Kad 2017. gada rudenī sāku teātra zinātnes studijas, Silvija Radzobe rakstīja: “Tviteri! Tevis dēļ studēt teātra zinātni atnākusi puse no maģistrantiem. Paldies tev!” Arī es biju viens no šiem maģistrantiem, kurš atsaucās uzsaukumam Twitter, nemaz nenojaušot cik būtiski tas izmainīs un ietekmēs manu dzīvi. Silvija vienmēr bija gatava kādu aizvest galvu reibinošā teātra vēstures ceļojumā un ar Silviju šī ceļojuma gides lomā, neviens nevarēja apmaldīties.
Pirms laiciņa satiku viņu tramvajā. Bija jābrauc kopā vairākas pieturas. Mēs runājāmies. Brauciens bija īss, bet viņa prata gan īsas, gan garas sarunas padarīt atmiņā paliekošas. Tas viņai bija raksturīgi. Teicu, ka grasos pabeigt teātra zinātnes studijas, un viņa priecājās par satikšanos septembrī un kopīgā darba turpināšanu. Studenti viņai sagādāja neizmērojamu prieku un entuziasmu.
Viņa zināja, ka šobrīd studēju teātra režiju, tāpēc paspēja ne tikai apvaicāties par to, kas būs diplomdarbā, bet pat izteikt gan atzinību, gan bažas par nākotnes iecerēm. Viņa bija lepna par to, ka kaut kas notiek un iet uz priekšu. Silvija izvilka no somiņas “Serenādi”, iespieda saujā, pasmaidīja un vēlēja veiksmi. Pirms viņa izkāpa no tramvaja, uzaicināju uz diplomdarba pirmizrādi. Viņa teica, ka noteikti nāks, jo esot ļoti interesants pieteikums. Lai gan viņa mūs sasodīti sāpīgi un negaidīti uz visiem laikiem ir pametusi, es ticu, ka viņa uz šo izrādi noteikti atnāks un to vēros, tāpat kā vēl daudzas, daudzas citas.
Silvija bija vitāls, neiedomājamām darba spējām, entuziasmu, negantu spītību un ar vēlmi degt par to ko mīl, apveltīts cilvēks. Īpašu rosību viņā varēja vērot pat brīžos, kad dzīves fortūna viņas iecerēm nebija labvēlīga. Šķiet, ka viņai vienmēr bija priekšnojauta, kā to apmānīt un izvilkt laimīgās lozes. Viņa prata ar vērienu gan strādāt, gan tikpat vērienīgi sarīkot svētkus. Tie, manuprāt, ir viņas harismu veidojošie faktori, kas turpinās pārsteigt mākslas vidi vēl ilgi, ilgi... Paldies, Silvij!
