09.04.2020.
Pamostos. Redzei lēnām nofokusējoties, skatiens apstājas pie vairākām kastēm uz skapjaugšas. Made in USSR. Original Russian Vodka. Prātoju, ka varbūt 90. gados tajās ir ceļojušas humpalas vai banāni. Blakus stāv arī krietni jaunāks izlaidums – Spiegelau 4 glāžu paka un vācu firmas tosteris. Varbūt vēl mazliet pagulēt? Hangouts sapulce tikai pēc pusotras stundas, neviens taču nezinās, ka no gultas izlīdu tieši pirms sākuma, galvenais paspēt ielikt auskarus un matus saņemt copē. Bet vīns, maize un krievu šņabis – kaut kādā scenārijā tas varētu būt tas komplekts, ko šeit iegādāties veikalā, kad viss jau izpirkts un izķerts. Pirms dažām dienām draudzene stāstīja par situāciju Indijā, kur valdība aizklapēja visu ciet, iepriekš nebrīdinot, un ēdamo bija iespējams dabūt tikai kaktu bodītēs un par blatu. Kādas latvietes sirmais dzīvesbiedrs esot aizgājis uz tādu bodi un atgriezies mājās priecīgs ar pudeli šņabja, pudeli eļļas, kasti aliņu, četrām kokakolām, papaiju un olām. Jo tas bijis viss, kas tai veikalā pieejams. Labpatikā atceros savu pārtikas koferi, kas noglabāts auto bagāžniekā. Nevienam gan par to īpaši nestāstu, jo mazliet kauns un vispār šis konkrētais pasākums šķiet pārspīlēts. Taču tad atceros, ka pārspīlēta man vēl pavisam nesen likās arī roku mazgāšana divdesmit sekunžu garumā. Drošības pēc pataustu kaklu, vai nav jocīgs.
Mazliet esmu apdomājusi savu pēdējā laika situāciju un nonākusi pie secinājuma, ka to varētu apzīmēt kā “sanatorijas stāvokli”. Gribētu to piedēvēt daudziem cilvēkiem, tā ka vispārināt. Apmēram pirms nedēļas man ienāca prātā doma, ka jādodas uz Inčukalnu sameklēt savu bērnības sanatoriju, kurā biju vairākkārt, tādēļ arī paliekot vienā klasē uz otru gadu. Par to man vienmēr ir bijis kauns un esmu daudz reižu taisnojusies, ka tas nenotika mana stulbuma dēļ, bet gan tāpēc, ka sanatorijas režīmā nevarēja paspēt apgūt pilno programmu. Turklāt tā, izrādās, bija tuberkulozes slimnieku, plaušenieku sanatorija. Jāteic, ka tolaik tas gan nebija nekāds kūrorts, kā varētu likties. Dzīvi tur papildināja visādi padomju laika “labumi” un blakusefekti. Atceros, kā vairākkārt biju intensīvajā palātā, kā mammu nedēļām ilgi nelaida pie manis, kā mūs dresēja audzinātājas. Maršējām pa apli, skaitot kaut ko par Ļeņinu (tas bija 80. gadu vidus) un skatījāmies Panu Kļaksu uz lielā ekrāna. Šķiet, man tur bija arī viena simpātija. Vai divas.
Interneta arhīvos visi ceļi ved uz “Inčukalna medību pili”, kas celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma. Pils bijusi īpaša un grezna, neviena istaba nelīdzinājusies citai. Viņš to atstāja kā dāvinājumu meitai un trim dēliem, bet visi barona dēli krita Pirmā pasaules kara laikā, savukārt meita pili pārdeva kokmateriālu tirgotājam. Bet vēlāk ēku nopirka skolotāju slimokase un ierīkoja tur sanatoriju skolotājiem. Otrā pasaules kara laikā tā bija lazarete, bet pēc kara tajā ierīkota sanatorija bērniem, kas slimo ar tuberkulozi, un vēl vēlāk – astmas slimniekiem. Man tā arī līdz šim nav izdevies noskaidrot, vai tā sanatorija, kur 80. gadu vidū biju es, ir šī pati pils. Piebraucu pie ieejas, apstājos laukumiņā, bet mana atmiņa kaut kādā dīvainā veidā ir saglabājusi tikai iekštelpas un dažus notikumus. Staigāju šurpu turpu pa takām, gar Gauju un atkal atpakaļ, bet nekā. Nolēmu pat aiziet 6 kilometrus ar kājām uz Vangažu baznīcu, tad atpakaļ, lai varbūt pa ceļam atcerētos. Tomēr veltīgi. Mazliet paraudāju, nopirku Rāmkalnos zivi un devos tālāk.
Kāpēc vispār pieminu sanatoriju? Šis laiks mani ir atvedis ne tikai uz Inčukalnu, bet arī uz Valku, mazu pilsētiņu pie Latvijas un Igaunijas robežas, kur esmu nodzīvojusi visu savu bērnību. Tiesa, man nav bijis ne prātā tur atgriezties un pavadīt vairāk par vienu vai divām dienām. Bet te nu es esmu. Patiesību sakot, Covid-19 laikā mani ne tik ļoti satrauc ierobežojumi kā tādi, bet gan apziņa, ka lielās līnijās pašlaik it visur ir viens un tas pats. Nekur nav iespējams aizlaisties uz labāku dzīvi, sākt kaut ko no jauna, jo visur apstākļi ir vienādi. Mazliet padomāju par to, ka jūtu pretestību vēlmei priecāties par to, kas man ir pieejams šobrīd, jo man ir bijuši savi “plāni”. Tieksme par labu uzskatīt tikai to, ko es pati šķietami esmu izvēlējusies – palikt mājās vai nepalikt, būt ar kādu kopā vai nebūt, ceļot vai neceļot, strādāt no mājām vai ofisa, socializēties vai nesocializēties. Bet varbūt apstākļu izvēle nav vienīgais veids, kā būt mierā ar esošo? Varbūt attieksmes izvēle ir krietni spēcīgāka par apstākļu izvēli, jo to neviens nevar ne atņemt, ne kontrolēt? (Mazliet paspriežu.) Un tāpēc man šķiet, ka es, ka mēs esam tādā kā sanatorijas stāvoklī.
Sanatorija, kā jau es teicu, nav nekāds kūrorts, tie ir noteikumi, ierobežojumi, režīms, visādi veselības un atveseļošanās pasākumi, kas tev ne vienmēr ir līdz galam saprotami. Un arī sadzīvošanas izaicinājumi. It kā tu vari staigāt pa noteiktu teritoriju, bet tikai attiecīgās stundās un attiecīgā kompānijā. Un vispār nekad iepriekš taču nav bijis tā, ka visa cilvēce pēkšņi ir mājās un ir arī laiks kaut ko padarīt sev. Kaut gan, protams, kā nu kuram. Nesen antropoloģe, Latvijas Radio runājot par pandēmijas radītajiem jaunajiem uzvedības modeļiem, atzīmēja, ka visas šīs lielās pārmaiņas galvenokārt izjūtot “baltās apkaklītes”. Nu, slēgti restorāni, darbs no mājām, nekad nedzirdētas operas, pēkšņi pieejami visādi digitālie arhīvi. Mazliet piekārtoju apkaklīti un noskaņojos sapulcei.
Vakara pastaigas Valkā ir tukšas un pārsvarā saulainas. Pa dienu vēl šad un tad cauri pilsētai izbrauc policijas auto un uztaurē neesošiem pūļiem, lai tie izklīst, bet vakarā viss ir ļoti kluss. Virzos garām baznīcai uz robežas pusi. Pirms pāris gadiem te bija vesels skandāls saistībā ar 1906. gadā celto, izdevējam Jānim Rauskam tolaik piederošo tipogrāfijas ēku, kuru pilsētas dome izlēma nojaukt, jo atjaunotai ēkai nebūšot pielietojuma. Tās vietā uzcēla auto mazgātavu. Es protestēju (vismaz vārdos) pret ēkas nojaukšanu, bet pēdējos gados esmu šeit mazgājusi arī savu auto. Pierobežas zonā notiek kaut kādi lieli remontdarbi, viss izrakņāts, bet Igauniju tagad var labi redzēt. Man blakus stāv divi vīrieši un skatās tālumā. Viens no viņiem jautā, vai Rimi jau ir Igaunijas pusē. Apstiprinoši pamāju. Vārds pa vārdam. Izrādās, viņi atbraukuši pakaļ repatriētajiem. Ar divām automašīnām. Tur tālumā jau esot piebraucis busiņš, bet vēl jāgaida, kamēr sakārtos papīrus. No Dubaijas atgriežoties. Sarunai noslēdzoties, viens no vīriešiem man pajautā, kur ir tualete, otrs – kur ieeja SuperAlko, tad vēl dažus jautājumus par vēsturi.
Lēnā garā attālinos un pa savu sanatorijas teritoriju dodos cauri pagalmam, kurā savulaik pavadīju neskaitāmas stundas. Pagalma centrālā ass, lielais vītols, joprojām ir dzīvs. Tajā kādreiz sēdēju ilgāk nekā pie multenēm. Apkārtējo māju tantes vienmēr izliecās pa logiem un klaigāja, ka bojājot koku. Es gan nesapratu, kas tur tiek bojāts, ja pakāpjas no viena zara uz otru. Visticamāk, viņām vienkārši skauda.
Ieraksts tapis sadarbībā ar interneta žurnālu Punctum