#LFK Ak 121, 1

Nosaukums
Ceļojums-bēgšana iz Latvijas ārēm pa nezināmo Krieviju, vasarā 1915. gadā
Vienības Nr.
1
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
22.05.2019
Pierakstīšanas laiks un vieta
1916, Tvera
Tver, Tver Oblast, Russia
Atslēgvārdi
Atvērt

Ceļojums - bēgšana iz Latvijas ārēm pa nezināmo Krieviju, vasarā 1915. gadā.

Daļu no tekošās 1915. g. vasaras, - sākot no 16. jūnija, pavadīju Kalnciemā. Dzīve ritēja parastā gaitā, kaut gan visi ar bailēm un lieko uzmanību sekoja kara gaitai mums tuvākā frontē. Kas būs? vaj atnāks vāciets līdz mūsu zemītei? Vaj ta nu patiesi ļautu viņam ielauzties un atņemt gandrīz vaj pašu labāko Krievijas stūrīti, pār kura iegūšanu tik daudz domāja un pūlējās Peteris Lielais, pēc kura vācieši tiko jau sendienām, kuru iegūt ir viņu galvenais mērķis, un kas labvācietim nav zināms? Negribas ticēt, ka to nezinātu krievu kara vadoņi, negribas ticēt, ka viņi labprātīgi, bez pretim turēšanās, būtu ar mieru atdot Latviju vāciešiem kuri citus spēj tikai nicināt un kurus par viņu varas valdīšanas kāri nīst un nicina latviešu tauta. Senatnē viņi ienāca Latvijā, atņēma "iedzimtiem" - latviešiem zemi, padarīja viņus par vergiem, kalpināja septiņi simti gadus, līdz (Cars Atsvabinātājs) Aleksandrs I (ne) dāvāja apspiestajiem vergiem brīvību zem Garlība Merķeļa grāmatas "Latvieši" iespaida. Un tā ar varu tika izrauti toreiz latvieši no despotisko dzimtkungu rokām. Bet kungu vara toreiz turpināja eksistēt kaut gan ne tik asā un bargā veidā. Lieta tā, ka latvieši tika atsvabināti bez zemes; bet tā kā bez zemes neviens nevarēja dzīvot, tad viņiem bij jārentē zeme no muižas kunga un par to jāiet "darbos", jo maksāt par zemi viņi varēja tikai ar savu miesas spēku.
Smags un tumšs bija latviešu tautai šis vērdzības un klaušu laiks. Lepnā, brīvā un patstāvīgā tauta tika samīta dubļos, pārvērsta par verdzeni miesīgi un - pa daļai arī garīgi.
Zem vērdzības smagās nastas izzuda, izgaisa viņas labākās jūtas - pat mīlestība radu starpā. Latvietis palika vienaldzīgs, truls un bezjūtīgs pret visu, izņemot kunga pātagu, kura spēja viņu locīt uz visām pusēm. Pat latvietim iedzimtais dziesmu gars it kā aptumšojas, kaut gan nepavisam: viņš vilka viņu cauri vērdzības tumsai, lai tā atkal spīdētu brīvības gaismā; latvietis juta, instinktīvi, neapzinīgi, ka reizi ausīs brīvības rīts. tikai šī ticība bij vāja, tik tikko vēl jūtama tautas asinis.
Kad atausa brīvības rīts - kāds un viņš arī nebūtu pamodās kā no dziļa ģīboņa, ka no burvības. Viņā atmodās senais lepnais un spītīgais gars un līdz ar to dziļākā nicināšana pret saviem vērdzinātājiem un vērdzību. Savu gara spēcību latvieši pierādīja pilnīgi un bagātīgi: īsā laikā, apmēram pus gadu simtenī, latvieši sasniedza samērā augstu attīstības pakāpi - viņu gars, kā redzams tomēr nebij nokauts, bet snauda, snauda nomāktās, vārdzinātās tautas asinīs. -
Un tagad? Tagad vācieši tuvojas atkal, un, atkal kā iekarotāji. Vaj lai vienaldzīgi izturas pret to latvieša dvēsele? Vaj lai mierīgs viņš gaida, viņa tuvošanos?... Un tomēr - ārēji liekas viss būs mierīgi: pārāk stipri iesakņojusēs pārliecība, ka krievi vāciešiem neļaus ielauzties. Visi apkopj laukus kā arvienu, gādā ziemai lopbarību, iegādā pat jaunus darba rīkus, sak: "kas jau nu būs tas... kā nu Dievs būs licis. Ja atnāks - aiziesim projām pa pasauli vaj ta nu lai paliek atkal vācu nagos? Viss tā ka tā paliks, iznīks, iznīksam, aizputēsam arī mēs svešā malā... Kā jau Dievs būs licis..." Ap jūnija beigām stāvoklis mūsu frontē jau top šaubīgs, kaut gan avīzēs maz ko raksta - tura visus pa daļai nezināšanā. Jūlija sākumā (varbūt pat vēl drusku agrāki) jau dzirdami lielgabalu dūcieni - vācieši tā tad jau dziļi Kurzemē. Visi staigā bālām, drūmām sejām... viņās lasāmi sāpes, dusmas, pārmetums, žēlums pēc drīzumā atstājamās iemīļotā zemes stūra, pēc iemīļotā kaktiņa dzimtenē... Jau jūnija pēdējās dienās pa ceļu velkos nebeidzamās bēgļu rindās. - Tie ir bēgļi no leišmales. Drīz pēc tiem, jūlija pirmajās dienās jau brauc mūsu Kurzemes ļaudis. Brauc ar lopiem, dažādām mantām vezumos, galvenā kārtā visnepieciešamākās ēdamās lietas. Visu sejās nogurums, izmirusm... Stāsta, esot jau pāris nedēļas ceļā... mocoties ar braukšanu ar lopiem. Daudzus lopus esot vajadzējis pamest ceļmalās, jo nespējot nākt līdzi, sevišķi sīki lopi, kā: cūkas, aitas un t. t. Nāca pie mums sildīties jo pavisam nosaluši un noguruši, izmirkuši līdz kauliem lietū.
Šausmas visapkārt... Šausmas pagrābj skatoties uz visu raibo bezgalīgo ļaužu un vezumu rindu, kuri izdzīti no savām vietām klīst nezināmā pasaulē, pretim nezināmai nākotnei. Arī mēs esam uztraukti un nezināšanā ( es dzīvoju pie Fricmaņu tantes). Ko lai dara, ko lai iesāk? Kalnciema pagastā jau visi sakrāmē vērtīgākās un vajadzīgākās lietas, lai būtu katru acumirkli gatavi doties ceļā. Arī mana tante visu sapakojuse. Trešā un ceturtā jūlijā lielgabalu dūkoņa jau dzirdama pārāk skaidro: vācieši kā liekas nav tālāku par 20 verstēm ja vēl ne daudz tuvāki. Logos stikli dreb... Liekas ar katru minūti šāvieni nāk tuvāku. Ar šausmām un bailēm visi klausās šais rībienos. Mana māsīca Līnīte raud neapmierināmi; raud arī Olga Balgaļu jaunkundze, jau pieauguse gandrīz jaunava...
Sestdienas vakarā ieradās mans brālēns, Āboliņu Roberts, mūsu mājās no Sīpeles pagasta, izbēdzis... Māte, tēvs un sieva palikuši tur. Viņš nācis ātrāki, jo baidījies, ka vācieši nemanot neiebrūk un neaizved viņu, kā jaunu vīrieti, gūstā. Pa ceļam redzējis vāciešu izlūku pulciņu, sastāvošu no apmēram desmit vīriem. Piegājuši viņam klāt, sākuši runāt, izjautāt, bet viņš izliecies, ka pa vāciski neko nesaprot. Un tā atstājuši viņu mierā. Nabadziņš izbijies gan, domājis ka vaj nu beigas būs, jeb aizvedīs līdzi, bet bēgt jeb noslēpties nav bijis nekādi iespējams, jo viņi izjājuši no meža viņam priekšā, dažu soļu attālumā no viņa. Vācieši pēc viņa izteicieniem esot bijuši ļoti braši, spēcīgi labi turēti ļaudis un uz tādiem pat skaistiem zirgiem. 5. jūlijā es braucu no Kalnciema uz Sloku, jo mana mamma ar brāļiem atradās tur. Domāju jau, ka Sloka būs izkrāmējusēs un arī mammu es vairs neatradīšu. Gluži tā nebija viss: (pulksten 6 vakarā) atradu Sloku vēl pašā karstākā uztraukuma mirklī.
...Mana vecā, mīļā Sloka!... Sen es tevi zinu, sen tevi pazīstu. No mazām bērnu dienām es pazīstu katru tavu ielu, katru kaktiņu, katru māju ar visām viņu savādībām, jā, pat gandrīz katru cilvēku, izņemot pašos pēdējos gados ienākušos. Izkāpjot no kuģa pulksten 6. vakarā mani pārsteidza un uztrauca neredzētais skats. Visa Sloka čumēja un kustēja, kustēja ielas pilnas ļaužu vēl nekad neredzētā un neiedomājamā daudzumā, visi ar dažādām pakām un aizsaiņiem rokās iet uz kuģa piestātni. Lieli, mazi, veci, jauni - visi iet ko kājas nes: cits nes lampu, cits galdu, cits krēslu - visi neparastā drudžainā steigā. Bet šīs sejas! cik šausmu, žēluma, sajukuma, un baiļu lasāms šais sejās! Visām gandrīz viena izteiksme. Tikai retumes redzama daudzmaz vienaldzīga seja, jeb kāda žīda viltīgi - zobgalīgais smīns. Bet arī žīdi kravājās ārā, kā visi citi.
Ceļā satiku vecu vecenīti no mūsu mājā, arī ar aizsaiņiem rokās. Viņa man pateica, ka "mani ļaudis" vēl aizbraukuši neesot. Mājās atradu māti un brāļus arī lielākā uztraukumā. Sāku palīdzēt šo to sapakot uz ātru roku, cik nu bij iespējams. Visi lādēja savas mantas liellaivās, kuras, kā teica, vedīšot ar buksieri uz Rīgu. Laivas jau bija laikam pilnas; mums atlika vēl cerība savas pakas ievietot uz pasažieru kuģa, kuram vajadzēja to nakti atiet. Tas arī izdevās, kaut gan ar lielām pūlēm, jo ļoti daudz bija pasažieru un katram līdz arī savas paciņas. Paņēmām līdz pašu galveno, pašu vajadzīgāko - un tāpat darīja visi... Pēc plkst. astoņiem gājām uz kuģa. Lielgabalu dunoņa, kura bija uz kādu brīdi apklususe, sāka atkal dunēt un ar jaunu spēku. Norībēja vairāki stipri sprādzieni: tur, stāstīja, tiekot no pašiem krieviem uzsprādzināti tilti un Ķemeru stacija vērstes 3 no Slokas... Pie apvāršņa parādījās ugunsgrēka blāzmas... Caur Sloku atkāpās krievu kara spēki kopā ar bēgļiem, tā ka plosta tilts pār Lielupi tīri vaj grima no ļaužu daudzuma. Liels uztraukums bij bēgļu starpā kuriem vajadzēja ar zirgiem braukt pār tiltu, jo runāja, ka tikai līdz pusnaktij, jeb līdz rītam tikai laidīšot pāri tiltam. Gāja valodas, ka vācieši varbūt to pašu nakti būšot Slokā. -
Uz kuģa bij daudz ļaužu, to starpā daudzi man pazīstami veci māju īpašnieku, kuri visu savu mūžu bija mierīgi nodzīvojuši savās mājās netraucēti, un kuri nekad, ne sapnī nebij varbūt iedomājušies, ka būs jāatstāj vecā ligzda, jādodas svešā pasaulē un varbūt jānomirst svešumā... Pasažieri - bēgļi gandrīz visi drūmi nospiesti: redzams, kā tas viss kā smags akmens guļ uz dvēseles, bet neviens nerunā - gandrīz visi aizņemti katris pats savām domām. Tik retumis ieraudās kāds bērns, ar nesaprašanu un brīnumiem skatīdamies gan uz apkārtsēdošiem svešiem ļaudīm, gan mātei acīs un atskan miegaina noguruse balstiņa: "māmiņ, man miedziņš nāk, iesim mājās!" - Mātei, redzams sirds sažņaudzas vēl vairāk, galva noliecas zemu, zemu pār mazo zēniņu un, asarām nevaldāmi plūstot, skūpsta mazo bērna roku.
"Tev nav vairs māju, mums nav vairs māju!" liekas runā acis, "mēs esam tagad izdzīti klaidoņi bez pajumta, rītu, parītu pats, var būt, bez maizes kumosa... Pār mūsu dzimteni nāk kara vilnis, noslaucīdams visu kas mums piederēja, aizskalodams mūs pašaus nezināmā pasaulē... Dievs to zin, vaj vairs redzēsim mūsu mājas."
Publika ar nepacietību gaidīja kuģa atstāšanos, jo baidījās ka kuģi neaptura Slokā, bet kapteinis nesteidzās. Kuģis aizgāja tikai pēc pusnakts. Kuģim aizejot skats tapa vēl nepanesamāk, vēl šausmīgāks. Drūmās, ka mēdz būt, no pārāk stipriem dvēseles satricinājumiem, trulis vienaldzīgas tapušās sejas notrīcēja, sadrebēja; daudzas sievietes raudāja.
Ai, to ļauno dēmonisko varu, kas rauj cilvēkus savā putojošo viļņu virpulī. Līdzi upes straumei tagad peld cilvēku baru uz kurieni? Kāds liktenis tos gaida? To nezin neviens. Bet tur atpakaļ palika mājas, iemīļots kaktiņš, lietas, kuras dažs labs visu savu mūžu lietojis, un kuras tādēļ palikušas tik dārgas, nepieciešamas, to sakot, saaugušas ar savu īpašnieku - un tas viss jāpamet, jāatstāj!...
No rīta bijām Rīgā. Izrādījās, ka dažas no mūsu līdzpaņemtajām lietām burzmā bij pazudušas - mamma pavisam sašutuse, bet neko darīt. Noņēmām dzīvokli un sākām dzīvot Rīgā, nezinādami kur tālāku iet un kur griezties - nebij mums tik daudz līdzekļu, lai varētu kaut kur aizbraukt un apmesties uz dzīvi. Tā nodzīvojam Rīgā apmēram divas nedēļas. Darbu brālis Rūdolfs nevarēja dabūt, es arī ne, jo visas iestādes un tāpat arī daudzi ļaudis brauca no Rīgas projām, un tādēļ mēs atradāmies pavisam nesaprašanā, ko nu darīt. Bez peļņas mēs ilgi dzīvot nevarējām - tas bija skaidri un gaiši, bet kur ņemt darbu un peļņu? - Pārtikas vielas sāka palikt arvien dārgākas, maizi pat vajadzēja meklēt un steigties no rītiem agri lai dabūtu. Kara gaita negrozījās mums par labu... Ļaudis ar steigu brauca projām. Pār Rīgu laidās vācu aeroplāni, un pat bumbas tika mestas... Redzējām, ka Rīgā dzīves tā kā tā nebūs, un tādēļ 21. jūlijā, kad Rīgas galvenais pasta kantoris jau bija slēgts un ļaužu prāti stipri uztraukti - mēs braucam uz staciju, lai brauktu kaut kur projām, kopā ar citiem bēgļiem, kaut kur uz iekškrieviju; bet noteikta mērķa mums nebija - braucam uz laimi, atdevāmies likteņa rokās...
Nobraucam stacijā. Gar sliedēm, kur gaidīja bēgļu vilcienu, milzums laužu, veselas kaudzes mantu, paku. Visapkārt traks ņudzeklis: dūkoņa, rīboņa, čalas, smiekli, kliedzieni, lāsti, vaimanas, lamas vārdi - viss jaucas ārprātīgā virpulī, bez apstājas, bez sākuma, bez gala. Un viss tas ņudzeklis no pārāk lielā ļaužu daudzuma, kuri atstāj savu dzimteni, dodamies pretim nezināmai nākotnei.
Man bij savādi ap sirdi: brīžam man bij žēl atstāt dzimteni, atstāt veco, pazīstamo Rīgu un doties nezināmā pasaulē. Brīžam atkal mani pārņēma vēlēšanās redzēt svešas vietas, svešu dzīvi, kaut gan man no dzīves bija maz ko gaidīt, izņemot darbu, kurš man bij nepieciešams, lai varētu sevi uzturēt, sevišķi svešumā.
22. jūlija vakarā pienāca vilciens, kuru visi gaidīja jau otru dienu ik minūtes. Vilciens garš - jo garš, sastāvošs no parastiem preču vagoniem. Domājams, ka nu tiksam reiz kaut vagonā, jo vijām pārāk noguruši gaidīdami zem klajām debesīm, naktis un dienas. Bet kas tev dos! vilciens vēl nebij apstājies, kad jau bija pilns ar ļaudīm un mantām, kuris tika ar varu mestas vēl ejošā vilcienā, atgrūžot viens otru no ceļa. Te bija pilnīgi vietā sakāms vārds: "Kam spēks, tam maize." Mēs jau ne domāt nevarējām tikt vagonā, jo līdz mums atnākot, vilciens jau bija kā piebāzts līdz pat griestiem. Vilciens pilns, bet gaidītāju - bēgļu rindas nav gandrīz nemaz tapušas retākas: vēl tūkstošiem cilvēku gaida - atkal cita vilciena pienākšanu. Otrā dienā pienāca atkal vilciens, bet tam tāds pat liktens - būt piepildītam vēl ejot. Atkal mēs paliekam, nezinādami, ko nu darīt; domājam, ka vilcienā mēs laikam netiksim.
Bija starp bēgļiem arī pazīstami. Daži ieteica mums braukt uz Jekaterinodaru, kur arī viņi brauca; mēs atkal bija nodomājuši braukt uz Samaru, kādēļ - nezinu. Īsta ceļa mērķa mums nebija. 24. jūlijā tikām vagonā, kaut gan jāteic - ar lielām pūlēm. Vagoni pienāca aizplombēti, bet arī tas nekavēja ļaudis gāzties vēl ejošā vilcienā. Mums pretim par laimi apstājās vēl neaizņemts vagons, un mēs, t. i. Rūdolfs galvenā kārtā, mamma un Voldis, ņēmās mest mūsu kurvjus iekšā. Neļāvāmies vairs atgrūsties no citiem, kaut gan grūti tas bija izdarāms. Tā tad tikām vagonā. Ieņēmām vietu kur gulēt. Parastajos lopu, jeb preču vagonos ietaisīti trīsstāvu plaukti, uz kuriem ļaudis lika mantas un gulēj. Mūsu vagonā 43 cilvēku: sievas, vīri, bērni - visi juku jukām. Citos esot pat līdz 60 cilvēku. Mantu milzums: Maisi, aizsaiņi, kastes, kurvji - kas nu kuram ir līdzi; pat viena kumode bija ietikusi vagonā, kaut gan no mēbelēm neko neuzņēma. Mantas citas sabāztas zem plauktiem un uz plauktiem, citas samestas vagona vidū - un, mantām virsū sēž cilvēki... Dažiem bija kāda vietiņa uz dēļiem kur nosnaust pa nakti, citi gulēja sēdot uz mantām vagona vidū. Mocījās ļaudis briesmīgi pa visu braukšanas laiku. Sevišķi ar maziem bērniem bija grūti. Viena sieva ik naktis gulēja sēdot, ar bērnu klēpī. Mūsu vagons bij ļoti netīrs: bijis ogļu vagons, un tādēļ arī mēs drīz vien bijām kā velliņi melni un netīri. Vilciens šad un tad apstājās - dažreiz mežā, dažreiz laukā; tāpat arī pieturēja pie stacijām. Bet ūdeni ne visur varēja dabūt priekš mazgāšanās un dzeršanas. Pie tam mēs arī nezinājām, cik ilgi vilciens katrā vietā stāvēs, un tādēļ ļaudis baidījās iet ārā no vagoniem un pameklēt ūdeni, jeb kādas ēdamas lietas. Ar ēdamām lietām negāja Turpinājums atpakaļ.
diez cik teicami. Nopirkt neko nevarēja un ja arī kādā stacijā bija kaut kas dabūjams, tad cenas arī bij pārmērīgi sālītas. Labi kam bija līdz kaut kas no Rīgas. Mums bija līdz maize un sviests, un tā mēs arī visi četri iztikām līdz 26 jūlijam, kad "mums bija tas gads" apstāties Pleskavā. - Rīgā mums teica, ka mūs visus vedīšot uz Vitebsku un tad no turienes tālāku kur katris vēlās, bet iznāca citādi. Izrādījās, ka ceļš uz Vitebsku jau bija nedrošs, un tā tad mūs veda uz Pleskavu un no turienes tālāku uz Maskavu, un laikam kaisīja pa visu Krieviju.
Un tā 26. jūlijā mēs bijām Pleskavā. Aiz mums palika latviešu meži un lauki, kalni un gravas. Mūsu acīm aizslīdēja garām mūsu mīļās dzimtenes, mūsu Latvijas skaistie skati, palika tur atpakaļ tās vietas, kuras mēs varbūt nekad vairs neredzēsim. Turpinājums no pēdējās lpp.
Vidzemē visur redzami skaisti lapu meži, bērzu birzes, skaistas gravas, pa kurām lokas upes un upītes. Uz Pleskavas pusi jau biežāki redzami priežu sili priežu meži. Pleskava diezgan skaista pilsēta, cik var redzēt no vagona loga. Mājas nestāv cieši viena pie otras. Pie katras mājas augļu dārzs. Ap Pleskavu un tūliņ aiz tās jau jūtamas krievu zemes parastās: Lauki sadalīti ļoti garās un šaurās strēmelēs, ja tā var saukt nodalījumus, kuri pieder laikam katram zemniekam savs gabaliņš. Viņiem ne domāt nav tik daudz zemes un tādu bagātu māju, kā mūsu pusē. Aiz Pleskavas ļoti vienmuļīga un nepatīkama apkārtne. Vestēm plašas, sīkiem kadiķiem noaugušas ganības, sīkas priedītes, priežu meži, - zemi, purvaini apgabali. Tālāku mēs sastapām klaju kalnainu apgabalu. Vietvietām sādžas, sastāvošas no mazām mājelēm gandrīz visas bez skursteņiem. Sādžās koku nav. Redzams, krievu ļaudis kokus ne visai mīl.
26. jūlijā Pleskavā mēs pirmo reizi dabūjam ēst bēgļu zupu. Kad mūsu vilciens pienāca, viss jau bija gatavs. Dabūjām ļoti treknu zupu - buljonu, maizi un tējas ūdeni. Mazliet atspirgām. No vilciena nevienam neļāva krāmēties ārā, bet neskatoties uz to, daži tomēr palika Pleskavā. Vakarā braucam tālāku. Parasti mēs braucam vairāk pa naktīm; dienu bieži vien ilgi stāvējām. Reizi pa dienu lielākās stacijās dabūjām zupu un maizi. Mums pietrūka sviesta, un mēs bijām spiesti ēst maizi ar taukiem, kurus Pleskavā nosmēlām no zupes. Galvenā kārā es ēdu. Citi bija par lepnu. Bet ko lai dara - bads māca visu. Citi bija bagātāki par mums, un tādēļ viņiem šajā ziņā bija labāki. Viņi bieži pirka diezgan dārgas desas un baltmaizi, pat kūkas. Mums no tam līdzīgiem kārumiem bija jāatsakās.
29. jūlijā iebraucam Tverā. Šī bija gandrīz pirmā stacija, kur bēgļiem ļāva palikt un kur palika laba tiesa, pat var teikt daudz bēgļu no mūsu vilciena. Tveras stacijā mūs maktīgi cienāja. Zupa bij diezgan laba, maize, tēja, pat baltmaize pie tējas. Pēc tam kad bijām iekoduši maizi un zupu (un izkrāmēju), mūs sauca pie tējas, kura tika dota skolas telpās, stacijas tuvumā. Deva tēju, cukuru, baltmaizi, pat pienu.
Arī mēs nospriedām palikt Tverā, jo te tie kungi teica varēšot atrast darbu ir es, ir Rūdolfs. Palikām. Pa nakti pārgulējām skolas telpās un no rīta mūs veda projām uz zaldātu kazarmēm aiz Volgas. Kazarmēm aiz vārtījāmies kādu apmēram. Rūdolfs dabūja darbu drīz, dažas dienas pēc atbraukšanas drukātavā, bet man tā laime tāda nebija vēlēta.
Solīja gan tie kungi man visu labu, bet nekas neiznāca. Pats pilsētas tēvs Dolgovs ņēmās man gādāt darbu. Otrā dienā pat atbrauca man ar savu zirgu pakaļ un es tā smuki un slaiki viņa pajūgā ar viņu aizbraucām uz vienu veikalu, bet tur es iestāties aiz dažādiem iemesliem nevarēju un tā tas palika. Tomēr Dolgovs mazliet rūpējās par mani. Viņš bija izdevis vienai dāmai uzmeklēt man brīvu dzīvokli, lai nebūtu jāvārtās par kazarmēm. Tajā laikā vajadzēja arī iet projām no kazarmēm, jo zaldāti nāca mājās no lēģeriem. Visus bēgļus vadāja atkal - citu šur, citu tur. Man bija arī apnicis pa tām kazarmēm vārtīties, un tādēļ es noņēmos, kaut vaj viena pati, braukt uz to dzīvokli, ko man piesolīja. Aizbraucu ar. Istabiņa bij maziņa, bet diezgan glīta. Dzīvoju tur labi. Mamma ar Rūdolfu un Voldi aizveda un ievietoja kādā bijušā (viesnīcā) traktierī. Traktierī nebij daudz labāki jāguļ tagad bij netik vien uz nārām, bet taisni uz grīdas. Mannai vij tik tas labums, ka tur bija plīts un tā bij iespējams šo to izvārīt, ko kazarmēs gandrīz nemaz nevarēja. Kazarmēs dzīvojot bij jākur ugunskuri Volgas malā; pie tam malku nekur nevarēja dabūt.
Es pa to starpu dzīvoju savā istabiņā un meklēju darbu. Bet darbs negribēja nekāds ķerties. Gan gāju uz ādu "tiem kungiem," gan solīja viņi no dienas dienā, bet viss velti: ļaužu uzplūdums bija pārāk liels, un vietas visas jau bija aizņemtas. Beigu beigās dabūju darbu Apgabaltiesā pie aktu rakstīšanas, par 15 rub. algas mēnesī. Raksti nu no 9. rītā, līdz 4 pēc pusdienas par to algu. Pa to starpu atbrauca pie mums arī papus no Rīgas, jo tur viņam vairs arī nebija ne darba, ne maizes. Visus bēgļus sāka kūdīt, lai braucot uz citām pilsētām. Papum darba nebija. Solīja tur viņam dot vietu, un beigu beigās iznāca tā, ka papus ar mammu un Voldi aizbrauca uz Korčevu, Verstis 90 no Tveras, un Rūdolfs atnāca dzīvot pie manis.
Rūdolfs pelnīja, es vēlāk mazliet, tā ka šā tā iztikt varējām. Dažreiz strīdējamies: Rūdis man negrib naudu dot, saka ka pulka iztērējot, bet es kaut gan centos knapi dzīvot, nekādi navaru iztikt, to pārtikas vielas pie salīdzinot ar mūsu peļņu bija ļoti dārgas.
Mamma ar papu dzīvoja Korčevā. Naudas viņiem, laikam, bija ne visai daudz, tā ka iztikt vajadzēja, galvenā kārtā, no tās zupas un maizes, kas tika izdienas izdoti bēgļiem katram, kas viņu vēlējās.
Daudz maz pārtikušāki cilvēki, t. i. tādi, kam bija vairāk naudas līdzi, zupu neņēma un paši iztika ar sevi; bet cik nebij tādu, kas raduši bij varbūt desmitkārt labāki ēst, bet tagad bij spiesti iet pēc zupas - stundām ilgi gaidīt aiz durvīm ar kanniņu jeb spainīti rokās un ēst žēlastības maizi, lai viņa būtu arī nezin cik rūkta, kaut viņa vaj kaklā spiestos... Tas pats liktens bija arī manam tēvam ar māti. Izputināti no vietas un mantas, mēs bijām kā putni zara galā, bez ligzdas, bez dienas pārtikas. Labi tomēr, ka valdība gādāja par nabaga bēgļu liktini, t. i. par dienišķo maizi, ar kuru varēja mazākais garu vilkt. Papum vieta negadījās, bet viņi dzīvoja tur. Nebij jau arī citas izejas, kā dzīvot tur, kur tevi noliek. Mamma brauca šad un tad pie mums, paciemojās un aizbrauca atkal mājās. Reiz mamma atbraucot ņēmās man iestāstīt, ka man esot vēl izdevība nobeigt ģimnāziju. Viņai bij stāstījuši daži pazīstami, ka vidusskolu audzēkņiem tiekot daudz palīdzēts, ka izdošanās nemaz nebūšot tik pārāk lielas. Es sāku palikt domīga, kaut nemaz neklausījos, jo neturēju to par iespējamu. Biju atmetuse katru cerību uz iespēju nobeigt ģimnāziju tādos apstākļos. Tomēr, beigu beigās, domāju iet palūkot, mazākais lai apmierinātu mammu, jo pate neticēju, ka būs kādi panākumi.
Aizgāju uz ģimnāziju vienu - no turienes mani nosūtīja uz otru, jo tajā teica neesot brīvu vietu. Aizgāju uz otru Marijas ģimnāziju - un kas par brīnumiem - mani pieņem septītā klasē ar ne visai grūtiem pārbaudījumiem, kaut gan jau bija novembra mēnesis. Es iestājos ar un labu laimi. Skolas nauda jāmaksā bija par visu pirmo pusgadu. Naudas man nebija bet es saņēmu "dūšu" un aizgāju uz latviešu komiteju "Dzimtene"; izlūdzu man aizmaksāt skolas naudu par pirmo pusgadu, ko viņa arī tūliņ bez vārda runas darīja, un es tā atrados atkal uz ģimnāzijas sola, kad biju gandrīz divus mēnešus nostrādājuse apgabaltiesā.
Viss gāja uz priekšu diezgan labi; pienācu visu nokavēto, un pavasarī izturēju diezgan labi visus pārbaudījumus. Varbūt netik labi man būtu gājis, ja es nebūtu ietikusi skolnieču kopdzīvoklī, kur viss tiek dots no Tatjanas komitejas, viss, kas vien vajadzīgs, sākot no ēdiena un beidzot ar drēbēm un veļu. Un ja arī dažreiz viss nav kā vajaga, jeb kā agrāki parasts, tomēr tā ir un paliek liela žēlastība un neaizmaksājams pakalpojums tiem, kas atrodas tagad komitejas gādībā, kuriem bez tās nebūtu iespējams turpināt izglītību, būtu jāpaliek, varbūt, novārtā, tālu no nodomātiem mērķiem un ideāliem. Pateicība jums, ļaudis, kas ierosināja šo labo nodomu, šo labo mērķi. Un tā 1916. gada pavasarī es iznācu no ģimnāzijas ar apliecību par septiņu klašu beigšanu, uz kuras gan zīmējās divas "troikas", kas priekš manis gan nebija visai patīkami pēc Rīgas "peķorkām", bet kas tur! nav liela bēda. Vaj nu ar tiem numuriem uz debesīm skries? - -
Arī Rūdolfam mazliet paveicās tikt uz priekšu. Viņš šo pavasari nolika savvaļnieku eksāmenu un iestājās kara dienestā. Līdz tam viņš strādā tipogrāfijā par burtlici un bija lielā cieņā pie priekšniecības. Redzēs kāds visam tam būs panākums. Lai Dievs viņu sargā un žēlo, un, piešķir viņam visu labu!... Man šķiet, es viņu par visiem citiem vairāk mīlu... Un viņš mani dažreiz tik ļoti sarūgtināja, tik daudz sāpināja, kaut gan tam par iemeslu bija varbūt dažreiz tikai mana savādā daba - palikt klusu, ievilkties sevī, nepaskaidrot kur būtu vajadzīgs paskaidrojums utt. No ģimnāzijas un no skolnieču kopdzīvokļa es tomēr neizstājos. Nodzīvoju tur visu vasaru, domādama rudeni iestāties astotā klasē un nobeigt arī to. Redzēs, kā viss tas iznāks.
Ai, ko visu es nepārdzīvoju šajā laikā. Kas viss man nav bijis dažreiz sevī jāpārdzīvo, jāpārcieš, jāpārlaiž pāri par galvu. Piemēram visās tās neērtības, valstīšanās netīrumos, kazarmās ļaužu ņudzeklī. Tad šī žēlastības maize; kaut gan tā tika dota visiem un no "kroņa", ka, gandrīz var teikt, atlīdzinājums par to, ka mums visiem t. i bēgļiem bija jāatstāj viss kas mums bija savs, un negribot jāiet pasaulē, tomēr cik smagi visu to saņemt, cik smagi justies kā lūdzējam gandrīz pie cita durvīm, kaut gan, ne tiešā nozīmē. Man vismaz tas bija ļoti grūti. Es gāju dažreiz darbu meklēt - un ir tad man bij grūti lūgt, grūti dzirdēt dažādos atraidījumus, dažreiz laipnus dažreiz pat gandrīz rupjus. Ai, kā tad vārījās manī dažreiz žults, ka es nicināju visus tos ļaudis, kas tik nepiedodamā kārtā varēja nesaprast, t. i. nemaz nepūlējās iedomāties, ka viņu izturēšanās var pazemot pat apvainot lūdzēju. Un kas tur ar viņiem par daļu? Tādu lūdzēju darba meklētāju viņiem nāca varbūt vaj desmit pa dienu. Un tomēr mani tas viss neizsakāmi kaitināja, pazemoja, samina mani tīri vaj dubļos. Tikai tad es sajutu, cik daudz manī lepnuma, pašmīlības, un cik viegli viņu ievainot. Zinām, es jau esmu vēl pārāk nepiedzīvojuse, pārāk maz redzējuse ļaudis un vēl mazāk viņu trūkumus, viņu aukstumu un vienaldzību pret visu. Tādēļ arī nav brīnums, ka tas viss mani ļoti aizskāra. Un pateicoties visam tam jandāliņam - mani nervi ir galīgi sabeigti, veselība stipri sašķobīta, bet - jādzīvo vien tālāk- gribot negribot.
Aizgājušais rudenis - viņš mani noveda tik tālu, ka beigu beigās ar gandrīz ar vienkāršāko kantora darbvedi (ierēdni) nevarēju runāt bez uztraukuma, pat dusmām... Ai, dzīve, dzīve! Cik tālu viņa dažreiz noved cilvēkus plašākā nozīmē, cik raibi viņas ceļi.
1916. g. vasarā, "Prečistijbožā"


Beigas.

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-17 no 17.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Latvija
(Latvia)
1915Tekstā minēta vietaValsts
2Krievija
(Russia)
1915Tekstā minēta vietaValsts
3Kalnciems
(Kalnciems, Kalnciema pagasts, Jelgavas novads)
16.06.1915Tekstā minēta vietaCiems
4Latvija
(Latvia)
1915Tekstā minēta vietaValsts
5Latvija
(Latvia)
1915Tekstā minēta vietaValsts
6Kurzeme
(Latvija)
01.07.1915Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
7Kurzeme
(Latvija)
01.07.1915Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
8Kurzeme
(Latvija)
01.07.1915Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
9Sloka
(Kūdra, Jūrmala)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
10Kurzeme
(Latvija)
01.07.1915Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
11Sloka
(Kūdra, Jūrmala)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaPilsētas daļa
12Rīga
(Rīga)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaPilsēta
13Tvera
(Tver, Tver Oblast, Russia)
29.07.1915Tekstā minēta vietaPilsēta
14Tvera
(Tver, Tver Oblast, Russia)
29.07.2020Tekstā minēta vietaPilsēta
15Kurzeme
(Latvija)
01.07.1915Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
16Kurzeme
(Latvija)
(Nav norādīts)Tekstā minēta vietaReģions, apgabals
17Tvera
(Tver, Tver Oblast, Russia)
1916Pierakstīšanas laiks un vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs