18.10.2020. Pazīsti mani? Pazīsti Covid!
Ir svētdienas vakars, tūlīt noslēgsies brīvdienas. Un rīt tu dosies uz darbu. Vai varbūt paliksi mājās, ja tev ir iespēja strādāt attālināti. Kas ieplānots tavā nākamajā nedēļā – darba tikšanās, ģimenes apciemojums, kāds pasākums? Iedomājies, tev tie visi jāatceļ. Nepatīkami, bet nekas briesmīgs, nebūs jau pirmā reize. Kurš no mums nav piepeši saslimis vai piedzīvojis kādu citu dzīves ķibeli, kad Dievs pasmejas par taviem plāniem un piedāvā pavisam citu versiju?
Un tagad iedomājies, ka esi saslimis ar Covid-19. Jā, jā – daudz piesaukto, simtreiz apnikušo, dusmas un strīdus raisošo. Atšķirībā no daudzām citām diagnozēm, kas pamatā iejaucas tavos nākotnes plānos, šī liek ieskatīties pagātnē. Lūdzu, patiešām, uz mazu brīdi – pamēģini iztēloties, ja Tev šodien paziņotu Covid+, ko Tev vajadzētu informēt par šo lietu? Ar ko Tu satikies pēdējo divu nedēļu laikā? Kurās kafejnīcās ieturējies? Kur biji ciemos? Kurā veikalā iepirkies? Kuru draugu apskāvi? Kā Tu jūties, saistībā ar faktu, ka visiem šiem cilvēkiem vajadzētu uzzināt par to, ka esi viņu potenciāli inficējis?
Mana pagājušā nedēļa bija darbīga un notikumiem bagāta. Biju divos darbos, uz biznesa tikšanos, pie zobārsta un citviet.
Ne tā kā pavasarī, kad pirmo pandēmijas ziņu iebiedēta, divus mēnešus lēmu sev brīvprātīgu pašizlolāciju. Palūdzu dzīvesbiedru atstāt manas mājas, jo viņš nevarēja neiet uz darbu, draugu piegādātajām lietām pieskāros ātrākais pēc divām dienām, ar cilvēkiem sarunājos ārā un krietnas distances attālumā. Iemesls krietni piesargāties ir mana atrašanās riska grupā – jau astoņus gadus esmu gana retas un negantas plaušu slimības LAM paciente, kā arī dēļ šīs diagnozes ikdienā lietoju zāles, kas samazina imunitāti – attiecīgi visa draņķība ķeras man klāt salīdzinoši viegli. Pirmo mēnesi mājās pavadīju ar lielu prieku un aktīvu darbošanos, otro – ar drūmām domām un atklāsmi – man patiešām pietrūkst cilvēki.
Atnāca vasara un es nolēmu atgriezties dzīvē. Ne tik vērienīgi un aktīvi kā ierasts, bet atsāku iet uz veikalu, uz nelieliem pasākumiem, ciemos. Pirms neilga laika – arī uz darbu. Augusts atnāca ar spēcīgiem galvas reiboņiem un arī iemeslu atradām – biju saķērusi Laima slimību. Izgāju antibiotiku kursu, turpināju lietot visādus dabas preparātus un kopumā jutos tīri labi.
Līdz šai ceturtdienai. Pamodos ar drausmīgām galvas sāpēm un drebuļiem. Tam arī bija iemesls – iepriekšējā dienā, braucot no darba, briesmīgi saliju un nosalu. Drošības pēc aši paostīju rīta kafiju un sapratu, ka smarža un garša vietā, arī temperatūra nebija paaugstināta. Fū, kovids nav, parasta saaukstēšanās. Šai un nākamajā dienā atcēlu visus darbus un tikšanās un dakterējos ar pretsāpju zālēm un tēju. Tā kā pirmdien bija paredzēts pasākums ar darba kolēģiem, lai būtu mierīgs prāts pašai un citiem, pēc saziņas ar ģimenes ārsti tomēr nolēmu drošības labad nodod arī kovid analīzes.
Process bija mazliet nepatīkams, taču galīgi ne tas briesmīgākais, kas dzīvē pieredzēts. Pēc analīžu nodošanas atgriezos mājās. Pašsajūta bija manāmi uzlabojusies un biju pārliecināta, ka pēc diennakts būšu no bažām brīva. Sestdienas rītā, pirms rezultātu saņemšanas, pirmā pienāca ziņa no Vecpiebalgas puses, kur biju ciemos pirms nedēļas – mani paziņas ir covid pozitīvi. Pārliecība sašķobījās. Pēc pāris stundām arī es saņēmu “pozitīvas” ziņas no laboratorijas.
Es saprotu, ka neko sliktu neesmu darījusi. Par spīti apgrūtinātai elpošanai – sabiedriskajā transportā sēdēju sejas maskā. Ar cilvēkiem tikos vesela un bez jebkādiem simptomiem. Kolīdz parādījās problēmas – atcēlu visas tikšanās un darba lietas. Tomēr, tomēr. Ja vēl ieraksta sākumā nepaguvāt iztēloties – kā būtu apziņot visus jūsu iepriekšējo nedēļu kontaktus, pamēģiniet to tagad. Es nevaru apgalvot, ka visi tā jūtas, bet es jūtos sasodīti neērti. Kāpēc vajadzēja tam mīļajam cilvēkam iet tik tuvu un runāties? Kāpēc es biju pie tās foršās zobārstes? Kāpēc tā darba saruna iekrita tieši tajā nedēļā? Ir tik liels kārdinājums noklusēt kādu tikšanos, lai cilvēkam “otrā galā” tu nesarežģītu dzīvi, jo visiem kontaktiem jāsēž karantīnā.
Protams, uzreiz informēju savus darba kolēģus. Jutos šausmīgi – ne tik daudz fiziski, bet vairāk psiholoģiski. Iedomājieties – tu esi nostrādājis jaunā darba vietā mēnesi ar asti (pamatā attālināti), birojā pabijis vien dažas reizes un lāgā vēl neesi iepazinies ar kolēģiem, bet tagad tu visiem paliksi atmiņā kā cilvēks, kurš, iespējams, atnesis uz biroju Covid.
Kāda ir sajūta, kādi ir simptomi, daudzi vaicā? Galvassāpes ar mainīgu stiprumu, sauss klepus, nelielas iesnas, vieglas sāpes plaušās un citos iekšējos orgānos, sāp acis, tās grozot, nedaudz lauž kaulus, muskuļu sāpes, bezspēks – kopumā atgādina gripu vai saaukstēšanos, kā jau daudzi pirms manis minējuši. Ja fiziskās sajūtas paliks šādā līmenī, nekas briesmīgs. Protams, biedē stāsti par cilvēkiem, kuriem arī iesākumā klājās pavisam viegli, bet pēc tam bija nepieciešama mediķu palīdzība. Cik dzirdēts, plaušu ventilācija nav visai jautra un arī vienmēr sekmīga atrakcija, un droši vien manas plaušas to joku neizturētu. Bet, nu, cerams, ka līdz tam nenonāksim.
No otras puses – ir gandrīz vai atvieglojums. Kad ar tevi notiek kāda lieta, par kuru esi diezgan krietni baiļojies, iestājas savā ziņā atslābums, jo “sliktākais” ir noticis, ko nu vairs.
Visiem, kam obligāti šie jaunumi jāpavēsta, tas ir izdarīts. Nākamā dilemma – vai to darīt publiski? Es domāju, ka virkne cilvēku to nedara, jo pastāv iespēja nokļūt mūsdienu “raganu medībās”, spitālīgā lomā un atbildēt par grēkiem, par kuriem pats neesi informēts. Droši vien ar šo sev sarežģīšu dzīvi, bet citādi nevaru.
Uzskatu, ka par to ir jārunā, jo arī manā paziņu lokā gana bieži parādās apgalvojumi par izgudrotu vīrusu, jo neviens kovid slimnieks viņiem nav pazīstams. Un ar šo ierakstu es negribu pārliecināt kādu par to – kā tas radies, cik nopietns vai nenopietns tas ir, vai arī diskutēt par masku lietderību. Priecāšos arī par padomu paturēšanu pie sevis, es patiešām uzticos savam ģimenes ārstam un sekošu viņa norādījumiem. Vienkārši – šis ir mans pieredzes stāsts, dziļi individuāls un subjektīvs, kā jau ikkatra mūsu dzīve.
Te nu es esmu. Ja pazīsti mani, pazīsti arī covid pozitīvu cilvēku.
Lai mums visiem mierīgs prāts un laba veselība!
19.10.2020. Covid 5. diena: pasaulei pazūd smarža
Visupirms – paldies par tik daudziem labiem vārdiem, izturības un labas veselības vēlējumiem. Īpašais paldies visiem maniem “kontaktiem” – ar lielāko daļu esmu izrunājusies personīgi un pagaidām neesmu saņēmusi nevienu virtuālo tomātu, tas dara sirdi vieglāku.
Tik daudzi no jums prasa, kā man iet, ka, līdzīgi kā ceļojot, vieglāk to pastāstīt ir jums visiem kopā.
Ja par pirmo oficiālo kovid slimības dienu uzskata simptomu parādīšanos, šodien ir piektā diena (ja pēc + analīžu saņemšanas – trešā). Tā kā uz jautājumu “kā jūties?” esmu šodien atbildējusi vismaz reizes 10, saprotu, ka esmu sniegusi teju 10 dažādas atbildes. Jo sajūta mainās ik pēc pārdesmit minūtēm. Konstanti sāp tikai galva, pārējās sāpes un klepus uzvēdī laiku pa laikam. Tāpat ik pa laikam parādās kaut kādas spēka druskas – tad tu saņemies izdarīt kādu neatliekamu darbu (piemēram, pagatavo ēst), tad atkal atkrīti stāvoklī, kad pūles sagādā rokas pacelšana.
Šodienas jocīgākais moments bija ožas pazušana. Mizoju zupai kartupeļus un nez kāpēc pielieku vienu pie deguna – neko nejūtu. Pati sabaru sevi par šo darbību – skaidrs, ka pastāvējis kartupelis diez vai būs ar pašu izteiksmīgāko smaržu buķeti. Blakus uz galda stāv citrona pusīte. Pasmaržoju to – nekādas reakcijas. Sažmiedzu pusīti, lai sula šķīst un iebāžu gandrīz nāsī kā kovid testa kociņu – nejūtu pilnīgi neko! Arī tests ar pētersīļiem beidzas identiski. Manai pasaulei pazudusi smarža!
Ar garšu ir interesanti. Zupas sastāvdaļas pamatā atšķir tekstūra, nevis garša, tomēr par pilnīgi bezgaršīgu ēdienu es nenosauktu. Piemēram, šokolādes konfektes joprojām šķiet saldas, lai gan citrona skābumu nejūtu. Varbūt pazudušas tikai atsevišķas garšas?
No rīta paņēmu datoru ar domu – varbūt kaut ko pastrādāšu. Pēc pāris failu atvēršanas piezvanīju kolēģei un pateicu, ka “nebūs”. Tādu čalošanu kā šis ieraksts manas smadzenes spēj saģenerēt, bet sarežģītāku uzdevumu pildīšanu – šobrīd nē.
Viena no ziņām, kas mani aizkustināja visvairāk, bija no maniem ārstiem Austrumu slimnīcā, pie kuriem savulaik lāpīju plaušas. Atrakstīja, ka raizējas par mani un maigi sarāja, ka jāmēra skābekļa līmenis asinīs un, ja līmenis nebūs kā nākas – jāpārvācas pie šiem. Saraksti beidzām ar jokiem un cerību, ka tomēr drīzumā nesatiksimies.
Jā, vēl ļoti gribas gulēt. Naktī nogulēju vismaz 10 stundas, vēl divas pēcpusdienas snaudā. Ļoti ceru, ka gadījumā, ja policija brauks mani kontrolēt, tas nebūs agros rītos un vakaros :).
Varbūt saņemšos izklāstam par viedokli – kā no slimnieka viedokļa izskatās sadarbība ar SPKC, bet šodien tam vairs nav spēka.
Ja varu ko lūgt – izdariet mazo darbiņu man par prieku – pasmaržojiet šovakar katrs kaut ko tādu, kas jums ļoti patīk, pasakiet par to paldies mīļam Dieviņam un sargiet sevi!
21.10.2020. Covid 7. diena: nogurums un muskuļu sāpes
Tā, tā. Šķiet, ka atkal būs kāda rinda jāuzšņāpj, citādi nu jau kļūst sarežģīti privāti visiem atbildēt uz mīļajiem un rūpju pilnajiem “kā klājas?”.
Vienā teikumā – kā Rietumu frontē, bez dižām pārmaiņām. Kopš pirmās dienas visnemainīgākais ir nogurums – tāds, ka brīžam zupas karoti grūti pacelt un esi ar mieru neēst, lai nebūtu jāaiziet līdz ledusskapim. Bet nekavējoties arī pierakstīšu, ka ēdu labi, krietni un kā nākas – citādi atkal nāksies kādu atrunāt no zupas kastrolīšiem un kotlešu spainīšiem :). Arī klepus ir nemainīgo pavadoņu lokā. Galvas sāpes ir nedaudz rimušās, lai arī galva joprojām uzvedas kā dullai mušai – vakar dzejoli no galvas mācījos reizes trīs ilgāk nekā parasti. Galvassāpju vietā nākušas klāt muskuļu sāpes – tādas tizlas un īdošas, traucē iemigt un modina nakts vidū.
Vakar ar mīļu draugu palīdzību (paldies, jums!) tiku pie ingvera, citroniem un citiem labumiem, kā arī pulsa oksimetra – varēju nomierināt savus slimnīcas dakterus, jo pagaidām rādītāji ir normā.
Visādi citādi – “viss kārtībā, ak cienījamā kundze”. Katru dienu cenšos paveikt kādu mazu intelektuālu un kādu praktisku darbiņu, kā arī izeju nelielā pastaigā pa mežu.
Ak, jā. Visinteresantākos brīžus atkal sagādā garšas un smaržas receptori. Vakar vakarā, nedaudz vairāk kā diennakti pēc ožas pazušanas, pēkšņi ne tikai redzu, bet arī sajūtu – uz plīts cepas kartupeļi! Uzreiz metos ostīt citronu – jā, ne pārāk izteikta, bet smarža ir sajūtama. Savukārt šorīt, stiprinoties ar ķiplokmaizēm, to izteikto smaržu nejutu vispār. Arī garšas “spēlējas” – saldā garša nepazuda vispār, bet skābā joprojām ir ļoti vājā līmenī.
Tas būtu viss attiecībā uz sajūtām un esošo situāciju. Tad nu solītie pāris teikumi par sadarbību ar SPKC (Slimību profilakses un kontroles centrs). Zvanu no laboratorijas un e-pastu ar rezultātiem saņēmu teju vienlaicīgi – sestdien ap 13 dienā. Laboratorijas pārstāve piekodināja ne ar vienu netikties, nekur nedoties un gaidīt SPKC zvanu.
Šis zvans atskanēja nākamās dienas – svētdienas rītā. Mūsu saruna ar epidemiologu pārstāvi bija aptuveni stundu gara un rūpīga – tika piefiksēti visi potenciālie kontakti, viņu kontaktinformācija, izrunāts, kas un kā tagad jādara. Jāteic, ka šīs sarunas gaitā pieķēru sevi pie domas – cik ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, ko es stāstu un ko nē. Galvenais kritērijs, lai noteiktu, vai satiktais cilvēks uzskatāms par kontaktpersonu (un attiecīgi sēdināms karantīnā) ir saziņas tuvums un ilgums. Cik dzirdēju, visas kontaktpersonas pēc tam tikušas sazvanītas un instruētas.
Vienīgā tēma, par ko telefona klausules galā esošais cilvēks nebija pārliecināts – kā darbojas “apturi kovid” aplikācija, bet, pakonsultējusies ar kolēģiem, darbiniece informēja, ka man jāgaida kods. Šis kods tika atsūtīts svētdien ap 13, tam sekoja telefona zvans ar aicinājumu kodu ievadīt aplikācijā. Izdarīju to nākamajā minūtē. Manam dzīvesbiedram ziņa par to, ka viņš bijis kontaktā ar kovid pozitīvu cilvēku, atnāca 19 vakarā, tas ir pēc sešām stundām. Arī daži kolēģi ziņoja, ka viņiem ziņa pienākusi vakarā vai nav pienākusi vispār. Ar visu cieņu un pietāti pret cilvēkiem, kas strādā saistībā ar kovid, šis laiks man šķiet neadekvāti ilgs.
Kopumā radās sajūta, ka epidemiologi zina, ko dara un tagad, kopš vakar valdība piešķīra organizācijai papildus resursus, cerams, būs iespēja reaģēt vēl operatīvāk.
Stipru imunitāti, priecīgu prātu un mierīgu sirdi!
25.10.2020. Covid 11. diena – ekrānu nogurums un meža spēks
Man ir viena slikta ziņa un viena laba ziņa. Sliktā – man nekas veselības ziņā nav mainījies. Labā – man nekas veselības ziņā nav mainījies.
Šodien ir 11. diena ar kovid un kopumā jūtos apbrīnojami stabili. Tas, protams, nomāc, ka no rīta pamosties un esi jau noguris pirms izkāpšanas no gultas. Smagums krūšu rajonā un parasti diezgan ātri domājošā galva izpildās kā vecs dators, kuram vienlaikus palaistas pārāk daudz programmas. Akūtas sāpes nav, tik ik pa laikam ieīdas kāds muskulis. Un, klepus – tas nerimstas. Protams, saprotu, ka daudz foršāk ir gulēt mājās nevis slimnīcā, tāpēc arī ziņa, ka nekļūst sliktāk, ir laba ziņa.
Visgrūtāk ir tikt galā ar “morālo stāju”. Piektdien visu dienu sēdēju ekrānos, lasīju komentārus, kaut ko atbildēju cilvēkiem un jutos kā negaisa mākonis. Ar vienu “neticīgo” mana saruna beidzās ātri – jautājumi par kovid man nepienākoties, jo rakstītais šajā blogā izskatoties pēc tāda, par ko ir samaksāts. Ar otru padevos pēc mazliet garākas sarunas – kamēr es nenosūtīšu pozitīvas analīzes, viss manis teiktais esot “tukša muldēšana”. Lieki piebilst, ka analīzes ar sensitīviem datiem svešiem cilvēkiem nevēlos sūtīt.
Tomēr par šiem cilvēkiem pārdzīvoju mazāk nekā par sev pazīstamiem, jo notika tas, ko ļoti negribēju – mana dalīšanās ar kovid pieredzi izraisīja virtuālu kašķi manu paziņu lokā, turpinot visapkārt notiekošo savstarpējo apšpļaudi. Sastapos arī ar, manuprāt, dīvainu attieksmi – tā kā biju pieminējusi publiski, ka esmu piekritusi piedalīties Biomedicīnas centra veiktajā pētījumā par kovid, saņēmu jautājumu – “varbūt varētu noskaidrot, kā veicas ar tiem pētījumiem par Covid tēmām, kam tās lielās naudas piešķirtas?” Mīļie cilvēki – kā lai es to zinu un kāpēc man būtu šī brīža situācijā (un kopumā) tas būtu jāuzņemas? Man nav ne jausmas – cik, kam, kāpēc nauda ir piešķirta, cik lietderīgi tiek izmantota? To pašu es varu teikt attiecībā par dīkstāves pabalstiem, ierobežojumiem un noteikumiem. Tas, ka es publiski dalos ar informāciju, kā jūtas kovid slimnieks, nenozīmē, ka es detaļās pārzinu vai atbalstu visus valdības pieņemtos lēmumus.
Īsāk sakot, piektdiena bija tā diena, kad sēdēju, dusmojos un uz mirkli nožēloju, ka esmu vispār par šo tēmu sākusi runāt publiski, jo viss, ko vēlējos, bija – lai cilvēki liek mani mierā un ļauj mierīgi veseļoties.
Otra cilvēku reakcija, ar kuru man veicas grūti, ir pieņēmumu izdarīšana par slimības norisi atbilstoši vēlamajam scenārijam vai manam ārējam izskatam un darbībām. Es saprotu, ka ir labi domātas ziņas “tev taču ir labāk, vai ne?”, tomēr es ļoti priecātos, ja jautājums skanētu “kā tev iet/kā tu jūties?”. Un tad, ja es publicēju foto, kurā smaidu vai pastāstu, ka esmu bijusi pastaigā pa mežu – tas nenozīmē, ka viss ir čiki-briki. Jā, es tiešām cenšos saglabāt, cik vien spēju, priecīgu un aktīvu pieeju dzīvei, bet pagaidām diemžēl nekas neliecina, ka kovids tik drīz taisītos prom no manas dzīves.
Vakar un šodien centos iespējami maz būt “internetos” un vairāk iet ārā. Fiziski gāja baigi grūti, bet morāli ir daudz labāk. Vakardienas pastaiga pa mežu atnesa tādu nogurumu, ka uzreiz pēc pastaigas iekritu gultā un aizmigu, bet tā bija pasaka – rudens saules siltums un krāsu maigums, pēdējās sēnes, brūklenes un dzērvenes. Šodien sastādīju siltumnīcā puravus un pētersīļus – nogurums un gandarījums. Un daudz mierīgāks prāts. Lai jums arī tas ir tāds!
27.10.2020. 13. Covid diena: vibrācijas
Kādā darbadienas vidū aizgājām uz Ribocu. Apskatījuši pirmos angārus un āra objektus, nonācām milzīgajā bijušās Rīgas tirdzniecības ostas ēkā. Uzkāpām otrajā stāvā un kādu brīdi baudījām milzīgo zāli un tajā esošos darbus vienatnē. Pēc brīža ienāca vēl daži cilvēki, tostarp Ilze ar draudzeni. Tieši viņas mums pavēstīja, ka šeit vērts uzkavēties, jo pēc īsa brīža būs neliela un ne pārāk plaši afišēta kora Kamēr skaņas performance. Izstaigājuši blakus telpu, atgriezāmies zālē, kurā nu jau bija sapulcējušies daži desmiti cilvēku. Pēkšņi ieskanējās balss mums pavisam blakus. Tai atsaucās cita zāles pretējā stūrī. Drīz visa telpa bija skaņas vibrāciju pilna, kur balsis sasaucās cita ar citu, sajaucās ar mākslas performances konstanto skanējumu un atbalsojās kaut kur griestos un krūšu kurvja rajonā. Kad skanējums apklusa, uz mirkli saskatījāmies ar Ilzi, acīs bija spožums. “Kas tas tikko bija?”, viņa vaicāja.
***
Otrajā darbnīcas dienā pusdienas ēdām pie Dzērbenes baznīcas. Mūsu nelielais “mākslas pulciņš” bija ierēķināts talcinieku zupas katlā, bija jauki pārmaiņas pēc iznākt no telpām un svaigā gaisā uzēst zupu. Pateikusies par pusdienām, iegāju baznīcā – nekad nebiju redzējusi to vaļā esam. Drīz man pievienojās vēl viena meitene no mūsu grupas. Pamanījušas mūsu interesi, piesteidzās A kundze un sākām sarunāties. Viņa stāstīja par ērģeļu prieku, par griestu nedienām, kas sākuši drupt, kopš ievesta jaudīgāka apkure, par lustras un altārgleznas zādzību. Par padarītajiem un plānotajiem remontdarbiem, to laikā atrastajām relikvijām, par kuru izcelsmi un pielietojumu neesot skaidrības. Par mācītājiem, kuru paspārnē parasti bijušas gan Drustu, gan Dzērbenes ļaužu dvēseles un grēki. Kamēr apbrīnojām priekštelpā eksponētās relikvijas, pie A kundzes piesteidzās jauniešu bariņš – gribot atrast trepes, pa kurām var uzkāpt zvanu tornī. A kundze viņiem tās parādīja, stingri piekodinot neaiztikt zvanu. Pēc šīs piezīmes sazvērnieciski saskatījāmies un nosmējām par šo piezīmi – tie gan būtu joki, ja jaunieši nepaklausītu. Pateikušās par negaidīto ekskursiju, ar kursabiedreni devāmies atpakaļ uz darbnīcu, turpināt savus praktiskās mākslas projektus.
***
Šorīt, zoom tikšanās laikā dzirdu, ka whatsappā iedžinkstinās viena ziņa pēc otras. Kad tikšanās beigusies, izlasu tās. Mūsu laipnā baznīcas ekskursijas vadītāja A šonakt kopā ar kovidu pārcēlusies augstākās vibrācijās. Ilze atsūtījusi labas veselības vēlējumus kopā ar skaņas ierakstu no (ne)jaušā koncerta, kura ausu liecinieces bijām.
29.10.2020. 15. Covid diena: ir vieglāk
Šodien aprit tieši divas nedēļas kopš ceturtdienas, kad pamodos ar stiprām galvassāpēm un nespēku, kas izrādījās esam Covid simptomi. Tagad, atskatoties uz slimības norisi, varu teikt, ka pagaidām visgrūtākā bija pirmā nedēļa, kad galvassāpes un nespēks bija īpaši spēcīgi un neziņa par nākotni – vislielākā. Šobrīd jūtos saradusi ar jauno situāciju un arī simptomi vairs nav tik izteikti. Jāteic, ka vakar bija pirmā diena, kad jutos labi. Bija atgriezies dzīvesprieks, darbotiesgriba (rekā, es jau kā prezidents te sāku runāt) un, pats galvenais, bija pazudis “astoņkājis” no galvas. Šodien gan šis ir atpakaļ, un galva atkal ir miglaina kā mežs aiz loga.
Lai arī beidzot varu sacīt, ka kļūst labāk, tomēr “hop” un “urrā” saukšanai vēl ir par agru. Diemžēl zinu vairākus gadījumus, kad cilvēki jau nosprieduši, ka ir veseli un var atgriezties darbos, kad uz līdzenas vietas ir klāt pneimonija vai kāds cits saasinājums un diemžēl jāpārceļas uz slimnīcu pie mediķiem. Tāpēc ņemu vērā arī vairāku draugu sacīto – ka jāatlabst lēnām un nevajag pie pirmās labās pašsajūtas mesties darbos (atturēties gan nenākas viegli).
Vairāki no jums ir vaicājuši par terapiju – vai un kā es ārstējos? Pirmkārt, vēlos uzsvērt, ka katra slimnieka situācija un simptomi ir individuāli un ārstēšanu pārrauga ģimenes ārsts vai cits profesionālis, lemjot par piemērotāko terapiju. Es lietoju medikamentus (imūnsupresantu un inhalatoru) savai plaušu slimībai, tad vairāki preparāti tiek uzņemti saistībā ar Laima slimību, bet par godu kovidam esmu pievienojusi Bromheksīnu. Nu un paralēli šai terapijai uzņemu dažādas dabas veltes – ķiplokus, dzērvenes, ingveru, citronus, smiltsērkšķus, Islandes ķērpi, piepju novārījumu un dažādus citus labumus, kurus tobrīd ķermenim gribas un kas ir pie rokas.
Šai kovid sāgā mani visvairāk priecē fakts, ka izskatās, ka neesmu aplipinājusi nevienu no kolēģiem vai sadarbības partneriem – visiem, par kuriem man ir informācija, testi ir negatīvi. Es nezinu, vai tas nozīmē, ka man esošais vīrusa paveids nav pārāk lipīgs vai veiksme ir tajā, ka kopš simptomu parādīšanās izolējos un nevienu nesatiku. Lai vai kā – esmu patiesi priecīga par šo!
Publiskajā telpā arī viss notiek salīdzinoši mierīgi – saņemu milzum daudz atbalsta un labas veselības vēlējumus un tikai dažas kļauzas. Drusku pārsteidza pāris seniori, norādot, ka publiski stāstīt par slimību esot negods – šito tautas dzīvesziņu kaut kā biju palaidusi garām. Vēl pārsteidz, ka daži labi portāli, kas it kā skaitās “mediji” – var mierīgi ņemt no mana bloga šeit rakstīto un bez atļaujas pārpublicēt savā vietnē, uzliekot skandalozu (un manā skatījumā neadekvātu) virsrakstu. Nē, es neesmu par to satraukta vai dusmīga, vienkārši manā skatījumā tā ir nekorekta rīcība.
Noslēgumā gribu padalīties ar kādu skaistu jaušību, kas mani piemeklēja vakar. Ap pusdienlaiku rosījos virtuvē un pie sevis domāju – cik labi, ka mājās ir pagrabs un saldētava ar pārtikas krājumiem, kā arī mīļi draugi, kas atved trūkstošo no veikala – par maltītēm nav jāraizējas. Un pēkšņi dikti sakārojās rudens avenes, ar ko nesen bija pilni lauki un feisbuks. Skaidrs, ka avenes nav nekāda pirmās nepieciešamības lieta un speciāli kādu pēc tām nesūtīšu. Nespīd, nav ko lieki sadomāties. Pēc aptuveni pusstundas zvana telefons – divas burvīgas būtnes – Laura un Līga – bijušas lasīt avenes Vidzemes pusē: iedomājušās par mani un tagad ved vienu stoņģelīti šurp. Noēdām, ka šņakst! Paldies!
03.11.2020. 20. Covid diena: veselība turpina atgriezties
Vakar bija pirmā diena, kad pieslēdzos darba darbiem ar diezgan labām sekmēm. Pagaidām strādāju uz knapu pusslodzi, bet nu jau atkal varu salikt kopā domas, teikumus, sarunas un malkas pagales. Sāpes ir pagātnē, klepus vēl ik pa laikam apciemo, nogurums joprojām ir līdzās. Bet ir daudz, daudz labāk un paturiet, lūdzu, kādu īkšķīti rīt – dodos nodot atkārtotas analīzes un ļoti ceru uz pozitīvu atbildi negatīvā formātā. Ļoti esmu noilgojusies pēc jūras un Drustiem.
Šorīt runāju ar vienu no kovida bēdu māsām un apspriedām slimības norises gaitu jau no neliela laika attāluma. Galvenais secinājums, par ko vienojāmies – pastāv iespēja, ka kovid slimnieki slimības pīķa dienās var būt neadekvāti. Ļaujiet paskaidrot. Abas secinājām, ka slimības sākumā veiktās darbības un domas atceramies visai miglaini, kā arī nespējām adekvāti novērtēt savas spējas – no rīta liekas: tūlīt tik celšos un darīšu lielas lietas, bet pēc dažiem soļiem tu gandrīz vai saļimsti un velcies vien atpakaļ uz gultu. Arī atsūtīto informāciju esam uztvērušas kā pa miglu, tagad, pārskatot to vēlreiz, ir sajūta, ka redzi to pirmo reizi. Iepriekš aprakstītais var izklausīties kā ne pārāk būtisks stāsts, tomēr tā nav. Jo, kā uzzināju sarunā, cits cilvēks šajā stāvoklī ir pārtraucis pārtikas un regulāro medikamentu uzņemšanu, kā arī nav laikus vērsies pie mediķiem un sekas ir bēdīgas. Mēs neuzzināsim, kas tieši un kāpēc notika ar šo cilvēku, bet pastāv iespēja, ka kovid slimnieks nespēj adekvāti izsekot līdzi ikdienas lietām un pasaukt ārstu, jo pašam šķiet, ka nav jau tik traki.
Kāpēc es to stāstu? Pieskatiet savus cilvēkus! Īpaši, ja zināt kādu, kuram ir kovid un kurš dzīvo viens pats – turiet par viņu rūpi! Man šajā laikā visvairāk palīdzēja tas, ka mēs kovidu pārcietām divatā, balstot viens otru. Kurš jūtas labāk – tas gatavo ēst, kurina māju un apdara citas lietas, bez kurām ikdienā neiztikt. Es arī visu šo laiku jutos ļoti uzpasēta, jo man ir divas Ievas. Viņas abas katru dienu attālināti monitorēja manu stāvokli (viena no mediķa pozīcijām), tas iedeva ārkārtīgi lielu sirdsmieru un vispār bija ļoti aizkustinoši. Un, protams, ģimene, draugi, mediķi, paziņas – visi, kas veda pārtiku un medikamentus, interesējās, uzmundrināja un runājās ar Dieviņu katrs savā veidā. Mīļš paldies visiem!
p.s. Šodien atkal biju garākā pastaigā pa piemājas mežu. Tas nemainīgi gādā par brīnumiem, mieru un spēku. Sūtu jums arī mazu gabaliņu no tā visa bilžu veidolā.
05.11.2020. 22. dienā Covid analīzes – negatīvas
Otrdien, 20. Covid dienā, pēc saziņas ar ģimenes ārstu un nosūtījuma noformēšanas, zvanu uz Bior laboratoriju, lai vienotos par atkārtota testa veikšanu. Jau pēc pāris pīkstieniem atbild laipna darbiniece, kas piedāvā ierasties jau tai pašā dienā. Esmu pārsteigta par tik operatīvu iespēju, bet neesmu tai gatava – jau saplānotas vairākas darba tikšanās (virtuāli, protams). Pierakstos uz nākamo dienu, trešdienu, 14:30.
Trešdien kāpju auto ar dīvainām sajūtām; trīs nedēļas it kā ir nieks, bet ir nelielas bažas – vai pratīšu braukt. Protams, braukt prasme nav aizmirsusies un drīz jau traucos pa Siguldas šoseju Rīgas virzienā, vien ainava aiz loga šķiet slīdam garām pārāk ātri.
Precīza kā Šveices pulkstenis pieripoju pie covid testēšanas vagoniņa. Tajā šobrīd analīzes nodod kāds lietuviešu valodā runājošs puisis, bet burtiski pēc minūtes es tieku aicināta iekšā. Esmu sagatavojusi nosūtījuma numuru un pasi, ar papīriem tiekam galā raiti. Tad pārvācos pie māsiņas, kas noņem analīzes. Šoreiz gan viņa iegrūž man testa kociņu riktīgi dziļi un vēl pačakarē, līdz sāku sprauslāt. “Nu, sajutāt smadzenes?” viņa joko un es vāri pasmaidu. Kakla sadaļa nav tik netīkama. Pēc pāris minūtēm viss ir galā un sēžos auto, lai atgrieztos mājās. Lai arī ir sakrājusies vajadzību kaudzīte, ko atrisināt var Rīgas iespējas, pagaidām vēl skatos uz galvaspilsētu tikai caur mašīnas logu. Ceru, ka tikšu pie “brīvlaišanas” jau rīt.
Šodien visu dienu dīdos pie datora, ik pa laikam pārbaudot ne tikai e-pastu, bet arī tā gružkasti, pēdējā laikā svarīgas ziņas sākušas aizķerties tur. Vakara pusē neizturu un piezvanu laboratorijai – pagājušas vairāk nekā 24 stundas kopš analīžu nodošanas. Viņi saka, ka atbildei vajadzētu būt līdz 19 vakarā, ja nav, lai rīt no rīta zvanot atkal. Līdz 19 nekas nepienāk un es jau noskaņojos uz vēl vienu neziņas nakti, bet brīdi pēc 20 e-pastā iekrīt gaidītā ziņa. Ievadu kodu un meklēju tik ļoti gaidīto vārdu – “negatīvs”. Un – ir!
Rīt sazināšos ar ģimenes ārsti, lai izrunātu tālāko dzīvi un veicamās darbības. Šis rezultāts, protams, ir brīnišķīga ziņa, bet es apzinos, ka kovid sekas tik ātri nepazudīs. Ar nogurumu nāksies vēl kādu laiku sadzīvot, arī galva joprojām mēdz uzvesties dīvaini, šodien, piemēram, šī atkal nedaudz sāpēja. Bet, es esmu dzīva un pagaidām bez smagām sekām veselībai – tas ir galvenais.
Tātad – šis ieraksts ir punkts manam stāstam par kovid pozitīvu dzīvi. Vēl drīzumā uzcepšu vienu ierakstu par savu terapijas pieredzi, kā arī pēc kāda laika pastāstīšu, kā man iet un kā jūtos – vai nogurums atkāpjas, vai simptomi neatgriežas. Paldies vēlreiz visiem par palīdzību un līdzi jušanu. Lai jums veselība!
08.11.2020. Kā uzlabot Covid-19 slimnieka veselību?
Šo rakstu savā galvā es gatavoju jau kādu nedēļu vismaz, bet reālajā dzīvē prokrastinēju, šķiet, savā ziņā cenšos no šī pašizdomātā uzdevuma izvairīties. Jo viena, pareiza un skaidra atbilde uz virsraksta jautājumu nav. Tāpēc, pirms ķeros pie lietas, vēlos uzsvērt – šī ir mana pieredze, mani uzskati un mani ieteikumi – ļoti subjektīvi. Tu droši vari tos likt aiz auss vai ignorēt. Vai nelasīt vispār, nav spiesta lieta.
Un otrs ļoti svarīgs aspekts – katra cilvēka situācija, tai skaitā veselības ķibeles, ir atšķirīgas, tāpat arī covid simptomi mēdz variēt, līdz ar to terapija būs katram sava. Tāpēc zemāk redzamās idejas es aicinu iesākumā apspriest ar jūsu ārstējošo ārstu, kurš izvērtēs, vai tās jums ir piemērotas vai nē. Piemēram, man no simptomiem bija galvas un muskuļu sāpes, kaulu laušana, nogurums, garšas/smaržas zudums, sauss klepus, nelielas iesnas, bet, piemēram, ne mirkli nebija paaugstināta temperatūra. Attiecīgi man lietot līdzekļus temperatūras samazināšanai būtu muļķīgi, bet kādam citam – nepieciešami.
Kāpēc es vispār, nebūdama mediķis, ar ko tādu gribu dalīties? Visas trīs nedēļas, ko pavadīju covid pozitīvā statusā, saņēmu no cilvēkiem (gan mediķiem, gan ne šīs jomas pārstāvjiem) ieteikumus, lielāko daļu no tiem liku lietā. Ar domu – ja nelīdzēs, tad nekaitēs! Un, tā kā manu gadījumu, neraugoties uz hronisku plaušu slimību, var uzskatīt par vieglu, ļoti iespējams, kaut kas no visa ir palīdzējis. Vai kaut kas konkrēts no šī klāsta vai viss kopā – to nu nezinās teikt neviens.
Centies nesaslimt! Lai arī vairums covid slimnieku atveseļojas, par ilgtermiņa sekām mēs zinām ļoti maz. Cilvēki, kas slimojuši pavasarī, joprojām sūdzas par nogurumu un uztveres grūtībām. Man arī joprojām ir ļoti izteikts nogurums, ar kuru mācos sadzīvot. Un, protams, nekad nevar zināt, vai tu un tev mīļie nezaudēs šajā covid ruletē. Veselīgs uzturs, svaigs gaiss un kustības – šīs visiem zināmās, bet ne tik labi ievērotās prakses, būs lieliskas covid profilaksei, kā arī noderīgas tiem, kas jau saslimuši. Vienīgā lieta no šīm, pret kuru vajadzētu izturēties ar apdomu, ja saslimšana jau notikusi, ir kustības un darbošanās kopumā. Slimniekiem jākustas ir (ja vien nav galīgi smags stāvoklis), bet ar lielu pietāti pret ķermeņa (ne)spēju. Un, protams, ievērot pēdējos mēnešos skandētās epidemiologu mantras par 2 metriem, roku mazgāšanu, nepulcēšanos utt.
Nekaitē! Pirms ķeros pie tām idejām, ko labu darīt, gribu uzsvērt, ka covid gadījumā ir būtiski neradīt ķermenim, jo īpaši plaušām, papildu slodzi. Nekāds alkohols, nekādas cigaretes vai citi draņķi. Tā ir papildu slodze ķermenim, kuram jau tā klājas grūti. Tas nav gadījums – izdzeršu glāzīti upeņu balzāma un vīrusi atstieps pekas. Šoreiz tas neģeld – pirms zināju analīžu rezultātus, pamēģināju – kļuva vēl sliktāk.
Bromheksīns. Šis ir vienīgais medikaments, kuru, saskaņojot ar savu ārstu, pievienoju covid terapijai (paldies Maijai, Zitai un Inārai). Tas ir sen zināms un relatīvi lēts atkrēpošanas līdzeklis, ko pie mums ražo Grindeks. Pētījumi par šī preparāta iedarbību uz covid vēl ir procesā, bet pastāv versija, ka šīs zāles covid gan tā īsti neārstē, bet to iedarbība neļauj plaušās piesaistīties covid vīrusiem pie tiem receptoriem, kas vīrusam ļauj vairoties, tādējādi var tikt novērsta pacienta nokļūšana reanimācijā un bojāeja. Pat, ja pētījums neapstiprinās Bromheksīna iedarbīgumu, šis medikaments ir salīdzinoši nevainīgs, tas nopērkams bez receptes.
Ogas. Ir viens no bagātīgākajiem vitamīnu, organisko skābju, pektīnvielu un krāsaino pigmentu, kuri ir spēcīgi antioksidanti, avotiem. Es “spiedu uz” upenēm, dzērvenēm un smiltsērkšķiem, kārojās arī avenes, kurām, cita starpā, piemīt arī pretvīrusu darbība. Savukārt, smiltsērkšķi arī tiek izvērtēti covid kontekstā (paldies Ievai, Daivai un Odrijai): Korejas zinātnieki uzskatot, ka smiltsērkšķos esošās organiskās skābes bloķējot purīna veidošanos, kas esot vīrusa galvenais enerģijas avots.
.jpg)
Ārstniecības augi. Augu klāsts ir ļoti plašs, tāpēc tos vērts izvēlēties, atbilstoši individuāliem simptomiem. Es lietoju ārstniecības augus pret klepu, imunitātes stiprināšanai un ar pretvīrusu iedarbību. Šeit (paldies mammai par palīdzību) minēšu tikai piemērus katrai no šīm grupām, lai ikviens var izvēlēties sev tīkamāko un pieejamāko. Protams, ārstniecības augiem ir kompleksa iedarbība un pieminētais labums nav to vienīgais pienesums mūsu veselībai. Tātad. Atkrēpojoša iedarbība ir Helēniju ālantes saknei (paldies, Zanei), Islandes ķērpja laponim, māllēpes ziediem un lapām, pelašķa lakstiem, priedes pumpuriem. Imunitāti stiprina melnā plūškoka ziedi un ogas (es uzņemu sīrupa formā), ingvera sakne (paldies, Ligija), irbenes ziedi un lapas, pienenes laksti un saknes, ugunspuķes laksti. Savukārt, pretvīrusu iedarbība (protams, tas nav stāsts tieši par covid, bet nu tomēr) piemīt tādiem mums labi zināmiem garšaugiem kā raudenei (saukta arī par oregano) un salvijas lapām, kadiķa čiekurogām un skujām, bērza pumpuriem, retēja saknei. Gan imunitātei palīgā steigs, gan vīrusus veiks – sīpoli un ķiploki, kalmes saknenis, timiāns, kā arī jau pieminētā avene.
Artemisia annua. Arī šis augs (viengadīgā vērmele) pieder pie ārstniecības augiem, bet to izceļu atsevišķi, jo tas neaug pie mums (bet ir Āzijas pamatiemītnieks) un attiecīgi jāpasūta internetā. Šo līdzekli sāku lietot, lai organisms labāk atgūstas pēc Laima slimības, bet Wikipedia atrodamā informācija liecina, ka daži avoti iesaka to arī pret covid, PVO gan vērš uzmanību, ka efektivitāte nav pierādīta.
Serapeptāze. Ir enzīms, kas tiek iegūta no zīdtārpiņiem. Par enzīmterapiju domas dalās – daļa tradicionālās medicīnas speciālistu par to domīgi šūpo galvu, bet citi ir pārliecināti par terapijas iedarbīgumu. To pamatā lieto sāpju un iekaisumu mazināšanai, bet, iespējams, eksistē arī cita pozitīva iedarbība uz organismu, tai skaitā, uz hroniskām elpceļu slimībām, tāpēc arī pieminu šo preparātu covid kontekstā.
Piepes. Kopš izlasīju Maijas Pohodņevas un Modra Pelša grāmatu “Aliansē pret vēzi” uz piepēm veros kā ne tikai uz sulīgu lamuvārdu, bet vērtīgu līdzekli veselības uzlabošanai. Es gatavoju novārījumu no bērza čagas, bērza piepes, posas piepes, apmalpiepes un tauriņpiepes – receptes un devas skatīt grāmatā. Šo novārījumu lietoju pamatā savai hroniskajai plaušu kaitei, bet pastāv versija, ka arī covid vīrusam tas neiet pie dūšas.
Skābekļa līmenis asinīs. Pēc manu Austrumu slimnīcas plaušu dakteru ieteikuma, iegādājos pulsa oksimetru (paldies Agnesei, Zanei un Ilzei), kurš rāda skābekļa līmeni asinīs un pulsu. Pamatojums ir tāds, ka covid slimnieks var nejust būtisku skābekļa līmeņa kritumu, kas var būt veselībai bīstams, tāpēc tas regulāri jāmonitorē.
Ticēt tam, ka atveseļosies. Apzinos, ka ar šo apgalvojumu riskēju izsaukt skeptiķu smīnus, kas vēl ir izturējuši pāris iepriekšējos punktus. Bet, kā jau minēju ievadā – šī ir mana versija par veselību. Un, es ticu tam, ka mūsu pašsajūtu ietekmē arī mūsu domas, mūsu vēlme izveseļoties, nevis būt upura lomā. Man, protams, šai punktā augt un augt.
Līdzcilvēku atbalsts. Sākot no ļoti praktiska – medikamentu, pārtikas un citu labumu piegādes, līdz morāliem uzmundrinājumiem. Es zinu, ka slimošanas laikā man no sirds līdzi juta gan visvisādu specialitāšu mediķi, gan zvērināti ateisti, gan dažādās ticībās rūdīti recidīvisti. Vēl vakar uzzināju par vienu cilvēku, kas katru dienu par mani lūdza. Un zinu, ka viņš nebija vienīgais. Daži runājās ar Spānijā populāriem svētajiem, citi ar latviešu dabas Dieviņu, citi vērsās pie Austrumu gudrajiem, citi – pie visiem kopā. Mīļš paldies ikvienam par labas veselības vēlējumiem, neatkarīgi no ceļa vai veida, kādā tie tika sūtīti!
Lai izdodas nesaslimt ne ar Covid-19, ne citām kaitēm, bet, ja esat apslimuši – sekmīgu izveseļošanos!
