27.03.2020.
Starptautiskā teātra diena! Patiess prieks par lielās teātra saimes nezūdošo optimismu! Arī mani kā skatītāju optimisms nav pametis! Mana vecmāmiņa mani mācīja nekad nepadoties, vienmēr mosties ar prieku un dzīvot ar prieku. Valdība mūs māca veidot uzkrājumus...Man kā kultūras cilvēkam mani uzkrājumi ir....teātra un koncertu biļetes!!!! Teātra dienu atzīmējot tik ļoti gaidīju došanos uz Nacionālo teātri, lai izbaudītu "Īsto teātra virtuves koncertu"... Paldies Nacionālajam teātrim kurš savus skatītājus iepriecināja ar īsiem video rullīšiem par pavasari un putnu būriem! Lai prieks pašiem un dabai! Protams brīnišķīga ir iespēja vērot izrādes savās viedierīcēs, bet diemžēl tas nav formāts kurā var iegūt patiesas emocijas, kopābūšanas sajūtu, saikni ar skatuvi un aktieri. Ceru un ticu, ka mana biļešu puķe sagaidīs savu ziedēšanu!
28.03.2020.
Skatos LTV1... dakteru,ārstu, medpersonāla reklāmu - LŪDZU PALIECIET MĀJĀS....sirds ķirurgs reklāmu nevar ierunāt klātienē, jo cilvēku bezatbildības dēļ ir spiests būt mājās pats....asaras negribot sāk birt pār vaigiem un nav iespējam izstāstīt TO sajūtu.....ar katru brīdi saproti, cik neaizsargāts esi...tik daudz ir atkarīgs no tevis paša.... bet - kāpēc tie, kuriem būtu jādomā par klientu drošību to nedara? Sargājot sevi un ģimeni, agri no rīta devos uz nomaļāku benzīntanku pēc degvielas un pie reizes iegāju nelielā veikaliņā pēc maizes, izbrīnu radīja tas, ka ne vienā, ne otrā vietā NEBIJA dezinfekcijas līdzekļu, pārtikas veikalā nebija pat vienreizējo cimdu.....pat sajutos ne visai omulīgi, kad vilku no savas somas mitrās salvetes un savu mazo dezinfekcijas līdzekli, lai varētu kaut durvis atvērt sevi neapdraudot....nesaprotu, kāpēc mani pārņēma šī sajūta, ka esmu cimperlīga dāmiņa? Mīļie cilvēki - saudzējam viens otru! LŪDZU!!!
29.03.2020.
Svētdiena. Snieg. Draugam dzimšanas diena. Savā draugu lokā esam vienojušies, ka būsim atbildīgi. Atbildīgi pret sevi, saviem vecākiem un bērniem, un galu galā pret sabiedrību. Bet draugam ir dzimšanas diena. Es esmu bagāta ar tādiem draugiem, kuri ir gadu desmitiem, un kuri tiešām ir ar vārdu DRAUGS! Labi, ka pulkstenis ir pagriezts stundu uz priekšu, vismaz kaimiņi nedomāja, kāpēc es 7 no rīta kaut kur braucu ar balonu pie rokas. Braucu. Jo tik ļoti gribās, lai draugs, atverot dzīvokļa durvis, saņem prieka dzirksti, jo uz durvju kliņķa esmu uzkarinājusi apsveikumu DZIMŠANAS DIENĀ!
30.03.2020.
Darbā viss tik kluss...nav tik pierastās bērnu čalas, ansambļu un deju kolektīvu mēģinājumu...arī skatītāju zāle tik vientuļa....paskatoties pa logu, liekās, ka šajā pilsētā neviena nav...Pamodos naktī un mani pārņēma sajūta, ka pat manas smadzenes ir apjukušas, jo nav šī radošā domāšanas procesa - scenāriju rakstīšanas, režiijas un scenogrāfijas veidošanas...Galvā pilnīgs tukšums, sāku pat domās atkārtot visus dzejoļus ko zinu, lai tikai dabūtu to sajūtu, ka galva strādā...Jau otro nedēļu tiram palīgtelpas, kurās gadiem sakrātas it kā vajadzīgas lietas, bet laikam ejot saproti, ka noteikti nekad neizmantosi.... Tāda dīvaina sajūta, it kā darbojies, bet dzīves saturs pazudis...Protams, ka kārtība arī ir jāievieš, ne pa velti vienmēr veci cilvēki ir teikuši - neturiet mājās neejošas lietas un vecus krāmus, bet par kādu cenu....bet vēl joprojām viss ir kluss...
31.03.2020.
Šodien nosacīti strādājam attālināti - katrs ejam savā mežā un lasām dažādus zarus, sūnas, ķērpjus un citus dabas materiālus, lai nedēļas garumā veidotu Lieldienu dekorācijas. Kādam varbūt šķitīs, ka tas ir lieki, bet man šķiet, ka šis ir veids kādā kaut nedaudz centīsimies iepriecināt līdzcilvēkus.Staigājot pa mežu aizmirstās visas nebūšanas, klausos putnu vīterošanā, strautu čalošanā, sūnu gurkstēšanā un staigājot pārņem reāls miers, pat negribās nākt ārā. Sastopos ar nedaudz mulsinošu situāciju, pa taku nāk pretī cilvēki un ieraugot pretimnācēju žigli apmetas riņķi un dodas uz citu pusi, tas šķiet kaut kā savādi - mēs baidāmies viens no otra...Tas liek atkal aizdomāties par notiekošo un atgriezties realitātē. Realitāte ir arī mana ģimene, kura gaida vakariņas. Lai neietu veikalā nākas atgriezties pie sen nedarītām lietām, kā piemēram - maizes cepšanas. Maize jau kārdinoši smaržo, bet domājot par vēl kādu kārumu nolemju izvārīt piena un dzērveņu ķīseļus. Ģimene pārsteigta, bet saldo noēd kāru muti, jo neatceras cik sen atpakaļ kaut ko tik gardu ir baudījuši.Un arī pašai prieks, jo tikai tagad tu apzinies cik daudz tiek savējiem atņemts skrienot vāveres ritenī...
01.04.2020.
Mūzikas un mākslas skolas vizuāli plastiskās mākslas nodaļa 8.martā, par godu sievietēm, mātēm, meitenēm, draudzenēm un ģimenēm, atklāja izstādi "Sieviete. Skaistums." Izstādes darbiem apmeklētājus bija jāiepriecina līdz 15.maijam - ģimenes dienai. No 13.marta straujās notikumu gūzmas, bērnu darbiņi vientulīgi stāvēja aiz aizslēgtām durvīm. Šodien nolēmu paskatīties, kā jūtas brīnišķīgās papīra princeses!!! Atverot durvis, radās sajūta, ka visas 25 lelles ir pagriezušās pret mani ar jautājumu - NU? Vai mums vēl ilgi jābūt vientuļām? Pieķēru sevi, ka gandrīz jau balsī sāku viņām atbildēt. Pat nobijos no sevis,...bet tas netraucēja katrai lellei noglāstīt plecu, kā mierinot, ka drīz, pavisam drīz, kāds atkal viņas aplūkos.
02.04.2020.
Plkst. 9.54 pasauli ieraudzīja maza meitenīte.Viņu mājās gaidīja 17.gadīga MĀSA un 12.gadīgs SĪKAIS. Vienmēr smējos, ka tie mani lielie bērni īsti nezin kādi ir viņu vārdi, jo līdz mazās piedzimšanai viņi vārdos viens otru nesauca. Tad sīkajam radās problēma, kad teicu - aizej pie māsas, viņš prasīja - kuras? Nācās vienoties, ka lielā māsa tā arī paliks Māsa, sīkais pats par sevi būs Sīkais, jo ir vienīgais puika, bet mazā māsa būs vienkārši PAULA. Paula, kurai šodien ir dzimšanas diena, laikā, kad uz skolu neviens neiet, līdz ar to izpaliek konfekšu dalīšana, izpaliek gaidīšanas laiks, kad klasē visi skaitīja minūtes 9.51, 9.52, 9.53, un 9.54 kliedza - urrā Paula - daudz laimes dzimšanas dienā!!! Izpaliek pūtēju orķestra apsveikuma tušas un mirklis, kad jubilārs kāpa uz skatuves un tika iecelts diriģenta kārtā un drīkstēja pats izvēlēties skaņdarbu, kuru nodiriģēt! Pietrūkst flautas skolotāja Mika šokolādes! Pietrūkst draudzeņu pārgājiena pa Siguldas skaistākajām vietām! Bet PIETIEK ģimenes mīlestības! Jo šovakar, negaidot brīvdienas, sabrauks visi,- māsa MADARA ar savu ģimeni, brālis RIČARDS ar savu ģimeni un protams es un Paulas tētis, MĒS, kuri sabučosim, samīļosim un uzmundrināsim mūsu mazulīti..... nē....nu jau jaunkundzi....mūsu acuraugu.....mazo māsu 14.tajā dzimšanas dienā! 14!!!
03.04.2020.
Šodien jācitē teiciens, ka cilvēka dzīve ir kā zebra - balta svītra, melna svītra....vakar bija baltā....šodien jāpieņem kārtējais lēmums ko darīt ar kolektīvu vadītājiem, ko darīt ar darbiniekiem, ko darīt pašai....tu pat īsti nezini ko teikt, jo mēs neviens neko nezinām....gribās vakarā aizmigt un no rīta pamosties iepriekšējā pasaulē.... pēc ilgām un garām pārrunām, diskusijām, dusmu uzplūdiem, asarām un bezspēcības, nolemjam izmantot atvaļinājumus....jo vēl joprojām ceram, ka drīz, pavisam DRĪZ būs labi....Galvā sajūta, ka kāds būtu pie ausīm pielicis hēlija balonu pūšamo aparātu un uzpūtis trīsreiz lielāku....saprotu, ka šo sajūtu uz māju nedrīkst vest.... ejam un stādam PUĶES! Tas trakais vējš kas ir ārā, liekās kā glābējs - izpurina visas negācijas. Rokas salst, mute un acis pilnas ar smiltīm, bet puķu kastes ir FANTASTISKAS! Tagad es varu braukt mājās.....
04.04.2020.
Tik dzestri spirdzinošs rīts. Kamēr ļaudis nav modušies,ejam gar Gauju un elpojam dabu.Tik daudzas meža puķītes jau uzziedējušas - vizbulītes, gan zilās, gan baltās, zeltstarītes, vanagactiņas un ļoti saulainās vietās pat daži meža ceriņu ziediņi jau izsprāguši. Rīta dzestrumā var labi saskatīt, cik izteiksmīgus tīklus zirnekļi saauduši. Jau tā klusajā vietā šoreiz klusums liekās vēl dziļāks. Upe lēni plūst, šur tur kāda zivs uzmet gaisa burbuli, vienīgi vakardienas vēja nopūstie zari krakšķ zem kājām. Pēkšņi sabīstos, jo īsti nesaprotu, ko tas suns sēž ūdeni un nekustās, un īsti nesaprotu kā viņš šeit vispār nokļuvis. Pienākot tuvāk sanāca smiekli pašai par sevi, jo tas ir KOKS! Meita gan teica, ka izskatās pēc lielas vardes no pasakām, bet es viņu nosaucu par vietējo Nesiju! Tik reāli dabīgi. Cilvēks pats ir dīvaina būtne, jo cilvēkam reizēm vajag tik maz, lai būtu prieks visai dienai!
05.04.2020.
Pūpolsvētdiena. Ar pūpolīšiem ģimene tiek iepērta. Draugi sūta sveicienus, bet domas kavējas pie nesen lasītā. Daudzi ezotēriķi, ekstrasensi un ticīgie cilvēki ir izteikuši domu, ka tieši 5.aprīlis ir diena, kad daudz kas pasaulē mainīsies, un par to ir jālūdzas, jādomā labas domas, un jāsūta Dievam. Atkal jāpiemin mana vecmāmiņa, kura nākusi no Latgales, agri zaudējusi savu tēti, tad mammu un palikusi viena ar 3 brāļiem, mētāta no viena radinieka pie otra, mainījusi vienu dzīvesvietu pret otru, jo 30ajos gados neviens mazus bērnus nevēlējās pieņemt. Bet viņa izauga par ļoti stipru sievieti Es vienmēr atcerēšos viņas teikto - katrs cilvēks iekšēji tic Dievam, bet viens iet baznīcā, bet otrs lūdzās pie sevis, mājās, un ne jau brīžu skaits, cik reizes esi bijis baznīcā ir noteicošais cilvēka ticībai, bet tava sirdsbalss. Arī mana ģimene baznīcu apmeklē vienu reizi gadā - Ziemassvētkos, vai tajos brīžos, kad ir pavisam pavisam grūti, lai aizdedzinātu svecīti par kādu tuvinieku, bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs neticam un nelūdzam. Šodien pa galvu maļas tikai viena doma - mīļo Dieviņ! Palīdzi! Cilvēki tik ļoti sāk atsvešināties, it kā vēl kaut ko viens otram uzraksta, it kā vēl piezvana, bet sarunas grozās tikai ap un par pašreizējo notikumu. Un tas sāk nogurdināt, īsti vairs negribās celt klausuli, jo tu nevari padalīties: kādu koncertu dzirdēji, vai teātri redzēji, tev negribās iet pēc jaunākā žurnāla, jo tu baidies no apkārtējiem. Tā tam nevajadzētu būt. Es arī gribu noticēt, ka viss mainīsies uz labu un arī lūdzu Dieviņam - PALĪDZI!
06.04.2020.
Šī diena ir sākusies lieliski - saulīte silda, vējš ir rimies un putni čivina kā apreibuši. Tā vien gribās, mašīnā braucot uz darbu, dungot vakar dzirdēto dziesmu -
lai tas taurenis pa ziedu pļavu lido
lai tā bite saldu medutiņu sūc
es tev varu visu zemeslodi iedot
tikai tev ir mani mīļi, mīļi jāpalūdz...
un to arī daru, ne tikai dungoju, bet dziedu pilnā balsī, jo tam man ir atvēlētas 20 braukšanas minūtes...darbā ierodos lieliskā garastāvoklī, jo šodien ārā liksim Lieldienu dekorus. Iekšēji neliels nemiers ir, kā šo manu ideju uztvers apkārtējie, bet man tik ļoti gribējās sasiet dažādu zaru slotas, uzsiet bunti uz gara kāta un iekārt zaros dekoratīvās olas, rezultātā iznāca kaut kas līdzīgs "raganu slotām", bet kaut kā jau tas sliktais ir jādabū prom... Pēcpusdienā viss bija salikts un man par lielu prieku, ļaudis jau sāka pie manām slotām fotografēt savus bērnus, fotografēties paši un izteikt prieku. Vienmēr jau būs kāds, kuram būs atšķirīgs viedoklis, bet es par to šodien nedomāšu. Es kā Skārleta O Hāra no "Vējiem līdzi" teikšu droši - Par to es domāšu rīt!!!
07.04.2020.
Šodien atmiņā uzausa pretrunīgi vērtētā rakstnieka Viļa Lāča romāna "Cilvēki maskās" citāti. Sameklēju starp visiem zili balti svītrainajiem kopotu rakstu sējumiem īsto un šķirstot mēģināju atrast tos, kurus atcerējos.Nebiju šo romānu lasījusi kādus 30.gadus, bet šķirstot lapas un redzot uzrakstīto, radās sajūta, ka to esmu lasījusi nesen un kas ir pats dīvainākais, ka 1935.gadā uzrakstītais tik ļoti līdzinās šodienas notikumu atspoguļojumam.....
"......katra vajadzība ir izsalkums, tikai sava veida. Mūsu miesa un prāts ir vienmēr badā. Mēs to varam nosaukt dažādos skaistos vārdos, bet saturs tas pats - Vajadzība. Traks ir tas, kas dzenas pēc tā, kā viņam nevajag..."
Tāpat kā mēs... visu laiku pēc kaut kā dzenamies....dzīve savus apgriezienus bija uzņēmusi pārāk strauji, un mēs visi tajā griezāmies kā vāveres ritenī...
Un tad izlasīju citātu par sevi......par sevi un tūkstošiem citu kultūras cilvēku, radošo darboņu un mākslinieku -
"Kas gan vēl vairāk var nomākt mākslinieku kā piespiesta bezdarbība! Visa viņas būtne alka darba, jo lielāka un grūtāka - jo vairāk. Ko gan tad līdzēja spēks, gara dāvanas un darba prieks, ja rokas bija sasaistītas....."
Te laikam beigšu šodienas pārdomu.... Gribējās uzrakstīt vēl četrus citātus, bet vēlreiz tos pārlasot sapratu, ka tie ir pārlieku drūmi....
08.04.2020.
Mana skolniece jau apradusi ar jauno mācīšanās sistēmu, lai gan ik pa brīdim tomēr izskan frāze, ka ir daudz grūtāk. Jaunieši bija pieraduši, ka stundās vienmēr varēja nesaprotamo pārjautāt, gan skolotājam, gan klasesbiedriem un starpbrīdī pārrunāt ar citiem septītklasniekiem, bet tagad atliek paļauties uz saviem spēkiem. Bērni, no vienas puses, kļūst daudz patstāvīgāki, bet no otras puses ir jūtams, ka viņiem trūkst savu klases biedru. Manai meitai ļoti patīk zīmēt, jau no mazām dienām viņa vienmēr ir lūgusi, ka dzimšanas un vārda dienās dāvanā grib saņemt krāsas, otas un zīmēšanas papīru. Kad Paulai bija jāizvēlas starp mūziku un mākslu, viņa izvēlējās mūziku. Mūsu draugi vienmēr ir teikuši, ka Paulai sava dzīve ir jāsaista ar mākslu, jo katrs no viniem dāvanā ir saņēmušu kādu Paulas zīmējumu, gleznojumu vai grafiku. Esmu novērojusi, ka paši skaistākie un interesantākie darbi top brīžos, kas bērnam ir kāds kreņķis, vai ārā ir slikts laiks, vai viņa ir sadusmojusies uz visu pasauli. Nekas netop, kad tiek lūgts, viņa nespēj uzzīmēt uz pasūtījumu. Īpaši radošs ir tieši šis laiks, kad Paula netiek uz skolu, pēc skolas darbu pabeigšanas, vienmēr tiek paņemts zīmēšanas papīrs un kaut kas tiek zīmēts. Šodien ir tikai trešdiena, bet ir uzzīmēti jau 4 darbi. Tas, ko ieraudzīju tikko, mani ārkārtīgi pārsteidza. Mēs abas vakar vakarā likām sejas maskas un viena par otru iesmējām, šodien, tas tika uzzīmēts... Šo darbu var vērtēt divējādi - gan kosmētikā lietojamā sejas maska, gan maska pasaulē notiekošajam...Esmu patīkami pārsteigta, priecīga un lepna par savu mākslinieci! Šī diena ir izdevusies!
09.04.2020.
Šodien pienākusi tā diena, kad tomēr ir jāiet atvaļinājumā... Atvaļinājumā nolēmām iet viss kolektīvs kopā, lai kopā atgrieztos, un mestos ar vēl lielāku joni savos darbos.
Nekad neesmu ņēmusi atvaļinājumu tāpat vien... vienmēr ir bijis saplānots kāds brauciens, vai veselības nostiprināšanas kūre, vai kāds svarīgs darbiņš pie mājas, bet šodien ir tāda dīvaina sajūta - atvaļinājums tikai tāpēc, ka tā ir nolēmis no manis neatkarīgs gadījums....
Un pie visa tā ...ārā līst....ir drēgns un nemīlīgs...pērnās lapas paliks šodien nesagrābtas un kurmju rakumi nenolīdzināti. Šogad biju nolēmusi savas palodzes neapkrāmēt ar tomātu, gurķu un citu stādu kastītēm, jo likās, ka to visu nopirkšu tirgū. Bet tam, kurš lūkojas uz mums no augšas, ir savi plāni, viņš ir nolēmis, ka liks mums visiem tomēr darboties pašiem. Sameklēju savu dārzeņu sēklu maisu un sāku domāt, ko un cik sēt, lai rudenī varētu baudīt savu ražu. Atradu veselu lērumu kastes, nepilnas stundas darbs un palodzes atkal nokrāmētas ar stādu kastēm!
Kamēr darbojos ar sēklām arī lietus ir mitējies, varu doties uz siltumnīcu un iesēt dilles, salātus, rukolu un redīsus. Ieejot siltumnīcā sasmējos, jo salāti jau mani gaidīja, sasējušies no rudens: sačubināju, salēju un ceru, ka pēc nedēļas jau varēs baudīt.
Pirmā atvaļinājuma diena pavadīta darbīgi un jācer, ka arī auglīgi!
10.04.2020.
Lielā piektdiena! Šodien sanāca kā vienmēr - pa priekšu dara, tad domā. Lielā piektdiena tiek dēvēta arī par Melno piektdienu vai Svēto piektdienu. Šai dienai īpaši raksturīgs klusums un gavēšana.
Lielā piektdiena – visstingrākā diena, kad jāievēro ir visi likumi un paražas, pat tiem cilvēkiem kuri ir neticīgi. Šodien ir jābūt mierīgam un labā noskaņojumā.
Izgājām ar meitu pastaigāties, jo esam gan mierīgas, gan labā noskaņojumā, esam padarījušas dažādus mazos mājas darbiņus un jāiet izvēdināt galva. Atnākot mājās nolēmu tomēr vēlreiz atsvaidzināt atmiņu un palasīt ko drīkst un ko nedrīkst darīt Lielajā piektdienā. Ak vai - esmu sadarījusi arī lietas, ko šodien nedrīkstēja....
Ātri aizvēru datorā lapu par ticējumiem ko nedrīkst, atvērtu to, kur rakstīts ko drīkst, un centos sev ieskaidrot, ka, ja es tagad izdarīšu visu to, ko drīkst, tad būs neizšķirts - ne labs, ne slikts.
Pieķēros ticējumam, ka Lielajā piektdienā jāmeklē drēbes svētkiem, laba šūpoļu vieta, jāizdara priekšdarbi Lieldienu mājas rotāšanai un ēdienu gatavošanai, jāapēd mārrutki, jāsalasa skaidas un ābelē jāsakarina vilnas dzijas kamoliņi - to visu izdarīju godam!
Bet kas tev deva - verot ciet datoru, izleca sulīgs teikums - Lielā piektdiena ir burvju un raganu diena! Nu tad, lai pilnībā sevi un savus mīļos pasargātu, sasēju pati raganu slotas un sapucēju pagalmu, lai mošķi sapinās un netiek klāt, vai arī ja grib, lai lido prom!!!
11.04.2020.
Dzīves ritms, diennakts ritms, sajūtu ritms....viss ir sajucis. Parasti guļu 4 vai 5 stundas, tā gadiem esmu pieradusi. Ar prātu saprotu, ka nav pareizi, bet citādāk nekādi nesanāk. Kā jau radošam cilvēkam tās labākās domas rodas tieši naktī, klusumā un mierā. Vīrs vienmēr smejas, ka visās malās stāv papīrs un pildspalva, jo ja naktī mani apciemo "mūza" un pasviež idejas, un ja es tās tūlīt nepierakstu, tad no rīta neko no tā visa nav iespējams atcerēties. Kādam varbūt liekās, ka ir taču dators un telefons, kur pierakstīt, bet negribās trokšņot un pamodināt savējos, uzskribelēju galveno domu uz papīra un no rīta viss ir pilnībā skaidrs. Gadās arī, ka braucot pie stūres kaut kas labs iešaujas prātā, tad gan ierunāju telefonā balss ziņu.
Tāds garš ievads sanāca, bet šodienas sajūta nebija par "mūzu".. . Sajūta bija par dzīves ritmu....Aizmigu mazu brīdi pirms pusnakts. Neaizvēru žalūziju, jo man ļoti patīk no rīta vērot, kā aust saule. Aizmirsu ka vēl joprojām ir pilnmēness. Pamodos naktī pēc vieniem ar tādu sajūtu, ka esmu pilnīgi izgulējusies un, ka kāds mani vēro... Vēroja ar.... Pilnmēness...Tālākais bija kā kādā trillerī... piecēlos no gultas, uzvilku mēteli un izgāju uz terases, apsēdos savā zaru krēslā un minūtes 20 raudzījos, kā mēness spēlējas ar mākoņiem... Tas bija fascinējoši....!!!! Vienu brīdi gan padomāju, ja kāds mani ieraudzītu, noteikti nodomātu, ka vairs nav īsti gaiši....Bet tas bija tā vērts! Neviena doma, neviena sajūta, tikai acis vēroja debesis.
Tā sākās mana sestdiena!
12.04.2020.
Lielā diena ir klāt! Pļavā salasītas krāsainas puķītes: zilas, baltas, dzeltenas, sarkanas un raibas, saplūktas dažnedažādas zaļas lapas, sakrātas sarkanas, brūnas un dzeltenas sīpolu mizas, kā arī nolobītas lillīgi baltās ķiploku mizas...... olas ir nokrāsotas, jo tā jādara, bet viss šodien ir PELĒKS.... PatI daba šodien raud, raud par visu - gan par pagātni, gan par to,kas notiek šobrīd un par nezināmo nākotni. Esam izspēlējuši olu "kaujas" , esam izšūpojušies, bērni ir atraduši Lieldieņu zaķa noslēptos kārumus', bet viss ir PELĒKS........ ir pazudušas krāsas. Tu jau vari izlikties, ka viss ir aptuvenā kārtībā, bet nav gan. Ir bezgala bail... Bail kādu pazaudēt.... Bail no tā, kādi mēs kļūstam....Bail no tā, ka viss ir PELĒKS!!!!!
13.04.2020.
Fantastiski garīgi bagātināta diena! Saule mijas ar mākoņiem, lietus ar krusu, ir iekurināts kamīns, kājās uzvilktas siltas zeķes un esmu ieritinājusies klubkrēslā, lai noskatītos kādu filmu. Mana izvēle apstājās pie filmas "Pirms atkal tiksimies"......filmas, kuru noskatījos vienā elpas vilcienā..... filmas, kuras emocionālā stīga, kura tika uzvilkta pirmajās minūtēs, neatlaidās nevienu brīdi.....filmas, kuras galvenā patiesība ir IZVĒLE..... filmas, kura lika birt asarām un līdzpārdzīvot.......filmas par dziļi dvēselisku mīlestību.....
Tagad noteikti vēlēšos sameklēt arī grāmatu, jo šādai grāmatai IR jābūt manā grāmatplauktā!
Dienas vidū pastaiga, dīvaino gubu mākoņu vērošana, pavasara spirgtā gaisa elpošana un domāšana.... domāšana par redzēto filmu, to vienkārši nav iespējams aizmirst.....
Vakarā...vakarā brīnišķīgs Maestro koncerts Latvijas radio 3. Tik sirdi sildošas melodijas no Dailes teātra izrādēm un mūzikliem. Samtainā Maestro balss un Gundas Vaivodes stāsti. Un atkal ik pa brīdim kaklā sažņaudzas kamols, jo klausoties melodiju, gara acīm redzi izrādi un dzirdi aktieri, kurš to ir dziedājis. Tik laba sajūta, Dvēsele dzied!
Šīs dienas vārds ir IZVĒLE, jo arī es varēju skatīties citu filmu, varēju neiet ārā un varēju neklausīties tiešsaistes koncertu, bet es izvēlējos to darīt! Un par savu šīs dienas izvēli esmu ļoti laimīga!
14.04.2020.
Šodien, savā atvaļinājumā, tiku izsaukta uz darbu. Gribēju rakstīt par tikšanās prieku ieraugot kolēģus, bet .... tas nebūtu visai patiesi, jo cilvēki kuriem esmu lūgusi palīdzēt kādas problēmas risināšana to pat nav pacentušies darīt. Tev atkal un atkal ir jācīnās, jāpierāda, jāaizstāv, jāprezentē sava vīzija vienai. Tomēr visā šajā jezgā tomēr ir kolēģi, kuri saprot un iedod pozitīvo lādiņu. Paldies viņiem par to. Visam piedevām ārā ir sākusies ziema. Tu mēģini būt stipra, mēģini sevi uzmundrināt, mēģini lasīt, skatīties un klausīties kaut cik pozitīvas lietas, bet pa galvu visu laiku šaudās NEZIŅA. Tik ļoti žēl cilvēku, kuri palikuši bez iztikas līdzekļiem, bez darba.... cilvēku, kuri paši vairs ar sevi netiek galā... cilvēku, kuru bērni dala maizes doniņu.... Kā šādā brīdī var likties, ka tava problēma darbā vispār ir problēma? Tādā brīdī tu saproti, ka ar tevi viss ir pilnīgā kārtībā. Viss. Tev ir jumts virs galvas, silta māja, paēduši bērni un abiem ar vīru ir darbs. Pārējais ir pilnīgi mazsvarīgs, ir tikai jāspēj sevī saglabāt spēku nepadoties depresijai. Viss reiz būs galā. Mani tikai ļoti baida šis teikums - kad viss beigsies, mēs būsim citādāki. Es negribu būt citādāka!!!!! Es gribu tāpat kā agrāk būt laba kolēģe, laba darbiniece, laba draudzene, laba sieva, laba mamma un laba ome. Es gribu tāpat kā līdz šim visus iepriecināt ar kvalitatīviem pasākumiem, gribu turpināt uzburt svētkus, gribu pārsteigt draugus ar saviem kulinārijas šedevriem un gribu turpināt sevi nesavtīgi atdot ģimenei.
Tieši tāpēc es šo pēcpusdien uzbūru kārtējo kulināro "brīnumu", lai būtu jauka - smiekliem un prieka pilna diena!
15.04.2020.
Lai paši sevi nodarbinātu un iepriecinātu, nopirkām pasaules karti ar skrāpējamām valstu teritorijām un valstu karogiem. Katru gadu mēs kopā ar draugu ģimeni dodamies tālākā izbraucienā, šogad tas izpaliks.... Kā jau daudzi, arī mēs, rūpīgi gatavojāmies braucienam. Vienmēr savā ceļojumā dodamies ar busiņu. Savus braucienus plānojam tā, lai interesanti būtu mūsu bērniem, lai viņi apskatītu pēc iespējas vairāk. Rūpīgi gatavojam katras valsts vēsturisko apskatu, tuvojoties kādai valstij iepazīstinām viņus ar tagadējo valsts stāvokli, izaugsmi, politisko aspektu, kultūras aktivitātēm un iedzīvotājiem. Mūsu sagatavotie stāsti vienmēr iepriecina mūsu pusaudžus, un atgriežoties skolā, viņi ar lepnumu stāsta par piedzīvoto. Šogad esam pazaudējuši savas ceļojuma iemaksas, jo šķita, ka mēs katru mēnesi varētu samaksāt par kādu viesnīcu un muzeju, lai brauciena laikā varam domāt tikai par ēšanu un degvielu. Bērniem ir lielāks kreņķis nekā mums. Saviem draugiem vienmēr dāvinām katras valsts karti un aprakstus, lai bērni paši izdomā, kas viņiem būtu saistošs. Vienmēr ir sajūta, ka viņi daudz vairāk plāno nekā mēs pieaugušie. Mēs vienkārši iekāpjam auto un dodamies....Un tieši tāpēc, ka šogad visticamāk nekas nesanāks, mēs nopirkām pasaules karti....Veselu stundu bērns bija aizņemts skrāpējot valstis un valstu karogus, un ar lepnumu, ka ir bijusi tik daudzās valstīs, karti piesprauda sev virs gultas! Tik niecīgs pirkums, bet tik liels prieks un milzīgas emocijas!!!
16.04.2020.
Vētra. Vētra aiz loga un vētra galvā. Vakar izlasīju teicienu:"Ne visas vētras nāk izjaukt Tavu dzīvi. Dažas nāk, lai izmainītu Tavu ceļu". Kaut kā viss secīgi saslēdzas. Tā galva vētrai neļauj plosīties, turas pretī. Bet tad tu it kā nejauši izlasi teicienu..... tad otrā rītā pamosties un vētra aiz loga..... tad beidzot saproti, ka tās ir norādes. Ir jāļauj vētrai kārtīgi izplosīties tavā galvā tā, lai tā pašķirsta apziņas apcirkņus, lai izvēdina smadzeņu krokas un izpurina nevajadzīgo drazu.
Vētra nāk
Un vētra gavilē!
17.04.2020.
Šodien e pastā saņēmu pacilājošu vēstuli no LFK Autobiogrāfiju krājums par to, ka pirms mēneša, kopā ar Punctum tika aizsākta iniciatīva "Pandēmijas dienasgrāmata", aicinot rakstīt dienasgrāmatu par šo laiku un dalīties ar savām domām un ikdienas notikumiem. Vēstules noslēgumā tika uzrakstīti viedi vārdi - Regulāra dienasgrāmatas rakstīšana nav vienkārša lieta. To zinām!
Ar savām pārdomām un sajūtām pieslēdzos 27.martā, un tiešām – ir dienas, kad tu vari rakstīt un rakstīt, bet ir dienas, kad īsti nesaproti, kas ir kārtējās dienas labais vai ne tik labais notikums. Reizēm gribās izkliegt visu negatīvo no sevis, reizēm liekās, ka tas kā tu jūties taču nevienu neinteresē, reizēm domā, ka tavs optimisms un smiekli šinī brīdī ir nepiemēroti, un tā tu pats sapinies savās ikdienas sajūtās. Bet visu šo laiku apbrīnoju Ilzi Ļaksu-Timinsku, vienu no Autobiogrāfiju krājuma veidotājām, par pacietību lasīt mūsu izmisumu, sāpes, prieku, sajūsmu, dzeju, prozu, un pārējās vārsmas! Tas noteikti nav viegli – lasīt CILVĒKU! Brīžiem viņš saplīsis kā stikla lauska, brīžiem dzirkstošs kā šampānietis, brīžiem glumš kā gliemezis vai sprāgstošs kā pūpēdis, bet principā ir saliekams kā puzle. Katrs kauliņš ar savu garšu, smaržu un veidolu.J a kāds kauliņš trūkst, tu esi nepilnīgs, ja paliek pāri arī nav īsti pareizi, bet kā dabūt precīzu pilnskanīgu bildi? Jādzīvo, jāstrādā, jābūt pašam. Jābūt CILVĒKAM!
18.04.2020.
50! Tāds stabils skaitlis! Manam vīram! Šo dienu jau sen lolojām. Bijām saplānojuši būt kopā ar saviem tuvākajiem, tādā mazā kompānijā, ar cilvēkiem, kuri patiešām ir SAVĒJIE. Pat pasākuma nosaukums bija vilinošs - "Iebrist jasmīnos". Jau vakar jutu, ka vīrs paliek aizvien dīvaināks - šāds cipars taču ir tikai reizi mūžā! Mājas apstākļos vienīgais, kas atliek, ir līmēt, griezt, veidot, pucēt un dekorēt. Sataisījām no papīra krāsainas 50 kaklasaites un sakarinājām krustu šķērsu pa viesistabu. Kā bērnībā izgriezu no papīra lielus krāsainus burtus "Daudz laimes 50". Meita uzcepa 50 mazītiņas kūciņas, Nopirkām smieklīgās kartona cepurītes un krāsainos salmiņus sulas malkošanai, izskatījās kā "padomijā", bet mēs taču esam tā laika paaudze, neliela atcere nav par skādi.... Bet man bija sajūta, ka vīrs tikai izlikās priecīgs..... Uztaisījām viesu sienu, lai malkojot konjaku var saskandināt ar "viesiem", vismaz kāda kopābūšanas sajūta..... Draugi zvana, sūta video sveicienus, raksta...it kā aizmirsts neesi. Esi ar visiem, bet tomēr viens! Bet tās svecītes tomēr būs! Visas 50!
19.04.2020.
Aust superīgs rīts pēc vīra 50! Necerēti daudz virtuālo sveicienu! Mēģinām pateikt visiem PALDIES! Paldies par kopābūšanu, par satikšanos un par esību. Mēs esam tik cik mēs esam. Daži pārīši bet forši pārīši.......mēs - tie kas gadu desmitiem esam kopā! Slēpjamies, baidāmie un slapstāmies ... Sajūtam savu kopā būšanu staigājot pa apkārtni. Staigājam ar distanci. Muļķīgi. .... mēs esam kopā 20.gadus bet baidāmies,,,mēs esam forši un draudzīgi...mēs esam sirsnīgi...Kā var tik drausmīgi iebiedēt ...! Bet mēs malkojam šampānieti.... mēs ēdam pašceptas picas... mēs 4! mēs 4! zinot ka varam uzticēties! mēs ticam....viens otram....ticam...
20.04.2020.
Šī diena ir pavisam interesanta. Mājās nav elektrības. Ja nav elektrības nevar iekurināt krāsni, nevar laist no krāna ūdeni, nevari gatavot ēst, nevar....... .nevar...nevar.....Sāc jau nogurt no šī vārda - nevar. Šodien saņēmām arī no mūzikas skolas rīkojumu, ka skolas beigšanas eksāmens jākārto attālināti....liekās kaut kā absurdi. Bērni pa veikaliem staigāt drīkst, bet stāvēt uz tukšas skolas skatuves nedrīkst. Ir taču ļoti liela atšķirība vai tu spēlē skolas beigšanas eksāmenu labā akustiskā zālē ar koncertmeistaru vai savā istabā, kur akustikas nav vispār ar telefonā ierakstītu pavadījumu. Tiem, kuri vēlas stāties mūzikas vidusskolās, šī atzīme un sniegums ir ļoti svarīgi. Bet šī atkal ir .tā lieta, ko mēs nevaram ietekmēt. Šovakar notika flautas video spēlēšana, tu redzi cik ļoti tavs bērns ir izsists no sliedēm, bet arī te tu nevari neko palīdzēt. Nevari...nevari...nevari!
Bet skan skaisti!
21.04.2020.
Īsti pavasarīgi saulaini silta diena. Beidzot ar prieku varu ņemt rokās grābekli un grābt pērnās lapas, varu apgriezt sausos zarus, rakt dobes un stādīt puķes. Puse dienas paiet nemanot, Strādājot dārzā pilnīgi viss aizmirstās, ir tik labi sajust zemi saujās un to, kā pirksti irdina un ravē. Tas notiek automātiski - roc, ravē, irdini, stādi, apber un aplej. Pēc četru stundu darba, ar baudu paņemu kafiju un apstaigāju dārzu, padarīto var labi redzēt. Pašai gribās sevi paslavēt. Ja jau pucē, tad pucē, dodos uz stādaudzētavu pēc atraitnītēm. Nu arī puķu podi tiek piestādīti. Prieks! Tikai tas kurmis palaidnis, atkal dara blēņas, rok tur, kur to galīgi nevajadzētu.Lai gan no otras puses var kurmim teikt paldies, jo tā zeme, kuru viņš uzceļ ir mīksta un irdena, labi noder puķu podiem. Tagad pilnīgi jebkuram gribās teikt PALDIES, kaut arī tas ir tikai kurmis.
22.04.2020.
Urrā! Velosezona ir atklāta! Velosipēds nomazgāts, riepas uzpumpētas, zvaniņš pielikts, tehniskā apkope veikta lieliski. Kāpjam saviem bērīšiem mugurā un prom pa vientuļajām ieliņām. Sajūta superīga - vējš plivina matus, elpu aizrauj dabas smaržas, ātrums uzņemts arī ne pa jokam. Tāda riktīga brīva putna sajūta. Iebraucām sev vien zināmā meža ielokā, atradām kritušus kokus uz kuriem apsēsties, ieslēdzām telefonā tiešsaisti no koncertzāles "Baltais Flīģelis", un klusumā, priežu un egļu ieskauti izbaudījām pianista un komponista Edgara Cīruļa solokoncertu "Samsāra". Koncerta baudīšana šādā vietā un šādā veidā radīja kosmiskas sajūtas - tu skaties debesīs, redzi kā vējš šūpo koku galotnes, mazie kukainīši čabina zāli, ik pa brīdim dzenis paklauvē pa koka stumbru, un visam pa vidu tu, kurš bauda brīnišķīgu klaviermūziku.
29.10.2020.
Īsti neesmu pārliecināta vai ir ko teikt... kultūra ir nolikta uz lielās rokas bremzes....mēģinājumi visu tvert ar pozitīvu noti pamazām sāk izsīkt...būdama likumpaklausīga pilsone cītīgi pildu valdības norādījumus, bet nespēju izrādē, koncertā vai izstādē sēdēt ar masku, jo man fiziski nav ar ko elpot un uztvert ar humoru to nespēju, man tas šķiet pazemojoši....tūlīt sāksim arī pa tumsu lavīties viens pie otra, lai apsveiktu dzimšanas dienā vai vienkārši padzert ar draudzeni kafiju...mēs aizliedzam elementāru socializēšanos, bet turīgākiem cilvēkiem atļaujam turpināt lidot uz siltām zemēm, jo viņi tāpat nestrādā un var taču sēdēt karantīnā atgriežoties....žēl draugu, kuriem pieder deju studijas, žēl bērnu kuriem liegts dejot un muzicēt, žēl sevis, jo jāimitē strādāšana.... labums jau ir - kultūras nams spīd un laistās...žēl sava mazā bērna, kuram it tā saucamā "kompetenču izglītība" un vēl attālināti. Nekad nesapratīšu, ko bērns mācoties padziļinātās matemātikas un informātikas klasē spēj pats izdomāt, kas tajā uzdevumā domāts.... saprotu, ka bērniem ir jāmāca domāt, bet nepaskaidrojot jauno vielu likt risināt uzdevumus ir ne visai pareizi, jo par to tiek ielikt a atzīme - 2 vai 3, līdz ar to bērns, kurš vienmēr ir saņēmis zelta liecību ir depresijā... un turpinās nepaskaidrošana jo ir taču kompetences...ko saprot saprot, ko nē nē....mani vecākie bērni ir ļoti labi pabeiguši skolas, strādā labus darbus, bet par jaunāko sāku uztraukties....... nesarotu kur veidojās statistika, ka visi apmierināti ar tālmācību, man ir pietiekoši daudz draugu, kuru bērni tieši tāpat mokās, dusmojās, pārdzīvo....mums tiešām nevajag izglītotus un VESELUS jauniešus? Es pavasarī jau piedzīvoju bērna depresiju, būs atkal...bet katra reize kļūst smagāka.... man arī sākt trūkt spēka atbalstīt, jo nezinu pati savu nākotni....Redzu kā cilvēki izturas pret tiem, kuri saslimuši ar šo gadsimta slimību - neiecietīgi, pārmetoši, uzbrūkoši....
bet....sestdien bija brīnišķīgs pārsteigums, stāvot veikalā pie kases pēkšņi izdzirdēju kādu sakām - cik labi, ka tevi var pazīt pēc tavām acīm.... tas bija mans deju biedrs, kuru kādu laiku nebiju satikusi un vēl šādi, kad visi esam zem maskām... sajutos labi - mani pazīst pēc acīm!!!!!! No šī brīža sāku vērot cilvēku acis... un man tapa ieraksts FB
Kāds draugs man reiz teica - Tikai migla, ceļš un tavas ACIS vēja stiklā....
Nekad nedomāju, ka ieraudzīšu tik daudz dažādas un skaistas acis -
zilas, brūnas, priecīgas, skumjas, dzintara un konjaka....
