12.03.2020.
Lidojot uz Bergamo (1.martā), man blakus sēdēja divi pasažierīši, kas visu laiku puņkojās un klepoja. Latvieši. Varbūt arī dzīvo Itālijā, nejautāju.
Jau vilcienā uz Rīgu sāku lietot 'Lorozīvu'. Maskas sen jau nebija aptiekās. Vai es esmu spējis nepieskarties sevai sejai un matiem - šaubos.
Līdz nākamajai lidmašīnai bija dažas stundas. Aizgāju iepirkties un iedzer kafiju uz molu ārpus lidostas. Kļūda?
Lisabonas konferencē dienvidnieki (portugāļi, spāņi...) satiekoties apskāvās un bučojās, iesmejot par vīrusu, protams. Kādi 100 mēs no gandrīz 20 valstīm sēdējām saspiesti nevēdināmā telpā, klausoties ievadrunas un kīnotu. Man atkal blakus kāds visu laiku stipri šņaukājās un klepoja. Kaut kad tad tika paziņots par piekto Portugāles gadījumu.
Atpakaļceļā 5.martā atkal Bergamo. Lidostas apkalpojošais personāls joprojām bez cimdiem (pārsvarā) un bez maskām (praktiski visi).
Tieši no lidostas Rīgā dodos uz bāru. Kļūda?
Pēc dažām dienām dodos uz darbu, jo jāparaksta pieņemšanas-nodošanas akts. Naudu vajg. Ar manu elektronisko parakstu to nevar nokārtot. Pie viena piedalos projekta sapulcē-intervijā. Kļūda?
Temperatūra nav bijusi. Nedaudz sāpējusi galva, nedaudz bijuši puņķi, nedaudz kakls... Kā jau tas ziemā mēdz būt. Sēžu mājās, bet neizolējos atsevišķā istabā. Starp citu, bērni apmeklē trīs dažādas skolas. Kļūda?
Protams, psiholoģiskais spiediens visu laiku pastiprinās. Arī tiešais. Dzirdu, ka mana līdzdalība plānotajā X sapulcē ir nevēlama. Atgriežas sen aizmirstas izstumtā sajūtas...
Ir 11 diena pēc pirmā kontakta, un sešas pēc otrā, un es fiziski nemaz nejūtos tā, it kā būtu pamats satraukumam.
Cita lieta ir psiholoģiskā trauksme... Iedomāties, ka tu esi (varbūt) šis ķēdes posms, kas to ir pagarinājis, un kuras dēļ var būt bēdīgi iznākumi…
Nolēmu šodien piezvanīt uz 113. Reģistrēja un solīja atsūtīt brigādi, kura, protams, ir pārslogota. Ieradīsies līdz 22:00 vai, drīzāk, tikai rīt. Rezultāti, attiecīgi, rīt pēcpusdienā, ātrākais.
18.03.2020
Faktiski pirmo reizi izgāju no mājām, pec tām 14 dienām (ja neskaita to vienu kļūdaino reizi uz darbu, kā arī ieiešanu bārā, uzreiz pēc atlidošanas).
Ziņoju no novada veikaliem (biju divos pārtikas) - viss ir, tikai lētāko konservu plaukti ir tukšāki. Varbūt griķu nebija, bet tiem šoreiz nepievērsu uzmanību. Lielākajā 'Mego' preces sagrūstas arī ejās strap plauktiem, un tieši tad vēl jaunas kaudzes krāva kaut kur stūrī piee iejas durvīm (kur nekad tās nav bijušaas). Varbūt gatavojas piektdienas izpirkumam... Mazākajā 'Mego' pie kasēm karināja aizsargstiklus. Viena pārdevēja klepoja.
Atstāju ap 130 euro, no kuriem vīns bija tikai viena pudele. Labi, varbūt es saldumus un našķus par daudz sapirkos (sen tomēr neesmu bijis ārpusē). Ģimene diezgan liela, vakar, piem., esam izdzēruši 3 l piena. Ja trīs skolēni sēž mājās, tas nozīmē, ka skola viņus bez maksas nebaro...
Cerams, ka kādas 3-4 dienas nevajadzēs braukt atkal. Nogurdina.
PS Pirmo reizi sāku apsvērt domu par pārtikas piegādi uz mājām.
19.03.2020
Kā zināms (sk. kādu senāku FB ierakstu), pašā marta sākumā divas reizes paviesojos Bergamo (lidostas pilsēta pie Milānas, Lombardijas reģionā), kas bija pirmais vai otrais Itālijas vīrusa krīzes reģions. Tajā laikā (1.un 5.marts) attieksme vēl bija relaksēta, lidostās apkalpojošais personāls maskas nelietoja, cimdus - varbūt daļa. …bet šodien jau FB cirkulē ziņa (viltus?) ar foto, kurā it kā redzams, kā armijas smago auto kolona nakts piersegā no pilsētas izved zārkus.Atgriežoties, man laiku pa laikam bija sīki neveselības simptomi (mazas iesnas dažreiz, kakla sāpes), kā jau ziemas laikā, kā jau pēc nogurdinošiem ceļojumiem. Ceļā no mājām šeit līdz mājām Lisabonā pagāja vismaz 14 h. Arī atpakaļceļā.
Kā zināms, sociālajai sniega bumbai veļoties lielākai, piezvanīju 113 (solīja atsūtīt brigādi 'šodien vai rīt') un ģimenes ārstei (pa telefonu atvēra slimības lapu). Bumba kļuva vēl lielāka, kolēģi darbā (kuru apciemoju ceturtajā dienā) pamatoti kļuva vēl tramīgāki, tā pat kā mana trauksme ('varbūt es esmu šīs ķēdes posms?' 'varbūt manis dēļ citi nopietni cietīs?').
...lai arī biju gatavs šīs 14 dienas sēdēt mājās (nebūtu arī to vienu reizi devies uz pilsētu, ja varētu līgumu parakstīt elektroniski), faktiski uzreiz atmetu domu par ideālo pašizolēšanos un/ vai karantīnu. Es varētu iekārtoties atsevišķā istabā (daudzi to gribēdami nevarētu). Bet vai es varētu izslēgties no visiem ikdienas pienākumiem, kamēr citi ir skolās/ darbā? Vai ģimene mani barotu pa durvju spraudziņu?
Katrā ziņā mēs to neizvēlējāmies, kas nozīme to, ka es teorētiski varētu inficēt vēl četrus cilvēkus, kuri, savukārt, vismaz trīs skolas un vismaz vienu darba vietu, neņemot vērā pilsoņus vilcienā, tramvajos, veikalos un ēdnīcās.
Tikmēr dzīvesbiedrei ar klepu paliek sliktāk (sauss, sāk trūkt elpa), un arī viņa piezvana uz 113 (sola brigādi).
Kādā ceturtajā dienā pēc mana izsaukuma, kādā otrajā pēc dzīvesbiedres izsaukuma, ierodas ātrie (kaimiņi jau sūta jautājumus messendžērī).
"Brigādi" veido ārsts DIY kombinezonā (vietās, kurs plastmasas aizsargbrilles [es teiktu, ka tā man izskatās pēc kaut kādām širpotreba eksperimentu brillītēm, katrā ziņā ne pēc profesionālām] savienojas ar aizsarghalātu, tas pietīts ar pelēķsudrabaino skoču), tāpat kā zaļie zemnieku gumijnieki pie bikšu stariem un zilie gumijas cimdi pie piedurknēm. Šoferis, otrs brigādes loceklis, paliek mašīnā.
Uzreiz redzams, ka ārstam (varbūt viņš bija rezidents vai pēdējo kursu students?) nav viegli - sejas aizsargmaska stipri norasojusi no iekšpuses. Šķiet, ka kopumā mūsu mājā viņš pavada vismaz divas stundas.
Izrādās, ka testa materiālu ievākšanas procedūra nav nemaz tik ātra (un viegla), bez tam par katru gadījumu ar roku jāpilda vismaz divi papīri, un vēl kaut kādi kopīgie. ...un mēs esam pieci.
Jā, kad man četras reizes nāsīs apmēram 15 cm dziļumā bija iebāzti puļķi (mērķis bija vismaz aiznāsis vai aizdegune, kā sapratu), es šņaukādamies un asarodams teicu: "Labāk nebūtu izsaucis :( "
Tā bija vienīgā reize, kad ārsts iesmējās.
"Tēju Jums, protams, nav vērts piedāvāt..."
Varbūt arī pēc šī teikuma ārsts nedaudz iesmēja.
"Rezultāti būs pēc sešām-astoņām stundām."
Trešajā dienā piezvanu uz 113. Viss ir kārtībā, jāgaida. Vēl pēc dienas jau meklēju kādu specifiskāku numuru. SPKC saka to pašu. Pēc tam jau savus mediķu un sabiedrības veselības kolēģu un ex-kolēģu kontaktus sāk iedarbināt dzīvesbiedre, un aizzvanās līdz īatajam (?) SPKC numuram, kur paziņo, ka trim no mums ir negatīvs rezultāts. Diviem, ieskaitot mani, vēl jāgaida (ka paziņos?).
Īstenībā vairs negaidām. Ir jau gandrīz nedēļa pagājusi kopš brigādes. Es pieņemu, ka arī mans tests ir negatīvs, bet vienkārši SPKC, vai kas par to atbild, nav jaudas man to paziņot (tas notiek zvanot). Ja jau būtu pozitīvs, gan jau ātri pateiktu...
Protams, tas ir tikai pieņēmums. Tikpat labi es varētu iedomāties, ka kaut kas sajaukts, tests nav izdevies, mani paraugi pazaudēti vai...
Diemžēl šādai neuzticībai ir dibināti iemesli. Ja reiz valsts institūcijas netiek galā ar šādu skaitu klientu, tad kas notiktu kādas pēkšņas megakatastrofas gadījumā? Civilā aizsardzība nebija universitātēs kādus 20 gadus, tikai nesen tā ir atgriezusies, ja?
Neesmu speciālists ne civilajā aizsardzībā ne sabiedrības veselībā, bet man ir aizdomas, ka mūsdienās sakonfigurēt izmeklējumu datu bāzi tā, lai no tās ar vienu klikšķi aizietu e-pasti vai sms īsziņa kaut vai visiem diviem miljoniem iedzīvotāju, nevajadzētu būt grūti. Vai arī Igaunijā brigādes uz vietas ar roku raksta papīrus (un pēc tam kāds citur tos pārraksta vai ievada savā ekselītī)?
Naivās cerībās iegāju Latvija.lv, jo viens-otrs man jautāja: "Vai tad nevar testu rezultātus paskatīties 'Manā e-veselībā' vai kaut kur tur?"
Jā, izrādās tur ir veselības sadaļa. Skatījos, kas tad ir manā 'Pacientam veiktie izmeklējumi'. Skaidri un gaiši: "Personai JĀNIS DAUGAVIETIS [..] līdz 17.03.2020 nav atrasts neviens dokuments "Laboratorijas testēšanas pārskats"".
Tas, ka SPKC mājas lapa ātri uzkārās no trafika, tas jau nieks... Ā, vakar vai aizvakar zvana ātrie: “Nu, tam mēs braucam pie jums.”
Labi, ka piezvanīja: “Jā, paldies, bet pie mums brigāde bija jau pirms četrām dienām.”
22.03.2020.
Ne manā ikdienā, ne vidēja termiņa plānos (pieņemsim, ka man tādi ir), nav būtisku izmaiņu. Es pārsvarā strādāju no mājām, un ja nebūtu darba sapulču, tad varētu arī neiziet. Vēl man reizi nedēļā ir jālasa lekcija JVLMA trim studentēm (pēdējo pāris gados tas nozīmē 10 kontaktlekcijas semestrī). Kā zināms, sapulces un lekcijas var diezgan viegli vadīt virtuālā vidē. Pirmās divas lekcijas jau nolasīju. Secinājums - jāsāk nopietnāk apgūt praktiski nelietotā skaipošanas prasme (ar Zoom man pagaidām neizdevās). Skaipa sapulces vēl nav bijušas, bet tas ir tikai laika jautājums. Arī populārajās Skaipa/Zoom iedzeršanās vēl neesmu ņēmis dalību.
Lai arī dzīvojam lielā mājā, trīs bērni, kas parasti pa dienu ir skolās, nedaudz apgrūtina strādāšanu mājās (kas manā gadījumā 100% faktiski nozīmē darba pie datora - lasīšana un rakstīšana). Kaut vai piedalīšanās ēdiena gatavošanā, kaut gan to var pozicionēt kā atslodzi no datorekrāna.
Jūtamāka izmaiņa ir tā, ka mans režīms ir vēl vairāk nobīdījies uz rīta pusi, ātrāk par puščetriem sen neesmu gājis gulēt, jo nav vairs to riskanto rītu, kad gadās kādu vest vai pavadīt uz skolu (pēc trim-četrām gulētām h). Mans darbagalds atrodas centrālās istabas-virtuves vidū, kas nav īsti ražīga vieta, kad apkārt vai garām laiku pa laikam paiet vai apgrozās viens, divi, trīs vai četri ģimenes locekļi. Arī vientuļo stundu darbs (no apmēram pussnakts) varbūt nav nemaz tik auglīgs, droši vien nav arī pārāk veselīgs (šāds režīms). ...bet vismaz cenšos biežāk aiziet līdz jūrai un pastaigāt gar to kādu gabalu tāpat. Vakar, piemēram, meklēju dzintariņus, un kādus sešus (~4mm) diametrā arī atradu. Arī roņu mazuļi parādījušies.
Šī nav pirmā reize, kad ilgstoši sēžu mājās, neizbraucot uz pilsētu (Rīgu). Līdzīgs režīms bija pēckrīzes gados, kad biju bez darba un cepu promocijas darbu. Pat ja gribēju izbraukt, naudas arī nebija. Pēc tam, kad sāku strādāt normālu 40 h darba nedēļu, no 8:30 - 17:00, un pirmās reizes gāju pa Rīgu, bija diezgan neparasti redzēt, ka ir arī citi cilvēki, bez manas ģimenes.
Manā šī brīža pamatprojekta pētījumā lauka darba posms faktiski ir pabeigts (paveicies!), esam vidusposma atskaites sagatavošanas laikā, un jau kādu laiku strādājam ar ievāktajiem empīriskajiem (un teorētiskajiem) datiem. Otrajā aktuālajā pētījumā, kas gan ir salīdzinoši neliels (daži mēneši), tieši tagad bija jāsākas lauka darbam (fokusgrupu diskusijām). Tas nav mans pienākums, tāpēc tieši tajās nepiedalos, bet zinu, ka plāni ir koriģēti, un fokusenes tiek aizstātas ar individuālām intervijām pa telefonu.
Kas šobrīd notiek ar tām socioloģiskajām un tirgus izpētes kompānijām, kuru ikdiena ir datu ievākšanas lauka darbs, un tiešās iedzīvotāju aptaujas dzīvesvietās, intervijas un fokusenes varētu būt Top3 biežāk izmantotās metodes, var tikai iedomāties.
"Centrālā statistikas pārvalde CSP) no 13. marta pārtrauc iedzīvotāju aptaujāšanu klātienē viņu mājvietās." Vismaz dažu valsts oficiālās statistikas rādītāju kalkulēšanai tiek izmantoti arī dati no šādām aptaujām, piemēram, bezdarba līmeņa noteikšanai, kas nozīmē, ka var iestāties kādu datu laikrindu pārrāvumi (bet varbūt matemātiķi-statistiķi ar to tiks galā, piemēram, imputējot trūkstošos datus). Jebkurā gadījumā jau tagad gara acīm redzu grafikus pēc situācijas normalizācijas, ja tāda notiks. Un 2020.gada pīķi būs vēl asāki un augstāki kā 2009.gadā.
PS Vakar parādās un apstiprinās ziņa par Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa inficēšanos, un līdz ar to mūsu novads infekcijas kartē no balta pārtop par dzeltenu. Artuss dzīvo uz mūsu ielas. Šoziem gan viņu neesmu redzējis (ejam garām uz jūru). ...līdz ar to visi deputāti un nezinciktur Saeimas darbinieki tiks pārbaudīti, bet parlaments un Ministru Kabinets pašizolējas un mēģinās vadīt valsti on line režīmā.
PPS Tikmēr mums vakar bija seši ciemiņi.
23.03.2020.
Vai dienasgrāmata nozīmē to, ka jāraksta katru dienu? Ir cilvēki, kas to dara, un ir darījuši desmitgadēm. …un tad viņu mazbērni Latviešu folkloras krātuves (LFK digitālais arhīvs / garamantas.lv) darbiniekiem rāda skapi, kurā ir tikai viņa dienasgrāmatu klades (desmitiem, ja ne simtiem).
Šonedēļ normālajās skolās atsākas mācības, kā skolēnu vecāki (un ne tikai) zina. Jaunākajam (2.klase) pa e-pastu tika šādi “Mērķi nedēļai” : “1. Vērot pavasara norises dabā; 2. Turpināt lasītprasmju un rakstītprasmju attīstību; 3. Nostiprināt priekšstatu par vārdšķirām; 4. Turpināt reizinājuma iegaumēšanu; 5. Turpināt apgūt priekšstatus par dalīšanas darbību; 6. Apgūto prast izmantot, risinot uzdevumus un pielietojot praktiski; 7. Radīt priekšstatu par interneta izmantošanas iespējām mācību procesā; 8. Radīt priekšstatu par pašdisciplīnu un veicināt atbildības sajūtas veidošanos par paveikto; 9. Sistemātiski nostiprināt veselīgus ieradumus; 10. Uzturēt kārtībā savu darba vietu; 11. Attīstīt radošumu; 12. Mācīties plānot savu laiku.” Protams doti arī konkrēti risināmie uzdevumi iekš uzdevumi.lv.
Nebūtu slikti arī man patrenēties mēģināt apgūt vai radīt priekštatus par 3. un 7., bet jo īpaši par punktiem nr. 8, 9 un 10.
Pirms pieciem aizgājām pastaigāt gar jūru. Bezvējš un saulains. Praktiski nav cilvēku, garām pagāja kādi 10 soļotāji un daži suņu staidzinātāji. Viens džeks kāpās kurināja ugunskuru, laikam gatavojās palaunadzim.
Dzintaru nebija, bet pēdējā laikā lasām atkritumus pludmalē. Neko daudz nebija. Ja tos dalītu grupās vai kategorijās, tad visbiežāk gadījās iepakojums un maisiņi, bet specifisku izstrādājumu vidū stabila pirmā vieta ir čupa–čupu kātiņiem (varbūt kāds arī bija no ‘ausu kociņiem’).
Izskatījās, ka jūra vēl vairāk atkāpusies. Bērnam devu uzdevumu izmērīt attālumu līdz jūras malai. Mērinstrumentu mums nebija, tāpēc nonācām līdz klasiskajai mērvienībai ‘soļi’. Saskaitījām savus soļus no ūdenim līdz pludmales ciema stabam, un centāmies skaitu neaizmirst. Liku iekārtot dabas novērojumu dienasgrāmatu. Izskatās, ka tā taps nevis burtnīcā, bet datorā.
PS Pa dienu piezvanīju ģimenes ārstei, sakot, ka pirms cik tur dienām, laikam jau divas nedēļas pagājušas, bija atvērta slimības lapa, varbūt ir laiks to aizvērt. Jo pirms ~10 dienām bija brigāde un trim no pieciem mums ir negatīvs tests. Par mani vēl rezultātu nav, kas gan jau ka nozīmējot, manuprāt, ka arī tie ir negatīvi... Un vispār es jūtos labi. Ģimenes ārste nejutās pārliecināta un solījās pati mēģināt noskaidrot trūkstošos mūsu ģimenes testu rezultātus. Turpinu būt uz lapas.
24.03.2020.
Atceltie komandējumi un ceļojumi.
Kad 1. martā devos uz savu pagaidām pēdējo izbraucienu ārpus Latvijas, vides sociologu konferenci Lisabonā, man bija zināmas šaubas, galvenokārt tāpēc, ka divreiz bija jāpārsēžas Bergamo (tas reģions kā viens no pirmajiem Eiropā jau tika pasludināts par bīstamu). Tiesa, nebija nekādu stingru norādījumu vai aizliegumu turp doties. Pakonsultējos ar sevi, un devos (cenšoties ievērot zināmās higiēnas prakses).
Lisabonā bija gandrīz vasara, laba kafija pa 60 eirocentiem, vārdu sakot, ļoti patīkami. Vienā no rītiem, malkojot kafiju un ēdot kādu 'pastel de nata' (tie slavenie vārāmā krēma groziņi [tie parasti tika servēti arī konferences kafijas pauzēs, un Fabio no Brazīlijas katrā vakarā atskaitījās, cik tos ir apēdis, un tas nekad nebija vienciparu skaitlis]) piemājas kafejnīcā, TV redzēju, ka konstatēts piektais COVID-19 gadījums. Tagad Portugālē ir 1600 gadījumu, kamēr Latvijā, kur tas sākās apmēram tajā pašā laikā, ir 197.
Vakar pienāca ziņa, ka uz 2021. gadu ir pārcelta galvenā Eiropas mūzikas subkultūru pētnieku-sociologu (un ne tikai) konference KISMIF jeb ‘Keep It Simple, Make It Fast! DIY Cultures and Global Challenges’ (https://www.kismifconference.com), kas notiek ik pēc diviem gadiem jūlijā Porto. Biju iesniedzis referātu (par Skyforger tapšanu pirmajā pēcpadomju desmitgadē) un jau sen nopircis biļetes. Piedevām tur bija ieplānotas arī ekstradienas ar dzīvesbiedru. Tāpat kā iepriekšējās pirmskrīzes laikos, Porto ir (bija?) viens no iecienītākajām latviešu galamērķiem. Varbūt jūlijā jau viss būs cauri, un varēsim vismaz kā tūristi to apmeklēt? Šaubos...
Varu tikai mēģināt iedomāties, kā jūtas KISMIF organizatori, kuri savu sirds un jaunības lietu (punk) spējuši transformēt ilgstošā akadēmiskā nodarbē (punk pētniecībā), un kuru galvenais notikums (šī konference un dažādi tās satelītpasākumi) ir jāatceļ.
Tāpat droši vien jūtas mani kolēģi, kuri daudz vairāk par mani bija iesaistīti līdz šim lielākajā (un viņu pētnieciskajām interesēm vistuvākajā) institūta organizētajā konferencē -
‘Digital Humanities in the Nordic Countries’ (http://dig-hum-nord.eu/conferences/dhn2020). Tai bija jānotiek pagājušajā nedēļā. Pārcelta uz oktobri.
Rīt mums visai ģimenei bija ieplānots dažu dienu ceļojums uz Briseli. Arī tur tas viss sākās aptuveni vienlaikus ar Latviju. Nu tur ir gandrīz 4000 gadījumu. Visi šie Ryanaira reisi ir atcelti. Kādā mirklī vakardien, kad sistēma nebija pārslogota, man izdevās pieteikt biļešu atlīdzību (https://refundclaims.ryanair.com). Rakstīts, ka nedēļu izskatīs. Lai arī Ryanaira lidojumi, pieciem cilvēkiem sakrājas summiņa...
Kopumā man nav īpaši frustrētas sajūtas par šiem atceltajiem braucieniem un pasākumiem, bet drīzāk tikai tāpēc, ka ar gadiem esmu iemācījies būt gatavs visādiem nepatīkamiem pagriezieniem, un arvien mazāk un retāk lietas uztveru kā pašas par sevi saprotamas. Lietu gaita var mainīties un notikt pēc dažādiem scenārijiem.
Droši vien te būtu vietā citēt Veidenbaumu (kaut ko par velto cerēšanu), ja vien es zinātu no galvas… Varbūt tā pat nav cerēšana (uz kaut ko labu un brīnišķīgu), bet pat vienkārša gaidīšana, kas acīmredzami man gājusi sarukumā. Es jau sen šad-tad mēdzu teikt, ja kāds kaut ko pajautā par klāšanos: “…un būs tikai sliktāk.”
…bet šī ceļošanas un komandējumu lieta parāda, cik ļoti daudz mēs (ne jau visi, un ne jau lielāka daļa) braukājam apkārt. Daži kolēģi vēl bija paspējuši uz ASV, bet vienam-otram bija ieplānota konference Singapūrā. Protams, iztiksim arī bez, bet varbūt varētu iztikt bez arī turpmāk?
Jo kas gan ir ceļošana? (esmu pārliecināts, ka par šo tēmu ir rakstījuši diezgan daudz, visādi sociologi, antropologi, filozofi un psihologi) Tā ir labākas vietas meklēšana. Varbūt arī bēgšana uz turieni, kur ‘nekad nav jāvelk cimdi’, kur ‘laba kafija maksā 60 centus’, kur ‘mana baltā ādas krāsa ir vērtīgāka’, kur var paslēptie no visiem (radiem, draugiem, kolēģiem) … Latvija ir ļoti neblīvi apdzīvota teritorija. Daudz ko no šī visa ar nelielu piepūli varētu organizēt tepat. Daļa vīriešu to sen praktizē, pašizolējoties ar makšķeres kātiem.
[Attēlā: Mierlaiku ‘socializācija bez bēdu’ Lisabonas krodziņā marta sākumā]
25.03.2020.
Otro reizi biju veikalā, tieši pēc nedēļas. Kaut kā pēc šiem veikalu apmeklējumiem galva sāk nedaudz sāpēt, laikam no domāšanas par to, kā ar rokām nepieskarties galvai vai matiem. Šķiet, ka šī iemesla dēļ nepaņēmu (vai aizmirsu pie letes) divus ‘tērvetes zaļos’.
Veikalos joprojām visu preču ir pārpārēm. Pat griķi.
Atkal izdevu pāri simtiņam, kas sanāk ap 3.00 euro dienā uz vienu cilvēku. Tiesa, šoreiz nedaudz vairāk bija alko. Protams, šīs nedēļas laikā vēl bijām pirkuši pārtiku, protams, var ēst taupīgāk, bet ir sajūta, ka ēdiens veido mūsu izdevumu lielāko daļu. Ja mēs dzīvotu īrētā dzīvoklī, ar šo 100% mājāsēšanu mēs noteikti būtu atkal pakrituši zem nabadzības sliekšņa.
…un joprojām varu atkārtot, ka mums nav par ko sūdzēties – dzīvojam lielā mājā pie meža un jūras, mums ir auto un lielveikali 7 km attālumā (kur ir visas ikdienā nepieciešamās preces), mums nav senioru, kas dzīvo kaut kur citur un par kuriem mums būtu jārūpējas, mēs varam strādāt no mājām. Gan jau bērni tiks galā arī ar mācībām. Tomēr no samērā labas un izglītotas ģimenes.
Šad tad man galvā ienāk analoģija ar 1940.gada pavasari-vasaru (vai 1949.gada), tieši domājot par jauniem cilvēkiem, kuriem ‘dzīve tikai sākas’. Pabeigta vidusskola vai augstskola, tikko apprecējušies, tikko uzcēluši māju. … un tad nāk jūnijs, un tad, labākajā gadījumā pēc 5-10 gadu mocībām, tu vēlreiz sāc mēģināt būvēt savu dzīvi no jauna kaut kur trimdā. Labākajā gadījumā, kaut gan bija visādi izņēmumi.
26.03.2020.
Režīms.
Pēc TRIJIEM, ČETRIEM vai VĒLĀK eju gulēt.
Pēc VIENPADSMITIEM, DIVPADSMITIEM vai VĒLĀK ceļos.
Telefons-dators kopā ar brokastīm.
Tad – kafija.
Pēc tam kaut ko knakstos, izčekoju e-pastus, atbildu.
Ja beigusies iepriekšējo dienu zupa vai pusdienas, gatavoju.
TRĪS-ČETRI, vajadzētu jaunāko bērnu pabarot ar pusdienām. Lielākie ir veģetārieši (vismaz), un spiesti paši rūpēties par sevi. Nav tik traki, kaut kādus produktus nopērkam…
Pirms PIECIEM, kamēr gaišs, esam ar jaunāko pasākuši ikdienas gājienu uz jūru. Motivēju ar to, ka skolā uzdota dabas novērošana. Mēram paisumu-bēgumu. Izskatās, ka šobrīd turpina bēgt. Mēģināju saprast, kurā pozīcijā jābūt Mēnesim (augošam vai dilstošam), lai viņš spēcīgāk pievilktu ūdeni. Neizdomāju. Uzdošu to bērnam. Otra ‘motivācija’ (praktiski vienmēr strādā): “Tevi gaida X-Boxa konfiskācija.”
Kādu pusstundu-stundu staigājam. Meklējam dzintarus, skatāmies vai roņi nav, vācam jūras mākslīgos mēslus. Ar bēgumu to ir kļuvis daudz mazāk. Atpakaļ jūrā? Mēs un citi jau nolasījuši? Šodien koncentrējamies uz galīgiem sīkumiem. Stabila pirmā vieta – cigarešu filtri. Varbūt pat meža takās vairāk, nekā pludmalē.
Bērns jautā: “Vai mežā drīkst pīpēt?”
“Nezinu, bet šis piedevām ir Piejūras dabas parks.”
Ap SEŠIEM laiks otrajai kafijai vai pusdienām.
Knakstos pie datora vai simulēju kādu ‘mājas aktivitāti’.
ASTOŅOS ir ‘Panorāma’, kas līgani pāriet vakariņās (citiem) un vīnā, jo darba un skolas diena taču ir beigusies (citiem).
Pēc VIENPADSMITIEM vai pēc DIVPADSMITIEM visi ir gultās vai savās istabās. Piesēžos pie datora un sāku mēģināt darīt to, ko man vajadzētu, vai ko es gribu. Parasti sākumā tie ir ‘Tanki online’, var gadīties arī ‘zolīte’. Var gadīties, ka darbam praktiski neesmu pieskāries.
Kā šovakar. Toties nedaudz palasīju citu ‘Pandēmijas dienasgrāmatas’. Nedaudz traumē, ka no 48 šobrīd deponētajām dienasgrāmatām (http://garamantas.lv/lv/collection/1415829) vīrieši ir divi vai trīs. Ja kādreiz pētnieki un vēsturnieki šos datus izmantos kā avotu, lai rekonstruētu ‘pandēmijas laiku’ Latvijā, tā būs izteikti femīna versija. Arī latviska.
ČETRAS MINŪTES PĀRI DIVIEM. Jāpārlasa un jāieliek feisbukā. Bildi jau esmu izvēlējies.
[attēlā: tipisks izlietoto salvešu noglabāšanas veids mežā]
28.03.2020.
Iemesli nepakļauties un pretoties.
No vakardienas COVID-19 feisbuka video man divi palikuši atmiņā, un abi ir par vienu un to pašu. Viens ir ar Itālijas mazpilsētu mēriem, kuri draudēdami un raudādami lūdzās un pavēl visiem tiešām palikt mājās. Otrs ar Indijas policistiem (un viņu draugiem?), kas kāda ciemata vai pilsētas ielās ar gariem mietiem dauza visus (gandrīz), kas parādās publiskajā telpā.
Tas pats notiek Latvijā, cilvēki ignorē valdības prasības un ieteikumus, tikai tās lūgumi un draudi vēl nav tik izmisīgi. Un bez vardarbības.
Latvijā likumu un sociālo normu neievērošanai ir senas saknes. Varam palikt pie PSRS laikiem - tā taču nebija mana valsts, tāpēc es bez sirdsapziņas pārmetumiem varēju nedarīt to, ko no manis gaida. Protams, ja par to draudēja īsts sods (cietums, naudassods, simboliska un reāla vardarbība), es pakļāvos. Braukšana bez biļetes, zagšana no darba, iešana uz sarkano gaismu, nelegālas preses lasīšana, visādi tādi lielāki un mazāki pārkāpumi bija normālas prakses. Tās tik ātri neiznīkst, piedevām vēl pāriet no paaudzes paaudzē, un katrai nākamai atkal ir savi attaisnojumi. …un es nerunāju par tiem iedzīvotājiem, kas šodien ir apzināti nelojāli Latvijas valstij. Viņiem ir savi racionālie iemesli nepakļauties un pretoties.
Vīrusa higiēna ir nedaudz cita lieta, jo te it kā mēs riskējam tikai ar savu un tuvinieku veselību. Tomēr šī varbūtība saslimt un iedzīvoties smagās komplikācijās šķiet tik maziespējama, ka tā lielu daļu iedzīvotāju nespēj motivēt līdz galam. Pat tik pilsoniski un ekonomiski attīstītā vietā kā Ziemeļitālija. Tur taču nav nekāda smagā ‘padomju nasta’. Acīmredzot tā ir 150 demokrātijas gadu (vai tūkstoša, ja skatāmies uz Venēcijas republiku) ietekme – pilsoņiem grūti pieņemt, ka viņu ikdienas mobilitāte tiek ierobežota. Acīmredzot pat tur kopīgā labuma un sociālās solidaritātes idejas (vairs?) nav tik spēcīgas. Varbūt te vietā vainot neoliberālismu, individuālismu un, galu galā, kapitālismu? Varbūt šādos gadījumos uzvar valstis ar autoritāru režīmu, un tādas, kurās sociālā (kolektīvā) kontrole ir spēcīgāka?
Visdrīzāk tā arī paliks, gan Itālijā, gan Latvijā, daļa pilsoņu ignorēs rekomendācijas un prasības, gan tāpēc, ka viņiem valsts vara nešķiet pietiekami leģitīma, gan tāpēc, ka personiskais risks šķiet pārāk mazs. Tāpat kā cilvēki smēķē, zinot iespējamās sekas, bet tās liekas pārāk mazvarbūtīgas un tālas…
Latvijas sociālās kontroles mehānismi ir vāji. Te atkal var atsaukties uz padomju mantojumu, stučīt taču nav smuki, bet aizrādīt – bīstami, var veidoties konflikts, un ļoti iespējams, ka līdzcilvēki tevi neatbalstīs, noignorēs. Arī līdzpilsoņu dalīšana pēc valodas/ tautības sociālo kontroli deformē dīvainā veidā.
Piedevām mūsdienu cilvēki nav neko tādu pieredzējuši, un tas vēl viens iemesls, kāpēc šie brīdinājumi un rekomendācijas netiek saklausītas. Tik ilgi, kamēr netiks ieviesta reālu sodu un kontroles sistēma, kā, piem., esot Kiprā. Iziet no mājas drīkstot tikai ar rakstisku atļauju vai SMS apstiprinājumu. Ja pieķer – jūtams naudas sods. Protams, nav grūti iedomāties, ka policisti un zemessargi patrulēs tikai pilsētās un lielākajos ciemos. Vai citur sociālā paškontrole strādās, tas jau drīz būs redzams. …varbūt tik vardarbīgi valdības soļi būs vēl spēcīgāks attaisnojums tos ignorēt?
-----------------------------------------
Šķiet, ka šīs pārdomas raisīja vakardienas Limbažu ‘Top’ lielveikala apmeklējums. Tur uz grīdas visa veikala platībā ik pēc 2m salīmētas līmlentes ar attiecīgiem norādījumiem. Sākumā šķita, ka cilvēki (vismaz daļa) cenšas ievērot šo distanci. Es nebiju viņu vidū, kaut kā nevarēju sevi disciplinēt, un apzināti visu laiku turēt brīvu 2m radiusu, un neesmu pārliecināts, vai tas vispār tur būtu visu laiku iespējams. …bet, kad es ieraudzīju kādu padsmit cilvēku bariņu pie gaļas letes, nedaudz sašūmējos (iekšēji). Protams, nevienam neko neaizrādīju, tāpat kā man neviens nebija aizrādījis (kad biju piegājis citiem pircējiem par tuvu). Bija apmēram pieci piektdienas pēcpusdienā, un daļa no šī bariņa bija jauniešu minibariņš, kas ausīmdzirdami kolektīvi pirka paiku vakara tusiņam.
Atbraucot mājās, es uz papīra piefiksēju visas tās publiskās vietas, kurās biju iegriezies pēdējos trīs nedēļu laikā, četrreiz aizejot no mājām (mežs un jūrmala neskaitās). Ja inficēšos, tad vismaz aptuveni būs nojaušams, kurā vietā. Kaut gan, kā saprotu, Latvija ir iegājusi tajā vīrusa izplatīšanās fāzē, kad arvien retāk var izsekot ķēdei. Tātad, gaidāms straujāks pieaugums un drastiskāki ierobežojumi. To arī dzird no valdības: veselības ministre jau tagad iesaka aizliegt publiskajā telpā kopā atrasties vairāk nekā diviem (izņemot vienas ģimenes vai mājsaimniecības [domas vēl dalās]) locekļiem. Savukārt ‘Latvijas Meži’ sola jau šajās brīvdienās slēgt tos skatu torņus un dabas takas, kurās nevar nodrošināt vajadzīgās prasības.
Tā kā šonedēļ mums bija plānots ģimenes ārvalstu ceļojums, pasen bijām nolēmuši, ka brauksim kaut kur tik un tā (ar auto). Ar laiku palika skaidrs, ka tās būs Latvija. Sākumā bijām domājuši par vismaz vienu nakšņošanu kaut kur, bet kaut kā palēnām tas pārvērtās par vienas dienas plānu. Gan tāpēc, ka bija zināmas šaubas par viesu mājām, gan arī tāpēc, ka samērā daudz jāstrādā un jāmācās…
Izdomājām, ka tā varētu būt kāda pastaiga pa dabas taku un pikniks (arī par ēstuvēm ļoti šaubījāmies). Tātad, ēšana atkal izvirzījās par vienu no centrālajiem jautājumiem.
Ap diviem izbraucām, un ceļā nolēmām no sākuma apmeklēt Limbažu Lielezera taku. Šķiet, ka ezers vismaz daļēji atrodas pilsētas teritorijā, tāpēc tā tāda pieurbāna taka (īstenībā – dēļu celiņš, un ja kāds nāk pretī, tad vai nu jāiekāpj purvā, vai arī jāpaiet garām metra attālumā [principā - slēdzams]). Putnus un viņu dziesmas/ saucienus redzējām un dzirdējām.
Pēc tam piestājām piknikot pie upes – lai es varētu pamakšķerēt, bet pārējie iekost. Gadījās laba un skaista vieta. Zivis gan negadījās…
29.03.2020.
Normālos apstākļos bija pieņemts uzskatīt, ka cilvēku uzvedību diezgan labi var ietekmēt arī ar tādu nevardarbīgu metodi, kā propaganda, vai reklāma, ja vēlaties. Nekas nav mainījies, protams, un redzams & dzirdams, ka COVID-19 ir dominējošais temats visās ziņās, sākot ar ‘oficiālajām’ un ‘uzticamajām’, beidzot ar ‘viltus’ un ‘personīgajām’. Domājams, ka komunikācijas nozīme krīzes laika informācijas karā tikai pieaug.
Par tipisku kara komunikācijas gadījumu es uztvēru Nila U. šodienas postu, kuru kļūdas dēļ izlasīju šādi: “Lai sagrautu Rīgas sabiedriskā transporta sistēmu, no šodienas atcelta bezmaksas braukšana pensionāriem...” [tiešs citāts – apakšā] Mani tramīgu darīja arī tas, ka šī FB ziņa bija tikai krieviski, kaut gan vienmēr (?) iepriekš Nils savas ziņas un paziņojumus sniedza divās valodās.
Tas ir konteksts, kurā parādījās uzņēmuma ‘Kultfilma’ sociālā pretvīrusa reklāma [reklāma]. Samāksloti-necilvēciska, manuprāt. Tomēr 19 tūkstoši ar to Feisbukā ir dalījušies. Varbūt tā viņus ir ietekmējusi, bet varbūt nekā jēdzīgāka līdz šim nav ar ko dalīties. Es gan gaidītu kādas daudz jēdzīgākas vietējās sociālās reklāmas par šo.
Skatoties TV seriālu "Pa straumei", piemēram, redzu, ka mums ir labi reklamščiki un filmu veidotāji (nekad agrāk mūžā LTV dokumentālos raidījumus nevarēju ciest, ne LPSR, ne LR laikos). Varbūt COVID-19 reklāmtirgus jau ir sadalīts, bet tas jau neliedz kādu rullīti uztaisīt ārpus tirgus pieprasījuma-piedāvājuma.
Savukārt dzīvesbiedres vecāki (65+) izvairās pat no attālāka fiziska kontakta ar mums, kas ir saprātīgi, jo mēs biežāk ejam uz veikaliem u.c. Šodien faktiski tikai ieskrēja mājā (pēc tradicionālas jūras pastaigas), lai gan nedēļas nogalēs parasti pavada vismaz dienu, bet vasarās te dzīvo, jo tā tomēr viņu māja.
PS “R.I.P БЕСПЛАТНЫЙ ПРОЕЗД ДЛЯ ПЕНСИОНЕРОВ И ШКОЛЬНИКОВ
В Риге отменили бесплатный проезд для пенсионеров и школьников - чтобы разгрузить общественный транспорт.
Следующим шагом по логике временной рижской администрации должно стать повышение цен в магазинах для пенсионеров - чтобы они меньше ходили по магазинам.”
[https://www.facebook.com/NilsUsakovs/posts/3093175...]
PPS Tikmēr Itālijā līdz šim miruši 11% no inficētajiem (tiem, kam veikts tests), Ķīnā tie ir (bija) 4%.
31.03.2020
Kopš šodienas Gruzijā aizliegts pārdot alkoholu, ieskaitot vīnu un alu. Par bāriem un café nav skaidrības. Aizliegts arī pulcēties vairāk par trim (kāpēc trīs?!) un rīkot kāzas & bēres, ja tajās piedalās vairāk par trim. Ar vīnu un čaču gan jau tiks galā, ja pašam nav, tad radiem laukos ir. Ar kāzām & bērēm gan būs grūtāk.
Latvijā nedaudz cita politika. Jau kādu nedēļu atļauts alko tirgot interneta veikalos (nezināju, ka līdz tam nedrīkstēja). Kaut gan, meklējot kādu oficiālu ziņu, atrodu, ka šis solis bija plānots jau sen [https://www.la.lv/zinams-kad-latvija-varetu-atlaut-internet…]. …jo Ekonomikas ministrija atzinusi, ka “visā Eiropas Savienībā ir atļauts iegādāties alkoholiskos dzērienus internetā un arī Latvijas iedzīvotāji izmanto iespēju iegādājās alkoholiskos dzērienus internetā tieši no citām valstīm.”
Jā, no Portugāles esam sūtījuši. Jāpameklē vēl kādi ES alko veikali. Varat ieteikt?
Protams, attieksme pret alko vienmēr ir nedaudz pretrunīga. No vienas puses ir visādas pretkampaņas, no otras – valsts vēlme nepazaudēt labus ienākumus no akcīzes nodokļa (akcīzes preces, izrādās, ir arī tabakas izstrādājumi, naftas produkti, bezalkoholiskie dzērieni, kafija, dabasgāze un elektroniskajās cigaretēs izmantojamais šķidrums). No vīna pudeles gandrīz viens euro aiziet akcīzē.
..un tas solis ar atļaušanu tirgot interneta veikalos, tas taču arī domājot par mums, tautu?
Vai izolācija ir mainījusi mūsu alko lietošanas paradumus un apjomus? Vēl pāragri spriest, bet nedaudz ir sajūta, ka tuvojamies ‘vasaras režīmam’, kad diena bez vīna ir reta. Starp citu, alkohols it kā satur ļoti daudz kaloriju.
PS Skatos, ka likumi.lv ir ieviesuši COVID-19 filtru.
07.04.2020.
Šķiet, ka diennakts režīms ir stabilizējies, lai gan pāris reizes esmu maigi centies to salauzt: pēc četriem eju gulēt, pēc divpadsmitiem ceļos. Dienās daru šo-to, naktīs - mēģinu strādāt.
Vakar pirmo reizi mēneša laikā biju Rīgā. Ar auto: Centrāltirgus - Krasta ielas Depo - Mangaļu Maxima. Pirmdienas pēcpusdiena. Mašīnu bija daudz, bet nestaigājot pa centru, cilvēku biezumu grūtāk novērtēt. Pilsēta tukša neizskatījās, bet laikam jau šajā dienas laikā tai jābūt pilnākai. Kas lai to atceras...
Jā, dārza-augu fanu laiks ir sācies. Jāpērk stādi (starp, citu, iesaku - Stādu audzētava "Pūre.Saulesdārzs", šogad pieved arī uz mājām), zeme, podi, minerālmēsli… Diemžēl tirgus paviljonos bija sākusies ikmēneša sanitārā pēcpusdiena (pēc 15.00), nācās iztikt ar ārtirgotāju piedāvājumu. Cilvēku nebija daudz, bet ar 2m daudziem joprojām grūtības, pieļauju, ka arī man. Nepaņemt maisiņu paprikai, kamēr tur kāds cits jau priekšā, ir grūti. Līdzīgi arī veikalos. Vismaz pie kasēm ievēro distanci. Depo pārdevējiem un konsultantiem plastmasas maskas, cafe tirgotājas balss skan pavisam kā no citas pasaules. Savukārt Terapija ciet (spriežot pēc Feisbuka – vismaz strādā uz pasūtījumiem).
Tikmēr jaunākais bērns (otrā klase) apgūst e-pastu, failu saglabāšanu folderos, skannēšanu, bet vecākais - satraukts par noslēguma eksāmeniem, un ar to saistīto startēšanas sistēmu augstskolā. Ja atzīmes izliks bez eksāmeniem, tad var pieņemt, ka ieguvēji ir to skolu skolēni, kuru reitings nav no augstākajiem. Tas viņam nenāktu par labu. ...bet šodien jau ziņās parādās, ka IZM sāk domāt, kā tomēr noorganizēt centrālos eksāmenus.
Savukārt vidējais bērns aiznekodarīt viļņveidīgi uzsāk mājas remonta un pārkārtošanas darbus. Tas nozīmē gan dažu jauku pārmaiņu un nokrāsotu sienu, gan arī bardaku un barikādes istabas vidū (nevar jau tik ātri pārkārtot savu istabu, un atpakaļsavākt savas izliktās mantas).
Kaut kad 80-to sākumā viens sociologs (?) sāka ieviest jēdzienu trešā vieta, uzsverot tās nozīmi modernā cilvēka dzīvē. Ja pirmā ir ģimene, bet otrā - darbavieta / skola, tad tā trešā ir citas institucionalizētās vietas, pamatā jau izklaides. Piem., bibliotēka, bārs, kultūras nams, adīšanas pulciņš utt. It kā cilvēkiem vajagot kaut ko ārpus ģimenes / mājsaimniecības un darba. Pāris reizes esmu dzirdējis arī par ceturto vietu. Atmiņā ir vienas somu socioloģes vai antropoloģes referāts par jauniešiem ar īpašajām vajadzībām, kas izmisīgi meklē un vēlas tusot tieši ceturtajā vietā, t.i. vietās, kas ir ārpus institucionālās uzraudzības. Laikam viņus tomēr pilnībā neapmierina speciāli Somijas sociālo dienestu izveidotās trešās vietas, tādas kā sporta zāles vai parki, izglītības centri utt. Viņi grib, vismaz dažreiz, būt vieni, bez sociālā darbinieka un pedagoga izpalīdzīgās rokas un redzošās acs. Jauniešiem, arī 'normāliem', nav jau daudz vietu, kur darīt to, ko daudzi labprāt piekopj, t.i. 'darīt neko'. Bāriem par jaunu vai nabadzīgu, kultūras nami ar TDA un bērnu istabas ar novusu sen apnikušas, bet autobusu pieturas un moli ir atvērti. Bija...
Protams, daudzi noteikti sen ir rakstījuši, ka šīs trešās un ceturtās vietas funkcijas tīri labi veic internets, un daļa gan jau ar to ir mierā un var iztikt (it kā Japānā salīdzinoši liela pieaugušo daļa apzināti izvēlas tādu dzīvesveidu, t.i., neizejot no dzīvokļa). Tomēr sociālajās zinībās mums ir mācīts, ka ‘cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks’, ka ‘cilvēks dzīvo grupā’ utt.
Tad vēl tas pavasaris... Nu, ja maijā būs jauns covida uzliesmojums, baidos, ka tveicīgo vasaru nāksies pavadīt dzīvokļos (vai lauku mājās, kuriem tās ir), daudz stingrākā režīmā nekā tagad.
PS Starp citu, pēdējās dienās esmu redzējis vairākus rakstus, kur norāda uz Zoom'a ievainojamību un arī tā piekoptajām sliktajām praksēm. ...un, kad es to pirmo reizi instalēju, kāds manā google kontā uzreiz ielogojās no Francijas. Sakritība?! Šodien noinstalējo to nost, un ieteicu arī savām studentēm.
PPS Savukārt Vecmīlgrāvja un Bolderājas/ Daugavgrīvas Feisbuka lapas tiek pārpludinātas ar dabas, pamatā – saulrietu, smukbildītēm. Arī es šai praksei pievienojos.
[FOTO: YESFILTER uzņēmums pirms dažām dienām]
10.04.2020.
Zināms kādi pētnieki savos komentāros iesmej par tēzi 'vīruss nedala bagātajos un nabagos' (un tās ir ne jau tikai maksas vietas ar plaušu ventilācijas aparātiem slimnīcās).
Domāju, šis gadījums viņiem patiktu:
"Lejuplādēt "myEmerg" lietotni bez maksas iespējams iegūt "Apple App store", savukārt "Google Play" lietotne vēl nav pieejama."
15.04.2020.
Pirmo reizi 40 dienu laikā biju iegājis cafe vai bārā. Pa ceļam ~iknedēļas izbraucienā pēc ēdiena vienā no pagasta kafejnīcām paņēmu kafiju un kūkas. Uzreiz ievēroju, ka telpā ir kaut kas savādāks. Jā, četru vai piecu galdiņu vietā ir tikai divi. Nedaudz baltu aci noskatījos, kā bufetniece plikām rokām paņem kartona kafijas krūzīti un plastmasas vāciņu (pirksti tieši tur, kur es likšu lūpas, tie paši pirksti, kas pieskarās pircēju monētām...).
Vispār jau parādās arvien stiprāka tieksme kādā hipstercafe uz Miera ielas iedzert labu kafiju vai paņemt krembrulē kādā 'gaskoņas bulanžērijā'. Saprotu, ka bāri un cafe Rīgā pārsvarā strādā, būs kādreiz jāaizkuļas.
Aleponija taču vaļā? Interesanti, vai tur arī virs bāra letes karājas organiskā stikla aizskars? Un ja karājas, vai tas nozīmē, ka ar bārmeņiem var sarunāties mazākā distancē nekā 2m?
Tikmēr piemājas meža bērzā tecinājām sulas. Koks atrodas pakalna ielejā starp daudz augstākām priedēm, gandrīz totālā ēnā. Vairāk par ceturtdaļu 3 l burkā nekad nesapil pa diennakti. Neviens arī to gandrīz mājās nedzer, tāpēc pietiek. Citus gadus pie koka biju turējis krūzi, lai arī garāmgājēji var iebaudīt. Šogad par tādu praksi neomulīgi paliek iedomājoties vien.
Lieldienas pēdējos padsmit gadus svinam blakus novadā pie/ar radiem-draugiem. Ugunskurs, olu ripināšanas sacensības, šūpoles, vīni utt. Saprotams, ka šogad Lieldienas pagāja savā mājsaimniecībā. Olas krāsojām, bet vīns palika neatvērts.
Tad arī atnāca mazākā bērna dzimšanas diena. Arī tās parasti ir diezgan nopietns tracis. Atbrauc vismaz 2-3 klases biedri, tad vēl vismaz 3-4 radu un draugu bērni (un viņu vecāki), un atkal liela noņemšanās un īsts sociālais tusiņš vairākos līmeņos. Šoreiz - tikai īsa sazūmošanās ar dažiem radiem.
"[..] nē - pasauli nevada Džeimsa Bonda cienīgs ļaundaris, kurš spēj prognozēt un ietekmēt visus iespējamos nākotnes scenārijus. [..]" Mikelis nesen iepostoja FB-ā. Zem tā izvērtās neliela diskusija par to, vai jātīra savs FB burbulis, vai jāatstāj tāds, kāds ir. Daži gan apgalvoja, ka viņu burbulis (diemžēl) esot tīrs, un varbūt sociālo zinātņu pētniekam tas tieši ir interesanti un noderīgi, redzēt arī citus viedokļus...
Manā FB samērā bieži parādās tēzes, kas nedaudz uzsit asini. Un tas bija arī pirms COVID-iņa. Tiesa, tad tās vairāk bija politiska rakstura (klasiskā neiecietība pret citādo un "svešo"). Tagad ir vairāk tādu, kuras es faktiski uztveru kā uzbraucienus tam profesionālajam laukam, kuram pats piederu. Ja cilvēki (manā FB lentē) netic un neuzticas valdībai (es teiktu - visām pasaules valdībām, visām starptautiskajām organizācijām), tā ir viena lieta, bet ja netic zinātniekiem, tas jau sāk aizskart mani personīgi.
Vienmēr esmu tīrījis savu FB listi, arī tagad (un zinu, ka arī es pats esmu iztīrīts), bet, neskatoties uz daudz ko, es netīrīšu visus (jaunības draugus, radus, studiju vai roka biedrus). Ne tāpēc, lai neattālinātos no citādām pasaulēm, jo tas nav īsti iespējams, bet drīzāk tāpēc, ka tām paliek daudz kopīgu apgabalu ar manām pasaulēm. "Mēs nebūsim draugi, bet mūsu domas sakritīs;" kā dziedāja Filips. Vai arī otrādi.
PS Viena no galvenajām zinātnisko un vēsturisko (arī māksliniecisko) stāstu līnijām tagad ir iepriekšējo gadsimtu pandēmiju atcerēšanās, dažreiz ar morāles un ieteikumu izvilkumiem. Es arī vienu tādu vēlos piedāvāt:
"Zvanu vibrācijām arī piemīt varens dziedinošs spēks. Viduslaikos cilvēki glābās no mēra epidēmijām, zvanot baznīcas zvanus. Zvanu skaņas rada vibrācijas ar frekvenci virs 25 kHz, paaugstinot imunitāti. Zvanu skaņu vidējais spektrs (100-120 kHz) palielina kapilāro asinsriti un limfas plūsmu, bet zvana zemās skaņas (40-100 kHz) nomierina psihi. Tas iedarbojas uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu ticības." (70.lpp., Mūzikas noslēpumi: rakstu krājums / [autores sastādītājas: T. Mikušina, J. Iļjina ; no krievu valodas tulkojusi Lauma Ērgle; redaktore Ieva Šuplinska; par izdevumu atbild Veronika Lāce]. Rīga: Sol Vita, [2016].)
19.04.2020.
Aleponija strādā no pieciem līdz desmitiem vakarā, to es kaut kur biju piefiksējis, bet nebiju iedomājies, ka tā ir nevis viņu pašizvēle, bet gan valdības rīkojums. Juris saka, ka drīz jau būs vēl jocīgāk: bārs jāslēdz ne tikai tad, kad cilvēki normālos apstākļos būtu tikai sākuši ierasties, bet arī tad, kamēr vēl gaišs.
No pieciem bārmeņiem ir palicis tikai Juris. Divi no četriem esot dabūjuši kādu dīkstāves pabalstu, divi - nav (laikam paralēli strādājuši valsts iestādēs vai kaut kas tml.).
Kad ieradāmies (pirms astoņiem), bārā bija četri apmeklētāji. Un tā esot katru vakaru. Vēlāk ieradās vēl kādi 8-10, un tas jau skaitījās ļoti lepni. Virs bāra letes nekarājas aizsargstikls, toties Veselības ministrijas reklāmas gan skan ik pēc kādas pusstundas. Tas ir obligāti.
Aleponijas piegādātāji un ēkas īpašniece esot ļoti saprotoši un pretimnākoši. Kad sākās ierobežojumi, es nodomāju, ka tās ir Aleponijas beigas. Izskatās, ka izdzīvos. (Tur lielas telpas un pagalmiņš. Iesaku!)
Cafe meklējumi un neliela pastaiga pa Rīgas centru pirms tam lika domāt, ka daudzi jau ir apstājušies. Pat ja veikalos/ cafe/ ēdnīcās nebija zīmes par slēgšanu, sen nemazgātie skatlogi par to uzskatāmi liecināja. Pat uz Brīvības ielas pie Ļeņina pieminekļa krustojuma, kur tā vietā stāvošais mākslas objekts vēstīja: "MANS ZENTS IR MANA VESELĪBA". Citu starpā pavisam aizvēries ir ‘Pakistānas kebabs’ uz Kr.Barona pie Dzirnavu.
Ielas ļoti tukšas, un nevar saprast, ko tas atgādina. Varbūt - neko, jo nav jau bijusi tāda pieredze - tukša pilsēta pavasara sestdienas vakarā. Labi, bija kādi 5-6 grādi, bet tomēr...
Liekas, ka trešdaļa cilvēku uz ielām bija Wolta, Bolt Food un citu līdzīgo servisu velokurjeri. Rīga nav nabadzīga pilsēta, un ja bāri un cafe praktiski nestrādā, tad naudu bez lielām mokām var veltīt arī ēdiena pasūtīšanai uz mājām. Kaut kur jau tā nauda jāliek (tiem, kam tā ir). Viena no manām klasiskām izvēlēm tādos gadījumos (laikos, kad nav jāknapinās ar peso), ir dārgāku vīnu konsumēšana.
Rīgā iebraucām pirms septiņiem un pirmais uzdevums bija 'laba kafija'. Šķita, ka uz Miera ielas vaļā ir tikai Walters & Grapa un TAKA. 'Monte Kristo' uz Ģertrūdes jau vērās ciet, un mēs ar auto turpinājām meklēt kafiju & kūkas. Tur tuvumā jau bija MiiT Coffee, un tas bija vaļā.
Uz durvīm rakstīts, ka vairāk par 25 klientiem neuzņem. Mēs bijām ~devītie. Kapučīno bija ok, bet sāļa karamele - ok+. Starp citu, Raul man savulaik teica, ka MiiT ir labākais esperesso ko viņš ir dzēris, un viņš ir daudz pa pasauli braukājis, un arī dzīvojis vienā-otrā pasaules megapolē.
PS Mana jaunā pēdējo dienu izklaide ir samērā aktīva dalība grupā 'Mēs esam stipra vienota tauta!' Pagaidām tai gan nav daudz sekotāju, bet gara spēks un apņēmība ir! …lai gan sociālā rīcība fiziskajā telpā – pašķidra. Jēkabs Nasrulajevs
ziņo, ka nesenajā protesta akcijā pie MK ar savien auto savācās tikai kādi četri (un nav teikts, ka ar saviem auto).
Te pāris citātu no grupasbiedru postiem:
"pārak jau nu daudz visādu globālu sakritību saistībā ar šo pseidovīrusu lai ticetu, ka visiem notikumiem nav saistības savā starpā"
"Personīgi man, ir absolūta pārliecība - mūsu varas pārstāvji jeb politiskie bomži, pašlaik piedalās globāla mēroga, apzinātā genocīdā pret cilvēci! Ir patiešām pēdējais brīdis, viņiem iznākt ārā, publiski atzīties, nolikt pilnvaras, uzrakstīt vaļsirdīgu atzīšanos un nodot sevi pašizolācijai pie LR ģenerālprokurora, Kalpaka bulvārī 6, pirmdien līdz plkst. 18:00."
15.05.2020.
Kolēģi, un ne tikai, joprojām gaida ziņu no manis: pozitīvs vai negatīvs?!
Tajā marta pirmās puses stāstā vēl ir viena nepubliskota detaļa. Uz vienu darba e-pastu, kļūdas dēļ biju atbildējis visiem 50-60 darba kolēģiem, lai gan biju gribējis atbildēt tikai vienam (man gmailā bija tāds iestatījums - nospiežot 'replay', automātiski tiek atbildēts visiem, kam izsūtīts oriģinālais e-pasts).
Vēstule bija par to, ka visai ģimenei paņemtas covid-19 analīzes, bet jau kuro dienu nav atbildes. Tā kā vienu reizi pēc marta sākuma komandējuma Lisabonā (2x esot Bergano lidostā) biju bijis darbā, un nedrošā attālumā biju saticis dažus kolēģus, kuri, savukārt, ikdienā satiek citus, tad kolektīvā parādījās satraukti zvani, e-pasti un sarunas.
Faktiski tikai tagad varu viest skaidrību - tests ir negatīvs, tātad, visdrīzāk, līdz marta vidum (vismaz) nebiju inficēts un vīrusu neiznēsāju.
Kā es to uzzināju, pēc pusotra mēneša dzīvošanas neziņā? Kārtējo reizi sazinoties ar ģimenes ārsti, un ar atpakaļejošu datumu noslēdzot atvērto slimības lapu (viena diena), kaut kā beidzot sapratu, ka atbildi varētu meklēt e-vesliba.lv.
Dīvaini, bet kaut kā līdz šim līdz manīm nebija nonākusi ziņa, ka ar bēdīgo slavu apvītā e-veselība ir domātā lietošanai ne tikai ārstiem, bet arī vienkāršajiem pilsoņiem. Pirmo reizi tur iegājis, redzu, gaiši un skaidri e-ziņā stāv rakstīts:
"Veiktā COVID-19 testa rezultāts ir NEGATĪVS. [..]
Ar cieņu Latvijas Infektoloģijas centrs"
Esmu diezgan pārliecināts, ka attiecīgajām LR valsts e-pārvaldes institūcijām esmu devis savu e-pastu saziņai, bet laikam jau tas tomēr ir kosmisks darbs harmonizēt visādus valsts e-reģistrus un datu bāzes, vai arī automātiski forwardēt valsts institūciju ziņas no e-veslelība un tml. sistēmām uz pilsoņu e-pastiem.
... un es nemaz nebiju izbrīnīts, kad, mēģinot ieiet sava bērna profilā, lai uzzinātu viņa rezultātus (joprojām ne visu ģimenes locekļu testus mēs zinājām), e-veselība parādīja:
“error (1)
Šobrīd E-veselības sistēmas darbībā ir traucējumi!”
Tikmēr "ASV Slimību kontroles un profilakses centrs savā vietnē pie trim pamatsimptomiem – drudža, sausa klepus un grūtībām elpot – pievienojis arī šādus: salšanas sajūtu, drebuļus un trīcēšanu, muskuļu sāpes, galvassāpes, kakla sāpes, kā arī ožas un/vai garšas sajūtas pasliktināšanos vai pazušanu." (https://www.delfi.lv/…/asv-covid-19-simptomu-sarakstam-piev…, 29.04.2020)
...kas ar zināmu varbūtību liek pieņemt, ka es varētu būt izslimojis covid-19 pēc tam, jo vismaz divi no šiem simptomiem man bija bijuši. Lai arī kopš marta sākuma biju sēdējis mājās, pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas citi ģimenes locekļi turpināja kursēt uz skolām-darbiem.
Tikmēr attiecīgā LR iestāde paziņojusi, ka izsaukumu skaits ar kodu 'vardarbība ģimenē' vīrusa laikā pieaudzis par 40%, tomēr nodarījumi vidēji esot maigāki. Protams, "Visbiežāk tiek saņemti zvani par vardarbību no partnera". Jāpieņem, ka klāt nākuši jauni varmākas, bet pagaidām viņi/ viņas vēl līdz kriminālam neaizvelk (vai arī pagaidām vēl īstie apstākļi netiek ziņoti). Toties Krievijai nedraudzīgi mēdiju promotējuši ziņu, ka tur vardarbība pret sievietēm pieaugusi par 50%.
...bet starptautisko konfernču-semināru-workshopu organizētāji turpina slīgt depresijā vai vismaz atrodas pasīvi-hebernējošā stadijā. Lai arī visi pasākumi ir pārcelti uz rudeni vai nākamo pavasari, nav nekādas garantijas, ka tie varēs notikt. ‘Otrais vilnis rudenī’, tomēr... Konferences varētu rīkot onlainā, bet nevienam jau nepatīk tā ideja, ka nebūs kafijas paužu, openingu un farewell party. Vārdu sakot, turpinās kaut kāds neskaidrais un ieilgušais liminālais posms. Ja pieņemam, ka vakcīnas tik ātri nebūs, un ka 70% arī tik drīz neizslimos (šobrīd lielākais īpatsvars ar saslimušajiem ir ap 0,5%, ja neņem vērā pundurvalstis, bet Latvijā tie ir 0,05%)…
Tikmēr pētnieciskā projekta kolēģi atsāk reālā laika un telpas komunikāciju, jau ir bijusi ekspedīcija un sapulce. Cik nelegāli - grūti spriest. Mēs pieņemam, ka esam darba kolektīvs un veicam darba aktivitātes, un tā ir tiesa. Protams, ar 2m ir grūtības.
Tikmēr ģimenē parādījušās jaunas aktivitātes, viena no tām - bērni nobrieda un uzsāka grīdu flīzēšanu, pēc gandrīz deviņu gadu dzīvošanas uz betona grīdas (sk. attēlu). Nedēļu nogalēs, pa vidu tomēr diezgan daudz jāmācās (9. un 12. klasēs, ne 2.).
Tikmēr novads apsolīja, ka pamatizglītības posma skolēnu vecāki varēs saņemt par katru bērnu ēdināšanas kompensāciju, ap 1,50 euro dienā. Jau saņēmu 38,34 euro (23.marts - 30.apr.). Laikam tikai par vienu bērnu, kaut gan pieteicu abus pamatskolēnus.
... gandrīz pietika CSDD sodam par ātruma pārkāpšanu (40.00 euro). Laikam sen nebiju braucis. Uz Salu tilta tikai tad atjēdzos, kad fotoradars jau bija garām. Bija skaidra un saulaina diena, un saule priekšā. Tur nevarēja neiznākt skaidra bilde (ar auto numuru).
Tikmēr šī bija viena no jaukākajām aprīļa nogales ziņām: "Tallink Grupp kuģis Romantika 29.04 un 30.04 veiks speciālos nodarbinātības reisus maršrutā Rīga - Stokholma, lai nodrošinātu kravu pārvadājumus un darbaspēka ar atļaujām kustību." (Rīgas Brīvosta, 2020.04.27, https://rop.lv/…/7063-tallink-grupp-kugis-romantika-veiks-s…) Līdzīgas ziņas bija par rumāņu uc. nabadzīgāko ES valstu darbaspēka rekrutāciju un grupveida organizēto nosūtīšanu uz Vāciju, Lielbritāniju. Protams, kā lai savādāk tiek pie jaunajiem sparģeļiem, ja reiz paši nav gatavi iegulties vagās, bet covids ir pārrāvis sezonālo svārstimigrāciju.
Nejauši google kalendārā ieraudzīju, man jau bija pazudis paradums tajā ieskatīties, jo nekas jau tur praktiski nav, un atcerējos, ka maijā bija biļetes uz Grebenščikova koncertu. Jau gadiem biju par to domājis, bet nekad nebija sanācis nokļūs Akvariuma tradicionālajā maija koncertā Kongresu namā. Vienmēr biļetes man bija par dārgu, lai gan kaut kad 90-jos draugi bija tikuši ar viltotām biļetēm. Arī tagad tās ir dārgas, bet šoreiz varēju atļauties.
Pēc dažām dienām FB-ā ieraudzīju ziņu, ka koncerts pārcelts uz rudeni. Protams, uz e-pastu šo ziņu ir grūti atsūtīt…
04.11.2020.
Tagad taksisti, vismaz brauciena sākumā, ir ļoti, ļoti pieklājīgi. Klusas un maigas balsis, cenšas runāt latviski. Skaidrs, jo no tā atkarīgs gan brauciena vērtējums, gan arī dzeramnauda (un tās apjoms). Varbūt arī paliekam mierīgāki (visa sabiedrība kopumā)...
Pēc laika es uzsāku sīksarunu, par šī brīža situāciju un tā… Kad no globālām un ES līmeņa lietām (C19, protams) jau bijām aizgājuši līdz personīgajam līmenim, taksists sāka sūdzēties: “Valstij jāatdod 300 euro! Kā tagad lai izdzīvo, kā lai uztur mašīnu, ģimeni, divus bērnus?!” Var noprast, ka klientu ir mazāk un ir palicis grūtāk. Un kā vēl būs tālāk…
Tad, mainot jau toni, taksists pievēršas mezo līmenim – Latvijas valstij, vai precīzāk – valdībai: “Valdībai būtu skaidri jāpasaka, kad tas [C19] beigsies un cik ilgi vēl mums ir jāpaciešas!” Tā ir viņa galvenā tēze, un to apspēlējot un izvēršot, tonis jau ir pavisam augsts, un valoda nav latviešu. Beigās viņš pat jau ir norāvis masku un runājot pagriezies tieši pret mani.
Tas mani nedaudz pārsteidza, un atbildēju, ka neviens jau to nevar zināt. Tomēr taksists palika pie sava: tautai ir jādod skaidrība un garantijas!
Vispār tajā jautās patiess nogurums un trauksme.
Vai taksistiem tiešām tagad jākar zobi vadzī vai vienkārši viņu ieņēmumi ir būtiski zemāki, nekā labajos laikos, nezinu. …bet pieļauju, ja es būtu krievs un mans maršruts vestu nevis uz bagātnieku Rīgas apkaimes privātmāju ciematu, bet purčiku, tonis un vērtējumi būtu vēl daudz skarbāki.
Attēlā: Ja krāso skursteņus, tad nav vēl tik traki. Dārzaugļu ielā, Rīga.
05.11.2020.
Viens no šodienas taksistiem bija no Uzbekistānas (vizuāli bija nojaušamas, ka varētu būt no siltām zemēm, arī uz jautājumu latviešu valodā nebija nekādas reakcijas).
Jauns puisis. Jautāju, kad par valsti biju nosakiadrojis, – vai no pilsētas? Jā, Samarkandas. Tad es mēģināju minēt valsts galvaspilsētu, bet nosaucu Ašhabadu. Taškenta, puisis laboja. Turpināju: cik Samarkandai gadu? Rīgai skaitās ap 800.
Taksists: divi tūkstoši [Vikipēdija vēl piemet 7-8 simtus].
…bet sarunu sāku tā: vai pudelīte, kas karājas pie spoguļa, ir Aladina lampa? …un tad arī par to, vai tiešām tagad mazāk klientu? It kā jā…
Pa Rīgu viņš brauc tikai nedēļu, vēlāk izrādās, un saka, ka Varšavā (kur strādāja iepriekš) bijis krietni vieglāk.
Mēles galā bija jautājums, vai strādājot te, viņš var palīdzēt savai ģimenei tur?
Esmu dzirdējis, ka Latvijā celtniecībā nodarbinātie uzbekistāņu vai tadžikistāņu strādnieki ar savu tūkstoti uz rokas (vietējie par tādu naudu nestrādā, protams), uzturot savas ģimenes dzimtenē un ceļot sev privātmājas.
Nepajautāju.
“Iepriecināju” viņu sakot, ka rīt, visdrīzāk, valdība nāks ar jauniem ierobežojumiem, varbūt pat karantīnu.
PS Iepriekšējais brauciens šodien bija ar ‘Boltu’ – šoferis bez maskas. Labi ja trīs zvaigznes viņam ieliku, + aplikācijā iekomentēju (ka brauc bez maskas).
Uzbekistānas džeks brauca ar ‘Yandex taxi’, valkāja masku un turēja logu nedaudz pavērtu. Max zvaigznes un labāka dzeramnauda.
15.11.2020.
Piektdienas vakars pilsētas centrālajā cafe.
PS Abu molu galos varēja redzēt kustīgas bateriju gaismas. Kad tajā virzienā devās divi makšķernieki, kļuva skaidrs, kas tur pa tumsu ņemas. Plekstu laiks.
30.11.2020.
Vakar savai Facebook titulbildei uz 24h uzliku papildinājumu ar tekstu “STOP FAKE PANDEMIC” ar tipisko C-19 piktogrammu. Drīz vien no kolēģa-sociologa saņēmu personīgu ziņu, kuras doma šāda: tev, kā zinātniekam, kas ietekmē arī sabiedrisko domu, vajadzētu būt uzmanīgākam publiskajā vidē.
Tā jau laikam ir, un varbūt ir lietas un vietas, kur jāpievalda sava humora izjūta vai vēlme paprovocēt. Tai pat laikā nedomāju, ka esmu tik ietekmīgs, lai maniem FB tvītiem būtu liels svars, un tie, kas tiem tiešām seko vai mani novēro (lasa postos un komentāros pausto), gan jau nojauš manu C-19 pozīciju.
PS Vakar dzirdēju stāstu par to, ka pēc septiņu paziņu pastaigas pa purvu (kādi četri pēc tam turpināja tusiņu iekštelpās), inficējās visi. Protams, vismaz viens no viņiem bija ar TO jau iepriekš.
PPS Turpinu runāt ar Rīgas taksistiem. Šis bija baigi runīgs šoferis, bet pārāk īss brauciens, tāpēc neko daudz viņš nepaspēja, bet, cita starpā paguva izskaidrot jēdzienu ‘zemļjačistvo’ no padomju armijas laikiem, kas ir vēl smagāka par ‘dedovščinu’, un it kā bijusi populāra tankistu vidū.
Jā, tagad ir krietni mazāk pasažieru: “Nu kas tas ir, dienā 30 euro…”
Ja pieņemam, ka 1/3 aiziet nodokļos, tad tas jau stipri zem minimālās algas.
Šī nav pirmā krīze arī taksistiem, bet vēl nesen viņam bijušas piecas mašīnas un bez kredīta ņemšanas uzcelta privātmāja Pierīgā (viņam vēl piederot māja Saulkrastos). Tad pa starpu smaga šķiršanās, interese no VIDa, kaut kādas tiesvedības…
03.03.2021.
Bērnībā mums māte pirms gulētiešanas dažreiz lasīja arī kaut ko no pasaules literatūras klasikas, arī Šveiku. Tagad, klausoties to Gundara Āboliņa lasījumā (https://vimeo.com/jaunaisrigasteatris), saprotu, ka māte izvēlējās maigākās vietas. Viņa tāpat nespētu visu izlasīt. Izrādās, Hašeks ir nenormāls grafomāns. Ikdienas pastaigās esmu jau noklausījies kādas 30 epizodes (katra ap 30 min.), bet neesmu pārliecināts, vai tuvojos pusei (un autors nemaz neesot paspējis pabeigt šo krājumu). Šobrīd Šveiks pamet kara bāzi kaut kur austriešu, čehu, slovāku un ungāru pierobežā, lai dotos austrumu virzienā karot.
Stāstu ainas atgādina par manu nelielo pieredzi šajās četrās valstīs, liekot ne tikai atcerēties, bet arī domāt: vai kādreiz vēl? Piemēram 2007.gada ceļojumu ar vilcienu no Austrijas vidienes uz Varšavu cauri visai Čehijai, kad mīļotais Ryanairs bija tā vienkārši atcēlis reisu uz Rīgu. Vai arī pāris gadus nesens ģimenes brauciens ar auto uz Slovākiju. Slovāku sausais muskats ko vien ir vērts, vai Tatri. Ungārijas lauku mazās vīna darītavas. …un Prāgas traktieri un alus pagrabi. Pirms dažiem gadiem konferences dēļ tur atkal nokļuvu, un mūs aizveda uz īstu vietējo alus krogu, kur jauc dažādus no krāniem, un kur labāk nejokot ar alus iznēsātājiem.
Nezinu, vai pie vainas ir čehu un slovāku bezrūpība, kas tik krāšņi attēlota gandrīz katrā Šveika lapaspusē, bet šobrīd Čehijai un Slovākijai ir skarbi laiki. Pirmā ir pirmajā vietā pasaulē inficēšanās ziņā, kamēr otrā – pirmajā vietā mirstībā no covid. Latvijā neiet neko daudz labāk, ES esam ‘sliktajā galā’. …un tuvāko nedēļu prognozes ir uztraucošas, kā mēs lasām ziņās.
22.03.2021.
Neko iepriecinošu 'Zviedrijas piemērs' nevēsta (sk. attēlu).
Avots: Combined indicator: 14-day notification rate, testing rate and test positivity. [uz 18.martu]
Kā saprotu, pasaulē pirmajā vietā (inficēto īpatsvarā) Igaunija un Čehija.
Tikmēr Latvija izmisīgi cīnās par otro vietu (no beigām) vakcinēto īpatsvarā. Pagaidām mēs esam vadībā ar 5.4% pret Bulgārijas 5.1%, kas dabūjuši pirmo devu. Neko raiti jau arī visā ES neiet, tās vidējais cipars ir 10.4%.
Saņēmu zvanu no ģimenes ārstes māsiņas ar vaicājumu par manu gatavību vakcinēties. Diemžēl jau tas bija zināms no drošiem avotiem (man ģimenē ir cilvēki, kas strādā medicīnas un sabiedrības veselības jomā), ka Manavakcina.lv bija tāds komunikācijas triks drīzāk (esmu tur sen reģistrējies, apliecinot savu gatavību). Pagājis jau kāds gads kopš pandēmijas, bet attiecīgās valsts iestādes joprojām nespēj uztaisīt vienotu datu bāzi.
13.06.2021.
Piektdien bijām krogā. Šķiet, ka iepriekšējo reizi biju bijis pirms astoņiem mēnešiem. Kā par brīnumu, bija pāris brīvu galdiņu. Sēdējām pagalmā un saule nežēlīgi cepināja, kamēr ap astoņiem rietot aizgāja aiz ielas pretējās puses mājas jumta.
Pēc tam nedaudz pastaigājām pa apkaimi. Es nekad nebiju bijis tā stūra Āgenskalna mazajās ieliņās – Augļu, Amālijas, Bišu, Strazdu… Man, kas uzaudzis blokmāju rajonā, vienmēr nedaudz dīvaina sajūta, ka Rīgā ir arī tādas vietas – vecas koka div-trīsstāvu mājas ar pagalmiem. Dažas restaurētas vai no jauna uzbūvētas, dažas – pamestas, dažas – tukša vieta. Kaut gan Iļģuciemā, Daugavgrīvā un Grīvenē arī tādas bija, un tādas joprojām ir arī daudzās citās Rīgas apkaimēs.
Pie blakus galdiņa sēdēja bārdains džeks ar meiteni un stāstīja, ka viņa frizieris (bārdas bārbers) pārceļas uz Āgenskalnu, jo viņam tur daudz klientu, un te jau ir tikai viena frizētava.
Šoreiz veidojot RadioNABA aptauju, iekļāvām jaunu jautājumu – ja respondents saka, ka dzīvo Rīgā, jautājam: kurā apkaimē? Šobrīd stabili izceļas trīs apkaimes. Pirmā ir Centrs, bet otrā – Āgenskalns.
Pa ceļam uz mājām ieskrējām Aleponijā. Protams, pilna, cik nu noteikumi ļauj uz attiecīgo kvadratūru. Ēka pilnīgi atjaunota no ārpuses – aplupušo balto dēļu vietā ir jaunu brūnu apšuvums. Rīgā šo astoņu mēnešu laikā praktiski neesmu bijis, vien dažas reizes īsās darīšanās caurskrienot.
Juris saka, ka cilvēki it kā ir tādi paši, bet tomēr savādāki. Kaut kas pa šo laiku esot noticis.
Tagad bāri drīkst strādāt līdz pusnaktij, bet pāriešana no deviņiem uz šo laiku jau bijis jūtams trieciens pandēmijas laikā iestrādātajam dienas režīmam.
Atsaucoties uz NABAs aptauju, stāstu, ka Avoti ir viena no biežāk minētajām radio klausītāju mājvietām (tātad - viens no hipsteru centriem). Mēģinām noskaidrot, kurā apkaimē skaitās esam Aleponija. Nevaram saprast.
Tikai mājās esot pārliecinos – Avotos.
