#LFK Ak 166, 91

Nosaukums
Sanita Kacuba. 04.04.2020. Pandēmijas dienasgrāmata.
Vienības Nr.
91
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtīšanas datums
04.04.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
04.04.2020
Atslēgvārdi
Atvērt

04.04.2020. Pašrefleksija par pirmajām trim nedēļām.

Pandēmijas dienasgrāmatas manā redzeslokā nonāca pirms laiciņa, bet īsti latviskā garā uznāca "ko tad es, kam tad vajag". Līdz projekts paaugās, un, izrādās, ka varbūt tomēr arī vajag. Vēsturei. Un jā, izteikts tas mazliet ar smīnu, bet mazliet arī ar domu, ka varbūt tiešām tā arī ir.
Pašizolācijā aizritējušas jau trīs nedēļas. Laikam jau gana ilgs laiks, lai atskatītos nelielā pašrefleksijā. Ļoti labi atceros pirmo dienu, kad mājās bijām divi, nedaudz apjukuši, satraukti un niķīgi. Neziņa un satraukums par to, kas tālāk notiks. Patiesībā gan šķita arī nedaudz aizraujoši. Būtiskākais, kas dzīvē ir noticis, bez visiem ikdienišķi individuālajiem priekiem un bēdām.
Tomēr viens bija skaidrs - vismaz nākamais mēnesis paies, strādājot no mājām un roku rokā ar dažādiem ierobežojumiem. Varu, protams, būt pateicīga, ka man tik daudz kas īstenojams bez sarežģījumiem - darbs no mājām īstenojams vienkārši, pārtiku internetā pasūtīt ātri ietrenējos, izbraukt no pilsētas ar privāto auto arī iespējams. Lielākai izaicinājums tieši sociālā distancēšanās, taču kurš spēj sākumā novērtēt, cik tam būs vai nebūs liels svars?
Nākamais posms iezīmēja drudžainu strādāšanu. Nekādi nevarēju saprast, kā visiem pietiek laika kārtot un tīrīt māju, skatīties visus koncertus, operas un visu pārējo. Manā pasaulē sākās intensīva profesionālā cīņa par izdzīvošanu jaunajā pandēmijas realitātē. Iegājās rutīna, kas kopumā manā dzīvē īpaši daudz ko nemainīja, taču apziņa vien, ka nedaudz atņemta spontanitātes iespēja, grauza un grauž vēl joprojām.
Trešās nedēļas sākumā jau iestājās apnikums, ko paspilgtina apziņa, ka neba tik ātri tas viss beigsies. Pietrūkst mazās lietas. Pēc darba ieskriet veikalā pēc šokolādes, jo šodien to gribas. Iespēja iziet uz alus glāzi ar draugiem. Ēst vakariņas ārā. Eh, kaut vai pusdienu piedāvājumu visparastākajā ēdnīcā. Pietrūkst cilvēku. Mazās lietas, kas dzīvi padara garšīgāku. Līdz ar to iestājies tas apziņas punkts, kad ir pilnīgi skaidrs - ārējā pasaule šobrīd izklaidēt nevar, tajai ir daudz darāmā, un činkstēšana par palikšanu mājās nav nekāda prioritāte. Punkts, kad vairs nevar izvairīties pats no savas atbildības par dzīvošanu tā, lai nesaslimtu ne tikai fiziski, bet normāli funkcionētu arī mentāli. Tas šajā biedējošajā un izaicinošajā laikā būs jautājums, ar kuru sastapsies daudzi. Tie, kuriem būs paveicies nesastapties ar daudz skarbāku realitāti.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs