#LFK Ak 177, 1

Nosaukums
Manas dzīves tēlojumi
Vienības Nr.
1
Klasifikācijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
30.11.2020
Pierakstīšanas laiks un vieta
1990 - 1998, Rīga
Rīga
Atslēgvārdi
Atvērt

Manas dzīves tēlojumi

Mūsu dzimtā rakstīt memuārus vai annāles nebija pieņemts, lai gan senču analfabētisms izbeidzās jau 17.gadsimtā, kad Livonijā ienāca luterānisms. Reālajā dzīvē bieži vien jāatskatās pagātnē, un ir vajadzīga atcere par tiem, kas dzīvoja agrāk, un kuru vairs nav. Katrs cilvēks nāk no milzīgiem gadsimtu dziļumiem, izpētīt savu senču saknes nav viegli, ir nepieciešamas vēstures zināšanas, liela griba un neatlaidīgs darbs. Iespējams, ka arī no mūsu dzīves un darba nākamās paaudzes atlasīs dažas dzintara lāses.

"Tāpēc kaut par matu
atpakaļ der pamest skatu,
ai tas palīdz tam, ko darām,
lai tas palīdz tam, ko varam"

V. Lukss "Saruna"

Rakstu mūža novakarē, daudz kas ir piemirsts un izkūpējis no galvas, tomēr atmiņu maģiskā balss vēl atgādina par sevi. Memuārus rakstīt mani paskubināja darba kolēģi Latvijas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas sektorā, izvadot mani pensijā 1990.gadā. Otrs ierosinājums pienāca no brālēna Borisa atraitnes Ernas Vilks (ASV, Florida). Viņai nosūtīju 1992.–1993. gadā pirmos astoņus tēlojumus.

Saturs

Vilku (manas mātes) dzimta

Mātes ģimene

Pūriņu (mana tēva) dzimta

Tēva jaunība

Savs kaktiņš

Pirmās atmiņas

Siverskaja

Ciemošanās Gulbenē

Pūriņu mājas

Pūriņu saime

Pūriņu saimniecība

Darbi Pūriņos

Vecgulbene un krusttēvs Sande

Pūriņu Ernests un sabiedriskā dzīve Pūriņos

Notikumi Vecgulbenē pēc 1917. gada

Bērnības prieki

Skolas gadi

Atgriešanās

Manā senču zemē (dzejolis)

Vilku (manas mātes) dzimta

Kas ir mani senči VILKI, no kurienes izcēlušies vai ieceļojuši?
Saglabājies vectēva SĪMAŅA VILKA pagasta pases noraksts. No 1874.gada 1. marta līdz 1. septembrim viņam atļauts izbraukt pa Ostzejas* guberņām, bet ārpus tikai 30 verstis no to robežām. Ir paredzēta iespēja pagarināt pasi, pat apmainīt, ja vēlas braukt tālāk par 30 verstīm. Par pasi Sīmanis samaksājis Šarlotenburgas pagastam 4 rubļi 52 kapeikas. Tātad jauneklis Sīmanis Vilks (dzimis 1851.gadā) ir izceļojis no Šarlotenburgas pagasta un izrāvies no zemnieku savienības, kādas tolaik pastāvēja Ostzejas guberņās. Tagad šī vieta saucas – Kalna Pededze Alūksnes rajonā. Pēc kādreizējās muižas sadalīšanas tur pastāvēja kopsaimniecība “Pededze”.


Tomēr izrādās, ka Sīmaņa tēvs, mans vecvectēvs ĀDAMS bija izkļuvis no zemnieku savienības žņaugiem vēl agrāk un strādāja par mežsargu Plisā – ciematā pie dzelzceļa līnijas Pleskava – Luga. Tolaik cilvēki tiecās apmesties uz dzīvi tuvāk Varšavas dzelzceļam. 1860.gadā uzbūvēja posmu Pitalova – Daugavpils. Trūcīgie latviešu zemnieki brauca uz jauno dzelzceļa līniju pelnīties.
Vectētiņam Sīmanim bija brālis ANDREJS. Pečoros, netālu no pasta turējis bodīti, viņa uzvārds bijis Volfs (!?). Māsa MARIJA bija apmetusies Lugā, bērnu viņai nebija. Divi brāļi gāja bojā jaunībā – viens noslīka, otrs pārrāvās ceļot smagumus.
Starp manas mammas atstātajām grāmatām palikusi arī BIBLIA, tas irr ta Swehta Grahmata, jeb Dieva Svehti Wahrdi. Pēterburgā driķēts pie T.Rutta un dehla. 1825. Uz forzaclapas uzrakstīts ar vienkāršo zīmuli lieliem drukātiem burtiem: Oттo Вильксъ 1884 г. Augstāk rakstīts ar spalvu: Командир роты Капитан – paraksts. Par tādu rada gabalu nekā neesmu dzirdējis no mammas. Tomēr kapteiņa paraksts liecina, ka viens no maniem senčiem pagājušajā gadsimtā dienējis ķeizara armijā. Otrajā lappusē ar spalvu glītā rokrakstā rakstīts: Р. Вильксъ 5 февраля 1897 г. Par šo uzrakstu esmu daudz domājis. Bībelē vēl atradu ieliktu papīra lapiņu – Lauru draudzes kapsētas svētkos 1892.gadā – ar baznīcas dziesmu tekstiem.
Vectētiņš Sīmanis līgavu izraudzīja netālajā Lauru latviešu kolonijā Pleskavas guberņā. Tur klaušu laiki jau bija beigušies, Ostzejas likumi uz Pleskavu neattiecās. Latviešu koloniju Lauros nodibināja 19.gadsimta 60-gados. No Alūksnes, Smiltenes, Apukalna, Piebalgas, Trikātas kolonistus saaicināja muižnieki, pārdodot zemi par 3 – 5 rubļiem desetinā. Mūsdienu valodā runājot, galvenais sponsors bija Alūksnes un Lauru barons H. fon Fītinghofs. 1863.gadā kolonijā jau bija 376 latviešu tautības iedzīvotāji. Iesākot jauno dzīvi ar apmetni mežā zem egles, latviešu zemnieki tur līda līdumus, uzcēla dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas, skolas, lūgšanu namu. Pēc gadsimtu mijas jau bija izveidojies Lauru miests.
112.jpg
Lauru kolonijas teritorija bija prāva – ap 35 km gara un 30 km plata – 25 tūkstoši desetinu platībā. Latviešu kopskaitā bija vairāk par 5000. Pārējie 58% iedzīvotāju bija cittautieši – krievi un setuki (pārkrievoti igauņi). Izveidojās ap 500 latviešu zemnieku saimniecību. No 1920. līdz 1945. gadam kopā ar Pečoriem Lauru kolonija bija Igaunijas sastāvā. Ar Latvijas – Igaunijas robežas noteikšanu latviešu kolonija samazinājās trīs reizes. Tagad šī teritorija ir Krievijas sastāvā Pleskavas apgabalā.
Tur, netālu no Pečoriem kādā latviešu viensētā Orlišos brāļi Sīmanis un Andrejs atrada sev sievas. Vectētiņa Sīmaņa izredzētā bija MARIJA, Jāņa meita, RUNCE, dzimusi 1855.gadā. Viņai bija divas māsas un brālis. Vecmāmiņas māsa ELIZABETE salaulājās ar vectētiņa Sīmaņa brāli ANDREJU (Volfu), kurš vēlāk kļuva par bodnieku Pečoros. Abas ģimenes cieši radojās. Mana mamma vairākreiz pirms pirmā pasaules kara viesojās Pečoros, un siltiem vārdiem kavējās atmiņās par šo bodnieku pāri. Otra vecmāmiņas Marijas māsa EMĪLIJA aizkļuva līdz pat Pēterburgai. Viņas vīrs bija dzelzceļnieks (pārmijnieks) Mihails Savčeņa, pēc tautības baltkrievs, dzīvoja Streļņā (Baltijas dzelzceļš). Tante Emīlija mirusi Ļeņingradas blokādē 1942. gadā, gājis bojā arī viņas dēls Aleksandrs. 1992.gada Ziemassvētkos aizgāja aizsaulē viņas meita EVGĒNIJA Zeica. Vecmāmuļas brālis AUGUSTS Runcis nodzīvoja savu mūžu Orlišos, viņam bija divi dēli un meita. Augusta pēcnācēji viesojušies arī Rīgā, Ģertrūdes ielā pie Vilkiem**. Konservatorijā mācījās BIRUTA Runce. Valmieras stikla šķiedru rūpnīcā strādāja MĀRA Runce, ar viņu uzsāku saraksti, bet neatbildēja.


*) Pēc Lielā Ziemeļu kara par Ostzejas guberņām sauca Krievijas impērijas autonomās Baltijas guberņas (vācu: Ostseegouvernements, krievu: Остзе́йские губе́рнии, Прибалти́йские губе́рнии), proti, Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes guberņas (Vikipēdija).

**) Mātesbrālis Voldemārs Vilks (1875.-1939.) bija Lugas policijas priekšnieks, viņa sieva – Katrīna, dzim. Seļskaja, pareizticīgā. Pēc revolūcijas Krievijā paglābās Rīgā, dzīvoja Ģertrūdes ielā, turēja traktieri „Krievu pīradziņi” blakus kinoteātrim Splendits (tagad – Francijas vēstniecības telpas), apglabāts Pokrova kapos.

Mātes ģimene

Es piedzimu, kad vectēvs un vecmāmuļa – Sīmanis un Marija Vilki jau gulēja smiltājā. Ko zinu – tas no mammas stāstījumiem.
Krievijas kārtu iedalījumā Sīmanis Vilks piederēja pie sīkpilsoņu kārtas – мещанин города Луги Спб. губернии Симон Адамович Вильксъ (arī mammai 1908. gadā pasi izsniedza Лужский мещанский староста).
Vectētiņš visu apzinīgo mūžu bija dzelzceļnieks, lielākoties pārmijnieks. Šis darbs bija viens no viszemāk atalgotajiem dzelzceļnieku darbiem. Daudzreiz Sīmani pārvietoja pa Varšavas dzelzceļa stacijām no Daugavpils līdz Pēterburgai. Mamma labi orientējās Varšavas dzelzceļa līnijas stacijās, vēlāk bada gados tas noderēja, kad „provīzijas” meklējumos bija jābraukā uz Pleskavu, Plisu, Strugi Krasnije u. c.
Šarlotenburgā, 1875.gadā Marijas un Sīmaņa Vilku ģimenē piedzima VOLDEMĀRS, piecus gadus vēlāk, Pēterburgā, 1880.gadā - ERNESTS ALEKSANDRS, bet vēl pēc astoņiem gadiem, 1888.gadā - mana mamma, ANNA ALVĪNE - Ostrovas apriņķa stacijā Torošino.


Domāju, ka mamma kristīta Pleskavā. Saglabājies žurnāla “Baznīcas Vēstnesis” 1896.gada kommplekts. Tāpat kā iepriekš aprakstītajā Bībelē uz vāka uzrakstīts: Р.Вильксъ, 1897г. Rakstīts ļoti glīti, tas pats rokraksts. Varbūt to rakstījis Voldemārs? Tāpat kā māsai un brālim viņam droši vien bijis arī otrs vārds, piemēram Rūdolfs vai Roberts. Tik skaists rokraksts bija tikai onkulim Voldemāram. Varbūt abi brāļi atmeta savus otros vārdus – Ernests un Rūdolfs (?), jo dzīvoja Krievijā, labāk skanēja Aleksandrs un Vladimirs (Voldemārs).


Nezinu, kur skolā gājuši Vilku dēli, bet pastāstīšu par savas māmuļas skolas gaitām. Alvīne mācījās Daugavpils draudzes skolā. 1899.gadā izsniegtajā apliecībā ticības mācībā, aritmētikā un glītrakstīšanā – piecinieki*, pārējos priekšmetos - tikai četrinieki. No 1902. līdz 1905.gadam Alvīne mācījās Pēterburgā Imperātora sieviešu patriotiskās biedrības skolas arodklasē, specializējās veļas šūšanā un izšūšanā. Knazienes Goļicinas parakstītajā atestātā visos sešos priekšmetos tikai teicamas atzīmes. Vienlaikus Alvīne mācījusies ticības mācību, krievu valodu un aritmētiku. Visi mani senči, kā jau latvieši, bija luterāņi, nekādu cittautiešu gēnu nebija. Anna Alvīne Vilks 1905.gada 26.maijā tika iesvētīta Jēzus baznīcā Pēterburgā. Kā brāļiem gāja ar to padarīšanu, nezinu, bet onkuls Saša latviski tēvreizi zināja līdz mūža galam.
1907.gadā Sīmanis Vilks nopirka no tirgoņa Dernova 420 kvadrātasu (0,2 ha) lielu gruntsgabalu ar mežu un uzcēla guļbaļķu māju. Īpašums atradās vasarnīcu rajonā Siverskaja Gora 63 verstis (67 km) no Pēterburgas pie Varšavas dzelzceļa. Mājas novērtējums tā laika vērtējumu sistēmā bija 375 rubļi. Kad vēlākos gados uzcēla vasarnīcu – guļbūvi ar mezonīnu, un tā sāka dot ienākumus, īpašuma vērtība pieauga līdz 4000 rubļiem.
Ja mammas onkulis Andrejs (vectēva Sīmaņa brālis) un tante Elizabete (vecmāmuļas Marijas māsa) dzīvoja saticīgi un laimīgi, to nevarēja teikt par Vilku pāri Sīmanis – Marija. Mammas māte esot nepārtraukti grauzusi savu laulāto draugu kā Ksantipe Sokrātu. Toties mammas tēvs esot bijis sirsnīgākais cilvēks. Mamma bieži atcerējās dzīvi stacijā Serebrjankā (netālu no Lugas), priežu apaugušā paugurainē gleznaina ezera krastā. Neaizmirstams viņai bija ar tēvu kopā pavadītais laiks, kad abi braukuši ar laivu makšķerēt zivis, nereti pārvedot mājās lielus lomus. Viņai šis laiks bija dāvājis dvēseles prieku un atstājis gaišas atmiņas.
Nesaticīgais pāris nenodzīvoja ilgu mūžu. Abi mira no kuņģa vēža 1909.gadā – Sīmanis 57 gadu vecumā, Marija – 54 gadu vecumā.
Vilku dēliem bija pašiem lielas galvas uz pleciem, agri viņi izlidoja no vecāku ligzdas. Voldemārs iestājās policijas dienestā, Aleksandru aizvilināja estrāde.


*) Piecinieks – tā laika augstākā sekmju novērtēšanas atzīme.

**Mātesbrālis Aleksandrs Vilks ar sievu Tatjanu pēc revolūcijas dzīvoja Rīgā, bija estrādes mākslinieki, uzstājās arī Splenditā divertismentos starp kinoseansiem.

Pūriņu (mana tēva) dzimta

Par mana uzvārda senču – PŪRIŅU – saknēm ziņas ir trūcīgas, jo kopā ar vecākiem un radiem dzīvoju maz, pie tam agrā bērnībā, kad nebiju tādā attīstības līmenī, lai sarunātos par nopietnām lietām.
Pūriņi nākuši no barona Volfa* klaušu ļaudīm.
Vidzemē dzimtbūšana tika atcelta 1819.gadā. 1802.gadā Johans Gotlībs fon Volfs iegādājās Vecgulbenes (vāciski Alt–Schwannenburg) muižu no H. fon Fitinghofa, un baronu Volfu īpašumā tā atradās līdz pat agrārajai reformai 1920.gadā. Vēl mūsu gadsimta sākumā šai magnātu dzimtai tikai Vidzemē vien piederēja 36 lielas muižas un kādas 50 mazas malu muižas ar 290 tūkst. pūrvietu derīgas zemes, jeb 2,9 kv. km (platība lielāka nekā vesels apriņķis). Vectēvs PĒTERIS PŪRIŅŠ bija barona alusbrūveris** (Alus darītava Gulbenē pastāv arī tagad.). Algas vietā viņam tika piedāvāta zeme (banda) ar izvēli no jebkuras Volfu muižas Vidzemē vai Kurzemē. Vectēvs izvēlējās Gulbeni. Kā bandinieks viņš saņēma pusotra simta pūrvietu zemes. (Nezinu, cik tur tolaik bija aramzemes.) 1903.gadā uzbūvēja šaursliežu dzelzceļu Pļaviņas –Vecgulbene – Alūksne – Valka, tas pārgrieza Pūriņu zemi divās daļās. Prāvs gabals zemes (pļava) nonāca viņpus dzelzceļa stigas.
Vai vectētiņš Pēteris bija vietējais – neesmu pārliecināts. Vai tik nebija atvests no kādas citas Volfu muižas? Šķiet, ka nekādu radu Gulbenes apkārtnē viņam nebija. Vēlāk, pēc kara dzirdēju tuviniekus runājam, ka kāds Pūriņš esot bijis bodnieks Stāmerienā. Citādi bija ar vecmāmuļu ELIZABETI BALTO. Viņas māsas dzīvoja turpat netālu no Gulbenes – Andzēnos, Baškeros un Miļos, bija arī māsīca Pededzē.
Pūriņu laulātajam pārim piedzima trīs dēli: ERNESTS – 1867.gadā, RŪDOLFS – 1869.gadā un ALEKSANDRS – 1871.gadā. Ģimene bija patriarhāla, dziļi latviska, dievbijīga, luterticīga. Vecāki prata vācu valodu. Ieviesās arī vācu parašas, ziņģes, folklora.


Vectēvs Pēteris bija gudrs, uzņēmīgs, enerģisks un izdomas bagāts. Pūriņi uzcēla lepnu guļbaļķu dzīvojamo māju un saimniecības ēkas uz kaltu akmeņu mūra pamatiem – stalli, govju un aitu kūti, cūkkūti, lopbarības glabātavu, riju, klēti, pirti. Iebraucamais ceļš gāja cauri ozolu un liepu alejai, gar ābeļdārzu un bišu stropiem lauku sētas pagalmā. Tur jautri sagaidīja suns Bašuks, vistu un kalkūnu bars. Bija uzplēsta un aparta zeme, ierīkoti linu mārki, izrakta dziļa aka, dīķis. Bez šaubām, lielu ieguldījumu saimniecības uzplaukumā deva trīs braši, spēcīgi dēli. Grosfāters bija valdonīgs, gan kalpi, gan tuvinieki staigāja viņa priekšā uz pirkstgaliem.
Lai nesadalītu turīgo saimniecību, pēc tolaik pastāvošās kārtības par saimnieku vajadzēja palikt tikai vienam no dēliem. Pretēji tradīcijām par mantinieku tika izraudzīts nevis vecākais dēls, bet jaunākais dēls Aleksandrs. Vecākais un grosmammas mīļākais dēls bija Ernests. Taču viņš atteicās aiz aprēķina precēt vecāku izraudzītu līgavu, bet gadsimtu mijā apprecējās aiz mīlestības ar saimnieka meitu KARLĪNI MARŠAUU no Latgales puses. Par tādu nepaklausību vecāki mājas atdeva Sandem.
Kad Ernests precējās, līgavai solīja pūrā izpirktas mājas –Tancuļus, Balvu rajonā Rugāju pagastā. Karlīnes brālis tajā laikā bija armijā. Brālis atgriezās, Karlīnes tēvs pārdomāja un mājas atdeva dēlam. Ernests cerēja kļūt par saimnieku, bet saimnieka godu pārmantoja sievasbrālis. Tā liktenis lēma onkulim Ernestam iekļauties “apsolītās zemes” – Sibīrijas kolonizācijas kustībā. Ar sievu un diviem maziem bērniem, kuri bija Tancuļos dzimuši, aitādas kažokos, bagātīgi apgādāts ar līdzekļiem un pārtiku, viņš izceļoja uz Krasnojarsku.


*) Fon Volfu dzimta (vācu: Reichsfreiherren von Wolff) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas ieceļojusi Livonijā XVII.gadsimtā un vēlāk izplatījusies arī Anglijā un Krievijā, XX.gadsimtā izceļojusi uz Vāciju. Volfu dzimtas ģimenes parasti bija ļoti kuplas, līdz ar to liecības par Volfu ģimeni var atrast visā Vidzemē (Vikipēdija)

**) 2007. gada oktobrī Gulbenes alusdarītavā tika uzsākta "Barona" gaišā alus ražošana. Alus ir darīts, godinot baronu fon Volfu, kurš 1811.gadā izveidoja Gulbenē iesala dedzinātavu, ko varam uzskatīt par Gulbenes alus darītavas pirmsākumu (Vikipēdija)

Tēva jaunība

Stāstīšu par mana tēva rūgto jaunību.
Pūriņu vidējais dēls, mans papucis, Rūdolfs Pūriņš, mācījās vietējā Meišu skolā četrus gadus. 1886.gadā viņš tika iesvētīts Gulbenes baznīcā. Rūdolfam vecāki lika mācīties kādu arodu. Izstumts no tēva mājām, no laukiem, Rūdolfs 1887.gadā brauc uz Pleskavu un mācās Pleskavas kalēju un atslēdznieku cehā trīs gadus. 1890.gadā Valkas apriņķa zemniekam Rūdolfam Pūriņam izsniegta apliecība par to, ka viņš izturējis attiecīgas kalēja un atslēdznieka amata pārbaudes, un viņam piešķirta meistara palīga kvalifikācija.
Atgriezies Vecgulbenē, Rūdolfs nenodzīvoja tēva mājās pat mēnesi, kā viņu izvadīja zaldātos. Vecgulbenes draudze dāvināja “Ceļa maizi no svētā Dieva vārda kristīgiem zaldātiem” – lekcioni, garīgas dziesmas, lūgšanas, karavīru zvērestība ķeizaram Aleksandram Aleksandrovičam (Aleksandram III), šī “ceļa maize” ir saglabāta līdz pat mūsu dienām. Tēvs bija gara auguma, nokļuva Maskavas pulka leibgvardē Pēterburgā, tur viņš dienēja no 1891.gada 1.janvāra līdz 1894. gada augustam. Ievērojot Rūdolfa atslēdznieka specialitāti, viņu iecēla par ieroču mantzini unteroficiera pakāpē. Atestātā atzīmētas atslēdznieka lietu teicamas zināšanas, priekšzīmīga pienākumu izpilde, nevainojama uzvešanās. Tēvs tika ieskaitīts zemessargu rezervē līdz 43.gadu vecumam 1912.gadā (pirmajā pasaules karā netika mobilizēts). Izsniegtā rekomendācijas apliecība palīdzēja iekārtoties darbā.
Pēc dienesta sākās jaunā cilvēka bēdīgā klaidoņa dzīve bez līdzekļiem impērijas galvaspilsētā. Visos dokumentos, neraugoties uz atslēdznieka specialitāti, tēvs tika ierakstīts kā zemnieks. Lai gan dzimtbūšana Vidzemē formāli vairs nepastāvēja turpat veselu gadsimtu, tomēr nesaudzīgā zemnieku ekspluatācija saglabājās klaušu rentes formā. Vācu muižniecība baudīja daudzas privilēģijas. Tikai neliela dzimtļaużu daļa guva labumu no brīvlaišanas – krodzinieki, dzirnavnieki, lauku tirgotāji, vagari. Nokalpojis savam kungam un krietni pavairojis viņa ienākumus, arī mans grosfāters kā barona alusbrūveris kļuva turīgs zemnieks. Tomēr Vidzemē brīvie zemnieki bija muižniecības kontrolei pakļautas pagasta sabiedrības locekļi, un viņu pārvietošanās bija ievērojami ierobežota. Tādejādi tika novērsta zemnieku masveidīga aizplūšana uz pilsētām un baronu muižām nodrošināts lēts darbaspēks. Līdz 1906.gadam zemnieku kārtas ļaudīm nebija tiesību brīvi izvēlēties dzīves vietu. Kvalificētais atslēdznieks un katlu meistars Rūdolfs Pūriņš arī skaitījās zemnieks, un Pēterburgā viņam bija tikai pagaidu uzturēšanās atļauja līdz policijas atļautam termiņam.
Kaut arī pagaidu mītne Pēterburgā bija sameklēta, pēc gada Rūdolfam vajadzēja atgriezties Valkas apriņķī, kur tēva mājās viņš bija lieks. Samaksājis Alt-Švanenburgā nodokli, viņš Valkā atkal sadabūja atļauju izbraukt uz Pēterburgu, bet, kad notecēja termiņš, – no jauna bija jāatgriežas Vecgulbenē. Par šo klīšanu apkārt pa pasauli liecina viņa 1.grupas zemessarga grāmatiņa ar iebraukšanas un izbraukšanas reģistrāciju policijā: no 1894. līdz 1897.gadam šāda šurp – turp braukāšana notikusi 8 reizes no Pēterburgas uz Vecgulbeni, Liepāju, Kronštadti un atpakaļ. Pie aprakstītā čigāniskā dzīves veida cilvēkam nevar būt ne pastāvīga darba, ne dzīvokļa, ne kārtīgas mantas. Pasi Rūdolfs saņēma Valkas apriņķa valdē. Otrreiz, 1911.gadā to izsniedza Vecgulbenes pagasta vecākais, norādot piederību zemnieku kārtai, lai gan Pūriņš bija jau precējies un dzīvoja Pēterburgā. Arī sievu, pēterburdzieti un dēlu (mani) ierakstīja zemnieka Pūriņa pasē. Nodokļus tēvs maksāja Vecgulbenes pagastam (1908.gadā – 5 rubļi un 30 kapeikas).
Izmantojot leibgvardes izsniegto Rekomendācijas apliecību, tēvs strādāja Pēterburgas kara rūpniecības un mašīnbūves rūpnīcās, Varšavas dzelzceļa komendantūrā, dzīvoja gan Viborgas un Vasiļjevsalas rajonā, gan Varšavas dzelzceļa stacijas tuvumā kā pagaidu mītnieks atbilstoši izsniegto dokumentu termiņiem. Būdams tēvamājās Pūriņos, 1903.gadā Rūdolfs piedalījās arī jaunā šaursliežu dzelzceļa Vecgulbene – Alūksne būvniecībā.
Nokļuvis impērijas galvaspilsētā, 600 km tālumā no dzimtās mājas, savas patstāvīgās dzīves sākumā Rūdolfs jutās kā svešinieks – bez valodas, bez paziņām, bet ar laiku iepazinās ar latviešiem, kuru Pēterburgā bija ne mazums, atrada sev draugus un biedrus. Izrādījās, ka daudzi tautasbrāļi strādāja dzelzceļa dienestā. Arī Rūdolfu pieņēma darbā Krievijas dzelzceļu biedrībā par Pēterburgas – Varšavas dzelzceļa līnijas vagonu atslēdznieku – pārraugu. No 1897.gada janvāra viņš strādāja Ziemeļaustrumu dzelzceļa Pēterburgas galvenajās darbnīcās par lieljaudas lokomotīvju katlu ceha strādnieku, vēlāk bija ceha inventāra pieņēmējs.
Beidzot jaunā cilvēka dzīve kļuva stabila, kaut nebija viegla. Darbadiena bija 10 – 12 stundu gara. Smagajos sanitārajos apstākļos ar trūcīgu medicīnisko apkalpošanu nepagāja ne diena bez kāda nelaimes gadījuma. Tēva arhīvā saglabājušies trīs dienesta akti par viņa personīgajiem nelaimes gadījumiem.
Varēja sākt iegādāties savu iedzīvi. Dzelzceļnieku krājkasē atslēdzniekam – katlu meistaram Pūriņam 1907.gadā bija noglabāti 42 rubļi un 19 kapeikas. Ar katru gadu summa tomēr pieauga, un 1916.gadā tā jau bija 674 rubļi un 40 kapeikas. Katlu cehā tēvs nostrādāja 36 gadus bez pārtraukuma, kaut Pēterburgas dzelzceļu galveno darbnīcu nosaukums mainījās, notika reorganizācijas. Kas attiecas uz Pūriņiem, ir latviešu sakāmvārds – pie radiem sērst, ne dzīvot. Rūdolfs uz dzīvi tēva mājās vairs neatgriezās.

Savs kaktiņš

Tēvs piedalījās trīs revolūcijās, bet nebija revolūcionārs. Strādnieka šķiriskā apziņa viņam bija viduvēja, savā dziļākajā būtībā viņš bija palicis zemnieks.
Atceros, kā tēvs kādreiz pieminēja, ka viņa cehā strādnieku sanāksmē esot turējis priekšlasījumu marksistiskās grupas “Освобождение труда” dibinātājs G. Pļehanovs, tēvs bija klausījies arī L.Trocka iespaidīgās runas. Starp rūpnīcas strādniekiem–revolūcionāriem populārākie bija Matīss Līkais, Jāzeps Neimants. Galvenajās darbnīcās darbojās Pēterburgas “Союз борьбы за освобождение рабочего класса” pulciņš.
Strādnieku kolektīvisma sajūta tēvam bija stipra, un no strādnieku kustības viņš nekad nenorobežojās. Pirmā pārbaude bija 1903.gadā, kad apstājās visi rūpnīcas 13 cehi. Strādnieki ar streiku uzsāka cīņu par darbadienas saīsināšanu līdz 9 stundām un pret algu pazemināšanu. 1905.gadā uzņēmuma kolektīvs streikoja piecas reizes, tai skaitā vispārējā un decembra politiskajā akcijā. Kad 9.janvārī 140 tūkstoši strādnieku gāja ar svētbildēm uz Ziemas pili, ierindā bija arī Rūdolfs Pūriņš. No vēstures zināms par asiņaino svētdienu. Neapbruņotajiem strādniekiem uzbruka kazaki ar svina pipkām. Demonstranti pajuka, kur kurais. Tēvam laimējās laikā pārrausties pār Aleksandra dārza žogu un paglābties, bet mazāka auguma darbabiedru un draugu Kārli Biksu kazaki smagi piekāva. Viņš ilgi slimoja, kļuva invalīds, agri nomira.
1917.gadā Rūdolfs iestājās Dzelzceļu un ūdenstransporta arodbiedrībā. Laikam ritot, viņš vairs nejutās kā svešinieks Krievijas impērijas galvaspilsētā. Pēterburgā pastāvēja diezgan liela latviešu kopiena, kuras sabiedriskajā dzīvē iekļāvās arī viņš. Te bija pašu latviešu celta baznīca, tai blakus – savs sešstāvu dzīvojamais nams. Tēvs zināja arī par jaunlatviešu kustību. Pats viņš runāja maz, savus spriedumus izteica vēl mazāk – skaisti izteikties traucēja pamatskolas izglītība, tāpēc vairāk klausījās citus.
Tēva paziņas un draugi bija latviešu dzelzceļnieki, starp viņiem vistuvākais domubiedrs – novadnieks Kārlis Bikss, bijušais alūksnietis. Kārlim bija Siverskajā uzcelta māja. Viņš bija ļoti komunikabls un sabiedrisks cilvēks, labi spēlēja vijoli, klavieres, labprāt aicināja draugus no Pēterburgas paciemoties savā mājā. Siverskaju varēja saukt par latviešu koloniju daudzo latviešu ģimeņu dēļ, kuras tur bija iedzīvojušās. Apkārtnē dzīvoja Biksi, Dimperi, Dreimaši, Gurecki, Jaunbaloži, Karstumi, Lauseti, bēgļi no Kurzemes. Bikss iepazīstināja Pūriņu ar Vilku ģimeni, kuri bija alūksnieši kā pats Bikss. Arī Vilki jau bija uzcēluši siltu dzīvojamo māju un vasarnīcu. Rūdolfam patika jaunā Vilku meitene Alvīne.1909.gadā sabiedrībai tika paziņots:
„Alvīne Vilks un Rūdolfs Pūriņš saderinājušies”.


Rūdolfam ar sievas vecākiem kopā dzīvot neiznāca nemaz, jo abi ar vēzi miesās 1909.gadā aizvēra acis uz mūžīgu dusu.
Kad salaulājās mani vecāki, tēvam bija 40 gadu, mātei – 21. Rūdolfs ieguva jaunu, enerģisku dzīves biedri un kā iegātnis – stabilu pamatu ģimenei. Beidzot bija savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, jo – kur tēvu tēvi sviedros vagas dzina, manam tēvam tur vietas nebija. Alvīne, ar vecāku zaudējumu nokļuvusi materiāli grūtā stāvoklī, guva apgādnieku un balstu savai saimniecībai. Meitenei nebija citas izejas kā iziet pie vīra. Alvīnes pielūdzējs, vienaudzis Vaņa no Runču atvasēm bija agri miris. Brāļi Voldemārs un Aleksandrs šo laulību nosodīja, attiecības ar manu tēvu bija vēsas.

Pirmās atmiņas

Ikviens cilvēks saņem likteņa dāvātās dienas kā baltas papīra lapas, kurās viņš pats ieraksta savu dzīvi. Reizēm iznāk labi, reizēm slikti, bet – verba volant, scripta manent – vārdi aizlido, rakstītais paliek. Šķiru savas dzīves grāmatas pirmās lapas.
Es piedzimu 1910.gada 4.janvārī (17.janvārī pēc jaunā stila) Siverskajā. Esmu kristīts Jēzus baznīcā Pēterburgā. Līdz pirmajam pasaules karam visa mūsu ģimene – tēvs Rūdolfs, māte Alvīne, es pats un vēlāk māsa ELVĪRA, skaitījāmies gulbenieši, bijām pierakstīti tēva pasē.
Manu šūpuli māte kāra vecajā vienstāvu guļbūvē, kura vēl glabāja vectētiņa Sīmaņa un vecmāmiņas Marijas iekārtas priekšmetus. Savu agro bērnību pavadīju šajā skaistajā, Pēterburgas iedzīvotāju iecienītajā atpūtas vietā. Esot bijis rātns bērns. Man atvēlēja izgājušo gadu žurnāla “Ņiva” komplektu, iesietu cietos vākos. Bez apnikuma es varēju to šķirstīt no rīta līdz vakaram un vērīgi aplūkot bildītes.
Kad biju ap vienu gadu vecs, mūs apciemoja grosmamma Elizabete no Gulbenes. Vēlāk viņa daudz stāstīja tuviniekiem par šo viesošanos. Esot mācījusi manu aukli runāt latviski. “Atnes man oudeni, atkārto!”grosmamma saka. Aukle atkārto: “Atnes man ondeni.” Grosmamma ķērās labot: “Ne ondeni, bet oudeni!” Tēvs aizveda māti apskatīt Pēterburgu un īpaši ķeizara Ziemas pili, kur tauta varēja apbrīnot bagātīgi iekārtotās ķeizara istabas un gleznas. Vai, cik gaišas atmiņas bija grosmammai par redzēto! Stāstīja līdz mūža galam.
Pirmās bērnības atmiņas man saistās ar ... pirmo pasaules karu. Man bija četri gadi, kad izdzirdēju pirmos lielgabalu dārdus. Tas bija Vranos (tagad Varena Lietuvā). Kā dzelzceļa lieljaudas lokomotīvju lietpratējs tēvs tur bija ilgākā komandējumā ar visu ģimeni. Atceros ūdenstorni, smiltis, priedes, draugu Vaņku – bezzobi un šausminošu artilērijas dārdoņu. Steidzami atgriežamies Siverskajā. Uz mūsu pusi virzās arī vācieši, tuvojas Lugai. Mamma no bailēm sadedzina onkuļa Voldemāra uzdāvināto vācu virsnieku melno ādas kasku ar zeltīto smaili, noslēpj akā velosipēdu. Gaidām vāciešus. Tomēr līdz mums viņi netika.
Patīkamāku atmiņu ir vairāk. Atceros mūsu ēnaino gāršu – egles, ciedri, bērzi, pīlādži. Daudz tur bija baraviku un citu sēņu. Vectēvs Sīmanis, būvējot mājas, savu mežu nenocirta – saudzēja, bet vajadzīgos kokmateriālus pirka. Mamma izveidoja un kopa pastaigu celiņus, ierīkoja laukumiņu kroketa spēlei, kurš bija nokaisīts ar baltām smiltīm. To labprāt izmantoja arī vasarnieki no galvaspilsētas. Es vācu lapas un ziedus, sakārtoju herbāriju, ķēru kukaiņus, no dīķa izvilku ūdensvaboles. Manā rīcībā bija ēteris un kukaiņu mērdene. Tapa kolekcija. Reiz no meža atnesu čūsku un palaidu vaļā. Kaimiņi sacēla lielu skandālu.
Bija vēl vienas nepatikšanas – 1915.gadā man pamatīgi iekoda gurnā kaimiņu suns. Rēta palika uz visu mūžu. Nevarēja zināt, vai suns nav palicis traks, tāpēc nokļuvu slimnīcā. Tā attiecības ar kaimiņiem bija sabojātas.
Tēvs katru rītu uz darbu brauca ar vilcienu. Ar lielu prieku vakaros papu sagaidīju, – nereti viņš atveda jaukos žurnālus ar bildītēm, bet galvenais – sākās dziedāšana. Paps zināja daudz latviešu dziesmu un labi dziedāja. Iekārtojāmies ar manu divus gadus jaunāko māsiņu tēvam klēpī, un visi trīs dziedājām kā paps mācīja: “Kur tu teci, gailīti manu...”, “Raug, mēnestiņš jau rādās, pie debess zvaigznēm stādās...”, “Jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt'...”, “Ak, eglīte, ak, eglīte...”, “Ak, tu priecīga, ak, tu svētīga, Ziemassvētku dieniņa...”. Neaizmirstams pārdzīvojums bija Ziemassvētku eglīte ar dāvanām – grāmatām zem tās zariņiem.
Savdabīga grupa mūsu tautas folklorā ir bārabērnu dziesmas, kuras saglabājušās vēl no dzimtbūšanas laikiem, kad cilvēka dzīve bija ļoti īsa, vidēji 35–38 gadi. Starp maniem tuviniekiem bāreņu nebija, bet dziesmas turējās: “Kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā...”, “Tek saulīte tecēdama, es paliku pavēnī...”.
Dziedājām arī karavīru dziesmu: “Div' dūjiņas gaisā skrēja...”, arī kalpu dziesmu: “Drīz, drīz jāaiziet mums uz citu viet'...” un visa ģimene kopā: “Vakarā cik jauki klusi, jauki klusi, kad uz mieru pulkstens aizgājis, mani vienu atstājis, vai Dieviņ, ko darīšu zvana...”.
Papucis mācīja mums tā laika deju soļus. Meldiju turējām paši: “Rudens, rudens, kad es viens te palikšu...”.
Kad mamma rīkojās pie pavarda, viņa lūdza mūs padziedāt kādu baznīcas dziesmu: “Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani pats....” vai “Gods Dievam vien un pateikšan'...”. Svētkos braucām uz Pēterpili uz latviešu luterāņu baznīcu.
Mūsu dziedāšanu veicināja Pēterburgas latviešu Dziesmu svētki. Tie notika tieši Siverskajā, īpaši izbūvētā laukumā, kur atradās vieglas konstrukcijas paviljoni rotaļām, ķegļu spēlei un citām jautrām padarīšanām. Svētkus organizēt palīdzēja Olava vadītā Bēgļu apgādāšanas komiteja.
Siverskajā bija apmetušās vairākas Kurzemes bēgļu ģimenes. Pirmajā pasaules karā cietušo Kurzemes bēgļu traģisko likteni savos darbos aprakstījis Jēkabs Kazāks (1895. –1920.). Arī mūsu mājās kādu laiku dzīvoja bēgļi – Bušas ģimene. Viens no ģimenes vīriešiem prata kurpnieka amatu, ar to arī piepelnījās. Bēgļu ģimenes vecmāmuļa nomira, un, kad citi aizbrauca uz dzimteni, mani vecāki kopa viņas kapu.
Nekas nevar izdzēst no atmiņas tālās bērnu dienas. Šodien, kad tuvojas mūža finišs, mani pārņem skaidras, maigas mīlestības jūtas, kad atceros dzimtās vietas. Liekas, ka neviena upe nav tik brīnumaina kā Oredeža, un tikai Georgijevskaja iela ir tik plata, ka tajā satilpst manas agrās bērnības cilvēku tēlu galerija.

Siverskaja

Esmu ģeogrāfs, tāpēc gribu aprakstīt manu dzimto Siverskaju, kāda tā bija 1910.gadā.
Tā bija gleznaina vasarnīcu vieta, kuras apgūšanas sākums meklējams XIX gadsimta vidū. Siverskaja kļuva par Sankt–Pēterburgas guberņas vispopulārāko piepilsētas vasarnīcu centru. 63 verstis no Pēterburgas pie Varšavas dzelzceļa šī augstiene paceļas līdz 110 metriem virs Baltijas jūras līmeņa. Tolaik mežu pārpilnība (egle, priede, bērzs, alksnis, pīlādzis), mežu mikroklimats, ozona un skābekļa piesātinātība, nekādu putekļu, ne vēju, ne miglu. Skaisti dabas skati priecē acis gar temperamentīgās krāčainās upes Oredežas krastiem. Tā ir Lugas upes lielākā pieteka, netālu no ietekas ir stacija Preobraženskaja (tagad Tolmačevo), mana onkuļa, mātes brāļa Voldemāra Vilka sievas – Katrīnas tantes dzimtā vieta. Upe – 20 asu plata. Līdz 10–13 asu augstas stāvas devona formācijas sarkana smilšakmens klintis veido neaizmirstami skaistas dabas ainavas līdzīgas kā Gaujas senlejā Siguldā. Daudzās vietās no klinšainajiem krastiem izlaužas avoti.

1.jpg

Siverskajā un tās tuvākajā apkārtnē bija vairākas muižas. No dzelzceļa stacijas simtgadīgu ozolu aleja veda uz barona V.Frederiksa skaisto pili un ēnaino parku (300 desetinu muiža). Barons bija cara Nikolaja II galma ministrs. Netālu izvietojās Vitgenšteinu muiža (14000 desetinu) ar lielgabalu ielenktu ozola baļķu pili, katoļu baznīcu un ģimenes kapliču parkā ar diviem dīķiem. Nelielā muzejā glabājās bruņas un ieroči, turku kara dalībnieku un feldmaršala Pētera Vitgenšteina relikvijas (kņazs P.Vitgenšteins 1812.gadā komandēja korpusu, aizsargāja Pēterburgu no Napoleona). Augstāk pie Oredežas stāvajiem krastiem bija vēl divas skaistas muižas: Vira piederēja pēdējam Kurzemes gubernātoram Sergejam Nabokovam (1912. – 1915.) un Batova, kuru arī Nabokovs kādreiz bija nopircis no dekabrista Kondratija Riļejeva atraitnes. Gubernātora brālis rakstnieks Vladimirs Nabokovs (1899.g.) pēc revolūcijas dzīvoja Amerikas Savienotajās Valstīs, rakstīja angļu valodā. Apmeklēju skolu J.Fominas muižā Belogorkā (6000 desetinu), atmiņā palika akmens baznīcas brīnišķīgā arhitektūra. Citas tuvākās apkārtnes muižas pazīstu maz. Daudz īpašumu bija galvaspilsētas bagātajiem tirgotājiem Jeļisejevam, Dernovam, Safronovam, pazīstamās baletdejotājas Kšesinskas tēvam piederēja 160 desetinas.
Siverskajas dabas apstākļi valdzināja galvaspilsētas bagātniekus, izvērsās vasarnīcu celtniecība. Vasarnīcas cēla arī ieceļotāji un vietējie zemnieki. Apkārtnē bija desmitiem zemnieku apdzīvotu vietu, tai skaitā pamatiedzīvotāju somu sādžu. Somi apstrādāja zemi ieceļotājiem, piegādāja piena produktus vasarniekiem.
Par Siverskajas apgūšanas pionieriem jāuzskata arī cilvēkus, kam nebija nekādu spekulatīvu mērķu. Tie pa īstam bija dabas skaistuma un klusuma cienītāji – pazīstamie dzejnieki Apolons Maikovs, Pļeščejevs, Nordsons, rakstnieks Saltikovs–Ščedrins, gleznotāji N.Kramskojs, I.Šiškins, N.Jarošenko, daudzi zinātnieki, minēšu profesoru Žižiļenko, krimināltiesību pasniedzēju Pēterburgas Universitātē.

Ciemošanās Gulbenē

Dziļu iespaidu uz mani atstāja 1917.gada februāra revolūcija. Papucis paņēma mani līdz uz demonstrāciju Petrogradā. Pirmo reizi redzēju dzīvu gorodovoju (policistu), viņam galvā bija cepure ar garu sareni. Dzirdēju demonstrantus dziedam revolūcionāro strādnieku dziesmu “Marseljēzu.” Šo patīkamo melodiju atceros visu mūžu, bet toreiz saturs manai saprašanai bija pagrūts.
Mamma iekļāvās sabiedriskajā dzīvē, kooperatīvajā kustībā. Centrs atradās barona Frederiksa pilī. Parkā notika sanāksmes, rīkoja uguņošanas.
Satversmes sapulces vēlēšanās 1917.gadā vecāki balsoja par boļševiku sarakstu.
Ikdienas saskarsmē es apguvu vecāku ieradumus, pakāpeniski sāku izprast, ko īsti tēvs un māte zina un prot. Lai gan tēvs bija 19 gadus vecāks par māti (1869. un 1988.), augu laimīgā ģimenē, mamma bija mājas dvēsele, un tēvam par viņas uzticību nebija jāšaubās.
Viengad mani un māsiņu Elvīru atstāja padzīvot vectēva mājās Pūriņos. Mani iesauca Valuškis, māsu – Elucīte. Atbraucot, tēvs jautā: “Nu, bērni, ko jūs esat jaunu iemācījušies pa šo laiku?” Mēs rāvām vaļā dziesmu, kura mums bija iepatikusies: “Pimbers gāja uz krodziņ', tā ir, līkumiņus mētādams, tā ir.” Noklausījies dzērāju dziesmu bērnu izpildījumā, tēvs stipri sadusmojās, solījās par to mūs kārtīgi „iepimbāt”.
1917.gada rudenī pēc ciemošanās Gulbenē vecāki kopā ar māsiņu atgriezās Siverskajā, bet es paliku padzīvot grosmammas un grosfātera mājās. Te notika Lielā Oktobra revolūcija, sākās pilsoņu karš, 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Valsts robeža bija slēgta. Vēsturiskie apstākļi noteica savdabīgu 7 gadus ilgu posmu manā dzīvē senču sētā Pūriņos. Šie zelta bērnības gadi atstāja neizdzēšamu iespaidu uz manu reālās dzīves uztveri un mentalitāti. Dziļi zemapziņā iespiedās mīlestība uz savu tēvzemi un savu tautu.
Kaut arī papucis nebija Pūriņu māju mantinieks, viņš sakarus ar tēva mājām nesarāva un ar visu ģimeni viesojās pie vecākiem gandrīz katru gadu. Satiksme ar Gulbeni bija apgrūtināta. Galvenais ceļš bija 1857.–1862.g. celtais Pēterburgas – Varšavas dzelzceļs (1524mm platuma sliedes). No Pitalovas atzarojums uz Gulbenes pusi aprāvās pie Sitas stacijas (kādi 25km līdz Gulbenei). Bija iespēja braukt no Petrogradas uz Daugavpili un tālāk pa Rīgas – Orlas ceļu (1858.–1861.g.), pārsēžoties Pļaviņās uz šaurslieżu bānīti (750 mm platuma sliedes), vai braukt pa maģistrāli Pleskava – Rīga (uzcelta 1889.g.), pārsēžoties Apē uz tādu pašu šaursliežu vilcienu, kas pastāvēja kopš 1903.g. (Valka–Pļaviņas). Vecāki parasti izvēlējās īsāko ceļu – caur Situ. Atceros kādu atpakaļbraucienu no Gulbenes. Bija auksta ziema, puteņoja, onkulis Ernests mūs kažokos ietītus veda kamanās pa dziļu sniegu uz staciju Sita.
Tikai 1916.gadā platsliežu dzelzceļš no Pitalovas tika atvilkts līdz Gulbenei.

Pūriņu mājas

Kā izskatījās Pūriņu mājas?
No vakaru puses pārbraucam pa tiltiņu pāri urdziņai un tālāk iebraucam pagalmā kā muižā – pa simtgadīgu ozolu un liepu aleju. Pa labi paliek klēts un pagrabs, ābeļdārzs (lielākoties – birņi), kādi pieci bišu stropi. Pa kreisi aiz kārtiņas – sakņu dārzs. Pati dzīvojamā māja liekas liela, pazema un svarīga. Viesus draudzīgi sagaida uzticamais un miermīlīgais sargs – suns Bašuks. Mājas otrā pusē – laidars ar aku pa vidu. Puslokā ap to izpletušās fundamentālas celtnes – stallis, liellopu un aitu kūts, cūkkūts, lopbarības sakņu glabātuve. Stallis un kūtis – guļbaļķu ēkas uz augstiem skaldītu laukakmeņu pamatiem gandrīz cilvēka augumā, ar skaidu jumtiem. Siena vai salmu piebāztas pilnas visas kūtsaugšas.
Tālāk taisnā līnijā caurbraucama ceļa nav. Šķērsām stāv iegarena baļķu ēka kulšanai ar spriguļiem, labības vētīšanai, linu un kaņepāju kulstīšanai. Malā, uz dzelzceļa pusi – rija. Manā laikā ēkas kreisajā galā piebūvēja augstu šķūni labības kulšanai, kurā ieveda kuļmašīnu “Imanta” un organizēja kulšanas talku. Augsto šķūni izmantoja rupjās lopbarības glabāšanai. Tam priekšā bija neliela mājiņa, kurā glabāja dārzeņus, bet aiz augstā šķūņa vēl siena šķūnis.
Atgriezīsimies pagalmā. Aiz sakņu dārza redzam dīķīti ar pirtiņu, tālāk pie gāršas vēl vienu siena šķūni. Tur kādreiz ziemā brālēns Saša šāva zaķus. Dzīvojamā ēka guļ uz laukakmeņu pamatiem, plata, ietilpīga, kā zemei pieplakusi. Ieejas durvis ved ķēķī. Cementa grīda. Plītī iemūrēti divi lieli katli ēdiena un lopbarības gatavošanai. Pirmā istaba – kalpu telpa. Ēdienreizē ap lielo galdu apkārt sasēžas visi mājas iemītnieki un pēc kārtas ar savām koka karotēm smeļ putru no galdā liktās lielās bļodas, arī es. Prāvu vietu istabā aizņem maizes krāsns. Krāsnsaugša nereti noder arī gulēšanai. Blakus – mūrītis. No aizkrāsnes izmetas brūns prusaks, turpat savu dziesmu skandina circenis. Istabas platība ir stipri noslogota – divas koka gultas, stelles, vērpšanas ratiņi, piena separātors, sviesta riņķis. Reizēm uz dažām dienām vai uz nedēļu te apmetas arī skroderis, kurpnieks vai tirgotājs Ābrams. Šajā istabā notiek mani vissvarīgākie sadzīves norišu vērojumi.
No šīs istabas durvis ved uz saimnieka istabu. Tā bija vislielākā telpa mājā (ap 50 m2) ar gludi krāsotu dēļu grīdu, labu mūrīti un lielu koka gultu, kuru lietojām kopā – krusttēvs Sande un es. Istaba bija pavēsa un patukša – drēbju skapis, galds, kāda lāde, kāds krēsls. Šo istabu izmantoja sabiedriskām vajadzībām – talcinieku ēdināšanai, ballēm, riņķa dejām, ķekatnieku saņemšanai, citām svinīgām ceremonijām. No istabas varēja iziet tieši ābeļdārzā caur nelielu lievenīti. Mēbeļu bija maz, cieņā bija beņķi un beņķīši.
Savā istabā onkuls Sande ilgi neuzturējās. Lietišķās sarunas ar grosmammu un vecāko brāli notika viņu istabā. Tā bija vissiltākā istaba ķēķa aizmugurē – silta siena, mūrītis. Tur dzīvoja vectēvs ar vecmammu, vēlāk arī onkuls Ernests. Istabā bija vienīgā glezna – Jēzus Kristus Ģetzemenes dārzā.

Pūriņu saime

Liktenis man bija lēmis 7 gadus dzīvot kopā ar radiem, vērot saimes ļaudis un sastapties ar savdabīgiem cilvēku tipiem.
Vectēvs Pēteris, saimniecības dibinātājs un baronu Volfu alusbrūveris, bija pavisam vecs (pāri par 90 gadiem). Grosfāters bieži sēdēja pie maizes krāsns, kurināja to un sildījās. Liels runātājs viņš nebija, tomēr draugi no kaimiņmājām viņu nereti apciemoja. Atceros kaimiņu – Umurtēvu un viņa gudro teikumu: “Vai kāpsi augstos kalnos, vai iesi plašā pasaulē, bet šaurai kapa bedrei tu garām netiksi...” Vectēvu guldīja smiltīs 1918.gadā.
Grosmamma Elizabete (Līze), meitās – Baltā, gadus desmit jaunāka, fizisku darbu veikt vairs nevarēja, bet vēl visus komandēja un jaucās saimniecības darīšanās. Mūža beigu galā viņa kļuva pavisam akla. Grosmamma bija jautras dabas, vienmēr optimiste. Viņas stāstījumos par klaušu laikiem, dzimtcilvēku dzīvi, par baronu Volfu rīcību, nedzirdēju nekādu vaimanu, pārmetumu vai lāstu. Visvairāk stāstu un atmiņu bija par kopīgo darbu, vaļas brīžiem, atpūtu ar meitām un puišiem. Žēl, ka man tolaik nebija saprašanas parunāt ar grosmammu nopietnāk par bijušajiem laikiem. Viņas raksturā nebija skumt vai žēloties, prieks un veiksme bija viņas ceļabiedri.
Pēc grosfātera bēru mielasta kopā sanākušajiem jauniešiem bija garlaicīgi, un viņi griezās pie grosmammas ar ķecerīgu lūgumu atļaut padancot, un grosmamma ... atļāva.
Vēl kāda epizode – vecmāmuļa sēd uz maizes krāsns, sapņaini smaida un pa brītiņam savā nodabā ķiķina.
“Ko tu, māt, tik lustīga?” – vaicā vecākais dēls Ernests.
“Ak, dēliņ, atcerējos savu pirmo nakti!”
1909.gadā no Sibīrijas atgriezās Pūriņu vecākais dēls – Ernests. Krasnojarskā viņa ģimene sabija neilgu laiku. Viņa mīļotā sieva, vīramātes negribētā Karlīne, svešumā saslima ar plaušu karsoni un vasaras sākumā slimnīcā nomira. Pēc šīs nelaimes Ernests ar diviem maziem bērniem Sašu (Aleksandrs, dz.1901.g.) un Frīdu (Elfrīda, dz. 1903.g.) atbrauca atpakaļ uz tēva mājām, kurās jau saimniekoja jaunākais brālis Sande. Onkuls Ernests palika strādāt sava brāļa saimniecībā. Čakli strādāja Pūriņos arī viņa bērni – mans brālēns Saša un māsīca Frīda, viņi bija par mani vecāki. Tas bija pašu mājas darbaspēks. Ar onkuli Ernestu man bija vislielākie “lietišķie” kontakti.
Pūriņu jaunais saimnieks – mans krusttēvs onkulis Sande bija mātei paklausīgs dēls. Arī viņš nevarēja izraudzīties līgavu mātei pa prātam. Tā savu mūžu neprecējies arī nodzīvoja.
Pie algotiem saimes ļaudīm piederēja kalpone Alīde Garais ar savu māti. Viņas bija pieņemtas darbā vēl grosfātera laikā. Alīdas māte, vecenīte jau krietni gados, strādāja par virtuveni, vārīja ēdienu visai saimei un visiem lopiem. Viņas lielākais prieks bija šņaucamā tabaka. Pastāvīgie dūmi ķēķī viņai bija izkoduši acis. Darbs karstumā pie plītīm bija ļoti grūts. Mana mamma bija labās attiecībās ar Alīdi, zināja tos apstākļus. Kad grosmamma reiz lika savai vedeklai pieskatīt virtuvi, mamma pagalam apjuka redzot milzīgos katlus, kuros burbuļoja verdošais ēdiens.
Alīde bija maza auguma, tieva un atgādināja žagatu. Sande bija viņā ieskatījies, taču precēt pašu mājas kalponi neļāva radu klana kategoriskie iebildumi. Alīde nodzīvoja Pūriņos visu savu mūžu kā onkuļa Sandes civilsieva. Reiz Sande tomēr esot nodomājis precēt kādu citu līgavu, bet Alīde taisījusi lielas žēlabas, solījusies slīcināties. Frīda braukusi ar Sandi runāt. Tad viņš nodomu atmetis.
No vīriešu kārtas mājas ļaudīm atceros Ottīti Leikānu, kurš Pūriņos bija atradis pajumti, kaut bija galīgs invalīds. Man nācās pirtī redzēt viņa briesmīgo bruku, nopelnītu cilājot kāda saimnieka smagos baļķus. Lai ārstētos, līdzekļu nebija, neviens viņam nesniedza nekādu palīdzību. Slīcēja glābšana bija paša slīcēja lieta.
Jurģos saimes galu papildināja vēl meitas, kuras pieņēma uz noteiktu darba periodu. Reiz ieradās arī spēcīgs demobilizēts zaldāts. Vasarās pieņēma ganiņu (atceros vienu debilu meiteni).
Par algu saimnieks ar kalpu ļaudīm vienojās Jurģos. Visi dzīvoja un strādāja kā viena saime. Pie galda sēdēja blakus, vienotā lokā gan saimnieki, gan kalpi un ar lielām koka karotēm strēba putru no vienas milzīgas bļodas. Pūriņos ēda arī zarnu zupu un putraimu desas, cepa rudzu maizi uz kļavu lapām, karašas. Pa retam uz galda bija ragači, kaņepes, bieži ēdām ceptus ābolus, dzērām cigoriņu kafiju ar medu. Ikdienas dzēriens bija paniņas un alus brūvēšanas blakusprodukts – patoka. Nekad saimnieki nemielojās vai nedzēra klusītēm, lai kalpi neredzētu. Man, bērnam, nekādas atsevišķas maltītes negatavoja, es nevienu ēdienu nesmādēju, bet āboli bija manā rīcībā bez ierobežojumiem. Visi bija veseli, septiņu gadu laikā neredzēju neviena slimnieka. Turklāt uz pirti visi vīrieši gāja veļā un basām kājām. To darīju arī es, neraugoties uz to, vai vasara vai ziema.

Pūriņu saimniecība

Pūriņu mājas redzamas uz topogrāfiskajām kartēm M1:75000 vai M1:100000 uz ZR no šaursliežu dzelzceļa Gulbene – Alūksne pusceļā starp Gulbeni un Stāmerienu (6.kilometrs*). Gadsimta sākumā saimniecības nosaukums bija Vecpūriņi atšķirībā no Jaunpūriņiem, kas izveidojās dzelzceļa otrā pusē (Umuri, Baķi)

2.PNG

Zemes platība tolaik bija 60 desetinas, jeb 65,5 ha, tajā skaitā: aramzeme un atmata – 26, ganības – 9, pļavas – 7 desetinas. 1923.gadā saimniecības, kurās zemes platība bija vairāk nekā 50 ha, tika pieskaitītas pie lielsaimniecībām. Pūriņos aramzemes platība bija kā vidēji valstī, bet pļavu un ganību īpatsvars – gandrīz uz pusi mazāks, lopbarības problēma bija asa. Mežs aizņēma 9 desetinas, skaists sils uz augsta paugura – 3 desetinas, bet lielākā daļa – gārša un dumbrājs: egles, bērzi, apses, melnalkšņi, oši, ozoli. Zemes auglība Gulbenes rajonā ir zema. Ja Zemgalē tā sasniedz 90 balles, tad Malienā 30 – 35. Nokrišņu daudzums te 567 mm gadā, jūlijā – 91 mm. Vidējā temperatūra janvārī – 7° C. Nekādas diferenciālas rentes šī zeme nevarēja dot. Ļoti aktuāls jautājums bija zemes mēslošana. Par agroķīmiju tolaik nerunāja, varbūt vienīgi par kaļķošanu. Lauksaimniecībai labvēlīgāki apstākļi bija silpaugura nogāzēs un aiz ābeļdārza, nogāzē, kuras pakājē tecēja strautiņš. Līdzenumos veica meliorācijas darbus – raka grāvjus, grāvjus... Trešdaļā platības sēja rudzus, tad ziemas kviešus, miežus, auzas un ļoti nozīmīgi bija garšķiedru lini. Labības savām vajadzībām pietika.
Pūriņu saimniecībā labi attīstīts bija arī lopkopības virziens. Parasti stallī dīžājās četri zirgi, kāds kumeliņš. Galvenais vilcējspēks vairākus gadus bija ērzelis, kuru aizlienēja arī kaimiņiem. Citu enerģijas avotu tajā laikā nebija. Liellopu kūtī nesteidzīgi gremoja ap desmit slaucamu govju. Aitas kopā ar jēriem bija kādas piecpadsmit, bet cūkas kopā ar sivēniem – ap desmit. Pagalmā rosījās vistas un kalkūni. Cauru dienu laidarā skanēja darba troksnis no saullēkta līdz norietam.
Pietika arī tā laika tehnikas zemes apstrādei, ražas novākšanai un pārstrādāšanai – arkli, ecēšas, pļaujmašīnas, vētīšanas mašīnas un citi darba rīki. Ražošanas tehniskais progress parādījās kulšanā, spriguļi tika lietoti sīkumiem, bet galveno darbu veica ar kuļmašīnu “Imanta”. Tika iejūgti trīs pāri zirgu, lai ar kuļmašīnu apbraukātu apkārtējās saimniecības pēc iepriekš sastādīta saraksta. Tajā laikā jau parādījās pašbraucošās kuļmašīnas ar dzinēju. Kuļmašīna bija kopienas īpašums, bet kulšanas darbus organizēja uz savstarpējas palīdzības pamatiem. Ražošanas darbu sabiedriskošana, sava veida zemnieku sociālisms, bija ne tikai kulšanā, bet arī mēslu izvešanā, liela izmēra baļķu, siju pārvietošanā celtniecībai. Sadzīvē ar kaimiņiem nekādu ķildu nebija. Radi, tuvinieki un kaimiņi savstarpēji palīdzēja viens otram. Reiz arī mani paņēma līdzi pie baļķu vešanas pa ziemas ceļu no Pededzes uz Miļiem. Pūriņi pa laikam palīdzēja grosmammas radiem, kas nāca no Baltajiem. Radi dzīvoja gan Miļos, gan Andzēnos, gan Pededzē, gan Baškeros.
Neraugoties uz pakāpenisku mehanizācijas pieaugumu, dominēja tomēr fiziskais darbs. Cik darbietilpīga bija linkopība – linu (arī kaņepju) plūkšana, mērcēšana mārkos, balināšana, kulstīšana, vērpšana, – to redzēju katru vasaru un katru ziemu. Apbrīnojama bija onkuļa Sandes izturība, kā spēkavīrs viņš bija klāt pie vissmagākajiem darbiem. Atceros viņu pēc linu kulstīšanas ar biezu putekļu kārtu aplipušu seju un drēbēm, tāds viņš nāca no rijas, kad sauca brokastīs.
Darba plānošana un organizēšana notika grosmammas istabā, kur pārdomāja ražošanai nepieciešamā darbaspēka specializācijas jautājumus, sējumu izvietošanu, audzējamo lopu skaitu, produkcijas realizēšanas lietas.
Realizējamā prece bija galvenokārt linšķiedra, kura tomēr nedeva vislielākos ienākumus. Pārdošanai sagatavoja arī speķi un noteiktās formās sapresētu sviestu. Nobarotos bullīšus pārdeva dzīvsvarā, uzpircējs tos apskatīja un novērtēja uz vietas. Tirgū Pūriņi nestāvēja, pārdodamos produktus piegādāja uzpircējiem par monopolcenām, tālāk produkcija gāja uz eksportu. Zelta podus cilājam gan neredzēju, taču saimniecība bija turīga un nesa peļņu. Ražošanas attiecības atbilda ražotājspēku līmenim un raksturam.
Nodzīvoto septiņu gadu laikā neredzēju, ka onkuļi strīdētos savā starpā vai runātu paceltā balsī. Dzīve ritēja saticībā, saimnieciskās darīšanas veica saskaņoti, godprātīgi.


*) 2000.gadā Beļavas pagasta padome dzelzceļa pieturu „6.km” pārdēvēja, tagad tās nosaukums ir PŪRIŅI.

Darbi Pūriņos

Pūriņos tika izmantoti vietējo amata meistaru pakalpojumi. Savā „rajonā” skroderēja Baķis. Ziemas salā skroderis apbraukāja daudzas saimniecības, šuva virsdrēbes, kažokus, veļu, arī man tika skolnieka svārciņi. Kurpnieks Simka ieradās uz nedēļu vai ilgāk. Šuva un lāpīja apavus, bet vairāk iejūga piederumus. Dziļi iekrita atmiņā šī mazā vecīša ticības rituāla manieres, kad agrā rīta stundā viņš ilgi stāvēja pie loga un skaitīja savus pātarus. Uz katras rokas viņam bija ar siksniņām piekabināts melns kubiciņš. Kurpniekam bija plaša pazīšanās ar saimniecībām vairākos pagastos. Viņš iepazīstināja Stāmerienas pagasta Līdumu saimnieku Gustavu Kalniņu ar manu māsīcu Frīdu. Ēbreja rekomendācija vainagojās ar jaunas stipras ģimenes rašanos (1923.gadā biju kāzās). Trešais ziemas apmeklētājs bija ēbrejs Ābrams. Viņš atbrauca ar savu zirgu, un vezums bija pilns ar šūšanas piederumiem: diegi, pogas, spraudītes, adatas, šķēres, daudzas citas saimnieciskas lietas lauku ļaudīm. Ābrama ierašanās vienmēr bija trokšņaina, līdzīgi kā Blaumaņa lugā „Skroderdienas Silmačos”.
Saimniecībai bija prāvi sakari ar tirgu. Iepriekš jau pieminēju par noieta problēmām. Pirkšana notika ne tikai pie Ābrama. Bija jānopērk lauksaimniecības tehnika, arī sadzīves iekārta – katli, trumuļi, naži, gābeles, lampas, svečturi, petroleja, sveces, citi patēriņa priekšmeti, ziepju zāles (reiz kaķis pieēdās ziepju zāles un nosprāga…).
Tomēr izvērstas tirdznieciskas ekonomikas tolaik vēl nebija. Pūriņos sadzīvē dominēja naturālā saimniecība. Linu gultas veļa bija no pašu audzētiem liniem, pašu vērptiem, pašu austiem. Nēsāja vadmalas drēbes – pašu aitu vilna, pašu vērpta un austa uz pašu stellēm. Visiem bija aitādas kažoki, nemaz nerunājot par pašadītiem kamzoļiem, zeķēm, cimdiem. Paši sev ražoja pārtikas produktus – maizi, gaļu, dzērienus. Audzēja alus miežus paši, darināja kvalitatīvu iesalu. Alu brūvēja ļoti stipru, reibinošu. Bija pamats dziedāt:
„Alutiņ, tu miezainīt, tā ir,
Tev bij vara vīru gāzt, tā ir!”

Spirtu vai šņabi nekad nepirka, arī paštecinātu degvīnu nelietoja, nekādu kandžas aparātu nebija ne Pūriņos, ne kaimiņos. Smēķēja tikai pašizaudzētu tabaku.
Kā es, bērns būdams, jutos vectēva Pūriņos, atrautībā no vecākiem veselus 7 gadus? Kā savās mājās…Biju mierīgs, ne skumu, ne raudāju, dzīvoju savā vaļā labā omā. Vienmēr biju aizņemts, visur līdu iekšā citu darbos, centos piedalīties, palīdzēt. Kāds nu no manis bija tas palīgs, laikam vairāk maisījos pa kājām un traucēju…
Aktīvi piedalījos siena pļaušanā un savākšanā gubenī. Pļava atradās attālu – viņpus dzelzceļa. Pļāvēji gāja darbā uz visu dienu, ņēma līdzi skābputru. Man bija sava izkapts, pļāvu, žāvēju nopļauto zāli, sakasīju sienu vālos. Zem siena kaudzes parasti lika divus alkšņus, un zirgs lielo vezumu stiepa uz gubeni. Tur arī man bija sava loma – sienu sablīvēt. Pļavas šķērsoja maza upīte, kur kopā ar Ottīti mēs ar tīkliņu ķērām līdakas. Turpat ganījām sapītos zirgus. Nekad neizies no prāta pieguļā pavadītās naktis, lēni kāpjošā migla, nakts vēsmiņa, divas trīs margojošas zvaigznītes… Sava tiesa „ pienākumu” man bija arī kulšanas šķūnī – salmu savākšana un sablīvēšana. Ar prieku piedalījos malkas sagatavošanā mūsu gāršā, malkas un baļķu vešanā. Pa retam ganīju lopus.
Ja nevarēju palīdzēt, tad palika novērošana, iegaumēšana. Pūriņos pavadītie gadi uz mūžu atstāja dziļu iespaidu manā domāšanā, mentalitātē.

Vecgulbene un krusttēvs Sande

Vectēvs Pēteris nomira 1918.gadā, kad vecmāmiņai bija pāri par 80 gadiem. Par mani rūpējās onkulis Sande, mans krusttēvs. Viņš gādāja par manu ēdienu, apģērbu, pamatizglītību, bija gatavs izmācīt par agronomu Jaungulbenē vai Madonā, laikam saskatīja manī mantinieku. Man bija prieks braukt ar onkuli „svarīgās darīšanās” uz Vecgulbeni.
Gulbenes vārds pirmo reizi minēts 1224.gadā. 1340.gadā Rīgas arhibīskaps uzcēla mūra pili pie Kristalīces upes, kur līdz tam bija senā latgaļu pils. Jaunā mūra pils kļuva svarīgs atbalsta punkts vācu feodāļiem cīņās ar Krievzemi. Amatnieku un tirgotāju miesta nosaukums Vecgulbene (vāciski: Alt-Schwanenburg) ieviešas no zviedru laikiem, no Altmarkas pamiera* 1629.gadā līdz Nīštates miera līgumam** 1721.gadā, un saglabājas līdz pilsētas statusa piešķiršanai 1928.gadā, kad tika atjaunots vēsturiskais nosaukums.
Vecgulbenei miesta tiesības piešķīra 1921.gadā, tā izveidojās kā dzelzceļa mezgls – sanāca ceļi no Pļaviņām un Valkas (Alūksnes). 1916.-1917.gadā uzbūvēja Ieriķu – Vecgulbenes – Pitalovas līniju, posmu Pļaviņas – Vecgulbene pārlika uz platsliedēm. Dzelzceļa mezgla iedzīvotāju skaits sniedzās līdz 2000. Darbojās dzelzceļa remontdarbnīcas, liela kokzāģētava, spirta brūzis, alus darītava (kopš 1811.gada).
Mūs ar krusttēvu interesēja dzirnavas pie Krustalīces aizdambējuma. Dzirnavās notika graudu un putraimu malšana, vadmalas velšana, turpat bija vilnas kārstuve. Citā reizē braucam ar linu vezumu. Pēc pārdošanas iegriežamies krogā. Onkulis drusciņ iemet brandavu, man tiek gardi saldumi. Krogā kāds „biezais” uzmet naudas žūksni un pasūta mūziku, noklausāmies leijerkasti. Līdzīgi braucieni bija uz Stāmerienas dzirnavām (no Gulbenes līdz Stāmerienai – 13 km).
Onkulis Sande bija spēkavīrs, veica fiziski vissmagākos darbus – ara zemi ar divjūga lemešarklu, linu kulstīšana bija tikai viņam pa spēkam. Nāca brokastīs viss pakulām aplipis. Neesmu redzējis neviena tuvinieka, kas tādos sviedros būtu strādājis cauru ziemu. Es vēroju un domās lepojos, ka man ir tāds krusttēvs.


*) Altmarkas ciemā netālu no Marienburgas Prūsijā (tagad Polijā) starp Zviedrijas karalisti un Žečpospoļitu tika noslēgts Altmarkas pamiers, kas izbeidza Poļu-zviedru karu. Zviedru Vidzemi pārvaldīja Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs. (Vikipēdija)

**) Nīštates miera līgums, (vācu: Friedens-Tractat von Neustad, krievu: Ништадтский мир) vai Nīstades miera līgums (zviedru: Freden i Nystad), bija miera līgums starp Krievijas caristi un Zviedrijas karalisti, kas izbeidza Lielo Ziemeļu karu starp šīm valstīm. Krievija ieguva, bet Polijas-Lietuvas kopvalsts zaudēja savas tiesības uz Vidzemi un Igauniju. (Vikipēdija)

Pūriņu Ernests un sabiedriskā dzīve Pūriņos

Ikdienas dzīvē man iznāca vairāk kontaktēties ar onkuli Ernestu. Fiziski viņš bija vājāks, ara ar spīļarklu, ecēja, sēja, rullēja, zāģēja bluķus, skaldīja malku. Viņš bija gudrs, apķērīgs, prata daudz smalku darbu. Sadzīves priekšmeti un iekārtas bija onkuļa Ernesta pārziņā. Lielākā daļa šo priekšmetu bija koka – spaiņi, ķipīši, bļodas, kubuliņi un to stīpas, karotes, abra, piena slaucenes. Atceros – onkuls Ernests grebj karotes un bļodas, saliec loku, lāpa sakas, taisa ragavas, ratus, pin striķus. Viņš māca mani, kā taisīt pastalas, kā siet pupas mezglu, izgriezt svilpi, stabuli. No sava tēva viņš bija mantojis alus brūvēšanas mākslu, arī dravniecība bija viņa sfēra. Naturālajā saimniecībā onkuļa Ernesta ieguldījums bija nenovertējams. Nācās novērot daudz citu onkuļa darbu – kā rūnī kuiļus un bullīšus, slaktē veprus un aunus, aplecina ķēvi. Viņš prata arī dziedināt – remdēt zobu sāpes ar svētiem Dieva vārdiem. Mana mamma pierakstīja veselu grāmatiņu ar viņa tekstiem.
Onkuļa Ernesta apdāvinātība bija apbrīnojama, tā parādījās gan darbā, gan atpūtā. Viņš bija ļoti sabiedrisks, viņam piemita talants sapulcināt ap sevi sanākušos ļaudis. Tas sevišķi izpaudās apkūlību svētkos un citu kolektīvo darbu nobeigumā. Kad talcinieki paēd un iedzer Pūriņu brūvēto stipro alu, vīrieši pulcējas aiz rijas un dzied onkuļa Ernesta vadībā. Ernests pusdziedot norunā senču vai paša sacerēto tekstu un klātesošie piedzied: „Mēs alu slavējam un meitas mīlējam…” Tad nāk „Pumpiņrasā”, „Pūt villā” un citas palaidnīgas dziesmas. Apkārt jautrība, smiekli. Bija arī nopietnāka dziedāšana, ja sanāca vecākā paaudze. Palika atmiņā: „Atgriezies, atgriezies vēl vienu reiz, ak skaistā jaunība, man tevis žēl…”
No alus dzeršanas nekad nekādas nepatikšanas nenotiek. Pēc padarītā darba, kārtīgām pusdienām un alus onkuļi apsnaužas, ar to viss beidzas.
Lielajā Pūriņu mājā organizēja riņķa deju vakarus. Sanāk kādi 20 apkārtējo saimniecību jaunieši, dažreiz Landrātu mājas muzikanti un sākas vakars. Pazīstamākās riņķa dejas – „Sudmaliņas”, „Kumeliņi, kumeliņi”, „Skaisti dziedi lakstīgala”, Stāsti manim Daugaviņa”, „Jūriņ prasa smalku tīklu”, „Zvejnieks mani aicināja”, un piedziedājumi – „Tradirallā, tradirallā”, „ Oh tairīdi, oh tairīdi”, „Jūlifolrā, jūlifolrā”. Daži prata nodziedāt arī kādu vācu šlāgeri. Nereti pēc Mārtiņiem ieradās ķekatnieki, tos sagaidīja ar alu un sieru. Mūsu lielie (brālēns Saša un māsīca Frīda) arī piedalījās tādās padarīšanās, lieldienu šūpolēs, zaļumballēs, līgošanā. Līgo svētkos skanēja vairākas atšķirīgas melodijas.
Garīgas dziesmas mājās nedziedāja, bet svētkus noteikti atzīmēja baznīcā. Luterāņu baznīca Kristalīces upes krastā celta 1843.gadā, Jāņa Bargā nopostītās Rīgas virsbīskapa mūra pils vietā. Pie tās uzstādīts piemineklis Mārtiņam Luteram viņa 400.dzimšanas dienā (1883.g.). Es ne reizes nepalaidu garām braucienu uz baznīcu ziemā ar kamaniņām, vasarā ar droškām. Līdzi ņēmām dziesmu grāmatu. Līdz šai dienai atceros kādus 25 meldiņus. Dažreiz prātā nodungoju – „Es cēlies sveiks un vesels”, „No debesīm būs man atnest”, „ Jūs bērniņi nāciet”, „Es skaistu rozīt zinu”, „Klusa nakts, svēta nakts”, „Ļaujat man, ļaujat man”. Tēvreizi un baušļus neesmu aizmirsis.

Notikumi Vecgulbenē pēc 1917. gada

Vasarā darba diena ir gara, un arī ziemā, kad gaišais laiks saraujas, kur paliek tās vaļas stundas?
Garajos ziemas vakaros visi kārto savas personīgās darīšanas, strādā rokdarbus. Sievas ada, vērpj, šķeterē, auž, katrai savs ratiņš. Tepat atrodas stelles, pat divas. Parasti daudz auž Frīda un Alīde. Onkuls Ernests pin šņores un striķus. Vīri atrod laiku kāršu spēlei „špice” vai „66” (arī svētdienās vai svētkos). Dziedāšana vai grāmatu lasīšana vakaros nenotika, kaut gan visi prata lasīt un rakstīt (analfabētisms izbeidzās jau XVII gadsimtā). Tolaik elektrības, radio, televīzijas nebija, avīzes neabonēja. Ziņas par notikumiem republikā un pasaulē nāca no kaimiņiem vai bija dzirdētas Gulbenes krodziņā vai baznīcā. Septiņu gadu laikā neviens no radiem nebija braucis uz Rīgu. Nebija tur nekādu darīšanu. Tolaik notikumi bija jūtami un vērojami arī bez avīzēm.
1917.gada sākumā Vecgulbenē nodibinājās padomju vara. 1918.gada oktobrī Vecgulbeni okupēja vācieši, decembrī – Vecgulbenes muižu ieņēma Sarkanā armija.
1919.gada sākumā Vecgulbenes pilī sanāca strādnieku un bezzemnieku konference un noteica Malienas apriņķim centru Vecgulbenē. Mūsu mājā viesojās latviešu sarkanie strēlnieki, starp tiem Gāršnieku kalpones Jūlijas Vesmanes dēls. Latviešu sarkanie strēlnieki cīnījās par padomju varu pie Pleskavas, pret somiem pie Pēterburgas, dienvidu un austrumu frontēs. Gulbenē 1905.gadā zemnieku un laukstrādnieku nodedzinātajā un vēlāk atjaunotajā baronu Volfu pilī (Volfi uzcēla divas pilis – Balto un Sarkano, abas nodega, pēc tam atjaunotas) izvietojās Malienas apriņķa komiteja un revolūcionārais kara tribunāls. Tribunāla priekšsēdētājs Alfrēds Lācis 1917.gadā komandēja sarkangvardu vienību, kura apspieda junkuru dumpi Petrogradā. Man gadījās redzēt ieslodzītos Baltās pils pagrabā aiz restotiem logiem… Tribunāla sēdes notika baznīcā, piesprieda galvenokārt nāves sodus, uz nāvi notiesāja vairāk kā 200 cilvēku.
1919.gada maijā padomju vara krita. Gar mūsu mājām pa dzelceļu aiztraucās Laidonera* raibais bruņuvilciens palīgā K.Ulmaņa valdībai. Novembrī padomju vara tika sagrauta visā Latvijā. Tādā juku laikā bija uzspridzināts tilts pie Jaunmežiem. Gadījās, ka onkuls Ernests gāja pāri dzelzceļam, policija viņu aizturēja, pēc nopratināšanas atbrīvoja.


*) Johans Laidoners (1884.-1953.) 1918. gadā iecelts par igauņu bruņoto vienību komandieri, vadījis tās Igaunijas brīvības cīņās un Latvijas brīvības cīņās līdz pat 1920.gadam. 1919. gada 31. maijā Vecgulbeni atbrīvoja Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks kopā ar Igaunijas 1. kājnieku pulku un dāņu brīvprātīgo rota. (Vikipēdija)

Bērnības prieki

Ziemeļaustrumu Vidzemē, kur senatnē pamatiedzīvotāji bijuši latgaļi, izveidojās Malienas etnogrāfiskais novads. Zināma nošķirtība un atpalicība ļaudīm radās vēsturiski ģeogrāfisku apstākļu dēļ – teritoriju klāja biezi meži, iedzīvotāji mazāk pārvietojās, tāpēc labāk saglabājās etniskās īpatnības.
Vēsturiskā mantojuma ietekmē malēnieši runāja Malienas dialektā. Grosmamma lepojās, ka mēs esam Pauriņu Pauriņi. Vecākā paaudze zināja vācu valodu, sarunās latviski locīja arī vācvalodas vārdus – lustīgi, riktīgi, makten smuki, smādēt, cierēt, beņķis, gābele. Krusttēvs, mani modinot, jokojot teica: „Morgen!”
Mani bērnības prieki bija vairāki. Ziemassvētku laikā man patika lejiņā aiz ābeļdārza vizināties uz urdziņas ledus „riņķa bānītī” –garas kārts galā iesietās ragaviņās. Pie ceļa uz Gāršniekiem auga nelielas priedes, tur Lieldienās iekārtoja šūpotnes. Ak, kā gribējās uzlidināties augstu gaisā kā putnam! Pūriņos nebija lielu sēņotāju, kaut sēņu pārpilns bija mežs – gan sils, gan gārša. Desmit gadu vecumā sāku muzicēt. Paraugs bija brālēns Saša. Viņš sadraudzējās ar Landrātu ģimeni, piedalījās vietējā orķestrī. Onkuls Sande nopirka man korneti, es nolēmu cītīgi mācīties pūšamo instrumentu. Kornete bija mana lielā mīlestība. Sāku spēlēt pēc notīm. Apkārtnē manu vienaudžu – bērnu nebija, nevarēju sadraudzēties. Brālēns Saša un māsīca Frīda bija jau iesvētāmā vecumā.
Zēnībā mana apkārtnes uztvere bija visai saasināta, katru dienu Pūriņos notika visādi brīnumi, nepārtraukti atklājumi un pārsteigumi. Apkārtējo pasauli redzēju pavisam citās krāsās nekā brieduma gados.
Aiz Gāršniekiem atradās smēde. Tur apkala zirgus, lāpīja arklus un citu tā laika tehniku. Smēde bija pilna neredzētu brīnišķīgu lietu. Laiskas plēšas šaudīja ugunīgas mēles, ap melno laktu sijājās zelta bites…
Katrs cilvēks, katrs dzīvnieks likās interesants, pat zvaigznes bērnības lodziņā spīdēja kā nekad vēlāk. Bija būtiska atšķirība starp mani, lauku bērnu, un pilsētas vienaudzi. Liekas, es biju krietni gudrāks dzīves norisēs, pat tādās delikātās lietās kā pirmās nakts palaga izkāršana uz sētas pēc kāzām Andzēnos. Es zināju, kā apstrādā zemi, kā novāc ražu, cik garš un darbietilpīgs ir ceļš, lai tiktu pie maizes, pie linu un vilnas audumiem. Varbūt vajadzēja mazāk zināt?
Dzīvoju savā vaļā. Neviens mani neglāstīja, neatceros, ka man kāds no lielajiem iesistu vai kaut norātu par kādu grēku.

Skolas gadi

Mamma rakstīja vēstuli uz Rīgu savam brālim – manam onkulim Voldemāram Vilkam, lai viņš apciemo Pūriņus un paskatās, kā aug un attīstās viņas lolojums. Onkulis Voldemārs atbrauca uz Pūriņiem 1922.gadā. Viņš atveda man konfekšu kasti „Gotiņa”, mammai aizrakstīja, ka Valentīns mācās skolā un attīstās kā jau lauku bērns.
Īpašu aprakstu veltīšu skolai.


Jau 1916.gadā (6 gadu vecumā) es apmeklēju skolu savā dzimtajā vietā Siverskajā. Tā bija baznīcas skola, direktora uzvārds - Ļubomirovs. Latviešu valodā mācīja mamma. Ierodoties Gulbenē, es vairs nebiju ābecnieks. Tā kā atgriešanās mājās sarežģījās, krusttēvs mani iekārtoja Meišu pamatskolā pie skolotāja Actiņa. Mācījos četrus gadus.
5. un 6.klasē mācījos Vecgulbenes draudzes skolā (dibināta 1733.gadā), tās direktors bija Kārlis Mārtinsons. Skolotājs Kadils pasniedza matemātiku un fiziku, Ludmila Liepa – dabas zinības un ķīmiju, Mārtinsons – latviešu valodu, ticības mācību, dziedāšanu. Latviešu kultūrā tautskolotāji bija ļoti cienījami sabiedriski darbinieki, galvenie kultūras darba organizētāji un vadītāji. Tāds bija arī Kārlis Mārtinsons. Viņš pirmais cēla kājās visu skolu. Katru rītu mēs nodziedājām: ”Es cēlies sveiks un vesels” klavieru pavadījumā, bet vakaros: „Nu es gribu gulēt iet” (dziesmai bija 2 meldiņi). Svinīgos gadījumos dziedājām himnu „Dievs svetī Latviju”.
Ar skolotāju Mārtinsonu kā dziedāšanas pasniedzēju saistās melodijas: „Nevis slinkojot un pūstot”, „Jauka dzīve Latvijā”, „Ozoli vēl Baltijā”,”Raug, plaukst jau pumpuriņi”, „Ceļaties, ļautiņi, pulkstens jau trīs”. Mājās par dziesmām ļoti interesējās māsīca Frīda. Man vajadzēja dziedāt kopā ar viņu. Viņai iepatikās „Ceļaties, ļautiņi, pulkstens jau trīs”. Parasti kūlēji ceļas ar saulīti, agri dzirdami spriguļu klip klap klap, klip klap klap. Man patika dziedāšana korī. Mārtinsona vadībā piedalījos 1922.gada Dziesmu svētkos.
Kā Latvijas Republikas pavalstnieks kopā ar skolu ņēmu dalību 18.novembra manifestācijās. Tajos gados ziemas bija ne visai aukstas, bet sniegotas gan. Atceros, kā skolotāja Mārtinsona vadībā skolnieku kolonna brida pa sniegu gar Gulbenes pils parka dzelzs žogiem uz pils laukumu, kur notika svinēšana.
Dzīvoju skolas internātā. Uz Meišu skolu un vēlāk uz Draudzes skolu onkuls mani ziemā veda kamanās uz nedēļu. Katru pirmdienu iejūdza zirgu. Sausos rudeņos un pavasaros gāju no skolas uz mājām kājiņām – no Rēzeknes ielas caur pils parku gar skulptūrām, dīķiem, reto sugu kokiem un augiem, pakavējos pie Volfu kapličas – jāizsit taču kāds krāsains stikliņš… Šķērsoju visu pilsētu, līdz stacijai – 2 km, tālāk – pa dzelzceļa stigu vēl 6 km. Šāds gājiens skolas puikam patika.
Krusttēvs bija ļoti gādīgs. Man uz nedēļu līdzi bija maize, sviests, speķis, medus burciņa. Sadzīves apstākļi bija labi, vārīju kartupeļus, tēju. Grāmatu un rakstāmlietu trūkuma nekad nebija. Man patika biezā lasāmā grāmata „Avots”, Birkerta vēsture, dziesmu grāmata ar notīm. Reiz notika neparasts gadījums: uz klētsaugšas aiz salmu jumta spāres atradu aizbāztu grāmatu kaudzīti. Visas grāmatas krievu valodā, starp tām K.Marksa „Komunistiskais manifests”. Aizdomas krita uz Arvīdu Garo, Alīdes brāli. Viņš bija dzelzceļnieks, bieži apciemoja māti un māsu.
Ar skolas biedriem sadzīvoju labi. Tā bija mana paaudze. Labākais draugs bija Ēvalds Vītols no Stāmerienas pagasta, viņa māja bija vēl aiz „Līdumiem”. Mans sola biedrs bija Dauka no Pededzes. Sadraudzējos ar Briedi, Ūdri, Gavaru. Desmit – piecpadsmit gadu vecumā zēni vairāk par visu baidās no tā, ka tikai viņus neuzskata par bailīgiem. Es biju augumā mazs, bet drosme jāpierāda. Vingrošanas stundas nobeigumā vienojos ar Ūdri, kas bija lielāka auguma, ka viņš mani pārmetīs sev pāri galvai, un es nolēkšu viņa aizmugurē uz kājām. Ūdris savu izpildīja, bet es nenoturējos un nokritu ceļos. Kreisais celis trāpīja uz ķieģeļa un plīsa ceļa kauliņš. Ilgi sāpēja, bet onkulim nekā neteicu, klibs nekļuvu – liktenis paglāba.
Pēdējā macību gadā, 1923.gada martā, izlaiduma klasei tika organizēta ekskursija uz Rīgu. Iespaidi sākās jau vilcienā, braucot gar Daugavu: redzēju bezgala daudz Pirmā pasaules kara frontē nodegušo māju garo skursteņu. No Rīgas pilsētas palika atmiņā Brīvības bulvāra liepu aleja (koki bija tikpat lieli kā tagad) un Pulvertornis ar Kara muzeju, bet visdziļāk prātā iespiedās atmiņas par izrādi Nacionālajā Operas teātrī. Riharda Štrausa opera „Salome” bija man nedzirdēta jauna skaņu pasaule. Pārsteidza operas saturs: Jēzus Kristus priekštecis pravietis Jānis Kristītājs par uzdrīkstēšanos sacelties pret izvirtušo sabiedrību un valdnieku Herodu Antipu tiek nonāvēts. Salome, pieprasījusi no patēva pravieša galvu, tur to uz šķīvja. Atgriežoties mājās bija liela stāstīšana. Biju vienīgais Pūriņu mājas iemītnieks, kurš apciemojis Rīgu septiņu gadu laikā.

Atgriešanās

1923.gada pavasarī mamma atraksta vēstuli onkulim Ernestam. Uzsver morālo un tikumisko pusi: „Tev arī ir bērni, tu zini, kas tas ir.” Lūdz atrast ceļus, lai es atgrieztos pie vecākiem.
Atgriešanās ceļš bija izdomāts šāds: Tikko nodienēja armijā brālēns Saša un palika strādāt par robežsargu veikala vadītāju. Pie viņa viesojās tēvs – onkuls Ernests un, kādu laiku padzīvojis, iepazinās ar vietējiem ļaudīm, ar apstākļiem pierobežas zonā pie Rītupes. Savukārt mamma Siverskajā atrada tādus kaimiņus, kam bija radinieki Ostrovā. Tā bija mācītāja ģimene Rītupes otrā pusē.
Notika apspriede grosmammas istabā. Krusttēvs par šo plānu bija nedzirdīgs un mēms, bet onkuls Ernests – atsaucīgs. Tika pieņemts lēmums atdot Valuški vecākiem.
Mani apģērba pašdarinātajās drēbēs uz to labāko kā pienākas kārtīgam malēnietim, uzlika galvā katliņu kā pieaugušam jauneklim, lai gan biju augumā maziņš. Līdzi ņēmu korneti futrālī, notis, P.Jurjāna sastādīto dziesmu grāmatu skolām, dziesmu krājumu „Vītne”, Birkerta vēsturi un skolas fotoattēlus.
Izvadot mani tālajā ceļā, grosmamma saka: „Apciemosi vecākus un tad, dēliņ, pa to pašu ceļu nāc atpakaļ!” Es uztvēru šo padomu nopietni un palikušās grāmatas noslēpu kastē zem balkona – vēl taču vajadzēs. Kā ierados, tā arī atvadījos, bez asarām, uztverot šo soli – tā vajag.
Ar onkuli Ernestu aizbraucam līdz Rītupei. Vietējā meitene, jau sagatavojusies mani pavadīt, gaida noteikto laiku. Viņa parāda taku uz rudzu lauku viņpus upei. Pārbrienu upi un ienirstu augstajos rudzos. Maziņš cilvēciņš, pat ar augstu katliņu galvā, nav redzams.
Gar Latvijas krastu joņo jātnieki…

„Ceļamies biedri,
Laika palicis maz,
Paņemsim labakās dziesmas
Labakās atmiņas!”


Arvīds Skalbe

Eju uz baznīcu. Sagaida mamma. Šo tikšanos pēc septiņiem gadiem uztveru ar visu nopietnību, bez asarām. Tā vajag.

* * *

„Dzīvot – nozīmē atcerēties,
Atcerēties, ko pats zini svēti,
Atcerēties, kur otram ir rēta,
Atcereties aiz loga to vēju,
Kurš uz tevi ir notēmejis,
Atcerēties, kas gadsimtos izirst,
Atcerēties, kad aizmirst sāk visi.”


Māris Čaklais

Man neaizmirstama ir šī patriarhālā luterticīgā latviešu ģimene, kurā piedzima un auga mans tēvs, kurā pavadīju savus zēna gadus es pats. Siltas atmiņas glabājas prātā par maniem mīļajiem radiņiem, kuru sen vairs nav. Latīņi mēdza teikt: „De mortuis aut bene, aut nihil” – par mirušajiem jārunā vai nu labu vai neko. Pat ar vissirsnīgākajiem vārdiem nevaru izteikt lielo pateicību mana tēva brāļiem – krusttēvam Sandem un onkulim Ernestam. Dzīve sagriezās tā, ka nepaguvu lietišķi pateikties saviem audzinātājiem vectēva mājās Pūriņos.




Manā senču zemē

Manā senču zemē aizaug aleja veca.
Vienā pusē stāv ozoli platiem pleciem,
Otrā – liepas, bet ceļš vairs neved nekur.
Tikai domās dzimtas māju iztēle bur.

Dzīvoja kādreiz tur darbīga saime,
Sava zemīte bija vecvectēva laime.
Viņš no Baltajiem krietnu sievu ņēma,
Trīs dēlus ģimenei liktenis lēma.

Dēli izauga – katram citāda dzīve:
Vienam šķita – taigā zemes daudz brīvas,
Otram nācās caram dzelzceļu būvēt,
Vēlāk rekrūšos uz Pīteri stūrēt.

Trešais dēls mantoja tēva māju
Ar istabmeitu, kas baznīcā gāja.
Nācās art, sēt, kult, ravēt, ecēt,
Nebija laika pareizo sievu precēt.

Strādāja, nomira, apglabāja…
Vientulīga kalnā stāvēja māja.
Kad padomju laiki pāri gāja,
Pat sienas aiznesa, nekā neatstāja…

Tā nu vecais ceļš vairs neved nekur,
Koki zaros skumjas atmiņas tur.
Nav vairs ne kūts, ne klēts, ne akas,
Pazūd bez pēdām reiz staigātās takas…

2013
Emma Vernere, Valentīna meita (dzimusi Pūriņa)

Kartes leģenda



Tiek rādīti ieraksti 1-1 no 1.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
1990 - 1998Pierakstīšanas laiks un vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs