Reiz Latgalē vienās mājās zaldāts ir sēdiņos. Tur šo saimniece vai badā mērdē, vai, bet zaldāts tāds švakāks vien paliek. Kaprālis prasa, kas šim esot, vai koste slikta. – Nē, neesot vis. Bet kaprāļam galvā savi niķi. Tas māca zaldātu, lai vakarā guļot uz krāsns, lai liekoties aizmidzis, bet paliekot nomodā. Saimniece iešot nakti pie viņa ar iemauktiem. Tad lai viņš trūkstoties augšā, ātri ķerot iemauktus un sakot: "Prū, prū, būsi laba ķēvīte!" Un lai grūžot iemauktus pašai saimniecei galvā. Labi – zaldāts tā arī izdara. Kā iemaukti galvā, tā saimniece pārvēršas par ķēvi, sirmu un skaistu. Nu zaldāts aizjāj uz krogu. Ieiet iekšā un dzer ar citiem. Ķēve visu dienu pie slitas salst. Zaldāts arī citiem visu to joku pastāsta. Pavakarē aizjāj uz kalēju. Tur ķēvei katru kāju apkaļ ar piecas mārciņas smagu pakavu. Nu jāj mājās. Saimnieks brīnās, kur šis tik skaistu ķēvi ņēmis. Pagalmā zaldāts rauj ķēvei apaušus nost un saka: "Prū, prū, būsi laba saimniece!" Tā ķēve paliek par saimnieci, kura nu kā mežons ar pakaviem pie rokām un kājām. Saimniece lūdzas, lai ņemot pakavus nost. Nedarīšot vairs tā, neburšoties. – Nē, nē. Nu, kad tā, tad labi. Zaldāts uzmauc iemauktus atkal saimniecei galvā. Tā pārvēršas par ķēvi. Tad aizjāj pie kalēja, kas noplēš pakavus. Nu, mājās pārjājis, noņem apaušus un palaiž saimnieci brīvā.