#LFK Bb 32, 8

noslaucījusi un Viņš noteicis ka neesot vis. Tad, kad aizgājuši, Anniņa atkal metusies bēgt. Mežā uznākusi uz ceļa un satikusi kādu braucēju, kas uz dzirnavām (viņas tēva braucis. To viņa lūgusi, lai aizvedot. Braucējs ari izbēris vienu maisu mežā un tad iebāzis Anniņu un palicis pašā apakšā vezumā. Tā nu viņš braucis, bet necik tāļu nepabraucis, ka saticis Zaļbārdi, kas prasījis, vai neesot kādas jaunas meitenes redzējis, braucējs atbildējis, ka ne un braucis tāļāk. Nobraucis dzirnavās un lūdzis dzirnavniekam vai nevarot šis viena maisa nolikt klētī, tā šis tagad negribot malt. Māte palīdzējusi un pazinusi meitu, tad noglabājuši kādā tīnē un klēti aizslēguši. Drīzi ieradies ari Zaļbārdis. Māte saņēmusi un apprasījusies, kā nu Anniņai labi ejot. Šis atbildējis, ka labi, lai tikai braucot apraudzīt, esot atnācis mazs dēls. Māte arī teikusies braukt, bet vēl jaejot uz klēti šis jāpamielo un jāsataisās esot. Kā māte gājusi uz klēti, tā Zaļbārdis arī pakaļ, apskatijies visus apcirkņus -: vai, esot gan šiem ari vēl labibas gana. Māte trīcējusi vien, ka tik nu tīnes neattaisot, bet tā kā viņa ātri skubinājusies no klēts ārā, tad Zaļbārdis nepaguvis. Istabā māte citus aizsūtījusi uz muižu pēc cilvēkiem pie kunga un pati teikusies taisoties braukt Zaļbāržam līdzi Anniņas apraudzīt. Drīzi sanākuši cilvēki labi daudzi, jo Zaļbārdis esot bijis visstiprākais no saviem brāļiem un viņam bijis deviņu vīru spēks, ko Anniņai izstāstījis. Viņu saņēmuši, sasējuši, bet šis lādējies un teicis ja to būtu zinājis, tad turpat klētī jau māti būtu nožņaudzis, un arī tīni būtu apskatījis, jo šam jau bijis prāts iet pie tās, tikai māte par ātri izsaukusi. Tad gājuši uz Zaļbārža mātes un tēva māju, tos ari nogalinājuši līdz ar pašu Zaļbārdi un tā to pērkli izpostījuši, kas bijusi pa pusi velna apsēsta, pa pusi laupītāju mītne.

8

Reiz dzīvojis kādā meža malā bodnieks ar saviem diviem bērniem, dēlu un meitu. Citas mantas viņiem nekādas nebijis tikai viens zosu tēviņš, vērsis un ērzelis. Kad zosu tēviņš gaganājis, tad zoss nākušas pilna māja un tad varējs kaut nu pārdot, ari olu bijis daudz. Kad vērsis maurojis, tad atkal nākušas govis no malu malām un kad ērzelis zviedzis, tad ķēves. Tā viņiem mantas bijis pietiekoši. Bet, ka nu tēvs miris, tad viņš nekādi nevarējis tās savas mantas, kas pastāvējusi no iepriekš minētiem trim kustoņiem, izdalīt un novēlējis brāļam ar māsu dzīvot kopā. Tā abi labu laiku dzīvojuši tīri mierīgi, bet vienreiz brālis sadomājis precēties. Noprecējis skaistu sievu, bet nemaz nezinājis, ja tā bijusi raganas meita. Abas ar savu māti pārvedis savā būdiņā un dzīvojuši nost. Tikai brālim bijis kauns, ka nu viņam raganas meita par sievu, viņš daudz neko ar to nemeties, vairāk ar māsu vien un to ļoti mīlējis. Mātei ar meitu radusies skaudība un tās sarunājušas, lai

saneidētu brālis ar māsu, nokaut zosu tēviņu. Tā arī izdarījušas. Ka vakarā brālis nācis mājā jaunā ragana raudādama gājusi pretī (asaras vis netecējušas, bet ar vari spiedusi) un stāstījusi, ka māsa nokavusi zosu tēviņu, ko nu darīšot. Brālis tik vien noteicis, ka tas jau viņai arī piederējis, kas tad par to nu esot. Ka nu tā vēl māte ar savu meitu nekā nepanākušas, tad sarunājušas ņemt vērsi uz grauda. Nositušas gan un atkal sieva vakarā gājusi vīram sūdzēt, bet yas tāpat nekā daudzi neteicis, un ar māsu bijis joprojām labs. Tad nu beidzot nolēmušas vēl ērzeli nokaut. Atkal sieva raudādama stāstījusi, ka nu māsa dusmās ar šo baŗoties, ka ši paŗmetusi ka nu neesot vairs piena un olu nokāvusi ērzeli. Brālis tāpat atbildējis, ka puse viņai piederējusi un lai viņa darot kā gribot. To nu redzēdamas, māte ar meitu visbeidzot nolēmušas nokaut mazo dēlēnu. Izdarījuās ari un nu gan par tiesu asaras birušas. Vecā ragana nu par lielu gabalu skrējusi brālim stāstīt, ka nu māsa dusmās esot bērnu nokāvusi un ša sieva ari būšot beigta, tīri slima guļot gultā. To redzēdams brālis teicis, ka nu gan vairs nevarot. Māsa gan teikusi, ka ši neesot vainiga, bet abas raganas raudādamas apgalvojušas, ka esot gan. Tad brālis noticējis arī un aizvedis māsu uz mežu, uzlicis rokas uz bluķa un nocirtis teikdams: "Ka tu manu dēlu nokavi, tad par grēkiem staigā nu bez roku, mēs vairs kopā nevaram dzīvot."Tad palaidis mežā un pats aizgājis uz māju. Māsa ilgi klejojusi, novārgusi un drēbes pa krūmiem ložņājot noplīsušas, ēst ari bez roku nevarējusi dabūt, pat odziņas nevarējusi noraut. Tad kādā dienā izdzirdusi mežā lielu troksni, taures pūšanu, suņus rejam un ļaudis runājam. Viņa negribējusi lai to sastop, bēgusi un ieraudzījusi cauru ozolu ielīdusi tur un paslēpusies. Drīzi sanākuši jakts suņi un ap ozolu rējuši kā traki. Tad pienācis pats kungs ar skaistu mēteli un lielu pušķi virs cepures un lūdzis ja esot dzīvs cilvēks, lai nākot ārā. Māsa beidzot atbildējusi, ka ši esot nabadze, bez roku un gandrīz pusplika. Kungs teicis, ka vienalga, tikai lai nākot ārā. Beidzot viņa ari iznākusi un ķēniņš ieraudzījis, ka lai novājusi, esot skaista vēl, satinis savā mētelī uzcēlis zirgā un pārvedis pilī. Pēc apkopušas meitas, apģērbušas un nu vēl skaistāka bijusi, tā ka ķēniņš apprecējis un dzīvojuši lielu laiku laimīgi. Vīra māte ar tēvu ļoti mīlējuši savu jauno vedeklu un pats kungs ne mazāk. Tad uz vienu reizi atnākusi ziņa, ka kungam ar savu kaŗa spēku jāiet ari uz kaŗu. Viņš ari atvadijies un vēl promjādams pieteicis lai sūtot ar sulaiņiem ziņas, aizgājis kaŗā. Lielu laiku nekas jauns nebijis, tad lielmātei piedzimuši divi dēli un ļoti skaisti, apaļi, vienam saule pierē un zvaigzne pakausī, bet otram atkal mēness pierē un zvaigzne pakausī. Tad jaunā lielmāte

9