#LFK Ak 9, 5

Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 08:55:12
Labots2018-10-12 09:03:46
AtšifrējumsOktobris.
Atkal pienācis rudens. Vidrižos kādu svētdienu novēroju kā vairāki putnu bari, ik pēc kāda laika, augstu gaisā riņķodami nonāk virs Vilkaču sila un tad taisni aizlido uz dienvidu pusi. Daudzi no viņiem ir ceļojuši pāri Baltijas jūrai. Bet mēs novācam ābolus.
Man atsākušās mācības institūtā un katru dienu esmu Rīgā. Pēcpusdienā, ja ir laiks, paklaiņoju pa Vecrīgu un aizeju uz Planetārija kafejnīcu.

30. oktobris.
Katru dienu vienmuļi līst. Lapas tikpat kā nobirušas. Ļoti miegains laiks.

22. novembrī uzsniga pirmais sniegs.
73.
31. decembrī, pēc 8 vakarā.
Dīvains laiks ārā: sniega nav, bet koki apsarmojuši ar biezu un kuplu sarmu. Viss kluss, mierīgs kā nedzīvs. Ivo atgriezies mājās un trakais 89. iet uz galu.
1. janvāris 1990. gads „Is this a future?” (SIGUE SIGUE SPUTNIK)
Vai šī ir nākotne? Bet nevar jau noteikt robežu, kur tā sākās. Vienalga, šķiet, ka ir pārkāpts kāds laika slieksnis un mēs tuvojamies tam brīdim, kuru fantastiski pirms daudziem, daudziem gadiem ir saukuši vārdā Nākotne.
Man pašam 1989. gadā ir gājis tik raibi, kā es jau to rakstīju 88. gada beigās. Bija gan lielas izgāšanās, gan spoži panākumi. Drūms darbs tiešām mijās ar Vācijas ceļojumu. Attiecībā uz Fobosu un Deimosu, tad abas krievu slavenās zondes pazuda bez vēsts, un viss. Toties vai katru dienu mūs šokēja jaunas sensācijas par M - trijstūri un vispār lielais NLO bums, dažādi pareģojumi, telepāti. Skolotāja Santa stāstīja, ka Siguldā viena ģimene griezusies izpildkomitejā ar izmisīgu lūgumu, lai viņus aizsargā pret dīvainām būtnēm, kas nāk istabā un liek lidot līdzi.
Mēs ar Bergmani un arī ar dullo saksofonistu Gāgu dažos gabalos ierakstījām pirmo eksperimentālo avangarda lenti. Šogad nodomi ir nopietnāki.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 09:06:08
Labots2018-10-12 10:50:46
Atšifrējums„ONCE UPON(A)TIME IN AMERICA”
Šodien ir 7. februāris, tātad puteņu mēnesis, bet ārā ir tīrs no sniega, spīd saule un gaisa temperatūra +6˚C - +8˚C.
15. februāris.
Šodien pēdīgi uzsnidzis plāns sniegs.
9. marts.
Sniega nav, toties pēdējā laikā ļoti stiprs vējš. Vienu dienu aizbraucām līdz Tūjas jūrmalai. Tā ir savādāka nekā Saulkrastos, jo piekraste pilna ar milzīgiem akmeņiem. Arī viļņi bija lieli un šķīda pret akmeņiem.
Laiks pa brīžam silts pat ar +15˚C.
23. marts, piektdiena.
Šodien es palieku tikpat vecs vai jauns cik Džerija Darela brālis Leslijs, kad viņi dzīvoja Korfu.
Nekādus īpašus pasākumus šoreiz netaisu.
74.
Piektdien, 6. aprīlī tika nopirkts semplers CASIO SK-5.
Maijā ar „Satezeli” bijām Igaunijā, Tartu. Ejam trijatā pa ielu novakarā, pretī nāk vecais Arājs, kam radioaparāts kā pielipis pie auss. „Ir, pasludināja!” viņš bļauj pa gabalu. Tā mēs uz ielas Tartu sagaidījām Deklarāciju par neatkarību. Igauņi iet garām un brīnās, ko mēs tā bļaustāmies, bet Dainis paliek domīgs.
Jūlijs. 20. Vispārējie Latviešu Dziesmu svētki.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 10:51:38
Labots2018-10-12 11:00:12
AtšifrējumsPēc Dziesmu svētkiem visu nedēļu dzīvojam Vidrižos. Tagad šeit ir jauns iedzīvotājs - mazs kaķēns, kuru sauca Lāsīte. Bet īsts mazs vells, kad dauzās un pastāvīgi kaujās ar manu roku, kož un rausta vadus, lec uz mikšerpults, sagrozīdams pogas.
Zilā istabiņa piešķaidīta raiba ar krāsām un brālis raujās taisīdams bēniņos darbnīcu Ainai gleznošanai.
Naktīs dārzā dažreiz atnāk ezis, bet, kad ir kluss un mierīgs, tad ap māju sāk lidot pūces. Mēness kāpj no Vilkaču purva un tālumā klaigā pūces. Izeju uz kalna. Viena sēž staba galā, kā maza mučele un švilpj. Otra ir kaut kur tālāk. Tad šī iepleš spārnus un planē klaigādama. Brālis teica, ka viņas pat sēžot uz antenām.
Bet laiks visu laiku bija labs, bet uz nedēļas beigām sāk apmākties un tagad
75.
līst bez mitēšanās.

Piektdien, 20. jūlijā no rīta 7 izbraucam uz Tallinu. Ivo un es ar velosipēdiem. Mugursomās līdz pats minimums. Saulkrastos iedzērām kafiju un tad tālāk. Pa ceļam apstājamies šur un tur stāvvietās pie jūras, vai pie veikala, lai nopirktu limonādi un baltmaizi. Pēcpusdien Ainažos paēdām normālas pusdienas. Laiks, starp citu, visas dienas turējās lielisks - apmācies, saule nekarsē, bet arī nelīst, tikai pa reizei uzrasina. Līdz vakaram bija jātiek Pērnavā, kur varētu dabūt kādu naktsmītni. Tā bija visgrūtākā diena. Mēs tik braucām un braucām, dažreiz ceļmalas bāros iedzerot pa sulai. Viss apēstais maksimāli izgāja pedāļu mīšanas enerģijai. Uz Latvijas – Igaunijas robežas nelielas pārmaiņas. Uz Latvijas robežzīmes salikti ziedi, bet igauņu plāksne dižojas ar vienu vārdu ESTI. Neapdzīvotos rajonos braukšana kļūst vienmuļa vai pat drūma. Priekšā, cik vien skatiens sniedzas tālu, taisns lielceļš, abās pusēs jauktu koku biezoknis, gar ceļmalu izcirsts.
Pēcpusdien jau skaitīju kilometrus no katra rādītāja. Tomēr vakarā septiņos iebraucām Pērnavā. Bija apmācies, tumšs un nāca mitrums no gaisa. Pirmais, kas jādara, ir jāsameklē naktsmītne. Kāds taksists parādīja viesnīcu, kur jābūt vietām. Nebija. Turpinām meklēt. Aizbraucām uz jūrmalu. Paklaiņojām kādu laiku gar jūras krastu.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 11:01:09
Labots2018-10-12 11:11:45
Atšifrējums76.
Augusts.
Atkal dzīvoju pa Vidrižiem. Mācos spēlēt ģitāru uz ko īpaši iedvesmo satelītu TV redzētais BON JOVI dziesmas videoversija BLAZE OF GLORY. Ļoti efektīgi un skaisti uzņemts Klinšu kalnos.
Tagad sadomāja paziņot par nomīnēto mājas stūri un vienu jauku dienu atbrauca divi sapieri. Milda kādreiz teica, ka tur esot 4 vai piecas bumbas, tagad apgalvoja, ka trīs noteikti. Rakām vaļa, ik pa brīdim pārbaudot ar mīnu meklētāju. Pēc kārtējā lāpstas cirtiena, pārbaudot ar verķi, sāka stipri pīkstēt ausīs. Izrādījās, ka bumba ir virspusē un pietrūcis pavisam nedaudz, lai trāpītu ar lāpstu. Galvenais priekšnieks nāvīgi nosvīda. Tad mēs visi slēpās aiz kūts, bet viņi apmeta striķi apkārt un vilka ārā no zemes. Tomēr nesprāga. Tā mēs labu laiciņu dzīvojām aiz kūts. Bet vajadzēja meklēt pārējos, kurus nevarējām vēl uziet. Milda rādīja te uz vienu te otru pusi, un mēs izrakām veselu jaunu tranšeju. Beigās viņa šķelmīgi pasmīnēja un teica, ka varbūt bija viens. Bet fakts, ka divi lādiņi no aizbērtās tranšejas pazuduši. Kara laikā šinī mājā ir bijuši gan krievi, gan vācieši. Pagalmā lielgabals, uz kalna kaķuša un vantē vaļā. Māja gan nav cietusi. Milda ar gājusi pa ceļu un dzird, ka apkārt kaut kas spindz pa krūmiem. Vācieši brīnās un sauc: „Dullā vecen, tās ir lodes”.
Bet vislabākie te ir vakari un klusās zvaigžņotās naktis, kad pat mazais kaķēns laužās ārā.
77.
4. augusts.
Es parasti pēc desmitiem vakarā uz šosejas izloku locekļus nelielā austrumu cīņas treniņā mēnesnīcas gaismā. Mēness tagad ir liels un dzeltens. Uzlec virs Vilkaču purva, virzās lēnām pāri kapiem, bet augstāk nemaz nepaceļas. Tādās naktīs ir fantastiski trakot pa mēness apspīdēto šoseju. Klusumu dažbrīd pāršķeļ pūču kliedzieni, bet reiz, kad biju aizgājis līdz grantskarjerām, kāds svilpa gluži kā cilvēks. Bet tas arī bija kāds savāds putns, kurš svilpdams lidoja pār kanjonu, un dīķī mirdzēja otrs mēness...
Pa dienu visi lielā barā ejam mellenēs uz Melno silu. Vakarā jāaiziet lejā pie Mirdzas pēc piena. Dienā šie cirpa aitas. Kamēr mammu cirpa, mazais auns vai aita stāv uz ceļa un blēj kā cilvēkbērns.
Vācieši stūķē sienu mūsu kūtsaugšā. Rudenī vedīs savus lopus pie mums kūtī. Šie tagad ir jaunsaimnieki.
Es vienu dienu dzīvoju pa Bīriņu pili, otru pa Igates pili.
Vienu dienu ar tēvu vācām sienu un stiepām iekšā šķūnī. Sienu stiepj uz divām kārtīm, savelkot ar striķi veselu gubu.

7. augusts.
Nogāju vairākus kilometrus pa Saulkrastu jūrmalu līdz Zvejniekciemam. Visur pūst beigtas aļģes. Interesanti būtu noorganizēt NEW AGE mūzikas koncertu
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 11:12:58
Labots2018-10-12 11:18:30
Atšifrējumspie jūras, kur dabīgais pavadījums - viļņu šņākoņa. Zvejniekciemā mazs zivju uzņēmums un līcī iebraucis zviedru kuģis. Apkārtne piedrazota, ūdenī kaut kādas caurules. Tālāk par šo vietu nevar tikt un jāiet tas pats gabals atpakaļ. Tālu jūrā iestiepjas mols, kuru gan ir apsēdušas milzīgi daudz kaijas. Netālu jūras krastā stāv gara divstāvu māja, kura ir pa pusei nojaukta, tā ka atklājas šķērsgriezums. Sabrukuši griesti, izgāztas sienas, kaut kādas skrandas, apdeguļi - tāds tagad ir vecās mājas skatiens uz jūru. Kādreiz tā droši vien bija īsta pils, kur cilvēkus modināja un aizmidzināja jūras skaņas, bet tagad viņi ir tik līdzīgi, šī vecā, mirusī māja un mirusī jūra, kas vēl ar vien smagi veļ brūnus viļņus. Šeit tuvumā bija tāda vieta, kur pēkšņi iestājās klusums. Gar krastu ir tik daudz beigtu aļģu putras, ka tiek apslāpēta pēdējā viļņu čala.
78.
Vakarā vidrižnieki iet aizmirsties un meklēt piedzīvojumus uz videoekrāna klubā. Šovakar ir trīs spēcīgas filmas: VI Zvaigžņu kari, amerikāņu filma par karu, Stīvena Spilberga fantastika (ar iespējamu realitāti).
Augusta beigās beidzot sarīkojām vienu palielu ierakstu operāciju Bīriņu pilī. Trīs dienas Bergmaņu Jānis dzīvoja Vidrižos. Strādājām dienā kādas deviņas stundas. Mums bija trīs sintezatori, divi sempleri un elektroniskās bungas, trīs magnetofoni. Visu to laiku praktiski taisījām divus skaņdarbus. Tā lielos pūliņos tapa pirmais flegmātiskais grāvējs „Mortona piramīda”.
Vakarā, kad vajadzēja atgriezties Vidrižos, nereti lija un pūta stiprs vējš. Iznācām no pils parasti tādā laikā, kad autobusi neiet. Ar balsošanu bezcerīgi tikt uz priekšu, visi baidās. Tā ka iznāca arī pamatīgi salīt, bet tāpat visi žiguļu īpašnieki brauc garām. Tā mēs ermoņikas spēlēdami soļojām pa naksnīgo šoseju uz Vidrižiem, kamēr divas pieturas tuvāk, mūs panāca autobuss.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 11:19:33
Labots2018-10-12 11:28:37
AtšifrējumsGoseni saveduši savus lopus mūsu kūtī. Tā kā tagad tur atkal ir dzīvība: pāris cūkas un teļi.

Brālis stāstīja, kā kādā pilnmēness naktī ilgi esot bijis dzirdams it kā ieslēgts runājošs radioaparāts Vilkaču silā vairāk uz Cepurnieka zemnīcas pusi. Brālis iznācis pēc ūdens un klausījies kādu pusstundu, līdz pusnaktī sākusies šausmīgi skaļa kņada, tā itkā kaķi, suņi, pūces, aļņi un citi nepazīstami (kā viņš teica) zvēri spiegtu, rietu un bļautu reizē. Tas viņam atgādinājis raganu saietu.
29. septembrī Pēterim vai Pīteram notika kāzas. Tajā dienā liels dzērvju kāsis aizlidoja pār ezeru.
Oktobris.
Institūtā vairs nestudēju, eju klavierspēles kursos, skraidu pa studijām mēģinu kaut ko taisīt no sempleriem un citiem taustiņiem.
Vienu dienu ar Guntaru meklējām kādu zināmu pagrabtelpu priekš studijas. Tajā dienā traki lija un mēs vazājāmies pa pagalmiem un netīriem, šausmīgiem kaktiem. Atradām pagrabu, kur varētu uzņemt naturālu šausmu filmu, bet ne nodarboties ar mākslu.
Arsenāls.
Pirmdiena.
Grīnveja retrospekcija. Vertikālās struktūras.
79.
Logi. M kā māja. Dārgais telefons. Vispār šķiet, ka iepriekšējais Arsenāls bija interesantāks sireālais „Meteo” Nacionālajā operā.
Kādā miglainā dienā, 15. oktobrī ar „Satekli” devāmies koncertceļojumā uz Rietumvāciju. Braucām ar autobusu. Naktī uz robežas tikām cauri ar 2.5 stundu gaidīšanu. Visgarākais ceļš caur Poliju. Pusceļš miglā. Stundām ilga vienmuļa braukšana pa piemēslotu, pelēku valsti. Šoseja arī taisna un tik šaura, ka jābrīnās kā divi autobusi var izmainīties! Otrdienas vakarā apstājāmies Toruņā (?) lai paklaiņotu pa pilsētu. Pēc tam nakti gulējām autobusā pie meža. No rīta piecos jau visi augšā, mazgājās pie ūdens caurules un mazgā autobusu. Braucam tālāk. Brokastīs, pusdienās un vakariņās - maize ar gaļu. Trešdien iebraucam Austrumvācijā. Ceļš paliek platāks un betonēts ar plāksnēm. Braucam cauri vairākiem miestiņiem. Ap pusdienas laiku esam pie bijušās robežas. Stabi nogāzti, dzeloņdrātis sarautas. Daži torņi un konstrukcijas vēl stāv.
Iebraucam WESTGERMANY. Autostrāde kļūst platāka un sadalās vairākās joslās. Gar ceļmalu stiepjas augsti žogi pret troksni un gāzēm. Visur reklāmas un autiņi, viens otru dzenādami, iet garām mazliet zem 200. Braucam Hamburgas virzienā. Esam iekļuvuši citā pasaulē.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 11:29:54
Labots2018-10-12 11:41:28
AtšifrējumsKad iebraucam Hamburgā (vai tās piepilsētā), šoks kļūst acīmredzams. It kā mēs sēdētu akvārijā un aiz sienas iet videofilma. Stiklotas mājas, reklāmas, tilti, mašīnas, vairākstāvu autoveikali. Uz centru braukt nevar, jo nav kur nolikt busu. Noliekam to pie kādas baznīcas. Pulkstenis ir 17 un jābūt atpakaļ 23˚˚. Cauri pilsētai stiepjas galvenā iela pa kuru tad galvenokārt arī es klaiņoju, dažreiz nogriezdamies pa citiem ceļiem. Šai pilsētas rajonā centrā slejas divas ēkas apmēram viesnīcas „Latvija” augstumā. Platā iela spoži apgaismota, pretī „debesskrāpjiem” supermārkets. Tajā es nedaudz padarbojos ar videomikseri.
Pāri ielai iet gājēju tilts. No tā paveras skats uz ielu pa kuru plūst auto uguņu straume un abās pusēs slejās stikla un betona veikali, žilbinošas reklāmas, dažādu firmu kantori. Brauciena laikā nekas silts nav dzerts un tāpēc ieeju Makdonaldā iedzert kādu kafiju un apēst hamburgeru. Apmēram 5 km. pa galveno ielu uz priekšu atrodas Sanpauli, slavenais izpriecu centrs, otrais Rietumeiropā. Daži no mūsējiem bija aizgājuši līdz turienei.
Artis ar Daini spēlē stacijā. Pa reizei kāds iemet kastē naudu, bet no muguras pieliecās Igucis un ar plašu žestu iemet sauju trīskapeikas. Izrādās šie nemaz to nav pamanījuši. Pēc tam Dainis nopietns stāsta: „Kāds krievs bija sametis trīskapeikas, bet mēs visas viņas pa ielu”. Tad Ikass stāsta joku un apkārtējo nakts klusumu nomaina vētraini un ilgi rēcieni. Hamburgas orākulu nesatikuši atstājam vēlu vakarā šo pilsētas daļu. Braucot ārā vērojami lieliski skati - lielpilsētas ugunis atspīd upē, no tālienes uz mūsu pusi stiepjas gaisa tilts, ko iezīmē lampu rindas un tad tas sagriežas virāžā un tik pat gaisīgi aizvijas tālāk naktī.
80.
Naktī braucam un guļam kādā autofurgonu stāvvietā, un no rīta esam Bremenhāfenē.
Piebraucam pie Sporta halles, un pēc tam šefs mūs aizved uz jauniešu sporta hoteli, kur mums dažas dienas jādzīvo. Visai parastas kojas. Otrā stāvā apmetas „Ieviņa”, un vēlāk dāmu orķestris. Viņu gaiteņu ārdurvis pa nakti slēdza ciet. Tajā pašā dienā mums bija mēģinājums Sporta hallē. Koncerts izskatās, ka būs grandiozs. Visapkārt dāņi, amerikāņi, nīderlandieši, skoti. Skotu dūdinieki brunčos izskatījās viskareivīgākie. Programma arī attiecīga. Eiropas himna, kas ir „Oda priekam” šito dūdinieku un koporķestra izpildījumā skanēja grandiozi kā Žāra koncets. Vakariņas ēdam Kruppa centrā ostas ēdnīcā. Vakariņas pieticīgas - otrais, glāze sulas un banāns vai ābols. Vakarā ejam pastaigāties pa pilsētu. Šeit ir tik silts kā vasarā. Brēmenhāfene atgādina Rīgu. Ja nebūtu tās spilgtās reklāmas, tad brīžiem tiešām var likties, ka esi uz Brīvības ielas. Līdz galvenajai ielai no mūsu kojām ir jāiet diezgan ilgi pa visādām šaurām ielām, kur vienreiz naktī pat nedaudz nomaldījāmies. Vakara klaiņošana parasti sākas ar naktsklubu rajona apmeklēšanu, kuru mēs ar Daini dienā atradām. Krāsainas mirdzošas reklāmas aicina iekšā bāros, dansingos un citos naktsklubos. Šīs šķērsielas skatlogos vienīgā redzamā prece ir visādas nēģerietes, mulates un arī kāda baltā. Skan mūzika, vazājas visādi tipi. Uz ielas izskrien kāds vīrelis. Šim pakaļ izlec liels nēģeris ar pistoli rokā un ievelk šo atpakaļ. Laikam nebija samaksājis.
Ielas naktīs tukšas, un staigāt var drošāk nekā Rīgā. Dažkārt mēs klaiņojam ar Normīti vai pat es viens pats un tāpat nekādu piekasīšanos.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 11:42:41
Labots2018-10-12 12:01:49
AtšifrējumsPiektdien vakarā pirmais koncerts. Pa dienu aizgāju līdz mūzikas instrumentu veikalam. Paspēlēju kādu TECHNIK, kādu ROLAND. Cenas arī normālas. Savācu reklāmas bukletus. Uz to veikalu iznāca aiziet vairākkārt un tas ir tālu no mūsu mājas tā ka iznāk noskraidīties. Sestdien veseli divi koncerti. Brīnums kā izturējām. Tā apnicis un nogurums. Pašā vakarā atvadu balle ar „Ieviņu”.
Un tā svētdien atvadāmies no Brēmenhāfenes un laižam uz Štūri. Pa ceļam var redzēt, ka Rietumvācijā mežu nav. Lauki, lauki un šosejas. Štūrē mūs sagaida, oficiāli uzņem un izdala pa ģimenēm. Mēs ar vienu trombonistu dzīvojam daiļkalēja ģimenē. Vienkārši cilvēki. Divstāvu māja, fords, audio aparatūra katrā stāvā. Ar fordu braukājam. Vakarā koncerts vienā alus krogā. Turpat Gudovskis netālu dzīvo un strādā. Izstādi izstādījis.
Vakarā atkal esam mājās. Viņu māja ir šosejas malā. Čalis, kuru sauc Holge ir astronomijas amatieris un naktī izejam uz highway un ar nelielu spoguļteleskopu pētam miglājus.
Otrā dienā (braukājam pa Štūri) braucam uz Brēmeni. No sākuma neliela ekskursija pa Rātsnamu un citām vecpilsētas vietām, pēc tam es stundām klaiņoju viens pats. Pāreju tiltu, līdz beidzot apmaldos un lai laikā tiktu atpakaļ, jāprasa ceļš. Izrādās šeit cilvēki zina angļu valodu tīri labi. Tad vēl mums bija ekskursija pa Štūri un vācu izklaides parka apmeklēšana Brēmenē. Tā bija tāda kā neliela Disnejlenda. Tur mēs aizbraucām vakarā, kad jau ir satumsis. Stacijas laukumā raibs ļaužu pūlis, spēlē leijerkastnieks, tirgotāji piedāvā visādus niekus. Arī stacijas ēka ir senlaicīga, bet pretējā pusē mirdz daudzstāvu mājas un košas
81.
firmu reklāmas. Pa apakšzemes tuneli jāiet kāds gabals līdz uziet virszemē. Tur ir tirdziņš un spoža reklāma aicina atrakciju parkā. Ko tur daudz var aprakstīt - uguņu lavīna, visur atbilstoša mūzika, amerikāņu kalniņi, visādi velnišķīgi rati un šūpoles, šautuves, spēļu automāti, kur var vinnēt visu. Tirgū es no nēģera nopirku īstu ādas hūti ar ornamentu. Tādu tikai melnie var iztaisīt.
Jā, un tad vēl mēs bijām arī Štūres skolā un mūzikas skolā, kur studijā trijatā ar Špatu, Kalniņu un vācieti uzspēlējām kādu rock’n’roll. Es spēlēju lielas, elektriskas ROLAND klavieres. Bērni tur mācās uz Jamahas taustiņiem.
Vakarā mums bija atvadu vakars krogā ar baigo ēšanu, dzeršanu, spēlēšanu. Atceļā vēl mūsu saimnieki mūs aizveda uz alus bāru pasēdēt, kur alu taisa uz vietas. Mājās šie mūs apdāvināja ar visādiem niekiem. Holge vēl mācās vidusskolā un ir bijis Anglijā, brauks uz Spāniju. Māsai Kerstinai patīk U 2, bet jaunākā māsa, kurai 13 vai 14 vai 12 gadu iet agri gulēt un spēlē flautu. Vispār viņi laikam bieži spēlē kārtis. Pēc pusdienām salasās ap apaļo galdu un māca visādas kāršu spēles.
No rīta mēs vēl fotografējamies. Izrādās viņiem ir japāņu momentuzņēmumu aparāts, tikai laikam nemācēja īsti rīkoties, jo bildes iznāca ļoti miglainas un neskaidras. Un tā mēs aizbraucam uz Siguldas laukumu, kur jānotiek atvadu procesijai. Izsakām varbūtību kādreiz satikties vēl, kaut gan man ir skaidrs, šos cilvēkus aicināt apskatīt mūsu dzīvi nebūtu tik skaisti, jo viņiem jau nav pat priekšstata.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 12:02:47
Labots2018-10-12 12:14:52
AtšifrējumsLabsirdīgi, vienkāršie, bet elegantie saimnieki novēl mums laimīgu atgriešanos un mēs aizbraucam no Štūres. Turpinām ceļu uz Rietumberlīni. Atkal iebraucam vakarā. Autobuss jāatstāj nomalē. Ejam uz priekšu pa galveno ielu. Daži kvartāli vēl izskatās parasti, tad pēkšņi aiz līkuma paveras ugunīgs skats. Milzīgi kantori, kur pa apakšu plūst automobiļu straumes, Mercedes-Benc firma, visādu slavenu firmu reklāmas. Ejam tālāk. Hoteļi cits par citu lepnāki, turpat arī modernā baznīca un blakus vecā ar sadrupušu torni. Laukumā pie centrālā pasta un augstceltnes ar MERCEDES BENZ firmas zīmi galā iet vaļā nakts dzīve. Nēģeri braukā ar skrituļdēļiem, dejo, rībina bungas, visādi hipiji un citi tipi. Polismenim uzprasu kā aiziet līdz mūrim. Ejam, ejam, bet tā arī neaizejam. Izstaigājam tikai visādas ielas, veikalus un beigās ar autobusu aizbraucam līdz Brandenburgas vārtiem. Siena nojaukta pa tīro. Turki tirgo mūra gabaliņus un padomju simboliku. Apstaigājam reihstāgu. Tā sienas un kolonnas vēl glabā ložu un šķembu pēdas. Tālumā stadionā notiek kārtējais koncerts. Basi dun tā kā pērkons negaisa laikā. Turpat pie reihstāga ir arī apglabāti nošautie. Pēdējais nošauts 1989. gadā. Tā arī ir pēdējā epizode mūsu ceļojumā. Braucam mājās.
Pie Polijas Lietuvas robežas milzīga rinda. Nu ko, kurinām ugunskuru, dzeram kafiju, dziedam ziņģes. Kamēr atnāk Mārīte un saka, ka visādi poļi un krievi draudēdami lien pa priekšu un tāpēc rinda nekustējās. Savācamies bars un ejam uz robežu. Drīz šis monopols ir mūsu rokās. Gadās visādi kritiski brīži, kad burtiski brauc virsū un jāceļ mašīnas nost un jāstājas autobusiem ceļā. Stāvam vairākas stundas galīgi nosaluši. Smidzina. Pēkšņi
82.
nosvilpj riepas un drāžas virsū mašīna. Palecu malā. Poļu robežsargs ieķēries logā. Šļūc līdz, un tad ar rāvienu ienirst līdz pusei pa logu iekšā. Viena roka šoferim pie rīkles, otra izslēdz ātrumu. Mašīna apstājas. Kāds polis gribējis bez atļaujas atgriezties dzimtenē. Bet skats gluži kā kino. Ap trijiem naktī beidzot tiekam tālāk. No rīta esam Viļņā. Andersena pasaka beigusies. Kafejnīcā iestrebjam kādu siltu šķidrumu, man kapeikas nav uzmetu feniņus. Pārdevēja tomēr pasmaida.
Vislabāk tomēr ir nesteigties un pavērot ļaudis. Brēmenē sēdēju vakarā pie rātslaukuma. Netālu sēdēja kāds tips, kurš sūca alu. Tad viņš sāka man stāstīt trūcīgā angļu valodā, ka viņam neesot ģimenes, māju, darba, bet visu to vēloties. Kad pietrūka vārdu ilgi kaut ko stāstīja vāciski.
Vai arī ieeju kādā kafejnīciņā, paņemu vienu kafiju, bet apkārt cilvēki, kā no modes žurnāliem, visiem smaida, jūtas brīvi... Brīvi!

Ziemassvētki
Pirmo dāvanu dabūju „Dieva ausī”. Piparkūku, kādas Jolanta dāvina visiem vietējiem. Viņa ir arī zīlniece.
Sniegs toties sasnidzis tīri labi. Ziemassvētku sestdienas vakaru pavadījām Siguldā. Virs galvenās ielas gar pastu iekārtas krāsainu spuldzīšu virknes. Pie viesnīcas un grāmatveikala spēlē ziemassvētku dziesmas. Nākošā dienā braucam uz Vidrižiem. Visur piesnidzis. Vispār mums Bīriņos ceturtdien koncerts jāspēlē.
Atšifrēt tekstu
Fails
#LFK Ak 9, 5
AtšifrējaInita Lūse
Pabeigts
Pārbaudīts
Izveidots2018-10-12 17:07:38
Labots2018-10-12 19:04:51
AtšifrējumsPirmais Ziemassvētku koncerts Bīriņu pilī. Vāzēs salikti lieli, izpušķoti egļu zari, deg sveces. Spēlējam pavadījumu uz sintezatoriem, meitu trio mēģina dziedāt. Sintezatori jau graujoši, bet tā dziedāšana visai amizanta. Galvenais, ka pils noskaņa. To visu es ierakstu lentē.

14. janvāris, pirmdiena.
Jau nedēļu dzīvoju vai slēpjos Amatnieku mājā. Nezinu cik tas lietderīgi, bet visi tā uzskata. Pagāšnakt vēl nekas nav noticis, pie torņa Siguldā kādu laiku stāvēja armijas bobiki. Šodien noteikti jābrauc uz Rīgu.
Stacijā satiku Ivo un braucam prom. Rīgā izstaigājām Doma laukumu, Ministru padomi, Telefonu centrāli un ar lielu līkumu gājām uz Zaķusalu. Uz tilta galiem visāda iespējamā smagā tehnika. Televīzijas mājas apkārtnē (vēlāk kāds saskitījis) ap 60 ugunskuriem. Krastmala bloķēta ar traktoriem, vilcējiem, nostādīti arī vairāki Kinostudijas prožektori. Uz māju stūriem augšā saliktas tumbas, tā ka pa lielu apkārtni dzirdamas ziņas un mūzika. Pašā televīzijas mājā iekšā kaut kas līdzīgs fantastiskam Bionamam. Cilvēki visur guļ uz trepēm, hallē, otrā stāvā, visa koncertzāle pilna, juku jukām guļ, ēd, dzer. Skatās vai nu satelītu, vai mūsu programmas. Daudzi te ierīkojušies uz ilgāku laiku.
Nāk nakts un vispārējā atmosfēra sasprindzinās. Ir auksts un trako putenis, bet no visiem radioaparātiņiem un skaļruņiem skan Mišela Žāra „Rendez- vous”. Ar Ivo aizejam uz tiltu. Viņam ir iedota zemesargu lenta. Uz tiltiem daudzās vietās ugunskuri.
83.
Kādu laiku priekšējā postenī palīdzam novirzīt mašīnas. Pēc pusnakts tilts tiek slēgts. Smagie traktori aizšķērso ceļu. Vēlāk kaut kur izšķiramies un es dažas stundas pavadu televīzijas koncertzālē, kur spēlē un dzied „poļu nams”, pēc tam Rajecka, Grāvers, Krēsla, Mednis, Macats Raimonds un divi basketbolisti sniedz foršu koncertu un nervu atslodzi.
Rīta pusē lejā kafiju dzerot satieku brāli un Ainu. Nakts ir laimīgi aizvadīta un no rīta aizbraucam uz Siguldu pēc kinokameras.
Trešdienas vakarā no kultūras nama braucam filmēt uz Zaķusalu. Modris, Aivars ar videokameru, es un vēl divi. Mamma iedod līdz dievvārdus un sudraba pieclatnieku. Braucot turp sajūta nav dies ko patīkama. Kā pirms kaut kā nezināma. Pie „Gaujas” kādu laiku esot redzētas armijas mašīnas. Veiksmīgi nokļūstam Zaķu salā. Staigājam visur apkārt un Aivars filmē. Vēlāk es satieku Mārci no institūta un ejam kopā. Mana kamera jau domāta dienai. Naktī paziņo, ka Persijas jūras līcī sācies karš. Kādam vīram paliek slikti, viņš iziet ārā. Te hallē kāds ziņo, ka vajadzīgi 20 cilvēki pie tilta. Ar Mārci piesakāmies. Aizejam tikai četri. Tas ir priekšējā postenī pie dzelzceļa tilta. Tur ir vairāki ugunskuri un par maz cilvēku. Sēžam, kurinam, klausāmies naktī. Pa tiltu bieži brauc smagi prečinieki. Uz Daugavas viss klusu un mierīgi. Otrā krastā dažreiz tā kā nobrauc kāda armijas mašīna. Radio ziņo par amerikāņu precīzajiem triecieniem. Stundas lēnām velkās. Pēkšņi pilsētas pusē uzšaujas sarkana raķete. Signāls? Esam satraukti. Pēc tam seko trīs gari kuģu signāli. Tas viss tiek pa rāciju ziņots Centram. Viss paliek mierīgi, šausmīgi nāk miegs. Pusstundu pasnaužu uz baļķa. No rīta, kad gaisma uzaususi, ejam uz māju. Ap desmitiem Mārcis aizbrauc, es palieku un sāku filmēt pa apkārtni. Aizeju līdz tornim. Tur vienas vienīgas barikādes, ugunskuri, traktori, dzeloņstiepļu žogi. Uzņemu dažus skatus arī no augšas
Atšifrēt tekstu
Atvērt

1990. gads

1. janvāris 1990. gads „Is this a future?” (SIGUE SIGUE SPUTNIK)
Vai šī ir nākotne? Bet nevar jau noteikt robežu, kur tā sākās. Vienalga, šķiet, ka ir pārkāpts kāds laika slieksnis un mēs tuvojamies tam brīdim, kuru fantastiski pirms daudziem, daudziem gadiem ir saukuši vārdā Nākotne.
Man pašam 1989. gadā ir gājis tik raibi, kā es jau to rakstīju 88. gada beigās. Bija gan lielas izgāšanās, gan spoži panākumi. Drūms darbs tiešām mijās ar Vācijas ceļojumu. Attiecībā uz Fobosu un Deimosu, tad abas krievu slavenās zondes pazuda bez vēsts, un viss. Toties vai katru dienu mūs šokēja jaunas sensācijas par M - trijstūri un vispār lielais NLO bums, dažādi pareģojumi, telepāti. Skolotāja Santa stāstīja, ka Siguldā viena ģimene griezusies izpildkomitejā ar izmisīgu lūgumu, lai viņus aizsargā pret dīvainām būtnēm, kas nāk istabā un liek lidot līdzi.
Mēs ar Bergmani un arī ar dullo saksofonistu Gāgu dažos gabalos ierakstījām pirmo eksperimentālo avangarda lenti. Šogad nodomi ir nopietnāki.

„ONCE UPON(A)TIME IN AMERICA”
Šodien ir 7. februāris, tātad puteņu mēnesis, bet ārā ir tīrs no sniega, spīd saule un gaisa temperatūra +6˚C - +8˚C.
15. februāris.
Šodien pēdīgi uzsnidzis plāns sniegs.
9. marts.
Sniega nav, toties pēdējā laikā ļoti stiprs vējš. Vienu dienu aizbraucām līdz Tūjas jūrmalai. Tā ir savādāka nekā Saulkrastos, jo piekraste pilna ar milzīgiem akmeņiem. Arī viļņi bija lieli un šķīda pret akmeņiem.
Laiks pa brīžam silts pat ar +15˚C.
23. marts, piektdiena.
Šodien es palieku tikpat vecs vai jauns cik Džerija Darela brālis Leslijs, kad viņi dzīvoja Korfu.
Nekādus īpašus pasākumus šoreiz netaisu.

Piektdien, 6. aprīlī tika nopirkts semplers CASIO SK-5.
Maijā ar „Satezeli” bijām Igaunijā, Tartu. Ejam trijatā pa ielu novakarā, pretī nāk vecais Arājs, kam radioaparāts kā pielipis pie auss. „Ir, pasludināja!” viņš bļauj pa gabalu. Tā mēs uz ielas Tartu sagaidījām Deklarāciju par neatkarību. Igauņi iet garām un brīnās, ko mēs tā bļaustāmies, bet Dainis paliek domīgs.
Jūlijs. 20. Vispārējie Latviešu Dziesmu svētki.
Pēc Dziesmu svētkiem visu nedēļu dzīvojam Vidrižos. Tagad šeit ir jauns iedzīvotājs - mazs kaķēns, kuru sauca Lāsīte. Bet īsts mazs vells, kad dauzās un pastāvīgi kaujās ar manu roku, kož un rausta vadus, lec uz mikšerpults, sagrozīdams pogas.
Zilā istabiņa piešķaidīta raiba ar krāsām un brālis raujās taisīdams bēniņos darbnīcu Ainai gleznošanai.
Naktīs dārzā dažreiz atnāk ezis, bet, kad ir kluss un mierīgs, tad ap māju sāk lidot pūces. Mēness kāpj no Vilkaču purva un tālumā klaigā pūces. Izeju uz kalna. Viena sēž staba galā, kā maza mučele un švilpj. Otra ir kaut kur tālāk. Tad šī iepleš spārnus un planē klaigādama. Brālis teica, ka viņas pat sēžot uz antenām.
Bet laiks visu laiku bija labs, bet uz nedēļas beigām sāk apmākties un tagad līst bez mitēšanās.

Piektdien, 20. jūlijā no rīta 7 izbraucam uz Tallinu. Ivo un es ar velosipēdiem. Mugursomās līdz pats minimums. Saulkrastos iedzērām kafiju un tad tālāk. Pa ceļam apstājamies šur un tur stāvvietās pie jūras, vai pie veikala, lai nopirktu limonādi un baltmaizi. Pēcpusdien Ainažos paēdām normālas pusdienas. Laiks, starp citu, visas dienas turējās lielisks - apmācies, saule nekarsē, bet arī nelīst, tikai pa reizei uzrasina. Līdz vakaram bija jātiek Pērnavā, kur varētu dabūt kādu naktsmītni. Tā bija visgrūtākā diena. Mēs tik braucām un braucām, dažreiz ceļmalas bāros iedzerot pa sulai. Viss apēstais maksimāli izgāja pedāļu mīšanas enerģijai. Uz Latvijas – Igaunijas robežas nelielas pārmaiņas. Uz Latvijas robežzīmes salikti ziedi, bet igauņu plāksne dižojas ar vienu vārdu ESTI. Neapdzīvotos rajonos braukšana kļūst vienmuļa vai pat drūma. Priekšā, cik vien skatiens sniedzas tālu, taisns lielceļš, abās pusēs jauktu koku biezoknis, gar ceļmalu izcirsts.
Pēcpusdien jau skaitīju kilometrus no katra rādītāja. Tomēr vakarā septiņos iebraucām Pērnavā. Bija apmācies, tumšs un nāca mitrums no gaisa. Pirmais, kas jādara, ir jāsameklē naktsmītne. Kāds taksists parādīja viesnīcu, kur jābūt vietām. Nebija. Turpinām meklēt. Aizbraucām uz jūrmalu. Paklaiņojām kādu laiku gar jūras krastu.

Augusts.
Atkal dzīvoju pa Vidrižiem. Mācos spēlēt ģitāru uz ko īpaši iedvesmo satelītu TV redzētais BON JOVI dziesmas videoversija BLAZE OF GLORY. Ļoti efektīgi un skaisti uzņemts Klinšu kalnos.
Tagad sadomāja paziņot par nomīnēto mājas stūri un vienu jauku dienu atbrauca divi sapieri. Milda kādreiz teica, ka tur esot 4 vai piecas bumbas, tagad apgalvoja, ka trīs noteikti. Rakām vaļa, ik pa brīdim pārbaudot ar mīnu meklētāju. Pēc kārtējā lāpstas cirtiena, pārbaudot ar verķi, sāka stipri pīkstēt ausīs. Izrādījās, ka bumba ir virspusē un pietrūcis pavisam nedaudz, lai trāpītu ar lāpstu. Galvenais priekšnieks nāvīgi nosvīda. Tad mēs visi slēpās aiz kūts, bet viņi apmeta striķi apkārt un vilka ārā no zemes. Tomēr nesprāga. Tā mēs labu laiciņu dzīvojām aiz kūts. Bet vajadzēja meklēt pārējos, kurus nevarējām vēl uziet. Milda rādīja te uz vienu te otru pusi, un mēs izrakām veselu jaunu tranšeju. Beigās viņa šķelmīgi pasmīnēja un teica, ka varbūt bija viens. Bet fakts, ka divi lādiņi no aizbērtās tranšejas pazuduši. Kara laikā šinī mājā ir bijuši gan krievi, gan vācieši. Pagalmā lielgabals, uz kalna kaķuša un vantē vaļā. Māja gan nav cietusi. Milda ar gājusi pa ceļu un dzird, ka apkārt kaut kas spindz pa krūmiem. Vācieši brīnās un sauc: „Dullā vecen, tās ir lodes”.
Bet vislabākie te ir vakari un klusās zvaigžņotās naktis, kad pat mazais kaķēns laužās ārā.

4. augusts.
Es parasti pēc desmitiem vakarā uz šosejas izloku locekļus nelielā austrumu cīņas treniņā mēnesnīcas gaismā. Mēness tagad ir liels un dzeltens. Uzlec virs Vilkaču purva, virzās lēnām pāri kapiem, bet augstāk nemaz nepaceļas. Tādās naktīs ir fantastiski trakot pa mēness apspīdēto šoseju. Klusumu dažbrīd pāršķeļ pūču kliedzieni, bet reiz, kad biju aizgājis līdz grantskarjerām, kāds svilpa gluži kā cilvēks. Bet tas arī bija kāds savāds putns, kurš svilpdams lidoja pār kanjonu, un dīķī mirdzēja otrs mēness...
Pa dienu visi lielā barā ejam mellenēs uz Melno silu. Vakarā jāaiziet lejā pie Mirdzas pēc piena. Dienā šie cirpa aitas. Kamēr mammu cirpa, mazais auns vai aita stāv uz ceļa un blēj kā cilvēkbērns.
Vācieši stūķē sienu mūsu kūtsaugšā. Rudenī vedīs savus lopus pie mums kūtī. Šie tagad ir jaunsaimnieki.
Es vienu dienu dzīvoju pa Bīriņu pili, otru pa Igates pili.
Vienu dienu ar tēvu vācām sienu un stiepām iekšā šķūnī. Sienu stiepj uz divām kārtīm, savelkot ar striķi veselu gubu.

7. augusts.
Nogāju vairākus kilometrus pa Saulkrastu jūrmalu līdz Zvejniekciemam. Visur pūst beigtas aļģes. Interesanti būtu noorganizēt NEW AGE mūzikas koncertu pie jūras, kur dabīgais pavadījums - viļņu šņākoņa. Zvejniekciemā mazs zivju uzņēmums un līcī iebraucis zviedru kuģis. Apkārtne piedrazota, ūdenī kaut kādas caurules. Tālāk par šo vietu nevar tikt un jāiet tas pats gabals atpakaļ. Tālu jūrā iestiepjas mols, kuru gan ir apsēdušas milzīgi daudz kaijas. Netālu jūras krastā stāv gara divstāvu māja, kura ir pa pusei nojaukta, tā ka atklājas šķērsgriezums. Sabrukuši griesti, izgāztas sienas, kaut kādas skrandas, apdeguļi - tāds tagad ir vecās mājas skatiens uz jūru. Kādreiz tā droši vien bija īsta pils, kur cilvēkus modināja un aizmidzināja jūras skaņas, bet tagad viņi ir tik līdzīgi, šī vecā, mirusī māja un mirusī jūra, kas vēl ar vien smagi veļ brūnus viļņus. Šeit tuvumā bija tāda vieta, kur pēkšņi iestājās klusums. Gar krastu ir tik daudz beigtu aļģu putras, ka tiek apslāpēta pēdējā viļņu čala. Vakarā vidrižnieki iet aizmirsties un meklēt piedzīvojumus uz videoekrāna klubā. Šovakar ir trīs spēcīgas filmas: VI Zvaigžņu kari, amerikāņu filma par karu, Stīvena Spilberga fantastika (ar iespējamu realitāti).
Augusta beigās beidzot sarīkojām vienu palielu ierakstu operāciju Bīriņu pilī. Trīs dienas Bergmaņu Jānis dzīvoja Vidrižos. Strādājām dienā kādas deviņas stundas. Mums bija trīs sintezatori, divi sempleri un elektroniskās bungas, trīs magnetofoni. Visu to laiku praktiski taisījām divus skaņdarbus. Tā lielos pūliņos tapa pirmais flegmātiskais grāvējs „Mortona piramīda”.
Vakarā, kad vajadzēja atgriezties Vidrižos, nereti lija un pūta stiprs vējš. Iznācām no pils parasti tādā laikā, kad autobusi neiet. Ar balsošanu bezcerīgi tikt uz priekšu, visi baidās. Tā ka iznāca arī pamatīgi salīt, bet tāpat visi žiguļu īpašnieki brauc garām. Tā mēs ermoņikas spēlēdami soļojām pa naksnīgo šoseju uz Vidrižiem, kamēr divas pieturas tuvāk, mūs panāca autobuss.

Goseni saveduši savus lopus mūsu kūtī. Tā kā tagad tur atkal ir dzīvība: pāris cūkas un teļi.

Brālis stāstīja, kā kādā pilnmēness naktī ilgi esot bijis dzirdams it kā ieslēgts runājošs radioaparāts Vilkaču silā vairāk uz Cepurnieka zemnīcas pusi. Brālis iznācis pēc ūdens un klausījies kādu pusstundu, līdz pusnaktī sākusies šausmīgi skaļa kņada, tā itkā kaķi, suņi, pūces, aļņi un citi nepazīstami (kā viņš teica) zvēri spiegtu, rietu un bļautu reizē. Tas viņam atgādinājis raganu saietu.
29. septembrī Pēterim vai Pīteram notika kāzas. Tajā dienā liels dzērvju kāsis aizlidoja pār ezeru.
Oktobris.
Institūtā vairs nestudēju, eju klavierspēles kursos, skraidu pa studijām mēģinu kaut ko taisīt no sempleriem un citiem taustiņiem.
Vienu dienu ar Guntaru meklējām kādu zināmu pagrabtelpu priekš studijas. Tajā dienā traki lija un mēs vazājāmies pa pagalmiem un netīriem, šausmīgiem kaktiem. Atradām pagrabu, kur varētu uzņemt naturālu šausmu filmu, bet ne nodarboties ar mākslu.
Arsenāls.
Pirmdiena.
Grīnveja retrospekcija. Vertikālās struktūras. Logi. M kā māja. Dārgais telefons. Vispār šķiet, ka iepriekšējais Arsenāls bija interesantāks sireālais „Meteo” Nacionālajā operā.
Kādā miglainā dienā, 15. oktobrī ar „Satekli” devāmies koncertceļojumā uz Rietumvāciju. Braucām ar autobusu. Naktī uz robežas tikām cauri ar 2.5 stundu gaidīšanu. Visgarākais ceļš caur Poliju. Pusceļš miglā. Stundām ilga vienmuļa braukšana pa piemēslotu, pelēku valsti. Šoseja arī taisna un tik šaura, ka jābrīnās kā divi autobusi var izmainīties! Otrdienas vakarā apstājāmies Toruņā (?) lai paklaiņotu pa pilsētu. Pēc tam nakti gulējām autobusā pie meža. No rīta piecos jau visi augšā, mazgājās pie ūdens caurules un mazgā autobusu. Braucam tālāk. Brokastīs, pusdienās un vakariņās - maize ar gaļu. Trešdien iebraucam Austrumvācijā. Ceļš paliek platāks un betonēts ar plāksnēm. Braucam cauri vairākiem miestiņiem. Ap pusdienas laiku esam pie bijušās robežas. Stabi nogāzti, dzeloņdrātis sarautas. Daži torņi un konstrukcijas vēl stāv.
Iebraucam WESTGERMANY. Autostrāde kļūst platāka un sadalās vairākās joslās. Gar ceļmalu stiepjas augsti žogi pret troksni un gāzēm. Visur reklāmas un autiņi, viens otru dzenādami, iet garām mazliet zem 200. Braucam Hamburgas virzienā. Esam iekļuvuši citā pasaulē.

Kad iebraucam Hamburgā (vai tās piepilsētā), šoks kļūst acīmredzams. It kā mēs sēdētu akvārijā un aiz sienas iet videofilma. Stiklotas mājas, reklāmas, tilti, mašīnas, vairākstāvu autoveikali. Uz centru braukt nevar, jo nav kur nolikt busu. Noliekam to pie kādas baznīcas. Pulkstenis ir 17 un jābūt atpakaļ 23˚˚. Cauri pilsētai stiepjas galvenā iela pa kuru tad galvenokārt arī es klaiņoju, dažreiz nogriezdamies pa citiem ceļiem. Šai pilsētas rajonā centrā slejas divas ēkas apmēram viesnīcas „Latvija” augstumā. Platā iela spoži apgaismota, pretī „debesskrāpjiem” supermārkets. Tajā es nedaudz padarbojos ar videomikseri.
Pāri ielai iet gājēju tilts. No tā paveras skats uz ielu pa kuru plūst auto uguņu straume un abās pusēs slejās stikla un betona veikali, žilbinošas reklāmas, dažādu firmu kantori. Brauciena laikā nekas silts nav dzerts un tāpēc ieeju Makdonaldā iedzert kādu kafiju un apēst hamburgeru. Apmēram 5 km. pa galveno ielu uz priekšu atrodas Sanpauli, slavenais izpriecu centrs, otrais Rietumeiropā. Daži no mūsējiem bija aizgājuši līdz turienei.
Artis ar Daini spēlē stacijā. Pa reizei kāds iemet kastē naudu, bet no muguras pieliecās Igucis un ar plašu žestu iemet sauju trīskapeikas. Izrādās šie nemaz to nav pamanījuši. Pēc tam Dainis nopietns stāsta: „Kāds krievs bija sametis trīskapeikas, bet mēs visas viņas pa ielu”. Tad Ikass stāsta joku un apkārtējo nakts klusumu nomaina vētraini un ilgi rēcieni. Hamburgas orākulu nesatikuši atstājam vēlu vakarā šo pilsētas daļu. Braucot ārā vērojami lieliski skati - lielpilsētas ugunis atspīd upē, no tālienes uz mūsu pusi stiepjas gaisa tilts, ko iezīmē lampu rindas un tad tas sagriežas virāžā un tik pat gaisīgi aizvijas tālāk naktī. Naktī braucam un guļam kādā autofurgonu stāvvietā, un no rīta esam Bremenhāfenē.
Piebraucam pie Sporta halles, un pēc tam šefs mūs aizved uz jauniešu sporta hoteli, kur mums dažas dienas jādzīvo. Visai parastas kojas. Otrā stāvā apmetas „Ieviņa”, un vēlāk dāmu orķestris. Viņu gaiteņu ārdurvis pa nakti slēdza ciet. Tajā pašā dienā mums bija mēģinājums Sporta hallē. Koncerts izskatās, ka būs grandiozs. Visapkārt dāņi, amerikāņi, nīderlandieši, skoti. Skotu dūdinieki brunčos izskatījās viskareivīgākie. Programma arī attiecīga. Eiropas himna, kas ir „Oda priekam” šito dūdinieku un koporķestra izpildījumā skanēja grandiozi kā Žāra koncets. Vakariņas ēdam Kruppa centrā ostas ēdnīcā. Vakariņas pieticīgas - otrais, glāze sulas un banāns vai ābols. Vakarā ejam pastaigāties pa pilsētu. Šeit ir tik silts kā vasarā. Brēmenhāfene atgādina Rīgu. Ja nebūtu tās spilgtās reklāmas, tad brīžiem tiešām var likties, ka esi uz Brīvības ielas. Līdz galvenajai ielai no mūsu kojām ir jāiet diezgan ilgi pa visādām šaurām ielām, kur vienreiz naktī pat nedaudz nomaldījāmies. Vakara klaiņošana parasti sākas ar naktsklubu rajona apmeklēšanu, kuru mēs ar Daini dienā atradām. Krāsainas mirdzošas reklāmas aicina iekšā bāros, dansingos un citos naktsklubos. Šīs šķērsielas skatlogos vienīgā redzamā prece ir visādas nēģerietes, mulates un arī kāda baltā. Skan mūzika, vazājas visādi tipi. Uz ielas izskrien kāds vīrelis. Šim pakaļ izlec liels nēģeris ar pistoli rokā un ievelk šo atpakaļ. Laikam nebija samaksājis.
Ielas naktīs tukšas, un staigāt var drošāk nekā Rīgā. Dažkārt mēs klaiņojam ar Normīti vai pat es viens pats un tāpat nekādu piekasīšanos.
Piektdien vakarā pirmais koncerts. Pa dienu aizgāju līdz mūzikas instrumentu veikalam. Paspēlēju kādu TECHNIK, kādu ROLAND. Cenas arī normālas. Savācu reklāmas bukletus. Uz to veikalu iznāca aiziet vairākkārt un tas ir tālu no mūsu mājas tā ka iznāk noskraidīties. Sestdien veseli divi koncerti. Brīnums kā izturējām. Tā apnicis un nogurums. Pašā vakarā atvadu balle ar „Ieviņu”.
Un tā svētdien atvadāmies no Brēmenhāfenes un laižam uz Štūri. Pa ceļam var redzēt, ka Rietumvācijā mežu nav. Lauki, lauki un šosejas. Štūrē mūs sagaida, oficiāli uzņem un izdala pa ģimenēm. Mēs ar vienu trombonistu dzīvojam daiļkalēja ģimenē. Vienkārši cilvēki. Divstāvu māja, fords, audio aparatūra katrā stāvā. Ar fordu braukājam. Vakarā koncerts vienā alus krogā. Turpat Gudovskis netālu dzīvo un strādā. Izstādi izstādījis.
Vakarā atkal esam mājās. Viņu māja ir šosejas malā. Čalis, kuru sauc Holge ir astronomijas amatieris un naktī izejam uz highway un ar nelielu spoguļteleskopu pētam miglājus.
Otrā dienā (braukājam pa Štūri) braucam uz Brēmeni. No sākuma neliela ekskursija pa Rātsnamu un citām vecpilsētas vietām, pēc tam es stundām klaiņoju viens pats. Pāreju tiltu, līdz beidzot apmaldos un lai laikā tiktu atpakaļ, jāprasa ceļš. Izrādās šeit cilvēki zina angļu valodu tīri labi. Tad vēl mums bija ekskursija pa Štūri un vācu izklaides parka apmeklēšana Brēmenē. Tā bija tāda kā neliela Disnejlenda. Tur mēs aizbraucām vakarā, kad jau ir satumsis. Stacijas laukumā raibs ļaužu pūlis, spēlē leijerkastnieks, tirgotāji piedāvā visādus niekus. Arī stacijas ēka ir senlaicīga, bet pretējā pusē mirdz daudzstāvu mājas un košas firmu reklāmas. Pa apakšzemes tuneli jāiet kāds gabals līdz uziet virszemē. Tur ir tirdziņš un spoža reklāma aicina atrakciju parkā. Ko tur daudz var aprakstīt - uguņu lavīna, visur atbilstoša mūzika, amerikāņu kalniņi, visādi velnišķīgi rati un šūpoles, šautuves, spēļu automāti, kur var vinnēt visu. Tirgū es no nēģera nopirku īstu ādas hūti ar ornamentu. Tādu tikai melnie var iztaisīt.
Jā, un tad vēl mēs bijām arī Štūres skolā un mūzikas skolā, kur studijā trijatā ar Špatu, Kalniņu un vācieti uzspēlējām kādu rock’n’roll. Es spēlēju lielas, elektriskas ROLAND klavieres. Bērni tur mācās uz Jamahas taustiņiem.
Vakarā mums bija atvadu vakars krogā ar baigo ēšanu, dzeršanu, spēlēšanu. Atceļā vēl mūsu saimnieki mūs aizveda uz alus bāru pasēdēt, kur alu taisa uz vietas. Mājās šie mūs apdāvināja ar visādiem niekiem. Holge vēl mācās vidusskolā un ir bijis Anglijā, brauks uz Spāniju. Māsai Kerstinai patīk U 2, bet jaunākā māsa, kurai 13 vai 14 vai 12 gadu iet agri gulēt un spēlē flautu. Vispār viņi laikam bieži spēlē kārtis. Pēc pusdienām salasās ap apaļo galdu un māca visādas kāršu spēles.
No rīta mēs vēl fotografējamies. Izrādās viņiem ir japāņu momentuzņēmumu aparāts, tikai laikam nemācēja īsti rīkoties, jo bildes iznāca ļoti miglainas un neskaidras. Un tā mēs aizbraucam uz Siguldas laukumu, kur jānotiek atvadu procesijai. Izsakām varbūtību kādreiz satikties vēl, kaut gan man ir skaidrs, šos cilvēkus aicināt apskatīt mūsu dzīvi nebūtu tik skaisti, jo viņiem jau nav pat priekšstata.
Labsirdīgi, vienkāršie, bet elegantie saimnieki novēl mums laimīgu atgriešanos un mēs aizbraucam no Štūres. Turpinām ceļu uz Rietumberlīni. Atkal iebraucam vakarā. Autobuss jāatstāj nomalē. Ejam uz priekšu pa galveno ielu. Daži kvartāli vēl izskatās parasti, tad pēkšņi aiz līkuma paveras ugunīgs skats. Milzīgi kantori, kur pa apakšu plūst automobiļu straumes, Mercedes-Benc firma, visādu slavenu firmu reklāmas. Ejam tālāk. Hoteļi cits par citu lepnāki, turpat arī modernā baznīca un blakus vecā ar sadrupušu torni. Laukumā pie centrālā pasta un augstceltnes ar MERCEDES BENZ firmas zīmi galā iet vaļā nakts dzīve. Nēģeri braukā ar skrituļdēļiem, dejo, rībina bungas, visādi hipiji un citi tipi. Polismenim uzprasu kā aiziet līdz mūrim. Ejam, ejam, bet tā arī neaizejam. Izstaigājam tikai visādas ielas, veikalus un beigās ar autobusu aizbraucam līdz Brandenburgas vārtiem. Siena nojaukta pa tīro. Turki tirgo mūra gabaliņus un padomju simboliku. Apstaigājam reihstāgu. Tā sienas un kolonnas vēl glabā ložu un šķembu pēdas. Tālumā stadionā notiek kārtējais koncerts. Basi dun tā kā pērkons negaisa laikā. Turpat pie reihstāga ir arī apglabāti nošautie. Pēdējais nošauts 1989. gadā. Tā arī ir pēdējā epizode mūsu ceļojumā. Braucam mājās.
Pie Polijas Lietuvas robežas milzīga rinda. Nu ko, kurinām ugunskuru, dzeram kafiju, dziedam ziņģes. Kamēr atnāk Mārīte un saka, ka visādi poļi un krievi draudēdami lien pa priekšu un tāpēc rinda nekustējās. Savācamies bars un ejam uz robežu. Drīz šis monopols ir mūsu rokās. Gadās visādi kritiski brīži, kad burtiski brauc virsū un jāceļ mašīnas nost un jāstājas autobusiem ceļā. Stāvam vairākas stundas galīgi nosaluši. Smidzina. Pēkšņi nosvilpj riepas un drāžas virsū mašīna. Palecu malā. Poļu robežsargs ieķēries logā. Šļūc līdz, un tad ar rāvienu ienirst līdz pusei pa logu iekšā. Viena roka šoferim pie rīkles, otra izslēdz ātrumu. Mašīna apstājas. Kāds polis gribējis bez atļaujas atgriezties dzimtenē. Bet skats gluži kā kino. Ap trijiem naktī beidzot tiekam tālāk. No rīta esam Viļņā. Andersena pasaka beigusies. Kafejnīcā iestrebjam kādu siltu šķidrumu, man kapeikas nav uzmetu feniņus. Pārdevēja tomēr pasmaida.
Vislabāk tomēr ir nesteigties un pavērot ļaudis. Brēmenē sēdēju vakarā pie rātslaukuma. Netālu sēdēja kāds tips, kurš sūca alu. Tad viņš sāka man stāstīt trūcīgā angļu valodā, ka viņam neesot ģimenes, māju, darba, bet visu to vēloties. Kad pietrūka vārdu ilgi kaut ko stāstīja vāciski.
Vai arī ieeju kādā kafejnīciņā, paņemu vienu kafiju, bet apkārt cilvēki, kā no modes žurnāliem, visiem smaida, jūtas brīvi... Brīvi!

Ziemassvētki
Pirmo dāvanu dabūju „Dieva ausī”. Piparkūku, kādas Jolanta dāvina visiem vietējiem. Viņa ir arī zīlniece.
Sniegs toties sasnidzis tīri labi. Ziemassvētku sestdienas vakaru pavadījām Siguldā. Virs galvenās ielas gar pastu iekārtas krāsainu spuldzīšu virknes. Pie viesnīcas un grāmatveikala spēlē ziemassvētku dziesmas. Nākošā dienā braucam uz Vidrižiem. Visur piesnidzis. Vispār mums Bīriņos ceturtdien koncerts jāspēlē. Pirmais Ziemassvētku koncerts Bīriņu pilī. Vāzēs salikti lieli, izpušķoti egļu zari, deg sveces. Spēlējam pavadījumu uz sintezatoriem, meitu trio mēģina dziedāt. Sintezatori jau graujoši, bet tā dziedāšana visai amizanta. Galvenais, ka pils noskaņa. To visu es ierakstu lentē.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.

Tēzaurs