18.03.2020. “May You Live in Interesting Times!”
Dienu ir labi sākt ar lasīšanu. Iesāku ar Aksela Hirša stāstu “Visas kafejnīcas ir tukšas”, un tas atgādināja par pērn pravietiski izraudzīto Venēcijas mākslas biennāles saukli “May You Live in Interesting Times!”. “Kaut tu dzīvotu interesantos laikos!” – tas ir angliskots ķīniešu lāsts. Turpināju ar Primo Levi “Atelpu”: skaudrais Itālijas ebreja mājupceļš no Aušvicas uz Turīnu. Patlaban ir kara beigas, kuras viņš sagaida, kuldamies pa Bogucices nometni.
Izvedu suni ieelpot dzestro gaisu. Iekūru krāsni un galvā veicu aprēķinus. Salāgoju tos ar laika prognozēm un secināju: ja rīkošos taupīgi, sagaidīsim siltāku pavasari bez papildu malkas pirkuma. Izņēmu no veļas žāvētāja zilo palagu un spilvendrānas un ieliku tajā klēpi ar melnajām drēbēm. Notīrīju galdu, kafijas traukus ieliku izlietnē. Pārkārtoju puķes bleķa krūzē. Kad lauzu tulpēm sadzeltējušās lapas, tās smaržoja tikpat kā ziedi.
Strādāšana “no mājām” man un citiem institūta ļaudīm nav nekas neparasts. Lai gan tā neiemieso gluži radikālu brīvību, man patīk. Šodienas pienākumos ir lasīt un “Google” dokumentos papildināt kolēģu sagatavotos pētniecisko projektu pieteikumus. Pirms zinātniski projekti gūst finansiālu atbalstu un tautas atzinību, tos apvij noslēpumainība. Tāpēc detaļās šo darbu nedrīkstu aprakstīt. Minēšu vien, ka projektu iesniegšanas termiņš epidēmijas dēļ nupat tika pagarināts par vienu nedēļu.
Lai izvēdinātu galvu un stiprinātu imunitāti, izstūmu velosipēdu no sava Miera ielas iekšpagalma un aizminos līdz Gaismas pilij, tās 5. stāva sētas pusē ir mūsu birojs. Uz galda atradu parakstāmu dokumentu un akadēmisku žurnālu sūtījumu no Igaunijas. Pāris kolēģu lietderīgi izmantoja surdinēto darbavietas atmosfēru. Paguvu dzirdēt pāris laikmetīgas folkloras vienības. Viena anekdote skanēja tā: apkopēja labprāt strādātu no mājām, taču nav pietiekami garas slotas.
Izlasīju lietišķās un privātās e-pasta vēstules. Kāds tuvinieks no Londonas bija rakstījis naktī, iespējams, raudādams. Viņš nebija taupījis dusmīgus izteikumus, kā “šitais Džonsons” un “toriju cūkas”. Vakar viņš “dēļ tā Coronavirus” zaudējis darbu restorānā.
Dienas izskaņā es daru to, ko labprāt darītu caurām stundām: es zīmēju. Pašlaik mans uzdevums ir ar iespējami nelielu līniju daudzumu izveidot dažādus cilvēku raksturus. Skicēju groteskus pašportretus.
08.04.2020.
Muļķa Google kalendārs zina tikai sāpināt – sūta atgādinājumus par teātra izrādēm, kuras es neredzēšu, un ceļojumiem, kuros nedošos.
Gaidīju, kad būs kas īpašs, ko uzrakstīt. Šis un tas gan bija. Vienu dienu redzēju lidmašīnu ar reklāmkarogu STAY HOME. Sajūsminājos par Ingas Pizānes dzejoļu krājumu Siena, ko nosiltināt (Atjauno mani – / tev ir pieejama / novecojusi / manis versija.). Vakar pamanīju, ka plūmes sākušas ziedēt.
Beidzot kas sevišķs! Saņēmu vēstuli no Tieslietu ministrijas – lēmums par atļauju uzvārda maiņai. Norādīts, ka 30 dienu laikā jādodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP), proti, būs jauna pase. Man tuvākā ir PMLP 2. nodaļa K. Valdemāra ielā 26. Apmeklējumam jāpierakstās. Brīnumainā kārtā tūlīt e-pastā saņēmu atbildi, ka varu nākt šodien plkst. 16.00. Kad esmu pie durvīm, lai zvanu uz numuru tādu un tādu.
Nelaime, ka pa šo laiku mati bija atauguši. Un nu kopaina bija kaut kas starp osi un sēru vītolu. (Nezinu, vai tā tikai sakritība, taču pēdējā laikā esmu redzējusi vairāku vīriešus ar mežonīgām bārdām – kā Ļevam Tolstojam.) Pasē jau reti kurš ir klasiski skaists, bet, nu, pieklājībai jābūt. Pieteicos pie frizieres!
Tālu nebija jāiet, jo frizētava Augusts atrodas manas mājas apakšstāvā. (Šajā laikā gribas atbalstīt kaimiņus. Arī citus – vietējo vīna tirgotavu, puķu veikalu. Ar beķereju gan esmu piebremzējusi.) Šoreiz Augustā bija jāsniedz šādi tādi personas dati blociņā un jāuzraksta NĒ un NĒ, kur vaicāts par pašsajūtu (ja nemaldos) un saskarsmi ar Covid-19 slimniekiem. Šī frizētava ir burvīga, tur strādā trīs sirsnīgas gaišmates un suns Odrija. Saulainā laikā viņas iznes metāla soliņu ārā, ja kas vēlas, var sēdēt un smēķēt ar skatu uz Miera ielas tramvaju. Es eju pie Elīnas, kuras eksāmenā pērn biju modeles ampluā (īsam matu griezumam). Uz vidējā klientu sēdekļa šoreiz ar dzeltenmelnu lenti uzlīmēts X – tādējādi starp abiem malējiem krēsliem ir vismaz divi metri. Skanēja Warhaus – Love’s a Stranger un vēlāk arī citi gabali.
Kamēr Elīna šņiku-šņaku ar šķērēm, es izdzēru tējas krūzi un izlasīju nelielu grāmatiņu, ko man vakar uzdāvināja vīrs, – itāļu ekonomikas vēsturnieka Karlo Čipollas 1976. gada eseju The Basic Laws of Human Stupidity. Viņš muļķību definē kā kaitējumu citam cilvēkam vai kopienai bez jebkāda labuma sev pašam. Pēc Čipollas domām, muļķu skaits un izplatība pasaulē ir nemainīga un to neierobežo kultūras, sociālais stāvoklis utt.
PMLP darbiniece man atslēdza durvis, ielaida mani savādi tukšajās klientu pieņemšanas telpās un lūdza dezinficēt rokas. Darbiniece apkalpoja mani sejas maskā un gumijas cimdos. Viņa bija ļoti rūpīga un laipni uzņēma vairākus papildu kadrus. Pēc tam kopīgi izvēlējāmies portretu, kurā piere ir vismazāk saraukta un acis ir pārliecinoši vaļā. Tad vēl paraksts, pirkstu nospiedumi. Zvaniet septiņpadsmitajā, pierakstieties, ap divdesmito būs kārtībā. Viņa paņēma atslēgu un pavadīja mani. Aiz durvīm uz trotuāra jau gaidīja elegants kungs – pēdējais nodaļas klients šodien. Arī viņš izskatījās uzposies pases bildei.
Frizētavā. Foto: Marisa Vipule
CORONACONTROL. Šādas afišas izliktas pa visu Miera Ielas Republiku
30.04.2020.
Valpurģu vakarā pastaigājos pa Rīgas bulvāriem. Koki un krūmi kļuvuši zaļāki. Savukārt slēgto kafejnīcu telpaugi, atstāti skatlogos, vīst kā ekonomikas bēdu zīmes. Sašļukuši pat naudas koki (Crassula ovata) un citi sukulenti.
“Un tagad par pašu galveno: kas jums nāk?”
Nezinu, kas man bija uznācis decembrī, bet pirmoreiz padsmit gadu laikā atkal pasūtīju presi. Laikam gribējās glābt mūsu kultūras izdevumus – Rīgas Laiku, Domuzīmi. Tiem līdzās parakstīju vēl kādus septiņus nosaukumus. Pati uzjautrinājos, cik oldschool jeb vintage šis solis ir. Galu galā nebūšu rīkojusies pavisam aplami, jo preses abonēšana atgriezusi dzīvē piemirstu taktilu prieku. Svaigi drukāta žurnāla smarža, čabošās lapas... Dažkārt sastopu ūsaino pastnieku uz ielas un jau laikus izvaicāju, vai man kas šodien pienākas. Wait a minute, please Mister Postman.
Pirms pāris nedēļām kāpņu telpas placī līdzās pastkastītēm satiku kaimiņieni – T. kundzi no piektā stāva dzīvokļa. Vārds pa vārdam, un viņa saka – jā, labprāt paņemšu Ievas, kuras esat izlasījusi, iemetiet, lūdzu, 17. pastkastītē. Piedāvāju arī Ir, par ko inteliģentā kundze īpaši priecājās un tūlīt veltīja atzinīgus vārdus žurnālistam Aivaram Ozoliņam. Kā pateicību savā pastkastītē sāku saņemt Kas Jauns (gada abonements bijusi vedeklas dāvana T. kundzei) un SestDienu. Lieliski, jo ne vienu, ne otru nebiju pasūtījusi.
Pāris reižu aprīlī iegriezos Gaismas pilī. Viendien Elga bija atstājusi uz mana galda jaunākos KDi numurus. Biju aizkustināta, jo šis ekoloģiskais un dāsnais žests – esmu pateicīga, ka ir man ir tik sirdsgudri kolēģi, – atgādināja vecos laikus pirms karantīnas.
Vēl viens žurnāls, ko periodiski saņemu kā nepelnītu Dieva dāvanu, ir Svētdienas Rīts. Par to laipni rūpējas Ieva K. Paldies!
Apkaimes ļaudis
Savādi, bet izolēšanās (un biežās pastaigas ar suni) man ļāvusi iepazīt daudzus apkaimes cilvēkus. Dažus tikai ievēroju, ar citiem satiekoties aprunājamies. Mājas kaimiņi. Vīna veikala īpašnieks. Allaž līksmās frizētavas meitenes un viņu ciemiņi. Neskaitāmi suņu īpašnieki. Vingrotāji. Instagram zvaigzne. Bērni, viņu vecāki. Kungs ar skrituļslidām. Pudeļu savācēji. Stricka villas saimnieks. Restorāna Hugo viesmīlis. Kurpnieks, kas skotelē smēķē Miera ielas malā. Būvnieki. Esam kā mazpilsēta pilsētā.
Suņi
Ja kāds šaubās – cilvēkam vajag vai nevajag suni, es noteikti ieteiktu pirmo variantu. Suns ne tikai uztur formā saimnieka miesu, bet ar savu možo – vai rāmo – esību ir gatavs rūpēties par jūsu garu.* Brīnumains un patiess ir suņa prieks: luncinās ne tikai aste, bet visa mugura! Varbūt iedomas, bet, šķiet, suns mani līdzjūtīgi vēro, kad ilgāku laiku esmu aizņemta darbā pie datora. Līdz sāk sāpēt spranda.
Pastaigas ir dienas labākā daļa! Mēs sastopam citus cilvēkus un četrkājainos – pinčerus, taksīšus, labradorus, pūdeļus, bulterjerus, basendži, toiterjerus... kā arī burvīgus suņus, kas brīvi no šķirņu emblēmām. Suņi apstājas, ošņājas, rotaļājas, un saimniekiem ir iemesls patērzēt. Kādu dienu izlēmu, ka sākšu pierakstīt iepazīto suņu vārdus. Onomastiska izklaide, nekas vairāk. Burtnīcā sastapšanas secībā jau ir atzīmēti šie draugi: Zīle, Poga, Džordans, Mia, Momo, Amerikano, Odrija, Bimbo, Lesters, Boriss, Čočo, Mufis, Persika, Boņiks, Faņķiks, Šellija, Jeriks, Bubļiks, Zāra, Frenks, Bārnijs, Ursula, Džūlija, Flēra, Zefīrs, Franko, Urfins, Era, Džeks, Džimba, Zuze, Bono, Dina, Hārlijs, Bobs, Kārlis, Šeila, Džidži, Roik, Okur, Kikī, Lilla, Kora, Persejs un Roberts. Manu kompanjoni sauc Hanna.
* Protams, dvēselei par labu nāk arī kaķis. I have lived with several Zen masters — all of them cats. (E. Tolle) Arī ezeri, dīķi, strautiņi, koki, puķes, putni, kas ne sēj, ne pļauj, ne sakrāj šķūņos, u. c.
Renesanses gaismēnas un figurālas kompozīcijas: ļaudis viedierīču gaismā Lindas Klētnieces fotogrāfiju ciklā Sekotāji (Rīgā, Tērbatas ielā 48).
Šodienas Ir
Faņķiks un Hanna apmeklē Dailes teātri
09.06.2020. Pēdējā diena.
Ir ārkārtējās situācijas pēdējā diena. Vakardiena bija skaista, jo ārkārtīgi lija. Biju izgājusi pastaigāties, kamēr vēl tikai mācās. Lietus uznāca pēkšņi, arī zem lielajiem kokiem īsti glābiņa nebija, un es pārnācu mājas, aiz manis tērce kāpnēs, un tūlīt izkāru visas samirkušās drēbes notecēties. Līdz ādai izmirkt vasaras lietū – tā tomēr ir laimīga sajūta, esmu vairākkārt piedzīvojusi. Nekādas nožēlas! Nakts bija dūmakaina. Savukārt šī diena sākās bez elektrības, visai neierasti. Mēļoja, ka vainojams lodveida zibens Jaunajā Teikā, bet kas to zina. Miera ielas grauzdētava Rocket Bean Roastery bija rīkojusies operatīvi un pilsoniski atbildīgi: apkaimes ļaudis varēja tikt pie rīta kafijas, ko pagatavoja turpat uz trotuāra – sarkanā omnibusā, kas aprīkots ar autonomu strāvas ģeneratoru. Bija gan jāpagaida, līdz tiec pie savas papīra tasītes. Taču nebija lielas steigas (kur steigties, ja nav elektrības?). Turklāt kafejnīcas saimnieks lieliski izklaidēja klientus ar ceļojumu stāstiem no dažādām zemēm, kur audzē kafijas pupiņas. Neplānotajā Zemes stundā pastaigājos ar suni, un man Rīga šķita pastorāli rāma. Šis pavasaris ir ļoti zaļš, domāju, stāvot mūsu pielijušajā parkā. Un tieši tad iemirdzējās K. K. fon Stricka villas lampu virtene. Pagriezos uz Palīdzības ielas pusi, lūk, gaisma fabrikas logā! Tūlīt bija manāmas arī kvēlspuldzes kafejnīcas tumšajos logos, un apkārtējos īres namos drīz tika ieslēgtas vai izslēgtas griestu lampas. Pasakaina elektrības manifestācija! Laiks doties pie darba.
Kad raugos uz pandēmijas laiku, kas drīz būs pagājis, izjūtu bijību un pateicību. Ja neskaita nesaņemtus alimentus un atceltus ceļojumus, man nav bijis nekādu zaudējumu. Ik dienu pamostos, labi izgulējusies. Būšu aizmirsusi, cik draņķīga ir izdegšana (tikai dienasgrāmatas ieraksti, piemēram, ar virsrakstu On an exhausting marathon, for no reason, par to atgādina). Daudz laika pavadīju ar ģimeni. Mīļais bērns skolojās patstāvīgi (paldies Dievam, jo mātei tikpat kā nav pedagoģiskā talanta). Nesen saņēma ziņu, ka ir piešķirta stipendija mācību gadam ASV. Malacis! Pēc tam jau atgriezīsies pieaudzis cilvēks. Tā kā ir labi, ka tik daudzus rītus, dienas un vakarus bijām visi kopā (kā tajā pantiņā – Let me love you a little more before you’re not little anymore). Mēs skatījāmies filmas (arī seriālus – parupjo BoJack Horseman un Paoplo Sorentīno The New Pope) un reiz pat apmeklējām miniatūru dārza koncertu ar mūziķiem no Latvijas, Panamas un ASV. Darbdienās es nodevos trimdas folkloristikas vēstures pētniecībai. No visiem mājiniekiem vismazāk sekoju līdzi ziņām, arī Covid-19 statistikai, taču par galvenajiem notikumiem esmu tuvinieku laipni informēta. Vienu rītu vīrs, pasitis padusē kartonu ar uzrakstu Save the trees!, devās protestēt pret Teikas Marsa parka apbūvi. Citu dienu bērns logos izlika lozungus BLM* un ACAB**.
Kā pandēmiju aizvadījuši ļaudis Trevīzo, kur apmetāmies pērn? Kā Maskavā, Ulanbatorā, Kioto, Marakešā, Dohā, Vārānasī, Nairobi, Havanā, Braziljā un Pērtā, Alpu kalnu ielejās un Andu kalnos, Tobago un Roņu salā? (Atzīšos, šo rindkopu uzrakstīju, lai paplašinātu kolekcijas iztēloto ģeogrāfiju. Piedošanu! :))
* BLM – Black lives matter.
** ACAB – All cops are bastards.
Dārza koncerts Lucavsalā 6. jūnijā
Kafijas omnibuss Miera ielā 9. jūnijā
Pastaigā pa Tērbatas ielu 25. maijā
