūze. Blakus karājās tēva rītasvārki, tumši zila bieza auduma ar mēnešiem un zvaigznēm. Vēlāk mazgājamais galds tika novākts un mazgāšanās notika vannas istabā.
Uz grīdas, starp gultām, ģērēta āpša āda, malas apšūtas ar robotu,
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-24 11:22:59
Labots2020-03-27 14:15:58
Atšifrējums- 24 - 
zaļu tūku. Āpsis nobraukts, braucot ar "Reno". Vēlāk padilušo āpsi nomainīja ģērēta stirpnas buka āda. To bija nošāvis mātes brālis.
Kad slimoju, mani lika gulēt tēva gultā pie loga, lai varētu pētīt "atpūtas" sējumus. 
Tēvs vakarā gultā lasīja ilgi. Māte teica: "Atpūties, guli!" Tēvs atbildēja "Man grāmata labākā atpūta". Viņš arī bija izlasījis visas savas bibliotēkas grāmatas. Tās ko es izlasīju no šīs bibliotēkas (un tas nebija maz), no šī grāmatu krājuma, kas sadedzis, saglabājušās tikai manā atmiņā.

Dzīvojāmā istaba
Šī istaba tā saucās tāpēc,ka vakaros vai brīvdienās te visvairāk uzturējās ģimenes locekļi. Viņā var nokļūt pa durvīm no guļamistabas. Otras durvis pretējās sienas stūrī ved uz garo koridoru.
Istabā zaļgans dīvāns. Vēlāk viņš tika pārvietots uz vasarnīcu un vē vēlāk tas atradās "Salēniešu" lielajā istabā. To dīvānu nomainīja moderna, galdniekmeistara Ķirpja gatavota liela tahta. Tā naktīs bija mana guļasvieta tad, kad no dzelzs gultiņas blakus mātes gultai, pārcēlos uz zaļo dīvānu un tad uz tahtu.
Kad mēs ar brāli bijām mazi, tika pasūtīts zems, apaļš galds ar divām atvilktne, balti krāsots. Pie galda bija atbilstoša augstuma 2 krēsliņi.Kad paaugāmies, gada un krēslu kājas tika pagarinātas. Pie galda rotaļājāmies, spēlējām riču-raču.Kādreiz šīs spēles spēlēja ar mums vecāmāte vai vecāki. Spēlējām arī lielo domino (kauliņu acu skaits sākot ar 9 un zemāk). Likām saliekamos bilžu klucīšus, spēlējām lotto, melno Pēteri.
Uz grīdas salikām mākslinieka Reguta konstruēto saliekamās figūras. Tajās bija katrā 2 dažādas konfigurācijas savienojamie lementi. Nekur citur šādas savienoajmas figūras neesmu vairs redzējis.
Mums bija arī 2 dzelteni, mazi, uzvelkami sacīkšu auto, pelēks koka lielgabals, finiera detaļu cietoksnis ar alvas zaldātiņu komplektu. Koka lokomotīve ar pāris vagoniem un vēl citas mantiņas. Vēlāk nāca klāt izzāģēšana ar finiera zāģīti pēc paraugu grāmatām.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-27 14:03:01
Labots2020-03-27 14:28:14
Atšifrējums- 25 - 
Kad šāku skolas gaitas man ar galu pie loga bija rakstāmgaldiņš un etažere grāmatām. Virs galdiņa stundu plāns. Istabā bija arī pāris zili-balti krāsoti vienkārši krēsli. Blakus koridora durvīm izšūta soma vecām avīzēm, noplēšamais kalendārs. Starp krāsni un guļamistabu bija stūri ar aizvelkamu aizkaru. Tur glabājās guļam piederumi. Tos vakrā klāja uz tahtas, no rītiem novilka ar aizkara. 
Decembra sākumā, kādā vakarā, virtuvē,piedaloties mātei, vecaimātei, kalponei un protams ar mani kā novērotāju, lielā, dziļā, baltā emaljas bļodā tika iejaukta piparkūku mīkla. Tur vajadzēja gan sīrupu, gan potašu, briežragu sāli, garšvielas, medu un, protams, miltus. Viss tika samīcīts bļoda apsegta un novietota dzīvojamās istabas stūrī aiz aizkara. Vismaz reizi nedēļā vecāmāte to pārmīcīja.
Tā kā ēdamistaba tika uzskatīta par vēsu, kad bijām maz, ēdām pie mūšu apaļā galdiņa. Kad vakarā tēvs atnāca no veikala, uz dīvāna viņš lasīja "Jaunākās ziņas". Līdz 1934.g. tās iespieda "vecajā drukā". To biju iemācīies pa priekšu un kad jau  biju skolnieks, bieži tēvam pār plecu tvēru avīzes jaunumus. Vēlāk jau avīzi man iedeva un dažus rakstus par smagiem noziegumiem teica man nelasīt. Mani jau vairāk interesēja avīzes saistošie romāni turpinājumos. 30. gad. beigās es jau cītīgi lasīju par karu Abesīnijā, Cukura lidojumiem uz Gambiju un Japānu un tas jau bija jālasa par Austrijas, Čehijas ieņemšanu, karu Polijā un tad jau briesmas bija arī pie Latvijas robežas. 
Vakaros kādreiz tēvs ar mātes brāli un mātes tēva brāli Augustu (viņi ziemās viesojās pie mums ilgāku laiku un dienās veica kādu daiļkrāsošanas darbu) spēlēja kārtis (500, 1000). Kādreiz tie dzēra karstvīnu un Augusts stāstīja par dzīvi undarbu Rīgā. vecā gada vakarā vecāmāte uz apalā galdiņa nolika bļodu ar varītiem sausiem zirņiem.
Spuldzi pie griestiem sedza zaļgans abažūrs.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-03-27 14:15:23
Labots2020-04-06 14:48:38
Atšifrējums- 26 - 
Koridors
Izejot no dzīvojamās istabas koridorī, nonācām tā paplašinājumā. Vienas durvis no stūra veda zālē, durvis uz sētas pusi veda šaurā telpā, kuras galā pa durvīm varēja nonākt tualetē. Vēl koridora durvis bija ar "zelta" (protams misiņa) atslēgu uz sētas kāpnēm. Atstarpē starp tualetes un sētas kāpņu durvīm pie sienas karājās "minimax" konusveida ugunsdzēšamais aparāts. Stāvot dzīvojamās istabas durvīs, skatot pa labi, varēja redzēt izvirzījumu sienā - apm. veikala letes augstumā, klātu ar krāsotu dēļu segumu. Uz tā parasti gludināja veļu, kādreiz ja ātri vajadzēja uzvārīt ūdeni, lietoja elektrisko katliņu. Tajā kādreiz karsēja karstvīnu. Šis paaugstinājums stiepās līdz ēdamistabas durvīm, pretējā sienā bija durvis uz virtuvi. Koridors sašaurinājās un tā galā bija durvis uz vecāsmammas istabu. Kreisā pusē bija durvis uz vannas istabu. Koridorī pie sienas labā pusē bija drēbju karamais, tālāk kumode. Koridora plašāko daļu apgaismoja griestu spuldze ar stikla plafonu, šaurā daļa bija patumša.

Ēdamistaba
To varēja uzskatīt par greznu telpu. Vidū skaists, vairākkārt izvelkams ēdamgalds. Virs ēdamgalda pie griestiem koka aplis (apm. ratu riteņa lielumā), to rotāja mākslineika L.Reguta grieztie augļu motīvi. No šī apļa uz leju nāca balsts, kura galā liels, rozā auduma abažūrs. Viesību laikā abažūrā varēja ieskrūvēt kokā grieztu sadalītāju, kurā varēja ieskrūvēt 3 spuldzes. ēdamistabas durvis bija stiklotas, tūlīt pie durvīm pie šaurā koridora sienas liela melna bufete, ritāta kokgriezumiem, augšā ovāls spogulis, 2 skapīši ar liekta stikla ierāmētām durvīm, zem bufetes vidusplates 3 atvilknes ar galda piederumiem u.t.t. Apakšā 2 šaurāki skapīši un viens plats ar plauktiem. Tos pildīja lielā Meisenes pusdienas servīze ar zilganiem rotājumiem (tēvs šo smalko servīzi bija Rīgā pircis izsoļu firmā "Vako"). Šī servīze rotāja viesībās linu galdauta klāto galdu. Bufetē glabājās prāvā, ar sudrabu rotatā, kristāla vīna pudelē (apm. 1,5 l tilpums), kristāla liķieru karafes, cukurtrauki ar sudraba apkalumu. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-06 14:48:55
Labots2020-04-06 15:08:39
Atšifrējums- 27 - 
Tur glabājās arī koka saliekama pashas forma. Māte to gatavoja uz lieldienām. Vēl turbija dažādas krsitāla "šāles" u.c. labas lietas, piem. sudraba olu biķerīši, tējas glāžu ieliktņi, slīpēta stikla nažu+dakšīnu paliktņi, grezns vācu alus kauss ar paceļamu alvas vāku, sudraba kafijas kanna, cukur atrauks, krēj. kanniņa.
Sudraba galda piederumi uz galda tika likti viesību laikā. Pārējā laikā tie glabājās oriģinālos komplektu kastēs guļamistabas skapja atvilktnē. 
Vēl šai istabā bija bija 12 melni, skaisti krēsli, ādas sēdekļiem un muguras daļām. Katru krēslu rotāja 2 nelielas apļveida intarsijas. Daļa krēslu bija bija izvietoti ap galdu, citi pie sienas (pa labi no durvīm). Šo sienu greznoja prāva Ed.Brencēna glezna "Zem ābeles": 2 meičas ņem ābolus no augļu pilnas ābeles. Pretim gleznai pie otras sienas skaists stāvpulstenis, melnā skapītī ar slīpēta stikla durvju ielaidumu. Prāvo, apaļo ciparnīcu darbināja, ar misiņa ķēdīšu palīdzību, 2 misiņa garenas "bumbas" Pulksteņa uzvilkšanu un pareizā laika iestādīšanu veica "Šana". Arī es vēlāk apguvu šo māku: ar paslēptu sviru regulēt pulksteņa skanīgo stundu un pusstundu nozvanīšanas iestādīšanu.
Pie logiem bija koka statīvi ar zaļumaugiem. Logus sedza skaisti aizkari kas turējās pie misiņa cauruļu "stangām". Reizi ziemā notika lielās viesības, tad nu galds tika izvilkts visā garumā, pielikti vēl no citām istabām un no veikala uznestie krēsli.
Māte parasti nervozēja, lai viss labi izdotos un izdevās jau vareni. Viesi mielojās ar karstiem un aukstiem ēdieniem, saldā parasti pasniedza ķīsēli ar plūmēm un žāvētiem augļiem, kuru bagātīgi klāja putukrējums. Bija dažādi "garīgie" dzērieni tēva "brūvētais" garšīgais mājas vīns, sekoja kafija ar torti un dzelteno kliņģeri. 
Tēvs pirms viesībām "brūvēja" boli. Šis traukus  - lēja varenas vīna glāzes formā. Viņš jauca vīnu, jāņogu sulu, cukur, ūdeni un kad bija iegūta vēlamā garša, traukā tika bagātīgi iegrieztas citrona šķēlītes. No Rīgas tēvs tad bija atvedis 2 firmas "Nāriņš" sarkano ikru bundžas (kopsvars apm. kilograms).
Mazāka "formata" viesības biaj ziemas svētkos, lieldienās un citos ievērojamos gadījumos. Vienu laiku, blakus pulkstenim novietoja mātes brāļa jauno bufeti, bet tā atkal pēc kāda laika atgriezās īpašnieka dzīvoklī. 
Kādu vakariņu laikā nepamanīti
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-06 15:08:46
Labots2020-04-16 09:14:45
AtšifrējumsRadošie vakari ēdamistabā
Atceros reizes 2 vai 3 kad Ziemas vakaros sanāca pāris veikala pārdevējas, teātra šuvēja Kristīne Gubiņa, vēl kāda dāma un tika ēstas vakariņas, pēc tam atbrīvoja galdu. Uz tā parādījās kreppapīra ruļļi, kartons, adatas, diegi, līme.
Laikam notika gatavošanās kādam pasākumam, karnevālam.
Tādi notika laikam Latviešu biedrībā reizi ziemā. Kristīnes Gubiņas vadībā tapa karnevāla cepures: turku feskas, studentu cepures, indiešu galvassegas u.t.t.
No plānas papes izgriez pamatdetaļas, savienoja, apvilka ar krāsainu kreppapīru, pielīmēja izgreznojumu no zelta vai sudraba papīra.
Protams, arī man vajadzēja būt tur klāt un mēģināt ko palīdzēt.
Norisinājās jautras sarunas, tika dzerta kafija, pa glāzei vīna. Citreiz uz adāmadatām tika tītas numurētas lozes, kuras karnevāla vakarā vilks no laimes rata.
Iegūto pieredzi izmantoju kādreiz pēc atgriešanās Vintēna-Baumāna ielas dzīvoklī, gaidot jaungadu. Tad arī tapa dažādas košas cepures - tās gatavojām aabi ar Nelliju. Iznāca gan turku feska, austriešu virsnieka cepure, grezna indiešu radžas galvasrota un vēl daža.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-16 09:15:02
Labots2020-04-16 09:43:34
Atšifrējums28
zem galda bija palīdis suns "Kobe". Nakti viņš bija gribējis tikt ārā un bija nedaudz apgrauzis durvju stenderi.
Sevišķi bagāts galds tika klāts firmas 20 gadu jubilejā - pirmo vakaru oficiāliem viesiem, otru vakaru firmas visiem darbiniekiem. šis otrs vakars bija daudz jautrāks, ar dziesmām.

TURPINĀJUMS BLAKUS!

Vecāsmātes un Jāņa istaba
Pretīm durvīm bija balta podiņu krāsns. Istabas vidus daļu aizņēma 2 gultas: pa kreisi (skatot uz logu) vecāsmātes, pa labi Jāņa. Pie vecāsmātes gultas galvgaļa un pie sienas bija vecāsmātes skapis. Šo skapi pēc atgriešanās no Sibīrijas atguva (viņš bija pārdots no vasarnīcas), vēlāk viņš bija Jāņa dzīvoklī. Aina, meklēdama dzeramo, bija ar cirvi atlauzusi durvis, tās bojājot. Vēlāk viņš nonāca atpakaļ vasarnīcā, Jāņa dzīvoklī. Pēc Jāņa nāves dēls to pārdeva par dažām pudelēm dziras. (Šis skapis bija līdzīgs tam, kas tagad atrodas manā dzīvoklī - tikai lielais spogulis četrstūrains un durvju lodziņi četrstūraini).
Jāņa gultai aiz galvgaļa atradās zems skapītis. vēl šai istabā atradās kalna saules aparāts. "Original Hanau" (reflrktors un transformators). Vēl tur bija Jāņa rotaļlietas. Pie griestiem lustra no 3 zilganām bumbām. šī zilganā krāsa gan no spuldžu siltuma sprēgāja.
Mūs kaķe mīlēja uzlīst uz vecmammas skapja un tur gulēt. Reizi naktī viņa bija lēkusi no skapjaugšas vecmammai uz vēdera un to sabaidījusi.

Vannas istaba
Tā ir bijusi prāva dzīvojamā istaba, sadalīta ar dēļu šķērssienu 2 daļās: kalpones istabā (ar logu uz sētu) un vannas istabā, kurā durvis veda no koridora.
Labā pusē pie sienas atradās balta vanna, vannas krāsniņa (apakšā čuguna kurtuve, virs tās kapara krāsas ūdens rezervuārs ar krānu. Uz krāna vienas puses griežamais "kalt" uz otras puses warm un paceļama svira ar uzrakstu "Brause". Mazgāšanās jaukākais brīdis bija pēc mazgāšanās iedarbināt sviru "Brause" un noskaloties dušā.
Puse no vannas istabas grīdas (zem vannas bija uzbetonēta ar sarkanu, ūdens-necaurlaidīgu masu




Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-16 09:43:42
Labots2020-04-16 10:02:36
Atšifrējums-29-
Uz šī pacēluma atradās pret koka šķērssienu kaste, nolikta uz sāniem, klāta ar vaskadrānu. Uz tās mazgājamā bļoda un mazgāšanas piederumi.
No durvīm pa kreisi atradās vīna baloni pītos grozos, vīna muciņa. Balonu kaklos rūgšanas laikā atradās liekta stikla caurulīte.Tās ūdens kārta neļāva gaisam iekļūt balonā, bet rūgšanas gāzes, burbuļodamas plūda ārā caur ūdens kārtu caurulītē. Kad rūgšana beidzās, vīns vēl nostājās un tad ar gumijas šļūtenīti to no baloniem pildīja pudelēs. Kā neatvietojams speciālists šai jomā tikai uzaicināts pēc vakariņām Šana. Viņš pildīja pudeles, tēvs tās aizkorķēja ar novārītiem korķiem lietojot speciālu ierīci - korķētāju. Māte novāca aizkorķētās pudeles uz virtuvi, mīlēja aizrādīt Šanam, ka bieži vīna strūkliņa pārtrūkst un Šanam tā jāatjauno, ievelkot no balkona. Tēvs smaidīja un teica: "Nemāci meistaru!" Kad darbs bija veikts, Šana atradās patīkamā reibulī. Nākošā dienā vīna pudeles tika nonestas pagrabā, kur tās glabājās vairākus gadus, līdz tās sāka lietot. Vēl pie balkoniem atradās pīts 4-stūru grozs ar vāku netīrai veļai.
Starp vīna baloniem reiz ieraudzīju dažas Asnova firmas liķiera pudeles. Tās palikušas no manām kristībām un tukšošot manā iesvētības dienā. Kādreiz mēs ar brāli pa kluso ievilkām ar šļūtenīti pa malkam garšīgā vīna.
Vannas istaba tika apgaismota ar griestu spuldzi ar emaljētu atstarotāju. Vannas istabā vecgada vakarā tika lietas laimes.

Virtuve
No koridora durvis bija uz virtuvē. Stūrī pie durvīm bija aukstā ūdens krāns, zem tā emaljēta izlietne. Tai blakus durvis uz kāpņu telpu. Pie sienas, blakus durvīm, balts koka skapis kurā glabājas dažādas pārtikas vielas kā milti, cukurs u.t.t. Aiz skapja durvis pieliekamā - garenā, šaurā telpā ar lodziņu uz sētas pusi un plauktiem gar sienām. Tā kā šī telpa bija auksta, tā aizvietoja ledus skapi. Blakus šīm durvīm durvīm zems skapītis, virs tā plaukti ar traukiem. Blakus virtuves logs uz sētu, pie loga virtuves galds, durvis uz kalpones istabu. Tām blakus liela, balta podiņu plīts ar cepeškrāsni, siltā ūdens tvertni un siltuma skapi. Virs visas plīts tvaiku uztvērējs. apkārt plītai spīdīgs metāla stienis lai nepiespiestos pārāk tuvu plītai. Plīts priekšā malkas kaste.
Starp galdu un plīti bija durvis uz kalpones istabu, mēbelētu ar galdu, krēslu, skapīti, gultu un varbūt vēl ko citu.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-16 10:02:45
Labots2020-04-16 11:18:11
Atšifrējums-30-
Kādreiz tēvs ievīstīja slapjā avīzē siļķu filejas un uz oglēm cepa pats krāsnī. Pēc tam pelnus nolobīja un siļķes ēda ar krējumu.
Parasti māte jautāja tēvam, ko pusdienās ēdīsim. Tēvs vienmēr atbildēja: "Kas būs, to ēdīsim". Māte iepirkās tirgū, sava brāļa veikalā ( agrāk, kad viņš šo veikalu nebija atvēris, iepirkāmies pie Ed. Trēziņa). Gaļas izstrādājumi tika pirkti Federa skārnī vai "Bekona eksportā". Kādreiz es tiku sūtīts ko nopirkt. Valsts degvīnu ("šņabi") pirka pie J.Valmiera. Kādreiz arī mani aizsūtīja ar portfeli pie viņa. Ja veikalā bija pircēji, man nepiegriez vērību. Kad visi pircēji bija izgājuši, man jautāja: "Fiksi, kas vajadzīgs?" Viena vai 2 pudeles pārceļoja manā portfelī, samaksāju un steigā atstāju veikalu, jo alkohola tirdzniecībā bija liela stingrība.
Virtuvē saimniekoja kalpone. Kad trika rīkotas ziemas "lielās" viesības tika aicināta mācīta saimniece vecā Zaķene,vai vēlāk Ķīsēļa kundze (Viņas dēls bija Rīgā policijas inspektors. Viņa ar vīru, ceļu rajona noliktavas pārzini dzīvoja nelielā mājiņā ceļu rajona teritorijā).
Interesantākā bija piparkūku cepšana. tad arī mēs ar Jāni spiedām ar formītēm figūriņas, gatavām pielipināja pusi izmērcētas un nolobītas mandeli, vecmāte nosmērēja ar sakultu olu. Sarindotas uz plātes, piparkūku pusfabrikāti ceļoja uz cepeškrāsni. Pēdējos gados centos arī pats no mīklas izgriezt kādu figūru.
Lieldienās abi ar Jāni krāsojām olas ar V.Hjordta fabrikas olas laku mazās pudelītēs, protams, cieta arī pirksti. Vecā māte krāsoja olas ar sīpolu mizām. Tā nu rezultāts bija raibu raibais.

Ikdienu norise ziemas dzīvoklī
Pirms atstājam aprakstīto dzīvokli, jāpastāsta par to, kā norisinājās dienas gaitas. Pēc rīta "mutes mazgāšanas", ēdamistabā pirmie devās tēvs un Šana. Kad sāku iet skolā, pievienojos viņiem. Dažreiz brokastis agri ēda arī māte.
Ēdienreizēs visi izvietojās savās parastajās vietās: Māte galda galā ar muguru pret pulksteņiem, otrā galda galā sēdēja Šana. Tēvs aiņēma vēso galda pusi ar muguru pret sienu. Tēvam pretīm sēdēja vecmamma, starp viņu un māti Jānis, mana vieta bija blakus Šanam.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-16 11:18:17
Labots2020-04-17 11:17:24
Atšifrējums- 31 -
No rīta visi dzēra kafiju "Maiga". Tā bija firmas "Mežītis" maisījums no dabīgās kafijas ar piedevām. Uz galda bija balta porcelāna burka ar vāku. tajā bija siļķu rolmopši sīpolu un etiķa mērcē. Parasti šos rolmopšus sagatavoja vecāmāte. Protams bija maize, sviests, uzgriežamie siers un desa kā arī kautkas silts.
Vēlāk brokastoja Jānis ar vecomammu. Pusdienās no veikala ieradās ??? nomainīt māte, Šana, tēvs, es, atnācis no skolas. Pusdienā parasti bija zupa, gaļas ēdiens, saldais, gatavots no dārze augļiem, ogām. Vakariņās visi saradās vienā laikā pēc veikala slēgšanas. Dzēra dažādas zāļu tējas (melno tēju kad bija viesi). Bija arī kāds silts ēdiens vai pankūkas un ja kāds vēlējās, gatavoja sev sviestmaizes.
Pirms svētkiem, kad veikals bija pircēju pilns, pusdienas rindas kārtībā nāca ēst arī pārdevējas.
Svētdienās pēc brokastīm, tēvs, māte un es ar Jāni devāmies diezgan ilgās pastaigās.
Ziemā tika apmeklēts teātris "biedrībā" - tas ir Latviešu b-bas namā, tāpat arī kaimiņos atrodošais kino "Splendid". Man, par sirdssāpēm, kino apmeklējums bija reti - tajās reizēs, kad uz afišas bija iespiests: bērniem un jaunatnei līdz 16 g. ieeja atļauta. Kādreiz šādu filmu apmeklēja visa skola. Dažreiz jau izdevās likumu apiet - vasarā tas bija vieglāk. Pamatskolā bija jāprasa klases audzinātājai atļauja apmeklēt teātri. Tā nu man ir aizgājušas garām ļoti daudzas filmas, kuras tagad dēvē par klasiku. Ļoti jau patika komēdijas ar Patu un Patašonu, kā arī Diks unDovs (Laurels un Hardijs) un ar skumjām apbrīnoju kino reklāmas vitrīnas ar aizraujošām fotogrāfijām no filmām.
Kad kāds bija slims, piezvanīja ārstam, parasti "vecam" Ziediņam. Slimnieka telpā uz krēsla novietoja bļodu ar ūdeni, 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-17 11:17:09
Labots2020-04-17 11:32:46
Atšifrējums- 32 - 
ziepju trauku un dvieli. Bieži Ziediņš paraudzījās no durvīm un jau pateica diagnozi: cūciņas, masalas. Pēc izmeklēšanas diagnoze apstiprinājās. Ārsts nomazgāja rokas. Viņam pasniedza Ls 5,- (Ziediņš mīlēja honorāru saņemt vienā Ls 5,- sudraba monētā).
Ziemā viesoties uz Cēsīm braucām ar vilcienu. Citreiz uz staciju gājām kājām, citreiz ormaņa ratos vai kamanās ar zvaniņiem. 
Tēvs reizi vai divas mēnesī brauca uz Rīgu pasūtīt veikalam preces. Tad jau mēs ar Jāni gaidījām tēva atgriešanos. Kad atskanēja durvju zvans, steidzāmies pretīm un mums izsniedz Rīgas dāvanas. 
Kādreiz arī māte brauca tēvam līdzi un apmeklēja kādu izrādi. Vēlākos gados vislabākā Rīgas dāvana man bija vācu žurnāli vai kāda vācu grāmata.
Bieži vien vakaros, nākot no veikala, tēvs man atnesa kādu jauniznākošo grāmatu: vai nu kādu Jesteva izdevumu vai arī kādu Ata Freikāta izdotu jaunumu ar košu krāsainu vāku un ilustrētu.
Varbūt reizi gadā viņš uznesa arī kādu paša izdotu grāmatu. Bieži viņš nesa no veikala vai "Imantas" kalendāri grāmatas, kuras lasīja pats un arī es centos tās vēlāk izlasīt.
Pa reizei māte no Trēzxiņa konditorejas atnesa baltu papes kastiņu ar kūkām (tortes gabaliem). Katru dienu uz galda bija trauks ar pašu dārza āboliem. Citreiz priekš mums un Jāņa dzērvenes ar cukuru, sarīvēti burkāni, dzērvenes ar cukuru. Protams, ziemā uz galda parādījās apelsīni un mandarīni. Pēc tam, kad Augusts Eizentāls bija man stāstījis, ka Amerikā brokastīs ēd pusi greipfrūta (pampelmūža), arī es sāku tos cienīt. 
Kad biju mazāks, reizi ziemā tirgotāja Trēziņa kundze piezvanīja mātei, ka tiks atsūtīts zirgs ar kamanām. Tad nu, uz to laiku mani saģērba un mani ar māti, zvaniņiem šķindot, izvizināja vairākus līkumus pa ielām.
Ziemā tēvs mani aizveda uz ezeriņu un palīdzēja apgūt slidošanas māku. Citus gadus slidotava bija zem Lucas muižas pie Rātsupītes. Arī vizināšanās ar kamaniņām bija cieņā un kad mātes brālis Viktors man uzdāvināja paštaisītas slēpes - arī tad nodarbojos ar slēpošanu. Kādreiz jau priekš slidošanas iedoto naudu izlietoju arī kādas filmas noskatīšanai. 
Kaut gan katru rudeni tika gatavots mājas vīns, to lietoja tikai tad, ja ieradās kāds viesis. Arī stiprāki dzērieni ikdienā netika lietoti - tie tika
skat.otrā pusē!
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-17 11:32:53
Labots2020-04-22 11:23:55
Atšifrējumsnelielā apmērā gādāti uz svētkiem. Tā kā Jāņos viesu bija vairāk, sētnieks atveda kasti alus, puskasti limonādi. Vecāmāte brūvēja maizes vai rabarberu kvasu. Māte degvīnu vispār nelietoja. Vecā gada pēdējās darba dienas vakarā tēvs un Šana veikalā uzkavējās ilgāk. Šana no veikala grāmatām izrakstīja tos, kam firma parādā, tos kas parādā firmai. Tad abi nāca vakariņās, uz galda tika konjaka pudelīte, citrona šķēlītes ar cukuru. Tēvs teica: "šīnī gadā firma nav palikusi nabagāka, gājis labi. Cerēsim, ka tā ies arī nākošgad. Tad abi ar Šanu tukšoja pāris glāzes konjaka. Šana vēl kādu vairāk un gads skaitījās noslēgts.
Bieži tēvs un māte Vecgada vakarā apmeklēja baznīcu. Vecāmāte un māte noteikti to darīja lielajā piektdienā, vēcāmāte vēl kādreiz svētdienās.

Teātra apmeklējumi
Valmieras latviešu biedrībā (parasti to sauca vienkārši par biedrību - aiziesim uz biedŗibu u.t.t.) darbojās Ziemeļlatvijas pašvaldību dibinātais un atbalstītais "Ziemeļlatvijas teātris").
Katru ziemu tika parādītas kādas izrādes bērniem. Esmu skatījies "Ansīti un Grietiņu", "Sniegbaltīti", "Sarkangalvīte un vilks". "Runcis zābakos", "Aladina burvju lampa" un laikam vēl kādas. Liela piekrišana bija "Sprīdītim". Vēlāk tika skatītas arī lugas pieaugušiem. Tad jau bija jāprasa atļauja klases audzinātājai.  Atceros: "Dzimteni", "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes", "Raudupiete", "Skroderdienas Silmačos", "Rudens rozes" un citas. Tādi aizraujoši gabali kā Ridleja "Spoku vilciens" jau nebija lemts skatīt arī man un ar nožēlu klausījos veikala pārdevējas Mīces atstāstījumu par vilciena parādīšanos uz skatuves un gaismas efektiem.
Vienreiz Valmierā viesojās Liepājas opera un tad redzēju Dragomižska "Nāru". Jelgavas Teātra operešu izrādes ar Prinduli galvenā lomā jau arī nebija domātas sīkajiem.
Vēlākos gados kādreiz man iedeva biļetes uz koncertiem, ja vecāki bija aizņemti. Tā klausījos franču vijolnieku Robertu Kozadēzi, ar tēvu klausījāmies Herberta Cukura stāstu par lidojumu uz Japānu, Jāņa Grestes stāstījumu par Blaumani. K. Skalbe savā rakstnieku vakarā pēc tēva lūguma ierakstīja īsu veltījumu man savu rakstu sākumā. Tēvs bija izstādījis skalbes grāmatas u.c.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-22 11:23:42
Labots2020-04-22 15:38:14
Atšifrējums- 33 - 
Atvadas no šī dzīvokļa
1940.g. pavasarī sākās jaunās mājas iekšējā apdare. Tēvs bija domājis, kā parasti, pārcelties pavasarī uz vasarnīcu, ziemas dzīvokli atbrīvot, izīrēt. Rudenī tad mēs atgrieztos jaunās nmājas 2. stāvā, baudītu centrālapkures siltumu, parketa grīdas, WC.
Šana jau bija pārcēlies uz savu istabu jaunās mājas bēniņos un viņa vecā, patumšā istabā pārceļoja vairums mūsu dzīvokļa mēbeļu, grāmatas u.t.t. Mūsu bijušā dzīvoklī ievācās jaunā Valsts Elektrouzņēmuma  "Ķegums", Ziemeļlatvijas filiāles kantoris. Viņš aizņēma arī mūsu veikala telpas, jo arī veikals bija pārcēlies uz jauno māju. Arī vecmammas istaba tika pārvērsta par mēbeļu noliktavu.
Bet tā nu iznāca ka "lielais tēvs un skolotājs" bija ieplānojis citus pasākumus: sagrāba Latviju, tika nacionalizēti tēva nami un mums 1940./1941.g. ziemu pirmo reizi vajadzēja pavadīt vasarnīcā lai tas 1941. g. 14.jūnijā dotos uz "varen plašo".

"Melnās" kāpnes
Šīs kāpnes bija koka, no kāpņu laukumiņa starp 3. un 2. stāvu varēja ieiet 2.stāva dzīvokļa tualete. 1.stāva kāpņu telpā bija veikala tualete. Ieejas durvis veikalā no šīm kāpnēm bija apšūtas ar melni krāsotu svindu. Vēl blakus kāpnēm bija durvis. Tur bija elektrosūknis. Apm. reizi mēnesī sūknim pievienoja cauruli, tās gals tad atradas pagalma. Iedarbinātais sūknis izsūknēja ūdeni, kas bija sakrājies veikala pagrabtelpās zem grīdas un ūdens šļācās sētā un notecēja rīdziņā.
pa šīm kāpnēm parasti staigājām, pa tām nes amalku dzīvokļos.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-22 15:38:08
Labots2020-04-22 15:38:41
Atšifrējums34
J.Dūņa grāmatu un rakstāmlietu veikals
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-22 15:38:50
Labots2020-04-22 16:02:06
Atšifrējums- 35 - 
Veikala ārējais izskats
Veikalam bija 2 skatlogi, starp tiem durvis un lai ieietu bija jākāpj pa 2 kāpieniem. veikala pārdevējas ik pa laikam dekorēja skatlogus. 30.gadu sākumā parādījās jauns skatlogu izgaismošanas veids. Katrā skatlogā ievietoja 2 Ceisa spoguļgaismotājus. To iekšpuse nebija gluda, bet vienota lai daudzkārt atstarotu spēcīgo spuldžu gaismu un gaiši izgaismotu izstādītās preces. Veikala logiem bija arī nolaižami aizsargi. Tie sastāvēja no ovālām koka listītēm kas piestiprinātas sevišķi stipram auduma (varbūt brezentam). Tos, ar brezenta siksnu palīdzību nolaida vai pacēla. Tā kā manā laikā pilsētā valdīja drošība un kārtība, tos vakarā vakarā nolaida ļoti reti. Šie sargaizkari droši vien bija labi sargājuši stiklus un izstādītās preces kara un pirmajos pēckara gados. 
Rītos atvēra un vakaros aizvēra veikala, ar melnu skārdu apsistās drošības durvis. Dienās pircēji izmantoja parastas, stiklotas veikala durvis.
Vēlākos gados atstarpēs starp logiem un durvīm izvietoja plakanas stiklotas vitrīnas ar spiestuves iespieddarbu paraugiem. Droši vien veikalam 20.tos gados izkārtne bija ar skārdu apsists koka rāmis ar veikala nosaukumu. To es īsti neatceros.
Es biju vēl sīks, bet atceros, ka vienu ziemu vectēva brālis augusts Eizentāls (smalks Rīgas daiļkrāsotājs, kura dažas gleznas atceros no ēveles vai J.Eizentāla dzīvokļa: "Peldētājas pie jūras"), ķērās pie jaunas izkārtnes izgatavošanas. No metāla leņķīšiem sametinātā rāmī vajadzēja izvietoties Augusta zemstikla tehnikā veidotajai zeltītai izkārtnei.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-22 16:02:06
Labots2020-04-22 16:15:52
Atšifrējums- 36 - 
Skatot šo interesanto darbu nedaudz apguvu izgatavošanas tehniku. Vispirms izkārtnes teksts tika uzzīmēts uz pauspapīra (daļēji caurspīdīgs un matēts). Tad burtu kontūras tika punktierveidā ar resnāku adatu caurumotas, un tad šo sagatavi uzstiepa uz stikla otras puses, ar ogļu pulveri marles maisiņā burti tika pūderēti un atstāta uz stikla punktveida kontūras. Pēc tam sekoja burtu zeltīšana. šim nolūkam izmantoja īsta zelta lapiņas plānā, rozā zīdpapīra grāmatiņā. Zelts bija tik plāns, ka uzpūšot stiprāk elpu, tas sakrokojās. šīs lapiņas tika ņemtas ar speciālu zeltojamo ierīci: starp 2 plāniem kartona turekļiem bija ielīmētas vāveres astes spalvas plānā kārtiņā. Tika ņemti piemēroti zelta lielumi un klāti ar kādu caurspīdīgu, saistvielu klātam burtam. Izkārtnes teksts bija: J.DŪNIS,  grāmatas, rakstāmlietas, māc.līdzekļi labā pusē, spiestuve, sietuve, zīmogu darbnīca. Malu teksts bija gludi zeltīts bet J.Dūnis bija gana r gludu zeltu, gan krokotu zeltu. Katram malējam tekstam brīvā vietā bija pievienots zils ornaments. Kad nu teksti bija gatavi tad stikla aizmuguri ar tekstu pārklāja ar melnu laku. Kad tā izžuva stiklu iestiprināja rāmī un skats bija iespaidīgs: zelta burti uz melna spīdīga fona. Tad rāmi piestiprināja virs veikala logiem un durvīm. Otras tik greznas izkārtnes Valmierā nebija. Tā šī izkārtne greznoja veikalu līdz pat 1940.g. Veikals bija nacionalizēts, bet izkārtne vēl stāvēja. Tad kādā avīzes "Liesma" rakstā tika minēts, ka neder ja valsts veikalu rotā izkārtne ar vecā īpašnieka uzvārdu. Biaj šī skaistā izkārtne jānoņem un jānovieto nost no jauno varasvīru skaudīgajām acīm. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-22 16:15:38
Labots2020-04-23 12:09:40
Atšifrējums- 37 - 
Vēl atceros, ka Augusts izgatavoja J. Eizentāla veikala izkārtni. Uz koka rāmja izliekti bija piestiprināts skārds. Tad nu Augusts uz uzkrāsotā fona, līdzīgi kā tēva veikala izkārtnei uznesa kontūras un skaistiem burtiem ar ēnojumu uzkrāsoja vārdu J. Eizentāls.
30.gadu beigu posmā kādā ziemā Augists vēl izgatavoja gaismas izkārtnes tēvam un J. Eizentālam. Tās bija uz ielas pusi izvirzītas metāla kastes ar spuldzēm. Uz abām pusēm, zemstikla gleznojumā bija veikala īpašnieku vārdi un teksts. Tēvam J.Dūnis bija ierāmēts ar sarkanu fonu. J.Ezientālam ar zaļganu. Pārējais teksts uz baltiem foniem.

Veikala iekārtojums.
ieejot veikalā pa sarkanīgi krāsotām stiklotām durvīm bija stiklota kase kasiera krēsls bija uz paaugstinājuma, nauda tika lika uz stikla ripuļa - tas bija firmas Stabilo zīmuļu reklāma. Kases naudas lāde bija ar koka ligzdām dažādām sīknaudas vienībām. Vēl bija kasē neliela grāmatiņa kurā tēvs vai māte atzīmēja no kases ņemto naudu un mērķi naudas lietošanai (pasts, stacija, pārtika). Kasē varēja iegādāties pastmarkas. Kādreiz, izmantojot zāles plānu, pārdeva Ziemeļlatvijas teātra izrāžu biļetes, vai skolu labdarības mērķu loterijas biļetes.
Ziemā pie kases atradās čuguna taupības krāsniņa., Tā deva papildu siltumu veikalam. Veikala sienas bija plauktos. ieejot, kreisā pusē bija veikala lete uz kuras pie loga atradas glīta papes kaste ar aploksnēm (bija pat ar zīdpapīru oderētas) un pastpapīriem. Otrā letes galā, albumi ar pastkartēm. Kad, tuvojās svētki, uz letes parādījās kaste ar svētku apsveikuma kartiņām. Vēlāk interesantākās 1. aprīļa kartiņas nevarēja pārdot un to kastīte bija 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-23 12:09:39
Labots2020-04-24 08:22:17
Atšifrējums- 38 - 
nolikta pieliekamā 2.stāvā pie Šanas. Būdams vidusskolnieks uz 1. aprīli aizsūtīju pikantu kartiņu ģeogrāfijas skolotājam K.Purmalim (iesauka "Krista")
Plauktos aiz letes un letes lādēs atradās dažādas rakstāmlietas un suvenīri. Letes otrā galā pie sienas plaukts ar dažādām tintnīcām, porcelāna figūriņām. Veikalā kases pusē atradās stiklots skapis-vitrīna ar dzintara izstrādājumiem. Gabalu aiz tā uz paaugstinājuma stikla skapis-vitrīna, ar vāzēm un suvenīriem. Pie šī skapja pamata bija nolikti apm 4 krēsli ar pītiem niedru sēdekļiem. Tos izmantoja pircēji. Bieži tur apsēdās kaimiņš kino Puriņš un runājās ar tēvu vai pārdevējām slavēja kāda skaista bilde iet šovakar kino. Kādreiz tur sēdēja arī otrs kaimiņš augusts Akmentiņš.
Aiz šīs vitrīnas bija neliela atstarpe un aiz tās pie sienas plaukst ar lugām. Kases pusē sienas plauktos bija jaunākās grāmatas un glīti iesietas grāmatas dāvanām (dzejas antoloģijas u.c. arī tēva paša izdevumi). 
Veikala 1. telpas dibenā aile bez durvīm uz nākamo telpu. Kreisā siena ar grāmatu plauktiem, pie tās kāpnes uz pagrabu. Otrā pusē plaukts ar dažādiem papīriem: zīmējumiem (loksnes un ruļļos), glanc jeb spodrpapīriem dažādās krāsās, kreppapīru ruļļi, papes loksnes (baltā, brūnā), kartoni. Pēdējos gados parādījās arī plauktiņš ar VEF fotopapīriem un attīstītāja pudelītēm. Gala sienā plaukti ar mācību grāmatām. Pa kreisi galā durvis un ar skārdu klātās nakts durvis uz melno kāpju koridoru. Pa labi kāpnes uz veikala kantori.
Pie iekšējās sienas no sākuma "Ericson" telefons N:50 ar koka dzeltenu skapīti baterijām, slīpu vāku rakstīšanai, 2 zvaniem. Viņam bija atsevišķs sadalītājs: pārbīdot slēdzi, savienoja ar kantori vai mūsu dzīvokļa kabinetu.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-24 08:21:58
Labots2020-04-24 10:01:04
Atšifrējums- 39 - 
Ja telefons iezvanījās, pārdevēja pacēla klausuli un ja prasīja kantorī Šanu, vai tēvu, sviru pārbīdīja. Vakarā pārslēdza uz dzīvokli. Vēlāk "Ericson" atpūtās pie Šana plauktā jo vajadzēja uzstādīt VEF telefonu, kas bija moderns priekš tiem laikiem. Kādreiz, ja aizmirsa pārslēgt uz dzīvokli, tēvs sūtīja to izdarīt mani. Atslēdzu melnās durvis, iededzu gaismu un veikli pārslēdzu. Kādreiz aukstā laikā vakarā iekūra veikala krāsni un tad tēvs vēlāk gāja aizvērt "šīberi". (Bija jābaidās, ka ka sasals tintes pudelītes_
Veikals bija atvērts no 8.00 - 17.00, slēgts svētdienās un svētkos. Kādreiz kādam vajadzēja ko steidzīgi nopirkt, tad tēvs devās veikalā arī vakarā. tas notika ļoti reti.
Veikalā bija koka grīdas un tās apm. 3-4 reizes gadā eļļoja ar karstu eļļu. Sistemātiski pārdevējas slaucīja putekļus precēm, vakaros slaucīja grīdu. 
Pie letes pircējiem izrakstīja čekus; ar to pircējs kasē samaksāja un no pārdevējas pie letes saņēma glīti, baltā papīrā iesaiņotu pirkumu. Vakarā čeki tika salīdzināti. Ja tēvs vai māte nebija pie veikala slēgšanas, pārdevēja uznesa atslēgas dzīvoklī. Retu reizi, ja tēvs no rīta kavējās, pārdevēja uznāca pēc atslēgām un veikals tika atvērts.

Pagrabs
Pa kāpnēm nokāpa un atradās 1. telpā ar galdu. Te pārdeva grāmatas jaunatnei, uz galda bilžu grāmatas. Stūrī seifs - kurā Šana vakarā ieslēdza veikala grāmatas un tur glabājās arī svarīgi dokumenti, nauda kas nebija iemaksāta bankā u.c.
Pa šīs telpas aili nokļuva 3 telpās ar plauktiem rotaļlietām bērniem.

Vēl par veikalu
Pirmssvētku dienās, kad veikali bija pircēju pilni, es apkalpoju pircējus pagrabā, ieteicu grāmatas bērniem, demonstrēju rotaļlietas. audz pircēju bija tirgus dienās, rudenī skolu sākumā. Šādās reizēs pircējas ēda mūsu dzīvoklī vai vasaras kantorī. Šādos vakaros pēc slēgšanas un čeku pārbaudes ēda sviestmaizes, nēģus. Dzēra mūsu mājas vīnu un pārsprieda dienu. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-24 10:00:51
Labots2020-04-24 10:14:41
Atšifrējums- 40 - 
Kasē parasti sēdēja māte, kāda no pārdevējām, retāk tēvs. arī man mācīja apkalpot kasi kad biju lielāks iemācījos skaitīt ar kauliņiem čekus.
Vasarā, ka d pircēju bija maz, pārdevējas pēc rindas izmantoja atvaļinājumus. 
Ja tēvs nebija aizņemts, viņš devās uz blakus veikaliņu pie bijušā nama īpašnieka Mārtiņa Kreišmaņa. Tur viņi sprieda, būdami Valmieras latv. b-bas valdes vīri, par biedrības problēmām un blakus telpā pie galda, klāta ar papes loksni, lika pasjansu.
Ja zvanīja telefons - pārdevējas ja bija vajadzīgs tēvs - devās viņu saukt. Bieži arī man vajadzēja tēvu pasaukt.
Uz valsts svētkiem skatlogi tika dekorēti ar valstsvīru portretiem, ziediem, patriotiskām grāmatām, zaļumiem.
Veikala dibentelpā tika izsaiņoti atsūtītie saiņi ar grāmatām, kastes ar rakstāmlietām, salīdzināts saņemtais ar rēķiniem. Kastu atvēršanai bija speciāls kombinēts darba rīks: tam bija pievienotas kniebles metāla stīpu griešanai vai naglu vilkšanai. Pēdējā gadījumā kniebles uzlika uz naglas ar rokturi ta uz leju, kniebles nedaudz iedziļinājās kokā lai aptvertu naglas galvu, tad rokturi lieca atpakaļ, kniebles satvēra naglas galvu un liecot tālāk,naglu izvilka. Nekad un nekur netiku vairs redzējis šādu darb arīku.
Jāatzīst, ka veikals bija bagāts ar preču sortimentu.
Rudeņos lauku papiņi atveda savas atvases uz veikalu, iemaksāja avansu grāmatām u.c. un tad kad viņiem ko vajadzēja, to ierakstīja īpašā šaurā biezā kantora grāmatā. Tēvi pieteica pārdevējām atvases kontrolēt, lai neņem ko lieku. Kad vajadzēja, atvases brīdināja, ka tēviem avanss jā papildina.
3 pārdevējas strādāja ilgus gadus un reti mainījās. Ilggadīgai pārdevējai Emīlijai Rožkalnei jubilejā vecāki uzdāvināja zelta rokas pulkstenīti.
Veikala pārdevējas arī lasīja iespieddarbu korektūras, kuras atnesa no spiestuves un gatavās aiznesa atpakaļ. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-24 10:14:32
Labots2020-04-30 17:34:49
Atšifrējums- 41 - 
Veikala 2. stāvs
Kāpnes uz 2.stāvu sākas pie mācību grāmatu plaukta. pagrieziena laukumiņa logs uz sētu. Vakaros no ārpuses aizver ar skārdu apsisto slēģi un izbāž uz veikalu metāla bultu. Tai veikalā cauri izbāž ķīļveida sprostu un logs nodrošināts līdz rītam.
Pa kāpnēm tālāk nonākam istabā, kuras sienas klāj līdz griestiem grāmatu plaukti. Te vecāki izdevumi. Ir pat 20. gadu pirmie vienkāršie izdevumi uz raupja papīra, citos plauktos jaunāku gadu glītie izdevumi. Brošēto grāmatu īpatnība ka salocītas iespiedloksnes lasīt jāatgriež.Te plauktos sarindoti dzeltenos vākos grāmatu draugu romāni, vienkāršie un lētākie šīs izdevniecības burtnīcu romāni ar krāsainiem vākiem, kurus rotā aizraujoši, romānus reklamējoši skati citos plauktos. "Orienta"dāmu jeb ķēkšu romāni - tos lielāko daļu sacerējusi vāciete Hedviga Kurts-Mālere. 30.g. beigās "Orientu" kā nevērtīgu grāmatu izdevēju slēdza. šī izdevniecība jau laikus bija nodrošinājusies ar citu reģistrētu nosaukumu "Kaija" un izdeva sudrabainos vākos Dž. Londona rakstus, Marka Tvena rakstus u.c. Pie loga uz zemāka plaukta bija J.Čakstes ģipša krūšu tēls. Bija arī šīs telpas vidū stiklota vitrīna ar dažādām mantām.
No šīs telpas varēja nokļūt dzīvokļa pieliekamā, kur sakrautas bija dažādas naudas un preču sūtījumu kvītis, sasietas pa mēnešiem.
Vēlāk sāņus durvis uz "melnajām" kāpnēm. (Tās nelietoja) un šaurs priekšnams ar plauktiem, kuri klāja līdz griestiem abas sienas. Te jau varēja atrast šo to izdotu cara laikos. No šejienes tēvs man izsniedza zīmēšanai treniņiem krievu valodā iespiestas pabiezas kantora grāmatas.
Te glabājas arī dažu vācu firmu piesūtītie reklamas materiāli, piem. Apollo zīmuļu reklāma, apm. 0,5 m garš melns spalvaskāts ar zelta spalvu u.c. 
Tagad atgriežamies kāpņu galā un taisni dosimies iekšā telpā ar 2 logiem. Palodzu augstumā zems plaukts uz tā telefons. Pie sienas starp logiem tipogrāfijas piederumu firmas "Gutenbergs" grezns kalendārs. To rotā Latvijas skats. Gada beigās tēvs sietuvē liek kalendāra lapas sagriezt 2 daļās. Latvija skatus tēvs ieliek īpašā mapē. Kalendāra datumu daļa tiek man. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-04-30 17:34:21
Labots2020-05-07 13:25:24
Atšifrējums- 42 - 
Virs kalendāra greznā rāmī Augusta Eizentāla zemstikla gleznojums. No krāsota lapiņu zelta veidota pūce tura atvērtu grāmatu. Vienā lapā teksts: "Cik spēdams lasi grāmatas, Tās prātu pacilā'"  - otras lapas teksts līdzīga satura, bet to esmu aizmirsis. šī pūce bija augusta dāvana firmai jubilejā.
Pie šī plaukta 2 vienkārši rakstāmgaldi, dzelteni krāsoti ar imitētu koka šķiedrojumu. Ar kreiso plecu pret logu uz niedru pinuma krēsla, kuram uzlikta papīru paka (lai būtu augstāk) sēž pats veikala grāmatvedis Grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags - īstā vārdā Kārlis Konrāds. Viņš ved samērā vienkāršo veikala grāmatvedību, pieņem iespieddarbu pasūtījumus. Ja vajaga, rāda dažu iespieddarbu paraugus. Tiem, kas pasūta bēru ielūgumus vai sēru lentas, pasniedz kladi. Tajā salīmēti no avīžu sēru sludinājumiem izgriezti pantiņi. Šie un tāpat zīmogu, pasūtījumu teksti pāris reizes dienā tiek aiznesti uz spiestuvi. Tiem, kuri vēlās ierāmēt gleznas, tiek piedāvāti līstu paraugi, sarindoti uz apm. 1m gariem vairākiem dēlīšiem. Tad izvēlētā līste tiek sameklēta unkopā ar gleznu aiznesta uz sietuvi, tur nokļūst arī iesiešanai nodotās grāmatas un žurnāli.
Tagad dažos izdevumos minēts, ka Šana bija tēva spiestuves grāmatnīcas tehniskais vadītājs. Uzņēmums nebija tik liels, lai būtu vajadzīgs šāds amats. Visus jautājumus izlēma tēvs pats - dažreiz apspriežoties ar Šanu un to sauca par priekšnieku. Laikam to bija sācis jau no pirmskara laikiem kad Šans bija b-bas priekšnieks un tēvs fotogrāfs.
Plauktos izvietotas pārdošanai biezas, iesietas kantorgrāmatas ar krāsaini linijētām lapām, ir kastītes ar dažādiem vizītkaršu gabaliņiem, tāpat rullīši ar garām krāsainu papīru strēmelēm - tās un konfetti svaida pa gaisu karnevālos. Augstākos plauktos paciņās pa 10 iesaiņotas firmas izdotās grāmatas - galā uzlīmēti grāmatu nosaukumi. Plauktos vēl daudz dažādas mantas. Vienā plauktā kantaina, litra tilpuma "Pelikani" tintes pudeles. Pie tās uzpilda savu tintnīcu Šana un arī es savu tintnīcu. Kad šī pudele tukša, to saņem māte paštaisītā liķiera iepildīšanai.
Pie rakstāmgalda pretīm Šanam dažreiz sēd tēvs, citreiz  pasūtītāji vai kāds pilsonis, kas atnācis lai Šana viņam uzrakstītu kādu lūgumrakstu. Uz Šanas galda vēl firmas dažādu veidu zīmogi metala turētājā un speciāla grāmatiņastarp kuras biezām lapām glabājas dažādu vērtību ejošākās zīmogmarkas.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-05-07 13:24:52
Labots2020-05-07 13:58:50
Atšifrējums- 43 - 
Vēl uz galda glīti iespiestas firmas rēķinu grāmatas, prāvāka izmēra čeku grāmatiņa ar firmas nosaukumu čeku augšmalā. Ja kāds ko pērk, vēlas saņemt pasūtījumu vai maksā tēva māju īres - Šana izraksta šos kvītis un čekus un maksātājs dodās uz kasi un pēc samaksas saņem savu mantu vai īres kvīti.
Šana sastāda arī algu sarakstu firmas darbiniekiem un izmaksā avansu un algas. Tāpat pa telefonu viņš pieņem pasūtījumus afišām vai cietiem iespieddarbiem, pieraksta diktēto tekstu. Uz viņa galda arī garas kantora šķēres. 
Abu rakstāmgaldu skapīšos ir arī diezgan daudz dažādi manuskripti - gan izdotām, gan neizdotām grāmatām. Ir pat klades cietumu zīmogiem - viens otrs cietumā kavējis laiku ar atmiņu vai piedzīvojumu rakstīšanu. Ir arī kādas pamestas mātes sacerējums kuram pievienots autores un viņas mietiņas foto. Ir arī Viļa Lāča manuskripts, rakstīts ar mašīnu - stāsts "Sievietes" - ari tas nav ticis pieņemts.
Arī tēvs no rīta, pēc veikala atvēršanas apmeklē spiestuvi, sietuvi. Pieraksta kādi materiāli iet uz beigām un japasūta. Otrreiz viņš tur parasti iet pēcpusdienā.
Tēva rakstām galda aizmugurē durvis ved uz dzīvokļa koridorīti un durvīm uz "parādes" kāpnēm. Tās nekad nelieto. Te glabājas papīros ietītas bilžu rāmju līstes - zeltītas un sudrabotas. Tur var atrast kastīti ar grāmatsējēju nažiem, citas kastes ar jēlgumijas loksnītēm zīmogu izgatavošanai. Tur glabājas arī zīdpapīra grāmatiņas ar "Gubinol" zelta imitācijas lapiņām grāmatu iesiešani un daudz kas cits.
Šanam aizmugurē durvis uz istabu, kuras sienas plauktiem līdz griestiem. Pie loga plaukti līdz palodzei. Uz tā tiek sakrautas iesietas grāmatas un tad tās izsniedz atnākušiem pasūtītājiem. Šīs grāmatas mani ļoti interesē un es tās šķirstu, lasu. Ienāk tēvs un jautā ko es lasot. Ja tās grāmatas ar frivolu saturu, par maģiju un citām nevēlamām, seko norādījums tās nelasīt. Sevišķi mani pievilka kāds žurnāla "Vecpisis" gadagājums ar pikantu saturu un bildēm. Te nu sekoja tēva norādījums: "Lai es vairāk neredzētu, ka tu to lasi!" Šī žurnāla redaktors un autors bij Aleksandrs Grīns. 
Vēlākos gados es pie Šanas uzgāju grāmatiņu "Sēnalu un neķītras literatūras saraksts". Šīs gramatas aizliegts atklāti izlikt vai piedāvāt. Vadoties pēc šīs vērtīgās grāmatas, es bieži vien uzkāpu uz kāpnēm, pa plauktiem meklēju kādu no šīm grāmatām un atradis to studēju blakus nolicis citu, godīgu grāmatu lai parādītu, ja tēvs jautā ko es tur lasu. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-05-07 13:58:15
Labots2020-05-20 15:01:48
Atšifrējums- 44 - 
Šīs telpas vidū vienkāršs galds, uz tā svari un atsvari, balta sizala auklu kamoli, pudele ar atšķaidītu gumiarābiku un ota! Te iesaiņo iespieddarbus pelēkā stiprā papīrā, aizlīmē, uzlīmē adreses lapiņu ar firmas nosaukumu. Aizsien ar auklu. Interesanti vērot, kā Šana vai tēvs ar aci piemetīj pēc saiņa nomēro auklu, vajadzīgo vietu uzliek uz vienas svaru bumbas un ar otru parauj.Kaktā vel maiss ar gumiarabika graudiem - dzeltenīgi matētiem, lūzuma vietās spīdīgs. Tie ir kādi arābijas koku sveķi un ūdenī izšķīdināts līmē ļoti labi. 
Pie šī galda vasarās ietura no vasarnīcas atvestās pusdienas. Kādreiz te salasās kādi pazīstami pasūtītāji un dzīvo sarunu laikā tiek tukšota viena otra glāze. Tad durvis uz šo telpu ciet un ja kantorī uznāk pasūtītājs, iznāk Šana. Mani šādās reizēs šai telpā neielaiž. 
Kad veikals pārcēlās uz jaunām telpām, zem plauktu apakšām atrada daudz tukšu pudeļu, kas sakrājušās gadu gaitā. Vēl šai telpā glabājās Kārļa Ulmaņa vasaras salmu platmale ar melnu lentu. Kādreiz viņš to bija aizmirsis.
Kantora telpā pie rakstāmgaldiem bieži gulēja firmas suns "Kabe" -- vārdu guvis no burtnīcu romānā "Old Vaverlī" darbojošās personas: Zāļu vīrs Kabe. Bieži iegriezās arī mūsu kaķis (atceros tos vairākus - vienu nomainīja cits). Visvairāk veikalā uzturējās pēdējais - ļoti resns runcis -, citreiz tas snauda uz veikala letes un pircēji brīnījās par tā lielumu. Ja viņam palika vēsi, tas kāpa 2.stāvā pie Šanas un ja vēl likās vēsi, viņš pa pieslienamām koka kāpnītēm uzrāpās kādā plauktā pie griestiem. Vācu laikā viņu esot nošāvis kāds vīrs ar šaujamo.
Pareti, bet regulāri, veikalu apmeklēja Rīgas firmu pārstāvji ar preču paraugu čemodāniem. Tādi bija gan Kukura firmas pārstāvis, viens no Kukura dēliem, Krišjānis Vīburs ar "Fotobrom" pastkaršu paraugiem un vairāki citi.
Dažas reizes man laimējās satikt Rīgas grāmatizdevēju Ati Freinatu. Viņš ieradās ar grāmatu somām. Jautrās sarunās ar tēvu un Šanu apsprieda grāmatniecības jaunumus. No viņa tika paņemti viņa izdevniecības jaunumi un es tad tūlīt saņēmu jaunumus ko tūlīt vakarā sākām lasīt gan tēvs, gan es. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-05-20 15:00:47
Labots2020-05-20 15:31:43
Atšifrējums45
Citi veikali šajā namā
Stāvot uz Rīgas ielas pie veikala ieejas, pa labi aiz veikala skatloga bija šauras durvis, aiz tām tikai skatlogs. Tas bija bijušā mājas īpašnieka Mārtiņa Kreišmaņa ādas izstrādājumu un zirglietu veikaliņš. Aiz veikala letes parasti īpašnieku neredzēja. Viņš sēdēja telpā uz sētas pusi pie galda, klāta ar papes loksni. Viņa iemīļotā nodarbošanās bija pasjansa likšana. Pa reizēm, brīvos brīžos viņam pievienojās tēvs. Tad viņi risināja pasjansa problēmas un pie viena arī Valm. Latviešu biedrības problēmas, jo abi bija šīs biedrības valdes locekļi. Pēc 1934.g. tēvs vienu laiku nebija valdē bet tad 30.g. pašos pēdējos gados laikam atkal bija valdē.
Atceros reiz uz Rīgas ielas pretīm Kreišmaņa veikalam, sāka plēsties vairāki suņi. Mārtiņš izdrāzās no sava veikala ar paķerto (laikam pa 5 sasieto) pātagu bunti un sāka mizot suņus - tie tūlīt muka projām.
Pa kreisi no parādes durvīm kādreiz bija atradies Pētersona (noslepkavotā) veikals. Tad šajās telpās veikals bija tādai Ivanoviča kundzei, sauktai par Viči kundzi. Viņa tirgojusi ar dāmām nepieciešamām precēm. Kā stāstīja māte - Viči  kundzei bijis smalks pārdevējsvai veikalvedis, pret kuru Viči kundze izjutusi lielas simpātijas. Celi posusies viņa uz medībām. Laikam veikals neienesa tik daudz peļņas un šīs telpas aizņēma Ustupa un Bundžas manufaktūras veikals un Viči kundze tur arī sēdējusi kasē. Vēlāk, kad tēvs nopirka Velēna namu (Rīgas 26), šie veiksmīgākie tirgotāji pārcēlās uz šo namu un tiku redzējis arī Viči kundzi. Kā pats Jānis Ustups tā Alfrēds Bundža savu mūžu beidza 1941.g.14.06. aizvesti uz Staļina darba nometni. Bundža gan bija pašās 30.g. beigās no veikala izstājies un saimniekoja lauku mājās Valmieras tuvumā, bet tas viņu neglāba no Gulaga. Vēlāk šinīs telpās atradās Valmieras pasts un centra aptieka.
Kā jau agrāk minēju, vēl nama 2.stāvā bija viens dzīvoklis - zobārstes Rebekas Bušas-Škļaras kabinets un dzīvoklis. Nekad tur netiku bijis. Viņas vīrs Bušs biaj Rīgā, Gēgiongera šokolādes un konfekšu fabrikā grāmatvedis. Viņiem bija zēns Saša. Buša vēlākos gados bija nopirkusi māju Ziloņu ielā un to izīrēja. Arī rebekas mūžs, kā jau žīdietei, beidzās traģiski, viņa bija ievietota Valmieras cietumā , esot tur kādu laiku personālam labojusi
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-05-20 15:30:48
Labots2020-05-20 16:37:02
Atšifrējums-46-
pa laikam zobus. Laikam jau viņa atdusas Ķelderlejā. Miris ir arī Bušs un viņu Saša. Dažus gadus atpakaļ mums iznāca iepazīties ar austrāliešiem Augstkalnu un viņa sievu Rebekas (vai Buša) radinieci.

Rīgas ielas 21 vienstāvu nams un jaunais nams
To no lielā nama atdalīja kalti dzelzs vārti. Cik atceros, tur bija mana krusttēva Bekmaņa veikals, pēc tam šajās telpās bija Bušmaņa galantērijas veikals. Vēl bija neliels veikaliņš kurā darbojās Sarkanbārdis (kādreizējais tēva fotomākslas skolotājs - meistars). Tad pēc viņa tur pārdeva šujmašīnas.
Tēvs 30.g. beigās bija ieplānojis šo koka namu nojaukt un būvēt jaunu, modernu 3 stāvu namu. Mātei šis plāns nepatika - viņa vēlējās lai tēvs vairāk atpūstos. Viņa arī teica: "Tevi jau tā laikam apskauž un pēc jauna nama skaudīs vēl vairāk".
Tēvs tomēr, cik nojautu, nemierīgās Eiropasun kara draudu iespaidā, nolēma brīvo naudu ieguldīt jaunā namā.
Viņš uzņēma kontaktus ar arhitektu A.Kalniņu (viņš projektēja arī Valmieras Žemes banku - tagadējo Unibanku). Kalniņš ieradās, apspriedās ar tēvu, uzskicēja nākošo būvlaukumu un izstrādāja plānus. Tēvs no kaimiņa A.Akmentiņa, atpirka par 100 Ls šauru zemes strēmeli starp koka namu un Akmentiņa namu, lai iegūtu lielāku laukumu būvei.
Veikalnieki atbrīvoja telpas, tēva parastais namdaris Andrejs Kalējs ar saviem vīriem sāka mājas noplēšanu. Pajūgi saveda akmeņus pamatiem. Kad nu nams bija noplēsts, pie pamatu rakšanas un mūrēšanas ķērās Vecgaiļa vīri, un nama sienas un jumts tika gatavi rudenī. Logus aizklāja dēļiem. Agrāk uzskatīja ka'sienām jānosēžas un jāizsalst.
1940.g. pavasarī sākās iekšējhā apdare. Centrālapkuri uzstādīja Rīgas meistars Gibals, arī parketu lika Rīgas meistars. Krāsoja Valmieras daiļkrāsotājs J.Ziediņš. Sevišķi glīts bija mūsu jaunais dzīvoklis 2.stāvā. Tēva kabinetam bija skaisti koka finierēti griesti, zāles griestus rotāja ģipša veidojumi. Arī vannas istaba bija iekārtota moderni.Vienā istabas sienā tika iemūrēts neliels metāla skapītis - seifiņš. To gatavoja Cēsu arodskolā. 
Vēl tika veikti pēdējie apdares darbi, kad Latvijā ieradās Sarkanā armija un sākās nacionalizācija.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-05-20 16:36:09
Labots2020-05-20 16:57:22
Atšifrējums-47-
veikala telpas aizņēma tēva grāmatnīca, Bušmaņa galantērijas veikals un Viļa Brieža apavu veikals. Mums paredzēto smalko dzīvokli aizņēma kāds čekas priekšnieks (laikam krievs). Zālē tika savilktas auklas veļas žāvēšanai un tur uz bērnu velosipēda braukāja viņa dēlēns. 3.stāvā 2 dzīvokļus aizņēma partijas vadītāji un viņiem bija saimniece, kas gatavoja ēdienu un uzkopa telpas.
Pēc biedrīšu aizmukšanas mūsu dzīvoklī iekārtojies Gebītskomisārs Hanzens - varbūt arī 3.stāva dzīvokļos kādi vācieši.
Šana turpinājis dzīvot savā bēniņu istabā, bet uz kara beigu pusi arī viņam bija jāatstāj viņa istaba.
Grāmatnīca turpināja darboties J.Eizentāla vadībā. Vēl vienas veikala telpas aizņēmusi vācu kredīta iestāde vai bankas nodaļa. 1944.g rudenī Valmiera dega un aizgāja bojā tēva nami Rīgas ielā. Šo jauno namu pēc kara atjaunoja siera un sviesta trests un tagad tas atgūts un kalpo Jāņa Dūņa pēcnācējiem.
Arī es 2.stāva 3.dzīvoklī vadu savas vecumdienas un vienā istabā ir Nellijas kantoris. Tomēr tēvs pirms kara pareizi bija izplānojis, ka šis nams jāceļ, kaut gan šī būve no viņa prasīja daudz pūļu, jo bija jāorganizē finanses. Vienu reizi man un brālim tika izskaidrota nepieciešamība un no manas pasta krājgrāmatiņas celtniecībā ieguldīja pāri par 1000 Ls atstājot noguldījumu Ls 1. Brālim palika Ls 100.- Šī nauda bija gadu gaitā sakrājusies no tēva iemaksām. 
Vēl var atzīmēt, ka mājas pamatos iemūrēta (uz tagadējās Diakonāta ielas pusi), burka ar tās dienas vairākām avīzēm, Latvijas nauda (liakam no 1 santīma līdz Ls 2.- un iespiests pamatakmens likšanas akts. To tēvs lūdza sacerēt mūsu ģimenes labajam draugam Aleksandram Pārupem. Šī akta 2. eks. ir saglabātajos dokumentos. 
Kopā ar celtniekiem un dažiem tēva paziņām tika svinēti kārtīgi spāru svētki ar bagātīgām uzkodām un "garīgiem" dzērieniem. Noslēgumā tika celti gaisā un urrāti pats saimnieks, māte un arī jaunie saimnieki. Centos izvairīties, bet tas neizdevās. urrātāju vidū bija arī celtnieks, kurš ar savu krāģi uz pleciem bija sanesis visas būves ķieģeļus. Tas bija vēlākais pils. galva un priekšsēdētājs Antons.Viņš vēlāk pēc kara bija izdevis E.Grinbergas apliecības ka pilsētai nav iebildumus pret mūsu ģimenes atgriešanos Valmierā. Tā man tiešām palīdzēja 1947.g.atgriezties pirmo reizi. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-05-20 16:56:38
Labots2020-06-10 17:30:58
Atšifrējums-48-
Sēta vai pagalms
Sētu, kā to parasti sauca, no Rīgas ielas puses ieskāva dzīvojamais nams, dzelzs vārti un vienstāva koka nams (vēlāk tā vietā pacēlās jaunā māja. Vienstāva koka nams un spiestuves-sietuves nams veidoja taisnu leņķi, spiestuves galā mūra siena - diezgan augstu pie tās prāva atkritumu kaste un malkas grēda. Tālāk nāca 2stāvu mūra papīru noliktava ar nelielu rampu papīru izkraušanai. Zem rampas 2 pagrabi pie kuriem varēja nokļūt pa mūrētām kāpnēm uz leju. Nekad neesmu redzējis šos pagrabus atvērtus un pat neesmu zinājis vai tie tukši, vai arī kautkas tur glabājās. Ceturto sētas pusi ietvēra 2stāva saimniecības ēka - apakšā ķieģeļu, augšā koka ar papes (vēlāk cinkotu skārda jumtu. Apakšā atradās, brūzis ar tajā iemūrētu katlu, no brūža varēja nokļūt telpā, kurā pa ziemu uzturējās mūsu vistas. Vēl 1.stāvā atradās telpa sienam, mūsu zirga, baltā ērzeļa Miškas stallis un varbūt vēl kāda telpa ratiem un ragavām. 2.stāvā sētnieka dzīvoklis un vairāki šķūnīši.
Šīs ēkas aizmugures sienu veidoja "brandmūris". Aiz tā atradās kino Paniņa sēta.
Šai saimniecības ēkai taisnā leņķī apm. pašā vidū pievienojās vēl neliels šīs ēkas spārns. Savienojuma vietu apakšā bija tukša lai varētu pa to izvest Mišku ar ratiem vai kamanām.
Šim spārnam apakšā atradās atelpa malkas zāģēšanai ar elektrisko zāģi un pagaidu garāža mūsu Reno. Otrā stāvā šķūnīši.
Sētas vidū kādreiz atradusies aka ar sūkni - tad tirgus dienās sētnieces sētu izmantojis kā iebraucamo vietu Vēlāk jau šī aka bija, kā nevajadzīga, likvidēta. Sēta bija bruģēta ar akmeņiem.

Spiestuve un sietuve
Nedaudz no ēkas vidus uz labo pusi atradās durvis. Ēkai ārpusē pa kreisi no durvīm bija dēļu tualete darbiniekiem. Vēlāk, to nomainīja tualete būvēta no siporeksa (laikam līdzīgs putu betonam) prāvajiem ķieģeļiem ar katrā ķieģelī iespiestu lielo burtu "N".Sākuma gados tualetes izveda cietuma pajūgi, vēlāk pilsētas asenizācijas auto ar cisternu. Šis auto laikam bija firmas "Federal".
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-10 17:31:12
Labots2020-06-10 17:46:53
Atšifrējums- 49 - 
A. Spiestuve un saliktuve
Pretīm ieejai pie otras sienas atradās kāpnes uz 2.stāvu - sietuvi. Pa durvīm pa kreisi varēja nonākt saliktuvē. Ieejot pa spiestuves durvīm uzreizi varēja redzēt iespiedmašīnu, vidēja izmēra. Tā gandrīz vienmēr darbojās, jo iespieda apm. afišu lieluma iespieddarbus. Arī šo mašīnu - tāpat kā visas citas uzņēmumā darbināja "Siemens" elektromotori. Aiz robota skārda aizsarga griezās "švunkrats" vai kulturāli sakot spara rats. Uz paaugstināju pie mašīnas stāvēja pielicēja - parasti Anna Kanneniece. Tā no papīra paliktņa ievadīja mašīnā papīra loksnes, krāsu velmes darba gaitā iekrāsoja salikumu, tad cita velme (cilindrs) norullēja papīri uz iekrāsotā salikuma un cits mehānisms pacēla iespiesto lapu un novietoja platformiņā gataviem darbiem. 
Vēl bija 3 lielāka izmēra iespiedmašīnas avīžu, grāmatu, kalendāru u.c. darbu iespiešanai uz lielām papīra loksnēm. Ar mašīnu iestādīšanu nodarbojās Jānis Ciguzis un viņa palīgs.
Kara laikos spara ratu ar roku griezis Čulītis - spēcīgs vīrs. Viņam bija mājiņa pie krievu kapiem. Tad sētā A. Brensons (viņa darbnīca bija ceļu rajona 1. vecā telpa - skatīt no ielas) uzstādījis motoru, kas ražoja strāvu. Tas darbojies ar lielu troksni, bieži stājies un ātri ātri uzņēmums izlietojis pilsētas elektrības stacijas strāvu.

B. Saliktuve
Saliktuvē atradās kādi 6-7 salicēju darba vietas. Līdz salicēju krūšu augstumam šo darba vietu veidoja kautkas līdzīgs skapim ar izvelkamām atvilktnēm - burtenām. Tās sastāvēja no ligzdām visām iespiedzīmēm. Uz slīpā paaugstinājuma virs atvilktnēm bija novietota tā burtena ar kuras burtiem strādāja salicējs. Pie sienas atradās skapis klišejām. Pie telpas dibensienas plaukti ar lielajiem koka afišu burtiem. Vēl saliktuvē atradās galds ar tipogrāfijas akmeni ar iespiedkrāsu un novelkamā pase kurā ievietoja salikumu, to ar gumijas veltni iekrāsoja un ar smagu metāla veltni pārbrauca pāri uz salikuma uzliktam papīram, to 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-10 17:46:57
Labots2020-06-12 16:45:05
Atšifrējums50
iegūstot kontrolnovilkumu. Ievērotās kļūdas izlaboja burtlicis un nākošo novilkumu nesa uz veikalu. Tur pārdevējas lasīja korektūru, kuru atgrieza saliktuvē.
Telpā starp spiestuvi un sietuvi atradās laikam 1 ar motoru darbināma un 2 ar roku darbināmas Bostonpreses. Uz tām iespieda neliela izmēra darbus: vizītkartes, ielūgumus, dziesmu lapiņas bērēm un baznīcai. Pie dibensienas atradās masīvs galds. Te izgatavoja gumijas zīmogus. Saliktos zīmogus apm. kvadrātsprīža lielumā sastiprināja, tad iespieda kaolīna masā kuru izžāvēja uz prīmusa, šai formai uzlika jēlgumijas loksnīti, iespieda presē un karsēja ar primusu. Gumija satecēja kaolina zīmogu formās un vulkanizējās. Tad gatavo gumijas loksnīti sagrieza un līmēja uz gataviem zīmogu rokturiem. Roktura kātā iesita nagliņu ar spožu galvu lai lietotājs zinātu, kura zīmoga augšpuse. Gatavos zīmogus sabēra finiera kastītē un nogādāja Šanam. Tas zīmogus nospieda uz papīra lapas un to nesa uz policiju - ja tur nebija pretenzijas, zīmogus varēja izsniegt pasūtītājiem.
Pēc 1934.g. Šana kādu zīmogu bija izsniedzis pirms laika un firma tika sodīta. Par to pat publicēja avīzēs - kā par preses likuma pārkāpumu. Vēlāk visus zīmogus vēl nospieda biezā, cauršūtā kantora grāmatā un saņēmējs parakstījās.
Vēl uz Bostona presēm iespieda sēru lentas melnā krāsā. Ja pasūtītājs vēlējās zeltītus burtus, tad melnā krāsā iespiestos iepūderēja ar bronzas pulveri, tas piekalta krāsai. Vēl šīm lentēm galos piešuva melnas vai zeltītas bārkstis.
Ja spiestuvē vajadzēja iespiedpapīru, no turienes pie šanas atnāca kāds māceklis no papīra noliktavas plauktiem iespiedēji ņe'ma starp 2 dēļu vāciņiem iesaiņotas papīra loksnes - baltas vai krāsainas. Šīs papīra ķīpas bija 2 vietās apvilktas ar metāla lentu. Noliktavā glabājas arī iespiedkrāsu bundžas.
Kādreiz "Liesmā" bija rakstiņš, ka Dūnis pārskaitījis visas papīra loksnes. Tā varētu domāt tikai idiots, jo pa kuru laiku tad Dūnis skaitīs naudu. Burtlicis Rūd. Zirdziņš mani saticis teica: Jautāju vecamm Ciguzim kā var šādus melus rakstīt". Ciguzis atbildēja: Es stāstīju, kā bija, bet "Liesmas" autore rakstīja kā viņai vajaga".
Papīra noliktavas 2. stāvā varēja atrast arī šo to, kas man likās interesants. Piem. kino "Splendid" dažu gadu afišas bija iešūtas vāciņos un ar skumjām
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-12 16:45:07
Labots2020-06-15 09:09:53
Atšifrējums- 51
tās šķirstīju un lasīju kādas interesantas filmas vai filmas "bojeviki" aizgājušas man garām. 
Reiz atradu vecu vācu kriminālromānu - tas bija interesants un es varēju pielietot Iemetējfreilenes man iemācīto vācu valodu. Vēl tur bija novietots šis tas nevajadzīgs no firmas inventāra, piem. izjaukta papīra linijēšanas mašīna (Latvijas sākumā trūcis linijets papīrs un bija ticis spiestuvē ražots. Vēlāk jau veikalam papīri nāca pakās lielā sortimentā. Vēl stāvēja tur stiklots, grozāms, pastkaršu pārdošanas stends.
Spiestuves durvis tika slēgtas ar vienkāršu atslēgu, durvis nebija bruņotas (kā tas būtu pēc padomju stila). Darbu beidzot atslēgu atnesa uz veikalu, rītos paņēma.

C) Vēl šis tas par uzņēmumu un spiestuvi. 
Kad tēvs gribēja cara laikā atvērt savu fotogrāfiju, viņam neļāva atvērt to uz sava, bet gan uz brāļa Kārļa vārdu. Lai nemainītu ierasto Uzņēmuma nosaukumu, tas turpinājās vēlāk un grāmatas izdeva K.Dūnis Valmierā un Cēsīs (ja izdeva Valmierā), K.Dūnis Cēsīs un Valmierā (ja grāmatu izdeva Cēsīs. Trīsdesmito gadu beigās brāļi Dūņi izdeva izdeva grāmatas ar savu vārdu.
Spiestuves-sietuves pakaļā ir dažas mašīnas kuras tēvs nopircis no Valmieras tipogrāfa Treija (vācieša) uzņēmuma pie Sīmaņa baznīcas, Rīgas ielas sākumā. Vēlāk tikušas Latvijas sākuma gados pirktas visas nepieciešamās, tolaik modernas mašīnas.
Ziemeļlatvijas marku iespiešana sākta 1919.g. 18.jūlijā plkst.1900 un beigta nākošā rītā 400. Iespiešanu uzraudzījuši Valmieras pasta priekšnieks P.Jaksons, Ziemeļlatvijas finansu, pasta, telegrafa un telefona vadītājs (laikam A.Pētersons), ierēdnis K.Zīmulis un kara resora priekšstāvis - ierēdnis P.Kundziņš (mākslinieks?) B.Eglīte "Pasta grāmata" izd. "Nordik" 1999.g. 46.lpp.)
J.Boka jubilejā kafejnīcā "Eglīte", rakstnieks M.Birze (sēdēja man blakus) stāstīja, ka dzirdējis, ka tēva spiestuvē pa kluso iespiestas "Kerennas". Teicu, ka tās iespiestas citā tehnikā (lito?). Vēlāk šo jautājumu skaidroju ar tēva māsu Zentu Lūsi. Viņa tādu faktu noliedza, jo pati strādājusi spiestuvē, Kerennas toreiz neviens nav gribējis ņemt pretīm kā nevērtīgas.
Vēl viņai jautāju par Fimbera? grāmatā par Valmieras komjauniešiem aprakstīto: pie spiestuves durvīm pielīmēta proklamācija un tēvs dusmojies. Arī šo viņa pilnīgi noliedza kā rakstnieka izdomātu.
Viņa gan stāstīja, ka varām mainoties, dedzināti iepriekšējās varas pasūtītie iespieddarbi. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 09:09:31
Labots2020-06-15 09:24:56
Atšifrējums- 52 -
No spiestuves pa kāpnēm nokļuva sietuvē. Tā arī bija nodrošināta ar visu vajadzīgo tehniku. Galvenā telpa bija tikpat liela cik spiestuves mašīnu zāle. Gar logiem kas izgāja uz sētu bija garš vienkāršs dēļu galds, pie tā strādāja grāmatu sējējas, sienot grāmatu loksnes pie koka statīva stingri novilktām aukliņām.
Sietuves meistars kādreiz ir bijis vācietis vai holandietis Lēdebaums. Pēc viņa sietuvi vadīja Voldemārs Daugulis. Viņš amatu laikam bija apguvis pie Lēdebauma. Padomju gadā viņš tēvam lūdzis padomu kā rīkoties. Viņam piedāvāts darbs milicijā. Viņš bija paklausījis tēva padomu un palicis savā amatā līdz vācu laikā iesaukts un no kara nav atgriezies.
Pie šīs telpa gala sienas atradās 2 zeltījamā pases uzrakstu iespiešanai uz iesietās grāmatas vāka vai muguriņas.
Pie aizmugures sienas atradās papīru griežamā mašīna "Perfecta" - apgriežāmās, iesietās (bez vākiem) grāmatas iebīdīja mašīnā līdz aizturei, tad ar griežamo ieregulēja zem asmeņa, skrūvējot ar virs mašīnas atrodošos stūresveidīgo metāla griežamo, apgriežamās grāmatas tika fiksētas piespiežot, tad tika nospiesta svira un mašīnas asmens nāca uz leju, apgrieza grāmatas vai papīrus un atomātiski pacēlās uz augšu un mašīna izslēdzās.
Blakus šai mašīnai atradās brošējamais agregāts. No metāla spices agregātā iegāja spoža stiepule. Uz darba galviņas uzlika piem kalendāra muguriņu, nospieda pedāli, agregāta augšējā galviņa nāca uz leju, tad uz augšu un kalendāra mugura bija glīti iedzīta stiepules skava.
Telpas vidū arī bija pagarš galds - tur novietoja jau iesietās grāmatvedes. Uz tā marmorēja kantora grāmatu lapu malas. Tas bija ļoti vienkārši, bet rezultāts skaists. Kvadrātveida zemā panniņā ielēja ūdeni, tad no īpašo krāsu paciņām iekaisīja 2-3 dažādu krāsu pulveri. Tas negrima, bet ar plānu krāsu plēvīti pārklāja ūdens virsmu. Tad meistars paņēma ķemmi, ar viļņveida kustībām sajauca krāsu plēvīti, ņēma stingri saspiesto papīra bloku un pēc kārtas viegli iemērca visas 3 malas un nolika žūšanai. Grāmatas papīra lokšņu bloka malas bija izgreznotas ar skaistu viļņveida, daudzkrāsu rakstu.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 09:24:24
Labots2020-06-15 11:00:02
Atšifrējums- 53 -
Iesieto grāmatu vāku vai muguriņu uzrakstus salika ar misiņa burtiem, uzlīmēja uz papes loksnītes.  Zeltījamo agregātu spiežamo virsmu sakarsēja ar lodlampu, ielika grāmatu, uz tās vāka vajadzīgās vietās uzklāja "Gubinol" bronzas vai īstā zelta plānās strēmelītes, uzlika papes loksnīti ar birtiem uz leju, ar roku nospieda sviru un sildvirsma, laiciņu piespiesta atstāja skaistu, zeltainu uzrakstu.
Telpas vidū atradās liela metāla prese, tur, ieskrūvēja iesieto grāmatu pakas un atstāja, lai grāmatas iegūtu savu izskatu (nesagriežās). Blakus atradās biļešu perforējamā mašīna. Ielika zināmo daudzumu (biļetes, piespieda pedāli un stienī iestiprinātas adatas atstāja glītus caurumiņus. Turpat blakus ar pedāli darbināms numerators biļešu nummurēšanai.
Vēl tālāk "Pfaff"kājmināmā šujmašīna. Ar to iesējējs Leimanis remontēja portfeļus, šuva mugursomas un veica citus darbus. Kad Dr.A.Ziediņam bija saplīsis marku albūms ar vērtīgām pastmarkām, Leimanis devās pie viņa uz māju un salaboja albūmu Ziediņa uzraudzībā. Sietuves otrā galā atradās kantora grāmatu sašūšanas mašīna, prese albūmu lapu iegriezumu štancēšanai, mašīna, kura veidoja iesietā grāmatu bloka ieapaļo muguriņu. Bija arī ar roku darbināmi mazi mehanismi papīra stūru noapaļošanai un ēzīšu  - kā kurpēs iespiešanai. Speciāls rokas zāģis statīvā zāģēja. Pareizos leņķos bilžu rāmju līstes. Rāmja sagataves tika salīmētas, otrā pusē uz ??? stiprināja finiera trijstūrus, ieskrūvēja arī riņķīšus gleznu piekāršanai pie sienas un iestiprināja gleznu. 
Nākošā telpā bija ar motoru darbināma tecila. ar to asināja papīra griezēja garo asmeni. Vēlākos gados, kad "Kokmuižas alus" vienojas, ka alus etiķetes iespiedīs pie mums, tēvs brauca uz Liepāju un Meijera firmā iegādājās gumējamo mašīnu. To atveda, uzstādīja šai telpā un spiestuvē iespiestas etiķešu loksnes līmīgo vielu uznesa uz loksnīšu aizmugurēm, tās kāra žāvēties uz savilktām auklām. Izžuvušas loksnītes ar skavām skaisti piestiprināja blokos un ar štanci izspieda etiķetes albūmu lapu štancētājā.
Nākošā telpā atradās burtu saliekamā mašīna. Latvijas sākum agados tēvs izdeva diezgan daudz mācību grāmatu un mašīnburtlicis bergs (viņa māja pie lu) Kauguru pārbrauktuves) klaviaturu darbināt salika rindu, uz mazas krāsniņas bija kausēts svins un atlieta rinda. Šo procesu netiku redzējis. Bergs vēlākos gados strādāja Rīgā "Rotas" spiestuvē. Pašu šo mašīnu pārdeva abus 1938.g. un tā tika aizvesta.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 10:59:49
Labots2020-06-15 11:07:06
Atšifrējums- 54 -
Tālāk sekoja nodalījumi ar plauktiem. Tur glabājas iespiesto grāmatu pakas (pa 10 iesaiņotas papīrā un galā uzlīmēta iespiesta etiķete ar nosaukumu. Vienu laiku te glabājās J. Bekmaņa rakstāmgalds (laikam nolikts, lai to neaprakstītu pie Bekmaņa veikala likvidācijas (varbūt bankrota). Vēl varu pieminēt, ka vienā nodalījumā pie sienas bija pieslieta J.Spriņģa abstrakta glezna, kura nebija atradusi pielietojumu.
Cik man zināms, firmā bija iespiests apm. 200 grāmatu un brošūru, neskaitot kalendārus firmām, vienu gadu pat noplēšamo kalendāru (20.gadi). Visas šīs grāmatas un brošūras bija vērtīga satura. Firmā Smiltenē bija iespiests Latvijas sākumā priekš Toņņa, Toņa vai Tones) burtnīcu romāns "Atriebības ierocis miroņa rokā". Tā autors esot Diženajs Bernards.
Pirmo nacionalizēja spiestuvi un pie tās durvīm ārā sēdēja sarkangvards kuram bija šautene ar uzliktu durkli. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 11:07:04
Labots2020-06-15 14:59:47
Atšifrējums- 55 - 
Rīgas iela 26
Namu Rīgas ielā 25 tēvs nopirka no tirgotāja Jāņa Velēna, kurš tai laikā dzīvoja Rīgā un bija nodarbināts ar kino "Paladium" celšanu Marijas ielā.
Tēvs pēc vasarnīcas celtniecības, nebija neko vairāk ieguvis, kaut gan viņa uzņēmums bija labi pelnījis, izdodot mācību grāmatas, daiļliteratūru. Arī spiestuve nesa peļņu jo darbi tika pareizi organizēti un ar reklāmu gūti jauni pasūtījumi. Regulāri tika iespiesta Valmieras sociāldemokrātu avīze "Brīvais vārds", vēlāk tai pievienojās avīze "Valmieras avīze". O.Krolls grāmatā "Latvijas prese un viņas darbinieki" 57.lpp. par to raksta: pilsonisks laikraksts, iznāk reizi nedēļā, izdevējs Ernests Dubass. Atbildīgais redaktors Jānis Kalniņš, faktiskais redaktors V.Dūnis.
Ernests Dubass (Cēsu Dubass)  Cēsīs izdeva arī "Cēsu avīzi", "Brīvais vārds" arī iznāca reizi nedēļā ar atbildīgo redaktoru Jāni Bīriņu (pseidonīms un iesauka Ķencis).
Īsu laiku tēvs izdeva un pats bija redaktors avīzei "Gauja" = iespējams, ka tā tika izdota kādā pirmsvēlēšanu periodā. 
Iespieda arī izdevumu "Kurlmēmo dzīve".
Laikam tēvs bija uzzinājis par nama Rīgas ielā 26 pārdošanu un kā kādreiz vēlāk, kad māte cilāja mazo, no ārzemēm atvesto koferīti, teica: "Kad kāju uz rīta vilcienu un braucu uz Rīgu pirkt Velēna māju, šis koferītis bija pilns ar naudu.

Jauniegūtai mājai Rīgas ielas pusē fasāde bija 3 stāvu augstumā, Ziloņu ielas pusē tā saruka 2 stāvu augstumā. Mājas 2. stāvā bija atradusies pilsētas bibliotēka. Kad tā pārgāja uz jaunām telpām jaunceltajā pienotavas namā, šīs telpas aizņēma fotogrāfa Herberta Zemvalda studija. Vēl 2. stāvā dzīvoja un cilvēkus pieņēma privātadvokāts Viļums Prīlaps. Viņš nama un pilsētas degšanas laikā 1944.g. bija nosmacis dūmos un ir apglabāts mūsu ģimenes kapa vietā labā pusē, malā.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 14:59:20
Labots2020-06-15 15:13:42
Atšifrējums- 56 -
Šinī namā, viesojoties Valmierā un iestudējot savu lugu "ugunī", bija dzīvojis Rūdolfs Blaumanis. Viņa rakstos ir ievietota vēstule, sūtīta no Velēna nama. Nams bija liels un visus iemītniekus neatceros, pieminēšu ievērojamākos: drēbnieki Goldbergs, Zūlis, kara apriņķa priekšnieks pulkvedis H.Zvirbulis. Kādu laiku dzīvojusi arī Ulda Lapiņa vecāku ģimene.
1.stāvu aizņēma Geskes veikals, vēlāk šīs telpas aizņēma J.Eizentāla labi ejošais veikals ar pārtiku, saldumiem un traukiem. Jūliuss Auniņš tirgoja ar ādas izstrādājumiem, medību piederumiem un arī dažādiem sīkākiem metāla izstrādājumiem. 1.stāva centrālo daļu Ziloņu ielas stūrī  aizņēma brāļi Zvirbuļu aizņēma brāļu Zvirbuļu drēbju veikals, vēlāk šīs telpas aizņēma Jāņa Ustupa un Alfrēda Bundžas drēbju un audumu veikals.
apm. 1938.g. A. Bundža savu daļu pārdeva J.Ustupam un tas kļuva vienīgais īpašnieks.
Ziloņu ielas stūrī bija ieeja puspagrabā. Tur kādreiz atradusies Voldemāra, Zentas un Paulīnes Dūņu vecāku tējnīca.
Kad es sāku ievērot, tur atradās Mārtiņa Ārgaļa mehāniskā darbnīca. Vēl pēc kara labu laiku stāvēja šī nama sienas, tad tās nojauca un šinī vietā tika uzcelts Valmieras kultūras nams.
Viens no Valmieras arestētiem jauniešiem man cietumā stāstīja: ka viņi savu lapiņu paku uznesuši uz drupu sienas, noslogojuši ar auklā piešūtu ķieģeli. Kādā vējainā dienā aukla parauta un vējš iznēsājis lapiņas pa Valmieru.
1940.g. pēc okupācijas sākuma tēvam lika atbrīvot nama 2. stāva dzīvokļus un tur sāka darboties partijas Vidienas komiteja. Vēlāk pēc nacionalizācijas likvidēja J.Eizentāla vaikalu, precesd aiveda uz bāzi pie stacijas un tukšās telpas neizmantoja. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 15:13:18
Labots2020-06-15 15:31:47
Atšifrējums- 57 - 
Ēveles pagasta "Eizentāli"
Šo māju cēlis mans vectēvs Jānis Eizentāls un viņas ieva Emma dz. Migliņa. Šinī namā dzīvojusī (varbūt kāds arī dzimis) viņu bērni"Emma-Otilija, Jānis-Jeremiann un Viktors Bonifācijs. 
Kāda mātes paziņa bija beigusi strādāt tēva veikalā un aicinājusi manu nākošo māti stāties darbā viņas vietā. Viņa arī bija strādājusi tēva veikalā līdz 1924.g. 14.jūnijā kļuva par viņa sievu.
Kad pirmo reizi nokļuvu šai mājā neatceros. Droši vien tiku uz turieni aizvests parādīt pavisam sīks.
Toties vēlāk, vasaras pēcpusdienās māte piezvanīja savai mātei uz vasarnīcu: "Sataisies un sataisi bērnus, brauksim uz Ēveli", citreiz braukšana notika arī svētdienās. Atnāca mātes brālis Jānis, iedarbināja "Reno" un braucām uz pilsētu. Tur iekāpa tēvs, māte, kādreiz arī kāds cits braucējs, ielika dāvanas (arī svaigu gaļu, saldumus, papirosu "Sports" pakas vectēvam (vēlāk gan viņš nesmēķēja) un devāmies ceļā.
Ēvelē varēja nokļūt pa vairākiem ceļiem: gan caur Strenčiem, caur Rencēniem, bet bieži braucām caur Ķeižiem. Pēdējā ceļā atmiņā iespiedušās Vagaļu mājas pie kurām bija ass pagrieziens. Pie vectēva mājas tad nu piebraucām caur tuvākām Krejēnu mājām, vai no otras puses garām koka mājai "Vītoliem", kura arī bija ļoti tuva . Krejēnā saimniekoja īpašnieks Brants un tur kādreiz bija atradusies vīnu darītava - tā bija prāva, balta māja.
Kad Nellija bija tikusi pie sava "Volkswagena" man vajadzēja rādīt vietu, kur atradās kādreiz vectēva māja. Pareizi nogriezāmies gar veikalu. Nebija vairs ne "Vītoli", ne "Krejēni", ne starp tām "Eizentāli". Nākošā reizē braucot uz Ēveles kapiem, līdzi brauca brālis Jānis un tas parādīja aiz krūmiem sastumto akmeņu kaudzi - "Eizentālu" atliekas. Izrakti un aizvesti bija arī cementa sētas stabi.
Atgriezīsimies tajās dienās kad pie dēļiem apšūtās, gaiši brūni krāsotās 1 stāvu koka mājas ar skaidu jumtu ceļa pusē pie sienas bija piestiprināta balta skārda plāksnīte ar Viktora krāsotiem skaistiem burtiem "Eizentāli". Uz ceļa pusi bija galvenās ieejas durvis, kuras gan netika lietotas.
"Reno" iebrauca sētā un mūs tur sagaidīja, pa sētas durvīm iznākušie vectēvs un vecā māte.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 15:31:30
Labots2020-06-15 15:44:55
Atšifrējums- 58 - 
māsa Kristīne, kuru sauca par Kriķīti.
Paralēli mājai, pagalma pretējā pusē atradās saimniecības ēka: kūts, klēts, pie ēkas gala svarīgā labierīvība - koka būdiņa. Pagalmā bija aka. Mājas galā uz Vītolu pusi bija dārzs ar ābelēm. Atceros prāvo dzelteno plūmi kas katru rudeni bagātīgi ražoja. Pie mājas sētas ieejas bija arī sols. Zemes platība bija neliela, laikam 2 pūrvietas kā amatnieku zeme.
Pa sētas durvīm pa akmens pakāpieniem iekļuva vrituvē ar ķieģeļu grīdu, plītīm ar prāviem katliem abās pusēs. ejot tālāk caur durvīm nonācām telpā pie galvenām durvīm uz ceļu, kāpnēm uz bēniņiem.
Virtuve māju dalīja uz pusēm. Ienākot no sētas, vectēva dzīvoklis atradās pa labi, otrs dzīvoklis, kuru izīrēja atradās pa kreisi. Kad biju mazs. šajā dzīvoklī dzīvoja 2 māsas šuvējas. Pēc viņām atnāca pensionētais skolotājs Gaiķa kungs. No sava agrākā dzīvokļa skolā viņš ar ķerru esot savedis arī savas daudzās grāmatas un vecās avīzes.
Ieejot vectēva dzīvoklī, pirmā istabā pie pie sienas loga atradās ēdamais galds, pretējā pusē pie sienas vecteva gulta. Pie tās sienu rotāja Augusta glezna, kurā varēja skatīt sakrustotas bises, medību somu un patronu jostu. Pretīm ieejas durvīm bija durvis uz nākošo istabu. Pie durvīm vēl atradās stāvpulkstenis, dzeltenīgā koka skapītī kurā atradās uzvelkamās ķēdītes ar atsvariem.
Otrā istabā pie galda sienas atradās Kriķīša gulta, logs uz dārzu un pie loga skapis ar stikla durvīm. Pie loga galdiņš. Nākošā istaba bija liela. Atceros to kā vectēva darbnīcu. Vidū sols ar 2 krāsu maļamām ierīcēm, tur bija neskaitāmas krāsu bundžas, papīra maisiņi ar dažādu krāsu pulveriem. Kad vectēvs vecuma dēļ bija beidzis savas krāsotāja gaitas (viņam kādreiz bijuši pat palīgi lielu objektu krāsošanā), šī telpa pārvērtās par zāli un bija glīti iekārtota un uzposta.
Zālē, cik atceros, bija drēbju skapis, ar mātes izšūtu galdautu paklāts apaļais galds. Uz tā firmas "Viesturs" patafons ar prāvu plašu kaudzīti. Vēl uz galda bija daži laiku gaitā sakrājušies suvenīri. Varu pieminēt glītus, apm. sprīdi garus plānus, plakanus oļus, kurus bija apgleznojis 
Bija dažas cigāru kastes ar sīkām lietiņām. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-15 15:44:47
Labots2020-06-16 11:58:05
Atšifrējums59
ar nelielām ainavām Augusts. Zālē, blakus durvīm bija maizes krāsns "mute". Pēc vajadzības Kriķītis cepa miežu karašu.
Ēvelē elektrības nebija - tā atnāca ar Ķeguma būvi. Apgaismošana notika ar petrolejas lampām. Šī gaisma likās tumša, salīdzinot ar elektrisko apgaismojumu Valmierā.
Ap 1939.g. vectēva mājā ievilka arī telefonu. Lai nokļūtu lielajā istabā bēniņos, vajadzēja kāpt pa kāpnēm no galveno durvju priekšnama. Arī bēniņos bija daudz kas interesants. Varu pieminēt mātes brāļa Jāņa jaunībā gatavoto kontrabasu. Bēniņos vectēvs žāvēja arī graudus kurus bija guvis rudenī.
Bēniņu istaba bija liela, garena, izlīmēta ar tapetēm un ar sienas skapi, kurā slēpās aiz tapsētās sienas. Šinī skapī bija arī vecāku gada izdevumu grāmatas, "Jaunības taku" burtnīcas.
šī istaba agrāk tikusi izīrēta. Atmiņā stāsts par kādu īrnieku, kurš pārsteidzis savu zēnu kūpinam smēķi. Kā sods pīpmanim vajadzējis izsmēķēt savu kūpināmo rīku. Sekojis nelabums, vemšana un pīpmanis bijis izārstēts no šī niķa. Kādu laiku šai istabā dzīvojis tirgotājs Sūbris ar ģimeni, vēlāk viņš kļuvis Strenču pilsētas galva un baigā gadā nomocīts.
Reiz mēs ar Jāni un Mildu Bergmani pavadījām apm. nedēļu Ēvelē un gulējām šai istabā. Esmu bijis Ēvelē kopā ar vecomammu, pat mazgājies vectēva pirtī.
Vēlā rudenī vectēvs pirtī žāvēja gaļu, no "Krejēniem" bija telefonēts lai braucam to garšot. Vakar ieradāmies, baudījām garšīgo žāvējumu. Vīrieši "iemeta" pa glāzītei "Dzidro" un vēlu vakarā braucām mājup vedot līdzi parastos vectēvmājas ražojumus. Bez  zāvētas gaļas, Kriķītis bija salicis krējumu, olas un vēl šo to.
Kūtī turētā govs deva tik daudz piena, ka vectēvs un Kriķītis to nevarēja izlietot, tāpat arī vistas dēja labi un pārpalikumi vienmēr tika sūtīti uz Valmieru.
Vienu vasaru gadījās, ka mūsu "Reno" pāris reizes lūza pusass. Jāņonkulis gāja uz "Krejēniem" zvanīt uz Valmieru "autokaralim" Ziediņam. Tas izsūtīja savu taksometru.Pa laikam Jāņonkulis gāja vērot vai tālumā neparādās autostarmešu gaisma. Kad šis auto tuvojās Jāņonkulis izgāja ar Vējlukturi un signalizēja lai aptura. Tūliņ braucām uz Valmieru. No rīta tēvs zvanīja uz Rīgu
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-16 11:57:48
Labots2020-06-16 12:11:42
Atšifrējums- 60 - 
"Reno" pārstāvim un prasīja vajadzīgo detaļu. ar vakara vilcienu tā pienāca Valmierā un Jāņonkulis ar Ziediņa auto nākošā vakarā brauca uz Ēveli, nomainīja bojāto pusasi un "Reno" atgriezās vasarnīcas garāžā.

Mans vectēvs Jānis eizentāls
Atceros viņu ar sirmiem, viļņainiem matiem, sirmām ūsām, slaidu. Jāpiemin, ka vīra gados mīlējis vakaros ar draugiem spēlēt kārtis. Daiļkrāsotāja amatu viņš apguvis pie kāda Cēsu meistara (iespējams, vācieša) un krāsotāja darbu veicis Ēvelē un apkārtnē. Krāsojis arī Ēveles baznīcu un muižas. Darbu veikšanai viņš pieņēmis arī citus krāsotājus un palīgstrādniekus.
30.gadu beigās pie viņa atnācis kādreizējais barons un lūdzis atnākt pie viņa lai palīdzētu sajaukt krāsas. No krāsu jaukšanas iznākusi krāsošana jo barons to nav pratis. Nostrādājis līdz vakaram, vectēvs stipri noguris un nākošā reizē "krāsu jaukt" vairs nav gājis.
Viņš rūpējās par savas amatnieku zemes apsēšanu, pats arī nopļāva. Viņa tuvs kaimiņš Gailis, pēc mājas vārda saukts arī par Ķezi, bija arī tvaika lokomobīļu ("dampju") un kuļmašīnu īpašnieks. Kad nu kādreiz Ķezis bija mūsu veikalā lai tēvs viņam pažīrētu (galvotu) vekseli jauna "dampja" iegādei, māte neaizmirsa atgādināt, lai neaizmirstot savlaicīgi izkult vectēvam labību. Ķezis svinīgi solījās un vienmēr jau kulšana notika laikā. Tad nu uz kulšanu talkā nosūtīja kaādu vīru (piem. R. Zirdziņu) no spiestuves un A.Tīronu un H.Kiršblūmu no J. Eizentāla veikalu. Pats J.Eizentāls aizveda talciniekus, vecmammu un produktus un pudeles talcinieki.
Reiz šādā talkā noticis amizants gadījums. Kautkur tuvumā bija pasprucis nikns bullis un talcinieki šo gadījumu pārrunājuši. Timēr alfrēds Tīrons klusi paņēmis lejkannu, aizgājis aiz saimniecības ēkas un spēcīgi pūšot kannas snīpī lieliski imitējis bulli. Talcinieki sabēguši mājā. Vēlāk pie galda smējušies, dziedājuši toreiz populāro šlāgeri: "Kādam saimniekam ir bullis traks...". Vectēvs gan teicis, ka šādi joki neesot labi.
Vectēvs labi prata vācu valodu un droši vien arī krievu valodu. Ēvelē biaj vairākas biezas klades kuras vectēvs bija pierakstījis, trenējot
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-16 12:11:30
Labots2020-06-16 13:24:04
Atšifrējums- 61 - 
roku kaligrāfijā. Iznācis jau bija meistarīgi.
Vectēvam bija arī plaukts ar grāmatām un atceros, kā reiz, dzīvodams Ēvelē, lasīju grāmatu par revolucionāri Ellu Rullīti un tās dēkām Alūksnes pusē. 
Vectēvs dzēra Dienvidamerikas tēju no prāvām zaļām skārda burkām ar uzrakstu "San-Salvador Mate". Tagad tādu neesmu nekur manījis.
Biju vēl diezgan mazs, vectēvs toreiz gulēja Valmieras slimnīcā. No slimnīcas bija zvanīts mātei, ka vectēvs izskatoties pēc mirēja. Tūliņ māte, tēvs un es gājām uz slimnīcu. Vectēvs likās snaužot, bet māte sāka viņu uzrunāt, kustināt plecus un beidzot tā virsmāsa teica, ka laikam briesmas būšot garām. Tā nu viņš nodzīvoja vēl vismaz 10 gadus.
Uz Līgo svētkiem viņu parasti atveda pie mums un tad nu iznāca, ka Jāņus svinēja 4 Jāņi: vectēvs ar savu vecāko dēlu un mans tēvs ar savu jaunāko dēlu. Darvas muca dega līdz rītam, Jāņi ar vaiņagiem galvā un man bija tā kā žēl, ka man nebija likts vārds Jānis.
Vectēvam sāpēja mugura un man viņš lūdz to pabraucīt, masēju, dažādi un vectēvs tik teica, lai to darot stiprāki.
Kādreiz tēvs iedeva naudu kino biļetēm un tad gājām ar vectēvu skatīt filmu. Kā pēdējo atceros "Roksijas futbolkomandu", kuru abi skatījām.
Vectēvs pieminēja krievu kareivjus, kuri I Pasaules kara laikos dzīvojuši viņa mājā, par vācu kareivjiem. Krievu zaldātu uzdzīvi Krejēnu vīndarītavā, vīns esot pat pludojis pa grāvi un sievietes paslēpušās.
Kad nāca modē uzvārdu latviskošana, kaimiņš Gailis latviskoja savu uzvārdu uz "Graudums". Kad atpūtos Valmieras cietumā, sastapu tur viņu. Viņš bija sodīts par nespēju samaksāt nodokļus un tā izvairījies no 1940.g. izsūtīšanas.
Pēc vectēva mājas nodegšanas kara liesmās, vectēvs bija sācis slimot, miris un guldīts Ēveles kapos.

Kad atbraucām no Sibīrijas, vectēva kapam ēveles kapos uzlika cementa "futlāri" ar marmora uzraksta plāksnīti. Pēc atmodas, es ar brāli nolēmām uzlikt vectēva kapam nelielu pieminekli. To izgatavoja Valmierā,aizvedām, Ziedonis to uzstādīja, Nellija iestādīja glītus skujkociņus un bieži vasarā braucām kapu uzkopt.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-16 13:23:51
Labots2020-06-16 13:37:14
Atšifrējums- 62 - 
Kristīne Misiņa jeb Kriķītis
Vecās mammas māsa jaunībā bija kalpojusi muižā. Grūtajos kara un juku laikos bija varējusi māsas ģimenei dot arī kautko no muižas labumiem. Kad sāku viņu atcerēties, viņa jau bija diezgan veca, viņa cieta no kāju vēnām, tika vesta pie Valmieras ārstiem, gan negūdama izveseļošanos. Viņa rūpējās par virtuvi, dārzu, govi un sivēniem, cepa maizi un tīrīja māju.
Pēc mājas nodegšanas kara beigās un vectēva nāves, Kriķītis bija atvests pie vecmammas Valmierā. kad pirmo reizi atbraucu no Sibirijas un dzīvojām Sporta ielā, ar lielu interesi klausījos Kriķīša stāstos par veco ēveli, vietām kur spokojies, raganu vēmekļiem un citām mistiskām lietām. Atmiņā viņas stāstījums par baroneses naktspodu ar mūziku, vestu no Vācijas. Vēlāk, kad vecmammai kļuvis grūti Kriķīti apkopt unarī naudas bijis maz, jo vecai mammai maksāja tikai 10 rubļu pabalstu, Kriķīti iekārtoja (ar AUstrālijas neilona dāmu zeķu palīdzību) pansionātā. Kad galīgi atgriezāmies, bieži Kriķīti apmeklējām. Viņa mira 92 g. vecumā un atdusas Valmieras kapos.

Vēl dažas rindas pieminot vectēva māju.
Droši vien vectēvam nācās krāt un taupīt lai uzceltu šo jauko māju. Bija jāuztura arī ģimene. Vecāmamma bija palīdzējusi ar šūšanu, pletkreklu stērķelēšanu un gludināšanu.
Vecākais dēls bija pirms pārnākšanas uz Valmieru strādājis ēveles veikalā kā pārdevējs. Laikam ar mana tēva palīdzību, kara dienestu viņš nostrādāja Valmieras kara pārvaldē.
Dzīvojot kara laikā ziemeļos, domājām, ka vectēva māja varētu kļūt mums par atbalsta bāzi ja būs lemts kādreiz atgriezties Latvijā. Tomēr šīs cerības bija veltas, jo kara liesmas aprija šo māju un droši vien šis pārdzīvojums atstāja lielu iespaidu uz vectēva veselību jo ļoti drīz viņš mira.
Vēl var piezīmēt, ka ēveles mācītājs G.Bose ir zīmējis savas draudzes ļaudis. Biju ļoti pārsteigts ieraugot reiz izstādē Vēstures muzejā pilī arī viena Eizentāla - kāda tāla rada portreju. Šo portreju paraugi skatāmi R.Bēma grāmatā "Apceres par Latvijas mākslu 100 gados" (Attēli pie 97.lpp.)
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-16 13:36:54
Labots2020-06-16 14:07:49
Atšifrējums- 63 - 
Kazarmju iela 4
Šo zemes gabalu no Valmieras Veides draudzes pirms 1. Pasaules kara bija nomājuši mana tēva vecāki. Pēc kara draudze pārdeva lieko zemi un tā mans tēvs bija šo zemes gabalu nopircis, sastādījis daudz ābeļu. Gar Kazarmju ielas malu, starp ozoliem un liepām stādītas egles lai dārzu sargātu no vējiem. Gar Upes ielas malu bija iestādītas papeles (tās nedeva pūkas|||) un tās izauga par vareniem kokiem. Atmiņas par šīm papelēm vēl vērojamas fotogrāfijās.
Gar upīti auga alkšņi, gar Riekstiņa mājas pusi (paraleli Rīgas ielai) bija sastādīti kastaņi.
Kad norima kara vētras, tēvs izvērsa savu uzņēmuma darbību un guva līdzekļus vasarnīcas celšanai, lai ģimenei vasarā būtu jauka atpūta.
Kas šo māju projektējis un būvējis nezinu. Varbūt stāvu cēlis meistars Vecgailis un iekšējus koka darbus meistars Andrejs Kalējs.

Augusts Eizentāls jeb Augustonkulis
Viņš bija mana vectēva brālis  - arī daiļkrāsotājs ar mākslinieka dotībām un darbojās un dzīvoja Rīgā. prata gan krievu, gan arī ļoti labi vācu valodas.
Pēc viņa stāstījumiem atceros, ka viņš ir arī spēlējis kādā ansamblī vai orķestrī. Viņa instruments bija pūšama neliela taure ar dažiem ventiļiem. Viņš ir arī pārbraucis, spēlēdams kuģa orķestrī, okeānu, kādu laiku strādājis Amerikā. Vai nu valodu nezināšana vai darba apstākļi viņam nebija patikuši un viņš atgriezies Latvijā. Iespējams, ka šis brauciens noticis ar kādu emigrantu kuģi, no Liepājas pirms 1. pasaules kara vai tūlīt pēc tā.
Viņš ir piedalījies cīņās ar Bermontu Rīgā Daugavmalā.
Mūža lielāko daļu nodzīvojis kā vecpuisis, viņš bija ap 30. gadu vidu iepazinies ar annu Caunīti - Dreiliņu pag. "Caunīšu" māju saimnieka meitu. Tā bija braša, strādīga, tikai viens trūkums - stostīšanās. Esmu pāris reizes pirms kara bijis "Caunīšos" un Annas brālis Kārlis un māsa Zelma ar saviem 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-16 14:07:14
Labots2020-06-25 11:39:48
Atšifrējums- 64 - 
tuvākiem draugiem vairākas reizes Jāņos ir viesojušies vasarnīcā.
"Caunīši" bija specializējušies uz kāpostu audzēšanu un skābēšanu Rīgas tirgiem. Tiku redzējis lielās skābējamās mucas, elektrisko kāpostu ēveli un urbi kacenu smalcināšanai.
Augusts bija krāsojis vasarnīcas 2.stāva iekštelpas un domāju, ka nekur Valmierā nebija tik skaisti krāsotas telpas. Katrā istabā grīdas bija savā krāsā. Ēdamistabas griestus rotāja 4 plafoni ar klusām dabām: augļi, vīna karafe, dārza sakņu sakārtojumi: redīsu buntes, rutki, gurķi, āboli, bumbieri, ogas.
Istabā, kura skaitījās vasarnīcas zāle (ar kāpnēm no apakšas) sienas bija vertikāli svītrotas, griestus rotāja 4 sieviešu galvas. Vienkāršas mēbeles - koka dīvāns, krēsli un apaļais galdiņš, bija viņa lakoti koši sarkani ar īpatnēju spīdumu. Biezā stikla 4stūru pelnu trauks iekšpusē bija krāsots ar šo krāsu. Sarkanās mēbeles skaisti izcēlās uz pelēkās grīdas. Šīs mēbeles pēc kara bija aizvestas uz soc. nodrošināšanas nodaļu un reiz redzēju vienu no sarkaniem krēsliem notašķītu ar balināmo krāsu, izliktu uz ielas.
Veranda bija izkrāsota koši dzeltenā krāsā un arī tās mēbeles, gatavotas pēc Augusta zīmējumiem bija dzelteni krāsotas ar zilām malām (galds, krēsli, skapis, puķu plaukts un galdiņš-stāvlampa. Mājas siena verandā uz dārza pusi bija nokrāsota balti pelēcīga un uz tās uzgleznota kamieļu karavāna tuksnesī (ar gaiši brūnu krāsu). Tas bija darīts lai uzsvērtu vasaras karstumu verandā. Visus logus sedza nebalināta kokvilnas auduma aizkari, stiprināti pie misiņa stangām ar misiņa riņķīšiem.  
Ap 30 gadu beigu gadiem ēkas sēšanās rezultātā sienas bija vietām plaisājušas un vajadzēja remontēt. Mārtiņš Ārgals, dzēsdams savus īres parādus, ierīkoja zemapmetuma vadus kulo caurulēs, Augusts atkal vienu ziemu krāsoja, šoreiz pielietodams modernu krāsošanas
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-06-25 11:39:12
Labots2020-07-01 13:54:26
Atšifrējums- 65 - 
tehniku ar krāsu pistoli un saspiestu gaisu.
Viņš parasti ziemās viesojās pie mums ilgāku laiku jo Rīgā darbi ziemā krāsotājiem nebija, jeb bija maz un tad nu viņš piestrādāja vasarnīcā, gatavodams zeltīto veikala izkārtni. Pēc vakariņām Augusts, tēvs un Jānis spēlēja kārtis (500, 1000, solīšanu) vai arī ģimenes lokā pārrunāja par darbiem Rīgā, ievērojamu uzņēmēju dzīvokļiem vai arī par seniem vai jaunākiem notikumiem.
1941.gada 14. jūnijā bija aizvesta Kārļa Caunīša ģimene, ieskaitot vecākus. Zelmai bija sava ģimene un mājas un tā nu Augustam ar Annu bij jāsaimnieko "Caunīšos". Augusts, kad pēc kara to apmeklēju, bija kļuvis vecs un vairs neatgādināja smalku Rīgas kungu, bet gan darbos nogurušu laucinieku, laikam jau arī visu mūžu smēķētie papirosi arī bija atstājuši savu iespaidu un mana 2. Sibirijas ceļojuma laikā Augusts bija miris.
Kad pēc atgriešanās apmeklējām "Caunīšus", Augusta dēls Aivars strādāja par radistu uz kāda kuģa. Viņa jaunā sieva auklēja mazuli un Anna bija kļuvusi veca.
Vasarnīcā "saimniekojošie" pārkrāsojuši Augusta veikto, pāris atstātās verandas mēbeles pārkrāsotas zaļi sarkanas, tuksneša ainava arī aizkrāsota.
Zudusi J. Eizentāla dzīvoklī Augusta glezna "Peldētājas", tāpat visi darbi Ēvelē. Palicis Augusts vairs tikai manā piemiņā un viņu var skatīt dažās saglabātās fotogrāfijās. Pats Augusts laikam atdusas Dreiliņu kapos.

Viktors.
Viktors, mātes jaunākais brālis, pārnācis no Ēveles, mācījies Valmieras 1. pamatskolā. Tālākas mācības viņu nav saistījušas un, kādu laiku mācījies par burtlici tēva spiestuvē. Tas licies garlaicīgi, pārcēlies uz Rīgu pie Augusta, beidzis Rīgas daiļkrāsotāju skolu, izmēģinājis braukt uz piekrastes kuģīšiem un iepazinies ar šo darbu, redzējis, ko tās romantikas paredz.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-01 13:53:13
Labots2020-07-07 11:31:49
Atšifrējums- 66 - 
Kara dienesta gaitas vadīja Alūksnē. Viņam bijusi aizraušanās ar Valmieras dāmu frizieri "Mīcīti" un tās pierunāts beidzis Rīgā frizieru kursus, bet "amizieris" laikam izjucis un līdz ar to domas par friziera darbu. 
Sācis strādāt Rīgas piensaimnieku sabiedrībā par ekspeditoru un kādu laiku pat piegādājis speciālu zaļu "kastīti" ar piena produktiem K.Ulmaņa dzīvoklī Ārlietu ministrijā. Reiz pat Vadonis viņu iztaujājis par darbu, to redzējis kāds cits ekspeditors un ziņojis piensaimnieku priekšniekam Jūlijam Ērglim. Pēc atgriešanās no darba izsaukts pie Ērgļa un iztaujāts par sarunu! Par veiksmīgu darba apstākļu raksturošanu saņēmis naudas prēmiju.
Iepazinies ar savu nākošo sievu Martu. Tad man vasarnīcā iznāca iepazīties ar kadu Vili Eizentālu. Tas bija ieradies pie vecmammas, sarunu gan nedzirdēju, bet Vilis bija novērtējis gaidāmo precēšanos negatīvi. Tas nelīdzēja un drīzi māte, vecāmāte un Jāņonkulis posās uz kāzām Rīgā. Vēlāk jaunlaulātie viesojās arī Valmierā.
Viktors dzīvojot Valmierā, bija mitis pie Šanas virsaiša viņa lielā istabā. Viņš dzīvodams Rīgā, bieži viesojās pie mums gan pilsētā, gan vasarnīcā. Vienu ziemu viņš gatavoja koka rotaļu autombīlīšus priekš tēva veikala. Tas viņš gatavoja sietuvē. Viņš novirpoja detaļas un izgatavoja tītaviņas, tās dāvinādams savai mātei (Tās vēl tagad saglabājušās). Viņš man un brālim bija sācis gatavot prāvu rotaļu auto, koka konstrukciju apvilkdams ar skārdu. Novirpoti bija pat koka riteņi, bet kaut kas bija traucējis šo auto nobeigt.
Viņš vienā vasarā glīti izkrāsoja un izlīmēja tapetes vecāku guļamistabā un mūsu dzīvojamā istabā pilsētas dzīvoklī. Vasarnīcā viesodamies viņš gulēja saimniecības ēkas 2. stāva tā sauktā "kaķu mājiņā"- istabā ar dēļu grīdu un kārtīgām sienām. (Blakus telpa nebija izbūvēta). Ēvelē viņš laikam krāsoja tautas namu, uzrakstus.
Reiz, viesodamies pie mums, viņš bija atvedis daudzas kastītes ar Rīgas piensaimnieka krējuma
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-07 11:30:44
Labots2020-07-07 11:43:02
Atšifrējums67 - 
konfektēm "Laimīte"
Pēdējo reizi viņš vasarā viesojās jau tad, kad viss bija nacionalizēts un viņš bija mums atvedis atkal piensaimnieku labumus.
Vecmamma, bēgot no Valmieras, bija apmetusies pie viņa Kurzemē jo nebija gribējusi doties tālāk ar Jāni, projām no Latvijas. (Vēlāk atgriezusies Valmierā)
Ar Viktora ģimeni tikāmies pēc atgriešanās no Sibīrijas. Apmeklējām viņu Tukumā, viņš atbrauca arī uz Valmieru. Viktors arī bija liels smēķētājs. Varbūt tas veicināja plaušu vēzi un Viktoru guldījām Raudas kapos kur viņam līdzās dus arī viņa Marta.
Viņa raksturā bija zināmi avantūrisma elementi kas ir bijis arī manā raksturā un daudzreiz palīdzējis. Sibīrijas gaitās Viktors bija cilvēks "ar zelta rokām". Viņš prata gan krāsošanas darbus, koka darbus un arī metāla apstrādi. Viņš prata izkalt slazdus ūdru ķeršanai gan citu vajadzīgo. Pat tik smalkus kalšanas darbus kā izgatavot kabatas nažus ar briežgala spalu, pulētiem asmeņiem. Arī man tāds ir - Viktora dāvana dzimšanas dienā.
Arī medības bija viņa sirdslieta, tāpat kā saimniekošana Griežu mājās, kuras viņa dēls Juris bija nopircis par saņemto prēmiju. Bez tam Viktors ļoti labi zīmēja un no viņa, ja būt mācījies tālāk akadēmijā, būtu iznācis īsts mākslinieks.
Domāju, ka tās manas dotības zīmēšanā ir nākušas no Eizentālu puses.

Voldis
Voldemārs (vai Valdemārs) Dūnis bija mana tēva brālēns. Viņa vecākiem piederēja māja vasarnīcas kaimiņos. Voldis zēna gados bija saslimis ar kādu slimību, kas deformēja viņa kaulu sistēmu. Līdz ar to viņš bija neliela auguma, valkāja ortopēdiskos apavus, lietoja spieķi. Pēc vidusskolas beigšanas viņš sāka studēt Latvijas universitātē, teoloģiju. Vasarās viņš darbojās veikalā kasē, bija "Valmieras Avīzes" faktiskais redaktors. Šinī avīzē ir nodrukāts vairākos turpinājumos raksts par Valmieras un tās baznīcas senatni.
Ar naudu studijām viņam palīdzēja gan tēvs, gan tēva brālis - studiju laikā Voldis bija
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-07 11:44:48
Labots2020-07-08 17:02:20
Atšifrējums67a
Rīgā dzīvoklī pie operdziedātāja Rūdolfa Bērziņa šķirtās sievas Ullas. Iespēju robežās Voldim palīdzēja arī protams viņa vecāki un māsa Zenta, kurai kopā ar viņas vīru Jāni arī bija neliels veikaliņš Pārgaujā.
Neskatoties uz savu slimības bojāto augumu, Voldis bija dzīvespriecīgs un kādreiz arī laikam izklaidējās nedaudz kopā ar Šanu.
Studijām ejot uz beigām, Voldis bija praksē vienu vasaru pie Smiltenes prāvesta Kārļa Kundziņa. Tur mēs viņu vienu reizi apmeklējām, aizbraucot ar RENO. Laikam viņš reiz arī praktizēja pie Valmieras mācītāja Ed.Pavasara (seniora).
Pēc studiju beigšanas notika Volda ordinācija par mācītāju. Viņš sprediķoja Valmieras baznīcā un pēc tam mūsu pilsētas dzīvoklī bija pusdienas ar vairākiem mācītājiem (tie laikam vērtēja viņa sprediķi). Pusdienās piedalījās arī mūsu Cēsu radi.
Voldis laikam Rīgā darbojās par palīgmācītāju un ierosināja Latv. ev. lut. baznīcas vadībai dibināt baznīcas grāmatnīcu. atceros, ka mans tēvs un Cēsnieks brauca uz Rīgu, lai pārliecinātu baznīcas vadību par to, ka šis veikals darbosies sekmīgi un Voldis labi pratīs to vadīt.
Veikals tika atvērts Rīgā, Vaļņu ielā. Tur pārdeva reliģisko literatūru, izdeva baznīcas kalendāru, dziesmu lapiņas u.t.t. un darbojās sekmīgi. Arī tēva spiestuve no šī veikala saņēma dažus pasūtījumus.
Voldis bija iepazinies ar Homeopatiskās aptiekas kasieri Doroteju un tā kļuva par viņa sievu. Par nožēlu, vecāki mani neņēma līdzi uz kāzām un mēs ar vecomammu nosūtījām apsveikuma telegrammu.
Atceros, vasarā pēc kāzām, Voldis ar Doru apciemoja mūs vasarnīcā un Dora mums veikli nospēlēja pāris mūzikas "gabalus" ar apm. 2 sprīžu garām vācu mutes ermoņikām. Rīgā viņi dzīvoja Cēsniekiem piederošā namā Mārstaļu ielā un arī pārvaldīja šo namu. Atceros stāstu par jautri nemierīgo īrnieku Niklāvu Strunki, kura mākslas studija un dzīvoklis atradās šī nama augšstāvā. Reiz pat Niklāvs bija izvedis no ierindas nama kanalizāciju, iemetot podā lielu sviesta kluci un tas nosprostoja cauruli. Vācu laikā Voldis bija pārņēmis šo veikalu no baznīcas virsvaldes savā īpašumā. Viņš arī bija pārzinājis kā pilnvarotais aizvesto Cēsu Dūņu uzņēmumu. Kad pirmo reizi atgriezos Latvijā Voldis iedeva naudu apģērbam.
No Mārstaļu ielas nama viņš bija izlikts un dzīvoja dzīvoklī pie Reformātu baznīcas un tur reizi mēnesī noturēja dievvārdus. Voldi apmeklēja citi mācītāji, pirka reliģiskos izdevumus, laucinieki palika pat nakšņot. Viņi bija apsprieduši boļševiku iecelto arķibīskapu Tūru, čekai tas nāca zināms un Voldis un prof. Treijs un laikam vēl kāds no mācītājiem tika arestēti.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-08 17:00:47
Labots2020-07-08 17:39:48
Atšifrējums67b-
Apmeklēju Doru, kura bija palikusi ar dēlu Jāni un saviem vecākiem. 
Kratīšanas laikā bija atņemtas vairākas grāmatas kas nepatika padomju varai (tai skaitā Rirdāna karikatūru krājums par Staļinu un citiem padomju "varoņiem"). Voldim bija prāvs grāmatu skapis ar Latv. laika labākiem izdevumiem, vairākas greznas ilustrētas bībeles u.t.t.
Kratītāji bija atbrīvojuši drēbju skapi, visas šīs grāmatas sakrāvuši skapī, to aizslēguši, izvēruši auklu caur skapja durvju veramiem ovāliem aplīšiem un ar lakas zīmogu aizzīmogojuši uz papes gabala.
Jautāju Dorai, vai par šīm grāmatām sastādīts saraksts. Viņa to noliedza un es ierosināju skapja saturu apmainīt. Skapi atslēdzu ar citu mēbeļu atslēgu, noskrūvēju vienu no veramiem rokturiem (aplīšiem). Visas labās un greznās grāmatas izvācām uz pagrabu un to vietā skapi pildījām ar dažādu literatūru (arī "Svētdienas Rītiem") no likvidētā veikala.Skapi aizslēdzu, rokturi pieskrūvēju un zīmogs karājās kā agrāk.
1949.g. 25.martā Doru ar dēlu Jāni aizveda uz Amūras apgabalu. Voldis savu sodu izcieta slavenā Irkutskas centrālcietumā. drīz ari mani arestēja un es nonācu pēc cietuma Tumkaņskā. Kaut gan pelnīju maz, tomēr pa reizei aizsūtīju pa pārdesmit rubļiem Voldim. Kādreiz arī Dorai un viņas Jānim pāris reizes aizsūtīju krievu bērnu grāmatas.
Kad 1958.g. atgriezos pavisam Latvijā, Voldis kādu laiku jau bija brīvībā un izpildīja Rubenes mācītāja amatu. Pēc Irkutskas viņš bija aizvests uz ne mazāk slaveno Vladimiras cietumu, kurā savus terminus vadījušas ievērojamas personas (vēlāk arī Staļina dēls - lielais lidotājs).
Volda trauslā veselība bija sabeigta, viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Viņa ķermenī uzkrājās šķidrums (tūska). Dažas reizes palīdzēju viņam ar naudu, bet drīzi viņa dzīves gaitas beidzās un viņš atdusas Valmieras kapos, blakus saviem vecākiem.
Mirušas arī Volda māsas Zenta un Paulīne, Rīgas kapos pie saviem vecākiem atdusas Dora! Man izdevās jaunajā enciklopēdijā ievietot rakstiņus un foto ne tikai par manu tēvu, bet arī par Cēsnieku un Voldi. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-08 17:38:33
Labots2020-07-08 17:54:53
Atšifrējums67c-
Aleksandrs Pārupe
Pirms uzvārda latviskošanas kampaņas 1930. gadu beigās viņa uzvārds bija Polis. Beidzis Valmieras skolotāju semināru, viņš sava radinieka, kurlmēmskolotāja Enkmaņa iespaidā, bija nolēmis specializēties par kurlmēmo skolotāju.
Pēc viņa nostāstiem 1.pasaules karā viņš Valmierā bija vadījis armijas maizes ceptuvi, mans tēvs vadījis ceptuves sagādnieku komandu, apvienojot šo amatu ar savas spiestuves sagādnieka amatu. Tā viņi abi bija kļuvuši draugi.
Polis (Pārupe) darbojies pēc 1. pasaules kara par skolotāju Valmieras kurlmēmo skolā, aktīvi darbojies Valmieras sporta b-bā un pretalkoholisma b-bā. 20.gados viņam piedāvāts kurlmēmo skolas direktora amats Latgalē, šai skolā darbojās arī viņa sieva.
Viņš ar tēvu apmainījās vēstulēm un telefona sarunām, atceros pāris reize viņš viesojās Valmierā, mēs reizi bijām Laizānu skolā, Latgales brauciena laikā.
Viņa sievai Larisai izveidojies 30.gados romāns ar Rēzeknes apr. vecāko Franci Kozul-Kažu. Šķiršanās procesa laikā Polim tika darbā radīti sarežģījumi un to rezultātā viņš, kopā ar meitu Edīti sāka dzīvot Valmierā, Šanas namā (iepretīm tirgus laukumam - blakus ugunsdzēsēju depo) un strādāja atkal kurlmēmo skolā.
Nu jau viņš bija biežs viesis pie mums, es ar viņu gāju pastaigāties, peldēt. Viņš man piešķīra no savas skolas skolas skolotāju bibliotēkas interesantos vācu žurnāla "UHU"vairākus gadagājumus. Tos cītīgi studēju. 
Viņa dēls Bruno mācījās Rīgas tehnikumā.
Kad pēc kara varēja sākt sarakstīties ar Latviju, uzņēmu kontaktus ar viņu un sākās mūsu sarakste. Kad 1. reizi atgriezos Rīgā, pirmais mans gājiens bija uz Rīgas Kurlmēmo skolu, kurā viņš togad bija direktors. Tiku vannots, mielots, ieģērbts Bruno drēbēs (Bruno bija Vācijā un vēlāk Austrālijā).
Sarakste turpinājās kad otrreiz tiku aizsūtīts uz Ziemeļiem. Kad galīgi atgriezos Latvijā, ļoti bieži apciemoju viņu Rīgā, kamēr viņš bija dzīvs un ar ar Jāni bijām viņa bērēs. Tagad sarakstos ar Edīti.
Pāris reizes esmu apmeklējis viņa kapa vietu, kurā viņš atdusas blakus savai mātei, neliela auguma laipnai večiņai. Viņa bija Smiltenē kalpojusi muižniekam Līvenam.
Pieminu viņu kā mūs ģimenes uzticamu draugu kā labos laikos, tā grūtās gaitās.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-08 17:53:24
Labots2020-07-17 19:00:09
Atšifrējums- 68-
Istabas vasarnīcas 2.stāvā pirms kara
Tā kā veranda jau pieminēta iepriekš, pievērsīsimies nākošai istabai - vecāku guļamistabai. Mēbeles bija samērā vienkāršas bet atbilstošas 30. gadu otrās puses mēbeļu modei. Tās bija gaiši lakotas ar brūngana koka nelieliem ielaidumiem. Pie ārējās sienas, kur klāja sienas sega, atradās tēva gulta, pie tās naktsskapītis ar lielo VEF 7 lampiņu uztvērēju (to pavasarī atveda un rudenī aizveda uz pilsētas dzīvokli), uz tā naktslampiņa un uz galdiņa moderns modinātājs. Naktsgaldiņam otrā pusē mātes gulta.
Pie verandas sienas spogulis ar skapīšiem, laikam 2 krēsli un zems sēdeklis pie spoguļa. Grīda bija krāsota sarkanīga.
No vecāku guļamistabas bija durvis uz istabu, kur pie loga gulēja Jānis, viņam līdzās vecāsmātes gulta, tā bija priekšā durvīm uz zāli. Mans dīvāns atradās pie verandas sienas. Vēl istabā bija neliels rakstām galdiņš. Grīda bija zila un sienas zilganos toņos. 
Ēdamistabā bija četrstūrains galds. Galda galā pret zāles sienu sēdēja māte. Pie galda malas virtuves pusē sēdēja tēvs, otrā galda galā sēdēja Šanas virsaitis. Pie otras garenās malas ar muguru pret logu, blakus Šanam bija mana vieta, tad vecmamma, Jānis. Ja bija kādi viesi, tad krēslu skaitu papildināja. Krēsli bija brūna koka ar ādas apvilktiem sēdekļiem un atzveltnēm.
Mātei aiz muguras pie sienas Gustaw Becker sienas pulkstenis, tēvam aiz muguras neliela bufete.
Jāņos parasto galdu nomainīja garš dēļu galds uz steķiem. Grīda bija zaļganā krāsā.
Virtuvē bija vienkāršs galds ar atvilknēm, plaukts. Pie sienas kas pie otrām kāpnēm stāvēja guļus nolikta, apsegta 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-17 18:58:15
Labots2020-07-17 19:11:57
Atšifrējums- 69-
ar vaskadrānu kaste - uz to 2 emaljēti spaiņi ar ūdeni. Kāpņu telpā apm. 10 spaiņu cinkota skārda muca ar vāku akas ūdenim. Pieliekamā pie paceļama loga uz īpaša dēlīša ar marli apsegti, žāvējās biezpiena-ķimeņu knapsieriņi.
Uz rudens pusi virtuvē tika vārīti ievārījumi, māte konservēja ķiršus un dažus augļus "Weck" stikla burkās ar gumijas blīvēm zem stikla vāciņiem. Pildītas burkas salika "Weck" katlā, vāciņus piespieda ar atsperēm, katlā iepildīja ūdeni un karsēja.
Tā kā dārzā izauga daudzi tomāti, tad tika gatavots ziemai arī tomātu biezenis. Tomātus gatavināja, saliekot saulē uz verandas palodzēm.
Tā kā dārzs deva bagātīgu dažādu āboļu ražu, tad krītošie āboli tika mizoti, vesti uz Trēziņa ceptuvi un tur uz maizes krāsnīm žāvēti ziemai ķīsēļu vārīšanai.
Pie virtuves bija nelielā kalpones istabiņa ar inventāra gultu, skapīti krēslu un vēl šo to.
Pa virtuves kāpnēm nesa malku plītij un krāsnīm, pēdējās pēc vajadzības iekūra rudeņos un katru dienu pēdējā ziemā.
Vēl jāpiemin tik svarīga telpa kā vannas istaba (ieeja no zāles) telpu atejai. Vannas istabā stāvēja balta emaljēta čuguna vanna, vannas krāsns, bet mazgāšanās bija notikusi tikai nedaudz reizes. 2 reizes uzņēmējs Ansis Brensons bija dzinis zemē pie vidus celiņa caurules, bet tās aizsērējušas un ūdeni nevarējuši iegūt. Tādēļ dzeršanai ūdeni ņēma no akas. Apm. 1938.g. vannu un krāsni aizveda uz Velēna māju. Pie loga šai istabā atradās balts viendurvju drēbju skapis. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-17 19:10:12
Labots2020-07-21 15:09:52
Atšifrējums- 70-
Pirmais stāvs
Pirmais stāvs no paša sākuma bija paredzēts izīrēšanai. Ja man un Jānim pieaugot, palielinātos ģimenes locekļu skaits, tad droši vien 1. stāvs tiktu savienots ar 2. stāvu, kas bija jau paredzēts ar stiklotām durvīm. Tās savienoja 2. stāva kāpņu telpu ar 1. stāva dzīvokli, bet līdz karam tās bija slēgtas.
Atceros, ka 1. stāvu apdzīvoja Alfrēds un Matilde Siliņi, kuri strādāja kara pārvaldē. Viņiem bija meita Melita un dēls Edvīns. Vēlāk, kad Siliņi ieguva Bestes krogu, to pārdēvēdami par "Ābelītēm", viņi pārcēlās uz dzīvi tur.
Tad 1.stāva daļu apdzīvoja burtlicis Mangulis ar ģimeni, bet telpu pie verandas un varbūt vēl kādu istabu apdzīvoja Slimo kases darbinieks Jānis Bīriņš. Viņam bija rakstniecības dotības un viņš rakstīja sociāldemokrātu avīzei "Brīvais vārds". Viņš bija izdevis arī interesanto Ķeņča kalendāru ar daudzām karikatūrām. Par nožēlu, kalendāru neizpirka un tā pārpalikumi no veikala tika aizsūtīti Bīriņam, kuram bija pielipusi iesauka "Ķencis". Pēc 1934.g. Bīriņš pārgāja uz Rīgu. 1944.g. viņš bija devies līdzi krieviem, karojis un atgriezies Valmierā un strādāja avīzē "Liesma" un rakstus parakstīja ar pseidonīmu B.Zilaiskalns.
Mangulis jaunā tirgus rajonā uzcēla pats savu māju un pārgāja dzīvot tur. Tad 1.stāvu apdzīvoja manufaktūras tirgotāji brāļi Alkšņi, pārnākuši no RĪgas un veikalu atvēra Kokmuižas viesnīcas namā. Vēlāk tie pārcēlās uz citu dzīvokli un 1.stāvā atgriezās Siliņi un 1940.g. pie viņiem, istabā zem mūsu ēdamistabas apmetās mācītājs Anšēvics ar sievu ērģelnieci.
Pirmā Siliņu dzīvošanas reizē kādu nakti notika ielaušanās viņu verandā. Viņiem bija mazgāta veļa, to izžāva dārzā un sausu sanesa verandā. Vecmamma, no agra rīta pamodusies, bija ieraudzījusi dārzā zemē nomestus kādus drēbju gabalus. Domādama, ka kautkas nav kārtībā, izgājusi dārzā un 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-21 15:07:58
Labots2020-07-21 15:17:15
Atšifrējums-71-
ieraudzījusi, ka 1.stāva verandai izsista stikla rūts durvīs, tās no iekšpuses atslēgtas. Iegājusi verandā, vecmamma bij akluavējusi pie durvīm un saukusi "Siliņa kungs, vai Jūs vēl dzīvs?" Siliņš lēcis no gultas un saucis sievai""Es jau Tev teicu!" Izrādās, ka viņi naktī dzirdējuši troksni, bet Siliņa kudze mierinājusi vīru: "Tur laikam ābeles zari vējā berzējas pie loga."
Aplūkodams zaudējumus - nozagta bija izmazgātās un izžautās drēbes, viņš teicis: "Ja es būtu ķēris savu zobenu, viņiemlabi neklātos!"
Nozagtais tika atrasts tikai 1940.g. laikam Kauguru pusē, ierakts un līdz ar āri drēbes sadzeltējušas un bojātas.
Siliņš vācu laikā bija darbojies pilsētas valdē "Tautas palīdzībā" un pirms bēgšanas uz Kurzemi, tam bijis maiss ar okupācijas naudu (varbūt "Tautas palīdzības") un viņš piedāvājis iedot drusku naudas vecmammai, bet tā teikusi, ka viņai iri un pate ar dēlu arī bēgs.
Pēc krievu atkalienākšanas Valmierā, izpildkomitejas priekšsēdis Gredzens bija daļā 2. stāva ievietojis savus sievas vecākus, vēl tur dzīvojušas nopelniem bagātas vecās komunistes, bet 1.stāvā aktieri, to skaitā arī režisors Žanis Veinbergs-Vīnkalns.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-21 15:15:19
Labots2020-07-23 13:57:43
Atšifrējums- 72-
Saimniecības ēka
Pie saimniecības ēkas gala uz vārtu pusi bija neliels šķūnītis ar laktu vistām. Viss šis gals līdz vārtiem un upītes mala otrā pusē bija iežogots ar stiepļu pinumu apm. 3 m augstumā. Tur dienās pastaigājās vistas, barojās no silītes, vistas vadīja gailis un pēdējā vasarā pie viņām mita arī tirgotāka Mārtiņa Dubava dāvinātais tītars. Vakarā vistas salīda šķūnītī un no rītiem vecmamma savāca olas.
Kādreiz kāda vista nonāca sētnieka Ringolda rokās, tad aiz saimniecības ēkas vista šķīrās no dzīvības un tik anodota kalponei pārstrādei.
Saimniecības ēkas apakšā bija garāža, kurā izbraucienus gaidīja mūsu "Reno". Garāžā bija remontu bedre, pie labās sienas masīvs plaukts ar skrūvspīlēm, instrumentiem, "Gargoyle" eļļas kannu. Pie sienas "Reno" shēma un iepriekšējo gadu autu numuru plāksnītes - tās izdeva katru gadu no jauna. No šejienes "Reno" 1941.g.sākumā aizveda kā nacionalizētu. Vēlāk dzirdēja, ka viņam nomontētas riepas, lai uzliktu citām, modernākām mašīnām.
Garāžas logs bija restots, tāpat brūža logs. Brūzī bija plīta, savienota ar siltuma mūri garāža. Plītā iemūrēts liels katls ūdens karsēšanai kad tika mazgāta veļa. Brūzī bija 2 koka trijkāji-vannas veļas mazgāšanai. Kādreiz tur mazgājāmies paši, parasti gan gājām uz vannu pilsētas dzīvoklī. 1940.g. beigās un 1941.g. tur mazgājāmies regulāri. Trijkājos bija spundes netīrā ūdens izlaišanai un tas pa atveri dibens sienā tecēja upītē. 
Gar saimniecības ēkas otru galu, no upītes puses pa kāpnēm varēja uzkāpt 2.stāvā "balkonā" un ejot pa to nokļūt 1.istabā, sauktā kaķu mājiņā. Tā mēs bērni bijām iesaukuši , jo reiz tur bija iekārtojusies kaķene ar kaķēniem. Šajā telpā pie gala loga bija vienkāršs stabils galds. Pie tā rudeņos piestipri-
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-23 13:55:46
Labots2020-07-24 09:41:55
Atšifrējums-73-
nāja ogu maļamo sulas ieguvei. Tad nu vakaros tēvs un J.Eizentāls mala ogas, sulu salēja koka vannīšos ar monogrammām R.D. un J.D. Šīs vanniņas izmantotas lai mazgātu mani un Jāni. Vēlāk tās izmantoja saimniecībā. Izspiesto sulu lika plānas drēbes maisos, lai atdalītu sulu no biezumiem. Tad sula nonāca stikla balonos, pievienoja cukuru, aizkorķēja un korķī ielika speciālu rūgšanas kontroles stikla veidojumu. Tā rūgšanas gāzes plūda no balona trubiņas ūdens aizsprostos kuri no balona izlaida gāzi, bet neļāva gaisam iekļūt balonā.
Vēl šai telpā glabājās sulu spiede-prese. Tā gan bij atzīta par mazefektīvu. Vēl te glabājās bišu dūmeklis un citi piederumi 4 bišu stropu apkalpei.
Nākošā telpa nebija izbūvēta un no sākuma to lietoja Siliņi malkas glabāšanai. Kad tēvs lika uzbūvēt zaļo malkas šķūni, Siliņi un sekojošie īrnieki malku glabāja šķūņa nodalījumā uz upītes pusi. Atbrīvoto telpu "okupēju" es. Tur bija ievietota kāda lieka veikala vitrīna ar skapīti augšdaļā. Tur es glabāju vecus kalendārus, grāmatu rādītājus (laikam 3 grāmatas), kurus cītīgi studēju un no galvas zināju daudzu grāmatu nosaukumus un autorus. Pa klusam "elektrificēju" savu "laboratoriju" - uzmetu elektriskās auklas kailos galus ar izveidotiem āķīšiem uz vadiem un otrā auklas galā spīdēja spuldze. Tad atkal atvienojos no vadiem.
Pa pieliktām vienkāršām kāpnēm varēju nokļūt uz blakus istabas griestiem, pacelt skārda jumta apaļo lūku un pieliekot tukšu kasti, uzlīst uz jumta. Bieži nokāpšanai no 2.stāva balkona izmantoju vistu aploka stiepļu pinuma vārtiņus. Tāpat trenējos līšanā caur garāžas loga restēm. Tas jau laikam bija dēku romānu iespaidā.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-24 09:39:45
Labots2020-07-27 13:51:08
Atšifrējums73a
"Reno"
"Reno" ar kuģi bija vests uz Rīgu no francijas. Kad viņu atveda, izrādījās, ka nav aizdedzes atslēga. Vecmamma bija raudājusi, ka izdota liela nauda, bet braukt nevar. Atslēga bija atsūtīta. "Reno" bija krāsots. Zilgani zaļā krāsā, vēlāk to Rīgā nokrāsoa brūnā krāsā. Pirmās viņam bija "Michelin" riepas, kad tās nodila, nopirka "Goodyear" riepas.
Izbruakumos gadījās uz pakavu naglām pērdurt kādu riepu. Interesanti bija vērot kā J.Eizentāls sameklēja cauri vietu kamerā, tad uz tās uzlika mazu plakanu skārda trauciņu ar ielapu apakšā, ieskrūvēja presītē un tad aizdedzināja trauciņa saturu. Kad tas izdega, uz kameras bija vulkanizēts ielāps.
Interesanta bija aŗi benzīna pildīšana. To ar rokas sviru iepumpēja stikla mērtraukā, parāva kloķi un benzīns pa šļūteni plūda auto bākā. Pa to laiku pumpēja otru trauku. Jāpiezīmē, ka pirms kara auto brauca ar latolu - benzīna - spirta maisījumu.
Lietus laikā uzslēja salocāmo jumtu, sānos iestiprināja celuloīda logus.
Kad mani sāka ņemt līdzi izbraukumos, varēju vērot kā daudzi zirgi baidījās no auto, zirgu saimnieki jau pie laika kāpa no ratiem, turēja zigu galvu un auto tad lēnām pabrauca garām. Arī lauku suņi cītīgi riedami pavadīja automobiļus, skriedami tiem pakaļ labu gabalu. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-07-27 13:48:47
Labots2020-08-25 10:09:56
Atšifrējums-74-
Pagrabs
Pagrabā bija nodalījumi mums un 1.stāva īrniekiem. Pagrabā bija uzstādīts firmas "Siemens" centrbēdzes sūknis un spiedkatls, lai nodrošinātu vasarnīcu ar ūdeni. Anša Brensona dzītās caurules ūdens sūkšanai no gruntsūdeņa (pie vidusceliņa uz mājas pusi) 2 reizes bija aizsērējušas. (Meistars to pamatojis ar plūstošo smilti) Tad nu šis sūknis deva ūdenim no upītes fontānam un laistīsānai caurulēm.

Žogi
Iespējams, ka kādreiz viss zemes gabals bijis iežogots ar dzeloņstieplēm. Kā talas atmiņas saglabājušies sētas būve gar Kazarmju un Upes ielām. To veica galvenokārt tēvs pats un J. eizentāls, sagarinot dēlīšus, piesitot pie horizontāliem balstiem un gatavos posmus stiprinot pie dzelzbetona balstiem. Gar upītes malu un gar Riekstiņa zemi (paraleli Rīgas ielai) saglabājās dzeloņdrāšu žogs, ieaudzis zaļumos.

Dēļu šķūnis
Tēvs bija izdomājis, ka lai vienmēr būtu pie rokas remontiem vajadzīgie sausie dēļi, jāceļ šķūnis to glabāšanai. Uz paaugstinājuma, pāri mazai upītei pie Kazarmju ielas vārtiem sētā Andreja Kalēja vīri šō šķūni uzcēla; tad tika atvesti cemneta dakstiņi un tēvs ar manu palīdzību pats noklāja šķūņa jumtu ar dakstiņiem. Ringolds atveda no Lūciņa kokzāģētavas dēļus un blankas, tie tika sakrauti, liekot straplikas, tad žuva. Pēc vajadzības tos lietoja un arī papildināja.
Kādreiz apm. šķūnīša vietā bija audzis liels, vecs koks ar stārķa ligzdu. Vēlāk, baidoties, ka stārķis var nesot uz ligzdu, izmest kādu čūsku, ligzda nojaukta kad lielais koks likvidēts vecuma un bojājumu dēļ. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-08-25 10:08:26
Labots2020-08-25 10:20:01
Atšifrējums-75-
Rotaļu laukums
Tāds bij ierīkots no dzelzs vārtiem, platāks par tiem platumā un apm. 12 m uz verandas pusi. To iežogoja glīta sēta apm 1,3 m augstuma no pernīcā krāsotiem ēvelētām, kvadrātveida koka līstēm, gali nozāģēti veidoja apm. 60⁰ leņķi. Uz verandas pusi bija vārtiņi, otri vārtiņi bija pa kreisi no dzelzs vārtiem lai varētu izmantot celiņu gar Kazarmes ielas žoga iekšpusi. Vārtiņi bija no ārpuses aizbultējami, bet drīz vien tā nebija mums problēma.
Vēlāk šinī laukumiņā ieraka stabus ar šķērsli no kura nokarājās 2 resnas virves. Tās sasējām mezglā un šūpojāmies. Vēl bija zems sols sēdēšanai unuz kura varēja arī šupoties.
Tanī pašā reizē, kad uzcēla stabus rotaļlaukumā, pie laubītes tika ierīotas riņķaūpoles - stabs, kura galā piestiprināja striķu turētāju ar lodīšu gultni. 4 striķu galā platas lences, kurās varēja sēdēt un ar kājām atspērušies riņķot ap stabu. Visinteresantākais bija, ja šūpojās 3 pieaugušie un es. Tad es lidoju aplī kādus pāris metrus virs zemes. 
Pēc dažiem gadiem uzskatīja, ka stabi kļuvuši nedroši un šīs ierīces likvidēja. 
Rotaļu laukumā mani un Jāni ielaida . kad vecmamma bija aizņemta. Apm. 1937.g. Laukuma sētas stabiņi bija kļuvuši nedroši un atkrita vajadzība pēs mūsu truēšanas šai laukumā, Sēta tika novākta.
Starp verandu un rotaļu laukumu atradās apaļa puķu dobe, norobežota ar māla ozollapām. Pavasaros māte sastādīja tur puķes - tās ziedēja līdz rudenim. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-08-25 10:18:56
Labots2020-09-09 14:58:44
Atšifrējums-76-
Mājas priekša
Pretīm apakšējās verandas durvīm atradās dobe ar 2 veidu lillijām (ja nemaldos lillium regale un l.cendium). Pie dobes bija ūdens krāns - apm. 1,5 m augstuma caurule un balti krāsots sols. Pretīm galvenai ieejai laukumiņš - apstādīts ar aplu jāņogu dzīvžogu un kāpnēm ar 2 cementa vāzēm, kuros pavasarī iestādīja kreses.
No sākuma laukumiņu greznoja rožu dobes, bet tad kad māte sadūra pirkstu ar rožu asumu un pirkstā izveidojās augonis, kuru vajadzēja operēt, rozes nomainīja mauriņš un puķes. 30.g. vidū tēvs Rīgā mākslas akadēmijas izstādē bija iegādājies mākslinieka Jēkaba Amoliņa saules pulksteni.
Mūrnieks Zirdziņš pēc mākslinieka zīmējuma izveidoja pamatu un tad paša mākslinieka vadībā tika uzstādīts šis saules pulkstenis. Attēls ar Amoliņa foto un skulptūriņu bija ievietots vienā no žurnāla "atpūta" numuriem.
No virtuves ieejeas sākās celiņš, kurš veda pāri mazās upītes ieapaļajam tiltiņam, pie kura bija sarkano kārklu (?) grupa. Tālāk celiņš veda pie tiltiņa (garāka ar margām) pāri lielākai upītei. Pirms šī tiltiņa bija zaļi krāsoti vārtiņi. No tiltiņa sākās taka uz kara pārvaldi, garām lielajam kastaņkokam pārvaldes priekšā, un te bija izeja uz Rīgas ielu. Šo taisno celiņu izmantoja ikdienā.

"Saliņa"
To, kā šī vieta ieguvusi nosaukumu, varēja saprast pavasara vai rudens pusē, kad pārplūda lielā upīte. Vasarā, uz mājas pusi no lieliem vītoliem bija padziļa iedobe. Saliņas mala te bija nostiprināta ar dažiem dēļiem un padziļinājumu. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-09-09 14:56:49
Labots2020-10-07 14:07:01
Atšifrējums-77-
Zemākā vietā pie upītes bija ierakta tukša muca. Zem šīs mucas darbojoties avotiņš, kas strauji pildīja mucu. Kad sūknis bija izpumpējis aizsprostojumu pie malkas šķūņa, sūkni izslēdza un dārza laistīšanu turpināja, nesot ūdeni spaiņiem un kannām no šī avotiņa.
Tagad pazudis avotiņš, muca un arī pats padziļinājums. varbūt tur "padomju saimnieki" bēra atkritumus un tad nolīdzināja. Gar saliņas sāniem bija sastādītas ievas(bija jau diezgan resni koki) kas ziedēšanas laikā jauki smaržoja. saliņas centrā bija vienkāršs dēļu galds ar tādiem pat soliem abās pusēs. Arī upītes pusē saliņai bija nostiprināta ar dēļiem un pats biju kāt kā upītes malā tēvs iedzina vītola mietus un teica, ka izaugs lieli koki. Starp ievām vasarā nostiepa atpūtas tīklu.
Kādreiz, kad īsāku brīdi ieradās kāds ciemiņš, galdu apklāja un atnesa vīnu un cepumus. (Tos māte gatavoja ar gaļas mašīnai galā pieskrūvētu maināmu veidni. Izceptus tos sauca par "mašīnkūkām" un tās bija garšīgas. Droši vien galds, soliņi un ievas pārvērtušās pelnos un dūmos vasarnīcas krāsnīs, tāpat kā lielie aplkšņi gar viņu upītes malu un kļava pie laubītes. Pēdējā gan atastājusi prāvu atvasi, kas kļuvusi par koku.

Fontāns
Kad nojauca brūno dārza mājiņu, Zirdziņš izmūrēja fontānu un M. Ārglats pievilka tam ūdeni un ierīkoja noteku uz uzpīti. Fontāna vidū darbojās viena strūkla. Tad tēvs bija iegādājies mākslinieka Jāņa Brieža fontāna daiļavau ar 3 delfīnu mutēm un t\a gaisā skrēja 3 strūklas.

Lauvas
Arī lauvas atceļoja no tālienes - Mārcienas muižas. Tā kā muižas izdaiļošanā darbojies Rīgas skulptors Folcs (viņa darbnīca atradusies tur, kur mūsu trests Rīgā. Arī daiālavas, kas rotā tresta ieeju veidojis Folcs). Pēc lauvām, vidus celiņš tēvam likās necils un Zirdziņš
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-07 14:04:59
Labots2020-10-07 16:20:28
Atšifrējums-78
uzmūrēja celiņa galā dekoratīvas kāpnes. Tās rotāja 2 šūnakmens bumbas.

Mazā upīte
Pirms kara ūdens tecēja cauru vasaru lielajā upīte un arī mazā upīte nekad neizsīka. Pavasaros tā pārplūda un kad ieradāmies vasarnīcā uz vasaru, mazā upītē es uzstādīju "dzirnaviņas" - 4 spārnus, kurus griez straume.
Mazo upīti šķērsoja ieapaļš tiltiņš. Kādu pavasari vasarnīcā ieradāmies agrāk un tiltiān abas puses bija pārplūdušas. Vienu rītu, abi ar Jāni, gājām skatīt vai ūdens nokrities un tiešām, tiltiņu varēja pāriet. Otrā pusē celiņa malā ieraudzījām čūsku. Tā laikam gan bija tikai glodene atnesta ar ūdeņiem. Mēs ar Jāni, abi vēl mazi, skrējām pie vecmammas un viņa pānēmusi žagaru, gāja mums pa priekšu. Ar žagaru glodeni iesviedusi upītē, vecmamma gāja atpakaļ pāri pār slapjo un droši vien ūdens gludu kļuvušo tiltiņu, slīdēja, krita un iesaucās: "Salauzu kāju! Skrej un zvani mammai."
Piezvanīju, mamma ar Jāņonkuli atbrauca "fūrmanī", veco mammu balstīdami un celdami aizveda līdz ormaņa ratiem un vecāmamma nonāca slimnīcā.
Aiz tiltiņa uz zaļo vārtiņu pusi bija soliņš, pie žoga uz Rīgas ielas pusi auga avenes un starp ceriņu un avenēm pļaviņa. Kad Kara pārvaldē iesauca jauniesaucamos, tad pārvaldes apstādījumus tie grupās brīvi iekārtojās zālītē, uz soliņiem un arī ieturēja maltītes un pat stiprinājās. Kādreiz kāda grupa nometās arī mūsu dārzā šai pļaviņā.
Interesanti bija vērot, kā vakarā to spārvaldes virsnieki savāca, nodeva Kaugurmuižas garnizona pārstāvjiem un tad tie soļoja uz Kaugurmuižu. Koferus, lādītes sakrāva pāris smagos ormaņos, tur iekrāva arī kritušos un kādu nevaldāmo, vieglā ormanī, pārvaldes vīri vai nu aizveda uz Kaugurmuižu vai policiju.
Kādreiz kāda "trūkumcietēja" bija atnākusi un lūdza vecmammai naudu maizei un zālēm, jo viņai esot cinga. Maizi un šo to ēdamu viņa dabūja, bet kad vēlāk aizgāju uz šo pļaviņu, 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-07 16:18:15
Labots2020-10-13 08:40:24
Atšifrējums- 79 - 
tur mētājās pāris vecas avīzes, vecmammas dotā maize un tukšs denaturāta "kortelītis".

Viesi
Reizi vasarā pie saviem vecākiem Ēveles pusē viesojas tēva draugs un skolas biedrs, rakstnieks un "Jaunāko Ziņu", "Atpūtas" redaktors Jānis Kārkliņš. Ja viņam bija mazāk laika, viņš iegriezās tikai pie tēva veikalā, citas vasaras pabija arī vasarnīcā. Viņš bija stingrs veģetārietis un māte tad nu cienāja viņu ar salātiem, redīsiem, olām u.t.t.
Vairākas reizes vasarā viesojās arī cēsnieki, noteikti Jāņos. Tad arī ieradās svētdienās vai novakarā atnāca vietējie paziņas.
Arī mātes vārda diena Emmās tika atzīmēta ar Valmieras dāmu pulciņa apmeklējumu vasarnīcā.
Arī mātes uzticīgā draudzene Emma Grinberga bieži vien piestaigāja pie mums. Atceros, ka reizi uz manu vārdadienu (to nedaudz atzīmēja) viņa ieradās pie manis ar groziņu skaistu dārza aveņu un Latvijas tūrisma karti.
Reizi J.Ezientāls sarīkoja nelielas viesības ar dažu Rīgas firmu pārstāvju un savu Valmieras draugu piedalīšanos.

Dārza raža
Tā kā dārzā bija daudz ābeles, vienmēr bija dažādi āboli ēšanai līdz pat pavasarim. Bija gan antonovkas, sīpoliņi, cukuriņi, pepiņi, rudens strīpotie, vairākas šķirnes, grāvenšteini, serinkas, trebū sēklaudži un pat viena ābele ar mazajiem Ādama āboliem vīnam.
Bija arī leišu ķirši, zilās un sārtās plūmes, 2 lieli saldo ķiršu koki (sarkanais un dzeltenais). Arī zemenes bija vairākas dobes, prāva rinda ar tomātu stādiem kas bagātīgi ražoja. Reiz mēģināja audzēt sparģeļus, bet tur nekas prātīgs neiznāca.
Kad bijām mazi, lecektīs audzēja salātus un redīsus, bet vēlāk tos jau varēja dabūt lēti pirkt un tad tēvs lecektīs audzēja melones. Ar cukura kaisītām meloņu šķēlēm uzcienāja viesus un ēdām arī paši.
Augšā pāri upītei audzēja īpašu dzeltenu kartupeļu škirni galdam. Protams tika audzēti visi parastie dārzeņi.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-13 08:38:16
Labots2020-10-13 09:00:37
Atšifrējums- 79 - 
Izbraukumi.
Kamēr mēs bijām pavisam mazi, vecāki bija ar Reno izbraukuši pa Igauniju ar Tallinas apmeklējumu, bija braukuši uz Kenigsbergas Austrumprūsijas pusi.
Bez parastiem izbraukumiem uz Ēveli, Cēsīm, Lodes Ellīti, Sietiņiezi, reizi vasarā rīkoja arī 3 dienu izbraukumus pa Latviju. Man palaimējās piedalīties 2 tādos: pa Latgali un pa Kurzemi. Kādreiz brauca arī makšķerēt. Arī es reiz piedalījos braucienā ar laivu uz zvejas vietu kur rīkojās Ed.Trēziņš (Trapenē) ar zivju zupas vārīšanu un mājās ar Reno.
Reizi braucām velcēt uz Burtnieku ezeru, citu reizi ar māksl. Drauli un virsmežzini Bērtulsonu uz Trikātas Dutkas ezeru. 
1934.g. vasarā braucām Rīgā, Esplanādē skatīt grandiozo uzvedumu "Atdzimšanas dziesma". Par uzveduma vērienu var liecināt tas, ka iestājoties tumsai, skatuvi dalītu vairākās daļās apgaismoja lielie armijas prožektori, kara ainās šāva īsti lielgabali un izrādi nobeidza nobeidza daudzkārtīga jaukās dziesmas "Lai līgo lepna dziesma" dziedāšana.
Vienreiz man iznāca piedalīties arī ārzemju braucienā uz Munameģi un Pečoriem. 
Braucām arī uz Dikļu dziesmas svētkiem. Nolikām Reno un gājām kājām un mums garām pabrauca Vadonis - K.Ulmanis vaļējā, lielā, auto un tika sveikts no gājējiem. 2 reizes ar Ziediņa autobusu, kopā ar mūsu un J.Eizentāla darbiniekiem braucām uz "piknikiem" uz Liepas Ellīti un otrā reizē uz Sietiņiezi. Tie bija jauki vakari ar ugunskuru, desu cepšanu, dziesmām un arī mērenu glāzīšu cilāšanu.
Vienreiz braucām peldēt jūrā uz Neibādi. Peldēties uz Gauju gājām lejpus dzelzs tilta un kādreiz arī makšķerēt Gaujā.

Atvadas no vasarnīcas
Naktī no 1941.g. 13. un 14. jūniju mūsu ģimene izsūtīšanas komandas pavadībā un formā tērpta čekista rīkota: Davai, davai! izgājām pa dzelzs vārtiem un kāpām smagā auto kravas kastē. Vienu vārtu stabu apkampusi raudāja vecmamma, tai blakus bēdīgais J.Eizentāls, auto sāka braukt, mājām ar rokām un ar skatienu atvadījāmies no vasarnīcas. 
Tā kā kopā ar tēvu vakarā bijām klausījušies BBC vācu raidījumu, ka pēc nedēļas sāksies karš (mana vācu valoda bija svaigāka) dzirdējām, ka pēc nedēļas sāksies karš. To, ka tas sācies, dzirdējām jau braucot restotā lopu vagonā Krievijā un redzēju pretī traucošos kara ešelonus.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-13 08:58:46
Labots2020-10-23 12:23:42
Atšifrējums- 80 - 
Salānieši
Reiz tēvs, pārbraucis no Rīgas, stāstīja, ka saticis K.Ulmani (iespējams pirms 1934.g.), savu paziņu no laikiem, kad K.Ulmanis dzīvoja Valmierā. Ir pat saglabājusies fotogrāfija ar viņu, tēvu, tēva brāli un Voldi, kā arī ar citiem brīvā dabā. Starp citu, Ulmanis ieteicis tēvam iegādāties lauku mājas, jo zemei vienmēr esot vērtība.
Kādu laiku pēc tam tēvs šad, tad painteresējās par kādām lauku mājām, bet bez kāda lēmuma pieņemšanas.
Vienā vasarā pie tēva ciemojās Strenču fotogrāfs Dāvis Spunde - Šanas biedrības Strenču filiāles vadonis. Viņš bija padzīvojis padzīvojis vecpuisis un pie viņa, savā jaunībā amatu apguvis Jānis Krauklis - vēlākais dzejnieks Ziemeļnieks.
Bijām aizgājuši tēvs, Spunde un es peldēties uz kungu peldētavu pie Stāviem krastiem. Uzzinājis, ka es neprotu peldēt, Spunde man ap krūtīm apsēja auklu un pats turēja tās brīvo galu. Es ar rokām un kājām īros un nemaz nejutu , ka Spunde bija auklas galu palaidis un teica, ka man peldēšanas māksla rokā.
Spunde tēvam sāka stāstīt par kādu Trikātas pagasta "Salāniešu" māju, kuras saimnieks miris, mantinieki ap 13 skaitā velās to pārdot un māju apsaimnieko 4 rentnieki. Tēvu šis stāst ieinteresēja, sekoja sīkāka iztauja par šīm mājām un vakarā ar Reno jau brauca skatīt šīs mājas. Tās atradās netālu no Gaujas, līdzās bija Taures purvs. Ēkas bija diezgan nolaistas, bet tēvs pieņēma lēmumu un teica, ka tās pirks - šoreiz uz mātes vārda. Māte mājās tēvu atrunāja, teica, viņai nevajagot lai mājas būtu uz viņas vārda. Viņa arī teica, ka daudziem skaudīs, ka tēvs atkal pērk māju un ieteica tēvam labāk atpūstie vai paceļot pa ārzemēm. 
Tomēr vienā dienā bija Valmierā ieradušies visi mantinieki, pie notāra Ozoliņa noformēja pirkšanu - pārdošanu. Tēvs samaksāja, laikam kaut kur mantinieki tika uzcienāti un māte bija "Salāniešu" saimniece.
Sekoja vēl pāris iepazīšanās braucieni uz "Salāniešiem", tēvam kļuva skaidri darāmie darbi. Uz "Salāniešiem" devās Andreja Kalēja, vadītie būvgaldnieki. Tika remontēta dzīvojamā māja. Viena liela istaba bija nolemta mūsu vajadzībām. Tai piebūvēja skaistu verandu, aizveda dažas mēbeles.  
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-23 12:21:20
Labots2020-10-23 12:36:04
Atšifrējums- 81-
Inženieris- meliorators vai kultūrtehniķis sastādīja 1.kārtas meliorācijas plānu. Viņš arī ieteica 2 Latgales grāvračus. Tie ieradās un uzsāka darbus pēc nospraustajiem projektiem. 
Ratnīcai tika uzlikts šīfera jumts, gar ceļu uz mājām iestādīja aleju un rudenī tika rīkota dārza stādīšanas talka, kurā piedalījās arī spiestuves-sietuves jaunākie vīri, kurus līdz ar dēstiem aizveda ar smago auto. Protams, notika arī talcinieku uzcienāšana.
Ciešākas atmiņas par "Salāniešiem" man saistāms ar vairāku dienu izbraukumu uz turieni. Ar Reno aizveda tēvu, mani un Jaņi un vecomammu. Tēvs bez citām ēdamlietām bija sagādājis arī vairākas prāvas "Bekona Eksporta" gaļas konservu bundžas.
Vecāmāte mūs baroja, mēs, vīri, gājām uz Gauju makšķerēt ar bambusa saliekamām makšķerēm plecos. Mēs ar Jāni noķērām grunduļus, tēvs tos lika uz āķa un dabūja paprāvus asarus vakariņām. Reizi, ejot uz Gauju, tēvs ieraudzīja odzi un to nosita. Vienu rītu rakām mazas priedītes ar īpašu apļveida lāpstu un stās stādījām tēva norādītajās vietās.
Sestdienā pēc veikala slēgšanas ieradās J.Eizentāls un māte ar Reno un svētdienas vakarā visi braucām mājās.
Tēvs vēl piepirka klāt mežu un ja nebūtu 1940.-1941.g. notikumi, vēl tiktu veikti daudzi citi darbi Salnāniešos.
Nedaudz nobremzēja šos darbus arī jaunās mājas celšana. Jaunais dārzs 1940.-1941.g. aukstajā ziemā izsala.
Kad notika nacionalizācija, tēvs apsvēra iespēju pārcelties uz "Salāniešiem",kur mātei bija atstāts nenacionalizēts zemes gabals. Pie J.Eizentāla tika nopirkti vienkārši trauki un virtuves piederumi un pāris kastēs J.Eizentāls tos aizveda uz "Salāniešiem".Kādai "modrai acij" droši vien bija šķitis, ka šais kastēs slēpjas dārgumi un pēc kastēm ieradās miliči. Tika pat ierosināta lieta par Eizentāla mantas slēpšanu. Viss tas radīja lielas nepatikšanas vecākiem. Tiesa tomēr nekādu noziegumu neatrada, vienīgi milicija vasarnīcā inventarizēja vasarnīcas traukus. Tā šī lieta izbeidzās pirms izsūtīšanām. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-23 12:34:03
Labots2020-10-23 12:50:48
Atšifrējums- 82 - 
salāniešos kā darbojās Dzirkaļa, Pekas, Sērmūkšļa un ?  ģimenes. 1948.g arī Dzirkaļa ģimene tika izsūtīta un vēlāk strādāja PMK, tikos ar Dzirkaļa Robertu, kurš strādāja pie līniju būvēm Cēsu iecirknī. Savās atmiņās viņš minējis, ka "Salānieši" piederējuši man. Viņš arī atceras, kā Sibīrijhā bērzu gremzdis, tātad viņam gājis grūtāk kā mums.
Kad nāca atmoda un atguvām īpašumus, ar A.Puķīti aizbraucām skatīt "Salāniešus". Dzīvojamā māja bija daļēji izdemolēta, jaunā veranda pazudusi. Biaj uzcelta lopu ferma, bet tā arī bija tukša un pamesta.
Par "Salāniešiem" pieprasījām kompensācijas sertifikātus, par kuriem vēlāk, abi ar Jāni, saņēmām naudu. Par Ls 5000, - no savas daļas atpirku no Jāņa viņa pusi no pilsētas mājas. Viņš piekrita, ka nevar atstāt dēliem alkoholiķiem tēva māju nodzeršanai, jo tēvs ar savu dzīvību dabūja samaksāt par mūža darbā iegūtiem īpašumiem. 

Nobeigums
Kā visiem stāstiem, arī šim stāstījumam pienākušas beigas. Lasītāji var vērot, ka daudz no aizgājušam dienām, ka mana atmiņa saglabājusi vēl diezgan daudz no aizgājušām dienām, kaut gan pēc nedaudz mēnešiem kļūšu 80 g. vecs.
Tomēr pirms galīgi nobeidzu šo ekskursiju savās atmiņās ir jāpiemin galvenā persona, kuras plānošanas un rīcības sekas iet cauri visam šim stāstījumam. 
Jānis Dūnis bija šī vadošā un darbīgā persona. Apm. 20 gadu gaitā bija izveidots uzņēmums, iegādāti īpašumi, gādāts darbs uzņēmuma darbiniekiem un ja 1940.g. visām viņa pūlēm nebūtu pārvilkts krusts (pareizāki būtu teikt sagriezts ar sirpi un sasists ar āmuru un apzīmogots ar sarkanu zvaigzni) un sācies karš ar savu bezmērķīgo Valmieras centra izpostīšanu, varētu domāt, ka viņam vēl būtu tad apm. otri 20 mūža gadi ar sekmēm, panākumiem un vēl vairāku īpašumu iegūšanu. Arī man tad būtu jāpiedalās uzņēmuma darbā.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-23 12:48:41
Labots2020-10-23 13:04:25
Atšifrējums82a
greznošanās. es tagad viens pats lietoju 2 drēbju skapjus, toties pirms kara, drēbju skapī ar spoguļa durvīm ietilpa gan mātes kleitas, gan tēva uzvalki.
Mātei sakarā ar saimnieciskām rūpēm, bija mazāk laika lasīt un viņa parasti izvēlējās tādus romānus par sievišķīgām tēmām ar laimīgām beigām. Viņa sakārtoja ģimenes albūmos uzņēmumus, kurus izdarīja tēvs. Labprāt viņa kopā ar tēvu apmeklēja teātri, kino, tikai dažreiz iebilda: "Vai labāk vakaru nepavadīsim tepat mājās un atpūtīsimies? "Tēva atbilde bija īsa: "Gan jau kapā atpūtīsimies".
Pieredzējusi kara un juku laikus, viņa bieži man teica: "Nedomā, ka vienmēr ies tik labi. Vienā dienā mēs varam zaudēt visu!" Tā arī iznāca, kaut gan toreiz tam negribējās ticēt.
Sibīrijā kādreiz pēc tēva nāves, kādas no latvietēm, kuras arī bija zaudējušas vīrus, runāja par jaunu ģimeņu veidošanas iespējām. Māte atbildēja:  "Tādu vīru, kā man bija, vairs neatrast. Citu man nevajaga." Bieži viņa skuma un raudāja pieminot ne zudušo labo dzīvi, bet gan domājot par tēva verga dzīvi nometnē un nelaikā pārtrūkušo viņa dzīves pavedienu.
Viņa arī ziemeļos rūpējās par iespējamo kārtību un tīrību. No pieejamiem materiāliem par gatavoja dažus rokdarbus. Latvijā bija palikuši daudzi viņas izšuvumi.
Vai gan viņai bija viegli iejusties dzīvē ketočumā, zivju zvejā odu mākoņos, vai rudens aukstā ūdenī kad tuvojās sals, vai arī ziemas zvejā pie salas. Viņas pirkstus savilka reimatisms. 
Priecīga bija tikšanās Latvijā ar māti, dzīve šaurā istabiņā. Visus grūtumus viņa pārvarēja, priecājās par mazbērniem. 
Viņa rūpējās, lai Valmieras kapos būtu piemiņas akmens manam tēvam un vēlāk šinī pieminekli tika iegravēti arī vecmammas Kriķītis un kā beidzamā arī viņa pate. 
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaLinda_Pavlovska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2020-10-23 13:02:07
Labots2020-10-23 13:18:52
Atšifrējums- 83- 
Kaut gan tēvs bija nācis no laukiem, tomēr viņā bija izveidojusies liela zinātkāre, skaistuma izjūta, izdaiļojot mūsu dzīvokli vērtīgām gleznām, izdaiļojot vasarnīcas dārzu ar skulptūrām. Jau agri viņš bija zaudējis savus vecākus, tāpēc savā ģimenē viņš baudīja mieru un atpūtu pēc ražīgā darba. Viņš bija veselīgs, kādreiz ziemās tikai saaukstējās. Ziemā gandrīz katru vakaru vai svētdienās devās pastaigās, vasarās pārnācis no darba pilsētā, laistīja stādījumus dārzā, pavasarī pats migloja augļu kokus.
Līdz 1934.g. diezgan daudz brīvā laika viņam atņēma darbs Latviešu biedrības valdē, pilsētas domē viņš bija domnieks, ir bijis kādu laiciņu par domes priekšsēdētājs.
Apguvis fotogrāfa specialitāti, veiksmīgi vadīja savu fotoateljē kuram bijusi liela piekrišana. Tā guvis naudu grāmatu veikaliņa atvēršanai, ieguvis pirmo namu, kurā atvēris savu spiestuvi, sietuvi un grāmatu-rakstāmlietu veikalu, izdevis gan mācību grāmatas, gan vērtīgus daiļdarbus.
Viņa asais prāts palīdzēja viņam gūt panākumus šaha spēlē. Viņš ar Valmieras šahistu komandu sacenties ar citu pilsētu šahistiem. Prasmīgi viņš spēlēja kārtis un Mārtiņa Kreišmaņa veikaliņā lika pasjansus. Viņš jaunībā ir braucis ar velosipēdu, makšķerējis. Māte vēl stāstīja ar braukšanu ar kamaniņām (tās vēl kādu laiku bija vasarnīcā) no stāva Gaujas krasta. Viņš arī zināja, kā audzēt augļu kokus, krāšņuma krūmus u.t.t Nekad neesmu dzirdējis viņu paceļam balsi, lamājoties. Tāpat nekad neesmu redzējis viņu iereibušu. Viņš bija arī dažu Šanas akciju līdzautors. 
Par visu savu darbīgo mūžu viņš tika atzīts par sociāli bīstamu, gada laikā nometnē smagā darbā dzīts un pusbadā turēts viņš jau 1942.g. tika atzīts par fiziskam darbam nederīgu. Notiesāts uz 5 gadiem izsūtījumā viņš mira 1943.g. 29.janvārī un tika guldīts Sibīrijas zemē un vēl pirms savas nāves nosūtīja mums savu vienīgo vēstulīti.

Mana māte bija viņam uzticīgs palīgs un rūpējās par mani un Jāni līdz savai nāvei. Viņai bija sveša pārmērīga greznošanās. es tagad viens pats lietoju 2 drēbju skapjus, toties pirms kara, drēbju skapī ar spoguļa durvīm ietilpa gan mātes kleitas, gan tēva uzvalki.
Mātei sakarā ar saimnieciskām rūpēm, bija mazāk laika lasīt un viņa parasti izvēlējās tādus romānus par sievišķīgām tēmām ar laimīgām beigām. Viņa sakārtoja ģimenes albūmos uzņēmumus, kurus izdarīja tēvs. Labprāt viņa kopā ar tēvu apmeklēja teātri, kino, tikai dažreiz iebilda: "Vai labāk vakaru nepavadīsim tepat mājās un atpūtīsimies? "Tēva atbilde bija īsa: "Gan jau kapā atpūtīsimies".
Pieredzējusi kara un juku laikus, viņa bieži man teica: "Nedomā, ka vienmēr ies tik labi. Vienā dienā mēs varam zaudēt visu!" Tā arī iznāca, kaut gan toreiz tam negribējās ticēt.
Sibīrijā kādreiz pēc tēva nāves, kādas no latvietēm, kuras arī bija zaudējušas vīrus, runāja par jaunu ģimeņu veidošanas iespējām. Māte atbildēja: "Tādu vīru, kā man bija, vairs neatrast. Citu man nevajaga." Bieži viņa skuma un raudāja pieminot ne zudušo labo dzīvi, bet gan domājot par tēva verga dzīvi nometnē un nelaikā pārtrūkušo viņa dzīves pavedienu.
Viņa arī ziemeļos rūpējās par iespējamo kārtību un tīrību. No pieejamiem materiāliem par gatavoja dažus rokdarbus. Latvijā bija palikuši daudzi viņas izšuvumi.
Vai gan viņai bija viegli iejusties dzīvē ketočumā, zivju zvejā odu mākoņos, vai rudens aukstā ūdenī kad tuvojās sals, vai arī ziemas zvejā pie salas. Viņas pirkstus savilka reimatisms.
Priecīga bija tikšanās Latvijā ar māti, dzīve šaurā istabiņā. Visus grūtumus viņa pārvarēja, priecājās par mazbērniem.
Viņa rūpējās, lai Valmieras kapos būtu piemiņas akmens manam tēvam un vēlāk šinī pieminekli tika iegravēti arī vecmammas Kriķītis un kā beidzamā arī viņa pate.

Ar šīm rindām gribu beigt savu stāstījumu ar cerībām, ka kādreiz Nellija un Pēteris arī uzrakstīs savas atmiņas, kurās, varbūt, pieminēs arī mani.

Nobeigts 6.01.2005.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2021-02-10 13:52:58
Labots2021-02-10 13:53:03
AtšifrējumsShēma.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 118, 1
AtšifrējaIlze Ļaksa-Timinska
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2021-02-10 13:53:07
Labots2021-02-10 13:53:11
AtšifrējumsShēma.
Atšifrēt tekstu
Atvērt

Atmiņas

Das war nur ainmal und kommt nicht meht,es war zu schön um wahr zu sein!
Tas bija reiz un nenāks vairs
tas bija par skaistu
lai patiess būtu

(vācu šlāgeris)

Veltījums Pēterim un Nelijai Frīdenbergs - Mieriņš
Tik nabaga jau nav neviena,
Kam nevaid saldu atmiņu.

Saturs

Iesāku ar rindām par sevi

Parādās mans brālis Jānis

Vecmāmiņa vai Mīļā

Mans krusttēvs Jānis Eizentāls - Jāņonkulis

Mans otrs krusttēvs Jānis Bekmanis

Mana krustmāte Kristīne Svile un viņas māsa

Šanas virsaitis grāfs MIķelis, Amālijas dēls Vanags - Kārlis Konrāds

Kalpones

Berta Ore jeb skroderdienas mūsmājās

Veļas mazgātāja Karlīne

Sētnieks Kārlis Kalniņš (saukts Ringolds)

Mūsu dzīvoklis (Rīgas 21)

Priekšnams

Zāle

Tēva kabinets jeb rakstāmistaba

Vecāku guļamistaba

Dzīvojamā istaba

Ēdamistaba

Vecāsmātes un Jāņa istaba

Vannas istaba

Virtuve

Ikdienu norise ziemas dzīvoklī

Teātra apmeklējumi

Atvadas no šī dzīvokļa

"Melnās" kāpnes

J. Dūņa grāmatu un rakstāmlietu veikals. Veikala ārējais izskats

Veikala iekārtojums

Pagrabs

Vēl par veikalu

Veikala 2. stāvs

Rīgas ielas 21 vienstāvu nams un jaunais nams

Spiestuve un sietuve

Rīgas iela 26

Ēveles pagasta "Eizentāli"

Mans vectēvs Jānis Eizentāls

Kristīne Misiņa jeb Kriķītis

Vēl dažas rindas pieminot vectēva māju

Kazarmju 4

Augusts Eizentāls jeb Augustonkulis

Viktors

Voldis

Aleksandrs Pārupe

Istabas vasarnīcas 2. stāvā pirms kara

Pirmais stāvs

Saimniecības ēka

"Reno"

Žogi

Dēļu šķūnis

"Saliņa"

Fontāns

Lauvas

Mazā upīte

Viesi

Dārza raža

Atvadas no vasarnīcas

Salānieši

Nobeigums

Iesāku ar rindām par sevi

Katrs darbs ar kautko jāsāk, tāpēc šīs atmiņas sākšu ar 1925. g. 20. maiju. Šajā dienā mani "saķēra" bērnu ķērāja vai modernāki sakot vecmāte. Pēc nostāstiem zinu, ka tā ir bijusi Valmieras mācītāja Majora sieva. Es piedzimu mana tēva, Valmieras grāmatizdevēja, grāmatu tirgotāja un spiestuves-sietuves īpašnieka Jāņa Dūņa namā Valmierā, Rīgas ielā 21 3. stāvā. Visu 3. stāvu aizņēma manu vecāku dzīvoklis un šis svarīgais notikums esot noticis 22.00 vakarā. Tēvs savam pirmdzimtajam jau bija nopircis dzelzs gultiņu ar spīdošām, noķelētām bumbām.
Nākošā dienā jauno māti un jauno Valmieras pilsoni ieradās apsveikt tēva veikala vecākā pārdevēja Emīlija Rožkalne un mātes uzticīgā draudzene, Valmieras pils. valdes sekretāre - mašīnrakstītāja Emma Grinberga. Viņas sveicienam atnesušas dzeltenas rozes.
No Ēveles atbrauca mana vecāmāte Emma Eizentāle un tā es nonācu viņas drošā kopšanā un uzraudzībā. Zināmas problēmas vecākiem radās ar vārda izvēli. Tie, kalendāru pētot, apstājās pie Ulda un Romāna. Galējā izvēle tomēr iznāca par labu pēdējam un tā jau laikam labi vien vārds izvēlēts jo mana dzīve ir bijusi tik raiba, ka noteikti par to varētu sarakstīts saistošu romānu (pie tam tas iznāktu ļoti apjomīgs)
Manas kristības notikušas 23. augustā. Bijusi skaista svētdiena un ap 17.00 sākuši ierasties viesi - to bijis vairāk kā 60. [Vecāku laulāšana notikusi 1924. g. 4.06. Rīgā, dzimtsarakstu nodaļā, tad tos salaulājis virsmācītājs Edgars Bergs (Pētera Krauklīša - no Deglava "Rīgas" dēls) savā dzīvoklī. Sekojušas vakariņas Virsnieku klubā. Valmierā viesības nav rīkotas, izsūtīti tika tēva paša salikti un nodrukāti paziņojumi. Tāpēc kristības rīkotas lielas].
Mani kristījis prāvests Ed. Pavasars (seniors). es esot dusējis uz krustmātes Kristīnes Sviles (mātes māsīca) rokām, krusttēvi bijuši mātes brālis Jānis Eizentāls un tirgotājs Jānis Bekmanis, kura veikals arī atradās Rīgas ielā 21, tikai vienstāva koka mājā, kuru nojauca lai uzceltu jauno 3 stāvu māju 1939-1940. gados.
Šinī dienā Valmierā bija nonākusi ziņa par Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica traģisko nāvi. Tad nu kristību viesi daudz runājuši un sprieduši par šo gadījumu. Latvija bija zaudējusi spēcīgu valstsvīru un varbūt šis gadījums arī vēlāk negatīvi atsaucās uz Latvijas likteni un līdz ar to uz manas ģimenes likteni.
Pēc kāda laika man uzradies kāds ādas iekaisums un ar to cīnījušies dažādi ārsti. Par šo cīņu liecināja daudzās zāļu pudelītes un smēru kārbiņas kuras vēlāk redzēju pieliekamā zem plauktiem. Ārsti tomēr šo kaiti pieveikuši un tā vai līdzīga kaite man piemetās ap 80. gadiem. No tās tiku vaļā ar Anāpas sauli un siltajām jūras peldēm. To iespaidā pat nemanīju kā pazuda šie izsitumi.

Parādās mans brālis Jānis

Viņš piedzima 1927. g. 14. aprīlī - Zaļā ceturtdienā. Kad viņš parādījās, to neatceros. Droši vien vecāmamma pieveda mani pie gultiņas, kurā dusēja jaunais pilsonis un teica: "Tas ir tavs brālītis" Jāņa piedzimšana saistīta ar drūmu noziegumu - vai nu 1926. g. beigās vai 1927. g. sākumā. Mūsu mājas 1. stāvā (apm. tur, kur vēlāka atradās centra aptiekas telpas daļa) bija tirgotāja Pētersona (draudzīga iesauka "Buržuks") veikals. Aizsargs Broža (Brēže) bija iegriezies šai veikalā skatīt kādu parocīgu šaujamo (pistoli vai revolveri). To nenopircis aizgājis iestarpināties Latviešu b-bas bufetē, sācis tur spēlēt kārtis, zaudējis visu naudu un bija aizgājis no biedrības.
Kaut veikals bijis jau slēgts, logā spīdējusi gaisma jo Pētersons kautko veikalā kārtojis. Broža ienācis pa sētas durvīm, teicis, ka gribot vēl aplūkot šaujamo. Pētersonam radušās aizdomas un tas, uz letes atrodošā papīra uzrakstījis ieroča pētnieka vārdu un uzvārdu. Broža nošāvis Pētersonu, sagrābis visu naudu no kases un devies atpakaļ spēlēt kārtis. Ātri visu nospēlējis, devies uz Āžkalnu slēpties. Pētersona sieva, nevarēdama viņu sagaidīt, atnākusi uz veikalu. Ieraudzījusi nošauto vīru, sākusi skaļi raudāt. Garām sētas durvīm gājis mūsu tēva grāmatvedis Kārlis Konrāds - Šanas virsaitis - iegājis veikalā, pārbijies, viņš paniski baidījās no šaujamajiem un šaušanas), skrējis
pa sētas kāpnēm uz mūsu dzīvokli 3. stāvā lai telefonētu policijai. Pats pārbijies, saucis "Slepkavas! slepkavas!" To dzirdēj, pārbijusies māte, viņa bija stāvoklī un šis pārbīlis, jo arī māte bija atbildīga, bija atstājis sekas uz gaidāmo Jāni.
Policija izsaukta, Brože tai pašā naktī notverts, vēlāk notiesāts un 1939. g. vai 1940. g. sākumā runāja, ka viņš sodu izcietis un Centrālcietumā izmācījies par audēju.
Jānis piedzima ar runas defektu, viņam veidojās sava valoda piem.: nauda - pujajā, puķe - lallalā u. t. t. Viņu veda pie Rīgas medicīnas spīdekļiem, bet tie neko nevarēja palīdzēt un teica: "Gaidiet, laikam vajaga viņu dziedēt. Tas viss radīja lielas raizes vecākiem. Pie Jāņa nāca skolotāja un viņu mācīja, valoda uzlabojās lēnām. Viņam lasīja priekšā pasakas un viņam sevišķi patika pasaka par kalēju. Tas tikmēr kalis dažādas lietas, kamēr vairāk nekas cits no dzelzs no dzelzs nav iznācis kā: "čiks". Jānim šī pasaka un sevišķi vārds "čiks" ļoti patika un tā viņu iesauca par "Čiku". Pēdējais Jāņa mājskolotājs bija tēva draugs kurlmēmo skolas direktors Pauls Kunstmanis, kas nodarbojās ar lasīt un rakstīt mācīšanu.
Ar grūtībām Jānis beidza pamatskolas 1., 2. un 3. klasi un tad jau bija jābrauc tur, uz kurieni sūtīja lielais tēvs un skolotājs un kur mācīties nevajadzēja. Tā Jānis vairāk nedabūja mācīties, jo bija jāstrādā un to viņš spēja un prata labi. Viņš arī lasīja grāmatas, kas viņam patika, rakstīja ar kļūdām: jauca "p" ar "b", "d" ar "t"4a
Mani bieži risinājušās domas, kā gan būtu veidojusies Jāņa dzīve, ja to nebūtu iespaidojusi šī slepkavība. Droši vien Jāņa attīstība nebūtu traucēta un viņš varētu būt, ja daži mani dēvē par gudru vai staigājošu enciklopēdiju, vēl zinošāks un ja tam vēl pievienoja Jāņa fizisko spēku viņš būtu daudz pārāks par mani un līdz tam viņam būtu arī citas kvalitātes sieva un bērni.
Kā nu liktenis lēmis, tā ir iznācis un nu viņš atdusas blakus savai mātei, vecmātei un Kriķītim. Lai viņam salda dusa par mūžu kas nebija viegls!
Domāju, ka pēdējie gadi ziemeļos viņam bija daudz vieglāki kā pēdējie gadi Valmierā, kaut arī atgūtā tēva vasarnīcā. Jācer, ka Lapsa un Juris, ņemot vērā dzīves dzelzs likumu*, kādreiz par visu saņems pelnīto. Droši vien Aina šo to no šīs likumības jau izbauda.


* Longins Ausējs - "Dzīves dzelzs ** likums" (šī grāmata man ir)
** Aina Jāni parasti nicinoši sauca par miljonāru, bet Jānis tomēr mūža beigās baudīja šo, to no tēva "miljonu" atliekām.

Vecmāmiņa vai Mīļā

Man nācies dzīvē sastapties tikai ar vienu vecomammu, manas mātesmāti Emmu Eizentāli (dzimusi Misiņa). Ar mana tēva vecākiem nav iznācis tikties pat manai mātei, jo tie miruši agri un atdusas Valmieras kapos. Te nu būtu jāpiemin, ka atceros, kā bērns būdams vecākiem gāju līdzi apkopt tēva vecāku kapus. Toreiz šai laukumiņā bez Jura un Kristīnes Dūņu kapu kopiņām vēl bija trešā. Šo trešo kopiņu rotāja plāksne ar uzrakstu Grieta Dūne. Iespējams, ka tā ir bijusi Jura Dūņa māte. Vēlāk no šīm 3 kopiņām izveidoja divas (lai būtu ērtāka apkopšana). Iespējams, ka Grietas kapa plāksne ir tur ierakta.
Pie manis un Jāņa nebija kāda guvernante vai vācu freilene kā tas ir bijis pie režisora Pētera Pētersona). Mūs uzraudzīja un par mums rūpējās un veica arī kādus saimnieciskus darbus ģimenē mana vecāmāte. Piemēram, ja kādreiz mums bija gadījusies kalpone (tās mainījās un dažreiz atkal atgriezās) adventiste un svinēja sestdienas, tad šajās dienās par ēdiena reizēm gādāja vecāmamma. Mēs bērni bijām viņu iesaukuši par "Mīļo" un vēlāk tā viņu sauca arī mūsu ģimenes pieaugušie.
Tā kā māte lielāko tiesu darbojās veikalā kā kasiere, mūs modināja, ģērba, ēdināja un veda pastaigās vecāmamma. Jānim, kā vārgākam un mazākam tika pievērsta lielāka uzmanība. Vecāmāte un Jānis gulēja savā guļamistabā.
Mana dzelzs gultiņa ar niķelētām bumbām atradās vecāku guļamistabā, blakus mātes gultai. Kad vēl nemācēju lasīt, vakaros pirms aizmigšanas līdu tēva gultā un viņi man lasīja priekšā pasakas, "Jaunības takas" un vēlāk Žila Verna "Jūras dibenā" un "Noslēpumu salu". Kad māte lasīšanu pārtrauca un lika mani gulēt, vienmēr lūdzu lai atļauj vēl paklausīties un tēvs teica: "Mācies lasīt pats!" Ar nepacietību gaidīju nākošo vakaru kad varēju klausīties tālāk kapteiņa Nemo vai "Noslēpumu salas kolonistu piedzīvojumos. Tagad man liekas savādi, ka Pēteris man apgalvoja, ka "Noslēpumu sala" nav interesanta. Es pats to gan labprāt pa laikam pārlasu.
Vecā fotogrāfijā varu skatīt, ka man (un vēlāk Jānim) bija lepni balti lakoti koka bērnu ratiņi ap prāviem riteņiem un pats tiku tērpts baltā kažociņā. Vēlāk laikam šie ratiņi aizceļoja uz Rencēniem pie mātes māsīcas Zelmas.
Vasarnīcā abi ar Jāni gulējām vienā istabā ar vecomammu. Pie manas gultiņas sienu greznoja kāda vācu mākslinieka lakota krāsaina gleznas reprodukcija. Tur varēja skatīt kā skaists eņģelis sargā zēnu un meiteni bīstamā kalnu takā. Toreiz domāju, ka Latvijā šādi kalni un bīstamas takas nav. Tomēr dzīvē man bijušas daudz bīstamākas takas un labi vien, ka mans eņģelis ir mani sargājis.
Toreiz Jāņu parkā vasarā nedēļas nogalēs notika balles un tad nu iemigu pūtēju orķestra deju mūzikas ieaijāts. Ziemās, bērnībā, varēja dzirdēt kā kareivji, soļojot no Kaugurmuižas uz Valmieras pirti, ierindā dzied.
Toreiz pieaugušiem atmiņās bija vēl nesenais 1. pasaules karš, dažādu varu maiņas, atbrīvošanās cīņas un Latvijas republikas nostiprināšanās. To daudzreiz pieaugušie pieminēja sarunās.
Vakaros tēvs uznācis no veikala lasīja "jaunākās ziņas" un "Atpūtu" To redaktors Jānis Kārkliņš bija tēva skolas biedrs Valmieras Tirdzniecības skolā. Es pētīju avīzes attēlus, jautāju kas tur attēlots, tēvs skaidroja un piemetināja: "Mācies lasīt"
Toreiz avīzes un lielāko daļu grāmatu iespieda gotu burtiem un tā nu iznāca, ka vecā māte ar ābeces un skolas grāmatu vecākām klasēm "Avots" vai "Strauts" (uz vāka bija ūdens plūsmas attēls), ar daudziem attēliem, palīdzību iemācīja mani lasīt "vecā drukā". Vēlāk apguvu arī "jauno druku" un kā pirmo laikam lasīju "Jaunības tēva" stāstu par kapteini Bobu Bartlefu.
nepatīkams bērnu pienākums bija dzerts zivju eļļu un tā nu reizi vai divas dienā vajadzēja dzert pa ēdamkarotei šīs eļļas garšas aizskalošanai.
Kādreiz, kad neklausījām, vecāmāte ķērās pie žagara palīdzības. Šim audzināšanas nolūkam tualetes priekštelpā bija nolikta slota no kuras vajadzīgā brīdī izrāva pa žagaram. Tagad Natašai šagaru aizvieto plastmasas mušu sitamais ar kuru uzplaukšķina Pēterim savā reizē
Reiz (abi ar Jāni) arī cietuši tā stingrāk no "soda ekspedīcijas" un iemetām šo slotu atejā (toreiz ūdens klozets mūsu mājā nebija). Viss jau būtu bijis labi, bet bija ziema un zobārtse rebeka Buša- Škļara bija ziņojusi, ak ateja aizsalusi. Nojautām iemeslu un domājām, ka labi nu nebūs.
Ieradās sētnieks Kaŗlis Kalniņš, kuru bija iesaukuši par Ringlodu (pēc finanšu ministra Ringloda Kalniņa) ar prāvu svaru bumbu, stieples rituli un brezenta cimdiem. Vecāmāte jau bija sagatavojusi šņabja glāzi un uzkodu, Ringolds spēcinājas. Tad man un Jānim par prieku, Ringolds paziņoja, ka vainīga var būt tikai zobārste "Šlarene"kas met atejā savus zobārstes lignīnus un vates kušķus.
Ringolds pāris reizes ļāva "ar švunku" krist atejas caurulē stiepulē piesietai svaru bumbai, šķērslis likvidējās. Pievācis amata rīkus un tos ietinis lupatā, Ringolds vēl nolamāja Šlareni, izmeta vēl vienu šņabi un devās projām. Tā mēs tikām sveikā cauri.
Ierakstīt no lapas otras puses.
Pie šī paša gadījuma jāpiezīmē, ka pilsētas "zeltu" pa naktīm izveda cietumnieku komanda ar pajūgos ievietotām mucām. Vēlāk pilsētas valde iegādājās firmas "Federal" "autovampīru" kas šo "zeltu" izsūca un aizveda ātrā tempā.
Mani jau ātri sāka gatavot skolai. Vienu ziemu, reizi nedēļā stundu ar mani darbojās pirmskolas vadītāja Cīruļa jaunkundze. Tad vienu ziemu reizi nedēļā apmeklēju skolotāju Žumbura jaunkundzi.
Tālāk sekoja mācības Pirmskolas (sarkanā 2stāvu ķieģeļu māja Dzirnavu ielā) 2. klasē un tad jau bija ceļš uz Valmieras 2. pamatskolu vecās slimnīcas tuvumā. (Ēka nav saglabājusies)Ierakstīt otrā pusē!
Pieminot šo labierīcību, nāk prātā kāds atgadījums no pamatskolas alikiem. Nolēmu iztaisīt kādu šāvienu, gāju uz Gaumīga veikalu kaimiņos un iegādājos sažas nepieciešamās vielas. Gaumīgs man tās laipni iesvēra, saņēma naudu.
Tikko kā biju ieradies mājās, māte uzskrēja no veikala un satraukta prasīja, vai tās ir sprāgstvielas? Žēl, bet bija jāatdod un tās tika iesviestas atejā, bet tad māte uztraucās: "Vai šīs vielas tur nesavienos un nesprāgs?"
Šis gadījums beidzās ar vārdiskiem brīdinājumiem par sprāgstvielu bīstamību.

Mans krusttēvs Jānis Eizentāls - Jāņonkulis

Viņš bija manas mātes brālis. Laikam Ēveles mācītājs bija viņa tēvam ieteicis pie kristībām dot arī otru - kāda bībeles darboņa Jeremāsa (Jeremijas) vārdu. Manai mātei otrs vārds bija Otīlija, bet viņas jaunākam brālim Vikotram otrs vārds bija ļoti skanīgs - Bonifācijs.
Jānis pēc skolas beigšanas bija darbojies Ēveles veikalā. Tad droši vien ar mana tēva palīdzību pārcēlies uz Valmieru un sācis darboties Jāņa Bekmaņa plaukstošā veikalā. Tas darbojās Rīgas ielā 21 - vienstāva mājā. Cik zinu, viņš darbojies veikalā, beidzis šofera kursus, vadīja Bekmaņa kravas auto un kā stāstīja vecāmāte, turpat namīpašuma sētā atrodošā saimniecības ēkas brūži (veļas mazgātavā), gaidot Ziemassvētku iepirkšanās "bumu", lielajā veļas katlā vārīja ne vienu vien porciju "īsto Dundagas sīrupu" no cukura un piedevām. To tirgoja Bekmaņa veikalā un namamātes to pirkušas, cepušas piparkūkas un slavējušas Dundagas sīrupa ražotājus.
Ir saglabājušies daži foto, kuros Jānis redzams pie Bekmaņa auto stūres un brīvdienās ar to veikti izbraukumi, gan ar Bekmaņa, gan manu vecāku piedalīšanos. Vienu tādu attēlu var aplūkot Vecpuišu parka restorānā pie sienas. Laikam brauciens noticis uz Ēveli, jo manai vecmammai rokās grābeklītis (laikam apmeklēti arī Ēveles kapi)
Bekmaņa veikalam, pārdzīvojot ziedu laikus un iedzīvojoties parādos, Jānim radās doma par sava veikala atvēršanu. Viņu atbalstīja mans tēvs, kurš bija kļuvis par Velēka nama Rīgas ielā 26 īpašnieku. Šinī namā neveicās tirgošana veikalniekam Geskam. Telpas atbrīvojās un tur Jānis (droši vien ar mana tēva palīdzību) atvēra savu pārtikas, saldumu un trauku veikalu. Jānis prata veikalu vadīt, piesaistīt pircējus. veikals plauka un konkurēja ar citiem šādiem veikaliem (piem. P. Pūka, Ed. Trēziņš).
Šis veikala plaukums turpinājās līdz pat tā nacionalizācijai 1940. g. preces un iekārtas aizveda un Jāņa karjera bija beigusies.
Kad mans tēvs iegādājās savu braucamo "Renault" firmas vieglo un vaļējo auto, Jānis vienmēr to stūrēja. Lai gan manam tēvam arī bija vadītāja tiesības, viņš tās izmantoja tikai dažas reizes.
Jānis ļoti bieži vakariņās sēdēja pie mūsu galda, svētdienas arī pusdienās.
Kad sāku atcerēties, viņš dzīvoja Rīgas ielas 21 sētas piebūvē pie tipogrāfijas, 2. stāvā. Tur viņam bija 3 istabas. Kāpņu telpā pie sienas bija tēva laiva ar diviem airiem, skaisti krāsota, bet maz lietota. Vēlāk tēvs to vēlāk uzdāvināja 2 tipogrāfijas darbiniekiem - jauniešiem. No kāpņu telpas varēja ieiet nelielā istabiņā kurā uz grīdas nokrauti bija bijušās tēva fotodarbnīcas stikla negatīvu arhīvi.
Kad vienstāva koka ēku noplēsa lai celtu jauno 3stāvu namu, Jānis pārcēlās bijušā sētnieka Kalniņa (ringolda) 2 istabu + virtuve dzīvoklī saimniecības ēkā virs brūža.
Vācu laikā viņš pārcēlās Rīgas ielas 21 otrā stāva zobārstes Rebekas Bušas-Škļaras dzīvoklī, jo pašai Rebekai, pēc vācu rasu tīrības idejām, bija jāpārceļas uz Valmieras cietumu un jādalās rūgtajā liktenī ar citiem Valmieras žīdiem.
Vācu laikā viņš strādāja Valmieras pils. valdē.
Jāņa "simpātija" bija Milda Bergmane, mūsu veikala kasiere. Kad Jānis atvēra savu veikalu, viņa iazgāja par kasieri pie viņa. Kautkas viņu attiecībās izjuka. Vecāmāte stāstīja, ka Milda, droši vien nepārdomāti, bija kautkā nepareizi izteikusies par Ja''na tēvu un tas bijis iemesls, ka viņu attiecības vairs neattīstījās. Milda strādāja par kasieri pie Jāņa līdz veikala nacionalizācijai.
Vācu laika Jāņa simpātija bija bijusi Anna Ūdre, bet viņa bij aatteikusies bēgt Jānim līdzi uz ārzemēm. Jānis ar māti un sļotāja Jāņa Daliņa ģimeni kopā devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Māte bija palikusi Kurzemē pie Vintena un Jānis aizbraucs tālāk. Pēc kara, viņš no Neapoles, kopā ar citiem emigrantiem braucis ar kuģi uz tālo Austrāliju. Uz kuģa iepazinies ar latvieti vārdā Milda, ar to uzsācis
kopēju ģimenes dzīvi, strādājis Pertas stacijā, Milda kādā ēdnīcā vai restorānā. Abi iegādājušies glītu namu, lolojuši 2 papagaiļus. Jānis stacijā cietis negadījumā tad bijis vieglākā darbā līdz pensijai. Ar sirds kaiti ievietots slimnīcā, jau solīta viņa izlaišana no slimnīcas, bet...
Tagad viņš kopā ar Mildu kremēti atdusas Pertas kapos.
ne viņa vecāki, ne arī viņš pats droši vien pat nesapņoja, ka viņš mūžu beigs Austrālijā, ka viņa māsa ar bērniem dzīvos aiz polārā loka un māsas vīrs mirs Obas krastos.

Mans otrs krusttēvs Jānis Bekmanis

Laikam viņš bija karojis, jo tā augšlūpa bij ievainota, sašūta un bija pašķība, šo defektu sedza ūsas.
Kad viņa veikals izbeidza darbību Rīgas ielā 21, viņš atvēra citā namā uz brāļa vārda nelielu veikaliņu, (liekas, namā pretim vecai pienotavai), Valmieras stacijas tuvumā viņam bija koka tupeļu darbnīca. Lielā Pārgaujas ugunsgrēka laikā tā izkūpēja dūmos.
Kad pirmo reizi atgriezos 1947. g. Valmierā, ejot kopā ar vecmāti, sastapām viņu uz ielas. Viņš teica, ka kādu vakaru lai aizejot pie viņa, viņš man palīdzēšot. Sastapt viņu vairs neizdevās, jo mums stāstīja, ka viņš aizbraucis uz Rīgu un ilgi nebrauca atpakaļ.
Tad izplatījās ziņa, ka Bekmanis Rīgā nogalināts un aplaupīts (viņš esot paslēpis sava veikala labākās mantas, pa klusam tās pārdevis). Pēc viņa nāves esot atrasta zelta nauda, iešūta viņa mētelī un laupītāji par to nav zinājuši. Droši vien viņš aprakts kādos Rīgas kapos.

Mana krustmāte Kristīne Svile un viņas māsa

Viņa bija manas mātes māsīca, skolotāja. Darbā nosūtīta uz Daugavpili (Latgalē valsts ierēdņiem pie algas bija piemaksas). Tur strādājusi baltkrievu skolā, apprecējusies ar skolas pārzini Bortkēviču (vai Botkēviču) ļoti solīdu kungu. Viņai bija 2 bērni. Valmierā viņu laikam satiku tikai reizi kad jau biju lielāks. Pēdējo reizi viņu satiku 1941. g. Daugavpils stacijā, kad viņa bija sameklējusi mūsu vagonu ešelonā. Pasniedza mātei drusku ēdamā, pārmija dažus teikumus
tad sargs lika viņai iet. Pēc atgriešanās ar viņu neiznāca tikties, ar viņas vīru tikamies Rencēnos, viņas māsas Zelmas Pastores bērēs.
Viņas māte, Sviļmāte, bija manas vecmammas māsa un bija precējusies ar Rencēnu mežsargu Svili. Kristīnei, vai kā mana vecmamma teica: Sviļu Krista bija māsa Emma. Viņa bija mācījusies Kaucmindē, tad vingrošanas skolotāju kursos un precējusies ar Juri Salmu. Arī viņa dzīvoja Daugavpilī un viņas vīrs dienēja Jātnieku pulkā kapteiņa pakāpē, un bija pulka komandiera adjutants - stalts slaiks vīrs ar šķindošiem piešiem pie zābakiem.
Viņam bija meita Guna, tagad pensionēta farmaceite Guna Skujiņa (no vīra šķīrusies) Rīgā. Vasarās viņi bruaca ciemos uz Skrundu pie vīra radiem un uz Rencēniem pie Emmas vecākiem. Tad arī viņi kopā vai kādreiz tikai Emma ar meitu viesojās pie mums.
Atceros reizi, kad Juris bija Valmierā dienesta uzdevumā - piedalījās zirgu pieņemšanās armijai komisijā. Vasarnīcā vakariņu laikā viesis tika cienāts ar ko stiprāku, interesanti stāstīja par komunistu kaitniecību, nodedzinātiem Jātnieku pulka staļļīem. Ērti staipot savas garās kājas zem galda, tas pašam nemanot, ar piešiem pamatīgi sašvīkāja grīdu.

Šanas virsaitis grāfs MIķelis, Amālijas dēls Vanags - Kārlis Konrāds

Viņu varēja uzskatīt gandrīz par mūsu ģimenes locekli. Viņs bija vecpuisis, dzīvoja nama Rīgas 21 bēniņos - lielā, garenā istabā. Tur pie loga stāvēja rakstāmgalds, aiz tā kapu (vai dārza) sols ar atzveltni un čuguna kājām. Vēl istabas inventārā ietilpa gulta, metāla statīvs ar mutes mazgājamo bļodu. Pie sienas karājās Šanas amata rīki - lielais Šanas pulkstenis (ciparnīca uz abām pusēm, pats pulkstenis diametrā ap 25 cm) uzvelkams.
Tas dāvana no šaniešiem). Vēl uz naglas karājās studenta cepure ar zaļu dibenu (vēlāk tā pazuda), lielais Šanas ordenis, baltmetala, šķautņains, uz tā āža galvas siluets un pudeles siluets, ar uzrakstu 40 %. Vēl istabu rotāja 2 iestiklotas Dailes teātra reklāmas vitrīnas ar aktieru attēliem.
Ziemā Šana ēda kopā ar mums 3 reizes dienā, vasarā, kad dzīvojām vasarnīcā, viņš ieradās vakariņās. Pusdienas uz veikalu vecākiem, Šanam (palielinātas tirdzniecības reizes arī pārdevējām), tika nestas speciālā 3 emaljetu trauku komplektā (menāžā). Tie bija montējami: uz nesamās stīpas. Šīs 3 menāžas bļodas mums labi noderēja visu Sibīrijas laiku.
Šanu apkopa viņa māsa, kura dzīvoja Pārgauja, Šanas tēva mājā. Esmu bijis liecinieks mātes sarunai ar Šanas māsu, kura bēdīgā balsī stāstīja: "Kundze, Kārlim vairs nav neviena palaga - laikam meitas aiznesušas" Māte atbildēja: "Tad jau lai meitas gādā jaunus". Vakarā māte sarunu pārstāstīja tēvam, tas smējās un teica: "Iedod nu viņam jaunus palagus"
Reiz biju klāt, kad tēvs veikalā Šanam teica: "Tev vajag jaunu uzvalku" Šana noņurdēja, ka esošais vēl labs. Tēvs jautāja: "Uz kuru veikalu iesim?" Gāju viņiem līdzi uz UStupa veikalu. Bodes zeļļi ar zīmuļiem aiz auss, škērītēm krūšu kabatā, ar sajūsmu apkalpoja Virsaiti, likdami uz letes vienu auduma baķi pēc otra un leilīdami "štofa"(auduma) kvalitāti. Izvēlējās (parasti viņi staigāja tikai tumšos uzvalkos), tēvs samaksāja un tad visi devāmies pie drēbnieka Goldberga tai pašā namā. 4
Šana bija interesants sarunu biedrs pie galda, tika vienmēr ielūgts arī mūsu viesos. Tā viņš darbojās tēva uzņēmumā līdz 1944. g. rudenim.

Kalpones

Vecāki bija aizņemti veikalā, vecāmāte uzraudzīja mani un brāli, un veica arī citus sīkus mājas darbus, virtuvē vienmēr rosījās kalponu, viņa uzkopa arī istabas, vasarā palīdzēja dārzā ravēt vai lasīt ogas. Kā pilsētas dzīvoklī, tā vasarnīcā bija atsevišķas istabiņas ar inventāru kalponei.
Dažas dzīvoja ilgi, citas mainījās ātrāk. Bija arī tādas, kuras pēc laika atkal atgriezās. Viņu vidū bija arī sektantes, kas nestrādāja sestdienā. Tad ēdineu gatavoja vecāmāte vai māte. Cik atceros, alga viņām bija 30 Ls mēnesī pie visa brīva. Svētkos viņām dāvināja audumu kleitām.

Berta Ore jeb skroderdienas mūsmājās

Pēc vajadzības, pie mums, parasti ziemā, ieradās šuvēja Berta. Ēdamistabā pie loga tika nolikts galds ar šujmašīnu. Berta parasti šuva drēbes mums ar brāli, dažreiz arī kādu kleitu vecai mātei.
Ziemas uzvalciņi tika šūti, izārdot tēva lietotās žaketes, drēbi griežot uz otru pusi. Bikses protams īsas, svārciņi pēc angļu vai vācu modes ar vertikalām 2 platām vīlēm vai iešuvēm, cauri tām gāja josta. Vasaras drēbēm audums tika pirkts jauns.
Man pieaugot, nācās cīnīties par garām biksēm, biksēm ar siksnu, un nevis ar "klapi". Skolas formas
šuva drēbnieks, tāpat mēteļus.

Veļas mazgātāja Karlīne

Tā bija dūšīga sieva, nāca reizi mēnesī un darbojās veļas mazgāšanas brīžos ar veļas masgājamiem koka trijkājiem, slapjas veļas izgriezēju un gumijas valcēm (wringer) un restēs iemūrētiem ūdens katliem. Ziemā veļu žāva bēniņos, vasarā auklas izvilka starp ābelēm.
PIlsētā brūzītis bija saimniecības ēkā, vasarnīcā turpat. Veļu gludināja gan kalpone, vecāmāte un meita. Gludeklis bija elektriskais. Kādreiz, kad tas bija sabojājies, vecāmāte ķērās pie ogļu "pletīzera". Māte Sibīrijā nožēloja, ka šī manta nav paņemta līdzi. Palagi un dvieļi gan papriekšu tika nesti uz veļas rulli. Laikam 1939. g. beigās vai 1940. g. sākumā tika šāds rullis iegādāts un novietots bij. Šanas istabā (viņš bija pārgājis dzīvot jaunās mājas bēniņos).
Šī ruļļa darbības princips bija šāds: palagi vai dvieļi tika satīti uz gludas koka ass un tad šai asij pāri braukāja ar akmeņiem piekrautu gludu kasti.
Virtuves dvieļus vecāmāte "burzīja" ar koka vāli (bungu). Tad šie linu dvieļi kļuva gludi un mīksti.

Sētnieks Kārlis Kalniņš (saukts Ringolds)

Tas bija vecāks vīrs, iesauku Ringolds dabūjis no finansu ministra Ringolda Kalniņa. Viņam bija sieva Minna, dēls kara laikos aizklīdis Krievijā un tur palicis. Viņš apdzīvoja Rīgas 21 saimniecības ēkas 2. stāva 2 vai 3 istabu dzīvokli ar virtuvi.
Ringolda aprūpē bija balts ērzelis Miška, ar to tas bruaca uz staciju un veda kravas veikalam un spiestuvei. Bieži viņš rukāja par pavadzīmēm, kravas dublikātiem. Viņs ar Minnu pārmiaņus slaucīja ielu, sētu. Saimniecības ēkas vienā nodalījumā bija elektriskais malkas zāģis. Uz malkas zāģēšanu un skaldīšanu ieradās 4 - 5 vīru cietumnieku komanda ar uzraugu. Tēvs deva rīkojumu vārīt priekš viņiem pusdienā bagātīgu kāpostu zupu. Tā līdz ar maizi un sviestu un taukiem tika nogādāta darba vietā un pusdienoja ar cietumniekiem kopā arī sargs. Tēvs vēl viņiem atnesa papirosus "Sports" pakas (pa 10 paciņām pakā).
Ringolds vasarnīcā ara un ecēja zemi, pļāva sienu. Viņš arī piegādāja malku virtuvēm ziemā un vasarā. Ap 1938-39. g. viņš tēvam ziņoja, ka ar "Mišku" esot cauri Mišku aizveda uz vasarnīcu pei Ringolda izraktas bedres. Mātes brālis (kā mednieks) izdarīja žēlastības šāvienu un Miška iekrita bedrē, tika aprakts. Vēlāk viņam blakus iegūlās mūsu melnais vilku suns "Kabe" - vārdu guvis no burtnīcu romāna-bestsellera "Old Vaverlī", kurā darbojās zāļu virs Kabe.
Jaunu zirgu negādāja, transporta darbus izpildīja smagās ormanis Šics.
Kļuvis vecāks, Ringolds darbu atstāja un viņa vietā nāca kāds cits. Ringoldu satiku vēl pēc kara, kad atgriezos pirmo reizi. Viņš bija kļuvis ļoti dievbijīgs un runā ietvēra bībeles vārdus.

Mūsu dzīvoklis (Rīgas 21)

Kāpjam pa "parādes trepēm".
No Rīgas ielas puses pieeju pie nama ieejas durvīm. Tās stabilas beicētas tumši sarkanā krāsā, durvis nav gludas bet ir aŗi izrotātas ar koka izciļņiem. Durvīs lodziņi ar dekoratīvām restēm. Cementa kāpieni ved uz augšu. Blakus kāpņu laidiena sākumam neliela brīva vieta un pa to var nokļūt zem kāpņu laidiena. Te nu jāatcerās kāda ne visai patīkama epizode. Nācām visa ģimene no teātra izrādes vai kino. Tēvs atver durvis, ieejam tumšajā kapņu telpā un pēkšņi viņam priekšā izlec no patrepes sieviete, plāta rokas un sauc: "Asinis, asinis". Pārsteigums nepatīkams. Valmieras Pīļu Anniņa - sieviete ar sajukumu galvā ir atradusi sev naktsmītni zem kāpnēm un ir iztraucēta no dusas. Viņa arī dienas laikā ejot pa Rigas ielu mēdza skaitīt savu firmas pantiņu par asinīm.
Nākošajā dienā tēvs pasūtīja savam koka meistaram Andrejam Kalējam glītu aizžogojumu un pieeja patrepei bija slēgta. Toēr nākot vēlu mājās, kad sēta vārti bija slēgta, vajadzēja vien ar bažām vērt parādes durvis.
2. stāvā bija durvis zobārstes Rebekas Bušas-Škļaras dzīvoklī un durvis uz 2. stāva balkonu. 3 stāva durvis rotāja misiņa plāksnīte ar smalkiem burtiem: J. Dūnis. Blakus bija 3. stāva balkona durvis. Šo balkonu izmantojām lai vērotu svētku gājienus, bēres ar ugunsdzēsēju piedalīšanos. Tās bija iespaidīgas: virs ugunsdzēsēja auto bija saliekamas kāpnes, uz tām novietots zārks, katrā pusē auto ugunsdzēsēji ar petrolejas lāpām, orķestris spēlē sēru mūziku. Pirms auto, ormanī veda mācītāju, aiz auto piederīgie (sievietēm segas klāj melni, caurspīdīgi "šleijeri"), pārējie pavadītāji, ugunsdzēsēji. No kapiem ugunsdzēsēji atgriezās ar jautru maršu, jo dzīve turpinājās.
Varēja vērot, kā kareivji ar dziesmu no Kaugurmuižas gāja uz pilsētas pirti. Kādreiz šo balkonu izmantoja arī fotogrāfs Zemvalds vai cits viņa kolēģis.
Tomēr visinetersantākie bija svētku gājieni 18. novembrī un 15. maijā no vecā tirgus laukuma pie baznīcas uz "noru" - laukumu pie kara pārvaldes. Piedalījās armija, aizsargi, skolas, biedrības. Plīvoja karogi, spēlēja orķestri. Ļoti svinīgs bija gājiens uz kapiem pie kritušo karavīru pieminekļiem. Vienu gadu gāja uz Centra, otru uz Dīvala kapiem. Šie gājieni bija efektīgi, vakara tumsā liesmoja lāpas.

Priekšnams

Šī telpa ir šaura bet garena. Pie loga ielas pusē neliels apaļs galdiņš, pie sienas ozolkoka drēbju karamais ar paaugstiem "irbuļiem vai tapām" cepuru novietošanai. Aiz šiem cepuru turētājiem bija nolikts rullis, kurā bija satītas reprezentatīvās dziesmu svētku, tūrisma un latviešu kinofilmu krāsainie reklāmplakāti. Pie otras sienas atradās salocīts kāršu jeb smalki sakot lomber galdiņš. Viņš biaj apklāts ar sarkana samta galdautu (domaju no tēva kādreizējās foto studijas)
Šis kāršu galdiņš tika iznests zālē pāris reizes gadā kad pi etēva ieradās daži kungi uz preferansa vai zolītes spēlēm. Šī smalkā galdiņa vidējo daļu klāja zaļš tūka audums. Atvilktnē atradās krīts (rakstīšanai uz tūka), apaļa birstīte rakstītā nodzēšanai. Kārbiņa ar plastmasas zētoniem un domino spēles komplekts. Pie sienas bija ierāmēts prāvs foto - Valmieras dziesmu svētku dziedātāji.

Zāle

Atverot priekšnama durvis ienākam šinī telpā ar 2 logiem. Pretīm priekšnama durvīm zāles pretējā sienā stiklotas (atsevišķas nelielas rūtis ar slīpētām malām, vidū ar matējuma stīgām - varbūt to saucas ledus imitācija) durvis uz tēva kabinetu. Pa kreisi no šīm durvīm stūrī liels stāvspogulis melna koka rāmī. Uz tā nelielā vidus galdiņa logu tuvumā izvietoti nelieli slīpēti apaļi puķu galdiņi, tie laikam kādreiz rotājuši kādu muižu, pirkti Rīgā, antikvariātā. Pie zāles griestiem lustra ar laikam 5 spuldzēm. Sienu uz kabineta pusi izgaismo 2 brā
Pie sienas uz priekšnamu melns Kļaviņa pianino. Uz to 2 porcelāna svečturi, nošu kaudzite. Pie pianino melns skrūvējams sēdēklis.
Zālē bija mēbeļu komplekts. (domāju, no tēva foto studijas). To bija domāts nomainīt jaunajā dzīvoklī, krēsli, 2 krēsli ar roku atzevltnēm un dīvāns bija no melna, ar kokgriezumiem koka. Polsterējums bija no dzelteni zaļa zīdaina plīša. UZ dīvāna 2 skaisti izšūti spilveni. Dīvānā priekšā melns galdiņš un uz tā patinētas bronzas pelnutrauks kamē
lis pa 2 kārtām (tas domāts sērkociņu kastīšu uzmaukšanai. Sienas rotāja gleznas un akvareļi, skaistos rāmjos. Ievērojamākās bija Eduarda Brencēna gleznas "Mātes lāsts". Tās attēlu var aplūkot grāmatā "Latv. tēlotāja mēksla - 1981" - 114 lpp. Tā bija ļoti iespaidīga - sevišķi uz mani bērna gados. Otra lielā Brencēna glezna "Krīvu krīvs" ar latviešu senču dzīves attēlu, daudzfigūru, krāsaina. Senči vēroja šo krīvu krīvu. Bija redzams arī atgulies liels suns. Esmu lasījis, ka Brencēns taupījis redzi un gleznojis zaļganos toņos. Tāpēc uzsvēru gleznas krāsainību. Trešā glezna "Zeina māja" pie veciem kapiem. Tajā varēja redzēt bez mājs arī kazu, kas ganās.
Ūdera grafika "Atvadas", kuru tagad var skatīt vācu laikā izdotā Ūdera darbu grāmatiņā - 33. lpp. Pāris Valmieras gleznotāja "Aleksandra Petrova jūras ainavas, cēsnieka Ernesta Ābeles "Gaujas senleja", Viļa Krūmiņa guāša "Lāčplēsis" (to var skatīt tēva izdotā Līgotņu Jēkaba "Latv. lit. vēsturē). "Ak, lakstīgala, nedziedi..."(savā laikā attēls publicēts žurnālā "Atpūta") Vēl pie klavierēm bija neliela mācītāja K. Beldara portreja - reljefs kokgriezums uz brūni beicēta finiera pamata.
Grīdu pie dīvāna sedza palags. Stūrī pie klavierēm biaj durvis uz koridoru. Parasti šī telpa bija tukša, ziemā viesību laikā tā atdzīvojās. Pāris reizes atceros pat muzicēsanu. Tad kurlmēno skolas direktors Paulis Kunstmanis spēlēja vijoli. zobārste Blumberga viņu pavadīja uz klavierēm. Uz Ziemassvētkeim sētnieks atveda prāvu eglīti, tā tika koši izrotāta. 24. decembrī eglīti dedzināja ģimenei. Kad abi ar brāli bijām mazi, pie parādes durvīm zvanīja, mūs sūtīja atvērt un ieradās rūķis garu bārdu, sarkanu cepuri un dāvanu maisu, rokā žagari. Kad jau kļuvām lielāki, atra'dam rūķa bārdu vecāsmātes kumodē, uzminējām, kā rūķi tēlo mātes draudzene Emma Grīnberga un rūķis vairs nenāca. Pēc eglītes sekoja vakariņas ēdamistabā.
25. 2. ar pusdienas vilcienu ieradās tēva brāļa ģimene no Cēsīm. Dažreiz to sagaidījām stacijā un tad ar viegliem ormaņiem jeb kā tos parasti sauca "fūrmaņi" braucām kamanās, svaniņiem skanot, uz mūsu māju. Tika pusdie-
pusdienots, vēlreiz dedzināja eglīti. Pēc vakariņām viesi brauca uz staciju. Eglīte savā rotājumā stāvēja līdz Zvaigznes dienai un tad, zaudējusi rotājumus, devās pa ceļu, pa kuru aiziet visas Ziemassvētku eglītes.
Kad gāju otrā klasē, Iemetēja "freilene", kur ano 1. klases mācīja man vācu valdou, sāka man mācīt arī klavieru spēli. Tā nu mani sevišķi neaizrāva, katru dienu zālē vajadzēja stundu spēlēt. Laiku uzņēma vecāmāte. Kad jau kļuvu gudrāks, starp nošu lapām turēju kādu plānāku grāmatu, lasīju un pirkstu automātiski spēlēja kādus Hanova pirkstu vingrinājumus.
Tā kā biju sīks zēns un daudz lasīju, dāmas, kas viesojās pie mātes, teica: "Romītis tik vājš un bāls, viņš par daudz lasa." Tad nu bez zivju eļļas karotes, vajadzēja dzert saldo krējumu. Lasīšana tika ierobežota, tēva kabinets noslēgts un uz grāmatu plauktiem varēju ar skumjām raudzīties pa stikloto durvju slīpēto rūšu malām. Durvis jau bija aizslēgtas.
Kā katrs cietumnieks domā kā izbēgt, tā es domāju kā piekļūt pie grāmatām. Viens veids bija mīkstināt vecāsmātes sirdi un tā kādreiz mani ielaida kabinetā, citreiz uz savu roku meklēju noslēpto atslēgu un atrodu. Tad nu grāmatas ņemu vairāk un slēpu dažādās vietās. Visvairāk mani tomēr pievilka stiklotās durvis. Pa tām varēja redzēt, ka šo durvju atslēga, kabineta pusē, atslēgas caurumā.
Stikla rūtis biaj iestiprinātas ar līstītēm un skruvēm no zāles puses. Tad nu izdevigā brīdī atskrūveju skrūves, izņēmu stiklu. Atlika iebāzt roku, atslēgt durvis, paņemt grāmatas, atlikt stiklu, aizskrūvēt. Durvis neaizslēdzu un varēju tikt kabinetā, kamēr neatklāju, ka durvis nav aizslēgtas. To, ko māte sākumā izskaidroja ar "aizmāršību", bet vēlāk jau radās aizdomas, bet atklāts netiku. Ne jau par velti biju studējis Vollesu un citus kriminālromānu klasiķus.

Tēva kabinets jeb rakstāmistaba

Šo telpu varētu uzskatīt par greznāko mūsu dzīvoklī. Ieejot pa stiklotajām durvīm, skatam pavērās pretējā siena, visa no grīdas līdz griestiem, melni grāmatu plauktos. Ap sienas vidu plauktos neliels iebūvēts skapītis suvenīriem. Durvju vidus
daļu rotā reljefi kokā griezta pūce. Tā, kā gudrības simbols, sēž uz pāris grāmatām . Gar malām slīpi stikli. Skapī dažas porcelāna figūriņas, mātes dāvinātais grezns šaha komplekts pulēta koka kastiņā. Bez dažiem citiem suvenīriem no tēva ārzemju ceļojumiem, šāviņa misiņa uzgaļa daļa un neliels, sarūsējis dzeloņstieples gabals - tie atrasti Nāves salā! Uz skapīša atslēgas pakārst varens spieķis, gatavots no nomizota jauna ozoliņa beicēts brūngani, pulēts. To rotā 3 sudraba monogrammas: E. R., J. L. un E. Grinbergas paraksts. Spieķis dāvana tēvam kādā jubilejā.
Pie loga melns rakstāmgalds ar zaļa tvīda klātu vidu. Uz galda telefons (viņš savienots ar aparātiem veikalā un veikala 2. stāva kantori. Vakaros veikalā sadalītājā iestāda uz dzīvokļa aparātu un tad var zvanīt kur vēlas). Uz galda vēl slīpēta, pelēka marmora tintnīca, ādas piezīmju bloks ar sudrabā rotātu vāku. Vēl pāris porcelāna figūriņas no Austrijas. 1938. g. Ziemassvētkos māte dāvāja tēvam rakstāmgalda lampu. Kokā grieztā pūce sēž uz 3 dažāda lieluma grāmatām. Virs pūces skaists kupols, pūcei acīs dzeltenas mazas spuldžites. Māte šo lampu pasūtīja savam tēva brālim Augustam Eizenšteinam. To Rīgā izgatavojis mākslinieks, Kaste ar lampu nosūtīta uz mātes brāļa veikalu. Slepeni atnesta, izsaiņota un paslēpta zem kāršu galda. Īstā brīdī to novietoja uz rakstām galda, pievienoja strāvai, tumšā istabā kvēloja dzelteneas pūces acis un man tēvs bija jāpasauc pie telefona. Tā viņš ieraudzīja šo dāvanu.
Abpus rakstāmgaldam atradās melni krēsli ar muguras un roku balstiem, sēdēkļi ar brūnu ādu, piesistu ar dekoratīvām nagliņām. Rakstāmgalda atvilktnēs glabājas 2 lieli objektīvi no tēva kādreizējās fotostudijas lielajām kamerām, daudzi mākslinieku orģinālzīmējumi - vāki vai ilustrācijas tēva izdotām grāmatām un daudz kas interesants, piem., 9x12 plašu fotoaparāts, no zaļām stikla pērlītēm gatavots lampas abažūrs, laikam arī no fotostudijas, vairāki vācu tipogrāfiju piederumu firmu mākslinieciskie kalendāri (piesūtīti tēvam). Vienā rakstāmglada skapī glabājās sudrāvaltam malām un rokturu liels kristala salduma
trauks ar šokolādes konfektēm, riekstiem un riekstu spiežamām standziņām. Šis trauks bija tirgotāja Bekmaņa dāvan vecākiem kāzās. Arī otrā skapīša atvilknes glabāja daudz ko interesantu.
Kabinetā atradās 2 tumši brūnas ādas skaisti klubrēsli, tāds pats dīvāns. Starp klubkrēsliem melns apaļš galds, uz tā skaista kristāla vāze. Virs dīvāna tēva cecāku palielināts foto melnā rāmī, virs durvīm uz vecāku guļamistabu mākslinieka Turaksa eļļas glezna; tēva vecāku kapu vieta Valmieras kapos (šādu pat gleznu mākslinieks bija pārdevis tēva brālim un tā rotāja viņa dzīvokli Cēsīs).
Ja tēvs sēdēja pie rakstāmgalda, viņš raudzījās mākslinieka Pētera Kundziņa gleznā "Ilgas" - apakšā priekšpusē ērkšķu žogs, 2 rokas paceltas uz augšu pretim krustceļa zvaigznei. Varbūt tēvs kādreiz tā raudzījās debesīs, atrasdamies ieslodzīts nometnē...
(Šīs gleznas attēlu var apskatīt grāmatā "Latviešu tēlotāja māksla 1981 - 102. lpp.) Mākslinieks Kundziņš 1918.-1919. g. strādādams Valmierā, bija dzīvojis tēva dzivokļa vienā istabā - laikam tajā, kur vēlāk gulēja Jānis un vecmamma. Aŗi Krišjāņa Barona dēls Kārlis reiz ir dzīvojis kādā no tēva dzīvokļa istabām.
Kabineta griestus rotāja mākslinieka L. Reguta kokā griezta melna pūce ar stikla acīm, zem tās 5 vai 6 lampu plafoni ar lampām, visu šo konstrukciju turēja pie griestiem virpotu, melna koka garenas pērļu vai zīļu virtenes. Kreisā pusē pie guļamistabas durvīm atradās kamīns ar jūgendstila rotājumiem.
Grāmatu plauktos atradās grāmatas latviešu, krievu un vācu valodā. Vairāksējumu kopotie izdevumi, kopotie raksti, ?. Žurnāla "Atpūta" gada gājumi (viens gads 2 sējumos). Šos sējumus mīlēju lasīt un pētīt kad slimoju. Dažreiz, lai pabeigtu kādu interesantu romānu, vajadzēja pat paberzēt termometru, lai nebūtu jāiet skolā. Bija interesantie žurnāli "Svari"Programa "Grāmata par sviestu"
Dāmu pastāgie teicieni: "Cik gan Romītis ir vājš (vai bāls), iespaidoja māti. Ja mūs dienās pret Irāku pielieto programmu "Pārtika pret naftu", tad toreiz māte droši vien apspriežoties ar tēvu, piedāvāja man iespēju iegūt grāmatu - tikai man par to jāapēd 1 kg sviesta. Mad iedeva naudu, gāju uz Valmieras pienotavas veikalu un nopirku kilogramu eksportsviesta. Tad nu šis sviests atsevišķi glabājās pieliekamā un pirms ēdienreizēm nesu to uz ēdmaistabu un biezā kārtā to ziedu uz maizes brokastīs, labs sviesta klucītis vienmēr papildināja otros ēdienus pusdienās vai silto ēdienu vakariņās.
Par nožēlu sviesta kilograms krītas lēni, es lietoju to arvien vairāk un beidzot varēju ziņot mātei, ka laiks izvēlēties veikalā grāmatu. Protams, izvēlējos glīti iesietas, pēc iespējas biezas, ilustrētas. Tā sviesta kampaņas laikā,vismaz pāris gados, ieguvu skaistas grāmatas. Atceros Gulbja izdoto nesaīsināto "Robinsons Krūzo", Lāča "Vecā jūrnieka ligzda" 3 zili iesietos sējumos, kursu rotāja sudrabotas kaijas skaitījās kā 3 atsevišķas grāmatas = 3 kg sviesta. Ieguvu arī lidotāja Herberta Cukura fantastisko romānu "Starp zemi un sauli" un vēl vairākas citas grāmatas.
Varu apskaust Pēteri: dodu viņam interesantākās grāmatas, bet viņš dod priekšroku TV un ir par nožēlu slinks lasītājs. Lai viņam mans veltījums:
"Cik spēdams lasi grāmatas,
Tās prātu pacilā!"
Kaut gan noliku iestājeksāmensu institūtā un tikām apsveikti kā nākošie studenti, lai tikai gaidot izsaukumu...
Nepalīdzēja manas sūdzības no Maskavu, bet vai tāpēc es nsokumu. Cītīgi cilāju savu prātu ar grāmatān un laikam jau ne par velti, strādājot PMK mani sauca par staigājošo enciklopēdiju.
"Nedēļa", "Jaunības tekas". Vismaz pāris plauktu bija ar bērnu un jaunatnes literatūru - arī vācu valodā. Vienā plauktā bija sena "Salāniešu"mājas bībele ādas apvilktos koka vākos ar misiņa sprādzēm. CIk atceros, kamīnu kurināja ļoti reti. LAikam redzēju to tēva iekurtu pāris reizes.

Vecāku guļamistaba

Guļamistabas iekārta bija no gaiša ozola koka, skapis art ovālu spoguli, 2 gultas starp tām naktsgaldiņš. Kumode un zāļu skapītis. Kad biju mazs, gulēju dzelzs gultiņā uz salmu matrača kabineta sienas pusē, bakus mātes gultai. Tēva gulta bija loga pusē. Pa šo logu varēja vērot sētu. Pie šīs sienas kādeiz bija Augusta Eizentāla gleznota sienas sega uz sarkana, bieza auduma. Tur bija attēlots amors ar bultām (varbūt tā bija Augusta dāvana vecāku kāzās). Vēlāk šī sienas sega rotāja sienu vecāsmātes istabā. Tad pie šīs sienas atradās mākslinieka Drauļa skaisti akvarelīs "Bērzu birzs" - tās attēls ievietots vienā no Līgotņa "Latv. literat. vēstures" daļā.
Vēl bija puķu galdiņš ar palmu. Pie griestiem bronzas vienspuldzes lustra rotāta ar stikla caurulīšu karuļiem. Uz naktsskapīša virspuses stāvēja 2 lampiņu "Rigafons", to nomainījas 4 lampiņu uztvērējs un beidzot lielais VEF - 7 lampiņu uztvērējs. Pie radio bija arī naktslampiņa, pulkstenis un Voldemāra Dūņa dāvātā Rozentāla gleznas "Laidiet bērniņus pie manis" iespiesta reprodukcija, ierāmēta gaisā ozola rāmī.
Stūrī pie skapja bija mazgājamais galds (gaiša ozola) ar biezu fajansa bļodu un fajansa ūdens krūze. Blakus karājās tēva rītasvārki, tumši zila bieza auduma ar mēnešiem un zvaigznēm. Vēlāk mazgājamais galds tika novākts un mazgāšanās notika vannas istabā.
Uz grīdas, starp gultām, ģērēta āpša āda, malas apšūtas ar robotu,
zaļu tūku. Āpsis nobraukts, braucot ar "Reno". Vēlāk padilušo āpsi nomainīja ģērēta stirpnas buka āda. To bija nošāvis mātes brālis.
Kad slimoju, mani lika gulēt tēva gultā pie loga, lai varētu pētīt "atpūtas" sējumus.
Tēvs vakarā gultā lasīja ilgi. Māte teica: "Atpūties, guli!" Tēvs atbildēja "Man grāmata labākā atpūta". Viņš arī bija izlasījis visas savas bibliotēkas grāmatas. Tās ko es izlasīju no šīs bibliotēkas (un tas nebija maz), no šī grāmatu krājuma, kas sadedzis, saglabājušās tikai manā atmiņā.

Dzīvojamā istaba

Šī istaba tā saucās tāpēc,ka vakaros vai brīvdienās te visvairāk uzturējās ģimenes locekļi. Viņā var nokļūt pa durvīm no guļamistabas. Otras durvis pretējās sienas stūrī ved uz garo koridoru.
Istabā zaļgans dīvāns. Vēlāk viņš tika pārvietots uz vasarnīcu un vē vēlāk tas atradās "Salēniešu" lielajā istabā. To dīvānu nomainīja moderna, galdniekmeistara Ķirpja gatavota liela tahta. Tā naktīs bija mana guļasvieta tad, kad no dzelzs gultiņas blakus mātes gultai, pārcēlos uz zaļo dīvānu un tad uz tahtu.
Kad mēs ar brāli bijām mazi, tika pasūtīts zems, apaļš galds ar divām atvilktne, balti krāsots. Pie galda bija atbilstoša augstuma 2 krēsliņi. Kad paaugāmies, gada un krēslu kājas tika pagarinātas. Pie galda rotaļājāmies, spēlējām riču-raču. Kādreiz šīs spēles spēlēja ar mums vecāmāte vai vecāki. Spēlējām arī lielo domino (kauliņu acu skaits sākot ar 9 un zemāk). Likām saliekamos bilžu klucīšus, spēlējām lotto, melno Pēteri.
Uz grīdas salikām mākslinieka Reguta konstruēto saliekamās figūras. Tajās bija katrā 2 dažādas konfigurācijas savienojamie lementi. Nekur citur šādas savienoajmas figūras neesmu vairs redzējis.
Mums bija arī 2 dzelteni, mazi, uzvelkami sacīkšu auto, pelēks koka lielgabals, finiera detaļu cietoksnis ar alvas zaldātiņu komplektu. Koka lokomotīve ar pāris vagoniem un vēl citas mantiņas. Vēlāk nāca klāt izzāģēšana ar finiera zāģīti pēc paraugu grāmatām.
Kad šāku skolas gaitas man ar galu pie loga bija rakstāmgaldiņš un etažere grāmatām. Virs galdiņa stundu plāns. Istabā bija arī pāris zili-balti krāsoti vienkārši krēsli. Blakus koridora durvīm izšūta soma vecām avīzēm, noplēšamais kalendārs. Starp krāsni un guļamistabu bija stūri ar aizvelkamu aizkaru. Tur glabājās guļam piederumi. Tos vakrā klāja uz tahtas, no rītiem novilka ar aizkara.
Decembra sākumā, kādā vakarā, virtuvē,piedaloties mātei, vecaimātei, kalponei un protams ar mani kā novērotāju, lielā, dziļā, baltā emaljas bļodā tika iejaukta piparkūku mīkla. Tur vajadzēja gan sīrupu, gan potašu, briežragu sāli, garšvielas, medu un, protams, miltus. Viss tika samīcīts bļoda apsegta un novietota dzīvojamās istabas stūrī aiz aizkara. Vismaz reizi nedēļā vecāmāte to pārmīcīja.
Tā kā ēdamistaba tika uzskatīta par vēsu, kad bijām maz, ēdām pie mūšu apaļā galdiņa. Kad vakarā tēvs atnāca no veikala, uz dīvāna viņš lasīja "Jaunākās ziņas". Līdz 1934. g. tās iespieda "vecajā drukā". To biju iemācīies pa priekšu un kad jau biju skolnieks, bieži tēvam pār plecu tvēru avīzes jaunumus. Vēlāk jau avīzi man iedeva un dažus rakstus par smagiem noziegumiem teica man nelasīt. Mani jau vairāk interesēja avīzes saistošie romāni turpinājumos. 30. gad. beigās es jau cītīgi lasīju par karu Abesīnijā, Cukura lidojumiem uz Gambiju un Japānu un tas jau bija jālasa par Austrijas, Čehijas ieņemšanu, karu Polijā un tad jau briesmas bija arī pie Latvijas robežas.
Vakaros kādreiz tēvs ar mātes brāli un mātes tēva brāli Augustu (viņi ziemās viesojās pie mums ilgāku laiku un dienās veica kādu daiļkrāsošanas darbu) spēlēja kārtis (500, 1000). Kādreiz tie dzēra karstvīnu un Augusts stāstīja par dzīvi undarbu Rīgā. vecā gada vakarā vecāmāte uz apalā galdiņa nolika bļodu ar varītiem sausiem zirņiem.
Spuldzi pie griestiem sedza zaļgans abažūrs.
Koridors
Izejot no dzīvojamās istabas koridorī, nonācām tā paplašinājumā. Vienas durvis no stūra veda zālē, durvis uz sētas pusi veda šaurā telpā, kuras galā pa durvīm varēja nonākt tualetē. Vēl koridora durvis bija ar "zelta" (protams misiņa) atslēgu uz sētas kāpnēm. Atstarpē starp tualetes un sētas kāpņu durvīm pie sienas karājās "minimax" konusveida ugunsdzēšamais aparāts. Stāvot dzīvojamās istabas durvīs, skatot pa labi, varēja redzēt izvirzījumu sienā - apm. veikala letes augstumā, klātu ar krāsotu dēļu segumu. Uz tā parasti gludināja veļu, kādreiz ja ātri vajadzēja uzvārīt ūdeni, lietoja elektrisko katliņu. Tajā kādreiz karsēja karstvīnu. Šis paaugstinājums stiepās līdz ēdamistabas durvīm, pretējā sienā bija durvis uz virtuvi. Koridors sašaurinājās un tā galā bija durvis uz vecāsmammas istabu. Kreisā pusē bija durvis uz vannas istabu. Koridorī pie sienas labā pusē bija drēbju karamais, tālāk kumode. Koridora plašāko daļu apgaismoja griestu spuldze ar stikla plafonu, šaurā daļa bija patumša.

Ēdamistaba

To varēja uzskatīt par greznu telpu. Vidū skaists, vairākkārt izvelkams ēdamgalds. Virs ēdamgalda pie griestiem koka aplis (apm. ratu riteņa lielumā), to rotāja mākslineika L. Reguta grieztie augļu motīvi. No šī apļa uz leju nāca balsts, kura galā liels, rozā auduma abažūrs. Viesību laikā abažūrā varēja ieskrūvēt kokā grieztu sadalītāju, kurā varēja ieskrūvēt 3 spuldzes. ēdamistabas durvis bija stiklotas, tūlīt pie durvīm pie šaurā koridora sienas liela melna bufete, ritāta kokgriezumiem, augšā ovāls spogulis, 2 skapīši ar liekta stikla ierāmētām durvīm, zem bufetes vidusplates 3 atvilknes ar galda piederumiem u. t. t. Apakšā 2 šaurāki skapīši un viens plats ar plauktiem. Tos pildīja lielā Meisenes pusdienas servīze ar zilganiem rotājumiem (tēvs šo smalko servīzi bija Rīgā pircis izsoļu firmā "Vako"). Šī servīze rotāja viesībās linu galdauta klāto galdu. Bufetē glabājās prāvā, ar sudrabu rotatā, kristāla vīna pudelē (apm. 1,5 l tilpums), kristāla liķieru karafes, cukurtrauki ar sudraba apkalumu.
Tur glabājās arī koka saliekama pashas forma. Māte to gatavoja uz lieldienām. Vēl turbija dažādas krsitāla "šāles" u. c. labas lietas, piem. sudraba olu biķerīši, tējas glāžu ieliktņi, slīpēta stikla nažu+dakšīnu paliktņi, grezns vācu alus kauss ar paceļamu alvas vāku, sudraba kafijas kanna, cukur atrauks, krēj. kanniņa.
Sudraba galda piederumi uz galda tika likti viesību laikā. Pārējā laikā tie glabājās oriģinālos komplektu kastēs guļamistabas skapja atvilktnē.
Vēl šai istabā bija bija 12 melni, skaisti krēsli, ādas sēdekļiem un muguras daļām. Katru krēslu rotāja 2 nelielas apļveida intarsijas. Daļa krēslu bija bija izvietoti ap galdu, citi pie sienas (pa labi no durvīm). Šo sienu greznoja prāva Ed. Brencēna glezna "Zem ābeles": 2 meičas ņem ābolus no augļu pilnas ābeles. Pretim gleznai pie otras sienas skaists stāvpulstenis, melnā skapītī ar slīpēta stikla durvju ielaidumu. Prāvo, apaļo ciparnīcu darbināja, ar misiņa ķēdīšu palīdzību, 2 misiņa garenas "bumbas" Pulksteņa uzvilkšanu un pareizā laika iestādīšanu veica "Šana". Arī es vēlāk apguvu šo māku: ar paslēptu sviru regulēt pulksteņa skanīgo stundu un pusstundu nozvanīšanas iestādīšanu.
Pie logiem bija koka statīvi ar zaļumaugiem. Logus sedza skaisti aizkari kas turējās pie misiņa cauruļu "stangām". Reizi ziemā notika lielās viesības, tad nu galds tika izvilkts visā garumā, pielikti vēl no citām istabām un no veikala uznestie krēsli.
Māte parasti nervozēja, lai viss labi izdotos un izdevās jau vareni. Viesi mielojās ar karstiem un aukstiem ēdieniem, saldā parasti pasniedza ķīsēli ar plūmēm un žāvētiem augļiem, kuru bagātīgi klāja putukrējums. Bija dažādi "garīgie" dzērieni tēva "brūvētais" garšīgais mājas vīns, sekoja kafija ar torti un dzelteno kliņģeri.
Tēvs pirms viesībām "brūvēja" boli. Šis traukus - lēja varenas vīna glāzes formā. Viņš jauca vīnu, jāņogu sulu, cukur, ūdeni un kad bija iegūta vēlamā garša, traukā tika bagātīgi iegrieztas citrona šķēlītes. No Rīgas tēvs tad bija atvedis 2 firmas "Nāriņš" sarkano ikru bundžas (kopsvars apm. kilograms).
Mazāka "formata" viesības biaj ziemas svētkos, lieldienās un citos ievērojamos gadījumos. Vienu laiku, blakus pulkstenim novietoja mātes brāļa jauno bufeti, bet tā atkal pēc kāda laika atgriezās īpašnieka dzīvoklī.
Kādu vakariņu laikā nepamanītiRadošie vakari ēdamistabā
Atceros reizes 2 vai 3 kad Ziemas vakaros sanāca pāris veikala pārdevējas, teātra šuvēja Kristīne Gubiņa, vēl kāda dāma un tika ēstas vakariņas, pēc tam atbrīvoja galdu. Uz tā parādījās kreppapīra ruļļi, kartons, adatas, diegi, līme.
Laikam notika gatavošanās kādam pasākumam, karnevālam.
Tādi notika laikam Latviešu biedrībā reizi ziemā. Kristīnes Gubiņas vadībā tapa karnevāla cepures: turku feskas, studentu cepures, indiešu galvassegas u. t. t.
No plānas papes izgriez pamatdetaļas, savienoja, apvilka ar krāsainu kreppapīru, pielīmēja izgreznojumu no zelta vai sudraba papīra.
Protams, arī man vajadzēja būt tur klāt un mēģināt ko palīdzēt.
Norisinājās jautras sarunas, tika dzerta kafija, pa glāzei vīna. Citreiz uz adāmadatām tika tītas numurētas lozes, kuras karnevāla vakarā vilks no laimes rata.
Iegūto pieredzi izmantoju kādreiz pēc atgriešanās Vintēna-Baumāna ielas dzīvoklī, gaidot jaungadu. Tad arī tapa dažādas košas cepures - tās gatavojām aabi ar Nelliju. Iznāca gan turku feska, austriešu virsnieka cepure, grezna indiešu radžas galvasrota un vēl daža zem galda bija palīdis suns "Kobe". Nakti viņš bija gribējis tikt ārā un bija nedaudz apgrauzis durvju stenderi.
Sevišķi bagāts galds tika klāts firmas 20 gadu jubilejā - pirmo vakaru oficiāliem viesiem, otru vakaru firmas visiem darbiniekiem. šis otrs vakars bija daudz jautrāks, ar dziesmām.

Vecāsmātes un Jāņa istaba

Pretīm durvīm bija balta podiņu krāsns. Istabas vidus daļu aizņēma 2 gultas: pa kreisi (skatot uz logu) vecāsmātes, pa labi Jāņa. Pie vecāsmātes gultas galvgaļa un pie sienas bija vecāsmātes skapis. Šo skapi pēc atgriešanās no Sibīrijas atguva (viņš bija pārdots no vasarnīcas), vēlāk viņš bija Jāņa dzīvoklī. Aina, meklēdama dzeramo, bija ar cirvi atlauzusi durvis, tās bojājot. Vēlāk viņš nonāca atpakaļ vasarnīcā, Jāņa dzīvoklī. Pēc Jāņa nāves dēls to pārdeva par dažām pudelēm dziras. (Šis skapis bija līdzīgs tam, kas tagad atrodas manā dzīvoklī - tikai lielais spogulis četrstūrains un durvju lodziņi četrstūraini).
Jāņa gultai aiz galvgaļa atradās zems skapītis. vēl šai istabā atradās kalna saules aparāts. "Original Hanau" (reflektors un transformators). Vēl tur bija Jāņa rotaļlietas. Pie griestiem lustra no 3 zilganām bumbām. šī zilganā krāsa gan no spuldžu siltuma sprēgāja.
Mūs kaķe mīlēja uzlīst uz vecmammas skapja un tur gulēt. Reizi naktī viņa bija lēkusi no skapjaugšas vecmammai uz vēdera un to sabaidījusi.

Vannas istaba

Tā ir bijusi prāva dzīvojamā istaba, sadalīta ar dēļu šķērssienu 2 daļās: kalpones istabā (ar logu uz sētu) un vannas istabā, kurā durvis veda no koridora.
Labā pusē pie sienas atradās balta vanna, vannas krāsniņa (apakšā čuguna kurtuve, virs tās kapara krāsas ūdens rezervuārs ar krānu. Uz krāna vienas puses griežamais "kalt" uz otras puses warm un paceļama svira ar uzrakstu "Brause". Mazgāšanās jaukākais brīdis bija pēc mazgāšanās iedarbināt sviru "Brause" un noskaloties dušā.
Puse no vannas istabas grīdas (zem vannas bija uzbetonēta ar sarkanu, ūdens-necaurlaidīgu masu.
Uz šī pacēluma atradās pret koka šķērssienu kaste, nolikta uz sāniem, klāta ar vaskadrānu. Uz tās mazgājamā bļoda un mazgāšanas piederumi.
No durvīm pa kreisi atradās vīna baloni pītos grozos, vīna muciņa. Balonu kaklos rūgšanas laikā atradās liekta stikla caurulīte. Tās ūdens kārta neļāva gaisam iekļūt balonā, bet rūgšanas gāzes, burbuļodamas plūda ārā caur ūdens kārtu caurulītē. Kad rūgšana beidzās, vīns vēl nostājās un tad ar gumijas šļūtenīti to no baloniem pildīja pudelēs. Kā neatvietojams speciālists šai jomā tikai uzaicināts pēc vakariņām Šana. Viņš pildīja pudeles, tēvs tās aizkorķēja ar novārītiem korķiem lietojot speciālu ierīci - korķētāju. Māte novāca aizkorķētās pudeles uz virtuvi, mīlēja aizrādīt Šanam, ka bieži vīna strūkliņa pārtrūkst un Šanam tā jāatjauno, ievelkot no balkona. Tēvs smaidīja un teica: "Nemāci meistaru!" Kad darbs bija veikts, Šana atradās patīkamā reibulī. Nākošā dienā vīna pudeles tika nonestas pagrabā, kur tās glabājās vairākus gadus, līdz tās sāka lietot. Vēl pie balkoniem atradās pīts 4-stūru grozs ar vāku netīrai veļai.
Starp vīna baloniem reiz ieraudzīju dažas Asnova firmas liķiera pudeles. Tās palikušas no manām kristībām un tukšošot manā iesvētības dienā. Kādreiz mēs ar brāli pa kluso ievilkām ar šļūtenīti pa malkam garšīgā vīna.
Vannas istaba tika apgaismota ar griestu spuldzi ar emaljētu atstarotāju. Vannas istabā vecgada vakarā tika lietas laimes.

Virtuve

No koridora durvis bija uz virtuvē. Stūrī pie durvīm bija aukstā ūdens krāns, zem tā emaljēta izlietne. Tai blakus durvis uz kāpņu telpu. Pie sienas, blakus durvīm, balts koka skapis kurā glabājas dažādas pārtikas vielas kā milti, cukurs u. t. t. Aiz skapja durvis pieliekamā - garenā, šaurā telpā ar lodziņu uz sētas pusi un plauktiem gar sienām. Tā kā šī telpa bija auksta, tā aizvietoja ledus skapi. Blakus šīm durvīm durvīm zems skapītis, virs tā plaukti ar traukiem. Blakus virtuves logs uz sētu, pie loga virtuves galds, durvis uz kalpones istabu. Tām blakus liela, balta podiņu plīts ar cepeškrāsni, siltā ūdens tvertni un siltuma skapi. Virs visas plīts tvaiku uztvērējs. apkārt plītai spīdīgs metāla stienis lai nepiespiestos pārāk tuvu plītai. Plīts priekšā malkas kaste.
Starp galdu un plīti bija durvis uz kalpones istabu, mēbelētu ar galdu, krēslu, skapīti, gultu un varbūt vēl ko citu.
Kādreiz tēvs ievīstīja slapjā avīzē siļķu filejas un uz oglēm cepa pats krāsnī. Pēc tam pelnus nolobīja un siļķes ēda ar krējumu.
Parasti māte jautāja tēvam, ko pusdienās ēdīsim. Tēvs vienmēr atbildēja: "Kas būs, to ēdīsim". Māte iepirkās tirgū, sava brāļa veikalā ( agrāk, kad viņš šo veikalu nebija atvēris, iepirkāmies pie Ed. Trēziņa). Gaļas izstrādājumi tika pirkti Federa skārnī vai "Bekona eksportā". Kādreiz es tiku sūtīts ko nopirkt. Valsts degvīnu ("šņabi") pirka pie J. Valmiera. Kādreiz arī mani aizsūtīja ar portfeli pie viņa. Ja veikalā bija pircēji, man nepiegriez vērību. Kad visi pircēji bija izgājuši, man jautāja: "Fiksi, kas vajadzīgs?" Viena vai 2 pudeles pārceļoja manā portfelī, samaksāju un steigā atstāju veikalu, jo alkohola tirdzniecībā bija liela stingrība.
Virtuvē saimniekoja kalpone. Kad trika rīkotas ziemas "lielās" viesības tika aicināta mācīta saimniece vecā Zaķene,vai vēlāk Ķīsēļa kundze (Viņas dēls bija Rīgā policijas inspektors. Viņa ar vīru, ceļu rajona noliktavas pārzini dzīvoja nelielā mājiņā ceļu rajona teritorijā).
Interesantākā bija piparkūku cepšana. tad arī mēs ar Jāni spiedām ar formītēm figūriņas, gatavām pielipināja pusi izmērcētas un nolobītas mandeli, vecmāte nosmērēja ar sakultu olu. Sarindotas uz plātes, piparkūku pusfabrikāti ceļoja uz cepeškrāsni. Pēdējos gados centos arī pats no mīklas izgriezt kādu figūru.
Lieldienās abi ar Jāni krāsojām olas ar V. Hjordta fabrikas olas laku mazās pudelītēs, protams, cieta arī pirksti. Vecā māte krāsoja olas ar sīpolu mizām. Tā nu rezultāts bija raibu raibais.

Ikdienu norise ziemas dzīvoklī

Pirms atstājam aprakstīto dzīvokli, jāpastāsta par to, kā norisinājās dienas gaitas. Pēc rīta "mutes mazgāšanas", ēdamistabā pirmie devās tēvs un Šana. Kad sāku iet skolā, pievienojos viņiem. Dažreiz brokastis agri ēda arī māte.
Ēdienreizēs visi izvietojās savās parastajās vietās: Māte galda galā ar muguru pret pulksteņiem, otrā galda galā sēdēja Šana. Tēvs aiņēma vēso galda pusi ar muguru pret sienu. Tēvam pretīm sēdēja vecmamma, starp viņu un māti Jānis, mana vieta bija blakus Šanam.
No rīta visi dzēra kafiju "Maiga". Tā bija firmas "Mežītis" maisījums no dabīgās kafijas ar piedevām. Uz galda bija balta porcelāna burka ar vāku. tajā bija siļķu rolmopši sīpolu un etiķa mērcē. Parasti šos rolmopšus sagatavoja vecāmāte. Protams bija maize, sviests, uzgriežamie siers un desa kā arī kautkas silts.
Vēlāk brokastoja Jānis ar vecomammu. Pusdienās no veikala ieradās [..] nomainīt māte, Šana, tēvs, es, atnācis no skolas. Pusdienā parasti bija zupa, gaļas ēdiens, saldais, gatavots no dārze augļiem, ogām. Vakariņās visi saradās vienā laikā pēc veikala slēgšanas. Dzēra dažādas zāļu tējas (melno tēju kad bija viesi). Bija arī kāds silts ēdiens vai pankūkas un ja kāds vēlējās, gatavoja sev sviestmaizes.
Pirms svētkiem, kad veikals bija pircēju pilns, pusdienas rindas kārtībā nāca ēst arī pārdevējas.
Svētdienās pēc brokastīm, tēvs, māte un es ar Jāni devāmies diezgan ilgās pastaigās.
Ziemā tika apmeklēts teātris "biedrībā" - tas ir Latviešu b-bas namā, tāpat arī kaimiņos atrodošais kino "Splendid". Man, par sirdssāpēm, kino apmeklējums bija reti - tajās reizēs, kad uz afišas bija iespiests: bērniem un jaunatnei līdz 16 g. ieeja atļauta. Kādreiz šādu filmu apmeklēja visa skola. Dažreiz jau izdevās likumu apiet - vasarā tas bija vieglāk. Pamatskolā bija jāprasa klases audzinātājai atļauja apmeklēt teātri. Tā nu man ir aizgājušas garām ļoti daudzas filmas, kuras tagad dēvē par klasiku. Ļoti jau patika komēdijas ar Patu un Patašonu, kā arī Diks unDovs (Laurels un Hardijs) un ar skumjām apbrīnoju kino reklāmas vitrīnas ar aizraujošām fotogrāfijām no filmām.
Kad kāds bija slims, piezvanīja ārstam, parasti "vecam" Ziediņam. Slimnieka telpā uz krēsla novietoja bļodu ar ūdeni,
ziepju trauku un dvieli. Bieži Ziediņš paraudzījās no durvīm un jau pateica diagnozi: cūciņas, masalas. Pēc izmeklēšanas diagnoze apstiprinājās. Ārsts nomazgāja rokas. Viņam pasniedza Ls 5,- (Ziediņš mīlēja honorāru saņemt vienā Ls 5,- sudraba monētā).
Ziemā viesoties uz Cēsīm braucām ar vilcienu. Citreiz uz staciju gājām kājām, citreiz ormaņa ratos vai kamanās ar zvaniņiem.
Tēvs reizi vai divas mēnesī brauca uz Rīgu pasūtīt veikalam preces. Tad jau mēs ar Jāni gaidījām tēva atgriešanos. Kad atskanēja durvju zvans, steidzāmies pretīm un mums izsniedz Rīgas dāvanas.
Kādreiz arī māte brauca tēvam līdzi un apmeklēja kādu izrādi. Vēlākos gados vislabākā Rīgas dāvana man bija vācu žurnāli vai kāda vācu grāmata.
Bieži vien vakaros, nākot no veikala, tēvs man atnesa kādu jauniznākošo grāmatu: vai nu kādu Jesteva izdevumu vai arī kādu Ata Freikāta izdotu jaunumu ar košu krāsainu vāku un ilustrētu.
Varbūt reizi gadā viņš uznesa arī kādu paša izdotu grāmatu. Bieži viņš nesa no veikala vai "Imantas" kalendāri grāmatas, kuras lasīja pats un arī es centos tās vēlāk izlasīt.
Pa reizei māte no Trēziņa konditorejas atnesa baltu papes kastiņu ar kūkām (tortes gabaliem). Katru dienu uz galda bija trauks ar pašu dārza āboliem. Citreiz priekš mums un Jāņa dzērvenes ar cukuru, sarīvēti burkāni, dzērvenes ar cukuru. Protams, ziemā uz galda parādījās apelsīni un mandarīni. Pēc tam, kad Augusts Eizentāls bija man stāstījis, ka Amerikā brokastīs ēd pusi greipfrūta (pampelmūža), arī es sāku tos cienīt.
Kad biju mazāks, reizi ziemā tirgotāja Trēziņa kundze piezvanīja mātei, ka tiks atsūtīts zirgs ar kamanām. Tad nu, uz to laiku mani saģērba un mani ar māti, zvaniņiem šķindot, izvizināja vairākus līkumus pa ielām.
Ziemā tēvs mani aizveda uz ezeriņu un palīdzēja apgūt slidošanas māku. Citus gadus slidotava bija zem Lucas muižas pie Rātsupītes. Arī vizināšanās ar kamaniņām bija cieņā un kad mātes brālis Viktors man uzdāvināja paštaisītas slēpes - arī tad nodarbojos ar slēpošanu. Kādreiz jau priekš slidošanas iedoto naudu izlietoju arī kādas filmas noskatīšanai.
Kaut gan katru rudeni tika gatavots mājas vīns, to lietoja tikai tad, ja ieradās kāds viesis. Arī stiprāki dzērieni ikdienā netika lietoti - tie tika
skat. otrā pusē!nelielā apmērā gādāti uz svētkiem. Tā kā Jāņos viesu bija vairāk, sētnieks atveda kasti alus, puskasti limonādi. Vecāmāte brūvēja maizes vai rabarberu kvasu. Māte degvīnu vispār nelietoja. Vecā gada pēdējās darba dienas vakarā tēvs un Šana veikalā uzkavējās ilgāk. Šana no veikala grāmatām izrakstīja tos, kam firma parādā, tos kas parādā firmai. Tad abi nāca vakariņās, uz galda tika konjaka pudelīte, citrona šķēlītes ar cukuru. Tēvs teica: "šīnī gadā firma nav palikusi nabagāka, gājis labi. Cerēsim, ka tā ies arī nākošgad. Tad abi ar Šanu tukšoja pāris glāzes konjaka. Šana vēl kādu vairāk un gads skaitījās noslēgts.
Bieži tēvs un māte Vecgada vakarā apmeklēja baznīcu. Vecāmāte un māte noteikti to darīja lielajā piektdienā, vēcāmāte vēl kādreiz svētdienās.

Teātra apmeklējumi

Valmieras latviešu biedrībā (parasti to sauca vienkārši par biedrību - aiziesim uz biedrību u. t. t.) darbojās Ziemeļlatvijas pašvaldību dibinātais un atbalstītais "Ziemeļlatvijas teātris").
Katru ziemu tika parādītas kādas izrādes bērniem. Esmu skatījies "Ansīti un Grietiņu", "Sniegbaltīti", "Sarkangalvīte un vilks". "Runcis zābakos", "Aladina burvju lampa" un laikam vēl kādas. Liela piekrišana bija "Sprīdītim". Vēlāk tika skatītas arī lugas pieaugušiem. Tad jau bija jāprasa atļauja klases audzinātājai. Atceros: "Dzimteni", "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes", "Raudupiete", "Skroderdienas Silmačos", "Rudens rozes" un citas. Tādi aizraujoši gabali kā Ridleja "Spoku vilciens" jau nebija lemts skatīt arī man un ar nožēlu klausījos veikala pārdevējas Mīces atstāstījumu par vilciena parādīšanos uz skatuves un gaismas efektiem.
Vienreiz Valmierā viesojās Liepājas opera un tad redzēju Dragomižska "Nāru". Jelgavas Teātra operešu izrādes ar Prinduli galvenā lomā jau arī nebija domātas sīkajiem.
Vēlākos gados kādreiz man iedeva biļetes uz koncertiem, ja vecāki bija aizņemti. Tā klausījos franču vijolnieku Robertu Kozadēzi, ar tēvu klausījāmies Herberta Cukura stāstu par lidojumu uz Japānu, Jāņa Grestes stāstījumu par Blaumani. K. Skalbe savā rakstnieku vakarā pēc tēva lūguma ierakstīja īsu veltījumu man savu rakstu sākumā. Tēvs bija izstādījis skalbes grāmatas u. c.

Atvadas no šī dzīvokļa

1940. g. pavasarī sākās jaunās mājas iekšējā apdare. Tēvs bija domājis, kā parasti, pārcelties pavasarī uz vasarnīcu, ziemas dzīvokli atbrīvot, izīrēt. Rudenī tad mēs atgrieztos jaunās nmājas 2. stāvā, baudītu centrālapkures siltumu, parketa grīdas, WC.
Šana jau bija pārcēlies uz savu istabu jaunās mājas bēniņos un viņa vecā, patumšā istabā pārceļoja vairums mūsu dzīvokļa mēbeļu, grāmatas u. t. t. Mūsu bijušā dzīvoklī ievācās jaunā Valsts Elektrouzņēmuma "Ķegums", Ziemeļlatvijas filiāles kantoris. Viņš aizņēma arī mūsu veikala telpas, jo arī veikals bija pārcēlies uz jauno māju. Arī vecmammas istaba tika pārvērsta par mēbeļu noliktavu.
Bet tā nu iznāca ka "lielais tēvs un skolotājs" bija ieplānojis citus pasākumus: sagrāba Latviju, tika nacionalizēti tēva nami un mums 1940./1941. g. ziemu pirmo reizi vajadzēja pavadīt vasarnīcā lai tas 1941. g. 14. jūnijā dotos uz "varen plašo".

"Melnās" kāpnes

Šīs kāpnes bija koka, no kāpņu laukumiņa starp 3. un 2. stāvu varēja ieiet 2. stāva dzīvokļa tualete. 1. stāva kāpņu telpā bija veikala tualete. Ieejas durvis veikalā no šīm kāpnēm bija apšūtas ar melni krāsotu svindu. Vēl blakus kāpnēm bija durvis. Tur bija elektrosūknis. Apm. reizi mēnesī sūknim pievienoja cauruli, tās gals tad atradas pagalma. Iedarbinātais sūknis izsūknēja ūdeni, kas bija sakrājies veikala pagrabtelpās zem grīdas un ūdens šļācās sētā un notecēja rīdziņā, pa šīm kāpnēm parasti staigājām, pa tām nesa malku dzīvokļos.

J. Dūņa grāmatu un rakstāmlietu veikals. Veikala ārējais izskats

Veikalam bija 2 skatlogi, starp tiem durvis un lai ieietu bija jākāpj pa 2 kāpieniem. veikala pārdevējas ik pa laikam dekorēja skatlogus. 30. gadu sākumā parādījās jauns skatlogu izgaismošanas veids. Katrā skatlogā ievietoja 2 Ceisa spoguļgaismotājus. To iekšpuse nebija gluda, bet vienota lai daudzkārt atstarotu spēcīgo spuldžu gaismu un gaiši izgaismotu izstādītās preces. Veikala logiem bija arī nolaižami aizsargi. Tie sastāvēja no ovālām koka listītēm kas piestiprinātas sevišķi stipram auduma (varbūt brezentam). Tos, ar brezenta siksnu palīdzību nolaida vai pacēla. Tā kā manā laikā pilsētā valdīja drošība un kārtība, tos vakarā vakarā nolaida ļoti reti. Šie sargaizkari droši vien bija labi sargājuši stiklus un izstādītās preces kara un pirmajos pēckara gados.
Rītos atvēra un vakaros aizvēra veikala, ar melnu skārdu apsistās drošības durvis. Dienās pircēji izmantoja parastas, stiklotas veikala durvis.
Vēlākos gados atstarpēs starp logiem un durvīm izvietoja plakanas stiklotas vitrīnas ar spiestuves iespieddarbu paraugiem. Droši vien veikalam 20. tos gados izkārtne bija ar skārdu apsists koka rāmis ar veikala nosaukumu. To es īsti neatceros.
Es biju vēl sīks, bet atceros, ka vienu ziemu vectēva brālis augusts Eizentāls (smalks Rīgas daiļkrāsotājs, kura dažas gleznas atceros no ēveles vai J. Eizentāla dzīvokļa: "Peldētājas pie jūras"), ķērās pie jaunas izkārtnes izgatavošanas. No metāla leņķīšiem sametinātā rāmī vajadzēja izvietoties Augusta zemstikla tehnikā veidotajai zeltītai izkārtnei.
Skatot šo interesanto darbu nedaudz apguvu izgatavošanas tehniku. Vispirms izkārtnes teksts tika uzzīmēts uz pauspapīra (daļēji caurspīdīgs un matēts). Tad burtu kontūras tika punktierveidā ar resnāku adatu caurumotas, un tad šo sagatavi uzstiepa uz stikla otras puses, ar ogļu pulveri marles maisiņā burti tika pūderēti un atstāta uz stikla punktveida kontūras. Pēc tam sekoja burtu zeltīšana. šim nolūkam izmantoja īsta zelta lapiņas plānā, rozā zīdpapīra grāmatiņā. Zelts bija tik plāns, ka uzpūšot stiprāk elpu, tas sakrokojās. šīs lapiņas tika ņemtas ar speciālu zeltojamo ierīci: starp 2 plāniem kartona turekļiem bija ielīmētas vāveres astes spalvas plānā kārtiņā. Tika ņemti piemēroti zelta lielumi un klāti ar kādu caurspīdīgu, saistvielu klātam burtam. Izkārtnes teksts bija: J. DŪNIS, grāmatas, rakstāmlietas, māc. līdzekļi labā pusē, spiestuve, sietuve, zīmogu darbnīca. Malu teksts bija gludi zeltīts bet J. Dūnis bija gana r gludu zeltu, gan krokotu zeltu. Katram malējam tekstam brīvā vietā bija pievienots zils ornaments. Kad nu teksti bija gatavi tad stikla aizmuguri ar tekstu pārklāja ar melnu laku. Kad tā izžuva stiklu iestiprināja rāmī un skats bija iespaidīgs: zelta burti uz melna spīdīga fona. Tad rāmi piestiprināja virs veikala logiem un durvīm. Otras tik greznas izkārtnes Valmierā nebija. Tā šī izkārtne greznoja veikalu līdz pat 1940. g. Veikals bija nacionalizēts, bet izkārtne vēl stāvēja. Tad kādā avīzes "Liesma" rakstā tika minēts, ka neder ja valsts veikalu rotā izkārtne ar vecā īpašnieka uzvārdu. Biaj šī skaistā izkārtne jānoņem un jānovieto nost no jauno varasvīru skaudīgajām acīm.
Vēl atceros, ka Augusts izgatavoja J. Eizentāla veikala izkārtni. Uz koka rāmja izliekti bija piestiprināts skārds. Tad nu Augusts uz uzkrāsotā fona, līdzīgi kā tēva veikala izkārtnei uznesa kontūras un skaistiem burtiem ar ēnojumu uzkrāsoja vārdu J. Eizentāls.
30. gadu beigu posmā kādā ziemā Augists vēl izgatavoja gaismas izkārtnes tēvam un J. Eizentālam. Tās bija uz ielas pusi izvirzītas metāla kastes ar spuldzēm. Uz abām pusēm, zemstikla gleznojumā bija veikala īpašnieku vārdi un teksts. Tēvam J. Dūnis bija ierāmēts ar sarkanu fonu. J. Ezientālam ar zaļganu. Pārējais teksts uz baltiem foniem.

Veikala iekārtojums

ieejot veikalā pa sarkanīgi krāsotām stiklotām durvīm bija stiklota kase kasiera krēsls bija uz paaugstinājuma, nauda tika lika uz stikla ripuļa - tas bija firmas Stabilo zīmuļu reklāma. Kases naudas lāde bija ar koka ligzdām dažādām sīknaudas vienībām. Vēl bija kasē neliela grāmatiņa kurā tēvs vai māte atzīmēja no kases ņemto naudu un mērķi naudas lietošanai (pasts, stacija, pārtika). Kasē varēja iegādāties pastmarkas. Kādreiz, izmantojot zāles plānu, pārdeva Ziemeļlatvijas teātra izrāžu biļetes, vai skolu labdarības mērķu loterijas biļetes.
Ziemā pie kases atradās čuguna taupības krāsniņa., Tā deva papildu siltumu veikalam. Veikala sienas bija plauktos. ieejot, kreisā pusē bija veikala lete uz kuras pie loga atradas glīta papes kaste ar aploksnēm (bija pat ar zīdpapīru oderētas) un pastpapīriem. Otrā letes galā, albumi ar pastkartēm. Kad, tuvojās svētki, uz letes parādījās kaste ar svētku apsveikuma kartiņām. Vēlāk interesantākās 1. aprīļa kartiņas nevarēja pārdot un to kastīte bija
nolikta pieliekamā 2. stāvā pie Šanas. Būdams vidusskolnieks uz 1. aprīli aizsūtīju pikantu kartiņu ģeogrāfijas skolotājam K. Purmalim (iesauka "Krista")
Plauktos aiz letes un letes lādēs atradās dažādas rakstāmlietas un suvenīri. Letes otrā galā pie sienas plaukts ar dažādām tintnīcām, porcelāna figūriņām. Veikalā kases pusē atradās stiklots skapis-vitrīna ar dzintara izstrādājumiem. Gabalu aiz tā uz paaugstinājuma stikla skapis-vitrīna, ar vāzēm un suvenīriem. Pie šī skapja pamata bija nolikti apm 4 krēsli ar pītiem niedru sēdekļiem. Tos izmantoja pircēji. Bieži tur apsēdās kaimiņš kino Puriņš un runājās ar tēvu vai pārdevējām slavēja kāda skaista bilde iet šovakar kino. Kādreiz tur sēdēja arī otrs kaimiņš augusts Akmentiņš.
Aiz šīs vitrīnas bija neliela atstarpe un aiz tās pie sienas plaukst ar lugām. Kases pusē sienas plauktos bija jaunākās grāmatas un glīti iesietas grāmatas dāvanām (dzejas antoloģijas u. c. arī tēva paša izdevumi).
Veikala 1. telpas dibenā aile bez durvīm uz nākamo telpu. Kreisā siena ar grāmatu plauktiem, pie tās kāpnes uz pagrabu. Otrā pusē plaukts ar dažādiem papīriem: zīmējumiem (loksnes un ruļļos), glanc jeb spodrpapīriem dažādās krāsās, kreppapīru ruļļi, papes loksnes (baltā, brūnā), kartoni. Pēdējos gados parādījās arī plauktiņš ar VEF fotopapīriem un attīstītāja pudelītēm. Gala sienā plaukti ar mācību grāmatām. Pa kreisi galā durvis un ar skārdu klātās nakts durvis uz melno kāpju koridoru. Pa labi kāpnes uz veikala kantori.
Pie iekšējās sienas no sākuma "Ericson" telefons N:50 ar koka dzeltenu skapīti baterijām, slīpu vāku rakstīšanai, 2 zvaniem. Viņam bija atsevišķs sadalītājs: pārbīdot slēdzi, savienoja ar kantori vai mūsu dzīvokļa kabinetu.
Ja telefons iezvanījās, pārdevēja pacēla klausuli un ja prasīja kantorī Šanu, vai tēvu, sviru pārbīdīja. Vakarā pārslēdza uz dzīvokli. Vēlāk "Ericson" atpūtās pie Šana plauktā jo vajadzēja uzstādīt VEF telefonu, kas bija moderns priekš tiem laikiem. Kādreiz, ja aizmirsa pārslēgt uz dzīvokli, tēvs sūtīja to izdarīt mani. Atslēdzu melnās durvis, iededzu gaismu un veikli pārslēdzu. Kādreiz aukstā laikā vakarā iekūra veikala krāsni un tad tēvs vēlāk gāja aizvērt "šīberi". (Bija jābaidās, ka ka sasals tintes pudelītes_
Veikals bija atvērts no 8.00 - 17.00, slēgts svētdienās un svētkos. Kādreiz kādam vajadzēja ko steidzīgi nopirkt, tad tēvs devās veikalā arī vakarā. tas notika ļoti reti.
Veikalā bija koka grīdas un tās apm. 3-4 reizes gadā eļļoja ar karstu eļļu. Sistemātiski pārdevējas slaucīja putekļus precēm, vakaros slaucīja grīdu.
Pie letes pircējiem izrakstīja čekus; ar to pircējs kasē samaksāja un no pārdevējas pie letes saņēma glīti, baltā papīrā iesaiņotu pirkumu. Vakarā čeki tika salīdzināti. Ja tēvs vai māte nebija pie veikala slēgšanas, pārdevēja uznesa atslēgas dzīvoklī. Retu reizi, ja tēvs no rīta kavējās, pārdevēja uznāca pēc atslēgām un veikals tika atvērts.

Pagrabs

Pa kāpnēm nokāpa un atradās 1. telpā ar galdu. Te pārdeva grāmatas jaunatnei, uz galda bilžu grāmatas. Stūrī seifs - kurā Šana vakarā ieslēdza veikala grāmatas un tur glabājās arī svarīgi dokumenti, nauda kas nebija iemaksāta bankā u. c.
Pa šīs telpas aili nokļuva 3 telpās ar plauktiem rotaļlietām bērniem.

Vēl par veikalu

Pirmssvētku dienās, kad veikali bija pircēju pilni, es apkalpoju pircējus pagrabā, ieteicu grāmatas bērniem, demonstrēju rotaļlietas. audz pircēju bija tirgus dienās, rudenī skolu sākumā. Šādās reizēs pircējas ēda mūsu dzīvoklī vai vasaras kantorī. Šādos vakaros pēc slēgšanas un čeku pārbaudes ēda sviestmaizes, nēģus. Dzēra mūsu mājas vīnu un pārsprieda dienu.
Kasē parasti sēdēja māte, kāda no pārdevējām, retāk tēvs. arī man mācīja apkalpot kasi kad biju lielāks iemācījos skaitīt ar kauliņiem čekus.
Vasarā, ka d pircēju bija maz, pārdevējas pēc rindas izmantoja atvaļinājumus.
Ja tēvs nebija aizņemts, viņš devās uz blakus veikaliņu pie bijušā nama īpašnieka Mārtiņa Kreišmaņa. Tur viņi sprieda, būdami Valmieras latv. b-bas valdes vīri, par biedrības problēmām un blakus telpā pie galda, klāta ar papes loksni, lika pasjansu.
Ja zvanīja telefons - pārdevējas ja bija vajadzīgs tēvs - devās viņu saukt. Bieži arī man vajadzēja tēvu pasaukt.
Uz valsts svētkiem skatlogi tika dekorēti ar valstsvīru portretiem, ziediem, patriotiskām grāmatām, zaļumiem.
Veikala dibentelpā tika izsaiņoti atsūtītie saiņi ar grāmatām, kastes ar rakstāmlietām, salīdzināts saņemtais ar rēķiniem. Kastu atvēršanai bija speciāls kombinēts darba rīks: tam bija pievienotas kniebles metāla stīpu griešanai vai naglu vilkšanai. Pēdējā gadījumā kniebles uzlika uz naglas ar rokturi vīta uz leju, kniebles nedaudz iedziļinājās kokā lai aptvertu naglas galvu, tad rokturi lieca atpakaļ, kniebles satvēra naglas galvu un liecot tālāk,naglu izvilka. Nekad un nekur netiku vairs redzējis šādu darb arīku.
Jāatzīst, ka veikals bija bagāts ar preču sortimentu.
Rudeņos lauku papiņi atveda savas atvases uz veikalu, iemaksāja avansu grāmatām u. c. un tad kad viņiem ko vajadzēja, to ierakstīja īpašā šaurā biezā kantora grāmatā. Tēvi pieteica pārdevējām atvases kontrolēt, lai neņem ko lieku. Kad vajadzēja, atvases brīdināja, ka tēviem avanss jā papildina.
3 pārdevējas strādāja ilgus gadus un reti mainījās. Ilggadīgai pārdevējai Emīlijai Rožkalnei jubilejā vecāki uzdāvināja zelta rokas pulkstenīti.
Veikala pārdevējas arī lasīja iespieddarbu korektūras, kuras atnesa no spiestuves un gatavās aiznesa atpakaļ.

Veikala 2. stāvs

Kāpnes uz 2. stāvu sākas pie mācību grāmatu plaukta. pagrieziena laukumiņa logs uz sētu. Vakaros no ārpuses aizver ar skārdu apsisto slēģi un izbāž uz veikalu metāla bultu. Tai veikalā cauri izbāž ķīļveida sprostu un logs nodrošināts līdz rītam.
Pa kāpnēm tālāk nonākam istabā, kuras sienas klāj līdz griestiem grāmatu plaukti. Te vecāki izdevumi. Ir pat 20. gadu pirmie vienkāršie izdevumi uz raupja papīra, citos plauktos jaunāku gadu glītie izdevumi. Brošēto grāmatu īpatnība ka salocītas iespiedloksnes lasīt jāatgriež. Te plauktos sarindoti dzeltenos vākos grāmatu draugu romāni, vienkāršie un lētākie šīs izdevniecības burtnīcu romāni ar krāsainiem vākiem, kurus rotā aizraujoši, romānus reklamējoši skati citos plauktos. "Orienta"dāmu jeb ķēkšu romāni - tos lielāko daļu sacerējusi vāciete Hedviga Kurts-Mālere. 30. g. beigās "Orientu" kā nevērtīgu grāmatu izdevēju slēdza. šī izdevniecība jau laikus bija nodrošinājusies ar citu reģistrētu nosaukumu "Kaija" un izdeva sudrabainos vākos Dž. Londona rakstus, Marka Tvena rakstus u. c. Pie loga uz zemāka plaukta bija J.Čakstes ģipša krūšu tēls. Bija arī šīs telpas vidū stiklota vitrīna ar dažādām mantām.
No šīs telpas varēja nokļūt dzīvokļa pieliekamā, kur sakrautas bija dažādas naudas un preču sūtījumu kvītis, sasietas pa mēnešiem.
Vēlāk sāņus durvis uz "melnajām" kāpnēm. (Tās nelietoja) un šaurs priekšnams ar plauktiem, kuri klāja līdz griestiem abas sienas. Te jau varēja atrast šo to izdotu cara laikos. No šejienes tēvs man izsniedza zīmēšanai treniņiem krievu valodā iespiestas pabiezas kantora grāmatas.
Te glabājas arī dažu vācu firmu piesūtītie reklamas materiāli, piem. Apollo zīmuļu reklāma, apm. 0,5 m garš melns spalvaskāts ar zelta spalvu u. c.
Tagad atgriežamies kāpņu galā un taisni dosimies iekšā telpā ar 2 logiem. Palodzu augstumā zems plaukts uz tā telefons. Pie sienas starp logiem tipogrāfijas piederumu firmas "Gutenbergs" grezns kalendārs. To rotā Latvijas skats. Gada beigās tēvs sietuvē liek kalendāra lapas sagriezt 2 daļās. Latvija skatus tēvs ieliek īpašā mapē. Kalendāra datumu daļa tiek man.
Virs kalendāra greznā rāmī Augusta Eizentāla zemstikla gleznojums. No krāsota lapiņu zelta veidota pūce tura atvērtu grāmatu. Vienā lapā teksts: "Cik spēdams lasi grāmatas, Tās prātu pacilā'" - otras lapas teksts līdzīga satura, bet to esmu aizmirsis. šī pūce bija augusta dāvana firmai jubilejā.
Pie šī plaukta 2 vienkārši rakstāmgaldi, dzelteni krāsoti ar imitētu koka šķiedrojumu. Ar kreiso plecu pret logu uz niedru pinuma krēsla, kuram uzlikta papīru paka (lai būtu augstāk) sēž pats veikala grāmatvedis Grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags - īstā vārdā Kārlis Konrāds. Viņš ved samērā vienkāršo veikala grāmatvedību, pieņem iespieddarbu pasūtījumus. Ja vajaga, rāda dažu iespieddarbu paraugus. Tiem, kas pasūta bēru ielūgumus vai sēru lentas, pasniedz kladi. Tajā salīmēti no avīžu sēru sludinājumiem izgriezti pantiņi. Šie un tāpat zīmogu, pasūtījumu teksti pāris reizes dienā tiek aiznesti uz spiestuvi. Tiem, kuri vēlās ierāmēt gleznas, tiek piedāvāti līstu paraugi, sarindoti uz apm. 1m gariem vairākiem dēlīšiem. Tad izvēlētā līste tiek sameklēta unkopā ar gleznu aiznesta uz sietuvi, tur nokļūst arī iesiešanai nodotās grāmatas un žurnāli.
Tagad dažos izdevumos minēts, ka Šana bija tēva spiestuves grāmatnīcas tehniskais vadītājs. Uzņēmums nebija tik liels, lai būtu vajadzīgs šāds amats. Visus jautājumus izlēma tēvs pats - dažreiz apspriežoties ar Šanu un to sauca par priekšnieku. Laikam to bija sācis jau no pirmskara laikiem kad Šans bija b-bas priekšnieks un tēvs fotogrāfs.
Plauktos izvietotas pārdošanai biezas, iesietas kantorgrāmatas ar krāsaini linijētām lapām, ir kastītes ar dažādiem vizītkaršu gabaliņiem, tāpat rullīši ar garām krāsainu papīru strēmelēm - tās un konfetti svaida pa gaisu karnevālos. Augstākos plauktos paciņās pa 10 iesaiņotas firmas izdotās grāmatas - galā uzlīmēti grāmatu nosaukumi. Plauktos vēl daudz dažādas mantas. Vienā plauktā kantaina, litra tilpuma "Pelikani" tintes pudeles. Pie tās uzpilda savu tintnīcu Šana un arī es savu tintnīcu. Kad šī pudele tukša, to saņem māte paštaisītā liķiera iepildīšanai.
Pie rakstāmgalda pretīm Šanam dažreiz sēd tēvs, citreiz pasūtītāji vai kāds pilsonis, kas atnācis lai Šana viņam uzrakstītu kādu lūgumrakstu. Uz Šanas galda vēl firmas dažādu veidu zīmogi metala turētājā un speciāla grāmatiņastarp kuras biezām lapām glabājas dažādu vērtību ejošākās zīmogmarkas.
Vēl uz galda glīti iespiestas firmas rēķinu grāmatas, prāvāka izmēra čeku grāmatiņa ar firmas nosaukumu čeku augšmalā. Ja kāds ko pērk, vēlas saņemt pasūtījumu vai maksā tēva māju īres - Šana izraksta šos kvītis un čekus un maksātājs dodās uz kasi un pēc samaksas saņem savu mantu vai īres kvīti.
Šana sastāda arī algu sarakstu firmas darbiniekiem un izmaksā avansu un algas. Tāpat pa telefonu viņš pieņem pasūtījumus afišām vai cietiem iespieddarbiem, pieraksta diktēto tekstu. Uz viņa galda arī garas kantora šķēres.
Abu rakstāmgaldu skapīšos ir arī diezgan daudz dažādi manuskripti - gan izdotām, gan neizdotām grāmatām. Ir pat klades cietumu zīmogiem - viens otrs cietumā kavējis laiku ar atmiņu vai piedzīvojumu rakstīšanu. Ir arī kādas pamestas mātes sacerējums kuram pievienots autores un viņas mietiņas foto. Ir arī Viļa Lāča manuskripts, rakstīts ar mašīnu - stāsts "Sievietes" - ari tas nav ticis pieņemts.
Arī tēvs no rīta, pēc veikala atvēršanas apmeklē spiestuvi, sietuvi. Pieraksta kādi materiāli iet uz beigām un japasūta. Otrreiz viņš tur parasti iet pēcpusdienā.
Tēva rakstām galda aizmugurē durvis ved uz dzīvokļa koridorīti un durvīm uz "parādes" kāpnēm. Tās nekad nelieto. Te glabājas papīros ietītas bilžu rāmju līstes - zeltītas un sudrabotas. Tur var atrast kastīti ar grāmatsējēju nažiem, citas kastes ar jēlgumijas loksnītēm zīmogu izgatavošanai. Tur glabājas arī zīdpapīra grāmatiņas ar "Gubinol" zelta imitācijas lapiņām grāmatu iesiešani un daudz kas cits.
Šanam aizmugurē durvis uz istabu, kuras sienas plauktiem līdz griestiem. Pie loga plaukti līdz palodzei. Uz tā tiek sakrautas iesietas grāmatas un tad tās izsniedz atnākušiem pasūtītājiem. Šīs grāmatas mani ļoti interesē un es tās šķirstu, lasu. Ienāk tēvs un jautā ko es lasot. Ja tās grāmatas ar frivolu saturu, par maģiju un citām nevēlamām, seko norādījums tās nelasīt. Sevišķi mani pievilka kāds žurnāla "Vecpisis" gadagājums ar pikantu saturu un bildēm. Te nu sekoja tēva norādījums: "Lai es vairāk neredzētu, ka tu to lasi!" Šī žurnāla redaktors un autors bij Aleksandrs Grīns.
Vēlākos gados es pie Šanas uzgāju grāmatiņu "Sēnalu un neķītras literatūras saraksts". Šīs gramatas aizliegts atklāti izlikt vai piedāvāt. Vadoties pēc šīs vērtīgās grāmatas, es bieži vien uzkāpu uz kāpnēm, pa plauktiem meklēju kādu no šīm grāmatām un atradis to studēju blakus nolicis citu, godīgu grāmatu lai parādītu, ja tēvs jautā ko es tur lasu.
Šīs telpas vidū vienkāršs galds, uz tā svari un atsvari, balta sizala auklu kamoli, pudele ar atšķaidītu gumiarābiku un ota! Te iesaiņo iespieddarbus pelēkā stiprā papīrā, aizlīmē, uzlīmē adreses lapiņu ar firmas nosaukumu. Aizsien ar auklu. Interesanti vērot, kā Šana vai tēvs ar aci piemetīj pēc saiņa nomēro auklu, vajadzīgo vietu uzliek uz vienas svaru bumbas un ar otru parauj. Kaktā vel maiss ar gumiarabika graudiem - dzeltenīgi matētiem, lūzuma vietās spīdīgs. Tie ir kādi arābijas koku sveķi un ūdenī izšķīdināts līmē ļoti labi.
Pie šī galda vasarās ietura no vasarnīcas atvestās pusdienas. Kādreiz te salasās kādi pazīstami pasūtītāji un dzīvo sarunu laikā tiek tukšota viena otra glāze. Tad durvis uz šo telpu ciet un ja kantorī uznāk pasūtītājs, iznāk Šana. Mani šādās reizēs šai telpā neielaiž.
Kad veikals pārcēlās uz jaunām telpām, zem plauktu apakšām atrada daudz tukšu pudeļu, kas sakrājušās gadu gaitā. Vēl šai telpā glabājās Kārļa Ulmaņa vasaras salmu platmale ar melnu lentu. Kādreiz viņš to bija aizmirsis.
Kantora telpā pie rakstāmgaldiem bieži gulēja firmas suns "Kabe" -- vārdu guvis no burtnīcu romānā "Old Vaverlī" darbojošās personas: Zāļu vīrs Kabe. Bieži iegriezās arī mūsu kaķis (atceros tos vairākus - vienu nomainīja cits). Visvairāk veikalā uzturējās pēdējais - ļoti resns runcis -, citreiz tas snauda uz veikala letes un pircēji brīnījās par tā lielumu. Ja viņam palika vēsi, tas kāpa 2. stāvā pie Šanas un ja vēl likās vēsi, viņš pa pieslienamām koka kāpnītēm uzrāpās kādā plauktā pie griestiem. Vācu laikā viņu esot nošāvis kāds vīrs ar šaujamo.
Pareti, bet regulāri, veikalu apmeklēja Rīgas firmu pārstāvji ar preču paraugu čemodāniem. Tādi bija gan Kukura firmas pārstāvis, viens no Kukura dēliem, Krišjānis Vīburs ar "Fotobrom" pastkaršu paraugiem un vairāki citi.
Dažas reizes man laimējās satikt Rīgas grāmatizdevēju Ati Freinatu. Viņš ieradās ar grāmatu somām. Jautrās sarunās ar tēvu un Šanu apsprieda grāmatniecības jaunumus. No viņa tika paņemti viņa izdevniecības jaunumi un es tad tūlīt saņēmu jaunumus ko tūlīt vakarā sākām lasīt gan tēvs, gan es. 45
Citi veikali šajā namā
Stāvot uz Rīgas ielas pie veikala ieejas, pa labi aiz veikala skatloga bija šauras durvis, aiz tām tikai skatlogs. Tas bija bijušā mājas īpašnieka Mārtiņa Kreišmaņa ādas izstrādājumu un zirglietu veikaliņš. Aiz veikala letes parasti īpašnieku neredzēja. Viņš sēdēja telpā uz sētas pusi pie galda, klāta ar papes loksni. Viņa iemīļotā nodarbošanās bija pasjansa likšana. Pa reizēm, brīvos brīžos viņam pievienojās tēvs. Tad viņi risināja pasjansa problēmas un pie viena arī Valm. Latviešu biedrības problēmas, jo abi bija šīs biedrības valdes locekļi. Pēc 1934. g. tēvs vienu laiku nebija valdē bet tad 30. g. pašos pēdējos gados laikam atkal bija valdē.
Atceros reiz uz Rīgas ielas pretīm Kreišmaņa veikalam, sāka plēsties vairāki suņi. Mārtiņš izdrāzās no sava veikala ar paķerto (laikam pa 5 sasieto) pātagu bunti un sāka mizot suņus - tie tūlīt muka projām.
Pa kreisi no parādes durvīm kādreiz bija atradies Pētersona (noslepkavotā) veikals. Tad šajās telpās veikals bija tādai Ivanoviča kundzei, sauktai par Viči kundzi. Viņa tirgojusi ar dāmām nepieciešamām precēm. Kā stāstīja māte - Viči kundzei bijis smalks pārdevējsvai veikalvedis, pret kuru Viči kundze izjutusi lielas simpātijas. Celi posusies viņa uz medībām. Laikam veikals neienesa tik daudz peļņas un šīs telpas aizņēma Ustupa un Bundžas manufaktūras veikals un Viči kundze tur arī sēdējusi kasē. Vēlāk, kad tēvs nopirka Velēna namu (Rīgas 26), šie veiksmīgākie tirgotāji pārcēlās uz šo namu un tiku redzējis arī Viči kundzi. Kā pats Jānis Ustups tā Alfrēds Bundža savu mūžu beidza 1941. g. 4.06. aizvesti uz Staļina darba nometni. Bundža gan bija pašās 30. g. beigās no veikala izstājies un saimniekoja lauku mājās Valmieras tuvumā, bet tas viņu neglāba no Gulaga. Vēlāk šinīs telpās atradās Valmieras pasts un centra aptieka.
Kā jau agrāk minēju, vēl nama 2. stāvā bija viens dzīvoklis - zobārstes Rebekas Bušas-Škļaras kabinets un dzīvoklis. Nekad tur netiku bijis. Viņas vīrs Bušs biaj Rīgā, Gēgiongera šokolādes un konfekšu fabrikā grāmatvedis. Viņiem bija zēns Saša. Buša vēlākos gados bija nopirkusi māju Ziloņu ielā un to izīrēja. Arī rebekas mūžs, kā jau žīdietei, beidzās traģiski, viņa bija ievietota Valmieras cietumā , esot tur kādu laiku personālam labojusi
pa laikam zobus. Laikam jau viņa atdusas Ķelderlejā. Miris ir arī Bušs un viņu Saša. Dažus gadus atpakaļ mums iznāca iepazīties ar austrāliešiem Augstkalnu un viņa sievu Rebekas (vai Buša) radinieci.

Rīgas ielas 21 vienstāvu nams un jaunais nams

To no lielā nama atdalīja kalti dzelzs vārti. Cik atceros, tur bija mana krusttēva Bekmaņa veikals, pēc tam šajās telpās bija Bušmaņa galantērijas veikals. Vēl bija neliels veikaliņš kurā darbojās Sarkanbārdis (kādreizējais tēva fotomākslas skolotājs - meistars). Tad pēc viņa tur pārdeva šujmašīnas.
Tēvs 30. g. beigās bija ieplānojis šo koka namu nojaukt un būvēt jaunu, modernu 3 stāvu namu. Mātei šis plāns nepatika - viņa vēlējās lai tēvs vairāk atpūstos. Viņa arī teica: "Tevi jau tā laikam apskauž un pēc jauna nama skaudīs vēl vairāk".
Tēvs tomēr, cik nojautu, nemierīgās Eiropasun kara draudu iespaidā, nolēma brīvo naudu ieguldīt jaunā namā.
Viņš uzņēma kontaktus ar arhitektu A. Kalniņu (viņš projektēja arī Valmieras Žemes banku - tagadējo Unibanku). Kalniņš ieradās, apspriedās ar tēvu, uzskicēja nākošo būvlaukumu un izstrādāja plānus. Tēvs no kaimiņa A. Akmentiņa, atpirka par 100 Ls šauru zemes strēmeli starp koka namu un Akmentiņa namu, lai iegūtu lielāku laukumu būvei.
Veikalnieki atbrīvoja telpas, tēva parastais namdaris Andrejs Kalējs ar saviem vīriem sāka mājas noplēšanu. Pajūgi saveda akmeņus pamatiem. Kad nu nams bija noplēsts, pie pamatu rakšanas un mūrēšanas ķērās Vecgaiļa vīri, un nama sienas un jumts tika gatavi rudenī. Logus aizklāja dēļiem. Agrāk uzskatīja ka'sienām jānosēžas un jāizsalst.
1940. g. pavasarī sākās iekšējhā apdare. Centrālapkuri uzstādīja Rīgas meistars Gibals, arī parketu lika Rīgas meistars. Krāsoja Valmieras daiļkrāsotājs J.Ziediņš. Sevišķi glīts bija mūsu jaunais dzīvoklis 2. stāvā. Tēva kabinetam bija skaisti koka finierēti griesti, zāles griestus rotāja ģipša veidojumi. Arī vannas istaba bija iekārtota moderni. Vienā istabas sienā tika iemūrēts neliels metāla skapītis - seifiņš. To gatavoja Cēsu arodskolā.
Vēl tika veikti pēdējie apdares darbi, kad Latvijā ieradās Sarkanā armija un sākās nacionalizācija.
veikala telpas aizņēma tēva grāmatnīca, Bušmaņa galantērijas veikals un Viļa Brieža apavu veikals. Mums paredzēto smalko dzīvokli aizņēma kāds čekas priekšnieks (laikam krievs). Zālē tika savilktas auklas veļas žāvēšanai un tur uz bērnu velosipēda braukāja viņa dēlēns. 3. stāvā 2 dzīvokļus aizņēma partijas vadītāji un viņiem bija saimniece, kas gatavoja ēdienu un uzkopa telpas.
Pēc biedrīšu aizmukšanas mūsu dzīvoklī iekārtojies Gebītskomisārs Hanzens - varbūt arī 3. stāva dzīvokļos kādi vācieši.
Šana turpinājis dzīvot savā bēniņu istabā, bet uz kara beigu pusi arī viņam bija jāatstāj viņa istaba.
Grāmatnīca turpināja darboties J. Eizentāla vadībā. Vēl vienas veikala telpas aizņēmusi vācu kredīta iestāde vai bankas nodaļa. 1944. g rudenī Valmiera dega un aizgāja bojā tēva nami Rīgas ielā. Šo jauno namu pēc kara atjaunoja siera un sviesta trests un tagad tas atgūts un kalpo Jāņa Dūņa pēcnācējiem.
Arī es 2. stāva 3. dzīvoklī vadu savas vecumdienas un vienā istabā ir Nellijas kantoris. Tomēr tēvs pirms kara pareizi bija izplānojis, ka šis nams jāceļ, kaut gan šī būve no viņa prasīja daudz pūļu, jo bija jāorganizē finanses. Vienu reizi man un brālim tika izskaidrota nepieciešamība un no manas pasta krājgrāmatiņas celtniecībā ieguldīja pāri par 1000 Ls atstājot noguldījumu Ls 1. Brālim palika Ls 100.- Šī nauda bija gadu gaitā sakrājusies no tēva iemaksām.
Vēl var atzīmēt, ka mājas pamatos iemūrēta (uz tagadējās Diakonāta ielas pusi), burka ar tās dienas vairākām avīzēm, Latvijas nauda (liakam no 1 santīma līdz Ls 2.- un iespiests pamatakmens likšanas akts. To tēvs lūdza sacerēt mūsu ģimenes labajam draugam Aleksandram Pārupem. Šī akta 2. eks. ir saglabātajos dokumentos.
Kopā ar celtniekiem un dažiem tēva paziņām tika svinēti kārtīgi spāru svētki ar bagātīgām uzkodām un "garīgiem" dzērieniem. Noslēgumā tika celti gaisā un urrāti pats saimnieks, māte un arī jaunie saimnieki. Centos izvairīties, bet tas neizdevās. urrātāju vidū bija arī celtnieks, kurš ar savu krāģi uz pleciem bija sanesis visas būves ķieģeļus. Tas bija vēlākais pils. galva un priekšsēdētājs Antons. Viņš vēlāk pēc kara bija izdevis E. Grinbergas apliecības ka pilsētai nav iebildumus pret mūsu ģimenes atgriešanos Valmierā. Tā man tiešām palīdzēja 1947. g. atgriezties pirmo reizi.
Sēta vai pagalms
Sētu, kā to parasti sauca, no Rīgas ielas puses ieskāva dzīvojamais nams, dzelzs vārti un vienstāva koka nams (vēlāk tā vietā pacēlās jaunā māja. Vienstāva koka nams un spiestuves-sietuves nams veidoja taisnu leņķi, spiestuves galā mūra siena - diezgan augstu pie tās prāva atkritumu kaste un malkas grēda. Tālāk nāca 2stāvu mūra papīru noliktava ar nelielu rampu papīru izkraušanai. Zem rampas 2 pagrabi pie kuriem varēja nokļūt pa mūrētām kāpnēm uz leju. Nekad neesmu redzējis šos pagrabus atvērtus un pat neesmu zinājis vai tie tukši, vai arī kautkas tur glabājās. Ceturto sētas pusi ietvēra 2stāva saimniecības ēka - apakšā ķieģeļu, augšā koka ar papes (vēlāk cinkotu skārda jumtu. Apakšā atradās, brūzis ar tajā iemūrētu katlu, no brūža varēja nokļūt telpā, kurā pa ziemu uzturējās mūsu vistas. Vēl 1. stāvā atradās telpa sienam, mūsu zirga, baltā ērzeļa Miškas stallis un varbūt vēl kāda telpa ratiem un ragavām. 2. stāvā sētnieka dzīvoklis un vairāki šķūnīši.
Šīs ēkas aizmugures sienu veidoja "brandmūris". Aiz tā atradās kino Paniņa sēta.
Šai saimniecības ēkai taisnā leņķī apm. pašā vidū pievienojās vēl neliels šīs ēkas spārns. Savienojuma vietu apakšā bija tukša lai varētu pa to izvest Mišku ar ratiem vai kamanām.
Šim spārnam apakšā atradās atelpa malkas zāģēšanai ar elektrisko zāģi un pagaidu garāža mūsu Reno. Otrā stāvā šķūnīši.
Sētas vidū kādreiz atradusies aka ar sūkni - tad tirgus dienās sētnieces sētu izmantojis kā iebraucamo vietu Vēlāk jau šī aka bija, kā nevajadzīga, likvidēta. Sēta bija bruģēta ar akmeņiem.

Spiestuve un sietuve

Nedaudz no ēkas vidus uz labo pusi atradās durvis. Ēkai ārpusē pa kreisi no durvīm bija dēļu tualete darbiniekiem. Vēlāk, to nomainīja tualete būvēta no siporeksa (laikam līdzīgs putu betonam) prāvajiem ķieģeļiem ar katrā ķieģelī iespiestu lielo burtu "N". Sākuma gados tualetes izveda cietuma pajūgi, vēlāk pilsētas asenizācijas auto ar cisternu. Šis auto laikam bija firmas "Federal".

A. Spiestuve un saliktuve

Pretīm ieejai pie otras sienas atradās kāpnes uz 2. stāvu - sietuvi. Pa durvīm pa kreisi varēja nonākt saliktuvē. Ieejot pa spiestuves durvīm uzreizi varēja redzēt iespiedmašīnu, vidēja izmēra. Tā gandrīz vienmēr darbojās, jo iespieda apm. afišu lieluma iespieddarbus. Arī šo mašīnu - tāpat kā visas citas uzņēmumā darbināja "Siemens" elektromotori. Aiz robota skārda aizsarga griezās "švunkrats" vai kulturāli sakot spara rats. Uz paaugstināju pie mašīnas stāvēja pielicēja - parasti Anna Kanneniece. Tā no papīra paliktņa ievadīja mašīnā papīra loksnes, krāsu velmes darba gaitā iekrāsoja salikumu, tad cita velme (cilindrs) norullēja papīri uz iekrāsotā salikuma un cits mehānisms pacēla iespiesto lapu un novietoja platformiņā gataviem darbiem.
Vēl bija 3 lielāka izmēra iespiedmašīnas avīžu, grāmatu, kalendāru u. c. darbu iespiešanai uz lielām papīra loksnēm. Ar mašīnu iestādīšanu nodarbojās Jānis Ciguzis un viņa palīgs.
Kara laikos spara ratu ar roku griezis Čulītis - spēcīgs vīrs. Viņam bija mājiņa pie krievu kapiem. Tad sētā A. Brensons (viņa darbnīca bija ceļu rajona 1. vecā telpa - skatīt no ielas) uzstādījis motoru, kas ražoja strāvu. Tas darbojies ar lielu troksni, bieži stājies un ātri ātri uzņēmums izlietojis pilsētas elektrības stacijas strāvu.

B. Saliktuve

Saliktuvē atradās kādi 6-7 salicēju darba vietas. Līdz salicēju krūšu augstumam šo darba vietu veidoja kautkas līdzīgs skapim ar izvelkamām atvilktnēm - burtenām. Tās sastāvēja no ligzdām visām iespiedzīmēm. Uz slīpā paaugstinājuma virs atvilktnēm bija novietota tā burtena ar kuras burtiem strādāja salicējs. Pie sienas atradās skapis klišejām. Pie telpas dibensienas plaukti ar lielajiem koka afišu burtiem. Vēl saliktuvē atradās galds ar tipogrāfijas akmeni ar iespiedkrāsu un novelkamā pase kurā ievietoja salikumu, to ar gumijas veltni iekrāsoja un ar smagu metāla veltni pārbrauca pāri uz salikuma uzliktam papīram, to 50
iegūstot kontrolnovilkumu. Ievērotās kļūdas izlaboja burtlicis un nākošo novilkumu nesa uz veikalu. Tur pārdevējas lasīja korektūru, kuru atgrieza saliktuvē.
Telpā starp spiestuvi un sietuvi atradās laikam 1 ar motoru darbināma un 2 ar roku darbināmas Bostonpreses. Uz tām iespieda neliela izmēra darbus: vizītkartes, ielūgumus, dziesmu lapiņas bērēm un baznīcai. Pie dibensienas atradās masīvs galds. Te izgatavoja gumijas zīmogus. Saliktos zīmogus apm. kvadrātsprīža lielumā sastiprināja, tad iespieda kaolīna masā kuru izžāvēja uz prīmusa, šai formai uzlika jēlgumijas loksnīti, iespieda presē un karsēja ar primusu. Gumija satecēja kaolina zīmogu formās un vulkanizējās. Tad gatavo gumijas loksnīti sagrieza un līmēja uz gataviem zīmogu rokturiem. Roktura kātā iesita nagliņu ar spožu galvu lai lietotājs zinātu, kura zīmoga augšpuse. Gatavos zīmogus sabēra finiera kastītē un nogādāja Šanam. Tas zīmogus nospieda uz papīra lapas un to nesa uz policiju - ja tur nebija pretenzijas, zīmogus varēja izsniegt pasūtītājiem.
Pēc 1934. g. Šana kādu zīmogu bija izsniedzis pirms laika un firma tika sodīta. Par to pat publicēja avīzēs - kā par preses likuma pārkāpumu. Vēlāk visus zīmogus vēl nospieda biezā, cauršūtā kantora grāmatā un saņēmējs parakstījās.
Vēl uz Bostona presēm iespieda sēru lentas melnā krāsā. Ja pasūtītājs vēlējās zeltītus burtus, tad melnā krāsā iespiestos iepūderēja ar bronzas pulveri, tas piekalta krāsai. Vēl šīm lentēm galos piešuva melnas vai zeltītas bārkstis.
Ja spiestuvē vajadzēja iespiedpapīru, no turienes pie šanas atnāca kāds māceklis no papīra noliktavas plauktiem iespiedēji ņe'ma starp 2 dēļu vāciņiem iesaiņotas papīra loksnes - baltas vai krāsainas. Šīs papīra ķīpas bija 2 vietās apvilktas ar metāla lentu. Noliktavā glabājas arī iespiedkrāsu bundžas.
Kādreiz "Liesmā" bija rakstiņš, ka Dūnis pārskaitījis visas papīra loksnes. Tā varētu domāt tikai idiots, jo pa kuru laiku tad Dūnis skaitīs naudu. Burtlicis Rūd. Zirdziņš mani saticis teica: Jautāju vecamm Ciguzim kā var šādus melus rakstīt". Ciguzis atbildēja: Es stāstīju, kā bija, bet "Liesmas" autore rakstīja kā viņai vajaga".
Papīra noliktavas 2. stāvā varēja atrast arī šo to, kas man likās interesants. Piem. kino "Splendid" dažu gadu afišas bija iešūtas vāciņos un ar skumjām- 51
tās šķirstīju un lasīju kādas interesantas filmas vai filmas "bojeviki" aizgājušas man garām.
Reiz atradu vecu vācu kriminālromānu - tas bija interesants un es varēju pielietot Iemetējfreilenes man iemācīto vācu valodu. Vēl tur bija novietots šis tas nevajadzīgs no firmas inventāra, piem. izjaukta papīra linijēšanas mašīna (Latvijas sākumā trūcis linijets papīrs un bija ticis spiestuvē ražots. Vēlāk jau veikalam papīri nāca pakās lielā sortimentā. Vēl stāvēja tur stiklots, grozāms, pastkaršu pārdošanas stends.
Spiestuves durvis tika slēgtas ar vienkāršu atslēgu, durvis nebija bruņotas (kā tas būtu pēc padomju stila). Darbu beidzot atslēgu atnesa uz veikalu, rītos paņēma.

C. Vēl šis tas par uzņēmumu un spiestuvi.

Kad tēvs gribēja cara laikā atvērt savu fotogrāfiju, viņam neļāva atvērt to uz sava, bet gan uz brāļa Kārļa vārdu. Lai nemainītu ierasto Uzņēmuma nosaukumu, tas turpinājās vēlāk un grāmatas izdeva K. Dūnis Valmierā un Cēsīs (ja izdeva Valmierā), K. Dūnis Cēsīs un Valmierā (ja grāmatu izdeva Cēsīs. Trīsdesmito gadu beigās brāļi Dūņi izdeva izdeva grāmatas ar savu vārdu.
Spiestuves-sietuves pakaļā ir dažas mašīnas kuras tēvs nopircis no Valmieras tipogrāfa Treija (vācieša) uzņēmuma pie Sīmaņa baznīcas, Rīgas ielas sākumā. Vēlāk tikušas Latvijas sākuma gados pirktas visas nepieciešamās, tolaik modernas mašīnas.
Ziemeļlatvijas marku iespiešana sākta 1919. g. 18. jūlijā plkst. 900 un beigta nākošā rītā 400. Iespiešanu uzraudzījuši Valmieras pasta priekšnieks P. Jaksons, Ziemeļlatvijas finansu, pasta, telegrafa un telefona vadītājs (laikam A. Pētersons), ierēdnis K.Zīmulis un kara resora priekšstāvis - ierēdnis P. Kundziņš (mākslinieks?) B. Eglīte "Pasta grāmata" izd. "Nordik" 1999. g. 46. lpp.)
J. Boka jubilejā kafejnīcā "Eglīte", rakstnieks M. Birze (sēdēja man blakus) stāstīja, ka dzirdējis, ka tēva spiestuvē pa kluso iespiestas "Kerennas". Teicu, ka tās iespiestas citā tehnikā (lito?). Vēlāk šo jautājumu skaidroju ar tēva māsu Zentu Lūsi. Viņa tādu faktu noliedza, jo pati strādājusi spiestuvē, Kerennas toreiz neviens nav gribējis ņemt pretīm kā nevērtīgas.
Vēl viņai jautāju par Fimbera? grāmatā par Valmieras komjauniešiem aprakstīto: pie spiestuves durvīm pielīmēta proklamācija un tēvs dusmojies. Arī šo viņa pilnīgi noliedza kā rakstnieka izdomātu.
Viņa gan stāstīja, ka varām mainoties, dedzināti iepriekšējās varas pasūtītie iespieddarbi.
No spiestuves pa kāpnēm nokļuva sietuvē. Tā arī bija nodrošināta ar visu vajadzīgo tehniku. Galvenā telpa bija tikpat liela cik spiestuves mašīnu zāle. Gar logiem kas izgāja uz sētu bija garš vienkāršs dēļu galds, pie tā strādāja grāmatu sējējas, sienot grāmatu loksnes pie koka statīva stingri novilktām aukliņām.
Sietuves meistars kādreiz ir bijis vācietis vai holandietis Lēdebaums. Pēc viņa sietuvi vadīja Voldemārs Daugulis. Viņš amatu laikam bija apguvis pie Lēdebauma. Padomju gadā viņš tēvam lūdzis padomu kā rīkoties. Viņam piedāvāts darbs milicijā. Viņš bija paklausījis tēva padomu un palicis savā amatā līdz vācu laikā iesaukts un no kara nav atgriezies.
Pie šīs telpa gala sienas atradās 2 zeltījamā pases uzrakstu iespiešanai uz iesietās grāmatas vāka vai muguriņas.
Pie aizmugures sienas atradās papīru griežamā mašīna "Perfecta" - apgriežāmās, iesietās (bez vākiem) grāmatas iebīdīja mašīnā līdz aizturei, tad ar griežamo ieregulēja zem asmeņa, skrūvējot ar virs mašīnas atrodošos stūresveidīgo metāla griežamo, apgriežamās grāmatas tika fiksētas piespiežot, tad tika nospiesta svira un mašīnas asmens nāca uz leju, apgrieza grāmatas vai papīrus un atomātiski pacēlās uz augšu un mašīna izslēdzās.
Blakus šai mašīnai atradās brošējamais agregāts. No metāla spices agregātā iegāja spoža stiepule. Uz darba galviņas uzlika piem kalendāra muguriņu, nospieda pedāli, agregāta augšējā galviņa nāca uz leju, tad uz augšu un kalendāra mugura bija glīti iedzīta stiepules skava.
Telpas vidū arī bija pagarš galds - tur novietoja jau iesietās grāmatvedes. Uz tā marmorēja kantora grāmatu lapu malas. Tas bija ļoti vienkārši, bet rezultāts skaists. Kvadrātveida zemā panniņā ielēja ūdeni, tad no īpašo krāsu paciņām iekaisīja 2-3 dažādu krāsu pulveri. Tas negrima, bet ar plānu krāsu plēvīti pārklāja ūdens virsmu. Tad meistars paņēma ķemmi, ar viļņveida kustībām sajauca krāsu plēvīti, ņēma stingri saspiesto papīra bloku un pēc kārtas viegli iemērca visas 3 malas un nolika žūšanai. Grāmatas papīra lokšņu bloka malas bija izgreznotas ar skaistu viļņveida, daudzkrāsu rakstu.
Iesieto grāmatu vāku vai muguriņu uzrakstus salika ar misiņa burtiem, uzlīmēja uz papes loksnītes. Zeltījamo agregātu spiežamo virsmu sakarsēja ar lodlampu, ielika grāmatu, uz tās vāka vajadzīgās vietās uzklāja "Gubinol" bronzas vai īstā zelta plānās strēmelītes, uzlika papes loksnīti ar birtiem uz leju, ar roku nospieda sviru un sildvirsma, laiciņu piespiesta atstāja skaistu, zeltainu uzrakstu.
Telpas vidū atradās liela metāla prese, tur, ieskrūvēja iesieto grāmatu pakas un atstāja, lai grāmatas iegūtu savu izskatu (nesagriežās). Blakus atradās biļešu perforējamā mašīna. Ielika zināmo daudzumu (biļetes, piespieda pedāli un stienī iestiprinātas adatas atstāja glītus caurumiņus. Turpat blakus ar pedāli darbināms numerators biļešu nummurēšanai.
Vēl tālāk "Pfaff" kājmināmā šujmašīna. Ar to iesējējs Leimanis remontēja portfeļus, šuva mugursomas un veica citus darbus. Kad Dr. A. Ziediņam bija saplīsis marku albūms ar vērtīgām pastmarkām, Leimanis devās pie viņa uz māju un salaboja albūmu Ziediņa uzraudzībā. Sietuves otrā galā atradās kantora grāmatu sašūšanas mašīna, prese albūmu lapu iegriezumu štancēšanai, mašīna, kura veidoja iesietā grāmatu bloka ieapaļo muguriņu. Bija arī ar roku darbināmi mazi mehanismi papīra stūru noapaļošanai un ēzīšu - kā kurpēs iespiešanai. Speciāls rokas zāģis statīvā zāģēja. Pareizos leņķos bilžu rāmju līstes. Rāmja sagataves tika salīmētas, otrā pusē uz [..] stiprināja finiera trijstūrus, ieskrūvēja arī riņķīšus gleznu piekāršanai pie sienas un iestiprināja gleznu.
Nākošā telpā bija ar motoru darbināma tecila. ar to asināja papīra griezēja garo asmeni. Vēlākos gados, kad "Kokmuižas alus" vienojas, ka alus etiķetes iespiedīs pie mums, tēvs brauca uz Liepāju un Meijera firmā iegādājās gumējamo mašīnu. To atveda, uzstādīja šai telpā un spiestuvē iespiestas etiķešu loksnes līmīgo vielu uznesa uz loksnīšu aizmugurēm, tās kāra žāvēties uz savilktām auklām. Izžuvušas loksnītes ar skavām skaisti piestiprināja blokos un ar štanci izspieda etiķetes albūmu lapu štancētājā.
Nākošā telpā atradās burtu saliekamā mašīna. Latvijas sākum agados tēvs izdeva diezgan daudz mācību grāmatu un mašīnburtlicis bergs (viņa māja pie lu) Kauguru pārbrauktuves) klaviaturu darbināt salika rindu, uz mazas krāsniņas bija kausēts svins un atlieta rinda. Šo procesu netiku redzējis. Bergs vēlākos gados strādāja Rīgā "Rotas" spiestuvē. Pašu šo mašīnu pārdeva abus 1938. g. un tā tika aizvesta.
Tālāk sekoja nodalījumi ar plauktiem. Tur glabājas iespiesto grāmatu pakas (pa 10 iesaiņotas papīrā un galā uzlīmēta iespiesta etiķete ar nosaukumu. Vienu laiku te glabājās J. Bekmaņa rakstāmgalds (laikam nolikts, lai to neaprakstītu pie Bekmaņa veikala likvidācijas (varbūt bankrota). Vēl varu pieminēt, ka vienā nodalījumā pie sienas bija pieslieta J. Spriņģa abstrakta glezna, kura nebija atradusi pielietojumu.
Cik man zināms, firmā bija iespiests apm. 200 grāmatu un brošūru, neskaitot kalendārus firmām, vienu gadu pat noplēšamo kalendāru (20. gadi). Visas šīs grāmatas un brošūras bija vērtīga satura. Firmā Smiltenē bija iespiests Latvijas sākumā priekš Toņņa, Toņa vai Tones) burtnīcu romāns "Atriebības ierocis miroņa rokā". Tā autors esot Diženajs Bernards.
Pirmo nacionalizēja spiestuvi un pie tās durvīm ārā sēdēja sarkangvards kuram bija šautene ar uzliktu durkli.

Rīgas iela 26

Namu Rīgas ielā 25 tēvs nopirka no tirgotāja Jāņa Velēna, kurš tai laikā dzīvoja Rīgā un bija nodarbināts ar kino "Paladium" celšanu Marijas ielā.
Tēvs pēc vasarnīcas celtniecības, nebija neko vairāk ieguvis, kaut gan viņa uzņēmums bija labi pelnījis, izdodot mācību grāmatas, daiļliteratūru. Arī spiestuve nesa peļņu jo darbi tika pareizi organizēti un ar reklāmu gūti jauni pasūtījumi. Regulāri tika iespiesta Valmieras sociāldemokrātu avīze "Brīvais vārds", vēlāk tai pievienojās avīze "Valmieras avīze". O. Krolls grāmatā "Latvijas prese un viņas darbinieki" 57. lpp. par to raksta: pilsonisks laikraksts, iznāk reizi nedēļā, izdevējs Ernests Dubass. Atbildīgais redaktors Jānis Kalniņš, faktiskais redaktors V. Dūnis.
Ernests Dubass (Cēsu Dubass) Cēsīs izdeva arī "Cēsu avīzi", "Brīvais vārds" arī iznāca reizi nedēļā ar atbildīgo redaktoru Jāni Bīriņu (pseidonīms un iesauka Ķencis).
Īsu laiku tēvs izdeva un pats bija redaktors avīzei "Gauja" = iespējams, ka tā tika izdota kādā pirmsvēlēšanu periodā.
Iespieda arī izdevumu "Kurlmēmo dzīve".
Laikam tēvs bija uzzinājis par nama Rīgas ielā 26 pārdošanu un kā kādreiz vēlāk, kad māte cilāja mazo, no ārzemēm atvesto koferīti, teica: "Kad kāju uz rīta vilcienu un braucu uz Rīgu pirkt Velēna māju, šis koferītis bija pilns ar naudu.
Jauniegūtai mājai Rīgas ielas pusē fasāde bija 3 stāvu augstumā, Ziloņu ielas pusē tā saruka 2 stāvu augstumā. Mājas 2. stāvā bija atradusies pilsētas bibliotēka. Kad tā pārgāja uz jaunām telpām jaunceltajā pienotavas namā, šīs telpas aizņēma fotogrāfa Herberta Zemvalda studija. Vēl 2. stāvā dzīvoja un cilvēkus pieņēma privātadvokāts Viļums Prīlaps. Viņš nama un pilsētas degšanas laikā 1944. g. bija nosmacis dūmos un ir apglabāts mūsu ģimenes kapa vietā labā pusē, malā.
Šinī namā, viesojoties Valmierā un iestudējot savu lugu "ugunī", bija dzīvojis Rūdolfs Blaumanis. Viņa rakstos ir ievietota vēstule, sūtīta no Velēna nama. Nams bija liels un visus iemītniekus neatceros, pieminēšu ievērojamākos: drēbnieki Goldbergs, Zūlis, kara apriņķa priekšnieks pulkvedis H.Zvirbulis. Kādu laiku dzīvojusi arī Ulda Lapiņa vecāku ģimene.
1. stāvu aizņēma Geskes veikals, vēlāk šīs telpas aizņēma J. Eizentāla labi ejošais veikals ar pārtiku, saldumiem un traukiem. Jūliuss Auniņš tirgoja ar ādas izstrādājumiem, medību piederumiem un arī dažādiem sīkākiem metāla izstrādājumiem. 1. stāva centrālo daļu Ziloņu ielas stūrī aizņēma brāļi Zvirbuļu aizņēma brāļu Zvirbuļu drēbju veikals, vēlāk šīs telpas aizņēma Jāņa Ustupa un Alfrēda Bundžas drēbju un audumu veikals.
apm. 1938. g. A. Bundža savu daļu pārdeva J. Ustupam un tas kļuva vienīgais īpašnieks.
Ziloņu ielas stūrī bija ieeja puspagrabā. Tur kādreiz atradusies Voldemāra, Zentas un Paulīnes Dūņu vecāku tējnīca.
Kad es sāku ievērot, tur atradās Mārtiņa Ārgaļa mehāniskā darbnīca. Vēl pēc kara labu laiku stāvēja šī nama sienas, tad tās nojauca un šinī vietā tika uzcelts Valmieras kultūras nams.
Viens no Valmieras arestētiem jauniešiem man cietumā stāstīja: ka viņi savu lapiņu paku uznesuši uz drupu sienas, noslogojuši ar auklā piešūtu ķieģeli. Kādā vējainā dienā aukla parauta un vējš iznēsājis lapiņas pa Valmieru.
1940. g. pēc okupācijas sākuma tēvam lika atbrīvot nama 2. stāva dzīvokļus un tur sāka darboties partijas Vidienas komiteja. Vēlāk pēc nacionalizācijas likvidēja J. Eizentāla vaikalu, precesd aiveda uz bāzi pie stacijas un tukšās telpas neizmantoja.

Ēveles pagasta "Eizentāli"

Šo māju cēlis mans vectēvs Jānis Eizentāls un viņas ieva Emma dz. Migliņa. Šinī namā dzīvojusī (varbūt kāds arī dzimis) viņu bērni"Emma-Otilija, Jānis-Jeremiann un Viktors Bonifācijs.
Kāda mātes paziņa bija beigusi strādāt tēva veikalā un aicinājusi manu nākošo māti stāties darbā viņas vietā. Viņa arī bija strādājusi tēva veikalā līdz 1924. g. 14. jūnijā kļuva par viņa sievu.
Kad pirmo reizi nokļuvu šai mājā neatceros. Droši vien tiku uz turieni aizvests parādīt pavisam sīks.
Toties vēlāk, vasaras pēcpusdienās māte piezvanīja savai mātei uz vasarnīcu: "Sataisies un sataisi bērnus, brauksim uz Ēveli", citreiz braukšana notika arī svētdienās. Atnāca mātes brālis Jānis, iedarbināja "Reno" un braucām uz pilsētu. Tur iekāpa tēvs, māte, kādreiz arī kāds cits braucējs, ielika dāvanas (arī svaigu gaļu, saldumus, papirosu "Sports" pakas vectēvam (vēlāk gan viņš nesmēķēja) un devāmies ceļā.
Ēvelē varēja nokļūt pa vairākiem ceļiem: gan caur Strenčiem, caur Rencēniem, bet bieži braucām caur Ķeižiem. Pēdējā ceļā atmiņā iespiedušās Vagaļu mājas pie kurām bija ass pagrieziens. Pie vectēva mājas tad nu piebraucām caur tuvākām Krejēnu mājām, vai no otras puses garām koka mājai "Vītoliem", kura arī bija ļoti tuva . Krejēnā saimniekoja īpašnieks Brants un tur kādreiz bija atradusies vīnu darītava - tā bija prāva, balta māja.
Kad Nellija bija tikusi pie sava "Volkswagena" man vajadzēja rādīt vietu, kur atradās kādreiz vectēva māja. Pareizi nogriezāmies gar veikalu. Nebija vairs ne "Vītoli", ne "Krejēni", ne starp tām "Eizentāli". Nākošā reizē braucot uz Ēveles kapiem, līdzi brauca brālis Jānis un tas parādīja aiz krūmiem sastumto akmeņu kaudzi - "Eizentālu" atliekas. Izrakti un aizvesti bija arī cementa sētas stabi.
Atgriezīsimies tajās dienās kad pie dēļiem apšūtās, gaiši brūni krāsotās 1 stāvu koka mājas ar skaidu jumtu ceļa pusē pie sienas bija piestiprināta balta skārda plāksnīte ar Viktora krāsotiem skaistiem burtiem "Eizentāli". Uz ceļa pusi bija galvenās ieejas durvis, kuras gan netika lietotas.
"Reno" iebrauca sētā un mūs tur sagaidīja, pa sētas durvīm iznākušie vectēvs un vecā māte.
māsa Kristīne, kuru sauca par Kriķīti.
Paralēli mājai, pagalma pretējā pusē atradās saimniecības ēka: kūts, klēts, pie ēkas gala svarīgā labierīvība - koka būdiņa. Pagalmā bija aka. Mājas galā uz Vītolu pusi bija dārzs ar ābelēm. Atceros prāvo dzelteno plūmi kas katru rudeni bagātīgi ražoja. Pie mājas sētas ieejas bija arī sols. Zemes platība bija neliela, laikam 2 pūrvietas kā amatnieku zeme.
Pa sētas durvīm pa akmens pakāpieniem iekļuva vrituvē ar ķieģeļu grīdu, plītīm ar prāviem katliem abās pusēs. ejot tālāk caur durvīm nonācām telpā pie galvenām durvīm uz ceļu, kāpnēm uz bēniņiem.
Virtuve māju dalīja uz pusēm. Ienākot no sētas, vectēva dzīvoklis atradās pa labi, otrs dzīvoklis, kuru izīrēja atradās pa kreisi. Kad biju mazs. šajā dzīvoklī dzīvoja 2 māsas šuvējas. Pēc viņām atnāca pensionētais skolotājs Gaiķa kungs. No sava agrākā dzīvokļa skolā viņš ar ķerru esot savedis arī savas daudzās grāmatas un vecās avīzes.
Ieejot vectēva dzīvoklī, pirmā istabā pie pie sienas loga atradās ēdamais galds, pretējā pusē pie sienas vecteva gulta. Pie tās sienu rotāja Augusta glezna, kurā varēja skatīt sakrustotas bises, medību somu un patronu jostu. Pretīm ieejas durvīm bija durvis uz nākošo istabu. Pie durvīm vēl atradās stāvpulkstenis, dzeltenīgā koka skapītī kurā atradās uzvelkamās ķēdītes ar atsvariem.
Otrā istabā pie galda sienas atradās Kriķīša gulta, logs uz dārzu un pie loga skapis ar stikla durvīm. Pie loga galdiņš. Nākošā istaba bija liela. Atceros to kā vectēva darbnīcu. Vidū sols ar 2 krāsu maļamām ierīcēm, tur bija neskaitāmas krāsu bundžas, papīra maisiņi ar dažādu krāsu pulveriem. Kad vectēvs vecuma dēļ bija beidzis savas krāsotāja gaitas (viņam kādreiz bijuši pat palīgi lielu objektu krāsošanā), šī telpa pārvērtās par zāli un bija glīti iekārtota un uzposta.
Zālē, cik atceros, bija drēbju skapis, ar mātes izšūtu galdautu paklāts apaļais galds. Uz tā firmas "Viesturs" patafons ar prāvu plašu kaudzīti. Vēl uz galda bija daži laiku gaitā sakrājušies suvenīri. Varu pieminēt glītus, apm. sprīdi garus plānus, plakanus oļus, kurus bija apgleznojis
Bija dažas cigāru kastes ar sīkām lietiņām ar nelielām ainavām Augusts. Zālē, blakus durvīm bija maizes krāsns "mute". Pēc vajadzības Kriķītis cepa miežu karašu.
Ēvelē elektrības nebija - tā atnāca ar Ķeguma būvi. Apgaismošana notika ar petrolejas lampām. Šī gaisma likās tumša, salīdzinot ar elektrisko apgaismojumu Valmierā.
Ap 1939. g. vectēva mājā ievilka arī telefonu. Lai nokļūtu lielajā istabā bēniņos, vajadzēja kāpt pa kāpnēm no galveno durvju priekšnama. Arī bēniņos bija daudz kas interesants. Varu pieminēt mātes brāļa Jāņa jaunībā gatavoto kontrabasu. Bēniņos vectēvs žāvēja arī graudus kurus bija guvis rudenī.
Bēniņu istaba bija liela, garena, izlīmēta ar tapetēm un ar sienas skapi, kurā slēpās aiz tapsētās sienas. Šinī skapī bija arī vecāku gada izdevumu grāmatas, "Jaunības taku" burtnīcas.
Šī istaba agrāk tikusi izīrēta. Atmiņā stāsts par kādu īrnieku, kurš pārsteidzis savu zēnu kūpinam smēķi. Kā sods pīpmanim vajadzējis izsmēķēt savu kūpināmo rīku. Sekojis nelabums, vemšana un pīpmanis bijis izārstēts no šī niķa. Kādu laiku šai istabā dzīvojis tirgotājs Sūbris ar ģimeni, vēlāk viņš kļuvis Strenču pilsētas galva un baigā gadā nomocīts.
Reiz mēs ar Jāni un Mildu Bergmani pavadījām apm. nedēļu Ēvelē un gulējām šai istabā. Esmu bijis Ēvelē kopā ar vecomammu, pat mazgājies vectēva pirtī.
Vēlā rudenī vectēvs pirtī žāvēja gaļu, no "Krejēniem" bija telefonēts lai braucam to garšot. Vakar ieradāmies, baudījām garšīgo žāvējumu. Vīrieši "iemeta" pa glāzītei "Dzidro" un vēlu vakarā braucām mājup vedot līdzi parastos vectēvmājas ražojumus. Bez zāvētas gaļas, Kriķītis bija salicis krējumu, olas un vēl šo to.
Kūtī turētā govs deva tik daudz piena, ka vectēvs un Kriķītis to nevarēja izlietot, tāpat arī vistas dēja labi un pārpalikumi vienmēr tika sūtīti uz Valmieru.
Vienu vasaru gadījās, ka mūsu "Reno" pāris reizes lūza pusass. Jāņonkulis gāja uz "Krejēniem" zvanīt uz Valmieru "autokaralim" Ziediņam. Tas izsūtīja savu taksometru. Pa laikam Jāņonkulis gāja vērot vai tālumā neparādās autostarmešu gaisma. Kad šis auto tuvojās Jāņonkulis izgāja ar Vējlukturi un signalizēja lai aptura. Tūliņ braucām uz Valmieru. No rīta tēvs zvanīja uz Rīgu
"Reno" pārstāvim un prasīja vajadzīgo detaļu. ar vakara vilcienu tā pienāca Valmierā un Jāņonkulis ar Ziediņa auto nākošā vakarā brauca uz Ēveli, nomainīja bojāto pusasi un "Reno" atgriezās vasarnīcas garāžā.

Mans vectēvs Jānis Eizentāls

Atceros viņu ar sirmiem, viļņainiem matiem, sirmām ūsām, slaidu. Jāpiemin, ka vīra gados mīlējis vakaros ar draugiem spēlēt kārtis. Daiļkrāsotāja amatu viņš apguvis pie kāda Cēsu meistara (iespējams, vācieša) un krāsotāja darbu veicis Ēvelē un apkārtnē. Krāsojis arī Ēveles baznīcu un muižas. Darbu veikšanai viņš pieņēmis arī citus krāsotājus un palīgstrādniekus.
30. gadu beigās pie viņa atnācis kādreizējais barons un lūdzis atnākt pie viņa lai palīdzētu sajaukt krāsas. No krāsu jaukšanas iznākusi krāsošana jo barons to nav pratis. Nostrādājis līdz vakaram, vectēvs stipri noguris un nākošā reizē "krāsu jaukt" vairs nav gājis.
Viņš rūpējās par savas amatnieku zemes apsēšanu, pats arī nopļāva. Viņa tuvs kaimiņš Gailis, pēc mājas vārda saukts arī par Ķezi, bija arī tvaika lokomobīļu ("dampju") un kuļmašīnu īpašnieks. Kad nu kādreiz Ķezis bija mūsu veikalā lai tēvs viņam pažīrētu (galvotu) vekseli jauna "dampja" iegādei, māte neaizmirsa atgādināt, lai neaizmirstot savlaicīgi izkult vectēvam labību. Ķezis svinīgi solījās un vienmēr jau kulšana notika laikā. Tad nu uz kulšanu talkā nosūtīja kaādu vīru (piem. R. Zirdziņu) no spiestuves un A. Tīronu un H. Kiršblūmu no J. Eizentāla veikalu. Pats J. Eizentāls aizveda talciniekus, vecmammu un produktus un pudeles talcinieki.
Reiz šādā talkā noticis amizants gadījums. Kautkur tuvumā bija pasprucis nikns bullis un talcinieki šo gadījumu pārrunājuši. Timēr alfrēds Tīrons klusi paņēmis lejkannu, aizgājis aiz saimniecības ēkas un spēcīgi pūšot kannas snīpī lieliski imitējis bulli. Talcinieki sabēguši mājā. Vēlāk pie galda smējušies, dziedājuši toreiz populāro šlāgeri: "Kādam saimniekam ir bullis traks...". Vectēvs gan teicis, ka šādi joki neesot labi.
Vectēvs labi prata vācu valodu un droši vien arī krievu valodu. Ēvelē bija vairākas biezas klades kuras vectēvs bija pierakstījis, trenējot roku kaligrāfijā. Iznācis jau bija meistarīgi.
Vectēvam bija arī plaukts ar grāmatām un atceros, kā reiz, dzīvodams Ēvelē, lasīju grāmatu par revolucionāri Ellu Rullīti un tās dēkām Alūksnes pusē.
Vectēvs dzēra Dienvidamerikas tēju no prāvām zaļām skārda burkām ar uzrakstu "San-Salvador Mate". Tagad tādu neesmu nekur manījis.
Biju vēl diezgan mazs, vectēvs toreiz gulēja Valmieras slimnīcā. No slimnīcas bija zvanīts mātei, ka vectēvs izskatoties pēc mirēja. Tūliņ māte, tēvs un es gājām uz slimnīcu. Vectēvs likās snaužot, bet māte sāka viņu uzrunāt, kustināt plecus un beidzot tā virsmāsa teica, ka laikam briesmas būšot garām. Tā nu viņš nodzīvoja vēl vismaz 10 gadus.
Uz Līgo svētkiem viņu parasti atveda pie mums un tad nu iznāca, ka Jāņus svinēja 4 Jāņi: vectēvs ar savu vecāko dēlu un mans tēvs ar savu jaunāko dēlu. Darvas muca dega līdz rītam, Jāņi ar vaiņagiem galvā un man bija tā kā žēl, ka man nebija likts vārds Jānis.
Vectēvam sāpēja mugura un man viņš lūdz to pabraucīt, masēju, dažādi un vectēvs tik teica, lai to darot stiprāki.
Kādreiz tēvs iedeva naudu kino biļetēm un tad gājām ar vectēvu skatīt filmu. Kā pēdējo atceros "Roksijas futbolkomandu", kuru abi skatījām.
Vectēvs pieminēja krievu kareivjus, kuri I Pasaules kara laikos dzīvojuši viņa mājā, par vācu kareivjiem. Krievu zaldātu uzdzīvi Krejēnu vīndarītavā, vīns esot pat pludojis pa grāvi un sievietes paslēpušās.
Kad nāca modē uzvārdu latviskošana, kaimiņš Gailis latviskoja savu uzvārdu uz "Graudums". Kad atpūtos Valmieras cietumā, sastapu tur viņu. Viņš bija sodīts par nespēju samaksāt nodokļus un tā izvairījies no 1940. g. izsūtīšanas.
Pēc vectēva mājas nodegšanas kara liesmās, vectēvs bija sācis slimot, miris un guldīts Ēveles kapos.
Kad atbraucām no Sibīrijas, vectēva kapam ēveles kapos uzlika cementa "futlāri" ar marmora uzraksta plāksnīti. Pēc atmodas, es ar brāli nolēmām uzlikt vectēva kapam nelielu pieminekli. To izgatavoja Valmierā,aizvedām, Ziedonis to uzstādīja, Nellija iestādīja glītus skujkociņus un bieži vasarā braucām kapu uzkopt.

Kristīne Misiņa jeb Kriķītis

Vecās mammas māsa jaunībā bija kalpojusi muižā. Grūtajos kara un juku laikos bija varējusi māsas ģimenei dot arī kautko no muižas labumiem. Kad sāku viņu atcerēties, viņa jau bija diezgan veca, viņa cieta no kāju vēnām, tika vesta pie Valmieras ārstiem, gan negūdama izveseļošanos. Viņa rūpējās par virtuvi, dārzu, govi un sivēniem, cepa maizi un tīrīja māju.
Pēc mājas nodegšanas kara beigās un vectēva nāves, Kriķītis bija atvests pie vecmammas Valmierā. kad pirmo reizi atbraucu no Sibirijas un dzīvojām Sporta ielā, ar lielu interesi klausījos Kriķīša stāstos par veco ēveli, vietām kur spokojies, raganu vēmekļiem un citām mistiskām lietām. Atmiņā viņas stāstījums par baroneses naktspodu ar mūziku, vestu no Vācijas. Vēlāk, kad vecmammai kļuvis grūti Kriķīti apkopt unarī naudas bijis maz, jo vecai mammai maksāja tikai 10 rubļu pabalstu, Kriķīti iekārtoja (ar AUstrālijas neilona dāmu zeķu palīdzību) pansionātā. Kad galīgi atgriezāmies, bieži Kriķīti apmeklējām. Viņa mira 92 g. vecumā un atdusas Valmieras kapos.

Vēl dažas rindas pieminot vectēva māju

Droši vien vectēvam nācās krāt un taupīt lai uzceltu šo jauko māju. Bija jāuztura arī ģimene. Vecāmamma bija palīdzējusi ar šūšanu, pletkreklu stērķelēšanu un gludināšanu.
Vecākais dēls bija pirms pārnākšanas uz Valmieru strādājis ēveles veikalā kā pārdevējs. Laikam ar mana tēva palīdzību, kara dienestu viņš nostrādāja Valmieras kara pārvaldē.
Dzīvojot kara laikā ziemeļos, domājām, ka vectēva māja varētu kļūt mums par atbalsta bāzi ja būs lemts kādreiz atgriezties Latvijā. Tomēr šīs cerības bija veltas, jo kara liesmas aprija šo māju un droši vien šis pārdzīvojums atstāja lielu iespaidu uz vectēva veselību jo ļoti drīz viņš mira.
Vēl var piezīmēt, ka ēveles mācītājs G. Bose ir zīmējis savas draudzes ļaudis. Biju ļoti pārsteigts ieraugot reiz izstādē Vēstures muzejā pilī arī viena Eizentāla - kāda tāla rada portreju. Šo portreju paraugi skatāmi R. Bēma grāmatā "Apceres par Latvijas mākslu 100 gados".

Kazarmju iela 4

Šo zemes gabalu no Valmieras Veides draudzes pirms 1. Pasaules kara bija nomājuši mana tēva vecāki. Pēc kara draudze pārdeva lieko zemi un tā mans tēvs bija šo zemes gabalu nopircis, sastādījis daudz ābeļu. Gar Kazarmju ielas malu, starp ozoliem un liepām stādītas egles lai dārzu sargātu no vējiem. Gar Upes ielas malu bija iestādītas papeles (tās nedeva pūkas) un tās izauga par vareniem kokiem. Atmiņas par šīm papelēm vēl vērojamas fotogrāfijās.
Gar upīti auga alkšņi, gar Riekstiņa mājas pusi (paraleli Rīgas ielai) bija sastādīti kastaņi.
Kad norima kara vētras, tēvs izvērsa savu uzņēmuma darbību un guva līdzekļus vasarnīcas celšanai, lai ģimenei vasarā būtu jauka atpūta.
Kas šo māju projektējis un būvējis nezinu. Varbūt stāvu cēlis meistars Vecgailis un iekšējus koka darbus meistars Andrejs Kalējs.

Augusts Eizentāls jeb Augustonkulis

Viņš bija mana vectēva brālis - arī daiļkrāsotājs ar mākslinieka dotībām un darbojās un dzīvoja Rīgā. prata gan krievu, gan arī ļoti labi vācu valodas.
Pēc viņa stāstījumiem atceros, ka viņš ir arī spēlējis kādā ansamblī vai orķestrī. Viņa instruments bija pūšama neliela taure ar dažiem ventiļiem. Viņš ir arī pārbraucis, spēlēdams kuģa orķestrī, okeānu, kādu laiku strādājis Amerikā. Vai nu valodu nezināšana vai darba apstākļi viņam nebija patikuši un viņš atgriezies Latvijā. Iespējams, ka šis brauciens noticis ar kādu emigrantu kuģi, no Liepājas pirms 1. pasaules kara vai tūlīt pēc tā.
Viņš ir piedalījies cīņās ar Bermontu Rīgā Daugavmalā.
Mūža lielāko daļu nodzīvojis kā vecpuisis, viņš bija ap 30. gadu vidu iepazinies ar annu Caunīti - Dreiliņu pag. "Caunīšu" māju saimnieka meitu. Tā bija braša, strādīga, tikai viens trūkums - stostīšanās. Esmu pāris reizes pirms kara bijis "Caunīšos" un Annas brālis Kārlis un māsa Zelma ar saviem
tuvākiem draugiem vairākas reizes Jāņos ir viesojušies vasarnīcā.
"Caunīši" bija specializējušies uz kāpostu audzēšanu un skābēšanu Rīgas tirgiem. Tiku redzējis lielās skābējamās mucas, elektrisko kāpostu ēveli un urbi kacenu smalcināšanai.
Augusts bija krāsojis vasarnīcas 2. stāva iekštelpas un domāju, ka nekur Valmierā nebija tik skaisti krāsotas telpas. Katrā istabā grīdas bija savā krāsā. Ēdamistabas griestus rotāja 4 plafoni ar klusām dabām: augļi, vīna karafe, dārza sakņu sakārtojumi: redīsu buntes, rutki, gurķi, āboli, bumbieri, ogas.
Istabā, kura skaitījās vasarnīcas zāle (ar kāpnēm no apakšas) sienas bija vertikāli svītrotas, griestus rotāja 4 sieviešu galvas. Vienkāršas mēbeles - koka dīvāns, krēsli un apaļais galdiņš, bija viņa lakoti koši sarkani ar īpatnēju spīdumu. Biezā stikla 4stūru pelnu trauks iekšpusē bija krāsots ar šo krāsu. Sarkanās mēbeles skaisti izcēlās uz pelēkās grīdas. Šīs mēbeles pēc kara bija aizvestas uz soc. nodrošināšanas nodaļu un reiz redzēju vienu no sarkaniem krēsliem notašķītu ar balināmo krāsu, izliktu uz ielas.
Veranda bija izkrāsota koši dzeltenā krāsā un arī tās mēbeles, gatavotas pēc Augusta zīmējumiem bija dzelteni krāsotas ar zilām malām (galds, krēsli, skapis, puķu plaukts un galdiņš-stāvlampa. Mājas siena verandā uz dārza pusi bija nokrāsota balti pelēcīga un uz tās uzgleznota kamieļu karavāna tuksnesī (ar gaiši brūnu krāsu). Tas bija darīts lai uzsvērtu vasaras karstumu verandā. Visus logus sedza nebalināta kokvilnas auduma aizkari, stiprināti pie misiņa stangām ar misiņa riņķīšiem.
Ap 30 gadu beigu gadiem ēkas sēšanās rezultātā sienas bija vietām plaisājušas un vajadzēja remontēt. Mārtiņš Ārgals, dzēsdams savus īres parādus, ierīkoja zemapmetuma vadus kulo caurulēs, Augusts atkal vienu ziemu krāsoja, šoreiz pielietodams modernu krāsošanas
tehniku ar krāsu pistoli un saspiestu gaisu.
Viņš parasti ziemās viesojās pie mums ilgāku laiku jo Rīgā darbi ziemā krāsotājiem nebija, jeb bija maz un tad nu viņš piestrādāja vasarnīcā, gatavodams zeltīto veikala izkārtni. Pēc vakariņām Augusts, tēvs un Jānis spēlēja kārtis (500, 1000, solīšanu) vai arī ģimenes lokā pārrunāja par darbiem Rīgā, ievērojamu uzņēmēju dzīvokļiem vai arī par seniem vai jaunākiem notikumiem.
1941. gada 14. jūnijā bija aizvesta Kārļa Caunīša ģimene, ieskaitot vecākus. Zelmai bija sava ģimene un mājas un tā nu Augustam ar Annu bij jāsaimnieko "Caunīšos". Augusts, kad pēc kara to apmeklēju, bija kļuvis vecs un vairs neatgādināja smalku Rīgas kungu, bet gan darbos nogurušu laucinieku, laikam jau arī visu mūžu smēķētie papirosi arī bija atstājuši savu iespaidu un mana 2. Sibirijas ceļojuma laikā Augusts bija miris.
Kad pēc atgriešanās apmeklējām "Caunīšus", Augusta dēls Aivars strādāja par radistu uz kāda kuģa. Viņa jaunā sieva auklēja mazuli un Anna bija kļuvusi veca.
Vasarnīcā "saimniekojošie" pārkrāsojuši Augusta veikto, pāris atstātās verandas mēbeles pārkrāsotas zaļi sarkanas, tuksneša ainava arī aizkrāsota.
Zudusi J. Eizentāla dzīvoklī Augusta glezna "Peldētājas", tāpat visi darbi Ēvelē. Palicis Augusts vairs tikai manā piemiņā un viņu var skatīt dažās saglabātās fotogrāfijās. Pats Augusts laikam atdusas Dreiliņu kapos.

Viktors

Viktors, mātes jaunākais brālis, pārnācis no Ēveles, mācījies Valmieras 1. pamatskolā. Tālākas mācības viņu nav saistījušas un, kādu laiku mācījies par burtlici tēva spiestuvē. Tas licies garlaicīgi, pārcēlies uz Rīgu pie Augusta, beidzis Rīgas daiļkrāsotāju skolu, izmēģinājis braukt uz piekrastes kuģīšiem un iepazinies ar šo darbu, redzējis, ko tās romantikas paredz.
Kara dienesta gaitas vadīja Alūksnē. Viņam bijusi aizraušanās ar Valmieras dāmu frizieri "Mīcīti" un tās pierunāts beidzis Rīgā frizieru kursus, bet "amizieris" laikam izjucis un līdz ar to domas par friziera darbu.
Sācis strādāt Rīgas piensaimnieku sabiedrībā par ekspeditoru un kādu laiku pat piegādājis speciālu zaļu "kastīti" ar piena produktiem K. Ulmaņa dzīvoklī Ārlietu ministrijā. Reiz pat Vadonis viņu iztaujājis par darbu, to redzējis kāds cits ekspeditors un ziņojis piensaimnieku priekšniekam Jūlijam Ērglim. Pēc atgriešanās no darba izsaukts pie Ērgļa un iztaujāts par sarunu! Par veiksmīgu darba apstākļu raksturošanu saņēmis naudas prēmiju.
Iepazinies ar savu nākošo sievu Martu. Tad man vasarnīcā iznāca iepazīties ar kadu Vili Eizentālu. Tas bija ieradies pie vecmammas, sarunu gan nedzirdēju, bet Vilis bija novērtējis gaidāmo precēšanos negatīvi. Tas nelīdzēja un drīzi māte, vecāmāte un Jāņonkulis posās uz kāzām Rīgā. Vēlāk jaunlaulātie viesojās arī Valmierā.
Viktors dzīvojot Valmierā, bija mitis pie Šanas virsaiša viņa lielā istabā. Viņš dzīvodams Rīgā, bieži viesojās pie mums gan pilsētā, gan vasarnīcā. Vienu ziemu viņš gatavoja koka rotaļu autombīlīšus priekš tēva veikala. Tas viņš gatavoja sietuvē. Viņš novirpoja detaļas un izgatavoja tītaviņas, tās dāvinādams savai mātei (Tās vēl tagad saglabājušās). Viņš man un brālim bija sācis gatavot prāvu rotaļu auto, koka konstrukciju apvilkdams ar skārdu. Novirpoti bija pat koka riteņi, bet kaut kas bija traucējis šo auto nobeigt.
Viņš vienā vasarā glīti izkrāsoja un izlīmēja tapetes vecāku guļamistabā un mūsu dzīvojamā istabā pilsētas dzīvoklī. Vasarnīcā viesodamies viņš gulēja saimniecības ēkas 2. stāva tā sauktā "kaķu mājiņā"- istabā ar dēļu grīdu un kārtīgām sienām. (Blakus telpa nebija izbūvēta). Ēvelē viņš laikam krāsoja tautas namu, uzrakstus.
Reiz, viesodamies pie mums, viņš bija atvedis daudzas kastītes ar Rīgas piensaimnieka krējuma konfektēm "Laimīte".
Pēdējo reizi viņš vasarā viesojās jau tad, kad viss bija nacionalizēts un viņš bija mums atvedis atkal piensaimnieku labumus.
Vecmamma, bēgot no Valmieras, bija apmetusies pie viņa Kurzemē jo nebija gribējusi doties tālāk ar Jāni, projām no Latvijas. (Vēlāk atgriezusies Valmierā)
Ar Viktora ģimeni tikāmies pēc atgriešanās no Sibīrijas. Apmeklējām viņu Tukumā, viņš atbrauca arī uz Valmieru. Viktors arī bija liels smēķētājs. Varbūt tas veicināja plaušu vēzi un Viktoru guldījām Raudas kapos kur viņam līdzās dus arī viņa Marta.
Viņa raksturā bija zināmi avantūrisma elementi kas ir bijis arī manā raksturā un daudzreiz palīdzējis. Sibīrijas gaitās Viktors bija cilvēks "ar zelta rokām". Viņš prata gan krāsošanas darbus, koka darbus un arī metāla apstrādi. Viņš prata izkalt slazdus ūdru ķeršanai gan citu vajadzīgo. Pat tik smalkus kalšanas darbus kā izgatavot kabatas nažus ar briežgala spalu, pulētiem asmeņiem. Arī man tāds ir - Viktora dāvana dzimšanas dienā.
Arī medības bija viņa sirdslieta, tāpat kā saimniekošana Griežu mājās, kuras viņa dēls Juris bija nopircis par saņemto prēmiju. Bez tam Viktors ļoti labi zīmēja un no viņa, ja būt mācījies tālāk akadēmijā, būtu iznācis īsts mākslinieks.
Domāju, ka tās manas dotības zīmēšanā ir nākušas no Eizentālu puses.

Voldis

Voldemārs (vai Valdemārs) Dūnis bija mana tēva brālēns. Viņa vecākiem piederēja māja vasarnīcas kaimiņos. Voldis zēna gados bija saslimis ar kādu slimību, kas deformēja viņa kaulu sistēmu. Līdz ar to viņš bija neliela auguma, valkāja ortopēdiskos apavus, lietoja spieķi. Pēc vidusskolas beigšanas viņš sāka studēt Latvijas universitātē, teoloģiju. Vasarās viņš darbojās veikalā kasē, bija "Valmieras Avīzes" faktiskais redaktors. Šinī avīzē ir nodrukāts vairākos turpinājumos raksts par Valmieras un tās baznīcas senatni.
Ar naudu studijām viņam palīdzēja gan tēvs, gan tēva brālis - studiju laikā Voldis bija67a
Rīgā dzīvoklī pie operdziedātāja Rūdolfa Bērziņa šķirtās sievas Ullas. Iespēju robežās Voldim palīdzēja arī protams viņa vecāki un māsa Zenta, kurai kopā ar viņas vīru Jāni arī bija neliels veikaliņš Pārgaujā.
Neskatoties uz savu slimības bojāto augumu, Voldis bija dzīvespriecīgs un kādreiz arī laikam izklaidējās nedaudz kopā ar Šanu.
Studijām ejot uz beigām, Voldis bija praksē vienu vasaru pie Smiltenes prāvesta Kārļa Kundziņa. Tur mēs viņu vienu reizi apmeklējām, aizbraucot ar RENO. Laikam viņš reiz arī praktizēja pie Valmieras mācītāja Ed. Pavasara (seniora).
Pēc studiju beigšanas notika Volda ordinācija par mācītāju. Viņš sprediķoja Valmieras baznīcā un pēc tam mūsu pilsētas dzīvoklī bija pusdienas ar vairākiem mācītājiem (tie laikam vērtēja viņa sprediķi). Pusdienās piedalījās arī mūsu Cēsu radi.
Voldis laikam Rīgā darbojās par palīgmācītāju un ierosināja Latv. ev. lut. baznīcas vadībai dibināt baznīcas grāmatnīcu. atceros, ka mans tēvs un Cēsnieks brauca uz Rīgu, lai pārliecinātu baznīcas vadību par to, ka šis veikals darbosies sekmīgi un Voldis labi pratīs to vadīt.
Veikals tika atvērts Rīgā, Vaļņu ielā. Tur pārdeva reliģisko literatūru, izdeva baznīcas kalendāru, dziesmu lapiņas u. t. t. un darbojās sekmīgi. Arī tēva spiestuve no šī veikala saņēma dažus pasūtījumus.
Voldis bija iepazinies ar Homeopatiskās aptiekas kasieri Doroteju un tā kļuva par viņa sievu. Par nožēlu, vecāki mani neņēma līdzi uz kāzām un mēs ar vecomammu nosūtījām apsveikuma telegrammu.
Atceros, vasarā pēc kāzām, Voldis ar Doru apciemoja mūs vasarnīcā un Dora mums veikli nospēlēja pāris mūzikas "gabalus" ar apm. 2 sprīžu garām vācu mutes ermoņikām. Rīgā viņi dzīvoja Cēsniekiem piederošā namā Mārstaļu ielā un arī pārvaldīja šo namu. Atceros stāstu par jautri nemierīgo īrnieku Niklāvu Strunki, kura mākslas studija un dzīvoklis atradās šī nama augšstāvā. Reiz pat Niklāvs bija izvedis no ierindas nama kanalizāciju, iemetot podā lielu sviesta kluci un tas nosprostoja cauruli. Vācu laikā Voldis bija pārņēmis šo veikalu no baznīcas virsvaldes savā īpašumā. Viņš arī bija pārzinājis kā pilnvarotais aizvesto Cēsu Dūņu uzņēmumu. Kad pirmo reizi atgriezos Latvijā Voldis iedeva naudu apģērbam.
No Mārstaļu ielas nama viņš bija izlikts un dzīvoja dzīvoklī pie Reformātu baznīcas un tur reizi mēnesī noturēja dievvārdus. Voldi apmeklēja citi mācītāji, pirka reliģiskos izdevumus, laucinieki palika pat nakšņot. Viņi bija apsprieduši boļševiku iecelto arķibīskapu Tūru, čekai tas nāca zināms un Voldis un prof. Treijs un laikam vēl kāds no mācītājiem tika arestēti. 67b-
Apmeklēju Doru, kura bija palikusi ar dēlu Jāni un saviem vecākiem.
Kratīšanas laikā bija atņemtas vairākas grāmatas kas nepatika padomju varai (tai skaitā Rirdāna karikatūru krājums par Staļinu un citiem padomju "varoņiem"). Voldim bija prāvs grāmatu skapis ar Latv. laika labākiem izdevumiem, vairākas greznas ilustrētas bībeles u. t. t.
Kratītāji bija atbrīvojuši drēbju skapi, visas šīs grāmatas sakrāvuši skapī, to aizslēguši, izvēruši auklu caur skapja durvju veramiem ovāliem aplīšiem un ar lakas zīmogu aizzīmogojuši uz papes gabala.
Jautāju Dorai, vai par šīm grāmatām sastādīts saraksts. Viņa to noliedza un es ierosināju skapja saturu apmainīt. Skapi atslēdzu ar citu mēbeļu atslēgu, noskrūvēju vienu no veramiem rokturiem (aplīšiem). Visas labās un greznās grāmatas izvācām uz pagrabu un to vietā skapi pildījām ar dažādu literatūru (arī "Svētdienas Rītiem") no likvidētā veikala. Skapi aizslēdzu, rokturi pieskrūvēju un zīmogs karājās kā agrāk.
1949. g. 25. martā Doru ar dēlu Jāni aizveda uz Amūras apgabalu. Voldis savu sodu izcieta slavenā Irkutskas centrālcietumā. drīz ari mani arestēja un es nonācu pēc cietuma Tumkaņskā. Kaut gan pelnīju maz, tomēr pa reizei aizsūtīju pa pārdesmit rubļiem Voldim. Kādreiz arī Dorai un viņas Jānim pāris reizes aizsūtīju krievu bērnu grāmatas.
Kad 1958. g. atgriezos pavisam Latvijā, Voldis kādu laiku jau bija brīvībā un izpildīja Rubenes mācītāja amatu. Pēc Irkutskas viņš bija aizvests uz ne mazāk slaveno Vladimiras cietumu, kurā savus terminus vadījušas ievērojamas personas (vēlāk arī Staļina dēls - lielais lidotājs).
Volda trauslā veselība bija sabeigta, viņš vairākkārt ārstējās slimnīcā. Viņa ķermenī uzkrājās šķidrums (tūska). Dažas reizes palīdzēju viņam ar naudu, bet drīzi viņa dzīves gaitas beidzās un viņš atdusas Valmieras kapos, blakus saviem vecākiem.
Mirušas arī Volda māsas Zenta un Paulīne, Rīgas kapos pie saviem vecākiem atdusas Dora! Man izdevās jaunajā enciklopēdijā ievietot rakstiņus un foto ne tikai par manu tēvu, bet arī par Cēsnieku un Voldi.

Aleksandrs Pārupe

Pirms uzvārda latviskošanas kampaņas 1930. gadu beigās viņa uzvārds bija Polis. Beidzis Valmieras skolotāju semināru, viņš sava radinieka, kurlmēmskolotāja Enkmaņa iespaidā, bija nolēmis specializēties par kurlmēmo skolotāju.
Pēc viņa nostāstiem 1. pasaules karā viņš Valmierā bija vadījis armijas maizes ceptuvi, mans tēvs vadījis ceptuves sagādnieku komandu, apvienojot šo amatu ar savas spiestuves sagādnieka amatu. Tā viņi abi bija kļuvuši draugi.
Polis (Pārupe) darbojies pēc 1. pasaules kara par skolotāju Valmieras kurlmēmo skolā, aktīvi darbojies Valmieras sporta b-bā un pretalkoholisma b-bā. 20. gados viņam piedāvāts kurlmēmo skolas direktora amats Latgalē, šai skolā darbojās arī viņa sieva.
Viņš ar tēvu apmainījās vēstulēm un telefona sarunām, atceros pāris reize viņš viesojās Valmierā, mēs reizi bijām Laizānu skolā, Latgales brauciena laikā.
Viņa sievai Larisai izveidojies 30. gados romāns ar Rēzeknes apr. vecāko Franci Kozul-Kažu. Šķiršanās procesa laikā Polim tika darbā radīti sarežģījumi un to rezultātā viņš, kopā ar meitu Edīti sāka dzīvot Valmierā, Šanas namā (iepretīm tirgus laukumam - blakus ugunsdzēsēju depo) un strādāja atkal kurlmēmo skolā.
Nu jau viņš bija biežs viesis pie mums, es ar viņu gāju pastaigāties, peldēt. Viņš man piešķīra no savas skolas skolas skolotāju bibliotēkas interesantos vācu žurnāla "UHU"vairākus gadagājumus. Tos cītīgi studēju.
Viņa dēls Bruno mācījās Rīgas tehnikumā.
Kad pēc kara varēja sākt sarakstīties ar Latviju, uzņēmu kontaktus ar viņu un sākās mūsu sarakste. Kad 1. reizi atgriezos Rīgā, pirmais mans gājiens bija uz Rīgas Kurlmēmo skolu, kurā viņš togad bija direktors. Tiku vannots, mielots, ieģērbts Bruno drēbēs (Bruno bija Vācijā un vēlāk Austrālijā).
Sarakste turpinājās kad otrreiz tiku aizsūtīts uz Ziemeļiem. Kad galīgi atgriezos Latvijā, ļoti bieži apciemoju viņu Rīgā, kamēr viņš bija dzīvs un ar ar Jāni bijām viņa bērēs. Tagad sarakstos ar Edīti.
Pāris reizes esmu apmeklējis viņa kapa vietu, kurā viņš atdusas blakus savai mātei, neliela auguma laipnai večiņai. Viņa bija Smiltenē kalpojusi muižniekam Līvenam.
Pieminu viņu kā mūs ģimenes uzticamu draugu kā labos laikos, tā grūtās gaitās.

Istabas vasarnīcas 2. stāvā pirms kara

Tā kā veranda jau pieminēta iepriekš, pievērsīsimies nākošai istabai - vecāku guļamistabai. Mēbeles bija samērā vienkāršas bet atbilstošas 30. gadu otrās puses mēbeļu modei. Tās bija gaiši lakotas ar brūngana koka nelieliem ielaidumiem. Pie ārējās sienas, kur klāja sienas sega, atradās tēva gulta, pie tās naktsskapītis ar lielo VEF 7 lampiņu uztvērēju (to pavasarī atveda un rudenī aizveda uz pilsētas dzīvokli), uz tā naktslampiņa un uz galdiņa moderns modinātājs. Naktsgaldiņam otrā pusē mātes gulta.
Pie verandas sienas spogulis ar skapīšiem, laikam 2 krēsli un zems sēdeklis pie spoguļa. Grīda bija krāsota sarkanīga.
No vecāku guļamistabas bija durvis uz istabu, kur pie loga gulēja Jānis, viņam līdzās vecāsmātes gulta, tā bija priekšā durvīm uz zāli. Mans dīvāns atradās pie verandas sienas. Vēl istabā bija neliels rakstām galdiņš. Grīda bija zila un sienas zilganos toņos.
Ēdamistabā bija četrstūrains galds. Galda galā pret zāles sienu sēdēja māte. Pie galda malas virtuves pusē sēdēja tēvs, otrā galda galā sēdēja Šanas virsaitis. Pie otras garenās malas ar muguru pret logu, blakus Šanam bija mana vieta, tad vecmamma, Jānis. Ja bija kādi viesi, tad krēslu skaitu papildināja. Krēsli bija brūna koka ar ādas apvilktiem sēdekļiem un atzveltnēm.
Mātei aiz muguras pie sienas Gustaw Becker sienas pulkstenis, tēvam aiz muguras neliela bufete.
Jāņos parasto galdu nomainīja garš dēļu galds uz steķiem. Grīda bija zaļganā krāsā.
Virtuvē bija vienkāršs galds ar atvilknēm, plaukts. Pie sienas kas pie otrām kāpnēm stāvēja guļus nolikta, apsegta
ar vaskadrānu kaste - uz to 2 emaljēti spaiņi ar ūdeni. Kāpņu telpā apm. 10 spaiņu cinkota skārda muca ar vāku akas ūdenim. Pieliekamā pie paceļama loga uz īpaša dēlīša ar marli apsegti, žāvējās biezpiena-ķimeņu knapsieriņi.
Uz rudens pusi virtuvē tika vārīti ievārījumi, māte konservēja ķiršus un dažus augļus "Weck" stikla burkās ar gumijas blīvēm zem stikla vāciņiem. Pildītas burkas salika "Weck" katlā, vāciņus piespieda ar atsperēm, katlā iepildīja ūdeni un karsēja.
Tā kā dārzā izauga daudzi tomāti, tad tika gatavots ziemai arī tomātu biezenis. Tomātus gatavināja, saliekot saulē uz verandas palodzēm.
Tā kā dārzs deva bagātīgu dažādu āboļu ražu, tad krītošie āboli tika mizoti, vesti uz Trēziņa ceptuvi un tur uz maizes krāsnīm žāvēti ziemai ķīsēļu vārīšanai.
Pie virtuves bija nelielā kalpones istabiņa ar inventāra gultu, skapīti krēslu un vēl šo to.
Pa virtuves kāpnēm nesa malku plītij un krāsnīm, pēdējās pēc vajadzības iekūra rudeņos un katru dienu pēdējā ziemā.
Vēl jāpiemin tik svarīga telpa kā vannas istaba (ieeja no zāles) telpu atejai. Vannas istabā stāvēja balta emaljēta čuguna vanna, vannas krāsns, bet mazgāšanās bija notikusi tikai nedaudz reizes. 2 reizes uzņēmējs Ansis Brensons bija dzinis zemē pie vidus celiņa caurules, bet tās aizsērējušas un ūdeni nevarējuši iegūt. Tādēļ dzeršanai ūdeni ņēma no akas. Apm. 1938. g. vannu un krāsni aizveda uz Velēna māju. Pie loga šai istabā atradās balts viendurvju drēbju skapis.

Pirmais stāvs

Pirmais stāvs no paša sākuma bija paredzēts izīrēšanai. Ja man un Jānim pieaugot, palielinātos ģimenes locekļu skaits, tad droši vien 1. stāvs tiktu savienots ar 2. stāvu, kas bija jau paredzēts ar stiklotām durvīm. Tās savienoja 2. stāva kāpņu telpu ar 1. stāva dzīvokli, bet līdz karam tās bija slēgtas.
Atceros, ka 1. stāvu apdzīvoja Alfrēds un Matilde Siliņi, kuri strādāja kara pārvaldē. Viņiem bija meita Melita un dēls Edvīns. Vēlāk, kad Siliņi ieguva Bestes krogu, to pārdēvēdami par "Ābelītēm", viņi pārcēlās uz dzīvi tur.
Tad 1. stāva daļu apdzīvoja burtlicis Mangulis ar ģimeni, bet telpu pie verandas un varbūt vēl kādu istabu apdzīvoja Slimo kases darbinieks Jānis Bīriņš. Viņam bija rakstniecības dotības un viņš rakstīja sociāldemokrātu avīzei "Brīvais vārds". Viņš bija izdevis arī interesanto Ķeņča kalendāru ar daudzām karikatūrām. Par nožēlu, kalendāru neizpirka un tā pārpalikumi no veikala tika aizsūtīti Bīriņam, kuram bija pielipusi iesauka "Ķencis". Pēc 1934. g. Bīriņš pārgāja uz Rīgu. 1944. g. viņš bija devies līdzi krieviem, karojis un atgriezies Valmierā un strādāja avīzē "Liesma" un rakstus parakstīja ar pseidonīmu B.Zilaiskalns.
Mangulis jaunā tirgus rajonā uzcēla pats savu māju un pārgāja dzīvot tur. Tad 1. stāvu apdzīvoja manufaktūras tirgotāji brāļi Alkšņi, pārnākuši no RĪgas un veikalu atvēra Kokmuižas viesnīcas namā. Vēlāk tie pārcēlās uz citu dzīvokli un 1. stāvā atgriezās Siliņi un 1940. g. pie viņiem, istabā zem mūsu ēdamistabas apmetās mācītājs Anšēvics ar sievu ērģelnieci.
Pirmā Siliņu dzīvošanas reizē kādu nakti notika ielaušanās viņu verandā. Viņiem bija mazgāta veļa, to izžāva dārzā un sausu sanesa verandā. Vecmamma, no agra rīta pamodusies, bija ieraudzījusi dārzā zemē nomestus kādus drēbju gabalus. Domādama, ka kautkas nav kārtībā, izgājusi dārzā un ieraudzījusi, ka 1. stāva verandai izsista stikla rūts durvīs, tās no iekšpuses atslēgtas. Iegājusi verandā, vecmamma bij akluavējusi pie durvīm un saukusi "Siliņa kungs, vai Jūs vēl dzīvs?" Siliņš lēcis no gultas un saucis sievai: "Es jau Tev teicu!" Izrādās, ka viņi naktī dzirdējuši troksni, bet Siliņa kudze mierinājusi vīru: "Tur laikam ābeles zari vējā berzējas pie loga."
Aplūkodams zaudējumus - nozagta bija izmazgātās un izžautās drēbes, viņš teicis: "Ja es būtu ķēris savu zobenu, viņiemlabi neklātos!"
Nozagtais tika atrasts tikai 1940. g. laikam Kauguru pusē, ierakts un līdz ar āri drēbes sadzeltējušas un bojātas.
Siliņš vācu laikā bija darbojies pilsētas valdē "Tautas palīdzībā" un pirms bēgšanas uz Kurzemi, tam bijis maiss ar okupācijas naudu (varbūt "Tautas palīdzības") un viņš piedāvājis iedot drusku naudas vecmammai, bet tā teikusi, ka viņai iri un pate ar dēlu arī bēgs.
Pēc krievu atkalienākšanas Valmierā, izpildkomitejas priekšsēdis Gredzens bija daļā 2. stāva ievietojis savus sievas vecākus, vēl tur dzīvojušas nopelniem bagātas vecās komunistes, bet 1. stāvā aktieri, to skaitā arī režisors Žanis Veinbergs-Vīnkalns.

Saimniecības ēka

Pie saimniecības ēkas gala uz vārtu pusi bija neliels šķūnītis ar laktu vistām. Viss šis gals līdz vārtiem un upītes mala otrā pusē bija iežogots ar stiepļu pinumu apm. 3 m augstumā. Tur dienās pastaigājās vistas, barojās no silītes, vistas vadīja gailis un pēdējā vasarā pie viņām mita arī tirgotāka Mārtiņa Dubava dāvinātais tītars. Vakarā vistas salīda šķūnītī un no rītiem vecmamma savāca olas.
Kādreiz kāda vista nonāca sētnieka Ringolda rokās, tad aiz saimniecības ēkas vista šķīrās no dzīvības un tik anodota kalponei pārstrādei.
Saimniecības ēkas apakšā bija garāža, kurā izbraucienus gaidīja mūsu "Reno". Garāžā bija remontu bedre, pie labās sienas masīvs plaukts ar skrūvspīlēm, instrumentiem, "Gargoyle" eļļas kannu. Pie sienas "Reno" shēma un iepriekšējo gadu autu numuru plāksnītes - tās izdeva katru gadu no jauna. No šejienes "Reno" 1941. g. sākumā aizveda kā nacionalizētu. Vēlāk dzirdēja, ka viņam nomontētas riepas, lai uzliktu citām, modernākām mašīnām.
Garāžas logs bija restots, tāpat brūža logs. Brūzī bija plīta, savienota ar siltuma mūri garāža. Plītā iemūrēts liels katls ūdens karsēšanai kad tika mazgāta veļa. Brūzī bija 2 koka trijkāji-vannas veļas mazgāšanai. Kādreiz tur mazgājāmies paši, parasti gan gājām uz vannu pilsētas dzīvoklī. 1940. g. beigās un 1941. g. tur mazgājāmies regulāri. Trijkājos bija spundes netīrā ūdens izlaišanai un tas pa atveri dibens sienā tecēja upītē.
Gar saimniecības ēkas otru galu, no upītes puses pa kāpnēm varēja uzkāpt 2. stāvā "balkonā" un ejot pa to nokļūt 1. istabā, sauktā kaķu mājiņā. Tā mēs bērni bijām iesaukuši , jo reiz tur bija iekārtojusies kaķene ar kaķēniem. Šajā telpā pie gala loga bija vienkāršs stabils galds. Pie tā rudeņos piestiprināja ogu maļamo sulas ieguvei. Tad nu vakaros tēvs un J. Eizentāls mala ogas, sulu salēja koka vannīšos ar monogrammām R. D. un J. D. Šīs vanniņas izmantotas lai mazgātu mani un Jāni. Vēlāk tās izmantoja saimniecībā. Izspiesto sulu lika plānas drēbes maisos, lai atdalītu sulu no biezumiem. Tad sula nonāca stikla balonos, pievienoja cukuru, aizkorķēja un korķī ielika speciālu rūgšanas kontroles stikla veidojumu. Tā rūgšanas gāzes plūda no balona trubiņas ūdens aizsprostos kuri no balona izlaida gāzi, bet neļāva gaisam iekļūt balonā.
Vēl šai telpā glabājās sulu spiede-prese. Tā gan bij atzīta par mazefektīvu. Vēl te glabājās bišu dūmeklis un citi piederumi 4 bišu stropu apkalpei.
Nākošā telpa nebija izbūvēta un no sākuma to lietoja Siliņi malkas glabāšanai. Kad tēvs lika uzbūvēt zaļo malkas šķūni, Siliņi un sekojošie īrnieki malku glabāja šķūņa nodalījumā uz upītes pusi. Atbrīvoto telpu "okupēju" es. Tur bija ievietota kāda lieka veikala vitrīna ar skapīti augšdaļā. Tur es glabāju vecus kalendārus, grāmatu rādītājus (laikam 3 grāmatas), kurus cītīgi studēju un no galvas zināju daudzu grāmatu nosaukumus un autorus. Pa klusam "elektrificēju" savu "laboratoriju" - uzmetu elektriskās auklas kailos galus ar izveidotiem āķīšiem uz vadiem un otrā auklas galā spīdēja spuldze. Tad atkal atvienojos no vadiem.
Pa pieliktām vienkāršām kāpnēm varēju nokļūt uz blakus istabas griestiem, pacelt skārda jumta apaļo lūku un pieliekot tukšu kasti, uzlīst uz jumta. Bieži nokāpšanai no 2. stāva balkona izmantoju vistu aploka stiepļu pinuma vārtiņus. Tāpat trenējos līšanā caur garāžas loga restēm. Tas jau laikam bija dēku romānu iespaidā.

"Reno"

"Reno" ar kuģi bija vests uz Rīgu no Francijas. Kad viņu atveda, izrādījās, ka nav aizdedzes atslēga. Vecmamma bija raudājusi, ka izdota liela nauda, bet braukt nevar. Atslēga bija atsūtīta. "Reno" bija krāsots. Zilgani zaļā krāsā, vēlāk to Rīgā nokrāsoja brūnā krāsā. Pirmās viņam bija "Michelin" riepas, kad tās nodila, nopirka "Goodyear" riepas.
Izbraukumos gadījās uz pakavu naglām pērdurt kādu riepu. Interesanti bija vērot kā J. Eizentāls sameklēja cauri vietu kamerā, tad uz tās uzlika mazu plakanu skārda trauciņu ar ielapu apakšā, ieskrūvēja presītē un tad aizdedzināja trauciņa saturu. Kad tas izdega, uz kameras bija vulkanizēts ielāps.
Interesanta bija aŗi benzīna pildīšana. To ar rokas sviru iepumpēja stikla mērtraukā, parāva kloķi un benzīns pa šļūteni plūda auto bākā. Pa to laiku pumpēja otru trauku. Jāpiezīmē, ka pirms kara auto brauca ar latolu - benzīna - spirta maisījumu.
Lietus laikā uzslēja salocāmo jumtu, sānos iestiprināja celuloīda logus.
Kad mani sāka ņemt līdzi izbraukumos, varēju vērot kā daudzi zirgi baidījās no auto, zirgu saimnieki jau pie laika kāpa no ratiem, turēja zigu galvu un auto tad lēnām pabrauca garām. Arī lauku suņi cītīgi riedami pavadīja automobiļus, skriedami tiem pakaļ labu gabalu.
Pagrabs
Pagrabā bija nodalījumi mums un 1. stāva īrniekiem. Pagrabā bija uzstādīts firmas "Siemens" centrbēdzes sūknis un spiedkatls, lai nodrošinātu vasarnīcu ar ūdeni. Anša Brensona dzītās caurules ūdens sūkšanai no gruntsūdeņa (pie vidusceliņa uz mājas pusi) 2 reizes bija aizsērējušas. (Meistars to pamatojis ar plūstošo smilti) Tad nu šis sūknis deva ūdenim no upītes fontānam un laistīsānai caurulēm.

Žogi

Iespējams, ka kādreiz viss zemes gabals bijis iežogots ar dzeloņstieplēm. Kā talas atmiņas saglabājušies sētas būve gar Kazarmju un Upes ielām. To veica galvenokārt tēvs pats un J. eizentāls, sagarinot dēlīšus, piesitot pie horizontāliem balstiem un gatavos posmus stiprinot pie dzelzbetona balstiem. Gar upītes malu un gar Riekstiņa zemi (paraleli Rīgas ielai) saglabājās dzeloņdrāšu žogs, ieaudzis zaļumos.

Dēļu šķūnis

Tēvs bija izdomājis, ka lai vienmēr būtu pie rokas remontiem vajadzīgie sausie dēļi, jāceļ šķūnis to glabāšanai. Uz paaugstinājuma, pāri mazai upītei pie Kazarmju ielas vārtiem sētā Andreja Kalēja vīri šō šķūni uzcēla; tad tika atvesti cemneta dakstiņi un tēvs ar manu palīdzību pats noklāja šķūņa jumtu ar dakstiņiem. Ringolds atveda no Lūciņa kokzāģētavas dēļus un blankas, tie tika sakrauti, liekot straplikas, tad žuva. Pēc vajadzības tos lietoja un arī papildināja.
Kādreiz apm. šķūnīša vietā bija audzis liels, vecs koks ar stārķa ligzdu. Vēlāk, baidoties, ka stārķis var nesot uz ligzdu, izmest kādu čūsku, ligzda nojaukta kad lielais koks likvidēts vecuma un bojājumu dēļ.
Rotaļu laukums
Tāds bij ierīkots no dzelzs vārtiem, platāks par tiem platumā un apm. 12 m uz verandas pusi. To iežogoja glīta sēta apm 1,3 m augstuma no pernīcā krāsotiem ēvelētām, kvadrātveida koka līstēm, gali nozāģēti veidoja apm. 60⁰ leņķi. Uz verandas pusi bija vārtiņi, otri vārtiņi bija pa kreisi no dzelzs vārtiem lai varētu izmantot celiņu gar Kazarmes ielas žoga iekšpusi. Vārtiņi bija no ārpuses aizbultējami, bet drīz vien tā nebija mums problēma.
Vēlāk šinī laukumiņā ieraka stabus ar šķērsli no kura nokarājās 2 resnas virves. Tās sasējām mezglā un šūpojāmies. Vēl bija zems sols sēdēšanai unuz kura varēja arī šupoties.
Tanī pašā reizē, kad uzcēla stabus rotaļlaukumā, pie laubītes tika ierīotas riņķaūpoles - stabs, kura galā piestiprināja striķu turētāju ar lodīšu gultni. 4 striķu galā platas lences, kurās varēja sēdēt un ar kājām atspērušies riņķot ap stabu. Visinteresantākais bija, ja šūpojās 3 pieaugušie un es. Tad es lidoju aplī kādus pāris metrus virs zemes.
Pēc dažiem gadiem uzskatīja, ka stabi kļuvuši nedroši un šīs ierīces likvidēja.
Rotaļu laukumā mani un Jāni ielaida . kad vecmamma bija aizņemta. Apm. 1937. g. Laukuma sētas stabiņi bija kļuvuši nedroši un atkrita vajadzība pēs mūsu truēšanas šai laukumā, Sēta tika novākta.
Starp verandu un rotaļu laukumu atradās apaļa puķu dobe, norobežota ar māla ozollapām. Pavasaros māte sastādīja tur puķes - tās ziedēja līdz rudenim.
Mājas priekša
Pretīm apakšējās verandas durvīm atradās dobe ar 2 veidu lillijām (ja nemaldos lillium regale un l. cendium). Pie dobes bija ūdens krāns - apm. 1,5 m augstuma caurule un balti krāsots sols. Pretīm galvenai ieejai laukumiņš - apstādīts ar aplu jāņogu dzīvžogu un kāpnēm ar 2 cementa vāzēm, kuros pavasarī iestādīja kreses.
No sākuma laukumiņu greznoja rožu dobes, bet tad kad māte sadūra pirkstu ar rožu asumu un pirkstā izveidojās augonis, kuru vajadzēja operēt, rozes nomainīja mauriņš un puķes. 30. g. vidū tēvs Rīgā mākslas akadēmijas izstādē bija iegādājies mākslinieka Jēkaba Amoliņa saules pulksteni.
Mūrnieks Zirdziņš pēc mākslinieka zīmējuma izveidoja pamatu un tad paša mākslinieka vadībā tika uzstādīts šis saules pulkstenis. Attēls ar Amoliņa foto un skulptūriņu bija ievietots vienā no žurnāla "atpūta" numuriem.
No virtuves ieejeas sākās celiņš, kurš veda pāri mazās upītes ieapaļajam tiltiņam, pie kura bija sarkano kārklu (?) grupa. Tālāk celiņš veda pie tiltiņa (garāka ar margām) pāri lielākai upītei. Pirms šī tiltiņa bija zaļi krāsoti vārtiņi. No tiltiņa sākās taka uz kara pārvaldi, garām lielajam kastaņkokam pārvaldes priekšā, un te bija izeja uz Rīgas ielu. Šo taisno celiņu izmantoja ikdienā.

"Saliņa"

To, kā šī vieta ieguvusi nosaukumu, varēja saprast pavasara vai rudens pusē, kad pārplūda lielā upīte. Vasarā, uz mājas pusi no lieliem vītoliem bija padziļa iedobe. Saliņas mala te bija nostiprināta ar dažiem dēļiem un padziļinājumu.
Zemākā vietā pie upītes bija ierakta tukša muca. Zem šīs mucas darbojoties avotiņš, kas strauji pildīja mucu. Kad sūknis bija izpumpējis aizsprostojumu pie malkas šķūņa, sūkni izslēdza un dārza laistīšanu turpināja, nesot ūdeni spaiņiem un kannām no šī avotiņa.
Tagad pazudis avotiņš, muca un arī pats padziļinājums. varbūt tur "padomju saimnieki" bēra atkritumus un tad nolīdzināja. Gar saliņas sāniem bija sastādītas ievas(bija jau diezgan resni koki) kas ziedēšanas laikā jauki smaržoja. saliņas centrā bija vienkāršs dēļu galds ar tādiem pat soliem abās pusēs. Arī upītes pusē saliņai bija nostiprināta ar dēļiem un pats biju kāt kā upītes malā tēvs iedzina vītola mietus un teica, ka izaugs lieli koki. Starp ievām vasarā nostiepa atpūtas tīklu.
Kādreiz, kad īsāku brīdi ieradās kāds ciemiņš, galdu apklāja un atnesa vīnu un cepumus. (Tos māte gatavoja ar gaļas mašīnai galā pieskrūvētu maināmu veidni. Izceptus tos sauca par "mašīnkūkām" un tās bija garšīgas. Droši vien galds, soliņi un ievas pārvērtušās pelnos un dūmos vasarnīcas krāsnīs, tāpat kā lielie aplkšņi gar viņu upītes malu un kļava pie laubītes. Pēdējā gan atastājusi prāvu atvasi, kas kļuvusi par koku.

Fontāns

Kad nojauca brūno dārza mājiņu, Zirdziņš izmūrēja fontānu un M. Ārglats pievilka tam ūdeni un ierīkoja noteku uz uzpīti. Fontāna vidū darbojās viena strūkla. Tad tēvs bija iegādājies mākslinieka Jāņa Brieža fontāna daiļavau ar 3 delfīnu mutēm un t\a gaisā skrēja 3 strūklas.

Lauvas

Arī lauvas atceļoja no tālienes - Mārcienas muižas. Tā kā muižas izdaiļošanā darbojies Rīgas skulptors Folcs (viņa darbnīca atradusies tur, kur mūsu trests Rīgā. Arī daiļās lauvas, kas rotā tresta ieeju veidojis Folcs). Pēc lauvām, vidus celiņš tēvam likās necils un Zirdziņš-78
uzmūrēja celiņa galā dekoratīvas kāpnes. Tās rotāja 2 šūnakmens bumbas.

Mazā upīte

Pirms kara ūdens tecēja cauru vasaru lielajā upīte un arī mazā upīte nekad neizsīka. Pavasaros tā pārplūda un kad ieradāmies vasarnīcā uz vasaru, mazā upītē es uzstādīju "dzirnaviņas" - 4 spārnus, kurus griez straume.
Mazo upīti šķērsoja ieapaļš tiltiņš. Kādu pavasari vasarnīcā ieradāmies agrāk un tiltiān abas puses bija pārplūdušas. Vienu rītu, abi ar Jāni, gājām skatīt vai ūdens nokrities un tiešām, tiltiņu varēja pāriet. Otrā pusē celiņa malā ieraudzījām čūsku. Tā laikam gan bija tikai glodene atnesta ar ūdeņiem. Mēs ar Jāni, abi vēl mazi, skrējām pie vecmammas un viņa pānēmusi žagaru, gāja mums pa priekšu. Ar žagaru glodeni iesviedusi upītē, vecmamma gāja atpakaļ pāri pār slapjo un droši vien ūdens gludu kļuvušo tiltiņu, slīdēja, krita un iesaucās: "Salauzu kāju! Skrej un zvani mammai."
Piezvanīju, mamma ar Jāņonkuli atbrauca "fūrmanī", veco mammu balstīdami un celdami aizveda līdz ormaņa ratiem un vecāmamma nonāca slimnīcā.
Aiz tiltiņa uz zaļo vārtiņu pusi bija soliņš, pie žoga uz Rīgas ielas pusi auga avenes un starp ceriņu un avenēm pļaviņa. Kad Kara pārvaldē iesauca jauniesaucamos, tad pārvaldes apstādījumus tie grupās brīvi iekārtojās zālītē, uz soliņiem un arī ieturēja maltītes un pat stiprinājās. Kādreiz kāda grupa nometās arī mūsu dārzā šai pļaviņā.
Interesanti bija vērot, kā vakarā to spārvaldes virsnieki savāca, nodeva Kaugurmuižas garnizona pārstāvjiem un tad tie soļoja uz Kaugurmuižu. Koferus, lādītes sakrāva pāris smagos ormaņos, tur iekrāva arī kritušos un kādu nevaldāmo, vieglā ormanī, pārvaldes vīri vai nu aizveda uz Kaugurmuižu vai policiju.
Kādreiz kāda "trūkumcietēja" bija atnākusi un lūdza vecmammai naudu maizei un zālēm, jo viņai esot cinga. Maizi un šo to ēdamu viņa dabūja, bet kad vēlāk aizgāju uz šo pļaviņu,
tur mētājās pāris vecas avīzes, vecmammas dotā maize un tukšs denaturāta "kortelītis".

Viesi

Reizi vasarā pie saviem vecākiem Ēveles pusē viesojas tēva draugs un skolas biedrs, rakstnieks un "Jaunāko Ziņu", "Atpūtas" redaktors Jānis Kārkliņš. Ja viņam bija mazāk laika, viņš iegriezās tikai pie tēva veikalā, citas vasaras pabija arī vasarnīcā. Viņš bija stingrs veģetārietis un māte tad nu cienāja viņu ar salātiem, redīsiem, olām u. t. t.
Vairākas reizes vasarā viesojās arī cēsnieki, noteikti Jāņos. Tad arī ieradās svētdienās vai novakarā atnāca vietējie paziņas.
Arī mātes vārda diena Emmās tika atzīmēta ar Valmieras dāmu pulciņa apmeklējumu vasarnīcā.
Arī mātes uzticīgā draudzene Emma Grinberga bieži vien piestaigāja pie mums. Atceros, ka reizi uz manu vārdadienu (to nedaudz atzīmēja) viņa ieradās pie manis ar groziņu skaistu dārza aveņu un Latvijas tūrisma karti.
Reizi J. Ezientāls sarīkoja nelielas viesības ar dažu Rīgas firmu pārstāvju un savu Valmieras draugu piedalīšanos.

Dārza raža

Tā kā dārzā bija daudz ābeles, vienmēr bija dažādi āboli ēšanai līdz pat pavasarim. Bija gan antonovkas, sīpoliņi, cukuriņi, pepiņi, rudens strīpotie, vairākas šķirnes, grāvenšteini, serinkas, trebū sēklaudži un pat viena ābele ar mazajiem Ādama āboliem vīnam.
Bija arī leišu ķirši, zilās un sārtās plūmes, 2 lieli saldo ķiršu koki (sarkanais un dzeltenais). Arī zemenes bija vairākas dobes, prāva rinda ar tomātu stādiem kas bagātīgi ražoja. Reiz mēģināja audzēt sparģeļus, bet tur nekas prātīgs neiznāca.
Kad bijām mazi, lecektīs audzēja salātus un redīsus, bet vēlāk tos jau varēja dabūt lēti pirkt un tad tēvs lecektīs audzēja melones. Ar cukura kaisītām meloņu šķēlēm uzcienāja viesus un ēdām arī paši.
Augšā pāri upītei audzēja īpašu dzeltenu kartupeļu škirni galdam. Protams tika audzēti visi parastie dārzeņi.
Izbraukumi.
Kamēr mēs bijām pavisam mazi, vecāki bija ar Reno izbraukuši pa Igauniju ar Tallinas apmeklējumu, bija braukuši uz Kenigsbergas Austrumprūsijas pusi.
Bez parastiem izbraukumiem uz Ēveli, Cēsīm, Lodes Ellīti, Sietiņiezi, reizi vasarā rīkoja arī 3 dienu izbraukumus pa Latviju. Man palaimējās piedalīties 2 tādos: pa Latgali un pa Kurzemi. Kādreiz brauca arī makšķerēt. Arī es reiz piedalījos braucienā ar laivu uz zvejas vietu kur rīkojās Ed. Trēziņš (Trapenē) ar zivju zupas vārīšanu un mājās ar Reno.
Reizi braucām velcēt uz Burtnieku ezeru, citu reizi ar māksl. Drauli un virsmežzini Bērtulsonu uz Trikātas Dutkas ezeru.
1934. g. vasarā braucām Rīgā, Esplanādē skatīt grandiozo uzvedumu "Atdzimšanas dziesma". Par uzveduma vērienu var liecināt tas, ka iestājoties tumsai, skatuvi dalītu vairākās daļās apgaismoja lielie armijas prožektori, kara ainās šāva īsti lielgabali un izrādi nobeidza nobeidza daudzkārtīga jaukās dziesmas "Lai līgo lepna dziesma" dziedāšana.
Vienreiz man iznāca piedalīties arī ārzemju braucienā uz Munameģi un Pečoriem.
Braucām arī uz Dikļu dziesmas svētkiem. Nolikām Reno un gājām kājām un mums garām pabrauca Vadonis - K. Ulmanis vaļējā, lielā, auto un tika sveikts no gājējiem. 2 reizes ar Ziediņa autobusu, kopā ar mūsu un J. Eizentāla darbiniekiem braucām uz "piknikiem" uz Liepas Ellīti un otrā reizē uz Sietiņiezi. Tie bija jauki vakari ar ugunskuru, desu cepšanu, dziesmām un arī mērenu glāzīšu cilāšanu.
Vienreiz braucām peldēt jūrā uz Neibādi. Peldēties uz Gauju gājām lejpus dzelzs tilta un kādreiz arī makšķerēt Gaujā.

Atvadas no vasarnīcas

Naktī no 1941. g. 13. un 14. jūniju mūsu ģimene izsūtīšanas komandas pavadībā un formā tērpta čekista rīkota: Davai, davai! izgājām pa dzelzs vārtiem un kāpām smagā auto kravas kastē. Vienu vārtu stabu apkampusi raudāja vecmamma, tai blakus bēdīgais J. Eizentāls, auto sāka braukt, mājām ar rokām un ar skatienu atvadījāmies no vasarnīcas.
Tā kā kopā ar tēvu vakarā bijām klausījušies BBC vācu raidījumu, ka pēc nedēļas sāksies karš (mana vācu valoda bija svaigāka) dzirdējām, ka pēc nedēļas sāksies karš. To, ka tas sācies, dzirdējām jau braucot restotā lopu vagonā Krievijā un redzēju pretī traucošos kara ešelonus.

Salānieši

Reiz tēvs, pārbraucis no Rīgas, stāstīja, ka saticis K. Ulmani (iespējams pirms 1934. g.), savu paziņu no laikiem, kad K. Ulmanis dzīvoja Valmierā. Ir pat saglabājusies fotogrāfija ar viņu, tēvu, tēva brāli un Voldi, kā arī ar citiem brīvā dabā. Starp citu, Ulmanis ieteicis tēvam iegādāties lauku mājas, jo zemei vienmēr esot vērtība.
Kādu laiku pēc tam tēvs šad, tad painteresējās par kādām lauku mājām, bet bez kāda lēmuma pieņemšanas.
Vienā vasarā pie tēva ciemojās Strenču fotogrāfs Dāvis Spunde - Šanas biedrības Strenču filiāles vadonis. Viņš bija padzīvojis padzīvojis vecpuisis un pie viņa, savā jaunībā amatu apguvis Jānis Krauklis - vēlākais dzejnieks Ziemeļnieks.
Bijām aizgājuši tēvs, Spunde un es peldēties uz kungu peldētavu pie Stāviem krastiem. Uzzinājis, ka es neprotu peldēt, Spunde man ap krūtīm apsēja auklu un pats turēja tās brīvo galu. Es ar rokām un kājām īros un nemaz nejutu , ka Spunde bija auklas galu palaidis un teica, ka man peldēšanas māksla rokā.
Spunde tēvam sāka stāstīt par kādu Trikātas pagasta "Salāniešu" māju, kuras saimnieks miris, mantinieki ap 13 skaitā velās to pārdot un māju apsaimnieko 4 rentnieki. Tēvu šis stāst ieinteresēja, sekoja sīkāka iztauja par šīm mājām un vakarā ar Reno jau brauca skatīt šīs mājas. Tās atradās netālu no Gaujas, līdzās bija Taures purvs. Ēkas bija diezgan nolaistas, bet tēvs pieņēma lēmumu un teica, ka tās pirks - šoreiz uz mātes vārda. Māte mājās tēvu atrunāja, teica, viņai nevajagot lai mājas būtu uz viņas vārda. Viņa arī teica, ka daudziem skaudīs, ka tēvs atkal pērk māju un ieteica tēvam labāk atpūstie vai paceļot pa ārzemēm.
Tomēr vienā dienā bija Valmierā ieradušies visi mantinieki, pie notāra Ozoliņa noformēja pirkšanu - pārdošanu. Tēvs samaksāja, laikam kaut kur mantinieki tika uzcienāti un māte bija "Salāniešu" saimniece.
Sekoja vēl pāris iepazīšanās braucieni uz "Salāniešiem", tēvam kļuva skaidri darāmie darbi. Uz "Salāniešiem" devās Andreja Kalēja, vadītie būvgaldnieki. Tika remontēta dzīvojamā māja. Viena liela istaba bija nolemta mūsu vajadzībām. Tai piebūvēja skaistu verandu, aizveda dažas mēbeles.
Inženieris- meliorators vai kultūrtehniķis sastādīja 1. kārtas meliorācijas plānu. Viņš arī ieteica 2 Latgales grāvračus. Tie ieradās un uzsāka darbus pēc nospraustajiem projektiem.
Ratnīcai tika uzlikts šīfera jumts, gar ceļu uz mājām iestādīja aleju un rudenī tika rīkota dārza stādīšanas talka, kurā piedalījās arī spiestuves-sietuves jaunākie vīri, kurus līdz ar dēstiem aizveda ar smago auto. Protams, notika arī talcinieku uzcienāšana.
Ciešākas atmiņas par "Salāniešiem" man saistāms ar vairāku dienu izbraukumu uz turieni. Ar Reno aizveda tēvu, mani un Jaņi un vecomammu. Tēvs bez citām ēdamlietām bija sagādājis arī vairākas prāvas "Bekona Eksporta" gaļas konservu bundžas.
Vecāmāte mūs baroja, mēs, vīri, gājām uz Gauju makšķerēt ar bambusa saliekamām makšķerēm plecos. Mēs ar Jāni noķērām grunduļus, tēvs tos lika uz āķa un dabūja paprāvus asarus vakariņām. Reizi, ejot uz Gauju, tēvs ieraudzīja odzi un to nosita. Vienu rītu rakām mazas priedītes ar īpašu apļveida lāpstu un stās stādījām tēva norādītajās vietās.
Sestdienā pēc veikala slēgšanas ieradās J. Eizentāls un māte ar Reno un svētdienas vakarā visi braucām mājās.
Tēvs vēl piepirka klāt mežu un ja nebūtu 1940.-1941. g. notikumi, vēl tiktu veikti daudzi citi darbi Salnāniešos.
Nedaudz nobremzēja šos darbus arī jaunās mājas celšana. Jaunais dārzs 1940.-1941. g. aukstajā ziemā izsala.
Kad notika nacionalizācija, tēvs apsvēra iespēju pārcelties uz "Salāniešiem",kur mātei bija atstāts nenacionalizēts zemes gabals. Pie J. Eizentāla tika nopirkti vienkārši trauki un virtuves piederumi un pāris kastēs J. Eizentāls tos aizveda uz "Salāniešiem". Kādai "modrai acij" droši vien bija šķitis, ka šais kastēs slēpjas dārgumi un pēc kastēm ieradās miliči. Tika pat ierosināta lieta par Eizentāla mantas slēpšanu. Viss tas radīja lielas nepatikšanas vecākiem. Tiesa tomēr nekādu noziegumu neatrada, vienīgi milicija vasarnīcā inventarizēja vasarnīcas traukus. Tā šī lieta izbeidzās pirms izsūtīšanām.
salāniešos kā darbojās Dzirkaļa, Pekas, Sērmūkšļa un ? ģimenes. 1948. g arī Dzirkaļa ģimene tika izsūtīta un vēlāk strādāja PMK, tikos ar Dzirkaļa Robertu, kurš strādāja pie līniju būvēm Cēsu iecirknī. Savās atmiņās viņš minējis, ka "Salānieši" piederējuši man. Viņš arī atceras, kā Sibīrijhā bērzu gremzdis, tātad viņam gājis grūtāk kā mums.
Kad nāca atmoda un atguvām īpašumus, ar A. Puķīti aizbraucām skatīt "Salāniešus". Dzīvojamā māja bija daļēji izdemolēta, jaunā veranda pazudusi. Biaj uzcelta lopu ferma, bet tā arī bija tukša un pamesta.
Par "Salāniešiem" pieprasījām kompensācijas sertifikātus, par kuriem vēlāk, abi ar Jāni, saņēmām naudu. Par Ls 5000, - no savas daļas atpirku no Jāņa viņa pusi no pilsētas mājas. Viņš piekrita, ka nevar atstāt dēliem alkoholiķiem tēva māju nodzeršanai, jo tēvs ar savu dzīvību dabūja samaksāt par mūža darbā iegūtiem īpašumiem.

Nobeigums

Kā visiem stāstiem, arī šim stāstījumam pienākušas beigas. Lasītāji var vērot, ka daudz no aizgājušam dienām, ka mana atmiņa saglabājusi vēl diezgan daudz no aizgājušām dienām, kaut gan pēc nedaudz mēnešiem kļūšu 80 g. vecs.
Tomēr pirms galīgi nobeidzu šo ekskursiju savās atmiņās ir jāpiemin galvenā persona, kuras plānošanas un rīcības sekas iet cauri visam šim stāstījumam.
Jānis Dūnis bija šī vadošā un darbīgā persona. Apm. 20 gadu gaitā bija izveidots uzņēmums, iegādāti īpašumi, gādāts darbs uzņēmuma darbiniekiem un ja 1940. g. visām viņa pūlēm nebūtu pārvilkts krusts (pareizāki būtu teikt sagriezts ar sirpi un sasists ar āmuru un apzīmogots ar sarkanu zvaigzni) un sācies karš ar savu bezmērķīgo Valmieras centra izpostīšanu, varētu domāt, ka viņam vēl būtu tad apm. otri 20 mūža gadi ar sekmēm, panākumiem un vēl vairāku īpašumu iegūšanu. Arī man tad būtu jāpiedalās uzņēmuma darbā greznošanās. es tagad viens pats lietoju 2 drēbju skapjus, toties pirms kara, drēbju skapī ar spoguļa durvīm ietilpa gan mātes kleitas, gan tēva uzvalki.
Mātei sakarā ar saimnieciskām rūpēm, bija mazāk laika lasīt un viņa parasti izvēlējās tādus romānus par sievišķīgām tēmām ar laimīgām beigām. Viņa sakārtoja ģimenes albūmos uzņēmumus, kurus izdarīja tēvs. Labprāt viņa kopā ar tēvu apmeklēja teātri, kino, tikai dažreiz iebilda: "Vai labāk vakaru nepavadīsim tepat mājās un atpūtīsimies? "Tēva atbilde bija īsa: "Gan jau kapā atpūtīsimies".
Pieredzējusi kara un juku laikus, viņa bieži man teica: "Nedomā, ka vienmēr ies tik labi. Vienā dienā mēs varam zaudēt visu!" Tā arī iznāca, kaut gan toreiz tam negribējās ticēt.
Sibīrijā kādreiz pēc tēva nāves, kādas no latvietēm, kuras arī bija zaudējušas vīrus, runāja par jaunu ģimeņu veidošanas iespējām. Māte atbildēja: "Tādu vīru, kā man bija, vairs neatrast. Citu man nevajaga." Bieži viņa skuma un raudāja pieminot ne zudušo labo dzīvi, bet gan domājot par tēva verga dzīvi nometnē un nelaikā pārtrūkušo viņa dzīves pavedienu.
Viņa arī ziemeļos rūpējās par iespējamo kārtību un tīrību. No pieejamiem materiāliem par gatavoja dažus rokdarbus. Latvijā bija palikuši daudzi viņas izšuvumi.
Vai gan viņai bija viegli iejusties dzīvē ketočumā, zivju zvejā odu mākoņos, vai rudens aukstā ūdenī kad tuvojās sals, vai arī ziemas zvejā pie salas. Viņas pirkstus savilka reimatisms.
Priecīga bija tikšanās Latvijā ar māti, dzīve šaurā istabiņā. Visus grūtumus viņa pārvarēja, priecājās par mazbērniem.
Viņa rūpējās, lai Valmieras kapos būtu piemiņas akmens manam tēvam un vēlāk šinī pieminekli tika iegravēti arī vecmammas Kriķītis un kā beidzamā arī viņa pate.
Kaut gan tēvs bija nācis no laukiem, tomēr viņā bija izveidojusies liela zinātkāre, skaistuma izjūta, izdaiļojot mūsu dzīvokli vērtīgām gleznām, izdaiļojot vasarnīcas dārzu ar skulptūrām. Jau agri viņš bija zaudējis savus vecākus, tāpēc savā ģimenē viņš baudīja mieru un atpūtu pēc ražīgā darba. Viņš bija veselīgs, kādreiz ziemās tikai saaukstējās. Ziemā gandrīz katru vakaru vai svētdienās devās pastaigās, vasarās pārnācis no darba pilsētā, laistīja stādījumus dārzā, pavasarī pats migloja augļu kokus.
Līdz 1934. g. diezgan daudz brīvā laika viņam atņēma darbs Latviešu biedrības valdē, pilsētas domē viņš bija domnieks, ir bijis kādu laiciņu par domes priekšsēdētājs.
Apguvis fotogrāfa specialitāti, veiksmīgi vadīja savu fotoateljē kuram bijusi liela piekrišana. Tā guvis naudu grāmatu veikaliņa atvēršanai, ieguvis pirmo namu, kurā atvēris savu spiestuvi, sietuvi un grāmatu-rakstāmlietu veikalu, izdevis gan mācību grāmatas, gan vērtīgus daiļdarbus.
Viņa asais prāts palīdzēja viņam gūt panākumus šaha spēlē. Viņš ar Valmieras šahistu komandu sacenties ar citu pilsētu šahistiem. Prasmīgi viņš spēlēja kārtis un Mārtiņa Kreišmaņa veikaliņā lika pasjansus. Viņš jaunībā ir braucis ar velosipēdu, makšķerējis. Māte vēl stāstīja ar braukšanu ar kamaniņām (tās vēl kādu laiku bija vasarnīcā) no stāva Gaujas krasta. Viņš arī zināja, kā audzēt augļu kokus, krāšņuma krūmus u. t. t Nekad neesmu dzirdējis viņu paceļam balsi, lamājoties. Tāpat nekad neesmu redzējis viņu iereibušu. Viņš bija arī dažu Šanas akciju līdzautors.
Par visu savu darbīgo mūžu viņš tika atzīts par sociāli bīstamu, gada laikā nometnē smagā darbā dzīts un pusbadā turēts viņš jau 1942. g. tika atzīts par fiziskam darbam nederīgu. Notiesāts uz 5 gadiem izsūtījumā viņš mira 1943. g. 29. janvārī un tika guldīts Sibīrijas zemē un vēl pirms savas nāves nosūtīja mums savu vienīgo vēstulīti.
Mana māte bija viņam uzticīgs palīgs un rūpējās par mani un Jāni līdz savai nāvei. Viņai bija sveša pārmērīga greznošanās. es tagad viens pats lietoju 2 drēbju skapjus, toties pirms kara, drēbju skapī ar spoguļa durvīm ietilpa gan mātes kleitas, gan tēva uzvalki.
Mātei sakarā ar saimnieciskām rūpēm, bija mazāk laika lasīt un viņa parasti izvēlējās tādus romānus par sievišķīgām tēmām ar laimīgām beigām. Viņa sakārtoja ģimenes albūmos uzņēmumus, kurus izdarīja tēvs. Labprāt viņa kopā ar tēvu apmeklēja teātri, kino, tikai dažreiz iebilda: "Vai labāk vakaru nepavadīsim tepat mājās un atpūtīsimies? "Tēva atbilde bija īsa: "Gan jau kapā atpūtīsimies".
Pieredzējusi kara un juku laikus, viņa bieži man teica: "Nedomā, ka vienmēr ies tik labi. Vienā dienā mēs varam zaudēt visu!" Tā arī iznāca, kaut gan toreiz tam negribējās ticēt.
Sibīrijā kādreiz pēc tēva nāves, kādas no latvietēm, kuras arī bija zaudējušas vīrus, runāja par jaunu ģimeņu veidošanas iespējām. Māte atbildēja: "Tādu vīru, kā man bija, vairs neatrast. Citu man nevajaga." Bieži viņa skuma un raudāja pieminot ne zudušo labo dzīvi, bet gan domājot par tēva verga dzīvi nometnē un nelaikā pārtrūkušo viņa dzīves pavedienu.
Viņa arī ziemeļos rūpējās par iespējamo kārtību un tīrību. No pieejamiem materiāliem par gatavoja dažus rokdarbus. Latvijā bija palikuši daudzi viņas izšuvumi.
Vai gan viņai bija viegli iejusties dzīvē ketočumā, zivju zvejā odu mākoņos, vai rudens aukstā ūdenī kad tuvojās sals, vai arī ziemas zvejā pie salas. Viņas pirkstus savilka reimatisms.
Priecīga bija tikšanās Latvijā ar māti, dzīve šaurā istabiņā. Visus grūtumus viņa pārvarēja, priecājās par mazbērniem.
Viņa rūpējās, lai Valmieras kapos būtu piemiņas akmens manam tēvam un vēlāk šinī pieminekli tika iegravēti arī vecmammas Kriķītis un kā beidzamā arī viņa pate.
Ar šīm rindām gribu beigt savu stāstījumu ar cerībām, ka kādreiz Nellija un Pēteris arī uzrakstīs savas atmiņas, kurās, varbūt, pieminēs arī mani.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs