Vecvecmammas Pieraksti

 

Sākšu ar vecmāmiņu pa savas mātes līnijai, ko viņa man stāstīja.

Lasīt iemācījusies no sava brāļa lūgšanu grāmatas, jo citu grāmatu maz bijis. Brālis gan slēpis, reizēm pat iedunkājis, bet šī grāmatu atradusi un iemācījusies lasīt. Cik atceros viņai bija arī tā laika grāmatas stāsti par cilvēkiem kuri mocīti ticības dēļ, stāsti par Ļurdu Francijā notikumi, Genovefa  un citas vecā tēva grāmatas arī redzēju.

Lielāko savas bērnības laiku nodzīvoju pie viņas. Vecmāmiņa bija strādīga, prata visus sieviešu darbus: vērpa, auda, adīja, pat šuvēja bija. Viņas laikā šujmašīnu maz bijis. Šuves nošuvusi kā ar mašīnu. Šuvusi brūtēm kāzu kleitas, vīriešiem goda kreklus, dažādu apakšveļu sieviešu un vīriešu. Bijusi laba balss, sievas viņu vienmēr ņēmušas līdzi uz bērēm, tajā laikā cilvēki ļoti miruši. Viņai vārds Jadviga, uzvārds Vāvere. Dzimusi augusi Podnieku ciemā, tagadējā Lazdukalna kolhozā. Sievas uzvārds – Lazdāne. Viņa bija klaušu laika cilvēks. Vajadzējjis strādāt kunga tīrumā 3 dienas nedēļā, Kapūnes Muižā. Kunga uzvārds Žeics (polis). Kungs muižā nedzīvojis.

Muižā bijis pārvaldnieks, no Daugavpils apriņķa, Kolupes  pagasta. Logocku ciema Pēteris Lazdāns. Viņš pratis krievu, poļu valodas, runāt un rakstīt. Nedzēris reibinošus dzērienus, arī nepīpējis. Darbā bijis prasīgs, arī pats strādājis līdzi. Reizi uzrunājis strādnieces, kura darbā viņam tiks līdzi, to viņš ņems sev par sievu. Ši atsaukusies, pamēģināsim strādāt. Pēc neilga laika viņš viņu bildinājis. Laulāti Bēržu baznīcā. Sākuši ģimenes dzīvi. Bijusi maza atsevišķa istabiņa. Viņam bijis 40g, viņai 20g. Dzīvojuši saticīgi. Viņš ļoti žēlojis viņu, arī pamācījis ja ko nezinājusi. Kad staigājusi uz grūtām kājām teicis: “Tu nedrīksti dzert reibinošus dzērienus”. Pirmais bērns, meita – vārds Tekla. Otrais bērns  dēls, vārdā Staņislavs. Nodzīvojuši saticīgu dzīvi 7 gadi. Izlēmis braukt uz sava tēva māju, dzimto pusi, bet ātri saslimis un nomiris, jo tajā laikā dakteru nebijis. Apbedīts Lieparu kapos. Man māte rādija viņa kapa vietu.

 

Pēc bērēm muižas kungs pavēlējis, lai eju projām, par darbu neiedevis ne graša, tik četras dienas degušas sveces pie viņa zārka, par svecēm maksājis kungs. Bērēs bijusi viņa viena māsa, kura dzīvojusi Daugavpilī, bijis savs veikals. Sava brāļa bērnus gribējusi ņemt pie sevis, bet par šo neteikusi ne vārda. Ja būtu viņu ņēmusi līdzi par kalponi, brauktu viņai līdzi ar bērniem, tā palikusi viena zem klajas debess ar divi bērniem.

Brālim sava ģimene. Atgrieztu riku vairs nepielipināsi. Apvienojušās ar savu māsu Zoli, Sofiju Sergu, kura dzīvojusi Rūbānos (Sergu Broņas un Aņas vecāmāte), viņai arī vīrs miris, palikusi ar bērniem, viņai bērni miruši ar dažādām slimībām. Meita Paulīne mirusi 18 gadu veca ar mēness reižu vaini, viss palicis iekšā, palikusi dzīva tikai viena meita Zuzanna (Broņas un Aņas māte).

Māsa Zoļa dzīvojusi labi. Viņai bijusi zeme, lopi, arī vīra pusbrālis dzīvojis pie viņas. Māsa devusi pajumti, kamēr paaugs mani bērni. Māsai palīdzēsi strādāt visus darbus, pat naktī abas strādājušas mēness gaismā linus plūkušas. Iestājusies Franciskāņu ordenī (zakonā). Viss pasaulīgais malā. Lūgt dievu, gavēt, darīt žēlsirdības darbus. Apmeklēt slimos, nespēcīgos, vecos, palīdzēt viņiem ar ko tik var. Mācītājs dēlu ieteicis iemācīt amatā, ja meita dzīvos godīgi atrassies precinieki.

Dēls izmācijies par kalēju (Lubānā). Bijis slavens sava darba pratējs. Skolā maz gājis, lasīt pratis, dziedājis, baznīcas korī, pratis stāstīt visādus joku stāstus. Pārnācis no baznīcas sprediķi norunājis mācītāja balsī. Dzīvojuši Ziosulu (Zosuļu) muižā, tad Māramuižā pie baznīcas. Dēls tēva uzvārda nav ieguvis, jo krustībā dots mātes uzvārds Vāvers. Šādu gadījumu agrāk bijis daudzi (Broņa Serga (mātes uzv) Aņa Zoža – tēva uzv). Brāļa dēli nobijušies, ka sāks no viņiem zemi prasīt, pagasta grāmatās viņu izsvītrojuši, ka nav tāda Vāvera. Bet ka vajadzējis pasi ņemt, pagastā uzvārdu devuši Kolupnieks, jo tēvs no Kolupes pagasta.

Mans krusttēvs bija bezzemnieks. Apprecējās, audzēja 4 bērni - viens dēls, trīs meitas. Marcijanu apprecēja bagāts kurzemnieks Svarāns dzīv. Uzolnēs. Par viņu likteni nezinu. Svarāns sevi aptraipījis vācu okupācijas laikā. Žeņa Rīgā, bērnu dabūjusi ar vācieti Gercu. Marta pati jaunākā strādāja Vefā (Broņas un Aloiza km – krustmāte?). Viņas foto un raksts bija padomju jaunatnē, viņa izgudrojusi ierīci ar kuru darbu var daudz ātrāk pabeigt, nekā ar iepriekšējo. Viņiem māte nomira agri. Viņu mātes māsa dzīvoja Rīgā, tāpēc visi pie viņas dzīvoja kamēr iestājušies darbā. Jānis, mans krustdēls pēc kara bija atmīnotājs Volkovas purvā, stāstīja šausmu lietas: karavīru klājiens, visi virszemes zālē ieauguši, kur sper soli visapkārt brakšķ. Pēc tam viņš strādājis vagonu rūpnīcā arī novators. Jānis tēvu paņēmis pie sevis un abi aizbraukuši uz Ļeņingradu.

Kad es apprecējos vecmāmiņu paņēmu pie sevis. 1938.g. sept viņa aizgāja mūžīgā dusā. Nodzīvojusi ilgu mūžu 87 g. Viņa teica: ”Manis dēļ visi dakteri būtu bez darba un maizes, jo nekad neesu slimojusi.” Viņa prata masēt, sievas gāja pie viņas, laikam jau līdzēja. Arī mazus bērniņus viņa saņēmusi plašā apkārtnē, pat ar mācītu vecmāti strīdējusies. Vecmāte teikusi ka būs dzīvi, šī teikusi, ka nebūs. Kad nācis bērniņš pasaulē, vecmāte prasījusi, kā es zinot, šī viņai neteikusi kā zinu.

Par savu māmiņu.

Viņa man daudzi stāstīja no savas dzīves un šausminājās par cilvēku tumsību. Cūku ganes gaitas sākusi vēl nebijis astoņi gadi, tad govju gane. Dažādi saimnieki arī viņu bērni, kuri spļāvuši, arī puņķus metuši viņas bļodiņā. Daudzas reizes aizgājusi no galda neēdusī. Paldies saka Sergu vacītei, kura viņai uz ganiem nesusi maizīti ar sviestu. Ka paaugusi ganījusi govis. Vakarā pārnākot no ganu gaitām, vajadzējis slaucīt istabs, mazgāt traukus, kambarī malt rokas dzirnavās graudus. Kājās slapji auti vīzēs. Rudeņos slapjos apavus žāvējusi rijā. Sākušas sāpēt kāju locītavas, domājuši, ka izmežģītas, sākuši vilkt. Tikai vēlāk locītavu sāpe izārstēta. Brālim bijis pazīstams aptiekārs, tas iedevis rīvējamās zāles, locītavas vairs nesāpējušas. Kad bijis pusaudzes gadi 15, māte viņu aizdevusi Rūbānos  pie Kinču Zoles, bezbērnu ģimenē par audžu meitu, lai nav jāstaigā no viena saimnieka pie otra. Audžu māte bijusi ļoti laba. Sava māte un viņa palīdzējušas pūru pielocīt. Viss bijis, kā bagātām tēva meitām. Audžutēvam bijis arī brālis, tas cerējis viņu izaudzēt sev. Pienākuši arī Mārgas gadi, dzirdējusi labus vārdus arī par sevi. Precinieku bijis daudzi un dažādi. Bagāti, trūcīgi, bet gudri. Bildinājis Feišers Paidens no Kapūnes, ļoti bagāts tirgotājs ebrejs. Rūbānos dzīvojušas divas ebreju ģimenes, savā svētdienā (sabatā) viņi nestrādājuši. Ebreju sievas viņu aicinājušas uzkopt istabas, klāt galdu, izvārīt tēju un pasniegt. Mājas saimnieks Kalmans viņam bijis liels veikals, pircis lopus. Pie viņa vienmēr pulcējušies daudz ebreju. Starp tiem vienmēr bijis arī tas bagātnieks kurš viņu vairākas reizes uzrunājis, lai eju pie viņa par sievu. Tūlīt brauksim uz Ameriku. Atteikusi, mums ticība neatļaun. Ar šo arī izbeigusies viņa viesošanās, vairs nebraucis. Bijuši arī savas ticības gudri puiši, kuri patikuši, bet ciemā piesmējuši, ka tīri pliki. Mana māmuliņa skolā nav gājusi, bet prata lasīt un rakstīt protams ar druka burtiem. Viņai bija dažādas grāmatas arī ar  gotu burtiem. Viņa lasīja. Interesējās par visu, kas notiek valstī, auga laikam līdzi. Sirsnīga izpalīdzīga, miermīlīga, mīlēja puķes, visu kas daiļš, tīrīga, slinkumu un paviršību necieta. Mūžu nodzīvoja ne ar vienu netika ķildojusies. Saticīgi dzīvoja ar otrā brāļa sievu. Mātei grāmatas piegādāja apkārt braucēji ar savām precēm ebreji. Viņai bija sapņu grāmatas ar gotu burtiem. Tajā grāmatā bija daudzi interesanta: likteņa zīlēšana pa rokas līnijām, kārtu nozīme, puķu valoda, marku nozīme, orākuls. Es labprāt tagad palasītu šo grāmatu bet tagad nav.

Mana tēva senči.

Zviedru kara laikā, ieceļojuši no Vidzemes Ādmini, īsti latvieši. Vecātēva vārds Ignats, vecās mātes v. Ļovuse. Vecaistēvs bijis strādīgs, necietis paviršīgu darbu, pat sieviešu nevīžīgu darbu izsmējis (poiku un (o) natiklu pieaudusi). Bijis gara auguma, stiprs, divi pāri ragavu slieču nesis no meža mājā uz pleciem. Liela zemes platība 30 ha. Turējis 3 zirgi 10 slaucamas govis un citi sīklopi. Liels augļu dārzs, pats audzējis un potējis 30 bišu saimes. Kas parādījies jauns viss viņam bijis, kamanas, droškas, pedervāģi. Bijuši 3 dēli 1 meita, Antons, Ādams, Kazimirs, Uršuļa (palika vecmeitā) lieliska rokdarbniece. Ādams miris zēna gados. Vectēvs cēlis smagu vezumu, kurš iegāzies grāvī, cēlis viens pats un ātri saslimis miris. Es vecmāti redzēju, jau bija nespēcīga, gultā sēdēja.

Mans tēvs, vienkāršs lauku puisis analfabēts. Tēvs skolā nelaidis jo nebūs kas zemi strādā. Audzis labos apstākļos. Vecumā sūrojās, ka palicis par tumsoni. Bija laba veselība stipri nervi. Darbu strādāja bez steigas, dzērājs arī nebija, godīgs. Kazimirs brauc precībās, manai mātei viņš nav paticis, bet ciema vecākais un citi veči izlēmuši, ja viņa neies pie Kazimira ņems un nopērs, tā pret savu gribu 1902. g. laulāti Bēržu baznīcā. Mana māte Tekla aizgāja pie Kazimira ar nepatiku. Mūžu nodzīvoja bez strīdiem un šķiršanās, tēvs viņu klausīja, viņa bija noteicēja arī daudz gudrāka par viņu ar savu sūro dzīves pieredzi. 1903. g, 2. martā pirtī nākusi pasaulē es. Pēc dzemdībām, ka viss nokārtojies vajadzējis celties un iet uz istabu. Iegājusi priekšnamā tikko nenogāzusies gar zemi. Iegājusi istabā vīramātei vajadzējis nobučot rokas un pateikt ko atnesu. “Atnesu malēju”, atgulusies gultā neviens klāt nepiegājis, nogulējusi līdz rītam, brokastīs atnesuši siļķi, jo bijis gavēņa laiks, arī visu noēdusi. Stāstīja un šausminājās par tā laika tumsonību. Kopā ilgi nenodzīvojuši jo atdalījušies. Strādājot tīruma darbus bērns bijis jāņem līdzi tīrumā. Uršuļa otrā brāļa puiku mācījusi un skubinājusi: “Jancīt gāz tam platačam virsū status”. Baidījusies, ka bērnu var padarīt aklu, puikam nesusi saldumus un lūgusi, lai negāž virsū stātu.

Es esot bijusi ļoti mierīga, vecākais brālis Antons paņēmis lielāku zemes platību, arī citas mantas. Uršule palikusi pie vecākā brāļa. Viņam bijusi liela ģimene, dzimuši 11 bērni, dzīvi palikuši 5. Dēlu saimniekošanas laikā no bitēm palikuši tik tukši stropi. Mātes brālis, tad strādājis Rūbānos par kalēju, viņi turējuši govi, arī zemes gabals dārzam bijis. Māte padarījusi savu darbu gājusi viņai palīgā.

Otrais bērns dēls vārds Dominiks 1905.g. 23. okt.

Par sevi skolas sākums.

Māte veda uz skolu, es gāju līdzi un raudāju, jo bija baile, kas būs un ko tur darīs. Vēl šodien acu priekšā tā ainava, pārgājām pāri upītes Saipīte tiltiņam (pa to pašu ceļu gājām, kurš šodien ved uz Eglaines skolu), pa kreisi baznīciņa (Jāņos tur notika dievkalpojums), pa labi pāri ceļam augsts koka krusts ar Jēzus attēlu, ap krustu liels ērkšķu rožu krūms. Abās ceļa pusēs lieli, resni sēru bērzi, savus zarus nokāruši, pa labi tālāk vēja dzirnavas cilvēki veda malt graudus. Uz priekšu Beņislavas muižas mājas, dzīvoja cilvēki, kuri nopirkuši šās muižas zemi. Cilvēki no dažādām Vidzemes malām, vairāk no Mālpils apkārtnes 9 ģimenes. Visi rakstīt, lasīt pratēji, daļa revolucionāru, kuri bijuši vajāti. Viņi jau lietojuši nažas un dakšiņas, bet mēs biezpienu, sviestu ņēmām ar skaliņiem, gaļu turējām pirkstos (vecmāmiņa stāstīja). Aiz muižas kādu kilometru bija skola. Izkārtne “Русская Народная Школа” (Krievu Tautas Skola). Skolotājs bija latvietis Maršans. Runāt latviski nedrīkstēja arī netiesāja, kas dzirdēja runājam. Visi mācību priekšmeti arī grāmatas krievu valodā, latviski netulkoja, neskaidroja, gāja kā pa miglu ļoti grūti bija. Ejot mājā uzdoto burtu atkārtoju, kā viņu sauc, tiku mājā burts aizmirsies, raudāju, ka nesaprotu, man bija kauns ka nezinu. Raudāja līdzi arī māte, jo viņa krievu burtus nepazina. Ar rēķiniem arī tas pat, skolotājs uzdevumu uzraksta uz tāpeles paskaidro krievu valodā. Klusībā solījos braukt uz baznīcu, lūgt Dievu, lai man apskaidro prātu, lai saprastu, mocījos ilgi. Reiz atšķiru izņemto vielu un es varu izlasīt vārdus. Tas bija neizsakāms prieks, ar rēķiniem arī tiku pie skaidrības. 1-2 klasē burtnīcu nedeva, rakstījām uz tāpelītēm ar grifelēm uz tumšas tāpeles iznāca balti burti. Priekšmeti, lasīt, gramatika vēsture, ģeogrāfija, ticības mācība, zīmēšana dzīedāšana.

1913.g Rūbānos bija mērnieks, no ciema aizgāja uz viensētām. Visi bija priecīgi, ka zina savas zemes stūrīti. Pirmā mūsu māja bija tajā vietā, kur ceļš griežās pa kreisi uz K. Gutāna māju. Pēc iemērīšanas māju pārcēla uz pašreizejo dzīves vietu, Rūbānu ciema pašās beigās. Pa robežu ar citiem ciemiem un Slavīšiem tecēja upīte sauca Pelnupe, ūdens bija visu vasaru, pie tilta zirgus peldināja arī cilvēki peldējās. Upītes sākums Drudža mežs, Grauduļa kalna avots, visapkārt upītei bija pļavas, ietecēja Piestiņā, Piestiņa – Aiviekstē.

 

1914. g. augustā man atbrauca no baznīcas un stāstīja, ka sācies karš ar vācieti. Tēvs tika iesaukts karā, māte palika ar mums nepilngadīgiem. Mūsu zemīti apstrādājis tēva brālis, karā viņš netika iesaukts. Cik viņš mums atmeta no ražas nezinu. Māte turēja divas govis, aitas, vistas. Iztikām dzīvojam labi. Es vairāk dzīvoju pie vecmāmiņas.

1916.g. beidzu krievu skolu. Mans krusttēvs dzīvoja Mūramuižā par kalēju, bija aiz baznīcas viņam dzīvoklis, pāri ceļam krogs, mainījās dažādi cilvēki ari dažādas valodas: gāzts cars no troņa, skolās mācības būs bez maksas. Pie vecāsmātes dzīvoja šuvēja Anna Garjāne. Viņas māsa bija beigusi ģimnāziju. Tā sāka mūs bērzpiliešus aģitēt, lai braucam uz Rēzekni mācīties, ko nu kurais, jo trūcīgiem mācības būs par brīvu. Salasījāmies diezgan daudzi no dažādiem ciemiem aizbraucam. Es un Tekla Odumiņa aizgājām uz ģimnāziju un pieteicāmies, izturējām iestājeksāmenus, rakstos, matemātikā, vārdos mutiski. Tālāk arī netikām, uzzinājām, ka visur vajadzīga nauda. Skolas nauda, grāmatas, formas tērps. Daudzi aizbrauca mājā, es paliku. Paldies mācītājam Kazimiram Skrinda ( lai viņam viegla dusa aizsaulē). Viņš mums piedāvāja un palīdzēja iestāties Rēzeknē tipogrāfijā “Darbs un Zinība”, lai mēs mācamies par burtličiem. Viņš bija atbraucis no Pēterburgas un izdeva laikrakstu “Druva”. Mūsus ieskaitīja bēgļu bērnu sastāvā. Uzturs un kopmītne bija par brīvu, arī apkopēja mums bija gatavoja ēdienu. Dzīvojam pie vecas vientuļas polietes (šļahtas). Viņas nodarbība bija kaķi, kopa, vārīja, baroja, sauca cilvēku vārdā. Viņas mīlulis bija vecs runcis sauca par Stasiku. Viņai piederēja liels augļu dārzs. Mēs sākam dzīvot, strādājam tipogrāfija, pēc darba, vakarā gājām mācīties skolā, kura līdzinājās tirdzniecības skolai. Mācības notika latviešu valodā. Par darbu tipogrāfija mums drusku maksāja, nopirku sev smukus šņorzābakus, grāmatas arī smukas krādziņas. Es nesu mācītājam nodrukātus rakstus labošanai. Viņš mani mācīja, kā uzvesties mājā un sabiedrībā, iesi skolā izmācīsies tu man palīdzēsi. Tikām arī demonstrācijā gājuši. Tas bija sarežģīts, notikumiem bagāts laiks, daudzi brauca mājā. 1918. g. rudeni aizbraucu mājā, jo burtliča amats mani nepievilka, kaitīgs darbs saindēšanās ar svina putekļiem. Vīrieši sāka pārnākt mājā no kara lauka, atnāca tēvs no Besarabijas, brālēns Izidors no Polijas Mazuru ezeriem, atveda līdzi arī slimības. Es saslimu ar ļoti augstu temperatūru, gulēju ilgi, mana mēle bija vienās rētās saplīsusi, lūpas, galva palika bez matiem. Dzīvoju citā pasaulē, dakteru nebija, zāļu arī nebija, cilvēki mira, izmira veselas ģimenes, pamazām atveseļojos, nebija spēka staigāt, vajadzēja turēties pie priekšmetiem. Karš bija beidzies, bet iekšējā dzīve sarežģīta, vēl bija krievu zaldāti. Rūbāni bija neitrālajā joslā. Slavītos pie Kazimira Silajāņa bija krievu postenis, Pulinovā  karavīri, Lieknītē lielgabali. Cilvēki sadalījās grupās, baltie un sarkanie. Uzbruka baltie, sarkanie apšaudīja ar lielgabaliem. Mana tēva tīrumā trīs lielas bedres no lielgabala, bēgam blindāža,  bija kopējā ar onkuļa ģimeni. Bija gadījumi cilvēki tika ievainoti arī mira. Onkuļa ģimenē, vecākais dēls pārnāca no kara, jaunākais Staņislavs iestājās balto organizācijā. Krievu zaldāti atkāpās, baltie dzinās pakaļ. Jaunākais dēls Staņislavs krita pie Pušmucovas. Arī no Līdumnieku apkārtnes viens kritis tur pat. Bija auksta ziema, mājā atveda apsalušu, sasalušu dzīvību atdeva bez vajadzības.

1919.g Sarkanā Armija brauca projām, arī daudzi latviešu puiši, kuri nevarēja palikt. Ar Ļeņina piekrišanu nodibinājās Latvijas brīva, neatkarīga, suverena valsts.

1920.g bija sludinājums. Rēzeknē nodibinās divgadīga pedagogiskā skola, kurā gatavos skolotājus no 1-4 kl. Es aizbraucu pieteicos un iestājos. Māti ciemā piesmēja, Tekļa mācīs pisarku. Dzirdot šādus vārdus man sirdi iedūrā sāpe un spītība. Zvērēju sev, ka pierādīšu, Tekļa izmācīs un nepaliks kaunā. Mācības sākās 1. septembrī. Skolas direktors bija ārsts Adamsons, viņš arī pasniedza, dabas zinības, ķīmiju, fiziku. Studijas beidzis Zviedrijā, daudzi stāstija par zviedru godīgumu. Visi pasniedzēji bija ar augstāko izglītību. No valodām bija: Latgaļu, literārā valoda, krievu un vācu. 1922.g. rudenī mums izsniedza dokumentu par skolas beigšanu un teica: Jūs esat vēsturiski skolotāji, jo Latgalē pirmais izlaidums sagatavotu skolotāju. Šī skola pastāvēja kādi trīs gadi. Sāka celt jaunu māju skolotāju institutam. Skolotāju konference notika Ludzā, jo tajā laika Domopoles (Bērzpils) pagasts piederēja pie Ludzas apriņķa. Tēvs mani aizveda, braucam ar zirgu, jo cita satiksmes līdzekļa nebija. Līdz Rēzeknes stacijai no Rūbāniem ir 50km. Nakti pārgulējām Lauču ciemā pie Moroza Pētera sievas brāļa. Rītā iebraucam Ludzā, bēdīgs skats, mazas šķības mājiņas gar ceļa malu. Strādāt es biju nozīmēta Viļakas pusē, bet konferencē nozīmēja uz Bērzpils pag. Līdumnieku skolā. Skolas pārzine bija Milda Kalniņa. Nezināju,kur tāda skola atrodās. Mani aizveda radiniece Tekla Delvera. Konferencē Kalniņu satiku un sarunājamies. Sākam strādāt, bērnu bija daudzi 90 lielas meitenes un zēni gadu 14, 15 visi gribēja mācīties. Ar M. Kalniņu kopā nostrādājām 15 gadu. Dzīvojam saticīgi bez strīdiem, vārījam vienā katlā, produktus vedam no mājām, neskaitījam, kura vairāk, kura mazāk. Viņa par mani bija daudz vecāka, no viņas daudzi mācijos, jo viņai bija dzīves pieredze. Skolas zināšanas man bija lielākas, jo es biju sagatavota. Viņa daudzi stāstīja par revoluciju, jo brālis bijis komunists 1919.g aizbraucis uz Krieviju un pazudis bez vēsts. Salikam prātus kopā un sākam strādat no sirds, tautas druvā. Rīkojam skolēnu vakarus, mācijamies ludziņas, deklamēja, dziedāja skolēni, pulcinājam apkārtējo jaunatni, arī viņi rīkoja savus vakarus, mācījās lugas, uzveda, pēc tam dejoja, gāja rotaļas. Bērzpilī nodibinājās atturības biedrība, daktere Siliņa bija dibinātāja, arī mēs abas iestājamies šinī biedrībā. Skolai biedrība deva dažādus plakatus par smēķēšanas un dzeršanas kaitīgumu. Mūsu skolas apkārtnes jaunieši bija zolīdi, neviens netika redzēt, ka sarīkojumā būtu apdzēries. Bēržu mācītājs arī cīnījas pret dzeršanu, viņš baznīcā lika zvērēt, ka nelietos degvīnu. Viņa uzvārds Kindzulis no Dricēnu draudzes, tas bija jauks laika posms. Strādāju, palīdzēju tēvam, par manu naudu uzcēla jaunu istabu, arī šo to iegādāja, kas bija vajadzīgs. Man alga bija 80 latu mēnesī, par katru piecgadi arī lati gāja klāt, tā bija liela nauda, jo visas preces bija lētas, kurpes 7 lati viss no dabīga materiāla, gatava šūta vilnas kleita 10 Ls, ziemas mētelis70 lati.

Mans brālis Dominiks, beidza tik 3 kl., jo negribēja mācīties, palika pie zemes darba, palīdzēja tēvam pavasarī gāja plostos, strādāja uz dzelzceļa, vilka šaursliežu ceļu Rēzekne Sita tur pat arī atrada līgavu, Mariju Ozolnieci. Apprecēja, audzēja 4 bērnus, pirmā meita Anna mira 14 g. veca. Viņai bijusi roze, sākuši dakter griezt, viena rēta sadzijusi otra atvērusies, ari pēckara laiks. Zigfrīds mira 25 g. vecumā ar sirds kaiti, bijis mājā, braucis uz darbu Gulbenē, izkāpis no autobusa Balvu autoostā, sācis grīļoties, miliči domājuši, ka apdzēries aizveduši uz iecirkni, tur pat miris, precējies arī šķīries, palika meita. Jānis mēneši 5 saslimis ar bērnu trieku, palika klibs. Viņam bija zelta rokas, viņš mācījās Rīgā, taisija mēbeles, strādāja ar traktoru un kombaini, mūrēja krāsnis. Bija Kazakijā kviešus novākt, sāka dzert, apsaldējās palika galīgi kroplis. Irēnas pamatprofesija vetārste precējusies audzē meitu. Brāļa sieva Mare, nesavaldīga, asa, strīdīga. Rubānos neesot cilvēka ar kuru viņa nebūtu lamājusies. Pastāstīšu ko man māte stāstīja par savu vedeklu. Uzbrukusi mātei kāpēc viņai nestāsta ko ciemā par viņu runā. Vārds pa vārdam sākusi māti lamāt.  Kādas tev rokas, kādas nesmukas kājas. Māte teikusi: “Mare, Mare, ko tu runā. Padomā ko tu nēsā zem savu sirdi.” Mare ir bijusi stāvoklī. Ka puika palicis klibs mātei pārmetusi, ka nolādēja, māte ar viņu nestrīdējas, izgāja no istabas. Māte vedeklai palīdzēja izaudzēt 3 bērnus.

Bērziņu ģimene.

Pirmie revolucionāri. Trīs brāļi: Donats, Aleksandrs, Jāzeps, māsa Zuzana. Dzīvojuši Poleņu ciemā netālu no centra skola arī tuvu, lasīt, rakstīt pratēji. Viņu zemes platība 10ha. 1905. g no Zosulu muižas Donats uz sava vārda nopircis zemes platību 47ha fermas nosaukums “Spoiņa”. Pirmo naudu pie līguma slēgšanas viņam iedevis labs draugs, kurš dzīvojis Pēterpilī un strādājis Putilova fabrikā. Muižas pārvaldnieks atļāvis pārdot mežu lai tiktu pie naudas. Līduši līdumu, lauzuši celmus, aruši, kaplejuši lai tiktu pie zemes gabaliņa. Sākumā dzīvojuši skuju būdā, kamēr izcēluši mazu istabiņu, pie istabiņas iedēstijuši ozoliņu par piemiņu. Strādājuši visi trīs brāļi. Ziemā zāģējuši mežā baļķus, veduši 15km lidz Ičas upei, baļķus taisījuši plostā. Pavasarī palu laikā plostus dzinuši pa Ičas upi līdz Aiviekstei, pa Aivieksti līdz Daugavai, tad līdz Rīgai. Daudz sviedru izliets, strādājuši maiņā. Sākuši celt jaunu dzīvojamo māju un arī citas saimniecības ēkas. Donats bijis precēts vīrs, visi bērni dzimuši vecajā mājā Poleņos [tagad Pāliņi].

1915. g Jaunākais brālis Jāzeps aizbraucis uz Krieviju, pabeidzis Lauksaimniecības akademiju. Strādājis par kolhoza priekšsēdētāju Ukrainā, Kerčas apgabalā. Rakstījis vēstules, audzējis meitu vārds Roza. Donata sievas vārds Marija Ostrovska, viņas vecāki ienākuši no Gaigalovas, nopirkuši zemes platību 75 ha no Kapūnes muižas. Viņu liela ģimene 2 dēli 6 meitas. Vecākais dēls Antons ir bijis galvenais strādnieks, Jānis ir mācīts par mācītāju, viņu ģimene bijusi nesaticīga. Tēvs teicis, ka zeme jādala uz pusēm, jo Antons bija galvenais strādnieks, Jūsus laida skolā mācijaties, bet mācītājs un māsa Helena, ka Antonam tiek 12ha. Tēvs ļoti pārdzīvojis šo strīdu, viņu skārusi trieka, nevarējis runāt, bet ar pirkstiem rādijis, ka puse vecākajam dēlam. Antons dzīvojis labāk nekā Helena ar savu lielo platību. Māsu Aņi  apprecējis Salenieku Ignats Marces tēvs, viņas ar Geņi un pārējiem māsu bērni.

1914.g Donats iesaukts karā cīnījies par padomju varu, 1917.g. miris Rēzeknes slimnīcā, apglabāts Rēzeknes brāļu kapos. Mēs pēc kāzām abi bijām pie viņa kapa, uzvārds, vārds, kādā pulkā dienējis. Tajā dienā māte ir aizbraukusi uz Rēzeknes slimnīcu apskatīt viņu, kā ar veselību, izlēmusi aiziet uz baznīcu, tad uz slimnīcu. Redz, ka no baznīcas iznes zārgu un pulks karavīru pavada, aizgājusi arī viņa līdzi, kad apbēdits un uz kapa uzlikta plāksnīte ar uzrakstu. Redz, ka pēdējā dusā pavadījusi  vīru. Marija ar bērniem palika viena, dēls Staņislavs dz. 1905.g, Aloizs 1906.g, Alberts un Geņa. Viņi dokumentos jaunāki, karavīru sievām maksāja pabalstu, ka vīrs kritis karā, lai saņemtu ilgāk pabalstu viltoja dokumentus. Māte precējusies otru reizi ar savu puisi ko algojusi Mežalu no Baltinavas. Bijis slikts cilvēks, dzēris, sitis māti, neieredzējis pabērnus. Albertu 7g.vecu pārbiedējis zēns miris. Par mazāko pārkāpumu viņiem nedevis ēst, māte nedrīkstējusi viņiem pasniegt maizes gabaliņu.

Aloizs aizbraucis uz Balviem kurpnieka amatu mācīties pie apavu veikala īpašnieka Egles, kuram bijis savs veikals un darbnīca, tur viņš mācījies un vairākus gadus strādājis veikalam apavus. Pārbraucis mājā, kā diplomēts kurpnieks, par nopelnīto naudu nopircis kurpnieku šujmašīnu. Šuvis vīriešu, sieviešu apavus, visiem gadalaikiem, dažādiem papēžiem, dažādiem purniem, dažādiem rotājumiem. Mājā arī strādājis pie apaviem, atpūsdamies palīdzējis lauku darbos. Patēvam izteikuši protestu: māti neļausim sist, arī mežu izsaimniekot bez vajadzības, talkās ar baļķiem vairs nebrauksi, ņem 10 ha zemes strādā dzīvo atsevišķi. Iesūdzējis tiešā, lai viņam samaksājam par nostrādātiem gadiem. Tiesā prasību nepanācis, paņēmis vienu zirgu ar aizjūgu, aizbraucis uz Rugājiem dzīvot. Viņam bijušas 3 meitas, 2 mirušas, tik Leontina palikusi dzīva. Māte ļoti ticīga, kā lai pārkāpj laulību, aizbraukusi pie viņa samierināties. Atbraukusi ļoti slima, ātri mirusi, apbedīta Bēržu kapos pie dēla Alberta. Palikuši visi bāreņi, arī Ļoņa, patēvs ātri apprecējies.

1930.g. 3. augustā apprecējos ar A. Bērziņu, zvērests dots uz mūžu Bēržu baznīcā, mācītājs Kindzulis. Maniem vecākiem znots ne visai patika, likās lauku puisis, dzīvē pierādijās pretejais. Es ar Bērziņu biju pazīstama 3 gadi, viņš nedzēra, nepīpēja, kārtīgs, uzvedīgs, pieklājīgs, strādīgs. Man precinieku bija daudzi no visiem izvēlējos viņu, jutu, ja atteikšu viņš var izdarīt kādu muļķību, es viņu pažēloju. Piederēju pie tās sieviešu grupas, kurai tuvība ar vīrieti nebija vajadzīga, es viņam pateicu, jo nebūšu tāda sieva kādu vīrieši kāro, atbilde: viss būs kārtībā.

Nodzīvojam mūža posmu netikam strīdējušies, pret mani bija ļoti uzmanīgs, visu abi kopā spriedam izlēmam. Rītos viņš agri cēlās pirmais apskatīja saimniecību, skatos man uz spilvena uzlicis ziedus.

Brāļi Bērziņi godīgi, mierīgi, bez strīdiem sadalīja sava tēva pirkto zemīti 3 daļās. Staņislavs kā vecākais paņēma savas zemes daļu kuru gribēja, zirgu ar visu aizjūgu, zemes apstrādāšanas inventāru. Aloizam palika sīkumi, galds šujmašīna “Singer”, gaļas maļamā, separators. Geņa un Ļona palika pie mums dzīvot kad māte nomirusi Geņai bijis 18g. Skolā mācījusies tikai 2g. Sākusi mācīties par šuvēju, arī šo darbu ātri pārtraukusi. Ļona bija vārga, slimīga meitene. Bērzpilī bija Lauksaimniecības skola, iekārtojām viņu tur, meiteņem bija mājturība, rokdarbi, dārzkopība un citas labas mācības. Ātri izstājās, jo mocījās ar galvas sāpi, nogurumu, varbūt arī nepatika mācīties. Staņislavs sev mājas uzcēla atsevišķi, viņam palīdzēja sievas brālii, viņa sieva man bija tuva radiniece. Darbs mājā un tīrumā viņai gāja gausi, palīgā gāja māsas. Sākumā mums neveicās ar zirgiem, labu zirgu nopirkt nebija naudas, vecs ilgi nekalpoja. Mani vecāki mums iedeva gadu vecu kumeļu, govi un divus bekoniņus jau paaugušus. Pamazītiņām gājām uz priekšu. Geņa rīkojās kā saimniece, slauca govis, kūla sviestu, gatavoja ēdamo. Saimniekošanā es nejaucos. Ļoņa ganīja govis. Abi likām prātus kopā, lasījām grāmatas par lauksaimniecības uzlabošanu plānojam. Nāca pasaulē meita Irēna 1934.g 16. februārī. Pie mums atbrauca dzīvot mana māmiņa, lai es droši varētu strādāt savu darbu. Skolotājiem no valsts bija liela pretīmnākšana, par katru piecgadi pielika 5 lati, bērnam kurš nāca pasaulē maksāja vienreizeju barošanas pabalstu 20 latu, katru mēnesi bērnam maksāja 10 latu, kurus pieskaitīja pie algas. Pa brīviem brīziem arī viņš strādāja savu darbu, šuva, daži maksāja naudā, daži atlīdzēja ar darbu.

Nopirka klānā labu pļavu 3 ha, mājā pļavu nebija, siens bija vajadzīgs lopiem, lai ēd tik grib, zemei mēslojums. Sāka celt jaunu kūti, labības šķūni, ieviilka telefonu, nopirka radio, zāles pļāvēju, ar labības pļaujamo aparātu  Zviedru firmas. Nopirka Geņas zemes daļu, tīrkūlēju kultmašīnu “Imanta”. Protams vīss uz izmaksu pa termiņiem 3 gadu laikā. Izmeloreja  mežā zemi, raža bija lieliska, ar graudiem bija aizbērtas visas vietas, šķūnī graudu kaudzes stāvēja. Gāja gadi, Geņa aizgāja pie vīra Donata Akuļa Tabakovas ciemā. Viņai bija barga vīra māte, vedekla nepatika, Geņa arī ecējas pretī, visu mūžu nodzīvoja naidā. Aloizs viņas gribēja samierināt, bet nepanāca. Ļoņa aizgāja pie Kazimira Stepana Beļauskos. Ļoņai arī sūra dzīve, labi, ka laba vīramāte, kura arī visu mūžu no sava vīra cietusi. Ļoņai līdzi tika dots liels pūrs: galdauti, segas, lielais lakats, goda kažoks arī darba, dažādu sezonu apavi, divas govis. Geņai par zemi arī maksāja pa termiņiem. Pūrā bija skapis, gulta, govs  gados.

Donotam atdeva zirgu par brīvu, jo mums bija izaudzēts jauns un nopirkts rikšotājs. Lai ātrāk atlīdzinātu parādus ar kuļmašīnu strādāja dienu un nakti bija palīgs kas nomaina, pats pirmais palīgs bija mans brālis, tad švāgers Donats, strādāja kamēr visiem nokūla. Mūsu pagastā un aiz robežas Bērziņam bija vienīgajam tīrkūlējs. Graudi bira tīri un izšķiroti, kuri graudus pārdeva, varēja tūlīt vest no mašīnas un valdība pieņēma. Parādu par zemi māsai pirmajai samaksāja. Sāka celt jaunu dzīvojamo māju pēc valsts projekta no māla kleķa, mālu jaucot ar viršiem. Ārpuse būtu apšūta ar ķieģeļiem, iekšpuse ar koka materiālu. Viss bija sagatavots, logu rāmju stikli, durvis, palodzes. Mēs jau bijām zaļā zarā.

1940.g. 17 jūnijā vēstures rats mūsu zemītei pagriezās traģisks. Iebrauca krievu armija ar tankiem, lidmašīnu pavadībā, ar savām pavēlēm, gudrībām.

Daugavpilī bija dziesmu svētki. K. Ulmanis pa radio uzrunāja tautu un ziņoja par notikušo. Viņi mūsu dzīvē nejauksies, ne iekšeji, ne ārējās lietās. Dzīvojot notika pretējais. Cilvēki bija satraukti, kas būs, kas notiks. Braucot no Daugavpils mājā, Rēzeknē ebreju sievietes rāvušas, plēsušas dziesmu svētku dalībniecēm dziesmu svētku tautas tērpus (man stāstīja svētku dalībniece T. Tiltiņa, mana skol). Izmaiņas notika skolas dzīvē arī cilvēkos, no balta palika sarkans. Skolotāja C. Apšenieka vietā atsūtīja skolotāju Mariju Lesnieci komjaunieti. Skolā sākās lasīt, rakstīt nepratēju apmācība, nebija ko mācīt, jo neviens neieradās tikai zobojas. No rajona atbrauca lektors, mācīja, kā jauni teļi jādzirda ar tēju. Klausījās un ņirdza publika. Ar Mariju sapratos labi, no manis viņa neko neslēpa, bieži brauca uz Bērzpili, sapulcēm, es viņu vienmēr aizvedu ar savu zirgu. Palīdzēju viņai skolā rīkot veinu vakaru (aiz gavens), viņai patika skolas apkārtnes jaunieši, Rēzeknē mācījās dažādās skolās īpaši patika Viktors Birkovs. Tikam ielūgti viesos viņas tēva mājā Sviļpovā, viņa no Bērzpils c.p. Viņas dzīve arī pilna traģisma, nokļuva Vācijā koncentrācijas lāgerī. Es viņu satiku stāstija par savu dzīvi un raudāja.

1941.g. saņēmu paziņojumu, jābrauc uz krievu valodas kursiem, kuri notiks 6. jūnijā Daugavpilī. Taisoties ceļā sirds bija pilna nemiera, pat klusībā raudāju un nezinu par ko. Braucot uz Bērzpils staciju pat klusējām, sirds raud, vārdi nenāk par lūpām. Piebraucam atvadījamies, ienesa līdzi paņemtās mantas, cilvēki gaidīja vilcienu. Viņš klusu teica: “Pavadi mani”. Izgājām laukā, atsveicinājāmies un nedomājām, ka pēdējā reize uz visu mūžu. Aizbraucu sākam mācīties, pasniedzēja bija sieviete, stāstīja ka pie mums skolās “Палочная Дисциплина”  un citas nebūšanas. Liktenīgajā naktī dažas meitenes aizgāja uz kino, pārnākušas stāstīja un brīnījās, ka norautas telefona drātis, gājušas un klupušas. Tajā naktī redzēju šādu sapni: abi braucam meža vidā pa svešu pļavu un mežu. Debesis nomākušās, melni mākoņi, vētra loka kokus, lūst brakšķ, priekšā viļņojoša upe, viens mirklis, viņš pāri upei otrā krastā pie liela meža un pazūd. Es sāku kliegt saukt kur viņš?” Kliedzot uzmodos sabaidīju citas gulētājas. Rītā ienāca apkopēja un stāstīja, kas noticis šajā naktī: paņemts miertiesnesis, advokats, skolas pārzinis.

Visu to dienu plosījās vētra, nesa smiltis. Man piezvanīja, lai braucu mājā, jo viņš slims. Sapratu kas par slimību. Otrā rītā braucu mājā. Vilciens pl. trijos atstāja pilsētu. Stacijā kapa klusums, cilvēki sēd klusu, raud. Miliči staigā pa staciju un katru apskata. Iebraucu  Rēzeknē tur jau atklāti runāja, kur kādi arestēti. Pretī Bērzpils stacijā bija ar savu zirgu atbraucis Donots švāgers. Mājā jau valdība bija ielikusi pārvaldnieku Aleksandris Svelpe mans bijušais skolēns. Viņš pret mani izturējās pieklājīgi, pat aizjūdza zirgu, ja man vajadzēja, kur braukt, tik, lai nestāstu, ka viņš to darīja, jo viņam būs slikti. Otrais bija Apšenieks, no Daukstes (viņa vārdu aizmirsu) viņš parādījis māju un stāvējis sardzē. Mājā mani gaidīja: māte, bērni un Adeļa Dzene, kura bija paņemta, kamēr es atbraukšu. Viņa pie manis nodzīvoja ilgi un apprecējās ar Jāni Puduli. Viņu ģimenes bija mūsu draugi. Notikumi gāja ar steigu, pavēle visiem vest zirgus uz Bērzpili, aizvedu klibo melni, jauno 3 gadu ķēvīti paturēju mājā, tur pat tiku nosūdzēta, ka vēl ir zirgs. Aizbrauca atveda un paņēma ar visu aizjūgu. Turpat satiku partorgu Jāni Bērziņu, lūdzu, ja var lai paziņo man kur atrodās viņa onkulis. Viņš nepacēla savas acis, tik nokāris galvu skatījās zemē un neatbildējis ne vārda. Jānim tēvs mira 1939.g. rudenī. Tēva vēlējums, lai viņš padzīvo pie sava onkuļa Aloiza, lai nenoklīst neceļos. Atnāca pie mums 1939.g. ziemā, nodzīvoja līdz 1940.g. rudenim, prasīja vai var iestāties komjaunatnē? Atbildēja, ja esi izlēmis, stājies. Par viņa izglītību nezinu 4 vai 6 klases beidzis. Viņš vēl nebija dienējis gadu 17 bija. Viņa apliecinājumu par A. Bērziņu man nolasija prokurors no Rīgas 1987.g rudenī, kurš bija atbraucis pie manis Ludzā. 47ha zemes, 3 zirgi, 7 govis, puiši, meitas, arī viņš pats strādājis dienu un nakti bez atpūtas. Izsūtīts kā kulaks.

Pavēle tika dota, arī par govīm, lai dzen uz Bērzpili, tika arī aizdzītas. Vienu paturēju mājā, trīs aizdzina. Tālu ar govīm netika, jo Rugājos bija vācieši. Valdība skrējusi tik ātrāk projām pat saviem biedriem nav paziņojuši,Jānis bēgot līdzi paņēmis savu brāli 15 g. vecu. No visa viņu sastāva pēc kara atgriezās tik Izidors Peičs no Liepāru ciema. Stāstijis, ka ēduši zāli, jo cita nav bijis ko ēd, bads, slimības nāve. Peičs arī ātri mira, par mani vēl pirms nāves bija uzrakstījis sūdzību Izglītības nodaļai, ka skola ir bijis mazpulks. Skolā mazpulka nebija.

Vācu okupācijas laiks.

Pēc Jāņiem Hitlers uzbruka Staļinam, lai gan abi noslēdza miera līgumu par neuzbrukšanu. Vācu armija brauca arī pa Golvoru ceļu uz Tilžu. Nodibinājās jauna valdība, palika tik iepriekšējais darbvedis Bondars, priekšnieks Dominiks Baranovskis ar saviem palīgiem. Arestēts bija Aleksandrs Svelpe un Apšenieks, viņu mātes atnāca pie manis un lūdzās, lai pažēloju viņu dēlus. Ko es rakstīju priekšniecībai vairs neatceros, viņi tika atbrīvoti, viņu mātēm teicu ka negribu sevi aptraipīt ar viņu asinīm, ko viņi darīja lai paliek uz viņu sirds apziņu. Svelpe aizbrauca uz Rīgu, Apšenieks palika mājā, jo viņam ģimene. Pēc krievu uzvaras, Apšenieks esot bijis plātīgs, cilvēki viņam esot pārmetuši, lai bučojot Bērziņai rokas, ka palika dzīvs. Geņa bija dusmīga, kāpēc neatriebos.

Okupācijas laikā dzīvojām labi, jo viss palika kā bija. Zeme, lopi. Tik pēdējos gados trūka: petrolejas cukura apavu drēbju. Drēbes audam paši, lai būtu gaisma dedzinājam taukus, kafiju dzēram ar cukurbiešu sirupu, bij arī karbīda lampas, Irēnai skolas laikā iedeva šņorzābaciņus, man apavu pietika. Donats un Staņislavs Birkovs brauca kuldami ar mūsu kuļmašīnu pelnīja graudus un naudu man neiedeva ne grauda.

Mans ģimenes sastāvs: māte, bērni, Adelīte, es, vēl gaidīju ģimenes pieaugumu, Mare Gabrāne ar savu dēlu Jāni. Viņas dēls, Dūliņu muižas kunga dēls, viņa dzīvojusi par kalponi, kunga dēls Mari gribējis precēt, bet tēvs neatļāvis. Viņi aizbēguši pie Mares radiem, nepaspējuši likumīgi noslēgt laulības, viņa draugi ar viltību atbraukuši, lai brauc mājā, tēvs piekrīt. Viņš apdzirdīts un salaulāts ar citu. Reizi satikušies raudājis, ka ļoti nelaimīgs. Marei bija arī labi cilvēki kuri viņu ņēma ar dēlu. Viņa visiem atteica. Mare bija gudra, strādīga, arī smuka. Izaudzēja labu dēlu, aizbrauca uz Lielvārdi, strādāja uz eskavatora, iedeva trīs istabu dzīvokli, tikai vedekla, kā caurs maiss visi vīrieši labi. Ar Mari man bija noruna šāda: viņa dzīvos, strādās par brīvu bez atlīdzības, lai tik puika varētu iet skolā 4. kl beidza pie manis. 6.klasi Bērzpilī. Dzīvojam strādājam, bijām paēduši, palīdzēja kaimiņi, visiem tika atlīdzēts par darbu.

Nomira māmiņa 1942. g februārī, daudzi viņa pārdzīvoja tajā naktī kad viņu arestēja. Vēlu vakarā dārzā iesējis kaņepes, gulēt aizgājuši pl 12. naktī, pēc kāda laika dikti dauza durvis, ielaidis, sākuši kliegt, uguni ātrāk! Viņu apakšveļā nogāzuši uz grīdas, uzmodušies bērni sākuši raudāt. Viens runājis latviski, piegājis pie Annītes, saņēmis viņas rociņu teicis: “Ak, bērniņ, kāds liktenis tevi gaida!” Pārējie karavīri bijuši šķībām acīm, Adelītei teicis, lai dzīvo kamēr pārnākšu, pavazās atbrīvos. Māte bija paralizēta, nedēļu nodzīvoja, dakteris deva zāles, ja neatkārtosies dzīvos. Lai viņai viegla dusa, debesu valstība. Viņa pirmā maniem bērniem slaucīja dibenus, mazgāja, baroja, uzraudzija. Viņas rūpes, lai es tiktu pie izglītības. Mūža māja Golvoru kapsētā. Mātes bērēs Sergu Bronīte ierunājās, lai Anne padzīvo pie viņiem, kamēr Brunis paaugs. Es piekritu, Annai bija 1 gads, 8 mēn. Brunim gandrīz 6 mēn. Anne tika aizvesta uz Rūbāniem, pārtiku meitenei vedu regulāri. Es par viņiem biju daudzi stiprāka. Pēc gada meiteni gribēju ņemt pie sevis, viņi nedeva. Atvedu mājā, dziadza, kamēr manis nav mājā aizved pie sevis. Meitene palika pie viņiem kamēr beidza 7. klasi. Rūbānos baumoja, ka tur aiz aprēķina. Es viņiem parādā nepaliku. Ka Irēna beidza 4. klasi arī viņu aizvedu pie krustmātes, jo tur tuvu Eglaines 8. gadīgā skola (tagad Eglaines Pamatskola), Aņa bija skolas apkopēja. Uz Bērzpili Irēnu man izvadāt nebija iespējas tajā laika posmā, Aņa apprecēja Kazimiri Gutānu arī viņam nepaliku parādā,meitene auga, strādāja, gāja ganos. Irēna arī Aņai skolā palīdzēja uzkopt klases, kurināt krasnes. Kazimirs taisīja jaunu istabu, visi dēļi no manis vesti, pat logiem palodzes, solījās, ka sazāģēs man atdos, ja Pēterim nav atdoti viņš parādnieks man. Aņai iedevu savu laulības gredzenu, tajā laikā tādu nebija, kaut kur noslēpusi un neatrada.

Sākās cilvēku medības, ķēra un veda uz Vāciju darbam. Pie manis atbrauca dzīvot un strādāt Mares māsas dēls Jānis Galejs no Škurškovas. Mums bija patstāvīgs vīrietis. Manas apkārtnes jaunieši arī skaitījās pie manis kuriem draudēja Vācija. Broņa Tiltiņa, Pēteris Dundenieks, Antons Tomaševics. Viņi dzīvoja savās mājās, ka man bija vajadzība viņi atnāca man palīgā, protams samaksāju pa viņu darbu.

Notikumu bija daudzi, sāka kopā lasīt ebrejus, arī no mūsu pagasta. Viņu kapavieta pie Ilganču ezera kalnā, pie meža. Cilvēki stāstija, ka kalns vaidējis. Paši darija, tad sadalija viņu mantas. 1945.g paši zaudēja savas vērtības un tika sodīti uz 25 gadiem.

Meži bija pilni vīriešu, kuri nepiedalījās vācu armijā, bija arī zagļi. Mūsu meža puiši apvienojās ar Grīvas meža partizāniem. Pie manis viņi netika bijuši, otrās mājas Broņa ar viņiem brāļojās, jo viņai bija brāļi mežā, es zināju visu. Latviešu grupas vadītājs bija Antons Počs, pie Zūnas (Tūnas? Jūnas?) pulcējās krievu grupa, tika ķemmēti meži, meklēti katrā mājā. Pie manis slēpās švāgers Donats, labi ka mājā telefons, mana kolēģe no centrāles “Kļaviņi” piezvanīja, lai gaida mājā ciemiņus. Donats tikko aizskrējis uz šķūni, paslēpies zem salmiem uz kūts augšas, ciemiņi klāt, pat bērni tikuši pratināti. Skolā telefona nebija. Gāju mājā, pie vecās Golvaru kapsētas uzlikta sardze uzkliedza “Stāt!” Sarga rokā šautene un tēmē uz mani, gāju mājā tikai vakarā, visu laiku dzīvoju skolā. Skolotāju Egli atsūtija pēc Lesnieces. Egles vīrs virsnieks arī aizvests uz Sibīriju. Baiļu bija vairāk kā vajag. Tilžas apkārtnē nežēlīgi izrēķinājušies, šauti un kārti, dedzināti. Kad Mares Jānis beidza 6. kl. no manis aizgāja arī viņas radinieks brauca mājā. Adeļa apprecējās. Nu jauna maiņa. B. Tiltiņa pie manis atnāca dzīvot. Vācu okupācijas laikā bija iznākusi grāmata ar nosaukumu “Melnā Grāmata”, tur bija to cilvēku saraksts, kuri pēc krievu armijas ienākšanas Latvijā mocīti Rēzeknē pagrabā un iznīcināti. Pie šī darba piedalījušies arī ebreji, runāja ka Golvoru ebrejs Dimants arī pazudis pa nedēļai. Šādu grāmatu redzēju arī atceros, atceros divu cilvēku uzvārdus: Rēzeknē slavens ārsts Strūve un skolotājs Rudovičs.

1945. gads uzvaras gads, mājā nāk no frontes dažādi cilvēki, sakropļoti, bez rokām, bez kājām, uz skribiniem (kruķiem) ar vienu kāju, akli, rokām nav pirkstu. Šādu aklu cilvēku redzēju Kārsavā tirgū, kuru vadāja un lūdza dāvanu. Kad vācieši atkāpās es paliku viena ar bērniem tajā naktī. Mani palīgi aizgāja mājā, bija baigi, kur skaties deg. Vāciešu murdoņu braucot Bērzpils virzienā varēja dzirdēt labi, uz rīta pusi apklusa paldies Dievam lai brauc. Bija gadījumi, partizāni gribēja parādīt savu varonību, sāka apšaudīt vācu armiju. Iznākumā cieta mierīgie iedzīvotāji. Nagļos ciema iedzīvotājus vācieši sadzina pirtī un aizdedzināja. Jāņa Apša viena māsa šā gadījuma upurs. Vissliktākais laika posms pēc uzvaras. Saimniecība skaitījās uz mana vārda, cilvēku maz - kas zemi apstrādā, tikai mazi bērni, nodevas uzliktas lielas, vēl kulaka ģimene.

Lai viegla dusa Roba Antonam, pārnāca no kara ar vienu kāju, lēca ar kruķiem. No mums abām paņēma 21 ha zemes sev. Mērnieks Eglītis smējās, 21 ha un uz vienas kājas. Partizāņi izgāja no meža, arī tie kuri slēpās atsevišķi. Tika aicināti, lai nāk reģistrēties. Vācu okupācijas laikā valdība iegāja mežā. Atkal uzbrukumi cilvēku upuri. D Baranovska ģimene, arī pats tika nežēlīgi piemeklēts. Palika dzīvi, veca tante tēva māsa un brāļa maza meitiņa, kuras tika aizsūtītas uz Sibīriju, savā valdīšanas laikā partizāņus esot apgādājis ar apaviem, uzturu, siltām drēbēm. Viņa darba biedrus arī tiesāja (uz) 25g Sibīrija.

Kolektivizācija. Golvoru ciema iedzīvotāji Kolhozā nestājās, dažādi atrunājoties, valdība brauca aģitēja, pat sauca par 17 republiku.

1949. gads, 25. marts. Sākās ģimeņu izvešana, tajā skaitā arī es biju paredzēta. Atradās cilvēks, īsts komunists Benedikts Kaļva, kurš mani aizstāvējis, viņš strādāja rajonā bija ar grādu. Mūsu apkārtnes cilvēks no Zosuliem, lai viņam laba veselība, ilgs mūžs. Mūsu apkārtnē izsūtija 12 ģimenes. Tūlīt nodibinājās kolhozs “Cīņa”. Iestājāmies arī mēs abas. Akmentiņu Olga mūsus sauca par līdzskrējējām. Ātri pašas meita iestājās partijā. Kuri kolhozā neiestājās aplika ar lieliem nodokļiem. 1950.g iestājās visi. Kuļmašīnu atdevu Jānim Puduļim viņa īpašumā, Bērzpils ciema padomē tika noslēgts raksts. Ar laiku arī Jānis nestrādāja ar viņu, tad tik sākās cīņa starp gribētājiem, cits citu iegrūda cietumā. Mašīna nokļuva Skujetnieku ciemā. Kolhozā atdevu izaudzētu jaunu zirgu ar visu aizjūgu, vienu govi, zāles pļaujammašīnu ar labības pļaujamo aparātu, arklus, ecēšas, ekseļmašīnu, cūkkopes ekseleja zāli saknes, vienu govi nokāvu, bija bērniem gaļa kādam laikam, arī cilvēkiem devu, cilvēkiem, kuri man palīdzēja strādāt.

Tēvs arī atnāca dzīvot pie manis, ja tu mani neņemsi man atliek cilpa. Braucot no Balviem pati redzēju viņa stāvokli, vedeklas bērni skraida, sit dripatas spēlē paslēpes. Vecs cilvēks, salīcis atspiedies uz vēziņas  rudens lietainā dienā stāv ganos pie govīm.

Kolhoza laikā arī dažādi notikumi, apmelojumi. Tikām abas aicinātas uz miliciju, mūsu bērni esot pie Golvoru kapiem telefona drātis nogriezuši. Viens rajona darbinieks bija nošauts glumajās laipās  braucot uz Bērzpili. Es nosūdzēta ka zinu šāvēju. Vasaras svētku agrā rītā, māju ielenca karavīri, mēs vēl gulējām. Apskatījās ģimeni, parunājām un aizbrauca. Visus meļus un nodevējus zinu. Vācu okupācijas laikā sūdzēja, ka vīrs aizvests, komuniste pamesta. Man bedri raka, paši iznīka ar visām ģimenēm.

Pēteris sāka strādāt kolhozā, ara, pļāva sienu, brauca meža darbos. Pārnācis mājā raudāja, mamma, negribu vairs skatīties uz arklu, man liek art slapjās un dubļainās vietās. Zina gāja par ganīti Puduļos un pie Mičuļu Agnes. Viņu vīrieši palīdzēja man apstrādāt sotku un citus darbus. Dienas bija atlīdzības nebija, rudenī iedeva graudus, kuru vistas neēda, sadīguši, netīri. No gotiņas piena valdībai vajadzēja nodot 200 kg. Maizīti vedam no Rēzeknes, diena tika nostāvēta rindā, kukulīti saņem, noliec, stājies atkal kamēr salasi. Mazais bānītis gāja līdz Bērzpilij.

1950g. nomira tēvs - 82 gadi vecs, apglabāts pie mātes. Šī paša gada rudenī aizgāju pensijā. Nokalpoju trīs valdībām, sākums brīvās Latvijas laiks, vācu okupācijas un padomju savienības laiks, kopā 27 gadi. Tad sākas nolna(?) laiks: ravēju, pļāvu sienu, sēju kūļos nopļautos rudzus, plūcu linus, rudenī šķiroju, slaucu govis, pirmpienes, paši ganījam. Rudenī piešķīra prēmiju par labu izslaukumu. Man bija laba šķirnes gotiņa saslima tika nokauta. Donats man iedeva savu veco govi, par to viņš paņēma visus baļķus, arī gatavas durvis, sev iztaisīja jaunu istabu.

Pēc Staļina nāves, dzīve palika drošāka, arī labāka, piena nodošanu no govs atcēla, veikalos parādījās milti, turēju sivēnu māti, aitas. Sivēnus vedu uz Karsavas tirgu pārdot. Aitu vilnu pārstrādāju dzijā, biju Ļeņingradā pārdot. Pamazītiņām dzīve izlabojās, man bija palikušas 3 bišu saimes, lai gan Golvoru lāči, partizānu laikā gāja medu ēst.

Gāja gadi, man putnēni sāka izlidot no ligstas, kur kurais. Irēna darbā, Brunis izvēlējās čigāna dzīvi, Anna ar savu Jāni palika pilsētnieki, Pēteris palika uzticīgs zemītei, aizgāja pie Toņas mātes dzīvot Tilžā. Zina ar savu Staņislavu atbrauca dzīvot pie manis. Sākums labs abi varēja iet darbā, es kopu lopus, turējām divas labas govis, uzraudziju bērnus, pavadīju uz skolu, vakariņas gatavas, zemes platība palielinājās, atlika tik dzīvot strādāt, arī iedzīvojās, nopirka mēbeles, drēbes, visu kas vajadzīgs arī nauda iekrāta. Vai pats nelabais Stasku aplenca, dīdija. sāka dzert, vēlu vakarā braukt mājā pulkst. divos, trijos, meklēja kašķi - celies augšā, pasniedz vakariņas un sēdi pie viņa zvērē mīlestību, ja viņš bija pilnā negulēja. Viņai agri jāceļās plkst 6 jābūt darbā. Sāka Stasku izjokot, zīlēt kārtīs: “Skaties tavai sievai blakus krīt ercena kalpiņš!” Naktī atkal skandāls, sāk pacelt rokas, uzmostās bērni. Saki, kas tas ir tev? Bērni skrien pie mātes raud, viņš bērnus rauj un met gultā. Apdzēries viņš ne ar vienu nerēķinājās. Es ļoti pārdzīvoju, man viņa bija baile. Viņi izšķīrās 1969. g. augustā. Zina ar bērniem un savām mantām aizbrauca uz Lielvārdi. Lāčplēša kol. Kauliņa tēvs viņu cienīja un esot viņai teicis lai otreiz neprecās.

Mani pie sevis paņēma Irēna ar savu vīru Aleksandru Razvadovsku. Ar smagu sirdi atstāju māju, kurā bija domāts nodzīvot līdz mūža galam. Viņš aizgāja Golgotas ceļu, uz Sibīriju, es paliku ar bērniem. Kādas neredzamas rokas sargāta, Dievs vai liktenis. Par viņa iestāšanos aizsargos, ne jau idejas pēc, bet divu iemeslu dēļ: pirmais atļāva turēt ieroci, viņš vēl strādāja savu kurpnieka darbu, materiālus veda no Rēzeknes un Balviem, uz ceļa notika dažādi gadījumi, aizsargos iestājās 1933. g. Viņa onkulis Jāzeps ir aicinājis, lai brauc uz Krieviju pie viņa, sūtniecībā, jau bija atsūtījis ceļa naudu, 200 rub zeltā, māte viņu nav laidusi. Plašā apkārtnē izplatījušās valodas, ka viņš komunists. Tajā laikā vārds komunists nebija patīkams.

 

P. S. 
(Anna Apša)

Mūsu mīļo tētiņu Aloizu Bērziņu mocīja Ziemeļurālu LDN no 1941g 14.jūn - nošauts 1942. g. 18. aug.

Zina šķīrās no dzīves 1982.g  2. feb, vilcina katastrofā.

Viņā saulē aizgāja mūsu māmiņa Broņislava Bērziņa 1993. g. 25. okt.

Viņā saulē aizgāja jaunākais brālītis Aloizs Bruno Bērziņš 1999.g. 15. feb. Apglabāts Krievijā - Ivanovā - tur dzīvoja pēdējos gados.