#LFK Ak 9, 4

Nosaukums
1989. gads
Vienības Nr.
4
Kategorijas
Valodas
Latviešu valoda
Iesūtītājs
Iesūtīšanas datums
2018
Pierakstīšanas laiks un vieta
00.02.1989 - 00.12.1989
Atslēgvārdi
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-11 09:07:26
Labots2018-10-11 09:12:58
Atšifrējumsvisi guļ kā nosisti un beigās vienīgi Ģirts blisinādams acis izvelkas ārā.
Mājupceļš kā murgā, jo lentas traucē redzēt un pulkstens šķiet pusseši no rīta. Pie „trubas” Žuks novieto raskladušku krustojuma vidū un savas stērbeles uz tās. Aizvelkamies līdz mājai, bet, kad es atgriežos mājās ar specfraku pār plecu, jau aust rīts, bet agrīni ceļinieki stacijā jau gaida vilcienus.

1989. gada 4. februārī.
Janvāra sākumā uzzināju, ka Bobis ar devies uz laimīgajiem medību laukiem. Vecs bija, pie tam vēl saslimis un tā arī beidzās viņa suņa mūžs. Milda jau ir sarunājusi jaunu suni no Siliņiem.
Pēc jaunāgada sniegs sāka kust, ātri nokusa un cauri. Kā ziņoja, tāds laiks esot bijis tik pirms 100 gadiem. Zeme tīra no sniega un samērā sausa. Daždien liels vējš, arī saule, bet šodien un jau vairākas dienas drūms un apmācies. Temperatūra arī +5 ˚C.
Jau 4. februāris, bet ne ziņas ne miņas no sniega.
67.
15. februāris.
No sniega ne vēsts. Vēss vējš, bieži apmācies, tīra, sausa zeme. Svētdien Vidrižos redzēju jauno suni, kas ir paņemts. Tāda gaiša krāsa ir un mazs vēl. Esot iesaukts it kā par Argo, Milda grib Foku, bet es jau gan būtu devis vienu normālu vārdu, tikai neviens nevarēs atcerēties atkal.
23. martā.
Pusastoņos no rīta pa miegam dzirdu, ka papus saka: „Nu tu esi piedzimis”. Tā tas bija pirms 18 gadiem. Šodien jocīga dzimšanas diena. Vakarā izbraukšana ar „Satezeli” un orķestri uz Ļeņingradu. Un tā naktī autobusā notika svinēšana, bet beigās ziepes vien iznāca.
Ļeņingradā arī gāja raibi. Apskatījām dažas zāles Ermitāžā, uzkāpām uz „Auroras”, pabraukājām pa ievērojamākajām vietām, bet es nopirku Ēģiptes apelsīnus un žāvētus banānus.

31. marts.
Rītdien sāksies tā īstā svinēšana. Kokiem jau pumpuri pamazām raisās.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-11 16:31:13
Labots2018-10-11 16:39:47
Atšifrējums22. aprīlis.
Ārā SOFT RAIN OF APRIL. Man pašam nelielas SCOLNDREL DAYS (nedienas). Nāvīgi daudz visādu notikumu.

Vidrižos.
Forši nosvinējām dzimšanas dienu. Pēc svinīgās ēšanas vakarā, kad satumsa, ar Bergmani paši sev par prieku sarīkojām nelielu šovu. Nakts klusumu pāršķēla „Jēzus Kristus- superzvaigzne”. Pie šosejas starp kokiem plīvoja ar lielām mokām novilktais palags- ekrāns. Uz tā tika projicēts diapozitīva attēls ar Jēzu Kristu krustā. Bergmanis vēl palaida dūmu sveci. Tas bija neatkārtojams skats, vienreizējs. Gar gaisā plīvojošo ekrānu vēlās biezi dūmu mutuļi, kuros brīžam visā augumā iznira krusts ar Kristus ķermeni, bet koris tobrīd dzied JEESUS CHRIST, SUPERSTAR! Dūmi veļas pāri šosejai un plūst uz kanjona pusi.
68.
Naktī no 25. uz 26. aprīli ziemeļpusē apmēram 30 minūtes novēroju kāvus. Tas bija, kā gaišs mākonis, no kura debesīs šāvās gigantiski sārti stari, kuri slīdēja uz torņa pusi. Iespaidīgs skats.

23. augusts.
Beidzot var savest kārtībā papīrus. Pa šito vasaru gājis tā, ka romānu varētu rakstīt. Viss sākās ar to jau, ka izkritu autoeksāmenā. Bet tas nekas, toties vienu vakaru, kad master is absent, poligonā uztaisījām nāvīgu rodeo ar Zilu un vieglo. Pēc tam izkritu abos vidusskolas eksāmenos, kurus knapi vēlāk pārliku. Pa to laiku jau gāju institūta sagatavošanās kursos. Pa tiem arī būtu vesels stāsts, par Aleksandru Plaudi un viņa dīvainajiem stāstiem un izdarībām, par tipiem, kas apmeklēja kursus. Tad man nāca klāt vesels paziņu bars, neliela iepazīšanās ar Planetārija publiku, kur iekšā padzer kafiju un pēc tam uz trepēm
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 05:13:02
Labots2018-10-12 05:19:34
Atšifrējumssalasās kārtējais dienas kontingents, kas sastāv no dzejnieces, konservatorijas studenta, hipija ar ģitāru un velns zin vēl kādiem tipiem. Citreiz mēs sēžam vieni paši un diskutējam par filmām, mūziku. Citi ir neizpratnē, ka kārtīgs cilvēks sēž uz Planetārija trepēm. Bet, kur tad jāskrien. Te savācas studenti un cita inteliģence, var vērot apkārtējo publiku, kuri atšķirībā no mums, skrien un lec autobusos.
Vēl bez kursiem es braucu uz Pļavniekiem pie viena pasniedzēja Arkādija. Tur arī savācās sava kompānija un vairākas stundas bez pārtraukuma rēķina, rēķina, rēķina... Galu galā visiem par lielu brīnumu abus eksāmenus noliku uz 4 un sacerējumu arī uzrakstīju. Diemžēl Aigars no Ventspils izkrita pirmajā. Vairāk neesmu viņu saticis. Otrajā dienā pēc ieskaitīšanas institūtā, aizbraucu uz Vāciju. Tas bija mans pirmais ārzemju ceļojums. Tessina - pilsēta gluži kā no pasaku grāmatām.
69.
Gar bruģētām ielām mājas ar dakstiņu jumtiem cita pie citas. Cilvēku maz, viss tīrs. Kas gan var visus tos iespaidus un sīkos piedzīvojumus aprakstīt, kas bija 12 dienu laikā. Viena no interesantākajām bija ekskursija gar jūru. Mēs gājām pa savādu taisnu koku mežu, kam lapas sākas tik galotnē. Taču krasts, pa kuru mēs gājām, bija augstāk par jūras līmeni. Tās bija krīta klintis, ar mežiem apaugušas. Pavisam savdabīgi un skaisti skati ik pa brīžam pavērās uz zaļgano jūru un stāvajām, baltajām klintīm. Visaugstāk bija Ķeizarkrēsls - vairāk kā 100 metru. Un no augšas redzams, kā tālu lejā, zaļajā jūrā gar krastu kreisē sniegbalts kuģis. Kad nokāpj lejā pie jūras, atklājas, ka šaurā krasta strēmele starp ūdeni un klintīm, sastāv no tādiem lieliem akmens gabaliem, kādi ir saberzti vecajās Vidrižu dzirnavās. Jūra vispār šeit ir daudz tīrāka, zaļgana. Varnemindē, kur peldējāmies, ūdenī bija daudz mazu medūzu. Un tad vēl mēs braucām ar
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 05:20:25
Labots2018-10-12 05:26:28
Atšifrējumssenlaicīgu vilcienu, kuru vilka tvaika lokomatīve. Tas bija gluži kā vesternā - mēs stāvam ārpusē uz platformas pie vagona un joņojam gar zeltainiem rudzu laukiem un ganībām. Ik pa brīžam mūs ietin melns ogļu dūmu mutulis, bet labajā pusē ir šoseja pa kuru sacenzdamies drāžas visādi limuzīni. Mēs bijām Rostokā, Šverinā tad Doberanā, Berlīnē, Tessīnā, jaukā alus bārā mums spēlēja vietējo kovboju grupa. Kantrī mūzika, dziesmas par indiāņiem un kovbojiem. Pēc tam nāca diskotēka un mēs vērojām vietējo publiku un daudz kas kļuva skaidrāks...
Lai cik tas viss būtu jauki, bet atgriešanās ir kā pamošanās no sapņa. "Andersena pasaka beigusies", teica Muižnieku Andža jau iebraucot pelēkajā Krievijā. Tomēr labāk ir tepat Latvijā, kur pagaidām veikalos nekā nav, bet vai katru dienu notiek kas jauns un visi dzīvo ar lielām cerībām uz civilizētas
70.
pasaules izveidošanos. Vilciens pienāca Rīgas stacijā un tā mēs atkal visi izklīstam: deviņi zēni un bars meiteņu. Andersena pasaka beigusies, bet tas vēl nenozīmē, ka viss cauri, jo ir pienākuši jauni laiki, dzīvot ir daudz interesantāk un labāk, lai tas tomēr būtu, kā dzied Limāls: „Neverending story...”.
Bet pēc tam, kad vien iznāca, dzīvoju pa Vidrižiem. Dienas bija karstas, naktis siltas. Es pārsvarā nodarbojos ar mūziku, malkas skaldīšanu ar klejošanu pa apkārtni. Vēl, kad šeit viesojās maskavieši, mēs naktī mežā atradām „pūķa naudas žāvētavu”. Tas ir baismīgs, bet reizē skaists skats, kā tumšā meža dziļumā zaļganā gaismā spīd vesels apdrupis celms un neskaitāmi praulu gabali apkārt.
Tā mēs tur dzīvojām bez īpašiem notikumiem. Kādu vakaru visi ar mašīnu braucām skatīties saulrietu pie jūras. Taču saule rietēja stundu
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 05:27:22
Labots2018-10-12 05:37:26
Atšifrējumsagrāk nekā kalendārā, kas bija vēl pēc Maskavas laika, un mēs drāzāmies pa putekļainajiem ceļiem, bet saule jau bija pavisam zemu. Tomēr paspējām uz pēdējām piecām minūtēm. Sarkanā ripa norietēja, bet pēdējās pāris sekundēs tā iezaigojās spožā zaļā gaismā, gluži kā tāla zvaigzne pie horizonta. Tas bija zaļais stars, neparasta, skaista parādība, ko diezgan reti gadās redzēt. Pūta vējš, sāka satumst, bet mēs vēl brīdi paklaiņojām pa tumšās, mirstošās jūras krastu. Man gribējās palikt šeit, un es tik gāju uz priekšu lasīdams akmeņus, bet viņi palika tālumā, vēju appluinīti brālis, Aina, papus, mamma - mēs visi pie jūras.
71.
Jānis Bergmanis atbraucis no Zviedrijas. Tā ir zeme, kur es vienmēr sapņoju nokļūt, jo par to ir aprakstīts grāmatā „Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums”. Atvedis taustiņdēli un programmējamo ROLAND ritma mašīnu. Es atsēdos ar pavērtu žokli. Tas jau kaut ko nozīmēja.

23. notika akcija „Baltijas ceļš”. Mēs izbraucām uz Pleskavas šosejas netālu no Lorupes tilta. Apmēram miljons kilometru gara cilvēku ķēde caur visām Baltijas republikām. Tā bija atkal īpaša noskaņa: tik daudz latviešu sanākuši uz viena ceļa, mašīnas stājas un ļaudis piebiedrojas, kur mazāk. Man vispār patika akcija uz šosejām.

Un tā mēs sarīkojām lielu ierakstu pie manis mājās. Lielā istaba bija piekrauta. Piedalījās: Jānis Bergmanis, es, saksafonists Artis Gāga, Jamaha Dx21, CRUISE SIEL, ROLAND TR 505, 2 magnetofoni, mutes ermoņikas, reverberators, jaucējpults. Pats galvenais šajā jezgā bija bungu kompjūters ROLAND TR 505. Mēs pierakstījām vairākas lentes ar īstu avangardu, pa starpu dažiem tīri muzikāliem gabaliem. Atnāca Artis un spēlēja tik skaļi, ka viņu vajadzēja ielikt otrā istabā pie mikrofona. Uztaisījām arī foto. Daži cilvēki vēlāk bija sajūsmā, bet tā arī tas palika.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 05:38:45
Labots2018-10-12 05:54:21
AtšifrējumsKādā augusta naktī paskatījos pa logu (Siguldā) un ieraudzīju, ka tumsā blāvi mirdz viena papele kreisajā pusē iepretim bērzam. Kad to apstaro loga gaisma, izskatās savādāk. Tā blāvoja vājā sudrabainā gaismā, pie tam izdalījās kā viens mirdzošs koks uz citu tumšā fona. Es skatījos vairākas reizes, un, kad acis aprada ar tumsu, nemaldīgi izskatījās, ka viena papele viscaur izstaro blāvu mirdzumu.
Un tā līdz ar iestāšanos institūtā sākās jauns posms manā dzīvē. Septembra sākumā pirmais kurss brauc uz kolhozu un tā nu mūs aizsūtīja uz Burtniekiem. Dzīvojām vecā muižas saimniecības ēkā, mitrā telpā bez logiem. Ēka ir uzkalnā un tā pakājē plešās skaists muižas parks. Netālu atrodas arī lielais Burtnieku ezers. Katra diena mums pagāja apmēram tā: no rīta septiņos augšā, līdz pieciem
72.
strādā, un pēc tam spēlē volejbolu, bet vēl vēlāk sāk domāt kādus podus varētu nogāzt. Laiks iestājās brīnišķīgs un sāka lapas dzeltēt. Tā ka katru vakaru varēja sēdēt bijušās verandas tukšajos logos un raudzīties uz kluso, noslēpumaino muižas parku.
Citreiz mēs klaiņojām un gulējām ezera krastā. Gājām arī ābolos uz lielo kolhoza ābeļdārzu.
Vienu svētdienu mēs ar Mārci un Žani aizgājām tālu pa apkārtni pāri upei pa tiltu un pēc tam pa mežiem un pļavai līdz ezeram. Izrādījās, ka tas bija vienīgais tilts. Atpakaļ bija tālu ko iet un laiks auksts, vējains, bet nācās brist pāri braslam - ledains ūdens pāri ceļiem. Ezera krastā bija plašs līdzenums, kurā ganījās liels zirgu bars. Dažbrīd viņi visi sāka auļot un reizē nogriezās, kā pēc barveža komandas. Viņi kļuva nemierīgi un auļodami tuvojās mums aizvien tuvāk tā ka gandrīz būtu, vispār nebūtu, kur sprukt, jo aizmugurē upe.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 4
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 05:55:12
Labots2018-10-12 06:03:46
AtšifrējumsOktobris.
Atkal pienācis rudens. Vidrižos kādu svētdienu novēroju kā vairāki putnu bari, ik pēc kāda laika, augstu gaisā riņķodami nonāk virs Vilkaču sila un tad taisni aizlido uz dienvidu pusi. Daudzi no viņiem ir ceļojuši pāri Baltijas jūrai. Bet mēs novācam ābolus.
Man atsākušās mācības institūtā un katru dienu esmu Rīgā. Pēcpusdienā, ja ir laiks, paklaiņoju pa Vecrīgu un aizeju uz Planetārija kafejnīcu.

30. oktobris.
Katru dienu vienmuļi līst. Lapas tikpat kā nobirušas. Ļoti miegains laiks.

22. novembrī uzsniga pirmais sniegs.
73.
31. decembrī, pēc 8 vakarā.
Dīvains laiks ārā: sniega nav, bet koki apsarmojuši ar biezu un kuplu sarmu. Viss kluss, mierīgs kā nedzīvs. Ivo atgriezies mājās un trakais 89. iet uz galu.
1. janvāris 1990. gads „Is this a future?” (SIGUE SIGUE SPUTNIK)
Vai šī ir nākotne? Bet nevar jau noteikt robežu, kur tā sākās. Vienalga, šķiet, ka ir pārkāpts kāds laika slieksnis un mēs tuvojamies tam brīdim, kuru fantastiski pirms daudziem, daudziem gadiem ir saukuši vārdā Nākotne.
Man pašam 1989. gadā ir gājis tik raibi, kā es jau to rakstīju 88. gada beigās. Bija gan lielas izgāšanās, gan spoži panākumi. Drūms darbs tiešām mijās ar Vācijas ceļojumu. Attiecībā uz Fobosu un Deimosu, tad abas krievu slavenās zondes pazuda bez vēsts, un viss. Toties vai katru dienu mūs šokēja jaunas sensācijas par M - trijstūri un vispār lielais NLO bums, dažādi pareģojumi, telepāti. Skolotāja Santa stāstīja, ka Siguldā viena ģimene griezusies izpildkomitejā ar izmisīgu lūgumu, lai viņus aizsargā pret dīvainām būtnēm, kas nāk istabā un liek lidot līdzi.
Mēs ar Bergmani un arī ar dullo saksofonistu Gāgu dažos gabalos ierakstījām pirmo eksperimentālo avangarda lenti. Šogad nodomi ir nopietnāki.
Atšifrēt tekstu
Atvērt

1989. gads

1989. gada 4. februārī.
Janvāra sākumā uzzināju, ka Bobis ar devies uz laimīgajiem medību laukiem. Vecs bija, pie tam vēl saslimis un tā arī beidzās viņa suņa mūžs. Milda jau ir sarunājusi jaunu suni no Siliņiem.
Pēc jaunāgada sniegs sāka kust, ātri nokusa un cauri. Kā ziņoja, tāds laiks esot bijis tik pirms 100 gadiem. Zeme tīra no sniega un samērā sausa. Daždien liels vējš, arī saule, bet šodien un jau vairākas dienas drūms un apmācies. Temperatūra arī +5 ˚C.
Jau 4. februāris, bet ne ziņas ne miņas no sniega.

15. februāris.
No sniega ne vēsts. Vēss vējš, bieži apmācies, tīra, sausa zeme. Svētdien Vidrižos redzēju jauno suni, kas ir paņemts. Tāda gaiša krāsa ir un mazs vēl. Esot iesaukts it kā par Argo, Milda grib Foku, bet es jau gan būtu devis vienu normālu vārdu, tikai neviens nevarēs atcerēties atkal.
23. martā.
Pusastoņos no rīta pa miegam dzirdu, ka papus saka: „Nu tu esi piedzimis”. Tā tas bija pirms 18 gadiem. Šodien jocīga dzimšanas diena. Vakarā izbraukšana ar „Satezeli” un orķestri uz Ļeņingradu. Un tā naktī autobusā notika svinēšana, bet beigās ziepes vien iznāca.
Ļeņingradā arī gāja raibi. Apskatījām dažas zāles Ermitāžā, uzkāpām uz „Auroras”, pabraukājām pa ievērojamākajām vietām, bet es nopirku Ēģiptes apelsīnus un žāvētus banānus.

31. marts.
Rītdien sāksies tā īstā svinēšana. Kokiem jau pumpuri pamazām raisās.

22. aprīlis.
Ārā SOFT RAIN OF APRIL. Man pašam nelielas SCOLNDREL DAYS (nedienas). Nāvīgi daudz visādu notikumu.

Vidrižos.
Forši nosvinējām dzimšanas dienu. Pēc svinīgās ēšanas vakarā, kad satumsa, ar Bergmani paši sev par prieku sarīkojām nelielu šovu. Nakts klusumu pāršķēla „Jēzus Kristus- superzvaigzne”. Pie šosejas starp kokiem plīvoja ar lielām mokām novilktais palags- ekrāns. Uz tā tika projicēts diapozitīva attēls ar Jēzu Kristu krustā. Bergmanis vēl palaida dūmu sveci. Tas bija neatkārtojams skats, vienreizējs. Gar gaisā plīvojošo ekrānu vēlās biezi dūmu mutuļi, kuros brīžam visā augumā iznira krusts ar Kristus ķermeni, bet koris tobrīd dzied JEESUS CHRIST, SUPERSTAR! Dūmi veļas pāri šosejai un plūst uz kanjona pusi.
68.
Naktī no 25. uz 26. aprīli ziemeļpusē apmēram 30 minūtes novēroju kāvus. Tas bija, kā gaišs mākonis, no kura debesīs šāvās gigantiski sārti stari, kuri slīdēja uz torņa pusi. Iespaidīgs skats.

23. augusts.
Beidzot var savest kārtībā papīrus. Pa šito vasaru gājis tā, ka romānu varētu rakstīt. Viss sākās ar to jau, ka izkritu autoeksāmenā. Bet tas nekas, toties vienu vakaru, kad master is absent, poligonā uztaisījām nāvīgu rodeo ar Zilu un vieglo. Pēc tam izkritu abos vidusskolas eksāmenos, kurus knapi vēlāk pārliku. Pa to laiku jau gāju institūta sagatavošanās kursos. Pa tiem arī būtu vesels stāsts, par Aleksandru Plaudi un viņa dīvainajiem stāstiem un izdarībām, par tipiem, kas apmeklēja kursus. Tad man nāca klāt vesels paziņu bars, neliela iepazīšanās ar Planetārija publiku, kur iekšā padzer kafiju un pēc tam uz trepēm salasās kārtējais dienas kontingents, kas sastāv no dzejnieces, konservatorijas studenta, hipija ar ģitāru un velns zin vēl kādiem tipiem. Citreiz mēs sēžam vieni paši un diskutējam par filmām, mūziku. Citi ir neizpratnē, ka kārtīgs cilvēks sēž uz Planetārija trepēm. Bet, kur tad jāskrien. Te savācas studenti un cita inteliģence, var vērot apkārtējo publiku, kuri atšķirībā no mums, skrien un lec autobusos.
Vēl bez kursiem es braucu uz Pļavniekiem pie viena pasniedzēja Arkādija. Tur arī savācās sava kompānija un vairākas stundas bez pārtraukuma rēķina, rēķina, rēķina... Galu galā visiem par lielu brīnumu abus eksāmenus noliku uz 4 un sacerējumu arī uzrakstīju. Diemžēl Aigars no Ventspils izkrita pirmajā. Vairāk neesmu viņu saticis. Otrajā dienā pēc ieskaitīšanas institūtā, aizbraucu uz Vāciju. Tas bija mans pirmais ārzemju ceļojums. Tessina - pilsēta gluži kā no pasaku grāmatām. Gar bruģētām ielām mājas ar dakstiņu jumtiem cita pie citas. Cilvēku maz, viss tīrs. Kas gan var visus tos iespaidus un sīkos piedzīvojumus aprakstīt, kas bija 12 dienu laikā. Viena no interesantākajām bija ekskursija gar jūru. Mēs gājām pa savādu taisnu koku mežu, kam lapas sākas tik galotnē. Taču krasts, pa kuru mēs gājām, bija augstāk par jūras līmeni. Tās bija krīta klintis, ar mežiem apaugušas. Pavisam savdabīgi un skaisti skati ik pa brīžam pavērās uz zaļgano jūru un stāvajām, baltajām klintīm. Visaugstāk bija Ķeizarkrēsls - vairāk kā 100 metru. Un no augšas redzams, kā tālu lejā, zaļajā jūrā gar krastu kreisē sniegbalts kuģis. Kad nokāpj lejā pie jūras, atklājas, ka šaurā krasta strēmele starp ūdeni un klintīm, sastāv no tādiem lieliem akmens gabaliem, kādi ir saberzti vecajās Vidrižu dzirnavās. Jūra vispār šeit ir daudz tīrāka, zaļgana. Varnemindē, kur peldējāmies, ūdenī bija daudz mazu medūzu. Un tad vēl mēs braucām ar senlaicīgu vilcienu, kuru vilka tvaika lokomatīve. Tas bija gluži kā vesternā - mēs stāvam ārpusē uz platformas pie vagona un joņojam gar zeltainiem rudzu laukiem un ganībām. Ik pa brīžam mūs ietin melns ogļu dūmu mutulis, bet labajā pusē ir šoseja pa kuru sacenzdamies drāžas visādi limuzīni. Mēs bijām Rostokā, Šverinā tad Doberanā, Berlīnē, Tessīnā, jaukā alus bārā mums spēlēja vietējo kovboju grupa. Kantrī mūzika, dziesmas par indiāņiem un kovbojiem. Pēc tam nāca diskotēka un mēs vērojām vietējo publiku un daudz kas kļuva skaidrāks...
Lai cik tas viss būtu jauki, bet atgriešanās ir kā pamošanās no sapņa. "Andersena pasaka beigusies", teica Muižnieku Andža jau iebraucot pelēkajā Krievijā. Tomēr labāk ir tepat Latvijā, kur pagaidām veikalos nekā nav, bet vai katru dienu notiek kas jauns un visi dzīvo ar lielām cerībām uz civilizētas pasaules izveidošanos. Vilciens pienāca Rīgas stacijā un tā mēs atkal visi izklīstam: deviņi zēni un bars meiteņu. Andersena pasaka beigusies, bet tas vēl nenozīmē, ka viss cauri, jo ir pienākuši jauni laiki, dzīvot ir daudz interesantāk un labāk, lai tas tomēr būtu, kā dzied Limāls: „Neverending story...”.
Bet pēc tam, kad vien iznāca, dzīvoju pa Vidrižiem. Dienas bija karstas, naktis siltas. Es pārsvarā nodarbojos ar mūziku, malkas skaldīšanu ar klejošanu pa apkārtni. Vēl, kad šeit viesojās maskavieši, mēs naktī mežā atradām „pūķa naudas žāvētavu”. Tas ir baismīgs, bet reizē skaists skats, kā tumšā meža dziļumā zaļganā gaismā spīd vesels apdrupis celms un neskaitāmi praulu gabali apkārt.
Tā mēs tur dzīvojām bez īpašiem notikumiem. Kādu vakaru visi ar mašīnu braucām skatīties saulrietu pie jūras. Taču saule rietēja stundu agrāk nekā kalendārā, kas bija vēl pēc Maskavas laika, un mēs drāzāmies pa putekļainajiem ceļiem, bet saule jau bija pavisam zemu. Tomēr paspējām uz pēdējām piecām minūtēm. Sarkanā ripa norietēja, bet pēdējās pāris sekundēs tā iezaigojās spožā zaļā gaismā, gluži kā tāla zvaigzne pie horizonta. Tas bija zaļais stars, neparasta, skaista parādība, ko diezgan reti gadās redzēt. Pūta vējš, sāka satumst, bet mēs vēl brīdi paklaiņojām pa tumšās, mirstošās jūras krastu. Man gribējās palikt šeit, un es tik gāju uz priekšu lasīdams akmeņus, bet viņi palika tālumā, vēju appluinīti brālis, Aina, papus, mamma - mēs visi pie jūras. Jānis Bergmanis atbraucis no Zviedrijas. Tā ir zeme, kur es vienmēr sapņoju nokļūt, jo par to ir aprakstīts grāmatā „Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums”. Atvedis taustiņdēli un programmējamo ROLAND ritma mašīnu. Es atsēdos ar pavērtu žokli. Tas jau kaut ko nozīmēja.

23. notika akcija „Baltijas ceļš”. Mēs izbraucām uz Pleskavas šosejas netālu no Lorupes tilta. Apmēram miljons kilometru gara cilvēku ķēde caur visām Baltijas republikām. Tā bija atkal īpaša noskaņa: tik daudz latviešu sanākuši uz viena ceļa, mašīnas stājas un ļaudis piebiedrojas, kur mazāk. Man vispār patika akcija uz šosejām.

Un tā mēs sarīkojām lielu ierakstu pie manis mājās. Lielā istaba bija piekrauta. Piedalījās: Jānis Bergmanis, es, saksafonists Artis Gāga, Jamaha Dx21, CRUISE SIEL, ROLAND TR 505, 2 magnetofoni, mutes ermoņikas, reverberators, jaucējpults. Pats galvenais šajā jezgā bija bungu kompjūters ROLAND TR 505. Mēs pierakstījām vairākas lentes ar īstu avangardu, pa starpu dažiem tīri muzikāliem gabaliem. Atnāca Artis un spēlēja tik skaļi, ka viņu vajadzēja ielikt otrā istabā pie mikrofona. Uztaisījām arī foto. Daži cilvēki vēlāk bija sajūsmā, bet tā arī tas palika.

Kādā augusta naktī paskatījos pa logu (Siguldā) un ieraudzīju, ka tumsā blāvi mirdz viena papele kreisajā pusē iepretim bērzam. Kad to apstaro loga gaisma, izskatās savādāk. Tā blāvoja vājā sudrabainā gaismā, pie tam izdalījās kā viens mirdzošs koks uz citu tumšā fona. Es skatījos vairākas reizes, un, kad acis aprada ar tumsu, nemaldīgi izskatījās, ka viena papele viscaur izstaro blāvu mirdzumu.
Un tā līdz ar iestāšanos institūtā sākās jauns posms manā dzīvē. Septembra sākumā pirmais kurss brauc uz kolhozu un tā nu mūs aizsūtīja uz Burtniekiem. Dzīvojām vecā muižas saimniecības ēkā, mitrā telpā bez logiem. Ēka ir uzkalnā un tā pakājē plešās skaists muižas parks. Netālu atrodas arī lielais Burtnieku ezers. Katra diena mums pagāja apmēram tā: no rīta septiņos augšā, līdz pieciem strādā, un pēc tam spēlē volejbolu, bet vēl vēlāk sāk domāt kādus podus varētu nogāzt. Laiks iestājās brīnišķīgs un sāka lapas dzeltēt. Tā ka katru vakaru varēja sēdēt bijušās verandas tukšajos logos un raudzīties uz kluso, noslēpumaino muižas parku.
Citreiz mēs klaiņojām un gulējām ezera krastā. Gājām arī ābolos uz lielo kolhoza ābeļdārzu.
Vienu svētdienu mēs ar Mārci un Žani aizgājām tālu pa apkārtni pāri upei pa tiltu un pēc tam pa mežiem un pļavai līdz ezeram. Izrādījās, ka tas bija vienīgais tilts. Atpakaļ bija tālu ko iet un laiks auksts, vējains, bet nācās brist pāri braslam - ledains ūdens pāri ceļiem. Ezera krastā bija plašs līdzenums, kurā ganījās liels zirgu bars. Dažbrīd viņi visi sāka auļot un reizē nogriezās, kā pēc barveža komandas. Viņi kļuva nemierīgi un auļodami tuvojās mums aizvien tuvāk tā ka gandrīz būtu, vispār nebūtu, kur sprukt, jo aizmugurē upe.

Oktobris.
Atkal pienācis rudens. Vidrižos kādu svētdienu novēroju kā vairāki putnu bari, ik pēc kāda laika, augstu gaisā riņķodami nonāk virs Vilkaču sila un tad taisni aizlido uz dienvidu pusi. Daudzi no viņiem ir ceļojuši pāri Baltijas jūrai. Bet mēs novācam ābolus.
Man atsākušās mācības institūtā un katru dienu esmu Rīgā. Pēcpusdienā, ja ir laiks, paklaiņoju pa Vecrīgu un aizeju uz Planetārija kafejnīcu.

30. oktobris.
Katru dienu vienmuļi līst. Lapas tikpat kā nobirušas. Ļoti miegains laiks.

22. novembrī uzsniga pirmais sniegs.

31. decembrī, pēc 8 vakarā.
Dīvains laiks ārā: sniega nav, bet koki apsarmojuši ar biezu un kuplu sarmu. Viss kluss, mierīgs kā nedzīvs. Ivo atgriezies mājās un trakais 89. iet uz galu.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs