Misija: 48 stundās nonākt Latvijā.
Esmu 3. kursa studente un studēju vadībzinātnes un psiholoģiju vienā no Anglijas top 10 universitātēm, Lankasterā.
Uz mājām man bija plānots jau doties iepriekš, jo oficiāli semestris beigtos 20. martā. Taču zīmīgi, melnajā piektdienas rītā (13.03) tika izziņots oficiāls lēmums, ka universitāte tiek slēgta, un visas mācības turpmāk noritēs attālināti. Reiss bija plānots no Mančestras lidostas ar Ryanair 22. martā, nākamās nedēļas svētdienā. Mēģināju pārlikt lidojumu agrāk, bet tajā mirklī visi reisi no Mančestras jau bija izpirkti. Tā kā Latvijā vēl ierobežojumi ceļošanai nebija izziņoti, nolēmu izmantot savu biļeti un gaidīt līdz nākamajai svētdienai, lai dotos mājās. Taču, tās pašas nedēļas sestdienas vakarā noklausījos Latvijas ārkārtas sēdes lēmumu. Robežas būs slēgtas sākot no 17. marta, un izskan aicinājums valsts piederīgajiem atrast veidus kā atgriezties Latvijā līdz pirmdienas pusnaktij. Protams, galvā iestājas pilnīga panika, un pirmā reakcija bija meklēt biļetes internetā. Izskatu tiešām katru iespējamo variantu, atrodu biļetes, kas ir trīs reizes pārcenotas, bet šajā situācijā tiešām tas nav primārais aspekts, galvenā doma galvā: man jānokļūst Latvijā.
Tieši biļetes bija tas aspekts, kas visu šo situāciju padarīja filmas cienīgu. Protams, panikas ietekmē pirmā reakcija bija meklēt biļetes internetā. Biļetes bija pieejamas, bet cenas par vienvirziena biļeti bija tādas, ka varētu aizbraukt uz Bali nedēļu atpūsties (šeit mēs runājam par 400-500 poundiem), bet protams, par tādām brīvdienām pat domāt negribās. Zvanīju vecākiem, taujāju pēc padoma ko darīt, šie atbildēja lai turpinu meklēt biļetes, kamēr paši vecāki sazinājās ar radiniekiem, kas strādā airBaltic, lai uzzinātu kā turpmāk rīkoties. Tētis ātrumā nopirka biļetes, Mančestra - Rīga, bet steigā nav paskatījies un iegādājies biļetes nepareizajā datumā, nedēļu vēlāk. Vēl radinieki caur paziņām norezervējuši vienu biļeti uz Rīgu caur Amsterdamu, vienu caur Briseli, ja nu izdodas no Anglijas tikt uz kādu no šīm pilsētām. Cik esmu sazinājusies ar saviem draugiem, stāsti visiem līdzīgi. Protams, biļetes internetā pieejamas nav, jo tās ir pieejamas tikai 24 stundas pirms lidojuma, biļešu cena mainās ik pa sekundei; pilnīga neziņa un izmisums, ko tad nu tagad iesākt.
Pēc vairāku stundu biļešu meklējumiem, esmu jau padevusies, un nodomāju: nu ko darīt, būs vien jāpaliek Anglijā neziņā par nākotni. Bet tad mans kolēģis redzot kādā izmisumā es biju piedāvāja aizvest uz lidostu, un mēģināt biļetes iegādāties uz vietas lidostā. Protams, ilgi nedomājot, piekritu. Pat ja ir maza iespēja, tomēr tā arī ir iespēja. Tad nu 20 minūšu laikā sametu somā pašu svarīgāko, bez ilgas domāšanas, un dodos uz mašīnu. Ceļā pavadījām nedaudz vairāk kā stundu, un nonācām lidostā 2.30 no rīta, bet biļešu stends bija aizslēgts, un bija plānots, ka tas atvērsies tikai pēc 2 stundām. Tā kā rindu vēl nebija, ieņēmu savu vietu blakus biļešu stendam, un gaidīju. Ik pa laikam pārlādēju aplikāciju, lai redzētu vai lidojums vēl ir pieejams. Šīs divas stundas likās kā mūžība. Protams, Tu gaidi neziņā, šķiet, ka katra minūte no svara, bet neko jau nevar padarīt. Kamēr gaidu, tikmēr jau desmit dažādi scenāriji izdomāti, ja nu gadījumā biļetes ir izpārdotas, kāda būs turpmākā rīcība. Esmu nosolījusi sev, ka padošos tikai tad, kad 48 stundas būs pagājušas un vairs citu iespēju nebūs. Kad pienāca 4.30 no rīta, tad nācās skaidrot Ryanair stendā visu situāciju, mani kartes maksājumi netika apstiprināti, tāpēc bija vēl jāskrien izmainīt naudu, un tad pa jaunam stāvēt rindā, biļetes gandrīz izpirktas, bet galvenais ieguvums: biļetes esot, tikai jāpiemaksā starpība. Tad nu piemaksāju starpību, un laimīga gaidīju savu lidojumu, kurš paredzēts sešos vakarā (tātad pēc 14 stundām). Kamēr gaidīju lidostā, ar mani sazinājās vēl viena no meitenēm, ar kuru kopā mācāmies, un tā kā atrados lidostā, man izdevās noorganizēt arī viņai biļetes burtiski pēdējā minūtē.
Es pat nevaru iedomāties, cik daudz šādu stāstu ir visiem ārzemēs studējošajiem latviešiem. Man pašai draugi, kas atrodas dažādās Anglijas pilsētās arī padalījās ar saviem stāstiem.
Mančestras lidosta bija salīdzinoši tukša, cilvēki izskatījās diezgan mierīgi, taču distance tikai ieturēta un cilvēki tiešām rūpīgi sekoja visiem norādījumiem. Tiklīdz izziņoja reisu uz Rīgu, praktiski puse no cilvēkiem lidostā arī piecēlās un devās uz norādīto reisu. Iekāpjot lidmašīnā varēja just, ka cilvēki ir uztraukušies, taču paniku neizrāda. Domāju, ka lielākā daļa tiešām vienkārši bija priecīgi, ka tiks mājās. Lidojums noritēja mierīgi, bez nekādiem starpgadījumiem. Nolaižoties Latvijā, cilvēki arī aplaudēja. Atceros, kad biju vēl pavisam bērns, tad šāda aplaudēšana bija mana mīļākā ceļojuma daļa, bet jau kādu ilgāku laiciņu nebiju to dzirdējusi. Cilvēki šķita jutās atviegloti, ka ir nonākuši Latvijā. Protams, brīdī kad tikām līdz pasu kontrolei, tur arī cilvēki sāka drūzmēties, un runa par 2 metru distanci vairs nebija apspriežama. Taču vēlos uzsvērt pozitīvo, ka bija ļoti maz cilvēku novērojami Rīgas lidostā, kas sagaidītu atbraucējus. Ierastās apskaušanās un bučošanās arī ne tikai novērotas. Lielākā daļa no sagaidītājiem bija cilvēki ar izkārtnēm, visticamāk pasažieru pārvadātāji. Protams, ļoti neatbildīga rīcība, taču masu drūzmēšanās pēc bagāžas sagaidīšanas zonas nebija novērojama.
Es tiešām novērtēju, ka mums, ārzemēs studējošajiem latviešiem tika dota iespēja atgriezties mājās. Man pašai ir pāris draugi no ārzemēm (Ķīnas, Itālijas, Spānijas un Polijas), kuri ir “iestrēguši” Anglijā, neziņā, kad varēs atgriezties un redzēt savus mīļos. Un sirds lūzt klausoties viņu stāstos par to, ko viņi būtu gatavi darīt, lai tikai tiktu uz mājām.
Taču uzskatu, ka šajā gadījumā valdība varēja rīkoties nedaudz citādāk, un vismaz dot kādas skaidrākas norādes par turpmāko rīcību, jo tajā brīdī, kad cilvēkiem iestājās panika, un šķiet, ka katra minūte ir no svara, cilvēks tiešām neaizdomājas, kā rīkosies tālāk, kad nonāks Latvijā. Tā kā par došanos uz Latviju jau zināju pirms tam, lēmumu par to kā noritēs pašizolācija pieņēmu jau dienā, kad bija izsludināts ārkārtas stāvoklis un noteikta 14 dienu karantīna atgriezušajiem. Taču pieņemu, ka lielai daļai no atgriezušajiem latviešiem nemaz nebija laika, lai šādas iespējas apsvērtu, jo primārais mērķis ir atrast veidus kā nokļūt līdz Latvijai. Tieši nodomāju, ka šādā steigā, mēģinot noķert jebkādu transportu lai tikai nokļūtu Latvijā šajās 48 stundās, iespējamība noķert vīrusu patiesībā ir daudz lielāka nekā tad, ja ceļojums jau izplānots pirms tam, bez liekām braukšanās uz tālākām Anglijas pilsētām, lai tikai varētu iegādāties pēdējās lidmašīnas biļetes. Tāpēc tiešām no visas sirds ceru, ka atgriezusies tauta ļoti nopietni uztvers pašizolāciju kā stingru nepieciešamību ne kā siltu ieteikumu, lai neapdraudētu savus tuvākos un apkārtējo sabiedrību. Sargāsim viens otru!
16.03.2020.
Esmu veiksmīgi atgriezusies Latvijā no Anglijas. Vēlējos padalīties ar šo piedzīvojumu.
Protams, vēl ir vesels filmu cienīgs stāsts par to kā es atradu biļetes, un kam bija jaiziet cauri lai tiku mājās 48 stundu laikā; un šadi stāsti ir lielai daļai no maniem draugiem, kas atgriezušies Latvijā no ārzemēm. Šī manā izpratnē ir neordināra situācija, kurā mēs visi esam nonākuši, un būs neērtas situācijas un neērti lēmumi, kas būs japieņem, taču tikai mēs visi kopā varam cīnīties pret šī vīrusu tālāku izplatību...
Misija: 14 dienas pašizolācijā
Ierodos Latvijā ap 11 vakarā, dodos cauri pasu kontrolei, un turpinu ceļu uz stāvlaukumu, kur man ir misija, atrast mammas mašīnu kamēr vecāki caur Facetime dod norādes. Priekšā garš ceļš uz Liepāju, nekad ar mašīnu neesmu braukusi tik garā ceļā, turklāt vēl naktī. Vecāki ierosina paķert kafiju benzīntankā, bet tas nozīmē, ka jānonāk saskarsmē ar cilvēkiem. Tad nu vecāki dod nākamās norādes: apstājies pirmajā benzīntankā. Tur, redzu vecāku mašīnu, izkāpju ārā, vecāki 10 metru attālumā; pamājam viens otram, paķeru kafiju un maizītes ceļam no tuvējā galdiņa, un iekāpju atpakaļ mašīnā. Turpinu 2.5 studnu garo ceļu uz Liepāju. Ierodos Liepājā ap 2.30am, izkrāmēju somas un ēdienu, ko vecāki atstājuši mašīnā un nesu uz dzīvokli. Vecāki man ir sarūpējuši visu nepieciešamo, ēdienu (jā, pat griķus), dzērienus (protams, neizpalikt arī bez vinčika), dažādus vitamīnus, tualetes papīru; omīte kā jau omīte izcepusi maizīti, ķirbju rausi un salikusi maisiņā dažādus gardumus.
Pateicoties draugu un vecāku atbalstam, ESMU GATAVA 14 DIENAS PAVADĪT PAŠIZOLĀCIJĀ, un silti iesaku arī saviem draugiem un paziņām, kas atgriezušies no ārvalstīm darīt to pašu. No pozitīvās puses, beidzot būs laiks izdarīt visus tos darbiņus, kas atlikti un kuriem nekad "nepietiek laika". Sargāsim viens otru!
