#LFK Ak 166, 78

Nosaukums
Santa Jankovska. 31.03.2020.–23.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
78
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
23.04.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
31.03.2020 - 23.04.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

31.03.2020. Tīros matos vieglas domas!

plkst. 21:18 (bērns beidzot guļ)

Ir jau divas nedēļas kopš man sākās pirmsdzemdību atvaļinājums un beidzās darbs ar cilvēkiem. Apgrūtina ne tikai strauji augošais vēders (svars), bet arī tas, ka visu laiku jāatrodas mājās un jāskrien pakaļ savam nu jau gandrīz divus gadus vecajam pirmdzimtajam. Kur tik aktīvs puika? Ak jā, pareizi, es tak pati atrodos nemitīgā kustībā. Pareizāk būtu teikt pagātnes formā – atrados. Nu dzīves ritms ir kļuvis krietni vien rimtāks. Varbūt labi vien ir. Var pārkārtot ne tikai drēbju skapi un trauku plauktus, bet arī domas, vērtības un sajūtas. Kāpēc es jūtos tā kā es jūtos šajā piespiedu stāvoklī. Un es nerunāju par savu astotā mēneša grūtniecību, bet gan šo pandēmiju!
Laika izjūta ir mainījusies. Dienas ir saplūdušas kopā, vienīgais par pareizu laiku atgādina LR1 katras stundas sākuma īsās ziņas. Ir izveidojies konkrēts dienas ritms, kurš sāk jau nogurdināt. Labi, ka dzīvojam laukos un katru dienu var apstaigāt citu koku un nopētīt citu takas stūri. Labi, ka daba mostas un vari ar lineālu sekot līdzi pumpuru attīstībai un gaidīt, kad nu būs lielais pavasara sprādziens.
Un atkal jāskrien bērnam pakaļ, jo laikam iet ir par garlaicīgu mazajam cilvēkam, kurš tikai pirms pus gada ir iemācījies spert savus pirmos soļus. Labi, ka esmu jau laikus sagādājusi liekus plāksteru, pārsēju un dezinfekcijas līdzekļu krājumus.
Ja es būtu sākusi rakstīt pirms divām stundām, tad man tikai gribētos sūdzēties un vaimanāt cik viss ir slikti un kāda es esmu nabadzīte, ka netieku strādāt, uz kino vai kafejnīcu ar draudzenēm paklačoties. Bet izmazgāti mati dara brīnumus. Bērns guļ, vīrs ar dikti nekaitina, mazais vēderā patīkami spārdās un es zinu, ka pasaule palēnām kļūst labāka. Sargāsim sevi un citus. Iespējams drīz uzrakstīšu vēl kaut ko. ;)
Tīri mati – vieglas domas.

05.04.2020.

plkst.21:04.(bērns guļ un vīrs paēdis)
Kultūras darbiniekiem viss apstājies un neviens nevar pateikt, kad mūsu darbība, un līdz ar to arī ienākumi, atgriezīsies.
Plāns B – audzēt ķiplokus un pupas! Ķiploki imunitātei, pupas proteīnam – un cilvēks kļūst neuzvarams. Bet nopietni, šī diena pagāja interneta dzīlēs meklējot labākos/vienkāršākos veidus kā izaudzēt labu ķiploku ražu. Es paļaušos uz Ruth Stouth metodi – mazāk darba un man liekas, ka arī stilīgāk, ja nav daudz laika jāpavada draudzējoties ar kapli un lāpstu. Metode paredz slinko dārzniecību, audzējot sienā, noklājot zemi ar mulču un pielietojot maksimāli maz pūļu, cik vien iespējams. “Tas man der” – nodomāja pilsētniece un mazliet no domas sabudinājās.
Tagad vēl jāizplāno vieta dārzā, kur dabūt bioloģisko ķiploku sēklu un kā visu dabūt līdz pircējiem, saglabājot 2m distanci. Labi, ka tagad uz katra stūra pieejami pakomāti.
Rīt urbšos cauri pupiņu audzēšanas noslēpumiem.

23.04.2020.

plkst.21:20 – enerģijas pieplūdums
Tā sagadījies, ka vienmēr šajā laikā uznāk vēlme kaut ko uzrakstīt. Mājā ir iestājies relatīvs miers un domas sāk labāk raisīties.
Šodien lieliska diena. Tā vien gribas basām kājām apkārt staigāt un visu ko paveikt un sašiverēt. Sanāca paveikt vienu darbiņu, kas jau labu laiku krita uz nerviem, bet nekādi nevarēju saņemties uz to. Tas ir- kā ar haosu skapī – ja tiec sev pāri un to sakārto, tad arī viss pārējais maģiski nostājās pa vietām. Un šobrīd ir tā sajūta, ka varētu atrisināt problēmas, saplānot un sākt realizēt kādu traku ideju utml. Tā ieilgušā darbiņa atrisināšana man deva tādu enerģiju, ka ap plkst. 20:00 , midzinot dēlu, izdomāju pie reizes nomazgāt pāris logus guļamistabā (tas arī bija viens no tiem darbiņiem, ko visu laiku sanāca atlikt, vai arī skaisti ignorēt). Un nu, rīt varēšu mosties ar gaišāku (skaidrāku) skatu uz ārpasauli.
Diemžēl šādi brīži ir epizodiski. Un ir sasodīti grūti saņemties izdarīt visu laiku atliktos darbiņus. Bet kad to paveic…sajūta, ka jūra līdz ceļiem. Manuprāt, nevajag šaustīt, ja arī atliekam kaut ko, ko vajadzētu paveikt tūlīt. Svarīgāk būtu paanalizēt, kāpēc es nevaru saņemties uz konkrētās lietas atrisināšanu, vai darba paveikšanu. Bet, varbūt vispār nevajag neko analizēt (atstāt to profesionāļiem un kritiķiem), bet tā vietā apēst kaut ko garšīgu un noskatīties kādu foršu filmu.
Priekā!
Bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Mani saldētavā gaida zemeņu džanglpops un netflixā seriāls!


Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs