#LFK Ak 223, 1

33.

26.10.1904.

26. Oktoberi 1904. g.  Liepaja.

Nakts lietaina, tuvāk, arvienu tuvāk nāku savai Dzimtenei, krūtīs nejūt prieku, bet šausmas, briesmīgas bailes pārņem mani, redzamas tiek no tālienes ugunis, kuras ar katru acumirkli paliek gaišākas. Te noskan svilpiens, riteņi stājas darboties, sirds krūtīs ar apstājas uz acumirkli, liela asara norit pār vaigiem, visi steidzīgi iet ārā, es viena stāvu kā apmulsuse nezinādama ko darīt. Te ieraugu brāli vagonā ienākušu, viņam ir prieka smaids uz lūpam, saņemos, parādu mākslīgu prieku. Ārā gaida tēvs, pieeju viņam nemanot klāt, viņš apskāva mani, velk pie savas pukstošās sirds, jūtu kā viņa rokas trīc, nezin ko ar manim darīt; sajūtot viņa  mīlestību paliek man siltāki un jūtos ļoti apkaunota, nekad nebiju manījuse to, ko tagad. Vilciens bij novēlojis trīs stundas, bet māte mājās gaida, nav likusēs gulēt. Ieejot istabā acis apkārt laižot redzu visu to pašu, ko atstāju, māte ir vājāka palikuse, viņa pieslienas pie mana pleca raudādama, un izliekas viņa man mazāka nekā agrāki, noglaudu, noskūpstu un apmierinu, bet nesasilda viņa mani tā kā papis; paliek dzestra un viena. Aprunājušies gājām pie dusas; es savā vecā gultā, noguruse esmu ļoti, nekas netīk, liekos un guļu cietā miegā it kā atrastos vēl arvienu vagonā. 

27.10.1904.

27 Oktoberi 1904 g. 

Neparastais troksnis uzmodinaja mani agri, galvu grūta, staigājot pa istabu izliekas, ka brauktu vēl arvienu vilcienā. Iedama ārā satieku Enuatenes pagalmā, viņa apsveikuse velk mani pie sevim cieši,

34.

glauda un glāsta mani kā īstā māte to nedarīja, runa skan priecīga. Apmeklējot citas paziņas tās ļoti pārsteidzu. Kristīne manis negribēja pazīt, jo esot daudz pilnīgāka nekā agrāk, nu bij daudz ko stāstīt un pļāpāt.

28.10.1904.

28. Oktoberi 1904. g.

Mājās var viegli un ātri iekārtoties, domas un sirds ir ļoti bēdīgi, trūkst, nav vairs tik svabadi un klusu, tur neviens troksnis nebij dzirdams, šeit, bailes pat metas, dzirdot lielo bļaustīšanos uz ielām un tramvaja garām braukšana ar skaņiem zvaniem ir briesmīgi nepatīkoša. Prieks vienīgs tas, ka varu mātes valodu runāt, sāku just, ka neskatās uz manim tā kā agrāk, neesmu vairs lieka prece mājās, kas visiem par kavēkli, bet vajadzīgs un labs cilvēks. 

08.11.1904.

8 Novembri 1904 g.

Galīgi redzu savu vēlēšanos piepildāmies, vecāki atvēlē manim stundas ņemt, norunāts tiek uz pāru mēnešu priekš kā vecāki nāk man ar uzmanību pretim. 

21.11.1904.

21 Novemberi 1904 g.

Laika ritms ir apgrauzis veselu gadu tik nemanot; līdz ar to ir ieskati ļoti grozījušies. Agrāki kur gāju ar prieku, tagad padodos nelabprātīgi. Jāiet ir Biedrībā pie postkāršu pārdošanas. Noskatoties uz visiem pārņem riebums; sievietes uzvedas tik uzkrītoši, jaunekļi nepieklājīgi. Atrodos nepatīkamā stāvoklī, tas pavairojās, kad ieradās Gruzis ar saviem draugiem, viņu žūpošana ir pretīga līdz ar viņu jautrību.

35.

01.12.1904.

1 Decemberi 1904 g. Liepaja.

Īsa maza ziņa dara man varenu prieku, iedveš cerību, ka varbūt varēšu atjaunot sen pagājušās dienas, kurās esmu tik daudz vainīga. 

05.12.1904.

5 Decemberi 1904 g.

Ātri nāca atbilde, atgādina pagājušās dienas, kurās, lai atgriežoties. Stipri cilājas krūtis, iedomājoties to personu, priekš kā esmu savas jūtas pastāvīgi apslēpuse, nospieduse, nekad nerādīdama pareizību, bet izlikdamās ļoti mierīga. 

12.12.1904.

12 Decemberi 1904g.

Sirds skumja, nospiesta, gribētos kādam izsūdzēt, kādam uzticēt, bet, kam? Vecākiem gan varētu, nedrīkstu aiz tā iemesla, daudz lietās viņi apbēdināti, to pierāda tas, ka uz niecīgiem jautājumiem atbild ļoti asi. Tas mani vairāk apbēdina, ne iepriecina. Brālis nejūt un nesaprot manas bēdas; viņa galvā ir citas domas. Draudzenes nav, jāpieron no jaunības pašai ar sevi iztikt un apmierināties. 

13.12.1904.

13 Decemberi 1904g.

Pirmā ziemas diena. Vakarā izeimu pastaigāties, sniegs patīkami čīkst zem kājām, aukstums nav visai liels. Atpakaļ griežoties mēness spīd, tas modina daudz atmiņas. Te piepēži pāriet biezi mākoņi, pataisa acumirklī visu tumšu, izlikdamies, nekad nelaist redzēt viņa spīdumu. Pēc īsa laiciņa staro tik gaiši un kairinoši. Vai es lai neceru tāpat? Cerību nebūs zaudēt, tas nevar būt, ka laiki negrozīsies un nenāks mīlīgais pavasaris. 

36.

14.12.1904.

14 Decemberi 1904g.  Liepāja.

Visu dienu grūta sirds, bēdīgas domas vien nāk prātā bez jeb kāda iemesla. Mācības grūti veicas tādos brīžos, visu lielākā sirdība jāpieliek līdz var ko panākt. 

Vēlā vakarā, vienai sēdot ienāk nejauši domas: "varbūt redzēšu veco draugu", sirds sāk priecīgi pukstēt, savādas jūtas mani pārņem; tā būtu mīlestība, kas sen tur paslēpuse un tagad sāk pie gaismas nākt, kur viss, viss par vēlu caur pašas kļūdām, jeb tukšas iedomu skaņas. 

19.12.1904.

19 Decemberi 1904g. 

Daudzi apskauž, nosaukdami mani par laimīgu. Neviens nezina starp dzīvajiem, ko es jūtu, man laimība ir sveša, sevišķi šeit. Es jutos apmierināta, kad biju svešumā starp nepazīstamiem, kur centās ir viens no manim uzticību mantot un es no viņiem; bet šeit; starp paziņām, radiem un vecākiem, neredzu no tā ne putekļa lieluma. Es cenšos cik spēdama sagādāt visādus priekus, tas tiek uzskatīts kā pienākums, pie mazākās klupšanas jeb nepareizības, viss tiek piemirsts, atskan tik daudz nepatīkami vārdi, kas spēj briesmīgi satriekt sirdi brīžiem līdz izmisumam. Brālis tagad aizņemts un pārpildīts ar savām jūtām, viņš dalās visu ar mani. Kaut varētu es viņam tāpat. 

25.12.1904.

25 Decemberi 1904g.

Brālis ar papu aiziet uz pusdienu, man patīkas labāki pavadīt dienu pie slimās gultas nekā pie ļaudīm, kuri man ne visai interesē. Pašā vakarā slimā atvēl aiziet pie vecām paziņām, kur īsi pagāja laiks, pēc dažām stundām atgriezos atpakaļ pie savas slimās, kas bija vēl viena pate.

37.

31.12.1904.

31 Decemberi 1904g.  Liepāja.

Beidzamā diena šinī gadā, smaga un grūta viņa man liekas, pavadu veco gadu vientulībā asaras noslaukot; tēlojas raibas bildes priekš acīm. Nākotni redzu ļoti tumšā nokrāsā, nevaru iedomāties ko jauku; asaras bez apstāšanās plūst pār vaigiem; paredzu ko sliktu. 

13.01.1905.

13 Janvari 1905 g.

Neparasta kustība vispār redzama; ļaudis atstājuši darbu, dodas lielos baros pa ielu dziedādami Demonstranta dziesmas, uzbrukdami tiem, kuri negrib piedalīties, likt darbus pie malas un sekot viņiem. 

24.02.1905.

24 Februari 1905 g.

Pirmo reizi redzu pie sevim Pūces kundzi ar Ernas. Runājot pagāja ātri laiks; daudz noslēpumus dabūnu dzirdēt; atstāstīja daudz par savu brāli; bij labi jāsaņemas, lai izliktos pret tām runām vienaldzīga. Viena palikuse sāku domāto un dzirdēto aizmirst, tas mani moca, ļoti moca manu nogurušo vientuļo sirdi. 

01.05.1905.

1 Maija 1905g.

Jauka un svinīga diena, kāda vēl nav Liepājā bijuse, visi veikali cieti, strādnieki atpūšas no darba pastaigādamies svētku drēbēs ģērbušies. Aizbraucam visi trīs pāri pār ezeru, braucot atpakaļ saceļas liela vētra pretim, grūti bij airēt, dzen viļņi uz atpakaļ vairāk nekā uz priekšu, veselu stundu mocījāmies līdz ienācām ostā. Mājās pārnākot atradu no Vitjas karti, kura paziņo, ka būšot braukt uz "Jaltu", lai izkliedētu domas un apmierinātos. Izeju pastaigāt svaigā gaisā, bet grūti, pārmetumi nāk uz manu likteni, kamdēļ es nevarētu ar braukt turp, redzēt svešatni un dzīvot labaki.

38.

05.06.1905.

5 Junija 1905g.  Kazdanga.

Tik jautri mēs atbraucām šurp; no Aizputes stacijas ar zirgiem bij jābrauc astoņas verstes, smukā menesnīcā iznāca mums braukt, es ar Kristīni sēdējām kopā visu ceļu, līdz pat mājai dziedājām. Šorīt jauki saules stari modināja no salda miega. Izejot ārā redzu ļoti jauku apkārtni. Māja ir drusku kalniņā, vienā pusē atrodas liels smuks parks, otrā pusē labi zemāk upe, kas iet līču, loču, otrā upes malā redzams taciņš priekš pastaigāšanas; pa kreisi Pile, viņu kapi upes malā. Lietus gribēja piespiest palikt visu dienu mājās, pataisīdams visus ceļus slapjus. 

Pa mežu gājām tomēr pastaigāties drusku. 

06.06.1905.

6 Juni 1905g. 

Sen spīguļoja saulīte pa logu uz mums slinkiem līdz galīgi modināja brokastis, steidzamies viens par otru ātrāki maltīti iebaudīt. Devāmies pie Zīlitiem, Kristīnes tantes, viņa atrodas piecaas verstes no Kazdangas. Jauka saulīte ceļā mūs gan cepināja, ceļš dēļ sava krāšņuma izlikās ļoti īss; vairāk kā vesti bij iznākuši mums pretim. Mēs ieraudzījuši pirmās saimnieka mājas, daži devāmies iekšā lūgdami pēc slāpes dzesējošas vielas, ko dalījāmies ar tiem, kas grāvmalā apsēdušies gaidīja. Ceļa galā nonākuši aizgājām birzē, pēc omulīga brītiņa dabūnam visi bēgt zem kuplajiem kokiem no lielajiem lietus gāzieniem; uz mājām iet pienāca drīz laiks, visi esam slapji un nogururuši, ceļš palicis slapjš, kājām netīk tas ceļš vairs mērot, palūdzam zirgus, ko ar prieku deva līdz skolas namam, no turienes nav tālu ko iet. Musit kundze sagaidija mūs ar siltu kafiju, kas garšīgi pēc pārģērbšanās labi smeķēja. Palikt pēc tam mājās mums nepatika, Kristīne nenāca, gāju es ar Annas vienas.

39.

Neviens kalniņš nebij par augstu un leja par zemu, laipas par nedrošu, ko nebūtum pārstaigājušas, atradām puspuvušas trepes, kuras veda kalnā, mums kāpjot tās brīkš vien zem kājām, augšām tomēr tikām. Šinī gadījumā iepazinos ar Annas jaunkundzi vairāk un pārliecinājos, ka Jānis ir tainību sacījis: ka mīlot un uzticot vidējai māsai vairāk; labi viņa deva man saprast, ka viņš ir viņai sacijis par mūsu satiksmi un savas domas par manim, mūsu saruna deva man jaunu cerību, ko ātrāki nezaudēšu iekams nebūšu personīgi tikusies, atradīšu starp mums lielu domu starpību un nevienādus uzskatus. Par slepeniem ceļiem devāmies atpakaļ, jo briesmīgi bijām noslāpušas visur kāpelēdamas. Iebaudījušas vakariņas pierunājām Kristīni ar nākt līdzi, mājās nav mums miera. Gājām Lielajam parkam cauri uz otru pusi, liels dīķis, kurā iestiepjas meža astes apaugušas ar lieliem kokiem. Satikuši pārs jaunekļus, pastaigājāmies līdz gaiļi sāka dziedāt. Viņas iet nogurušas gulēt, manim miegs nenāk nebūt, vaļīgi izģērbusies nosēdos upes pusē uz lievenēm un noskatos jaukajā dabā, gaismiņai austot; nav manim vēlēts priecāties ap to, kas ir skaists, beidzamā nakts šeit, tikšu aizvesta ar rīta vilcienu starp raibajiem akmeņiem un mūriem: Ar labu rītu skaistā daba, iešu atspirdzināt drusku nogurušās miesas, garu laist aizmirstības valstībā.

07.06.1905.

7 Jūnija 1905.g.

Lai nenovēlotu vilcienu uzmodināja mūs agri. Viss bij ātri priekš ceļa gatavs, gājām vēl pastaigāt, arvienu, un arvien atrod krāšņas vietas. Zivju dīķī notveram līdaku, tad palaidām vaļām; pa košajām pļavām plūcam smilgas; arvien jaukāki, bet laiks rāda

40.

pēdējo stundu, jāatsta viss jaukums, mājenieki gaida ar lielāko nepacietību uz mūsu atgriešanos. Braucot uz stanciju pametu skatus arvien uz atpakaļ līdz beidzot izzūd viss no acīm. Mājās atradu vecākus ar no laukiem iebraukušus un viesos aizgājušus. Pie puķu dobītes piegājuse atradu jaunu ziediņu izplaukušu, no dobes krāšņuma ir tik viena saujiņa priekš acīm.

10.06.1905

10 Junija 1905 g.   Nīca. 

Jāizpilda mātes solījums, jābrauc līdzi uz laukiem pie Onkuļa; tur nepiederu es nebūt, starp mums ir liela domu starpība un nesaprašanās. Brauciens ir slain gar jūrmalu. Saņēma mani laipni, ierādīja mierīgu guļas vietu klētī un lielo ķēdes suni pie durvīm par sargu.

24.06.1905

24 Junija 1905

No Dievnama nobraucu līdz pie Tantes, tur saņēma mani ar lielāko prieku: lai izskatās tur nabadzīgāki, bet mīlestība valda tiem mājās, domāju pie viņiem ilgaki pakavēties. 

07.08.1905 

7 Augusta 1905g.  Liepāja. 

Vaj esmu gan viena pate, kam laimes griežas arvienu sānis un atstāj grāvī guļam; nesniedz roku, lai varētu reiz strauji celties un iet, kaut ar maziem soļiem uz priekšu. Es apnīkstu savu dzīvi un daudzreiz pate sevi. Ja būtu viena, atrastu ātri līdzekļus, kas darītu visam galu. Vecāki ir vēl, to dēļ ir viss klusu jāpanes, pat domu biedra nav, vis un visur viena. Lai iet! bradāšu pa dūņām, gan nākšu reiz malā pie tīra ūdeņa.

41.

20.08.1905.

20 Augusta 1905 g.   Liepāja

Nezinot uzgāju ļaužu drūzmai virsū, kura pavadīja rezervistus uz stanciju. Fīrankundze iesauca mani pie sevim un stāsta briesmīgas lietas. Kazaki esot ar plikiem zobeniem jājuši ļaudīm virsum. Stancijas tuvumā dzird šaujam, ļaudis bēg kur varēdami, es attaisu logu un skatos ārā, baras uz manim pie viņas piedzīvojošais kroņa ārsts, jauns cilvēks, biedina, lai taisot logu cieti, lodes ejot ļoti tāļu; man ziņkārība redzēt, ka ļaudis bēg namos un citur; viņš pienāk klāt uzbudināts, atvelk mani no loga nost, taisot cieti iziet divi lodes caur apakšējo rūti; Jā, tas būtu gājis caur jūsu galvu, pats bāls kā līķis no uztraukuma, viņš izglāba man dzīvību; es viņam ne pateicības vārda nesacīju. Pēc dažām stundām bija viss mierīgs, gāju pie Kristīnes, tur atradās visi lielās bailēs. 

02.10.1905.

2. Oktoberi 1905 g.

Pirmais Sezons tiek atvērts un uzvests tiek "Puscela" Luga patika labi, bet "Austras" izturēšanās mani ļoti aizgrāba. No sirds un prāta vēlētos redzēt mīļoto cilvēku pie kājām un tik dzestri izturēties. Nav manim tādi apstākļi, viņš kāpj ar žiglām kājām uz augšu, kamēr es palieku nelabvēlīga likteņa varā skumji noskatoties. 

20.11.1905. 

20 Novemberi 1905 g. 

Nevilšs gadījums saveda mani kopā ar Ellas. Senākas draudzības jūtas neatļāva aiziet garām un neuzrunāt; kā senākos laikos, tā ar tagad sarunājāmies, pēc dažām stundām satikāmies, pastaigājāmies un izteicam par pagātni; Cilvēki ir ļauni, viņiem nepatīk, ka citi satiek, ņem kūdīt.

42.

28.11.1905.

28 Novemberi 1905g.   Liepāja.

Ronas vēlēšanās aiziet pie Anniņas. Mama norunā, neiet, tas nepalīdz. Es aizgāju, bet kādu skatu tur atradu? viņa nosēduse uz grīdas pie gultas, vaimanā un kliedz mātes sāpes, nevarēdama to paciest izsaku pāris apmierinošus vārdus, tad gāju projām, pa trepēm uz leju iedama dzirdu vēl kliedzienus. Uz ielas izgājuse nezinu kur iet, trīcu no uzbudinājuma, maz apdomājusies eju pie Ellas, pie durvīm nonākuse palieku drusku stāvam. Divi gadi neesmu šīs durvis atvēruse. Iekšā atradu veco laipnību un piemīlību. 

27.12.1905.

27 Decemberi 1905 g.

Kā nelūgts viesis iegāju līdz ar visiem citiem pie "Evaltovičiem" uz eglīti; bijām ļoti daudz personas. Tur piedāvājās "Solanks" par "tu" draugu atkal vairāku personu klātbūtnē, šoreiz nerunāju neko pretī, un sadzeram brālību, norunājam par katru pārkāptu vārdu maksāt buteli vīna jeb mārciņu šokolādes. Man nevajadzēja nekā, varēju viegli par tu saukt starp citiem, pie sevim par to brīnījos un nevaru saprast, viņu, kuru tik maz cienu, varu saukt "tu", bet otru, kuru cienīju, to nevarēju pat mūsu starpā tu saukt, baidījos, ka tas vārds mani varēs nodot, no kā ļoti sargājos.

47.

25.06.1906.

25 Junija 1906 g.    Liepāja.

Visu nakti negulējuši dodamies atkal tālāk, norunājām braukt uz ezeru, izprasījuši priekš Krolmanes atvēli mums līdzi braukt. Atrodam ceļa galu Grobiņas stanciju, kur pienākam pirms vilciena. Vēži bij ļoti garšīgi, pastaigājoties ar turienes meiteni iznāca skolotais pakaļ. Būtu iznākuse savādi ātra katastrofa, ja nebūtu atrāvusies un vienaldzīga, bet noteikti atbildējuse. Braucot mājās var redzēt kā atraujas kā no nejauka zvēra, vajadzēja laist, lai būtu runājis, kas sirdi nospiež, ne, ne, daudz labāki ir tā, kā esmu darījuse, sapratu no pāris vārdiem, ka nāks pakaļ salkani mīlestības vārdi, kurus tu necieni. Mājās pārnākuse steigšus pārģērbos, sēdāmies fūrmanī un braucam uz Sumas Ostu" izvadīt kuģi, "Smolensk", kas pirmais iet taisnā ceļā uz Ameriku un vedīs manu vienīgi mīļoto draudzeni Runkovski, ilgi iznāca gaidīt, kuģis atstāja malu tik 1/2 10 vakarā...  Uz kuģa virsū uzgājuse parādīja savus līdzbraucējus, tautiešus, viens starp viņiem vīrietis nosvieda pus rožu pumpuru, es solos uzglabāt, man tukšas rokas, nekā nevaru pasniegt; pēc lielāka starpbrīža ieraugu zēnu ar meijām man aiz muguras stāvam, palūdzu viņa zaru, tad pasniedzu caur kajītes logu svešajam ceļotājam, augšā uzgājis dodas ar Runkovski uz pusi, solīdamies uzglabāt par atmiņu no Liepājas; vai viņš savu uzglabās, kā es to nezinu un neceru, es kā liela ceļotāju cienītāja gan to darīšu. Kad kuģis bij no malas aizgājis, pie jūras vārtiem lēnām kustēdamies kā putns virs ūdens, tad gājām mājās diezgan nospiesti. Man šeit jāpaliek un kas zin ilgi vēl?

48.

09.07.1906.

9 Julija 1906g.   Liepāja.

Noguruse no vakar vakara mēģinājuma lielo dienas daļu pavadu mājās. Vēlāk aizgāju pie Krolmanes, tur nevēlot iekūlos sarunās, pat strīdā, pašai nav vai kāda gudrība galvā, bet tādu "tukš galvi" nebiju nevienu, pat ne domājuse. Pēc laba laika strīdiņa, redzēdama viņu ļoti uztrauktu, beidzu sarunas un gāju pie citiem iekšā. Vaj, cik Latviešu, kas mīl slēpties vācu paspārnē. 

Teātris noritēja diezgan labi. Pie vakariņu galda iznāca slēgt "Tu" draudzību ar Čakstiņu, ļoti nepatīkams cilvēks priekš manim, viņa vairāk reizīgo uzaicinājumu atraidīju tāpat kā Rimšu. Atkal viens skats laulības dzīvē. Mēs sēžam un dziedam galda galā, viņš sēž skumjš, galvu nodūris uz leju, viņa sejā ir lasāmas skumjas mokas; ienāk viņa, apskata visus dusmīgi, īgnums un naids viņas sejā lasāms. Tas ir briesmīgi un nepanesami, tāda kopdzīve. 

18.07.1906.

18 Julija 1906 g.     Rolava. 

Tiklīdz iedomājos no viņa, krūtis sažņaudzas, sirds sāk ātri pukstēt, daudz un dažādas domas jaucas pa galvu; pie viena slēdziena nāku, redzēt, personīgi runāt, vienalga kad un kādā ceļā.

19.07.1906.

19 Julija 1906 g.   Rolava.

Jaukāku vakaru neesmu piedzīvojuse. Pēc vakariņām, krēslai metoties, izgāju viena ārā, mēnesis spīd, rasa pilītes apklājušas zaļo zemes segu; gar dīķa malu staigājot uzdziedu mīļāko un šim vakaram piederošu dziesmiņu "Klusa lēna vakar vēsma" tas dod mīļas maigas atmiņas, kas patīkami skumdina sirdi. Tīrais gaiss ko ieelpoju, brīvā daba, kaut spētu šo prieku vienmēr baudīt, ko baudu trešo nedēļu. Negrozāmais liktenis drīzi to laupīs, iestumdams nospiestā pilsētā un ļaudīs.

49.

21.07.1906.

21 Julija 1906 g.   Liepāja. 

Pilsētai tuvojoties nospiedošais gaiss ar varu laužas virsū. Dienā, nekas - vakarā līdz ar netīro gaisu savāds drūmums nospiež krūtis; kamdēļ tik neērti un nospiedoši man Liepājā?

25.07.1906.

25 Julija 1906g.

Priecīgi devos agri no rīta uz stanciju sagaidīt Romnes meiteni, no turienes uz Pastu saņemt sen gaidīto paku. Savādas jūtas rodas paku taisot augšā, agrāki domāju, kāpēc tu nevarēšu tikt, bet tagad ir manā priekšā, apskatoties un piemērot jūtos daudz priecīgāka, valkāt aparātu tūliņ nevaru, soli bez pabalsta nevaru darīt, cik smuki izskatās abās kājās vienādas kurpes; redz seno fantaziju piepildamies. 

Vakarā apmeklēju Dubura sarīkoto koncertu. Dziesmas, pa lielākai daļai sēnalas, deklamācijas tā pat. Bij tomēr ļaudis, kas aplaudēja, to starpā vairāki svilpieni noskanēja. Pēc koncerta, pie vakariņu galda iepazinos ar Duburu un Michelsonu. Mazais kukis krīt ap kaklu, lūdz, lai neejot uz mājām, pastaigājoties sākam dzīvas sarunas ar Tamuš; beidzot apsolījās piegādāt vairāk grāmatas priekš lasīšanas.

27.07.1906.

27 julija 1906g.

Cik šausmīgi tumša nakts, tādu nebiju Liepājā ievērojuse, pusdivos naktī, no mēģinājuma mājās nākot no sākuma nevarēja savā priekšā redzēt vai ir cilvēks jeb ne, kad acis aprada, varēja gan vairāk redzēt, bet ļoti maz, desmit soļus ap sevi nevarēja neko redzēt. 

Šis bezgalīgais tumšums iedveš visiem savādas šausmas un bailes, ko visi izsaka.

50.

18.08.1906.

18 Augusta 1906g.  Liepāja.

Trepju galā stāvot dzīvi viss tēlojas acu priekšā kā reiz bija. - ja spētu sasaukt tad darītu to, lai reizi dabūtu redzēt un runāt starp četrām acīm. Tagad kā liekas sāk rasties jauns māju draugs. Kamdēļ, es nevaru tevi nebēdni aizmirst? Nieks ir fantāzija, pēc pāris minūtēm dzirdama briesmīga šaušana, jau otra sadursme šeit. Vaj zalpes būs daudz upurus prasījušas, to dzirdēsim vēlāk.

22.08.1906.

22 Augusta 1906g.

Vaj visu mūžu man būs jānodzīvo tāda paša dzīve kā mani vecāki? ne! ne! to es negribu, jūtu, ka gars grib ko labāku; grūti, briesmīgi grūti ir uz priekšu tikt, nav neviena starp tuvajiem, kas dotu labu padomu, kā un ko darīt. Tiem pietiek ar to, ka ir dienišķā maize, kārtīgs uzvalks, tad pietiek. Es nevaru ar to apmierināties, vairāk reizes ar pūlēm esmu noslāpējuse vēlēšanos. Arvien un arvienu laužas domas galvā, ko iesākt, ko nostādīt par mērķi. Vaj drīkstu ar kādu par to runāt un padomu prasīt? nevienam. - jāiztiek pašai ar visu. Ja būtu skanošais metāls vairāk, tad būtu gan mērķis.

31.08.1906.

31 Augusta 1906g. 

Trīs dienas mamai bija iesnas, to aizdzinām ar bādēšanu, pēc tam sāka sūdzēties par vidukli, beidzot ar krūtīm. Ataicinātais ārsts "Meij" izsacīja šaubas par celšanos, parakstīja zāles, kas mazina sāpes; viņš domā, ka otra porcija nebūs vairs vajadzīga, sagatavodams mani uz sliktāko, sakās tomēr pēc pāris dienām atnākt.

51.

02.09.1906.

2 Septemberi 1906g.   Liepāja.

Vakar vakarā bija spējīga izcelties no gultas kamēr uztaisu; Šorīt papa mani modinādams izsacīja šaubas par mamu, mierinādams neuztraukties, nav vairs spējīga piecelties; redzams, ka tuvojas viņas šķiršanās brīdis; runā modri, skaidrā balsī, paceļ labo roku un prasa pēc kreisās, tā atrodas pāri pār elkoni jau auksta, viņai tas neticami, saka, ka tā neesot viņas roka, tik nelaimīga jūtas, ka nevar salikt rokas uz Dieva lūgšanu; rauga no pleca, vai tas ir kā es saku. Pēc neilga laika ievēroju, ka kreisā kāja ar ir pusē miruse. Priekšpusdienās līdz ar manīm izsēdēja Ennulat kundze, ap vienpadsmitiem liek man nodot sveikas vecai Freijenei, saki, ka es viņu mirdama piemineju, "viņa man bij vienmēr tik laba", ne, visi man bija labiņi. Sāka dziedāt savā skaidrā skaļā balsī saraustīti. Jēzus pavadi, ceļā žēlīgi, mēs nekad negribas bīties, tevim visur pakaļ dzīties, mūs pie rokas ņem, ved uz tēva zem. tālāki vairs netika. Tanī brīdī domājām abas, ka tūliņ izdzisīs: bet nekā. Kad palikām vienas, sēdot uz viņas gultas malas, satver manu roku glauda, velk pie savām lūpām, skūpsta sacīdama; "Tu esi savu bērna pienākumu labi izpildījuse; labāki kā tu neviens nevar, es atzīstu tevi un tavas pūles." man palika priecīgi ap sirdi redzēdama, ka manas pūles un upurēšanās ir atzīta, kaut ar uz miršanas gultu. Pēteris aizgāja pēc mācītāja, tas atnāca pustrijos. Mācītājam lūgšanu turot savelk raudulīgu ģīmi, asaras nav vairs, nespēj pate galvu pacelt; pēc viņa aiziešanas satver manu galvu, glauda, spiež sevim klātu, izsacīdama pateicības vārdus; es palieku sānis, pienāk Pēteris, viņa uzskata viņu ar tik pārmetošām acīm it kā gribētu teikt, tu biji mans mīlulis, bet esi man mazāk prieka darījis

52.

viņš saprata, nevarēja panest viņas skatu sacīdams, nepūlies skatīties, mamīt, aizgriežas pie loga un raudāja. Aizejot uz mēģinājumu atstāju papu pie viņas, pārnākot atradu, ka bij ēdusi olu un izdzēruse gandrīz stopu piena, papam gulēt ejot paliku es pie viņas sēdot, no jauna viņa pateicas par upurēšanos; sviedri viņai plūda briesmīgi, madrace un ķiseni palika slapji; acis pārvērstas, grūti elpoja, nevarēdama atsvabināties no spļaudekļiem, balss ķērca drusku. Piecos pieceļas papa, dodu savu vietu ieņemt viņam, sacīdama, lai nedod daudz dzert, mama saka: tev taisnība, man vajag paslapināt tikai muti, jo izdzert es varētu krūzi pēc krūzes. Es gāju gulēt, pasacīdama modināt deviņos. 

03.09.1906.

3 Septembri 1906g. 

No skaļas runāšanas uzmodos, izlēcu no gultas, redzu papu un Pēteri stāvam mamas tuvumā, viņas acis ir gaišas mirdzošas, mēs trīs nostājamies pie gultas, pulkstens rāda pusastoņi rītā, paskatās mīļi smaidīdama uz mums visiem ar laimīgo smaidu uz lūpām ver lēnām, ka aizmiegošs bērns acis cieti, pēc piecpadsmit minūtēm viņa ir auksta. Papa pieiet, aizspiež acis pavisam; paliekam klusi un svētsvinīgi vāl dažus acumirkļus viņas klātbūtnē, visas savas vēlēšanās viņa redzēja izpildāmies, arī pie miršanas, viņas lūgums neraudāt, kad mirst, tiek izpildīts, ne mazākais troksnis viņu netraucēja no šejienes šķirties, tā bij viņas lielākā vēlēšanās. Nolēmām Otrdien rakt pulksten 5-cos. Kad mēs neesam viņai vajadzīgi, izgājām visi iz mājas; es aizgāju pie Lieplap jaunkundzes, man ieejot viņa dod pusdienu uz galda, prasa kāda ir mama? mama vesela, redzi, ka esmu pie Tevim. šķīvis, ko turēja

53.

rokā izkrita pie zemes, saplīsdams druskās, uz troksni iznāk no istabas brālis un citi; viņa nevar neko runāt, vajaga man atkārtot savus vārdus. Dažus iepirkumus taisījusi, griežos mājās, viņa guļ, nerunā vairs, viens mats ir nelabi uz pieres, to ņemu nogludināt, ceļot galvu, kas tagad stīva, nelokāma, paliek slikti ap sirdi. tumšs priekš acīm, notveros pie loga bēgeļa, lai nenokristu. Vakarā ar grūtām nepatīkamām jūtām jāiet zuflēt izrādē. esmu spiesta pēc beigām, ieaicināt dažus uz bērēm, gājām abi ar Pēteri uz mājām, papis mūs gaidīja pārnākam; neviens nemeklē savu guļas vietu; liekamies visi trīs kopā uz grīdas pārgulēt, savādākas jūtas ir apzinot kādu nedzīvu starp savējiem. 

04.09.1906.

4 Septemberi 1906g.

Laplap jaunkundze ar Freij kundzi palīdz sagatavot; ģērbu taisot jūtu, ka nebūšu vis spējīga apģērbt mamu, kā saukta ierodas Gauseh kundze, viņa divas tiek galā, es to brīdi atstāju istabu, nevaru redzēt kā tās miesas, locekļi, ap kurām esmu rotājusies, mīlinājuse, glaudījuse, nu ir stīvas, aukstas; kad viņa guļ, tad izliekas, ka tas ir kā agrāk, negribas nebūt ticēt, ka tiks aizvesta prom; ko daru, gatavoju, notiek kā uzvilkta mašīna. Zārkā viņa guļ tik skaisti, katrā stūrī deg četru zaru lukturi, puķes visapkārt; saldenais smaids uz lūpām vēl nav nozudis, tas piedod viņai dzīvu izskatu. Cilvēki nāk viens pēc otra, man viss ir kā pa miglu, esmu pārdabīgi jautra, nāk raudādamas tantes un citas, es baros, viņas nosēžas tanī istabā, kur līķis guļ, sāk visas raudāt, sacīdama, mama negribēja, ka raud, mēs neraudam un jums ar nav brīv, viņai nevajaga mieru traucēt.

54.

Uz rīta pusi, kad daudzi bij aizgājuši, citi spēlē kārtis, atliek mazs brītiņš, kur varu nodoties domām vienatnē. Sažņaudzas krūtis, žēlabas spiež asaras pa acīm. Te dzirdu, ka Ogla manis meklē, pēc ilgākas meklēšanas atrod; neatstājas no manim ātrāki, iekams eju iekšā pie citiem, uz mājām viņa aiziet noņemdama manim vārdu, ka priekš viņas atnākšanas nebūšu iet pie līķa. Tad aizgāja; es jutos noguruse, likos gulēt, papa palika augšām; viņš savu vārdu, ko mamai dzīvai būdamai bij devis, izpilda, - šovakar nav nevienu šņabi dzēris, lai citus ir vai piedzirdījis. 

05.09.1906.

5 Septemberi 1906g.

Agri no rīta atnāca Pūķis noturēt rīta lūgšanu, juzdama, ka esmu neredzēta, pieslienu galvu pie aukstām krūtīm, ļauju reizi asarām vaļu, cik satricinoši, sāpīgi tās rokas, kuras manus matus arvienu glaudīja, kad pieslejos tagad stāv nekustēdamas un lūpas mēmas; šis pats nedzīvais tēls, kas ir mīļa atmiņa tiks atrauts manām acīm uz visiem laikiem, nekad, nekad es vairs neredzēšu viņu. Te jūtu, ka Ogla satver ap vidukli, velk ar sparu no zārka nost. Drīz pēc tam ierodas T. kungs.  Elze ienes skaisti lielu kroni līdz ar vēstuli, to attaisot paliku kā stabs uz vietas, ātras domas šaujas caur galvu, rokas raksts ļoti līdzinājās M... kunga, piesteidzas Anna klāt, kas ir? pārlaidusi acis tālāki redzu, ka trīs paraksti, nojautu savu maldīšanos. Pirms ierodas mācītājs Goldbergs [Kārlis Goldbergs, 1901/1939. Jaunliepājas ev. lut. draudzes mācītājs.] notikās bēru gājiens uz kapsētu, pavadītāju atradās diezgan daudz. Stāvu drusku nostāki no bedres, izliekas, ka tā nebūtu mana māte, ko nolaiž bedrē. Atskan savāds troksnis, zeme atsitas pret zārku it kā priecātos

55.

priecātos par savu laupījumu, tas satricināja, lika atminēties, kur stāvu un kas notiekas, pieslejos cieši pie  klāt stāvošās Olgas, un noturēja mani no šņukstēšanas, asaras man neviens neredzēja, tās palika zem melnās segas. Bedre ir pilna, tanī vietā ir zeme paaugstināta zārka veidīga, apmierinošie vārdi bij salda barība. Saņemu spēkus, apskatījos un priecājos, ka puķes un kroņi ir tādā daudzumā, kā nevar dobes dārzā būt skaistākām rozēm pildīta, nekā kapu kopa. Visi gājām atpakaļ uz mājām, pavadījām laiku līdz divpadsmitiem kopā; visiem aizejot izslaucīju istabu, nosēdos pie galda ēst un dzert; baudīju tik daudz kamēr apreibu, likos gulēt, tad ātri aizmigu. 

07.09.1906.

7 Septemberi 1906.g.

Tagad lauciniekiem laiks izrunāties ar tēvu, es viņu sarunās ne piedalījos, ne klausījos, atnāca Anna, aizgājām abas uz kapiem; cik jauka tā kopiņa izskatās, prieks redzēt, nosēžamies, visapkārt kluss, viņa man sāk stāstīt par savu nelaimīgo mīlestību, it kā šinī laikā būtu tik interesanti klausīties. Mājās pārnākot atradu visu klusu un tukšu, viesi bij aizbraukuši prom. 

08.09.1906.

8 Septemberi 1906g.

Pagādājuse pusdienu nosēdos pie galda ar darbu, klusums atskan ausīs, paceļu acis, redzu gultu, kurā mamiņa gulēja, tā tagad ir tukša, asaras rit pār vaigiem no svaigām vātīm; te dzirdu soļus, klauvē pie durvīm, izlikās, ka "pasts" uz "iekšā" saucienu stāv T. kungs durvīs, skatās un brīnoši prasa Ko darāt? tagad nav ko prasīt, ja tas gadītos citā reizē, tad gan. Palika līdz vakaram pie manis.

56.

03.10.1906.

3 Oktoberi 1906 g.   Liepāja. 

Šodien ir vesels mēnesis kamēr mama miruse. Frej kundze ar Olgas mani apciemoja. Aizgāju pirmo reizi viena pie kapu kopiņas, atgādājos un pārdomājot visu ļāvu asarām pilnu svabadību. Ja būtu iespējams pacelt vāku ar grūtajām zemēm, cik labprāt paskatītos uz aizvērtām acīm un glāstītu vaigus, uz kuriem priecīgais smaids vēl vajaga būt. Viņa ir laimīga, viņas krūtīm bargais liktens ar savām asām bultām nekā nevar padarīt, tās ir segtas ar melnām bruņām. Es stāvu pat bez paēna pret visu, domāju doties drīz uz klaju kara laukā, tur nebūs miera. 

13.10.1906.

13 Oktoberi 1906g.

L. jaunkundze atnāca šūt, noliekas strādāt mazajā istabā, te viens pieklauvē, viņa iesaucas, "viņš būs!" Eimu ielaist, pareizi, T.kungs. apgriezusies palieku pārsteigta stāvot, viņa ir aizgājuse aiz skapja. Sarunas grozījās ap vienaldzīgām lietām. Te redzu, ka iznāk, nosēžas un strādā, mūsu skati kārtis spēlējot tiekas un kopīgi ironiski pasmejamies. Beiguse darbu nāk, piedalās pie kāršu spēlēšanas. Viņam aizejot dabūnu dzirdēt gardienas sprediķi, tad aizgāja pate. 

15.10.1906.

15 Oktoberi 1906g.

Paviesojuse pie mamiņas pārnākot ielikos gultā ar grāmatu rokā, lai lasītu. L.j. ierodoties paliek nepatīkami ap dūšu. Iz neko darīt spēlējam kārtis; papa pārnākot piebiedrojas mums, abi priecājas, ka var cūkas man iedot, palieku aušīga, sāku rādīt kā cūkas lien. Uz novakari atnāca T.k., durvis atverot redzu viņa nepatīkamo ģīmi ko taisa ieraudzīdams viņas pie galda; vēlāk sēdās pie

57.

galda un spēlēja līdz. Atnākot Runkovskim beidzas spēle, tās paziņoja, ka viņu mamiņa ar pagājušo nedēļu šķīrusies no viņiem. Viņam aizejot T.k. paliek, sāk stāstīt par savu sakaru ar L.j., nevajaga man viņa uzbudināt, klausos un nodomāju sevī, cik vispusīgi var būt cilvēki. Ierādīja "Marjat" spēlēt ko turpinājām līdz 4-iem rītā, tad izlaidu vēlo viesi. 

18.10.1906.

18 Oktoberi 1906 g.

Bērni pie savu lugu izpildīšanas ķeras ļoti enerģiski. Novakarē L.j. ir atkal klāt, viņas ierašanās būtu tikai patīkama, ja vienādi nerunātu par T.k., nesūrotos par savu nelaimīgo mīlestību, to klausoties esmu apnikuse; Viņa dusmojas uz manim, ka netrencu visu acīs; sakās vairs nenākšot tik dēļ tam, ka viņš esot māju draugs; sacīt vienam nāc, otram nenāc. Abi manai personai viņi vienādi, viņa katru reizi gaudodama padara skumju prātu, viņš nokavē daudz stundas no darba. Otris mēģinājums mani nogurdināja, piekususe pārnācu brāļa pavadībā.

24.10.1906.

24 Oktoberi 1906 g.

Pļāpādami ar T.k. ierunājamies par dzejām, parādīju no tālienes M.k. apcerējumu; tas puisī iekārdināja gribas dabūt lasīt, pēc vairāk mēģinājumiem atņemt apmierinu ar to, ka došu pirmos un pēdējos pantus lasīt, noprata labi, kas iekšā slēpjas, es ņemos trakot, viņš, kā jērs sēž mierīgs, ļaujas darīt ap sevi, kas man patīk. Stāvēdama no muguras puses saņemu viņa galvu abās rokās, atliecu atpakaļ, lieku atvērt acis, skatos viņās, acis ir

58.

tādas pašas kā M.k. vairāk nav nekas pēc viņa ko varētu pielīdzināt savam mīlulim; atminēdamies atsviedu galvu atpakaļ, aizeju uz brīdi tālāki, lai apmierinātu pagātnes atmiņas, tad nācu pie viņa. 

29.10.1906.

29 Oktoberi 1906 g.

Sirds pukst no prieka ejot uz pirmo klavieru stundu pie Jakulis kundzes, pirkstiem neparasts darbs, neveikla kustēšanās. Ar brāli runāju vaj nevar izgādāt, ka varu pāris stundas pa dienu spēlēt Palīdzības Biedrībā priekš vingrošanas, viņš no tam negrib ne dzirdēt;

30.10.1906.

30 Oktober 1906 g.

Pieceļamies no rīta diezgan vēlu, knapi brokasti esam ieturējuši, te viesis T.k. ir klāt, istabas netīrītas, ne mazgājušus; kāda man daļa, ja nāk tik agri, lai noskatās ja patīk kā krāmējos. Pēcpusdienas aizgāju pie Rumkovski, tā deva man lasīt Annas vēstuli, kurā viņa lūdz māsu paziņot man saudzoši, ka varot man likt šķēršļus priekšā un nelaist pāri pār robežu. Cik saudzoša viņa pret manim, domā ar tādām ziņām mani apbēdināt; pasacīdama savas domas devējai, viņa palika skumīga par savu neapdomību, esot gribējuse ne to dot lasīt, bet citu vēstuli. 

L.j. atnāca man līdz uz teateri; man zuflēšana gāja ļoti grūti dēļ galvas sāpēm, kuras mocīja mani briesmīgi. 

31.10.1906.

31 Oktoberi 1906 g.

Vakarā ieradās T.k. lasīja man priekšā, spēlējām kārtes, beidzot uznācām par L.j. sarunas, nebijām labi iesākuši, ka papis mudināja uz gulēt iešanu, iztraucēja šinī reizē, nekas, gan varēšu citu reizi izsacīt visu, lai zin, ka no manim nav nekas slepus.

59.

02.11.1906.

2 Novemberi 1906 g.    Liepāja.

T.k. ierodas priekšpusdienā, daudz viņš kavē mani no darba, bet ko man darīt? kā atkratīties? strādāt varu gan, bet ne to, ko vajaga, no prieka vai riņķī griežos, kad aizgāja ātrāki nekā parasts. Strādājot dzirdu šāvienu it tuvu noskanam, paskatos caur logu, redzu otrā pusē ielai lielu drūzmēšanos, izgāju paskatīties tuvāki. Pirmo reizi redzu nošautu; Policists "Kremanosovs" guļ pārkritis trotuāram, krūtīs pašā vidū redz mazu caurumiņu, visapkārt aptraipītu gaiši sarkanām asinīm, vēl drusku dvašo, sieva nometusies pie zemes kliedz necilvēcīgu balsi, meitene gadus 12-13 turēdama mazāku uz rokas raud un vaimanā pēc papus. Ārsts nav dabūts. Viņi visa famīlija gājuse pastaigāties, labs mērķētājs nogāzis uz tik dzīvas ielas kā Suvorovskaja, puspiecos pēc pusdienas.

12.11.1906.

12 Novemberi 1906 g.

Ar prieku un pateicību varu noskatīties uz tēvu, viņš ir tik labs, atvēl mīlēt klavieres; solīdamies palīdzēt. Bērnu teātris noritēja ļoti jauki. Pie vakariņu galda Čakstiņš mēģina man sagrozīt galvu; uzsizdama viņam uz pleca, saku: "Malacis, tu esi, mēģinat skuķiem sagrozīt prātus. Aktierim vajaga labi prast; bet pie manim panākumi nebūs." Kad muļķojos vēl uz priekšu, pasacīju, ka negribu šovakar vairs ar viņu runāt, ko izvedu galā. Brālis triec pie otra galda ar kādu skuķi, kam liela līdzība Kristīnei. Vecākā Brilovska, melniem sprogainiem matiem, man ļoti patika, viņa vienaldzīgi izturēšanās pret sievietēm man vareni patīk, labprāt noskatos uz viņu, nekā uz citiem. 

60.

16.11.1906.

16 Novembri 1906 g.   Liepāja.

Nu varu pēc brīvas patikšanas spēlēt, kad tik laika ir. Atnāca L.j., viņa sāka man attēlot nākotni pēc saviem uzskatiem; es nebūšot nekur pavasarī aizbraukt, palikšot ilgāku laiku šeit, pusčukstus- pie kāda, domā pie T. Vedīšot mierīgu famīlijas dzīvi. - viņa domā, ka tā ir visa laime. Es domāju gluži otrādi; braukt, daudz redzēt un piedzīvot ļaunu un labu, mācīties dzīvi no visām pusēm pazīt, mantot no citiem un pašai cienīt citus. 

19.11.1906.

19 Novemberi 1906 g.

Pēc ilgiem laikiem izeimu pēspusdienas pastaigāties, patīkami ir ar pilnu krūti ieelpot tīro jūras gaisu. Šovakar svin Kaupin kundzei 15 gadu "Skatuves" svētkus. Dabūn pasniegtu lielu palmu ar sarkanu lenti no K. un P., lielu lozbera vaiņagu pušķotu baltu lenti. Pēc izrādes jaunais Bek....s vareni grib trakot ar manim, izsakās, ka būšot noskūpstīt, viņš cīnās gar roku, kurā turu lenti, nevarēdams dabūt roku vaļā, apvij savu man ap kaklu, gribēdams izpildīt savu solījumu! apsaukšanu neklausa. Izmēģinājies visādi lūdz, lai atvēlot mazākais uz pieres skūpstīt; to ar neļauju, izjaukdama viņam priekus. 

Palicis nopietnāks sāka atstāstīt par sevi, man paliek viņa žēl. Tāds jauns zēns un tik nelaimīgs. Redzēdama, ka atmiņas viņu sāpina pārgājām uz citu tematu. Runām pietrūkstot ņemam apspriest pie sienas stāvošo balti lielo rāmi, pametot acis uz viņu ieraugu, ieraugu ļoti kvēlošas acis, it kā uguns degtu, nespēju viņu liesmu sev izskaidrot, jūtu, ka jānolaiž acis, lai mūsu skati netiktos, priekš pirmā nolaižu acis, nevarēdama panest un saprast; pēc brītiņa paceļu skatu uz viņu

61.

vēl mirdz tikpat gaiši kā agrāk, jūtu savādu apjukumu zem viņa izskata iespaida; nēcēji iztraucēja mūs, es atvieglināta uzlepoju; satverdams un skūpstīdams roku, lūdz nesacīt nevienam, ko man uzticējis. Gultā gulēdama pārdomāju un nožēloju jauno zēnu, cik briesmīgi piedzīvojumi viņam. 

12.12.1906.

12 Decembri 1906g.

Ap sešiem vakarā pieklauvē kāds neparasti pie durvīm, atveru - negribas savām acīm ticēt; Kristīne stāv manā priekšā - pāris stundas pavadīja viņa pie manim, pastāsta par saviem brāļiem, es neizrādu ne mazāko interesi, sirds krūtīs strauji pukst. Viņai aizejot pavadīju viņu gabalu uz mājām, kas nebija vairāk kā pusgadu noticis. Uz vairākiem uzaicinājumiem, apsolīju uz stundu iedama apmeklēt viņas. Atminēju tos jaukos brīžus, kurus mēs sirsnīgi esam pavadījušas kopā. 

19.12.1906.

Ar prieka jūtām pildās krūtis, klausoties nostāstos par M.k. iebraukšanu Liepājā; viņu redzēt priekš prom braukšanas, tas būtu varen jauki. Kaut nebūtu tik veltas cerības, kā dažu labu reizi; vaj tu manis atmini un cieni kā agrāk? vaj varu taviem vārdiem klausīt; domas vienādi nodarbojas pie tevim. 

20.12.1906.

20 Decembri 1906g.

Manu mīluli, es tevi redzēju sapnī. Apmeklēju Kristīni, viņa ir glīti ierīkojuse, sarunas grozās ļoti ap pagātni, noprotu, ka nav spējīga aizmirst, kas pagājis, veco draudzību es viņai nevaru piedāvāt, tā ir zuduse. Labi tādiem ļaudīm, kam prāts nesas uz klusu mierīgu famīlijas dzīvi, manim tāda dzīve būtu cietums, nevaru apmierināties ar ikdienišķību, man vajaga daudz piedzīvot, redzēt ļauna un laba. Kad būšu nogurdināta no pasaules trokšņa, tad varēšu ar mierīgu prātu kādā kaktiņā dzīvot. 

62. 

31.12.1906.

31 Decemberi 1906g.

Gada beidzamo vakaru pavadīju sabiedrībā; ļoti jautri pavadījām veco un sagaidījām jauno gadu, pēc nobeigtām vakariņām, aizejam uz otro biedrību paskatīties; izpildīju brāļa vēlēšanos, ierazdamās tur, iepazīstināja ar saviem skuķiem, satiku daudz paziņu, atradu uz grīdas 50 kapeikas, kas ir pirmo reizi. 

Krolmane neiziet no prāta, viņa man pasacīja, ka esot pa svētkiem saderinājusies ar kādu krievenieku; neredzu ne mazākās laimības viņas acīs, uz manu jautājumu atzīstas, ka tā ir, viņa apmierina sevi ar to, ka esot labas dabas cilvēks.  Nevaru saprast, kamdēļ ļaudis sper šo soli tik neapdomīgi un bez mazākās patikšanas. 

63.

01.01.1907.

1 Janvaris 1907 g.    Liepāja. 

Ķesteris atnākdams uzmodina mūs, papa nu gan bij piecēlies, mēs, biedrības putni, tik ne. Papum aizejot viņi liekas vēl gulēt; uz pusdienas laiku ierodas vecais Freija brālim pakaļ. Pusdienas maltīti mēs divi ar papu vien ieturējām. Sēdēdama dažas stundas viena, priecājos, ka neviena sieviete šodien nebūs pie manim, nebija ilgi ko priecāties, atnāca L.j., vēlāki pārnāk Pēteris ar trijām preilenēm, bet "follā" viņš izgāžas par daudz, viņš grib divas atstāt pie manim, ko es runāšu ar viņām, ja man nav nekas kopīgs, uz Olgas bij dusmas, ko devu viņai manīt; uz citiem nav vērts dusmoties, ir visi iereibuši. 

05.01.1907.

5 Janvari 1907g.

Manu agro iziešanu nokavēja Unn' puika, noglabādams cepures adatas. Aizgāju pie Annas, kur eju tamdēļ, lai nedusmotos, ka neaizeju. Pie Runkovskas ir cita lieta, tur pavadu laiku ļoti labi, dabūnu zināt, ka mana "Cibuņa" ir atraduse krietnu domu draugu; varu iedomāties kādam tam vajaga būt, ko viņa var cienīt, triekt, trieca ar visiem, bet cienīt ne. 

14.01.1907.

14 Janvari 1907g.

Cilvēki slāpst pēc draudzības, uzticama biedra, es vēl neesmu ilgojusies iegūt draudzību, visi ir vienaldzīgi. Viens skuķis noķer mani Biedrībā, nelaiž mājās, bar, ka svētdien neaizgāju, šodien grib uztiept, lai apsolos nākošo svētdienu aiziet, ja apsolu nedēļu vēlāk, skuķis noskumst; nesaprotu, kamdēļ tāda sajūta, ka neatbildu tāpat, liela laipnība man uzkrītoša, vaj neslēpjas kāda viltība, kur vēlāki grib kost kā parasts arvienu.

64.

16.01.1907.

16 Janvari 1907 g.   Liepāja.

To cilvēku es neizprotu; kāpēc katru dienu atnākdams laupa ar varu man skūpstu, vaj domā mani iejūsmināt? tas velti! viņš var domāt ko grib, man viena alga. Kaut būtu bērns! te vaļas smaga nopūta pār lūpām; kāda tad bij bērnība? vaj labāka kā tagad? ne, labāki nevēlēties, lai gan - nevaru šimbrīžam atminēt, kas būtu jauks atminēt, tā bija drūzma, ne tāda, kādai vajaga būt bērnībai. Ko Unmis neiedomājas, grib manu vienīgo, kluso un uzticamo draugu dabūt savās rokās; svešs varētu drīzāk lasīt, ne viņš, dažā labā vietā sarauktu degunu, lasīdams par sevi. 

19.01.1907.

19 Janvari 1907 g.

Kad svešs, redzētu mūs sēdam, viņam roka man uz kakla, sacītu: tie ir samīlējušies, kas patiesība nav un nevar būt nekad, starp mums ir liela plaisma; nav taisnība, kur draudzība tur mīlestība, draudzība vien var arī būt. Starp latviešu jaunekļiem neredz tādu kaislību kā pie vāciešiem; ko darītu viņi tad, kad neviena sieviete nepadotos? vaj mirtu no savām prasībām? es nezinu nekā tālāki domāt, esmu par nesaprašu tanī ziņā.

Šlanka tā man ir ļoti žēl, vienu mīlēja, tā aizbrauca, otrai pieglaužās, tā ļaujas sevi balvot, bet aiz muguras smejas un izzobo, triekdama ar citu; tādas skuķes vajadzētu krietni nopērt, tad zinātu nenerroties; kad viņas atstā, tad raud un vaimanā un katra sola. 

22.01.1907.

2 Janvari 1907g.

Uzbudinājos atrazdama savu godīgo brāli mājā; divi dienas un naktis iet bez vēsts šinī nemierīgā laikā; gribētos ko sacīt, apdomājoties atrodu par labāku ciest klusu. Sūdzas, ka nevar uz priekšu tikt, ka to lai var, ja negrib strādāt, bet pastaigāties tāpat, ka tie kam nevajaga par sevi gādāt. 

65.

24.01.1907.

24 Janvari 1907g.   Liepāja.

Ko domāju veltīgi tik daudz par brāli, viņš labāks jau nepaliks. Unn' puika tik tik ātri neaizgāja, gribēju atriebt par sniega iesviešanu acīs; šoreiz netieku tik viegli vaļā, tur cieši sevim uz celi, gribēdama atsvabināties no spiedieniem, apsolos nebēgt, tad atsvabināja rokas; nu biju nosodījusi pate sevi, brīvi jāsēd viņam uz celi, neko darīt, vārds jātur. Abi smēķējam, pie kam varēju izvairīties. Te klauvē pēc brīža; Anna stāv kā piekalta durvīs, asaras laužas ar varu ārā, ko tomēr noslēpj, man viņas žēl; bet tā darīt kā viņa grib, to es nevaru, viņa nevar vienaldzīgi ar mani par viņu runāt, uzbudinājas, ka nevar vārdu pa lūpām dabūt pāri, viņa izsakās it pārliecinoši, ka viņš mani tagad tāpat mīlot kā agrāki viņas, un es, atbildot no savas puses, cik viņa maldās, to negrib ne dzirdēt. 

25.01.1907.

25 Janvari 1907 g.

Domas strauji darbojas, krūtis cilājas, sajuzdamas ko savādu, izlasot no vecā drauga sūtīto karti. Divus gadus laika rats apgriezis, kuros nebija devis nekādas vēstis. Ko viņš ar tiem maz vārdiem grib izsacīt? ja būtu uz sauszemi, tad saprastu labi, bet ūdens putnu es nesaprotu; saprotu tik to, ka nav manis vēl aizmirsis. Cik jauki tas būtu, ja kad kādā dienā mēs satikdamies, atrastu viens otrā to, ko jutām jaunībā, kas toreiz palika neizsacīts no manas puses; un netika pastiprināts ar zvērestu vārdiem, bet palika tīras, neapstiprinātas jūtas. Cik saudzoši izliekas daži ļaudis, nāk sacīt tēvam, lai biedina mani no unn' puikas, esot  

66.

ļoti viltīgs, ka neesot jācieš tādas pat sirds rūpes kas viņas meitai, labi ka tēvs negriež vērību, atmet ar roku un ir viss. Ir gan ļautiņi, visus pēc vienas olektes mēra; domā, kas vienam patīk, tad vajaga ar otram patikt; viņa atrada visu skaistu pie tā, es it neko, izņemot uzskatus un darbību; ka man draudzīgi pieslieties, tas uz mani neatstāj ne mazāko iespaidu, esmu paraduse ar vīriešiem draudzīgi saieties, iztrakot, iztriekt, viņa to notur par mīlestību. 

Viņam ierodoties pasaku, ka "piparo" uz viņu, palika savādi uztraukts. 

26.01.1907.

26 Janvari 1907g.

Nenostājas domas darboties gar veco draugu. Aizgāja pie --------- , bleķus vien sastāstīja. Uz kapiem tik skaisti, bieza sniega kārta apklājuse katru kapiņu, uz katru kociņu guļ sniega pārslas virsū, apsēžos: sirds bauda mieru, neviens cilvēks nav redzams, saulītei atspīdot apkārtne paliek vēl jaukāka. Te klusums un atdusa tiem, kas reiz tāpat strādājuši, kā tie uz kuģiem, no kurienes atskan klaudzieni, traucēdami svētajo klusumu. Apskaužu māmuļu, viņa ir laimīga, dus saldi, nezin vairs nekā no visām zemes ciešanām; tā kapu kopiņa ir palikuse man ļoti mīļa; saprotu, ka tur iekšā ir tik īsta atdusa, miers un laime pēc kā cilveks dzenas dzīvs būdams; asaras līst pa vaigiem, ne dēļ žēlabām, ka viņa vairs nav starp dzīvajiem, aiz skaudības, ka es nevaru viņai līdzās gulēt mierīgi un saldi; iekāpuse dziļajā sniegā, stāvu uz vietas un skatos it kā gribētu cauri redzēt mierīgo seju, aukstums pārņem, bet projām iet negribas, arvienu izliekas, ka viņa sacīs ko ļoti svarīgu, vājība pārņem cilvēku tik tālu, ka nespēju sevi valdīt, nokrītu uz sniega apsegto kapu, kur gulēju kādu laiku, neviens mani netraucāeja, kad atjēdzos, saņēmuse spēkus, gāju mājup. 

67.

03.02.1907.

3 Februari 1907g.    Liepāja. 

Unn' puika visu dienu uzturēdamies pie mums izņemot dažas stundas, ir ļoti nerātnis, papim pie krāsnes sēdot un sildoties es nedodu mieru, unnis aizstāv papu; neļauj trakoties. Kad papis aizgāja gulēt, mēs sarunājamies nopietnāki, viņu nospiež kas, sacīt nedrīkst, mokās un cīnās ar iekšējām jūtām, izsaka saraustītus teicienus, kam seko smaga nopūta, galva noslīgst uz manu plecu, paliek klusu; sajust viņu nevaru, saprotu to kā sevī nēsāto tēlu nevaru [nespēju] aizmirst; Kad nevarēdama izvairīties sajūtu "unnpuikas" karstos skūpstus uz savām lūpām, nesamulsina manu prātu, un neapēno ne drusku manas jūtas; unnis nav man vairs tik riebīgs kā agrāk, esmu pie viņa pieraduse, viņš ir labs draugs, un kā tādam atvēlu savu matu sprogu par atmiņu. Viņam jābrauc naktī prom; runājam par braukšanas grūtumiem un jaukumiem; uz atvadīšanos grib mani skūpstīt, ko neatļauju; Ar varu vien esot jāņem, kad pienākšot tā diena, kad es labprātīgi pate došot viņam? Tad, kad mēs reiz tiksimies svešatnē, pirmo reizi pie tikšanās; tad apsolos; ne ātrāki un vairāk. 

04.02.1907. 

4 Februari 1907g.

Drīz, drīz pienāks laiks, kur varēšu braukt tālu prom no šejienes un savējiem. Tēva nākamā sieva atnāca ar manim izrunāties; nekas, izliekas diezgan prātīga. Viņas apstākļi ir diezgan grūti, viena pati bez radiem, bērniem, ja piesliesies pie mums, būs laba pret tēvu, vedīs mierīgu un laimīgu dzīvi, tad varēšu viņas cienīt kā cilvēku, kas labu darījis tam, kas man tuvu stāv.

68.

15.02.1907.

15 februari 1907g.    Liepāja.

Divas dienas kā Unnis nav atnācis; būs laikam sadusmojies, ka aizskāru jūtīgo vietu. Man mājas klusums un miers, palīdzu zēnam rēķināt. Pasteljons pasniedz man vēstuli; uztaisot [atverot] izkrīt vizītkarte, paceļu, lasu vienu, otru reizi, negribu acīm ticēt; no M., vecā drauga, balss trīc, krūtis strauji cilājas, nav pacietības līdz zēns tiek ar rēķināšanu galā, izrēķinu un atlaižu, lai varu lasīt no neviena netraucēta. Skan citādi, priekš diviem gadiem sauca par "Tu", tagad tieku uzrunāta ar "Jūs", nevar jau zināt kāda tagad esmu; es cerēju priekš prom braukšanas viņu redzēt, nu zinu, ka tas nenotiks tagad, nevajaga braukšanu vairs vilcināt, ātrāki prom no šejienes; viņa vēstulē dvesa tas pats vējiņš kas agrāk, kad bijām kopā; varbūt, ka tiekamies reizi. Parunāju papim, viņš ir uz mieru, ka braucu ātrāki prom, nekā agrāki izsacījos to darīt. Visi citi prasa pēc iemesla, kamdēļ paātrinot savu braukšanu tik daudz. Kam jāzin! nevienam, kad pate zinu un gribu, ar to ir viss galā. 

24.02.1907.

24 Februari 1907g.

Mazais papīrītis ar maizi aizkēbēts deva man skaidrību, kamdēļ "Unnis" neieradās šīs dienas; šeit šinīs rindās prasa "mošno" viņam nepietika toreiz darbos padarītais "mošno". Man jāatbild, bet ko, nav nekā ko varētu pasacīt, brālis gaida uz atbildi. Atnākuse L. aicina mani uz kapiem. Aizejam, nosēžamies uz sola, viņa sāka prasīt, kur atrodas T.k., viņš esot izzudis, viņa dabūjuse dzirdēt, ka esot arestēts, to viņa neklausot. Pasacīju, ka ar es dabūju no paša tādas ziņas, viņa saka, ka es melojot, es zinot dikti labi, kur atrodoties, tamdēļ varot tik mierīgi par viņu runāt. Kur esot aizbraucis? un kurā vietā būšot mani sagaidīt? lai vēlāki abi kopīgi brauktu. Es smejos par viņas domām, viņa dusmojas un neklausa ko viņai saku, tas esot viss nieki; kā viņa vēlas domādama, ka es viņu mīlu.

69.

02.03.1907.

2 Marta1907 g. Liepāja

Jautra un priecīga ķeros pie iepakošanas, jūtos tik patīkami. Pēteris, skumīgi raudzīdamies uz pakošanos un iepirkumiem prasa vaj neesot Gruselīgi ap dūšu, prieks, neaprakstāms prieks ir manim, ka varēšu atstāt pa otrai reizei tēva māju, tagad ir gan citādi nekā toreiz, tagad jāastāj tā, ka jaunā saimniece, kas nāks pēc manas aizbraukšanas, atrastu visu kārtībā. Tie, kas atnāk pie manim, brīnas par tādu drošību braukt tik tālu nezināmos ļaudīs. 

04.03.1907.

4 Marta 1907 g.

Nepiemīlīgs lietains laiks, šodienas izbraukšanu esmu atlikuse uz rītdienu dēļ māsīcas kāzām; lai mēs neizpaliktu no viņām izrīko klusas kāzas; es greznoju viņu pie altāra iešanas. Atrodu svabadu laiku priekš savas tikšanās ar "Unni" vairāk reizes garām ejot gar "pili" redzu gan logā kādu seju, pazīt es tomēr nevaru, vēcinu ar lakatu, māj ar rokām, bet neesmu droša, kas tas viņš ir; īsā laikā tāda pārmaiņa, viņam aizbraucot bij līdz pēdējai minūtei pie manim, man aizbraucot netieku pat klāt, lai roku spiestu jeb vārdu dzirdētu. Noguruse iegriežos pie L.j. pie viņas atlaidos gultā, nogurumu spirdzinājuse ar mazu atdusu un spēkus ar labu kafiju, izgāju pirkties. Novakarē abi ar brāli aizgājām kāzu namā, maz viesi, bet omulība valdīja strap visiem; viens atradās "tītars", domājās man galvu sagrozīt, atklādams savu mīlestību un lielus plānus taisīdams, es atsaku, ka braucu rītu prom, nekādas zelta piles neattur mani vairs šeit. Pie atvadīšanās brālēns "Juris" raud man roku skūpstīdams; nekad vairs manis neredzēšot; es esot vienīgā bijuse priekš viņa, uz ko skatījies kā uz dārgu un mīļu, nu viss vējā,

70.

fūrmanī iekāpjot satver manu roku, velk pie lūpām, pāris asaras padara manu roku slapju; žēlabas iezogas man sirdī pret viņu; es zināju gan ka mani viņš lutināja un mīļāku turēja par citām; ka tik sirsnīgi,- to gan nedomāju. Tā jautrība bij vēl par maz, gājām pie Rosenberga iedzert tēju, sarunājoties par manu braukšanu, viņi priecājas, ka nebīstoties no nekā, atvadoties apsola mani nākt rītvakar izvadīt. 

05.03.1907.

5 Marta 1907g. 

Beidzamo rītu pieceļos diezgan agri, dabūjuse vajadzīgo adresi, iepirkusies, viss stāv gatavībā un gaida. Aizgāju pie Ellas, tad pie māmuļas kapa; jā, mīļā māmiņa, tu ar mierīgām acīm mani vairs neizvadi, tavas rokas ir aukstas un stīvas, tās neglauda manus matus un vaigus, tavas lūpas nečukst vairs: es zinu, ka tu mani tagad labāki pavadīsi un sargāsi uz tālo ceļu, nekā kad dzīva būtu; cik labprāt es paskatītu tavu balto vaigu un skūpstītu tavas smaidošās lūpas. Es guļu uz kapa kopiņu, bet nespēju tuvāki pieiet; tagad esmu šeit, nezinu, kad varēšu kādreiz atkal būt; māmiņa! tu visiem dod padomu, kā darīt, bet man nesaki nekad, neko; vai tu mani vēl tagad neieredzi. Pienāca vakars, ieradās daži izvadītāji. Tēvs ar asarainām acīm mani svētīja uz tālo ceļu un svešo dzīvi; viņa sirsnība iet man tuvu pie sirds; tas viss uz acumirkli; mans gars ir priecīgs, jautris, ka reiz varēšu atstāt Liepāju. Stancijā salasījās daudz izvadītāju. Pie pirmā zvana ierodas "Rosenbergs, Beršs un vēl viens" pirmais pasniedz skaistu rožu štrausi ar manšeti apakšā, tas kaut kas skaists. Es staigāju pa stanciju kā skaistākā puķu dārzniece. Seši mēneši atpakaļ bijām visi gandrīz šinī pašā dienā kopā, tad māmuļu uz dusu nolikām, tagad mani izvada, varbūt ar uz visiem laikiem no Liepājas. Uz platformas Line un Beršis

71.

mani iepazīstināja ar agrāko redaktoru "Podnieka kungu, viņš brauc ar uz to pusi, tik citā vāģī. Gara stāvoklis ļoti jautrs, uzskatot lielo pūli, ap 20 cilvēku, kas izvada, no visiem atvados, brāli kā atstātu, drūmi noskatījās uz manu jautrību, tik neaizmirsu pie atvadīšanas. Sūtu vilcienam aizlaižoties P.k. [Podnieks] pārnāca manā vāģī pie manim; viņa izturēšanās, liela roku skūpstīšana, man ir pretīga; ja viņš nebūtu Berša draugs, tad nerunātu un atrautos; tagad ceru, ka būs kauns nepieklājīgi izturēties; Uz rīta pusi viņš palika klusu, tad varēju aizmigt. 

06.03.1907.

6 Marta 1907g.   Jelgavā

Agrā rītā iebraucam Jelgavā, nolikuse pakas braucu P.k. līdz pie paziņām. Sveši ļaudis, bet viesmīlīgi, viņš izgāja, es paliku, nomazgājos, ieturēju līdz ar viņiem brokasti. Drīz pēc tam ierodas P., gājām pa pilsētu pastaigāt. Pilsēts ir diezgan smuks. Nonākuse stancijā es likos uz dīvānu, kur saldi aizmigos. Pēc spirdzinoša miega pusdiena ļoti labi smeķēja. Uz novakari ierodas P., pasaka, ka darīšanu dēļ esot jāpaliek šeit, mans vilciens aiziet vienos naktī; viņš aicina līdzi pavadīt laiku citur, ne stancijā. Viņa pakas nolikām viesnīcā, padzeram kafiju, stāsta ļoti daudz, to starpā, ka esot Unni ticies un izlamājis par vēlēšanām, viņš prasa, vaj nebaidoties, ka esot ar viņu vienā istabā? Es nedomāju baiļoties, esmu pārliecināta, ka ļauna nekā nedarīs. Piedāvā man iet atdusēties, atsakos, - viņš paņem uz rokām, ieliek gultā sacīdams; jūs nezināt cik grūti tālā ceļā, tad klausāt mani; un kaunēties ar nav ko; pats nosēžas pie galda un lasa priekšā, palieku mierīgi gultā; skatos, kas būs tālāk; noliek grāmatu, staigā nemierīgi šurp un turp, runā nesakarīgi daudz, izsaka, ka es nezinot īsto cilvēci, viņas kaislības,

72. 

pienāk, nosēžas uz gultas, viņš skatās uz manim, es metu savu skatu uz viņu, no kam tapa dusmīgs, nosviezdams manžetes no rokām saka: Jūs skatāties ar tādu skatu, kas nicinoši saka, ka vai esi spējīgs, jeb vai gribi uzbrukt man neaizsargātam; nē, to es nedarīšu; citai to gan darītu, bet Jums es nespēju, atzīstos, ka esat pirmā sieviete, kura tā uzskata un liek palikt robežās, viņš skūpsta rokas, kaklu, pieri, izvairos pēc spējas, galīgi notver manas lūpas; cik riebīgi kaisles skūpsts, pilnīgi mežonīgs; viņš trīc pie visas miesa, man auksti drebuļi iet caur kauliem par tādu lopības dabu cilvēkā; izraujos, izgāju labu laiku ārā; to starpā bij iemidzis; ļāvu gulēt. Ap divpadsmitiem modināju, pieceļas, ar miegotām acīm pienāk klāt, satver galvu, karsti skūpsta uz pieres, piespiež pie sevim, viss ķermenis trīc un raustās, rokas kramju vīzīgi [krampjveidīgi] tur mani cieti, ka nespēju kustēties, pēc ilgāka laika tieku svabada, esmu uzbudināta, balss trīc, priekšnamā uzlieku cepuri. Maldijusies esmu, domādama, ka tautieši nepazīst lutinātu ļaužu kaisles; visi nav tik aukstasinīgi kā "vecais draugs un unnis". Vaj visi, tā sauktie smalkie ļaudis, kas baudījuši izglītību, ir neģēļi, padodās savām prasībām; tad uz viņiem uzspļauju, ceļu vienkāršo strādnieku viņiem par priekšzīmi. 

07.03.1907

7 Martā 1907g. 

Visu dienu pavadu mierīgi vagonā, skatos kā sniegs vizuļo un acis apžilbina, sēdu un domāju pēc vakardienas piedzīvojuma. 

08.03.1907

8 Marta 1907g.

Esmu pie jautra prāta, labi pavadīta nakte mani spirdzināja. Pienākot Maskavā "Kurskas" vakzālē, jābrauc caur pilsētu labu gabalu līdz "Nikolaja vakzālei". Uz ielām redzama liela kustība, brauciens ir patīkams, smuks kamanu ceļš; nepatīkami atrodas ziņas, vajadzīgais vilciens ir aizgājis, veselas 24-ras stundas jāgaida, piemaksāju 

73.

piemaksāju pie biļetes, dzenos ar Ekspresi" pakaļ, Rasana vilciens panākts, var braukt tālāk, mani notur par Aktrisi, tas ir varen labi domāts par manim, es deru gan priekš tam. 

09.03.1907

9 Martā 1907g.   Ceļā.

Uzmostos no liela trokšņa, te nāk paka pēc pakas, kā mušas iekšā un bērni lielā verģelē, tas viss būtu mazākais, ja pakas neizdotu tik sliktu smaku; galva sāp, slikta dūša; ārā uz platformas aukstais vējš dzen sniegu acīs, tas ir labāki panesams nekā sabojātais gaiss; diena pagāja ar grūtībām. "Sizraņa" pārkāpj, vilciens stāv trīs stundas, trešā klase ir pārpildīta, tiek piekabināti divi vāģi, vēl par maz ērtības. Es paņemu vietu Otrā klasē, ieturu labas vakariņas, izsūtu piecas kartes uz Liepāju. Laiks ir vareni jauks, piemīlīgs, būs mazāk vēja, jūtos ļoti labi, zinādama, ka nakti varēšu mierīgi gulēt; vilcienam kustoties palieku uz platformas stāvot, mēness gaiši atspīd visu ceļus, atmiņā nāk vecais draugs, viņš varbūt uz kuģa, starp ledus kalniem arī skatās šinī pašā mēnesī un domā; Unnis, varbūt stāv pie skaistā loga, kam sargi visapkārt un es uz platformas un dodos nezināmam liktenim pretim, man pretim uz platformas stāv Oficieris, prasa, vaj pirmo reizi braucu pa šo ceļu, drīz nākšot liela upe Volga, to vajagot redzēt, tad tik iet gulēt. Tuvojoties viņai redz lielas laternas, kā ķēdē ierīkoti, vilciens iet lēni, pašā vidū apstājas pavisam. Ceļa biedris attaisa durvis, liek skatīties uz apkārtni, šaumīgi tumšs visapkārt, redzami milzīgie ledus bluķi; Tasinība, kad saka "Volga, Volga, tu lielstraujā upe", tagad viņa ir aizsaluse, nevaru redzēt straujo tecēšanu; atgriezusies redzu, kā sarga eņģeli sevim aiz muguras stāvam ar izplestām rokām, ja kristu, lai satvertu laikā. Pēc tam ar labu nakti. 

74.

11.03.1907

11 Martā 1907g.   Ceļā uz Irkutsku. 

ļoti ērti izgulēju nakti, brauciens iet mierīgā garā tālaki, līdzbraucēji mainās gandrīz ik stancijas, viena kundze brauc ilgāku laiku kopā. Novakarē braucam cauri augstajiem Urālu kalniem, milzīgi augsti kalni, tagad sniegs apsedz virsotnes, vasarā vajaga būt daudz skaistāks skats nekā tagad. Aiz kalniem paliek diena, te nāk gaišais mēnesis ar savu izpalīdzību, lai varētu redzēt apkārtni pie viņa gaismas. Tālu nost no sliedēm redzama maza pilsētiņa. 

12.03.1907

12 Martā 1907g.

Saulīte agri uzmodināja, vilinādama ārā spirgtajā pavasara gaisā. No Ufas sniega daudz mazāk. Diena aizrit nemanot, priecājos, ka pēdējā pārsēšanās "Čeļabinskā" maz mani gan traucē, bet patīkami ir ierīkoties vienā vāģī ilgāki, tad jūties kā pats īpašāks, esi tīri kā lepns pret tiem, kas nāk jauni klāt. Mēnes! cik jauki tu spīdi, vilini ārā cilvēkā visas domas, jūtas, nopūtas un klusas ilgas. Cilvēkam patīk troksnis, tanī viņš spēj aizmirsties; bet kas nāk zem klusa, gaišā mēneša, tad katris apdomājas, atver savu noslēpumu grāmatu vaļā, redzēdams pie nevisai gaišās gaismas, lasa pats priekšā. Ceļš iet caur mežu, koki ir reti un tievi. 

13.03.1907

13 Martā 1907g.

Cik skaisti izskatās mežs, kad kokiem visi zariņi klāti ar biezu sarmu un laistās rīta saulē kā sidrabs. Kalni ir zuduši, stepes redzamas visu dienu. Uz vakaru ierodas jautri līdzbraucēji. 

75. 

14.03.1907

14 Marta 1907g.   Ceļā uz Irkutsku.

Ārā tas pats vakarējais skats, vagonā ir lielāka dzīvība, pļāpājot ar kādu jaunekli laiks aiziet nemanot. Dienā saule karsta, nakti krietns sals. "Novonikolajevska" atrodas kalnā pēc "Obas" upes, vilciens lēnām iet uz augšu. 

15.03.1907

15 Martā 1907g.

Tomskā izkāpj mana ilgā līdzbraucēja, palieku viena. Te ienāk trīs vīrieši; viens pusmūža, labs lielmanis, nometas apakšā man pretim, otris jauns, ieņem virs viņa vietu un trešais, vecākais oberkonduktoris, virs manim; es saku, ka aiziešu no viņiem, jūtas apvainoti un lūdz palikt, kur atrodos; nebūšot mani aizskart. Pusdienas laikā ejam visi pusdienu ēst, kamēr es pieeju pie galda, viss ir jau gatavībā, tika ēsts un dzerts, pat augļi netrūka. Triecam un jokojam ļoti omulīgi; no kafijas atsacījos; vakariņas ar nepieņēmu, nu runā visi kopā ar ko mani pacienāt. Te ienes pirmais alu, gurķus un citu, jaunais ienes veselu ceptu zosi, vecais velk zivis ārā; noņemam kurvjus, salikām vienu uz otra; uzklājam un iznāca smuks galds, nu man vajaga būt saimiecei, griest un dalīt viņiem. Varen jauks skats ir mūsu kupejā, es griežu zosi, viens sniedz alu, otrs tura glāzi, trešais lej šņabi, vakariņu ēšana velkas ļoti ilgi, es ar jauno vareni jokojos; vecais arvienu saka: "Nu, bērni, jums būs grūti šķirties galā".

16.03.1907

16 Marta 1907g.

Krasnojarskā izkāpa pirmais. Skats: pa vienu pusi kalnā mazas būdiņas, pa otru pusi daudz fabrikas redzamas. Ar jaunekli palikām labi draugi, mētājāmies ar riekstiem, kaujamies ar visiem, tīrie nebēdņi, vecis baras, saka, iemīlēšoties, tad viņam būšot jābūt par liecinieku pie grūtas šķiršanās. 

76.

17.03.1907.

17 Marta 1907g.   Ceļā uz Irkutsku.

Labi izgulējusies pastaigājos agrā rītā, jaukajā saulītē, visi pa vagoniem guļ, reti kāds parādās uz platformas. Vecim ierodas biedris pie dzeršanas, otris jauns cilvēks, bet dzert var šņabi var kā Elefants ūdeni, kad izslāpis. Kad piedzerās vecais, tad aiziet viņa biedris. Pusdienas laikā jauneklis atvadās sirsnīgi aiziedams no manim. Vecis guļ kā lācis ziemu alā. Kāds Francis runā vāciski; šis tāpat kā visi citi dzied dziesmu: "Vaj nav bail, vienai tik tālu braukt?" Kam bail, lai nelaižas uz ceļa, bet paliek mājās aizkrāsnē sēžot; man bailes ir sveša lieta, prieku un patikšanu gan jūtu, ka būtu vajadzīgs, tad brauktu vēl divi nedēļas. Iedomājoties, ka pēdējo nakti pavadu vagonā zūd miegs, nosēžos koridorā pie loga; plāpājot ar ārzemnieku, kas atstāsta savus ceļojumus, paiet labs laiks, tad students kurš brauc uz Vladivostoku, atstāsta par turieni, ieteic kādreiz aizbraukt tur; dzīve esot daudz labāka nekā Irkustskā. 

18.03.1907.

18 Marta 1907g.

Bēdīgs prāts ka uz vakaru jākāpj no vagona ārā, labprāt braukt vēl vienu nedēļu. Laiks apmācies, bet piemīlīgs, sniega ļoti maz. Manējie guļ mājas saldā miegā, Pēterburgā laiks rāda 1/2 5 no rīta, es sen jau esmu augšā un dzeru tēju, lasīdama laikrakstu. Vecis pazūd, neierodas divās stacijās; tik ierāda vietu kāda kungam, nu, tas tēviņš izliekas šaubīgs, es piedāvāju viņam laikrakstu. Viņš paņem gan, bet skatās pāri, arī es no viņa nenolaižu acis, liels čerkess, augumā, bārzda vienā pusē nodzīta, otrā gara, ģīmī vairāk rētas, pirkstaiņi pastāvīgi rokā, pakas it nekādas nav, viss viņa izskats dara savādu iespaidu; viņš taisa durvis cieti, es pavēlu atvērt, lai tīrs gaiss ierodas; runas viņam grozās par zagšanu un laupīšanu. Par laimi ierodas konduktoris un lūdz viņu aiziet; tā vieta tiek ieņemta no diviem vecākiem

77.

cilvēkiem. Stancijā "Polovina" ierodas vecis, paliek viņš pie pakām, es eimu pusdienu ēst; te tas neģēlis ir atkal man klāt, uz viņa jautājumiem nedodu atbildi; viņš skatās vaj nevarēs man blakām ieņemt vietu, tas viņam neizdevās. 

Brauciens varens, ceļa galā šķiramies ļoti draudzīgi ar veci. Kopā ar kādas kundzes braucam uz pilsētu. Angara vēl cieti aizsaluse; uz pašas upes vidū satiekam līķa gājienu. Pilsētā dubļi šļācas acīs; ielas nebruģētas, trotuāri no dēļiem sasisti, vaj tā izskatās pilsēta, kas esot bagāta; man izliekas, ka esmu Grobiņā, bet ne tik tāli braukuse. 

Rosenbauma veikalu grūti atrast, fūrmanis nezin namu, es numuru nevaru ieraudzīt, pāris reizes izbraukuse uz priekšu un atpakaļ bez panākuma, lieku pieturēt pie Balbiera veikala, eimu prasīt pēc vajadzīgās adreses; izliekas, ka esmu pareizā vietā iegājuse; viņš atstāj kundzi, ko patlaban apkalpoja, ieveda istabā; sarunājamies sirsnīgi; tūliņ aizbraucam pie viņa mātes, laipna stalta kundze nāca man pretim; viņa veda mani pie meitas, kur vairāk viesi bija pie kafijas galda, viņi tik laipni un priecīgi, ka no dzimtenes kas jauns atnācis; man ceļa uzvalkā vajadzēja sēsties starp viesiem, stāstīt par braucienu un dzimtenes jaunākām ziņām. Pēc mūsu aiziešanas palika paši kopīgi pļāpājot; galīgi atrazdami mani nogurušu ved vecā kundze uz savu dzīvokli, kas tanī pašā sētā, ierāda man jauku gultu; viņi man dod dažādus padomus, pate domāju šo un to; slēdzienu nevaru taisīt vēl. 

Gultā salds miegs mani iešūpoja ne tā kā vagonā, daudz labāki; kad ar viena svešumā. 

78. 

19.03.1907.

19 Marta 1907.   Irkutska. 

Atmodos jaukā rīta stundā Sibīrijas galvas pilsētā. Pilsēta liela, briesmīgi dubļi, pāri pār ielām ir ļoti grūti tikt. Bijām viesos pie Rudolfa, vēl nevaru noteikt, ko darīšu, galva negrib strādāt tā kā vajaga. 

20.03.1907.

20 Martā 1907g.

Apnika rakstīt vēstules un kartes, izeimu vienn šo to iepirkt, satieku līdzbraucēju, sarunājamies īsi; atsakos viņam sacīt savu adresi, gribu pāriet uz mājām pa citu ceļu, eimu arvien uz priekšu, kā iznāku tā iznāku arvienu uz vienas vietas, juzdamās noguruse, paņemu fūrmani, tas aizveda mani.

21.03.1907.

21 Marta 1907g.

Laiku kavēdama rakstu vēstules. Apskatīju magazines, kuras nekādā ziņā nevaru salīdzināt ar Liepājas, tas priekš šejienes ir nieciņi. Jautri triekdami pavadījām vakaru, nostāstu par daudz un dažādām briesmām, ko piedzīvojuši šeit; es neticu visam tam, aizmigt tomēr nevaru tik ātri. kad sajūtu dvašu uz sava ģīmja, atveru acis un prasu: "Kto tam?" uz otru skaļāku jautājumu redzu cilvēka ēnu atvelkamies no manas gultas un pazūdam aiz širmja; sērkociņa nav, lai varētu uguni iededzināt; vecene guļ cieti un nedzird manu lēno saukšanu, guļu un klausos, kas būs tālāki; te noskan zvans, nāk mājas iemītnieki; es pieceļos, aizeimu pie vecenes, aizdedzinu lampu, izmeklēju visus stūrus vaj nav kāds svešs kaut kur paslēpies, pēc viņu vakarējo nostāstu, nekā neatradu, tik blakus istabā jauneklis grozās pa savu gultu. Likos gulēt pa otram lāgam.

79.

23.03.1907.

23 Martā 1907g.   Irkutska. 

Nakts notikumu nosaucam par sapni, kas uzturēja starp mums jautrību un smieklus. Uz anonksi ierodas ļoti daudz, viens vīrietis piedāvā vietu kādā veikalā pie visa brīva un 75rubļi, braukt viņam līdzi uz Harbinu, viņa ģīmis izrāda viltību, grib pierunāt par varu, tūliņ braukt līdzi; izsakās, tur var dabūt labi precēties; tas pastiprinājas manas šaubas par viņu, nauda mani nemāna, viņai es nekalpoju, to māku pārvaldīt pate. Paņēmu vietu pie šūšanas, īss darba laika no 9.00 līdz 6,-šiem un 1 rublis 50 kap par dienu. 

30.03.1907.

30 Marta 1907g. 

Kamdēļ katru dienu brīvlaiku domāju par viņu? kamdēļ ceru, ka pa Lieldienu mani apmeklēs? labi pārdomājot saprotu, ka tas nav iespējams; gribu sev ierunāt, ka liekuļo un mānos ar veco draudzību, bet nevaru; tagad es sajūtu gandarījumu par saviem agrākiem darbiem, tikties es gribu ar viņu.

07.04.1907.

7 Aprili 1907g.

Pārnākot no darba atradu iekrāmētu priekš manim istabu sāls un maizi vecmāmuļa nebij piemirsuse; patriekušas kopā es palieku viena; krāmējos vecos papīros, uzduros uz dzejoli no M. viens vārds ko veseli pieci gadi nebiju varējuse izlasīt, tagad tiek man gaiši; mazs vārdiņš, bet ļoti - ?  Palasīšu vēl reizi un tad uz ausi. 

08.04.1907.

8 Aprili 1907g.

Agrā rītā uzmodos; iemigt vairs nevarēju, sapņos redzētais staltais jauneklis stāv vēl atmiņā, viņš nodeva man vēstuli, kuru uztaisot netiku gudra no kam viņa ir, un zvērs ko izmocīju un aizsviedu prom, un daudz citu ko. Brāļa vēstule skan ļoti skumji, ko dabūju no mājām.

80. 

18.04.1907.

18 Aprili 1907g.   Irkutska.

Vēlu no darba pārnākot mani sagaida vecis "Krona Kapelmeisters", kurš dažas dienas atpakaļ no "Čitas" iebrauca, sākam par daudz lietām, galīgi atklāj savu sirdi, izsaka karstu mīlestību, man ir viena alga ap ko runa grozās, neticu nekad, ka tādam vecim, kas tik daudz ceļojis, dažus gadus dzīvojis ar kādu nelaulājies un beidzot ar bērnu padzinis, tādam nav nekāda mīlestība, bet savām prasībām dzīts. Ja  es nekad nebūtu Mu... tikusies; šis vecis būtu daudz bagātāks, tad gan es ietu pie viņa; es nezinu, skan mana atbilde. 

22.04.1907.

22 Aprili 1907g.

Nē, tas vecis ir par daudz kaislu priekš manas aukstasinības un daudz par greizsirdīgu, tagad viņš uzpasē katru soli un kustēšanos ko daru, kur neesmu viņam ne mazākās cerības devuse; viņš pārmet, ka ar Šaferi laipni sarunājoties, ko darīs vēlāki, kad būšu viņa sieva; ieslēgs starp sienām, nerunā ne ar vienu, tas ir briesmīgi, agrāki gan mēdzu teikt: "lai vecs, ka tik bagāts" nē, to nevaru, esmu tad naudai par upuri un dzīvi nekādu nezini. 

Pēc gala vārda prasīšanas smērēju visu gaiši acīs,- viņam asaras birst pār vaigiem; cēli viņš esot domājis un es domājot to sliktāko; esot priecājies atradis tīru dvēseli, kas vecuma dienās būšot klātstāvēt, tagad maz vārdos sadrupinot un noārdot visu; lai atvēlot cerēt, varbūt apdomāšoties.

Brīnumi man nāk, ka vecs cilvēks var liet liekuļotas asaras, es ne drusku neklausu, ka tāreiz ir visu mazākā patiesība. 

Visiem klāt esot ņemu viņu zobot, citi man palīdz. 

81.

27.04.1907.

27 Aprili 1907g.   Irkutska.

Ap pulksten sešiem no rīta uzmodināja zemes trīcēšana, gulta šūpojās kā bērna šūpulis, no līstēm nokrita statujas, uz galda viss apgāzās, tas vilkās piecas minūtes. Sibīrieši saka, ka ilgi neesot tik stipri zeme trīcējuse kā šoreiz; dienā jauks laiks. 

08.05.1907.

8 Maija 1907g.

Jautri pavadīju dienu pēc darba, mājās pārnākot atradu vēstuli no vecā drauga, ar pukstošu sirdi uztaisu un lasu, izlasot, kā smags akmens uzveļas uz sirdi, kamdēļ, neizprotu, ar lielāko ilgošanos gaidīju no viņa. Saturs labs, vajadzētu priecāties; es nevaru to darīt; būtu tad priecājusies, ja nebūtu atgādinājis veco draudzību; tam ticēt nevaru, tā kā laiki grozās, tā grozās cilvēka ieskati, kur vēl vīriešu mīlestība; uzņemot par liekuļotiem vārdiem man sirdssāp.

11.05.1907.

11 Maija 1907 g.

Esmu ļoti noguruse, kauli tik slābani, nekas netīk, ar labāko gribu spēki neklausa sēdēt no rīta līdz vēlam vakaram. Pārnākuse nosēdos uz sola laukā, iegrimstu domās pie vecā drauga; viņš nekad nenogura, kad bija par daudz, saslējās, nokratīja no pleciem visu un bija atkal jautris. Vaj tagad dara tāpat?-  Vārds: "mīlu kā agrāk" neticami izklausās, par agrāko - esmu pārliecināta; bet tagad?! varbūt kad runātu personīgi, noskārstu vairāk nekā no mēma papīra. Domas sāk nesakarīgi strādāt no vienas vietas uz otru, labāki gultā, lai jauni spēki rodas priekš rītu dienas. Ar labu nakti visi mani mīļie, pie visiem domāju pa druskai. Vaj jūs kāds mani šodien atmināt, uz to nevaru atbildēt.

82. 

30.08.1907.

30 Augusta 1907g.  Irkutska.

Vasaras beigās atliek laika piesēsties pie tevim, visi mani aizmirst, tu to nedari, tev viena alga kāda roka raksta uz tevim. Vietu pieņemot domāju jauku dzīvi baudīt, mīlēta tiku no smukuma ļoti; visur redzēju cienību un laipnību. Par smagu bij daudz sēdēt. Otros Vasaras svētkos aizbraucām uz "Poļarnaja zvezda". Čigānu koris smuki dziedāja, vingrotāji savu programu izpildīja labi. Jāņu dienā aizgājām "Intendant" dārzā uz brīvprātīgo ugunsdzēsēju lotereju, dārzs nav liels, mazi taciņi un tiltiņi. Par tautiešiem, ka atbraukuši, nebūt nepriecājos, bet noskumstu, ir ļoti vētraini un rāvēji, esmu daudz nepatikšanas mantojuse no viņiem. 

Pāri pār upi ir ļoti patīkami braukt, ūdens ir ļoti tīrs, katris akmentiņš ir apakšā redzams un straume ļoti ātra, piebraucot pie malas, ir pastāvs kalns, uzkāpt ir diezgan grūti, uz leju viegli, bet bailīgi. 

Tad mežā, tur dzeram, ēdam un pastaigājamies tā trigun

No vietas esmu brīva, vaj klausīt ko ieteic jeb darīt kā pašai patīk un redz par labu; pēdējais būs pareizāki. 

16.09.1907.

16 Septemberi 1907g. 

Pāris dienas atrodos jaunā mājā, ļaudis ir laipni, krievi, viņu parašas man ir svešas, sāku ar tām iepazīties. Aizbraucām viesos, pusdienas maltīte pagāja ļoti jautri, šimbrīžam izliekas patīkami starp viņiem dzīvot. 

30.09.1907.

30 Septembri 1907g.

Bijām uz zirgu skriešanos, diezgan patīkami noskatīties kā viņi izpelnās godalgu, pilsētas ārena ir ļoti vienkārša. Vakarā saradās viesi, uzdzīvojām jautri, ap divpadsmitiem, kad glāzes sitam kopā, atminu papiņu, varbūt ka viņš

83.

ar saviem draugiem sēd kopā un atmin mani tāpat kā es viņu, ap diviem viesi aizgāja, mēs katris savā istabā. Paņemu kārti, kurā brālis raksta, ka 24. augustā Kristīne tikuse apbedīta, miruse, atstādama zēnu, kas ticis pie viņas zārka kristīts. Auksti drebuļi pāriet pār kauliem, ilgi, ilgi raudāju, viņa man tēlojās dzīvi priekšā, cik jautrus brīžus ar viņu pavadīju, ar savu nenoteikto raksturu bija man tik mīļa; jautrība piemājoja; daudz uzticējās, izsacīja visu, kas sirdi nospieda; tagad viņa tiekas ar māmiņu, viņas viena otru cienīja, viņas ir laimīgas; viņa tik jauna, skaista un dzīves cerību pilna tika izrauta un aiznesta mūžībā; kamēr man, kam cerību nav nekādu, viena diena rit vienmulīgi pēc otras, miesīgi vāja, klejoju pa pasauli nemaz neparedzēdama tam visam galu, kad varēs manas jūtas apstāties uz vietas. 

28.10.1907.

28 Oktoberi 1907g.

Apmeklējām "Muzeju", telpas ir lielas, augšā un apakšā, redzami visādi "Buratu" ieroči, mājas, apģērbi no zivju ādām, zābaki, viņu dusmu un laimes dievi. Daudz un dažādi zvēri, kauli, putni, zivis un daudz cik kas atrodas Sibīrijā. 

10.11.1907.

10 Novemberi 1907g. 

Jautris gara stāvoklis, paņemot rokā tevi, atminos, ka šodien ir "Mārtiņi", visi paziņas mājās pošas iet uz biedrību, cits mājās, visi pēc iespējas svin jautri vakaru pie zoses; papis būs mājās ar savas sievas; atminēs mani tāpat kā es viņus; visiem novēlu gara labu amizi, mēs ar "unni" esam vientuļi, bez šī vakara jautrības. 

Tie ļautiņi mani tomēr uzmeklēja; parunājos ar viņiem īsi, viņi grib pie sevim mani dabūt. 

84.

14.11.1907.

14 Novemberi 1907g. Irkutska. 

Jā! gadu atpakaļ šinī vakarā jautri pavadīju laiku starp tautiešiem. Tagad sēdu Sibīrijā, svešā mājā, savā istabiņā. Kas zin, kur nākošo gadu būšu. Strādājot ienāk doma, priekš kam es īsti dzīvoju? atbilde ir īsa un ātra - priekš sava vecā tēva; bet kad tā vairs nebūs? Nav man neviena drauga, kas ar mani pareizi justu; es varu saprast katru, kas man pieslienas, bet mani neviens nevar saprast. Vārdos jūt un saprot ļoti daudzi, bet darbus, kad vajaga parādīt, tad nav neviena. Mīļā Aņņuta! Tavu draudzību es nenostādu tik zemu. Tu biji man tāda kādu gan otru vairs neatradīšu; tu neesi pie manim, bet tālu, citā Valsts daļā; kas zin, vaj mēs redzēsimies vēl. Tā ir labi, es gribu būt dzīves stūrmanis, ko praktiskā dzīve izmāca; Droši uz priekšu! lai dzīvo bargā jūra un viļņi, pretim ar sparīgu krūti,  ja viļņi un vētra mani pārspēs, būs salda dusa tad. 

26.11.1907.

26 Novemberi 1907g. 

Diena ir pagājuse, manai dzīvei ir gads pieaudzis. Ko lai rakstu? - nav nekā, ne laba, ne slikta, jūtos izklaidēta. Šeit dzīvot man nav prieks, aizbraukt nevaru; nāk atmiņā Aņutas vārdi: "Ja nav naudas, spārni īsi, guli tur, kur liktens sien." tā man tagad iet; šeit nav dzīve, pie pirmā gadījuma iešu no šīs mājas, viņi grib manim tik ļaunu darīt; visu iedomājoties rūgtas asaras rit pār vaigiem. 23 gadi atpakaļ, kādā laucinieku mājā, kur māte mani dzemdējuse, būšu gan ar raudājuse; toreiz biju vesela, mani mierināja, tagad stāvu viena, bez padoma, savējiem un drauga, starp svešiem ļaudīm bagātā mājā; esmu kroplis, savu pienākumu pie bērnu audzināšanas tomēr izpildu, lai maizi nopelnītu; mācos dzīves gudrības pazīt. 

85.

16.12.1907.

16 Decemberi 1907g.   Irkutskā.

Ar ilgošanos gaidīju šo dienu, kur varēšu ar tautiešiem izrunāties, aizejot pie Skuķa atradu daudzus pie viņiem; laiku pavadījām kārtes spēlēdami un triekdami; skuķis brīdina, lai ar vācieti netriecot tik sirsnīgi; pasmejos, man viena alga, kāds cilvēks ir, ar visiem triecu svabadi bez aizspriedumiem. Kad viesi aizgāja, palikām trīs vien, sāku sacīt par veci. Viņi pierunā ar varu, lai eju pie viņa, naudu viņi ciena, naudai klanās, par dažiem tūkstošiem ir uz mieru, kad cilvēks upurējas, zaudē visu savu dzīves laimi; ja cilvēkam neesot naudas, tas ar nekad cienību nevarot mantot; tam cilvēkam ir nauda "Īdeals". pie tam viņi saucas un esot piederīgi pie Brīvības cīnītājiem. Tas prieku man nebūt nedara, es nevaru pieņemt viņu padomu, nepaklanos naudai un upurus viņai es negribu nest, brīžiem iezogas domas, ka butu labi, bet tas uz acumirkli, tad valdu pār sevi un te nav ne no viena padomu gaidīt kā tikai pašai no sevim. Dzīvo kā iekšējais balss saka, tad būs pareizāki, nekā daudzi padomi. 

25.12.1907.

25 Decembri 1907g.

Ilgi gaidīju šo dienu, kas sevišķs ir? nekas; diena pagāja nemanot. No Baznīcas pārnākdama atradu daudz "vizitorus" atnākušus, atnāk, novēl laimes, parunā pāris vārdu un tad dodas atkal citās mājās; tā pagāja visa diena. Ierodas mācītājs apsvētīt māju, notura īsu lūgšanu priekš svētbildes, nobeigdams dod mājas ļaudīm skūpstīt krustu, viņš nāk man tuvāki, es atkāpjos atpakaļ, noskatās un aiziet. Tagad esmu krievu mājās, kur būšu gan nākošo gadu, kamdēļ cilvēkam piemīt vājums ar 

86.

bailēm domāt pie nākotnes, pārvarēt var, bet pastāvīgi vajaga būt pašam ar sevi cīņā; apkarot un iejautrināt vājās puses.

26.12.1907.

26 Decemberi 1907g.

No agra rīta sākam pušķot eglīti, to darot pagāja ātri laiks. Brokasti gājām pie Lisavetas Petrovnas Djakonov ēst, tur ieradās daudz viesi, visi jautri un omulīgi, sitam glāzes un tukšojam vienu pēc otras. 

Kad pārgājām savās mājās uz pusdienu, tā nebūt nesmeķēja pēc saldumiem; drīz ieradās mazie viesi uz eglīti, kad bija visi sanākuši, iededzinājām eglīti, sāka ap viņu rotāties bērni savā brīvā garā; svecītēm dziestot izdala viņiem dāvanas, jautri un līgsmi viņi iet katris uz savām mājām. Lielie pavada laiku kārtis spēlēdami, vienīgi Samsonova kundze nepiedalās, viņa dzied klavieru pavadībā, triec pie katra pa druskai, katram dod vārdu; ir jautras dabas cilvēks. Vakariņu mielastam trūkst vietas dažiem, pavadām laiku tik līdz vecākie ļaudis aizgāja. Prokurors man piezīmē, ka neesot dzēruse ne glāzi "Maj dzērienu" [Moi napitok], viņa kundze prasa pēc iemesla, parādu, ka galva sāp; tas nav taisnība, bet dzert es nevaru, zinu, kas pie viņa ir liets klāt. Daudzi no svešiem viesiem aizgājuši, paliek tik savējie vien, sāk dejot eglītei apkārt. Iedzērušies cilvēki ir visi vienādi, lai būtu augsts vai zems, strādnieks jeb kungs, viena alga, visi ir smieklīgi, nevarēdami sagaidīt beigas viņu trakošanai izlej veca "ņaņa" alus glāzi, nākdami uz slapjumu krīt viens pēc otra, sāku apdomāt, ka jābeidz trakot. Pēc 4-iem devāmies visi gulēt. 

87.

31.12.1907.

31 Decemberi 1907g.   Irkutskā. 

Pošas mājenieki sagaidīt Jaunu gadu, manim saka arī mājās nepalikt, bet iet kaut kur pie paziņām, viņi aiziet, es apģērbusies gribu iet, te atrodu, ka manas kalašas ir nozudušas; salst laukā krietni; pie skuķēna tomēr aizgāju zemes kalašās, tos neatrazdama mājās, griežos atpakaļ, paliku mājās savā istabā; kad sita divpadsmit, izgāju ēdamā istabā, tur klanās ļaudis priekš Svētbildes; lugšanu nobeiguse paceļu vīna kausu, tukšojam jaunajā gadā, izgāju ķēķī, apsveicu visus, iezderu pie viņu pilnā galda tēju ar maizi, tad istabā uz ausi. 

1907. Gads beigas.

88.

20.04.1908.

20 Aprili 1908g.  Irkutska.

Ir pagājuši visādi laiki ko tev, mans klusais draugs, neesmu uzticējuse, ne dēļ tam, ka nevarētu, bet esmu satriekta no daudziem niekiem. Lieldienas svētki stāv atmiņā; tāpat kā Ziemas svētkos, tā ar tos svētkus pavadīju pēc krievu parašas. 

Šodien apciemoju " Duļski", tie ļaudis man ļoti interesanti, sevišķi "Marja Staņislava" , viņas runas ir nopietnas, pamācošas, daudz paskaidrojumus dod pate no savas dzīves; es piekrītu viņas domām, ka "ticēt neatkarājas no cilvēka paša"; ja viņš reiz tic jeb nē, to nevar pats citādi pārtaisīt. 

No visiem aizgāju ar jautru un mierīgu prātu; aizgāju pie Rūdolfa, tur valda pavisam cits gars, nospiestas vaimanas vien dzirdamas. 

Pie skuķa nebij labāki, sūrojās, ka laime nesmaida, ka liktens nelabvēlīgs. Dzīvē esot daudz kas interesants, nevajagot laist garām gar degunu; meklē un ko atrodi, katram savādi ieskati, kas vienam patīk, otram ne, un ja tā tas nebūtu, tad būtu daudz sliktāki, visiem patiktu viens, pēc tā plūktos un tā jau ir Nauda, visiem viens centiens, tā padara daudz nelaimīgus. 

24.04.1908.

24 Aprili 1908g.

Ziņas, ka brālis saderinājies ar kādu laucinieci mani pārsteidza, gaidīju, ka ar Olgas vienosies, kā redzams, tad nav tā; kamdēļ, kas vainas, ka varēja viņi divi izšķirties, kas tik ilgi bij satikušies? Man viņš nekā neziņo pats; ja negrib, nav vajadzīgs. 

Unna vēstule manim liek apdomāt daudz, to starpā to, ka ar viņš ir tāds vīrietis, kas nevar draudzību vien vest ar sievieti, lai nedomātu kādreiz vienoties. Es pārliecināt gribēju citus, ka viņš tamdēļ ir spējīgs, ka ir reiz karsti mīlējis, pie manim pieslienas, kā pie drauga. Kamdēļ nav citiem tikpat vienaldzīgi kā man, vai vīrietis jeb sieviete ir draugs? Neviens nevar manim ticēt, ka to saku no tiesas. 

27.04.1908.

27 Aprili 1908g.   Irkutska. 

Brālis apraksta savas bēdas un sirds sāpes, lielas dvēseles mokas viņš vajag būt izcietis, ja bārzda ir balta palikuse, viņš mani aicina uz savām kāzām. Ja būtu labāks materiālais stāvoklis, tad gan to darītu, tagad varēšu domās nolidināties pie viņiem. 

06.05.1908.

6 Maija 1908g.

Laiks paliek vētrains, smiltis griežas riņķu riņķos, it kā pats nelabais viņos dejotu. Pēc bērnu gulēt iešanas ieeju savā istabā, nosēžos rakstīt Unnim atbildi; nu gribu dzirdēt, ko sacīs tagad par manām drauzības domām, es apkaroju viņa uzskatus, ka nevar nekad starp sievieti un vītieti draudzība vien būt. 

Neesmu nobeiguse, mani iztraucē skaņa runāšana, izgājuse otrā istabā dzirdu, ka mazs sunītis sētā noģiftēts; viņa nāve nav nekas; asaras daudz, bet nevajag, noprotams, ka mūs grib apciemot negaidīti viesi, lai mūsu suni klusinātu ir nosvieduši saģiftētu desu, ko ir nevajadzīgais ieņēmis, ar kučieri apstaigāju visu māju, kur nebija atslēga priekšā, tur aizlikām. 

Es, likdamās gulēt, saku lai modina, ja ir vajadzīgs, viņas paliek ar veco ņaņu uz vakti. 

07.05.1908.

7 Maija 1908g.

Ap pieciem rītu klauvē pie durvīm kēķine, paziņo, ka esam apzagti, žigli uzģērbjamies, noejam lejā, zirgs no staļa izvests, iejūgts darba ratos, ko jaunās ekipāžas riteņi noņemti, miltu maiss, trīs iejūgi, grožas un vēl citas lietas. Prokurora palīgs "Šerifa" nu ņemas pie lietas, paziņoja policijai, dzina pēdas zagļiem, zīmes nekādas atrast nevarēja; atslēgas bij visur vaļā un pie vārtiem vārtījās pele, kas liecina, ka ir ģifti izkaisījuši vēl kautkur. Arestēt lika ielas vaktnieku, ka vairāk kā parasts klapēja pie vārtiem, tas ir laikā kad viss noticis, istabas meitu un kučieri, pēdējo atsvabināja vakarā. 

90. 

15.05.1908.

15 Maija 1908g.  Irkutska.

Ir gan skuķis, ko aizvakar iepazinos, kāda Šulc. Rīdzeniece, kad sanācām vairākas kopā, to starpā kāds vīrietis Lemaņa kungs, sāk atstāstīt, kur laiku pavadījuši, nonāk tik tālu, ka Šulc saka: "kur ies vistiņa bez gailīša, abiem vienam no otra kas vajaga, citādi jav nevar iztikt." tie teicumi papildina viņas agrākos izteicienus: " es uz dzīvi skatos visā viņas kailībā, visu vajaga baudīt pēc dabas likuma svabadi". Vaj patiesi ir tik maz sievietes, ko var saukt par krietnām skuķēm. Tādas paziņas nedara prieku, labāki viena bez nepatikšanām; pat Gaberman; citas viņa nonicina uz pēdējo pamatu, bet pate nejūt, ka viņas plīvurs var drīz krist; ļaudis dabūs taisnību zināt un tad nav glābiņa vairs Irkutskā. Ja pats vedi svabadu dzīvi, lakstojies un koķetē vīriešiem, kādēļ citur tik ātri uzķer un ierauga? es nevaru saprast! varbūt tamdēļ, ka pate pēc sava mēra mēro citus. Drīz aizbraukšu no viņiem pa vasaru, tad būs ar uz visiem laikiem, tas būs visu labākais priekš manim. 

18.05.1908.

18 Maija 1908g.

Agri no rīta pieceļos, ģērbjos uz iziešanu, lai gan laukā līst lietus drusku. Pirmais gājiens pie skuķa, viņa nāca man līdzi uz pastu, no turienes uz vakzāli, kur atradu Rezenbaum un Šulc kungs jau priekšā, vagonā triecam un smejamies; "es domāju, ka braucu no kāzām". Pienākuši Unakentivskas stancijā jāiet visiem kājām, man nu ir smalki; lietus ceļas ir šeit, slapjākas padarījis nekā pilsētā, es esmu zemās laka kurpītēs, eju uz priekšu, lai ar dubļi kaudzēm pielīp pie kurpēm. Pusdienu ēzdami sitam kopā glāzes un tukšojam uz man brāļa veselību, varbūt ka tanī brīdī viņš stāv ar savu brūti pie altara, viņiem ir pēc 12, mums 5 pēcpusdienas. Padzēruši kafiju, iztriekusies ar viņu piedzīvotāju, kā likās poli. Atpakaļ iešana bij jau labāka, gaiss tīrs, patīkams. Atgriežoties atpakaļ pilsētā, iegriežos pie Rudolfa, viņš izstāstīja savu dzīvi ar saviem vecākiem, māsām un brāļiem. Netālu no mājas panāca skuķis ar savu kompāniju, uz laiciņu iegāju pie viņas.

91.

90. 

19.05.1908.

19 Maija 1908g.   Kaijas mežā.

Pieceldamās  no rīta atminu savējos, divos dienā tikām gatavi. Sēžamies ratos un braucam uz vasaras dzīvi Kaijas mežā. Vasarnīca ir smukā vietā, augstu kalnā, visapkārt meži, pagalms stipri kalnains, lejā tek Kaiju upīte, netālu no turienes, kur nometamies, ūdens sudmalas; patīkami atkal izkrāmēt, visi pukst un vaid, ka netīk, man tas dara lielāko prieku un baudu. Vakarā liekos agri uz dusu, lai domas var svabadi klejot, būt tur, kur pate nevaru būt. Cik savādi tas sakrīt. Es guļu Sibīrijas mežos pirmo nakti, kur daudz gadus atpakaļ sūtīja cilvēkus spaidu darbiem un brālis, ļoti tālu no manim, kā vīrs, kas apņēmies famīlijas dzīvi vest; daudz domājot acis aizveras cieti ātri. 

20.05.1908.

20.V. Kaijas mežā. 

No rīta puses izejam pa mežu pastaigāties, saplūcam lielā daudzumā zilās puķītes, tās izdod saldu smaršu, vietējie nosauc viņas "Uris". Uz vakaru pastaigājoties gar upes malu apskatu auksto kalnu, kurā mēs tagad dzīvojam, aiziedama pa svešiem mežiem tālu, tiko varēju atrast māju; Kalns, kur sākas taka uz augšu ir tik izgruvis, akmeņi un mālu gabali ir gatavi katru acumirkli velties zemē līdz ar dzīvojamām mājām. Pirmo reizi kāpt tik augstu kalnā ir diezgan grūti, kājas slīd uz atpakaļ; ir gan slīpākais celiņš, citi daudz stāvāki. Redzot daudz jauna nolēmu aprakstīt Unnim visu. Mājās atrodu no viņa ziņas. Savādi skan viņa vēstule, nesaprotami, liek domāt, ka kāds ir viņam aizrakstījis, ka es ar viņu tik rotājos. To es apgāzīšu, es  gribu viņu droši dabūt savās rokās un tad lai jūt, ka es atriebju par citu. 

92.

22.05.1908.

1908g.  - 22 -  Kaijas mežā.

Pastaigājoties pa kalnu uz leju, gar sudmalām, kur smuks ūdens kritums, gar upītes malu uz priekšu ūdenī redzam lielu kalnu taisni pretim, ceļam pāri, uzkāpjam viņā, atrodam smukas puķītes, tās plūkdami bijām iegājuši ļoti tālu, nu gribam pa to pusi pāriet uz mājām, divi stundas blandījāmies pa mežu, ne ceļu, ne mājas varam atrast, biezāks un biezāks paliek mežs, visi esam noguruši, nosēdāmies atdusēt, te izdzirdam braucam; nu neesam tālu no ceļa, uzmodinu bērnus, ka tas būs tēvs; Šura no tālienes sauc: " Papa, podoždi, mi poteraļis." bet vīlāmies, atrodas cits tirgotājs; nu bijām uz ceļa, nebija visai tālu no mājas. Vakariņas toties visiem labāki smeķēja. 

25.05.1908.

1908 g. Maija   -  25 -

Samsonovi atbrauca uz vasaras dzīvokli, mēs aizgājām viņus apciemot; pie viņiem atradās viņas brālis, ļoti piemīlīgs jauneklis. Visi kopā aizgājām uz pļavu pēc puķītēm, tās atradām lielā daudzumā, vīrieši sarunājas iet šaut mēģināt. Sasonova jaunkungs šauj gan, bet skatās uz otru pusi, Djakonova kundzei trīc rokas, kad paņem rokās, viņi izšauj, piedāvā man, es ar lielāko prieku to pieņemu; ja varētu šautu ne tik vienu, bet vairāk reizes; viņi priecājas par krietno drošību; pavadījām jautri laiku, saplūkdami daudz puķu, gājā mājās jautri triekdami. 

29.05.1908.

1908g. Maija   -  29 --  Kaijas mežā.

Ap brokastes laiku izbraucam zivis makšķerēt pie Urkuta upes, braucam garām kādam dīķim, ko izskatās šinī varētu tā saukt, man pasaka kā tas esot "velna ozer" pēc tā nebūt neizskatās, tik plats, kā nekāda nevisai plata upīte, ne pārāk gara, tā ap 1/4 versti, iedzīvotāji esot, tamdēļ

93.

tā iesaukuši, ka esot vairāki desmiti cilvēku nogrimuši, ziemā, kad aizsaluse, braucot pāri un lielajiem siena vezumiem esot ielūzuši un pazuduši bez vēstes, tūliņ meklējot tanī vietā pat nevarot atrast no vezuma ne mazākās pēdas. Vairāk reizes esot mērīts, vietām varot atrast dibenu, bet vairāk nevarot. 

Meži ir diezgan jauki, it sevišķi no tālienes ir smuks skats uz kalniem, kas apauguši ar kokiem. Sakūrām uguni, uzvārījām tēju, paēdām brokasti un tad sākas makšķerēšana; pirmo reizi ņemu makšķeri rokā, ielaidusi ūdenī makšķeri, stāvu klusu un gaidu, kad piekodīsies, nav visai ilgi uz tam jāgaida, izvelku, bez maza zivtiņa, tīri žēl tādu vilkt laukā. Tā pavadījām tur visu dienu. Vakarā kā zvejnieki braucam uz mājām ar savu zvejojumu. 

Patīkami un jauki ir gan Sibīrijas meži. 

31.05.1908.

1908 Maija  -31-  Kaijas mežā.

Agri no rīta taisāmies uz izbraukšanu iekš Usoļje, kāda stancija, kādas 60 verstes no Irkutskas uz Krievijas pusi. Ap četriem izbraucam uz kuģi "Burjat", nācās gaidīt veselas divas stundas, līdz kuģis uzņēma savu gaitu, apskatoties atradu diezgan daudz paziņas, lai ne personīgas, tad mazākais no ģīmja. Kuģis no malas atiedams dodas strauji uz priekšu. Skaisti kalni ir gar vienu pusi, otrā pusē ir salas, dažās vietās pie aukstiem kalniem ir redzams, ka cilvēki nevar būt visai tāļu, redz bērnus rotājamies un zirgus ganot, citā vietā ir zemē ietaisītas būdiņas, kādas redzu pirmo reizi, krievu to sauc par "Zemļanku", drīzāk to varētu saukt par "kalna alu". Pie "Suhoje| kuģis piestājoties

patīkami līgojas sānis. Ir tumšs, mēnesis spīd jauki un gaiši; pēc četru stundu brauciena var saredzēt uguntiņas laistāmies, tas liecina, ka esam drīz pie gala mērķa. Kuģim griežoties līkumā atkal šūpojas un mēnesis atspīguļojas ūdenī tik interesanti; pašai jautri ap dūšu, jo ir pirmais tālākais brauciens ar kuģi; malā sagaidīja jautrie ļaudis; vecmāmuļa sagaidīja pie vārtiem. Tanī pašā vakarā aizgājām pie Buivit, patriekuši tur laiku devāmies uz nodomāto nakts māju pie Lepetnoviem. 

01.06.1908.

1908g. Juni  -1-  Usoļje.

No rīta dzirdu baznīcas zvanus, tie uzmodināja mani no miega, atgādinādami, ka ir pirmie Vasaras svētki, mēs bijām jau tēju nodzēruši, tad cēlās tik pie Buivitiem augšām. Līdz brokastei iespējām aiziet uz dārzu apskatities to un pašūpoties. Dārzs ir smuks, ne visai liels, ne tāļu no teatera zāles, tek ūdens pa koka trepītēm, pie kam paliek balts putas, smaka tanī vietā nav patīkama, sevišķi pirmo reizi pāri ejot, nevar nebūt izprast no kur tas ceļas; tik briesmīga sērs-skābe, dažus soļus tālāki nozūd it viss, netālu, it kā maza klinte, no tur iztek soda ūdens, klāt pie akmeņiem ir pieķēdēta maza bleķa krūzīte, no kuras var dzert, kas vien vēlas. Bādu māja ir diezgan liela priekš šejienes miesta. Pēc brokastes gājām uz salu; te ir divas salas Angārā, uz pirmās atrodas Sāls vārītava, uz otrās lielas pļavas un biezi meži, garums otrai ir 20 verstes. Apkārt staigādami pavadījām visu dienu, gaiss tik labs un jauks; krūtis patīkami cilājas to ieelpojot.

02.06.1908.

Usoļje  - 2 Juni - 1908g.

Amatniecības skolas direktors "Šingina kungs" dabūjis atļauju iet apskatīt sāls vārītavu, agri no rīta ar Lego kungu kādu tamošas ierēdni atnāca pie mums, nodzeram tēju, paņemam Buivitus līdzu, tad garā rindā gājām turp. Kāds no vārītavas darbiniekiem nāca līdz paskaidrot. Ļoti vienkārša ierikte, divas mašīnas, kas dzen ūdenmi no apakšas uz augšu tanīs sienās, kas ir saliktas no tieviem zariņiem, tā siena ir ne mazāk kā pusotras aršinas plata un stipri augsta, ūdens cauri tecēdams padara zariņus resnus, daudz vielas paliek pie zariņiem, tīrais ūdens pil uz leju un ietek sevišķi būvētā katlā, kur sakrājas lielā daudzumā; no turienes tiek ielaists 7ņu aršinu garā un 1/2 futes beiza. Katlu kur ūdens vārās tik ilgi, līdz paliek par sāli, apmēram 18-mit stundas, tad tiek uzsviesta uz krāsni kur pastāv 3 dienas un naktis un ceturtajā ber maisos. Uz veco vārītavu sievietes nevienu negrib iet, es eju viena līdz. Te vāramais katls karājas no neizskaitāmiem dzelžu stieņiem, apakšā ir krāsne, dūmi no apakšas paceļas gar visām pusēm malām uz augšu. Visa ēka ir kā skurstenis ar biezu kārtu sodrēju, Viņi brīnās par manu interesēšanos gar visām lietām. Pēc pusdienas maltītes bijām dārza šūpotie,s, pēc tam visi atkal uz salu, kur vakar bijām, tik uz otru pusi, tur vēl jaukāki bija, vārīja tēju uz uguns kura, bet es dzert nevarēju dēļ stipras dūmu garšas; vīrieši tai starpā cepa uz sārta "Sišlik" tas smeķēja diezgan labi

96.

Te negaidot  nāk tumši mākoņi, saceļas vējš, steidzīgi dodas visi uz mājām, baidīdamies, ka nepaliek slapji, ja saceļoties stipris vējš, tad prāmi nevarot strādāt. 

Pie Lipetnoviem ķēķene ir tā pate, kas manā laikā bij pie Bišeriem. Kad es viņai prasu, viņa nokaunās un saka, ka nē, tam es tomēr neklausu, jo tā cilvēks nekad nevar līdzināties otram, iešanā, stāvā, runā, darīšana un valoda. 

03.06.1908.

Usoļje   3 Junija 1908g.

Pieceldamies agri no rīta, sapakojam savas lietas un braucam uz stanciju, ļoti slaiks brauciens gāja pa lauku ceļu, redz rudzus, auzas augam, atmiņā nāk, kā esmu no pilsētas uz laukiem braukusi, ar tur saulīte tik gaiši un mīlīgi spīdēja kā šeit. Šingins ar savu dēlu mums bij priekšā; visi reizā braucam uz pilsētu; pēc divi stundu brauciena vilcienā pienācām Irkutskā, zirgs bij jav pretim; Lietus un krusa nebūt nemitās, tāpat kā kundzes dusmas uz manim. 

Patīkami ir mājās, vari atdusēt un justies svabads. 

04.06.1908.

Kaiju mežā   4 Junija  1908g. 

Uzmodos vēlu, daru, kas man darāms, citu neliekos ne zināt. Laiks nepastāvīgs, kundze šodien ļoti runīga, smieklīgi, ka liels cilvēks ir niķots kā mazs bērns. Pie Samsonoviem pavadījām vakaru, tur es varu ar viņiem sarunāt, bet citur ne. 

97.

06.06.1908.

6 Juni 1908g.

No rīta puses biju pļavā, saplūcu neaizmirstules, pēc brokastes nopinu kroni, pušķoju savu istabu, viņa ir maza, bet ļoti patīkama, acis uzmetot uz kumodi, kura ir vienās puķēs, gara acu priekšā stāv māmiņas kaps; domāju, ka tas ir ar jauki pušķots. Pēc pusdienas klejoju pa mežu, iegāju tādā biezumā, ka varēju knapi izlauzties cauri, bet smukas puķes es tomēr atradu, sevišķi Kukuka kurpītes, lielu sarkanu un mazas raibas. 

07.06.1908.

Kaiju mežā  7 Juni 1908g.

Jautri un patīkami paiet diena, te nejauši sāk kundze uz manim rūkt, mana pacietība ir vējā, runāju viņai pretim, te nolēmu īsos vārdos no viņiem aiziet; pakāju vakarā atkal savas pakas kurvī; patīkama nodarbošanās. Gultā guļot, nekam nederīga, kā brālis saka un tik daudz kļūdas, kā kundze stāsta; Es cenšos arvienu savas kļūdas labot cik vien spēju, tā domājot asaras birst pār vaigiem, cik labprāt tādos brīžos pieslietos pie mīļā tēva krūts, viņš mani neapbēdinātu, bet glaudītu manu galvu un mierinošus vārdus no viņa dzirdētu. Tagad esmu viena, ar domām varu pie viņa būt. Jautāju pate sev atkal, priekš kam es dzīvoju? kam ir mana dzīve no svara jeb vērtības? ja nebūtu tēva, ar manis nebūtu, tagad viņam tādas sāpes negribu sagatavot. Tas viss acumirkļa vājums no kam neviens cilvēks nav svabads. 

98.

08.06.1908.

8 Juni 1908g.

Kad istabas meita mani uzmodināja, beidzu savas pakas sasprādzēt. Pie tējas galda prasu Aleksei Mihailovič, vaj nevaru savu kurvi atstāt pie viņiem, līdz atrodu citur vietu, nevarot zināt  vaj Annuška būšot uz mieru citu lietas sargāt, redzēdama izrunas, pasaku, ka jav rītu viņus atsvabināšu. Zirgs ir iejūgts, atvados un braucu uz pilsētu ap desmitiem no rīta. Saule jauki spīd, zaļas pļavas un meži tik patīkamu skatu dod, rati ripo pa pakalniem un lejām uz priekšu; baltais sunītis borzīgs mani pavada gandrīz divi verstes, it kā pateikdamies par laipno apiešanos. Otro reizi svētdienā iebraucu Irkutskā. Uz ielas satiku puisi; tas pasaka, ka skuķis ir mājās, nolikuse savu paku aizeimu, sanāca vēl citi; gāju viņiem līdzi pie citiem tautiešiem, no turienes ceļamies pāri pār upi. Glaskova pie Lorišien laiciņu pabijuši dārzā iegājām pie nama mātes, tā guļ uz gultas un priecājas par savu jauno dēlu. Vēlāk aizgājām no mežu, paēdam, saplūcam puķes, tad braucam uz mājām. Pirmo reizi pēc ilgāka laika guļu pie tautiešiem. 

09.06.1908.

9 Juni 1908g.   Irkutska. 

Palīdzu viņiem pārkrāmēties uz jaunu dzīvokli, kur es ar uzturēšos līdz atradīšu vietu. 

12.06.1908.

12 Juni 1908g. 

Varu gan noskatīties tādu ļaužu dzīvi, strīdus, naids, paukošanas, tas ir gan vīrietis, kas mīl spīdzināt mīlošu 

99.

sievieti, viņa gan padodas un pazemojas priekš viņu, lūdz piedošanu; un par ko!? viss notiek tamdēļ, ka pārnāca trīs stundas vēlāku mājās no darba bez iepriekšējas paziņošanas, bijuse pie slimnieces aizgājuse; zināt dabūjis iemeslu, varētu tak piedot, bet ne biedināt tūliņ ar aiziešanu, sieviete priekš viņa ir tupele, ja patīk, tad uzģērbj, ka ne, tad nosviež kā nevajadzīgu lietu prom; vīrietis, no kādas rases viņš to sevi izdodas, no sarkanajiem vajaga skatīties citādi; viņi tad zinoties priekš brīvibas un vienādām tiesībām. Tādi skati kopdzīvu sliktajā pusē dara man sliktu iespaidu. 

13.06.1908.

13 Juni  Irkutska.

Viņš aiziet noglabādams savas lietas, lai domā skuķis, ka ir aizgājis un izmistas. Viņa pārnākdama prasa gan pēc viņa, pasaku kā man lika; Ar lielāko prieku redzu, ka viņa neizmistas vis kā cita to būtu darījuse, paliek nopietna un mierīga, man tas pierāda, ka tad, kad viņi pareizi šķirsies nepazudīs, bet nāks pie cita iespaida un uzskata. Galīgi pārnāk mājās, sākas runas, te uzreiz ņem citu virzienu, laikam nepatika, ka redzēja sevi ne kā varoni, kuras pie citiem līdzekļiem, stāstīdams par sev dzīvību ņemšanu, kad viņš viņas mācīdams tik tālu noticis; tas bij viņai par daudz rūgti dzirdēt, sāk raudāt un zvēr pie svētajiem un budina mani no mīlestības tīkliem, nekad tam labas sekas neesot, bet acumirklīgs apmulsums, viņu dzīvē nekā laba neparedzu un es nesu nepatikšanas 

100.

19.08.1908.

19 augusta 1908 g.

Slikti nu gan ir, kad nolaižas un netur pats sev dotu vārdu, divi mēneši ir pagājuši no tā laika, kur neesmu uzticamo draugu rokās ņēmuse, daudz interesanta esmu jau piedzīvojuse, bet ar aizmirsuse, bet to gan ne, ka skuķis (Elvira Gaberman) domāja izbiedēt sacīdama, ka viņai esot jautāts: "vai nepazīstot kādu Butteniek? agrāk esot dzīvojuse uz Laninskajas, tagad vairs ne, viņa sarakstoties ar kādu no Rīgas piles." ( Es tur laiku uzturējos pie Rozenbaumiem Unokentivska) šī esot nobijuses un sacījuse, ka nepazīstot. Nav ko uztraukties, iekšējā balss saka, ka viņa izdomā pate, pasacīju, ka apjautāšos pate pie lielākiem policijas ierēdņiem, kurus personīgi pazīstu, kas viņiem pret manu sarakstīšanos? Tas viņai atradās, kas negaidīts. Kamdēļ šādi meli, es tomēr nevaru izprast, saprotams tas, ka grib, lai es pārtrauktu sarakstīšanos ar Unni, vaj viņa domā glābt viņu no manas atriebības un nagiem? Tās ir veltas pūles. No manim viņam rakstīt, viņš par to pasmejas un nekad tam neklausīs; saprotu, ka no viņa puses nebūs beigšana; mani sabiedēt nav tik ātri, nav ko bīties varu iet caur zaļu zemi, nekas nestāv priekšā; domādami glābt tie iegrūž dziļāki, viņu es turu par vainīgiem, kas lika jeb spieda manim tā rakstīt, ko citādi nekad nebūtu darījuse, izlaist no rokas?! to gan ne, ja esi manā varā, tad ar paliec, lai gan tālu, ļoti patīkami ir apzināties, ka kāds mīlē, kaut pats nekādu nesajūti. Adamovič kunga vairākkārtīgi jautājumi, lai dodu cerību man apnika baismīgi, muļķot es pati negribu, tas nav labi.

101. 

Tagad esmu jaunā vietā, jau drīz mēnesi, cik grūti bij pirmo nedēļu, to atminu labi, vakaros nevarēju ne kājas izstiept, tagad daudz vieglāki, būtu priecīga, ka varētu iedzīvoties, sāku pa druskai pierast, visi radi liekas kā savi ļaudis. 

26.08.1908.

26 Augusta 1908g.  Irkutska.

Sataisījāmies abas ar kundzi iet, bet aizgāju viena uz pirti, izģērbusies ķemmēju matus priekš spoguļa, šķīri pa vidu, ieskatos labi spogulī un ko redzu; mamas seja raugās man pretim, tā tad es esmu viņas sejā pārvērtusies, ir taisnība, ka es viņas arvien vairāk piemirstu, viņas tēls nemājo silti manās krūtīs, tad viņas seja esmu pati, to visu iedomājoties asaras plūst pār vaigiem, cik nejauši un kādā vietā atrast var līdzību, daba grib, lai es esmu viņai arī mirušai pateicīga, jā! to gribu darīt. 

28.08.1908.

28 Augusta 1908g. Irkutska.

Uz novakaru esmu tīri nokususe. Nosēdamies paklausīties mūziku, mani iztraucē telefons, kāds vīrietis, kā no balsa ir Bišofs, runā ko nesakarīgu par iepazīšanos caur telefonu, es nebūt nevēlos. 

30.08.1908.

30 Augusta 1908g. Irkutska.

No rīta agri dodos uz stanciju, satieku Bukevits, tas vabadīja mani līdz tiltam. Pilsēta šodien ir kājās, ceļas greznotas, ļaudis kā svētkos reti kāds dodas uz citu pusi, bet ne uz pilsētu. 

102

Angaras malā kā šodien tiek atvērts piemineklis ķeizara Aleksandra III. Es tanī drūzmēšanā negribu iet. 

02.11.1908g.

2 Novemberi 1908g. Irkutskā. 

Laiks jauks, pirmo reizi šeit braucu vizināties, kamaniņas mazas, zirgs liels, mans kavalieris sauc, lai turos cieti, ka neizkrītu, zirgs nesas kā zibens uz priekšu. 

06.11.1908g.

6 Novemberi 1908g.

Šodien pārnāk Kalugska kundze no tiesas mājas, atstāsta, kā noritējis spriedums politiskiem. Cik priecīgi bijuši tie, ka attaisnoti un skumīgi notiesātie. Man stādās acu priekšā Unn'puika, kāds tas būtu, kad tiktu atsvabināts pavisam. Domāju, ka būtu priecīgs, censtos pēc iespējas ātrāki pie manim griesties. Vaj man būtu ko priecāties par viņa ierašanos; man vajadzētu drusku viņa priekšā kaunēties, ka neesmu ne soli uz priekšu gājuse, viņa vilšanās nebūtu ar tik viegla, kad pārliecinātos, ka esmu viņam draugs, bet ne mīloša persona. Mīlēt es nemīlu it ne vienu, man dārga ir atmiņa tik Muzis; dažreiz iešaujas domas: "Kaut sajustu kā ir mīlēt" bet ne, esmu daudz redzējuse mostamies zem tā sloga. Es skaitu sevi par laimīgāko cilvēku, ka nejūtu sirds sāpes un nemieru. 

19.11.1908g.

19 Novemberi 1908g. Irkutska. 

Galva sāp pie slimiem visu dienu sēdēt; tīru gaisu vēl neesmu baudījuse. Brīnums kamdēļ Unnis neraksta vaj baidās mani apbēdināt un 

103.

apgrūtināt. Vaj liktens ir ar manim tik skaudīgs; vienu draugu paņēma, vesels gads kā nezinu no viņa nekā un otru atrauj ar nežēlīgu roku; tikties un būt viņu tuvumā es nevaru, nav man iespējas to izdarīt. Es nezaudēju cerību ar abiem viņiem tikties, lai aiziet gadi, mainīsies dzīve, bet redzēt gribu viņus personīgi. 

Patīkami būtu zināt, kad brālis iebrauks un kā ierīkosies. Pavadoņi skan no Elvīnes, ka otro reizi saka, lai telegrafēju brālim nebraukt šurp. 

20.11.1908.

20 Novemberi 1908g. Irkutska.

Cik jauki un patīkami mēnesis spīd, tik pretīgi un briesmīgi ziemelis arī gaudo, šņāc un sniegu virpuļu virpuļos dzen. Tā ir ar cilvēku, te priecājies, te nemanot negaiss savilcies un gaudo pār galvu briesmīgā mērā. Es nevaru un nevaru iekalt sev galvā, ka Unnis ir notiesāts uz 15-tiem gadiem pie spaidu darbiem. Pēc iespējas gribu censties viņam kā izpalīdzēt, tas prieks būtu neaprakstāms redzot un apzinoties viņu brīvu esam un otru no sirds sāpēm. Esmu iebaudījuse reibinošo dzērienu vairāk nekā parasts, bet sekas nekādas, domas ir un paliek skaidras un tās pašas, kas pēc vēstuļu izlasīšanas, apkārtējie pie galda prasa pēc iemesla, kamdēļ esot tik bāla pret visu jautrību, ko parādu. 

104.

25.11.1908.

25 Novemberi 1908g.  Irkutska.

Cilvēks nevar pastāvīgi būt noskumis jeb priecīgs, vajaga būt vienam, kā otram. Jautri pavadīju savu vārda dienu, patīkamāki nekā to biju domājuse; dāvanas mani ļoti pārsteidza. Bērni guļ gan slimi, tas netraucē mums visiem priecāties. Ko dara gan tas nabadziņš? viņam nevar būt tik jautri ap dūšu kā man. Sapnī, baltu nokritušo puķi nezināma roka noplūca un pielika pie nesmukām puķēm, pēc maza laiciņa izauga drusku zemāka uz to pašu kātiņu jauna svaiga, žirgta puķīte par kuru es tā brīnījos un priecājos. 

31.12.1908.

31 Decemberi 1908g. 

Šovakar biju pie svētā vakariņa, lai jauno gadu sagaidītu ar brāli un svainieni kopā; it omulīgi pagāja mums laiks, ap vieniem viņi aizgāja uz mājām, es sagaidīju savus kungus, tie personīgi vēlējām laimes, viņš izsaka siltus un lepnus vārdus mani uzteikdams kā priekšzīmīgu sievieti un audzinātāju. 

105.

10.01.1909.

10 Janvari 1909 gads.  Irkutskā. 

Mans mēmais draugs, kad ne-arvienu citu es nevaru izrunāties, tad griežos pie tevim, vienīgi tu pazīsti manus noslēpumus. Miesīgi un garīgi novārguse aizgāju uz Dievnamu, tur paliku jau priecīgāka, lai būtu vēl jautrāki, aizgāju pie brāļa uz pusdienu, ieradās Juzups, viņi divi iet pastaigāt pēc maltītes, mēs divas pie Gabermanes, paņemam viņas sev līdzi, atpakaļ atnākušas nezinādama, kur mieru atrast, ielikos gultā. Gabermane noliekas blakām, kamēr Ance taisa tējmašīnu, mēs sarunājamies, te pietrūkst man vārdi, domu pavediens notrūkst, sirds sažņaudzas un asaras līst pār acīm it negribot. Pārnāk viņi, tie iemet katris pa šņabim; dzeram visi mierīgi tēju, te it negaidot bez kāda iemesla sāk man pārmest papu, pirmos izteiktos vārdus nesapratu, biju domās iegrimusi, kad izteica: " salīkušu muguru vecis tur mājas," tad sapratu, ka tas uz mani mērķēts. Es nevaru pat kārtīgi tev izstāstīt, asaras līst. Nāk prātā kā un cik priecīga biju, kad redzēju cik mīļi un laipni sagājāmies, parunājām, visu naidu un dusmas izmetu no sirds, cerēdama, ka liktens lika mums abiem tālumā satikties un tur dzīvot draudzīgi kā brālim ar māsu pienākas, domāju savu garu pie savējiem spirdzināt; tas bij īss prieks, knapi vienu mēnesi. Man pārmet citu klātbūtnē it kā papis strādātu salīcis un dotu man, pats papi lamā, nievā un izsūc cik vien var, man vaino. Viņu sirdot, ka esot prasijuse papim: vaj ne- 

106.

ne-trūkst naudas, kad man ejot labi, tad ar papim vajagot iet labi" pēdējie teicieni ir līdzīgi, ko esmu viņam rakstījusi, bet pirmie ne; viņš lepni grib līgumu taisit ar manim, lai atsūtot to vēstuli, kur esot tas rakstīts; priekš kam līgt, kad to ar tā atsūtīs. Strīdu neiesāku, paliku klusa, gāju drīz uz mājām. Mājnieki ieraudzījuši mani noskumušu, kundze un citi saka, kā viens vīrs: "ja kāds būtu jūs apvainojis, tad šeit ir drošs aizstāvis, uz kuru varat palaisties". Skolotājs saka: "kas lai iedrošinātos apvainot tādu skuķi." pateicos par laipnību visiem un apmierinājos tomēr tik tad, kas pasacīju ar ko nonācu pie nepatikšanas. Ja vēlreizi es sanākšu ar viņu vairāk vārda strīdu, ne-iešu pie viņa nekad vairāk, vienā pilsētā varēsim dzīvot kā sveši. 

08.02.1909g.

8 Februari 1909g. Irkutska.

Vēlēšanās, atkal vēlēšanās! tā neatstāj mani ne par ko, ko darīt, kā iesākt; cik smagi, kad pieeju pie klavierēm, tur iekšā ir daudz, bet ārā kā dabūsim, saka, ka es varot katru dienu divi stundas spēlēt, sirds krūtīs sažņaudzas, viegli ir citam sacīt, ne darīt, nevienu vakaru neesmu izlietojuse nevajadzīgi, kaut beigtos reiz vajadzības, nāk prātā tāds plāns, šoziem strādāt krietni un nākošo izlietot sev par labu. Ar tādām domām esmu ar mieru palikt šeit un dzīvot uz priekšu. Ak! kaut pienāktu tas laiks, kad varētu tas izpildīties, tad manam priekam nebūtu gala, būtu vēl otris kluss draugs, ar ko varētu sarunāties kā ar šito. 

107.

08.03.1909.

8 Marta 1909g.  Irkutska. 

Mans mīļais mēmais draugs, tu vari manas domas uzņemt kādas viņas ir. Ko darīt? braukt jeb ne!?....  ak! kaut varētu ieskatīties nākotnē, tad zinātu, kur labāki vaj te jeb citur. Man jāpiekrīt Rozenbaumam, ka vienādi braukādama nekad neiekrāšu, manas jūtas un sirds apziņa skubina uz braukšanu, pa brīžam uznāk šaubas vaj tik būtu labi? - slikti tagad neiet. Notiks tā, kā tam vajaga notikt, un tas būs uz labu. 

29.03.1909.

29 Marta 1909g.  Irkutska.

Gribu izkratīt visu un arvien bēdīgu, nav nekādi prieki, ko varētu tev līdzdalīt, tu vienīgi esi, kam neapnīk, kad visu uztic. Priecīgi aizgāju uz Dievnamu, es nevaru domāt, asaras plūst pār vaigiem, viņa vārdi ņem man spēku un asaras, par ko? par ko tad īsti? Laikam gan par to, ka dzīvoju par godīgu un ne tā, lai manējiem vajadzētu sarkt un kaunēties. Brāļa mutē es dzirdu, lāstu, ko esot atveduse līdz uz Irkutsku, uz manu apziņu nekas ļauns neliekas un ceru ar tālāki dzīvot tikpat tīri. Vaj tie ir pārmetumi par manu slimo kāju, kas man vēl tagad jādzird. 

Cik zinu tas ir, kad redz, ka var priekš sevim labumu smelt, tad ir viss labi, kad sāk just beigas, tad ir gatavs vai nezin ko izdarīt, lai savu izvestu galā. Nē! nekad nav mūsu raksturi sagājuši, esmu visādi izmēģinājuse, lai būtu sirsnīgi, bet velti, tagad beigšu ar viņu satiksmi, labāki kad mēs viens otru aizmirstam pavisam. Es neizprotu, kamdēļ vecīši liek viņam sveicināt lepno meitu, vaj tad

viņi manās vēstulēs raksta glaimus, tam es neticu, visa pasaule var glaimot, bet mans vecais tēvs to nedarīs. Brālis domā ar lāstu mani iebiedēt, lai nebraucu. Nabaga papis, kas viņam nav jādzird no saviem diviem bērniem. 

25.04.1909.

25 Aprili 1909g.  Irkutska.

Laiks mainās un cilvēks līdz ar viņu, arvienu mīļais draugs man ir bijis, kas bēdīgs tev ko pastāstīt, galīgi pienācis laiks labu un priecīgu paziņot. Es esmu ļoti apmierināta ar savu dzīvi, jūtos laimīga, kad paklausīju papīti nebraukt tālāku, labāki palikt šeit gadu un tad redz, kā var darīt. Mana istaba ir ērta un jauka, 4-ras mazas gultas gar vienu sienu un skapis, maza zema kumode pie viena loga, pie otra paliels galds priekš dažādām vajadzībām, to starpā liels spogulis pie sienas. Manai gultai blakām mazs galdiņš, kājgalī stūrī balta podu krāsne, kas Sibīrijā ir rets izņēmums, pie tās stāv apaļs galdiņš ar grāmatām, priekš durvīm zaļu plīša priekšakari. Ilgi nav man tik ērta istabiņa bijuse, viņā atdusa ir patīkam, rītu pastāstīšu tālāki, tagad ar labu nakti!

14.05.1909.

14 Maija 1909g.  Irkutska. 

Atkal trieciens, kur redzēju un dzirdēju to, ko es nevaru iedomāties sasniegt, krūtīs sirds sēri pukst, asaras acīs nemanot rodas, nav pat ne izredzēts, ka varētu to sasniegt, kā vajaga. Kamdēļ pavisam man vajadzēja uzmosties? vaj nevarēju palikt guļot kā guļu. Katru reizi, kad dzirdu un redzu spēlējam, man ir jācīnās pašai ar sevi. Tie ļaudis, kas svabadi var mācīties, to nedara.

109.

kuriem apstākļi atļauj - slinko. nē! nē! es ceru tomēr reiz sasniegt, lai ar kad un kā tas būs iespējams. Cilvēka dzīve ir raiba, ļoti raiba, vakar vakara runā es tev, mans mēmais draugs, gribu ar izsacīt. 

Sēdēju ar jaunekli Ļoņu uz balkona, runa negrib sieties, uz diena dotiem jautājumiem atbildēt man nav patīkami, nav pavads priekš tam. Divi zēni iztraucēja mūs drusku, pēc viņu aiziešanas sākām runāt par cilvēci visā viņas kailībā. Kamdēļ vīrietis nevar vest tādu pat mierīgu dzīvi kā dažas sievietes? Nē, to viņi nevar, dabas prasījumi to paģēr, to zinot pats pie sevīm, jo no desmit gadiem esot iesācis vētrainu dzīvi vest un bez tam nevarot. 

Tas cilvēks ar kuru es būtu tik tuvu sakarā, liekas, nevarētu nepavisam ieredzēt. 

Nē, gluži otrādi, tas cilvēks paliekot mīļākais, bez viņa esot grūti, pat neiespējami tad dzīvot, tās esot saites, kas vienu pie otra tuvu piesienot. Kas to ābolu neesot provējis, tas nezinot kā smeķējot, bet kas zinot, tam griboties ar apēst, jo esot labākais baudījums dzīvē. 

Ļoti nožēloju, ka visa cilvēka dzīve sastāv tādā ģeķībā. 

Vīrietis nevarot aukstasinīgi par tādām lietām runāt, asinis viņa dzīslās traki riņķojot. 

Ļoti nožēloju, ka nav tik pat aukstasinīgs kā es runāt. 

Nevarot, it sevišķi uz reizi nepavisam. 

Visu laiku es skatos ar smieklīgām acīm uz viņu, bet viņš turpretim trīc un dreb, visas dzīslas viņā raustās, bīstas manim piedurties, sauc mūs vakariņas

110.

ēst, es paņemu viņa roku, tā ir auksta kā ledus, lejā ejot, pie trepēm, kad nejauši pieduros pie rokas, saraujas kā elektrizēts. 

Esot beidzamā reize, kur pa šī trepēm kāpjot, nebūšot vairs nākt. 

Es iegāju savā istabā, viņš vakariņas ēst, pēc tam ienāk manā istabā un saka, es esot sacījuse, ka esmu grāmata, ko vajagot mācēt lasīt, un viņš nevarot vairs cerēt pat atvērt. 

Ja tā es esmu, atvērt gan laikam neviens neatvērs, jo lapas ir salipušas kopā, nav neviens pats interesējies ieskatīties, kur vēl lasīt, patiesi, kas virsu redz un pēc tā spriež; solījās otrā rītā aiziet agri prom, kamēr es vēl guļu. Par brīnumu palika šorīt ļoti ilgi, gandrīz līdz pusdienai, uz prom iešanu ienāk vairāk reizes pie manis. Nebūšot vairāk nākt, esot vakar ļoti apvainojuse un ievainojuse, ja būtot bijis nezis klāt, mani nodūris. Esmu pārliecināta, ka svētdien atnāksiet apsveikt mani uz svētkiem. 

Ja būšot pelnījuse, tad gan. 

Tā tad esat mans ienadnieks palicis? 

Dusmoties nevarot uz manim, bet labs prāts neesot. Aiziet, pie loga paliek stāvot, pie maniem logiem atkal paliek stāvot, solās rītu atnākt, bet tad augšā uz balkonu. Nevaru iedomāties, kas viņam galvā? lai nāk, runāties es varu, tas mani sliktāku nepadarīs, dabūnu pazīties ar tām cilvēku pusēm, ar kurām nebiju vēl pazīstama. Visu saliekot kopā varu sacīt, ka mana aukstasinība daudzus ved tik tālu, ka tie bēg no manim, lai nevarētu sacīt

111.

tieši ko domā. Nu, mans draugs, pasacīju visu kas bija, gaidīšu citu, kamēr nāks kaut kāds, es iešu gulēt. Atdusies ar tu manā kurvī, tur tevi neviens netraucēs. Ar labu nakti, pulkstens viens naktī. 

01.06.1909.

1. Junija 1909g. Glaskova.

Man mīļā dārgā grāmatiņa, atkal ir sakrājies tev ko pasacīt. Viena nedēļa ir pagājuse, kamēr atrodos aiz Angāras otrā pusē, ko sauc par Glaskovu.  Vasaras dzīvoklis ir diezgan jauns, sastāv no trijām istabām, ne visai lielām, mājiņa ir vienā pusē uz ielu un citas pilnīgi kā mežā, tā saucamais parks ir pilnīgi kā no meža dadalīts, iemītas platākas tekas pār pakalniem un lejām. 

24.06.1909.

24 Juni 1909g. Glaskova.

Ir Jāņa vakars, sēdēdama dažas minūtes viena, atminos tevi, mans vecais draugs, kur tu gan esi? varbūt tuvu vai tālu, svini bagātīgi jeb nabadzīgi savu vārda dienu, to nezinu, bet glāzi sizdams ar ļaudīm, starp kuriem atrodies, mani gan neatmini, savu veco draugu, kas seši gadi atpakaļ bij mīļš un dārgs, kaut varētu tevi reiz satikt, tā vēlēšanās nezūd, lai kā cenšos apslāpēt, gribētos redzēt tavu vaigu, dzirdēt tagadējos tavus uzskatus un runāt. 

Sevišķi šogad man jasaduras ar daudziem. Ļoņa Berkovičs pēc mūsu sarunas pēdējo reizi, bij palicis slims, pēc dažām dienām, kad ieradās, sarunājāmies maz, tik pārmeta, ka es esot slimības iemesls, vēl pēc pāris dienām ieradās un palika pa nakti pie mums, viņi beidz vakariņas ēst, es izgāju uz šūpuli un šūpojos ar Iļušu.

112.

Ļoņa atnāca man drīz pakaļ, izrādīja un izsacīja lielu greizsirdību pret Iļju, iedami no parka ārā, saka, ka apskaužot katru koku šeit, tie būšot mani redzēt, dzirdēt manu balsi, bet viņam esot jābrauc prom. Nonācām uz soliņa pretim istabas logiem, jautā:

Vaj es negribot īsti un nekad, būt ar viņu?

Nē, nekad!

Vaj atvēlot uz atvadīšanos sevi skūpstīt?

Mans skūpsts ir dārgs, kas ņem skūpstu, tas ņems ar mani. 

Izdodas saucieni pēc manim. Alteris atnācis un meklē mani. Atsaucos, piebiedrojas mums, te sāk krietni lietus līt, iznesam divus krēslu uz trepēm, kur lietus troksnis tik dzirdams, bet slapjus nedara. Nosēdamies, Alteris pa labi uz krēsla, Ļoņa pa kreisi uz grīdas, kur ērti ierīkojas tā, ka var galvu pie manim piesliet. Te sāk Alteris gaiši attēlot kā rītu būšot iet pie sievietēm, cik kaislus skūpstus un "citu" būšot mainīt un baudīt, iekš tam sastāvot visa cilvēka centība un dzīve, runā par visu ļoti karsti. Te uzreiz ievelk zēveli un skatās uz manim, vaj neesmu uztraukta jeb ieviļņota no viņa runas, es sēžu mierīgi, klusi un vienaldzīgi smejos, tas kā liekas, satracina vēl vairāk, ko varu spriest no tam, atmet dusmīgi ar roku un nosauc mani zivasinīgu un iet iekšā gulēt. 

Otris ņemās attēlot īsto dzīvi, ja mani neuzvarēšot, tad ienīdīšot visas sievietes.

Kamdēļ īsti mani izvēlējis?

Esot ļoti apmānoša, mans gājums un auguma stāvs esot tāda izskata, kas liecinot ļoti kaislu sievieti, domājis:

113.

Ar to sievieti savienojoties baudīšot īstu prieku, pats esot ļoti kaislis. Redzot, ka esot briesmīgi vīlies, nevarējis izšķirt dienu no naktis. Tagad esot pārliecināts par manu aukstasinību. Attēlo kā vienīgi viņš varot mani laimīgu darīt, jo būšot sasildīt manas aukstās asinis, es būšot ar ilgošanos gaidīt, kad tuvošoties, ja dabūšot vīru ne tik strauju, tas būšot mani izmainīt un es nekad nebaudīšot dzīves saldumus, kā mazam bērnam attēlo, lai piekristu viņa domām un apsolītu kaut cerību. Tas viss mani nebūt neiekarsē, jo iet garām gar manām ausīm. Galīgi saka, ka man neesot cilvēka asinis, bet riebīga auksta "Nagu" asinis. Gaidot mani nobraucam Harbinē, kur durvis priekš manim katrā laikā vaļā. 

Vispārīga dzīve vasarā Glaskovā. 

1909.g. 

Turpinu no pirmā Junija. 

Parkā ir šūpulis, ko katru vakaru izlietoju. No sākuma ar Arinu, līdz apradu un varēju viena šūpoties. Iļja ne vakara nepalaiž garām, kur neizmantotu šūpoties, pēc viena tāda vakara šūpošanās paliek skumīgs, dzied sēras dziesmas, galvu iedrošinājies jau nolaist uz mana pleca, gribot un esot man kas teicams, bet nevarot dabūt pār lūpām, beidzot pienāca vakars, kur izsacīja ļoti bailīgi, ka mīlot mani. Tad es viņu noskūpstīju uz pieres, viņš nodrebēja, pieceļas un maigi skūpsta mani

114.

tāpat. Pēc dažām dienām, redzēdama, ka viņš domā tādu pat pretmīlestību just no manas puses, izsaku gaišos vārdos : "Mana mīlestība nav tāda kā Jūsu karsta, jo nejūtu tādu." "To esot sagaidījis." Paliek tik kluss, noliec galvu uz manām rokām un cīnās ar sevi iekšķīgi briesmīgi, te pamanu asras uz rokas, ko steidzos noslēpt, man paliek žēl, ļoti žēl, bet taisnība bij jāteic, mierinu cik varu, saku, lai cerē, ka varu tik raksturu iemīlēt, jūtu, ka cienu visu vairāk kā jebkādu citu esmu cienījuse, viņa nesamaitātais raksturs mani pievelk, es paceļu galvu un skūpstu atkal uz pieres, viņš kā bērns ar pirkstiem pietveras ciešāki, bet nedrīkst man atbildēt. Pulkstens jau pāri par pusnakti, es gribu iet iekšā, bet nelaiž, solās pats līdz rītam staigāt pa lauku, negalvojot, kas būšot. Man žēl viņa, sāku pat nožēlot, ka sacīju taisnību, bet es tak nevarēju citādāki. Negāju ātrāk iekšā, kamēr nedeva vārdu tūliņ ies istabā, viņš savukārt, ka dodu cerības uz pretmīlestības iemantošanu. Par zīmi es devu savu pirmo skūpstu labprātīgi manā dzīvē. Tas bij 11.Julija naktī. 

Otro dienu viņa lūdzošais un skumjais skats atkal atstāj savādu iespaidu. 

Vakarā pa parku pastaigājoties nāk klusām mums uz pēdām, lai noklausītos mūsu sarunas, dzirdot krūmos čabēšanu, uzvelku zēveli un meklēju, bet par velti. Kad izejam uz ielas soliņa, dzirdu atkal troksni, man tas piedod vairāk interesi, ceļos klusi augšām, ar sparu taisu vārtiņus augšām, redzu, nolecam no žoga un iebēgam starp kokiem tumsā, notvert nebija iespējams.

Nogaidījis dažas dienas, iesāk atkal runu un jautā, kad es došot atbildi? Tanī brīdī man liekas, ka nav neviens

115.

tik piemīlīgs, saku, ka es viņu mīlu, jā! man liekas, ka mīlu viņu. Viņš ir laimīgs, apskāvis spiež pie savas pukstošās sirds, vēl viņš īsti netic tam, ko viņam sacīju, skatās jautājoši, it kā gribēdams iedziļināties manos visu noslēpumainos kaktos. 

Jā, lai būs, kas būdams, viņu piemirst nevarēšu nekad, tik tamdēļ jau vien ne, ka viņam pirmajam sacīju vārdu, ka mīlu, kas vēl nebij nācis pār manām lūpām un viņam pate skūpstu atvēlēju. 

Paiet pāris nedēlas, es jūtu, ka pie viņa mīlestības vēl pieslienas kaislība, kad mani pieglauž pie sevim. Pārējie jaunieši nebeidz mums pakaļ nākt, pat kokos lien, lai varētu mūs redzēt, tīri kā mēs kādu nedarbu darītu. Viņa māte biedina, lai neejot parkā, kad tumšs. Es pasmejos un daru. kas man patīk. 

Kādā jaukā mēness naktī pieceļas kundze un prasa "kur revolvers?" caur muguru prasu: "vaj jav laužas iekšā", paskaidro, soļi esot viņus uzmodinājuši, visi trīs esam nakts uzvalkā, iedevuse prasīto ieroci, gāju atpakaļ uzģērbties, viņi ir briesmīgi uztraukti, klausāmies vaj nebūs vēl kāds troksnis, parvelti, viss klusu, ārā mēness atspīd gaiši. Ārā iziet neatļauj, nolemam iet ķēķi skatīt, vīrietis, bet bailīgi tur rokās ieroci, paprasu, lai dod man, ko ar lielu prieku darīja. Gāju priekšgalā, vienā rokā svece, otrā revolvers, viņi atver durvis priekšnamā, tas ir parastā kārtībā, atverot ķēķa durvis, redzu uz beņķa gar sienu guļ izstiepies vīrietis ar basām sakrustotām kājām un rokas zem galvas, uz galda lieli naži, es tuvojos, pakaļējie sauc, lai šauju, piegājuse tuvu

116.

skatos cieši ģīmī, jo guļ cieti. Liekas redzēta seja, pāris reizes ar dienestnieces redzēju runājam, sāku modināt, tie aiz durvīm sauc, lai šauju nost, nē, gulošu nevar. Saucu pāris reizes vārdā Konstantīn, tas jūs? Uzmodies, atvainojas, ka tā iznācis, jo esot nācis no "Zardievicas", kur gatavojis vakariņas (pavārs), nauda esot klāt, baidījies iet uz mājām, negribēdams nevienu traucēt, ielāpis pa vāļējo logu, kuru nevarēja aiztaisīt un tā pat klusu aiziet. Es viņu izbāru, liku apģērbties un aiziet, jo viņa laime, ka manās rokās un neklausīju viņu pavēles. Pēc aiziešanas gājām mierīgi gulēt. 

Kādā jaukā vakarā pastaigājoties pa parku man iepatikās nosēsties uz vāli, kā jau ar vienu Iļja mani apskāvis, es rotājos un daru muļķības, viņš gribot man ko prasīt, bet nedrīkstot. Drošinu, lai saka ārā. Lai dod vārdu, ka būšot izpildīt, saprotams, nekad nedarīšu, esot kauns sacīt. Tad sāku saprast ap ko iet runa, bet stāvu klusu, viņš nevar pats ar sevi tikt skaidrībā, sacīt jeb ne, tā palika to vakaru nesacījis. 

Pienāca otris vakars, atkal tāda pat cīņa, izsacīt nevar, auksti sviedri viņam uz pieres, no cita es būtu sen aizgājuse pat asu skatu neuzmesdama, bet viņa man žēl, nedaru to. Saku, ka saprotu un zinu, ko grib sacīt, bet notikt nekad tas nenotiks, jo esmu uzauguse citādos uzskatos nekā šejienieši, ir citāds raksturs un asinis. Es ceļos augšām uz iešanu, ko ar viņš dara, ieslēdz mani savis apkampienos un skūpsta mani karsti, neesot nekad domājis, ka būšot pareizi uzminēt, pats nebūtu izsacījis nekad tik gaiši, drīzāk lode

117.

būtu caur viņa galvu gājuse, tad katris uz savām mājām. 

Pēc pāris dienām prasa, lai darot viņam prieku. "Kādu tad?" nesaka atkal, līdz beidzot nonācām pie nopietnas saarunas, ja tas tā iet uz priekšu, tad labāki es nesatikšos un centīšos piemirst viņu, bet nekad nebūs tas, ko viņš domā. Viņš domā, ja mīl, tad ar vajag tuvu sietiem būt, kas mīlestības saites vairāk saistot, nē, nekad! Zinādama kā vīrieši nevar bez tam iztikt, lieku priekšā meklēt citu, bet uz manim necerēt. Neesot un nebūšot iet nekad pie atklātām sievietēm, ar manim, bet ne ar citu. Lai maksājot kaut veselību, viņš pēc tam paliek man nepatīkams. 

Tā pagāja vairāk dienas, viņš deva man "Zvērastu" uz īstu mīlestību, solījās dot rakstu, ja viņš precētu citu un ne mani, lai nošaujot viņu kā suni, viņa paraksts mani attaisnošot no soda. Nevajaga mēmais papīris ar rakstu, man pietiek zvērasts, viņam solu ar vārdu turēt, bet iekšējā balss saka, ka meloju. Viņš ar savu neticību pret mani noveda tik tālu, ka laidu pār savām lūpām zvērastu, ka viņu mīlu un gaidīšu kamēr tiks svabads. 

Johan Grigorjevičš ir ar kā uzraidīts, runājam un triecam, kur izdevīgs brīdis, skūpsta rokas, kaut ar pirkstu galus. Atstāsta par cilvēka dzīvi un viņas īstenību, pierāda kādas ir sievietes, sevišķi tās, kuras ieņem man līdzīgas vietas. Es nevaru neko pretim runāt, jo zinu to taisnību esam. Sievietes esot liels daudzums, bet tās esot

118.

apnikušas, pat riebīgas. Ja visas sievietes tādas kā es, tad varētu viņas sasniegt caur mīlestību, gudrību, jeb asprātību, bet nekādā ziņā caur dažiem grašiem. Par viņa daudzajiem nostāstiem paliek man tādas dusmas. Reiz iedrošinājās sacīt: "labprāt pār jums valdītu un sauktu par savu" knapi savaldījos, lai neiespļautu tieši acīs. Tuvojās diena, kur griezīsimies atpakaļ uz pilsētu. Iļja paliek dienu no dienas skumīgāks, ne mani joki, ne smiekli nejautrina kā agrāk. Uz katru jautājumu atbild: "nevaru iedomāties viens palikt." Viss būšot tukšs, es būšot pilsētā, kur bieži atnākšot. Pēdējo vakaru gājām tvert rokās tos, kuri mums seko, tad pārliecinājos, ka nevis māju ļaudis vien, bet sveši un pa diviem mums seko. 

Pienāca beidzamā diena, viss bija sapakots, gaidījām uz zirgiem, abas ar Ļubov Osipovnu gājām no saimnieces atvadīties, Iļja stāv aiz tonbankas pieslējies pie sienas, izliekas it mierīgs, es atvados vienaldzīgi un priecīgi, tikko mēs pa durvīm ārā, seko mums, tad gāju ar viņu pēdējo reizi parkā, katrai vietiņai saku ardievas, pašā parka galā nosēdāmies, viņš apkampj mani, pieslienas un raud, ar man iezogas asaras to redzot, saucieni mani uzmodināja, pēdējais skūpsts zem čeromuhas, kur pirmo reizi mācīja uz balalaiku. Tad katris uz pusi. Gāju pa priekšu uz piestātni, viņš parādās bodes durvīs, pavada ar acīm. 

Tā nobeidzās mana dzīve Glaskovā.

119.

09.08.1909.

9/VIII. 1909g.  Irkutska.

Šodien pēcpusdienas piebrauc Iļja ar laivu, mani atlaida pabraukāties, pirmo reizi mazā laiviņā uz Angāras, patīkama sēdēšana, kad straume dzen spēcīgi uz leju. Gribējās pamēģināt airēt, piestājām pie saliņas, pārmainījām vietas, atstūma no malas, sāku rīkoties ar airiem, pēc trīs gadu nebraukšanas neiet vis no sākuma teicami, tiku izzobota par neveiklu strādāšanu. Pēc dažām minūtēm iet diezgan labi, ilgāki kā pusstundu nevarēju vis strādāt, veselu stundu pavadīju uz ūdeņa. Vakarā viņš atnāca, tad pavadīju laiku gar upes malu pastaigājoties. 

16.08.1909.

19 - 16/VIII. - 09g.  Irkutska.

Norunāts bij ar Iļju satikties vakzālē, braukt uz Inokentinsku. Jauks rīts, lielais zēns nāk pavadīt līdz piestātnei. Esam tik līdz stūrim nogājuši, redzu pie ūdens pumpas Sokolu stāvot, pēc maza brītiņa manu, ka seko un uznāk ar uz kuģa. Nosēdos tā, lai nevarētu man blakām ieņemt vietu, kuģītis pārved mūs otrā pusē, viņš nāk man līdz, nepalīdz nekāda atraidīšana, ar varu grib, lai ņemu līdz savas paziņas, no kam gaiši atraidīju sacīdama, ka tur nav viņam vieta, tā viņš nāca līdz pat vakzālei, garām Iļjas logiem, par velti es gaidīju uz viņu, bij laikam redzējis mani ar viņu ejam, jo tas ir viņu iemītnieks. 

Pie Rozenbaumiem nonākuse atrodu durvis cieti, eju pie loga, lai pieklauvētu, dzirdu iekšā

120.

stipru vīriešu sarunu, klausos uzmanīgi, vai nav brāļa balss, ja būs iekšā neiešu, bet atpakaļ. Iznāk vecīte, prasu vai nav Pēteris, nē, tie esot citi, nesen atbraukuši. 

Iepazinos ar trim krietniem jauniešiem, viens par otru labāki un smukāki. 

Pusdienu paēduši sarunājam iet uz "Zar-daviņu", runāju ar viņiem, bet sirds uz Iļju, ka visa diena pazuduse, savas dusmas es pārvēršu jokos un smieklos, viens no viņiem, mednieks, stāsta par savām medībām un citu. Kalnā kāpjot esam mēs divi tie pirmie, citi drusku iepakaļ, atrod to brīdi par izdevīgu jautāt vaj drīkstot ar mani sarakstīties un kad varot satikt. Ja ir patikšana, lai atnāk pēc deviņiem, tad esmu brīva. Dara man visādas uzmanības, pērk puķes, cienā ar daudz saldumiem, tur pavadījām laiku omulīgi, pulkstens astoņos es dodos uz māju, viņš mani pavada. Uz kuģi iznāk ilgi gaidīt, sākām triekt par klejojošu dzīvi, par medībām, pastāstu dažus jautrus vasaras piedzīvojumus, īsāki, ka apskaužu viņa brīvo dzīvi, ja man būtu spēja, es dzīvotu tāpat. Pienākuši malā piedāvā iet konditorejā tasi kafejas dzert, atsakos vēlā vakara dēļ, mani pavadot stāsta savu dzīvi un apsola rītu vakaru atnākt. Paēduse vakariņas, sāku matus jau ķemmēt, ienāk istabas meita, pasaka, ka Iļja esot ārā un gaidot uz manim. Izgājuse ārā izlamāju viņu par cūku un vēl divkārtīgu, izjauca visu dienu. Par to pasniedz man puķu pušķi ar divi skaistām

121.

ziedošām rozēm un vienu pumpuru. Dabūjuse dzirdēt viņa dienas piedzīvojumus, es atkal pastāstījuse savus, gāju ar mierīgu prātu uz mājām, tad gultā. 

 18.08.1909.

19 - 18/VIII - 09g.   Irkutska.

Jauks vakars! agri tiku no bērniem brīva, izgāju pastaigāt gar māju, mēness tik gaišs atspīguļojas ūdenī, dažas laiviņas peld lēni pa ūdeni, noskatos nodomādama, cik patīkami būtu, kad pēc manim piebrauktu laiviņa. Pasēdējuse laiciņu gāju iekšā, sēdos spēlēt, te ienāca istabas meita un saka, ka ārā mani gaidot ar laivu. Žigli biju pa durvīm ārā un upes malā, līdz ar manim Karo sēžas ar laivā pašā galā, es pie airiem, smejamies par suņa kluso un mierīgo sēdēšanu. Patīkami līgoties mēnesnīcā ar patīkamu cilvēku, aizbraucam diezgan tālu, atpakaļ nes straume, varu airus nolikt. Pie malas pienākušiem istabas meita lūdz viņas pavizināt, bet "karo" nevar dabūt ārā. Izkāpju no laivas, suns man pakaļ, iesteidzos ātri atpakaļ, cik vien ātri var no malas nost, nabadziņš, peld pakaļ, skrien gar krasta malu cik var, metas vēl reiz ūdenī, lai panāktu. Man ļoti žēl, laivu noturēt un pielaist klāt nevar, sunim ielecot, laiva gāzīsies apkārt ar visiem iekšā sēdētājiem. Redzēdams, ka nevar panākt sagaidīja tanī vietā, kur piebraucam. Vēl malā patriekuši gāju iekšā gulēt.

122.

 20.08.1909.

19 - 20/VIII - 09g. 

Pagājušas vairāk dienas, esmu par jauno paziņu vācieti pilnīgi piemirsuse, šodien ienes Arina man vēstuli no viņa, kurā prasa, lai iznāku ārā pēc deviņiem. Nolikuse bērnus gulēt, piesēdos pie klavierēm, bet ārā negribas nebūt iet, te ienāk atkal istabas meita un lūdz, lai izejot ārā, mani gaidot. Ceļos, eju ar. Stāv liels kalsnis vīrietis, bez ūsām un īsu pīpi mutē, cepure uz acīm nolaista, platais pelerins uz pleciem. Satiek mani ļoti laipni, atvainojas, ka nav varējis atnākt to vakaru, kad solījies, esot vajadzējis braukt ar Rotmistru uz medībām. 

Tas cilvēks liek no paša sākuma saprast, kas ir viņa plāns, stāsta, ka dāmu sedlus esot nopircis un jājēju ar būšot atradis. Prasu vaj nemaldās? Stāsta, ka gribot ierīkoties pie Baikala ezera dzīvot un pavasarī braukt uz Arzemēm. Kamdēļ esot citāda nekā svētdien, jautā man tieši: "Vaj gribot viņa mūža biedrene būt?" "Nē!" kamdēl? vaj esot saderināta, vaj mīlot citu jeb esot līggavanis? Te meloju un saku ar ne. Kas esot iemesls atsacīšanai.  "Tamdēļ, ka nemīlu viņa". Tas nevarot būt, es būšot viņu vēlāki ļoti nožēlot, jo kādu partiju vēl gaidot. Gribu piecelties un iet, saku, mūsu ceļi šķiras, labāki ejam katris savu ceļu. Lūdz vēl palikt drusku, kaut ar nicinot viņu, būšot sapakot savas lietas un aizbraukt prom, lai nebūtu ar manim nekad jātiekas. Lai nepūlas to darīt, es nekad neiešu tur, kur varētu viņu satikt. Satver sparīgi abas rokas, spiež un prasa, lai saku, ka tas nav man pēdējais vārds un nopietnība.

123.

lai apsolot būt viņa un sakot pareizo iemeslu, pēc divi mēnešiem vajagot tikt kāzām svinētām. Kā tikt no viņa vaļā? vai varu dot cerību, kad Iļja man priekš acīm stāv, kā biedēklis. Tas sātans mani spīdzina, lai saku atsacīšanas iemeslu, beidzot saku, ka vārdu esmu devusi un klusi saderinājusies. Lai aizrakstot atsacīšanos, kad pateicu, ka ir šeit un bieži atnāk, grib vēl izzināt, kas un kur ir, lai atvēlot viņam, viņš dabūšot ātri no ceļa prom, bet man vajagot būt viņa, lai maksājot ko! Viņš mani tur savās ķepās kā lācis, ar mokām atsvabinājos, ne tas maksās, ne ar būšu Jūsu. 

Brīžam vienai esot izliekas labāki būt savam kungam, nekā tik ilgi vēl gaidīt uz Iļju. Nē, vārdu ko esmu devuse, gribu turēt, lai būtu kā būdams. 

Tas sātans būs medībās un pēc divi nedēļām būs atpakaļ un prasīs gala vārdu. Iemiegu ar grūtām mokām. 

21.08.1908.

21/VIII.1909g.

No rīta uzmodos ar pilnīgi mierīgiem nerviem, atliek tik vēl vienu reizi pēc dažām dienām satikt un galīgi atsacīt. Mierīgi pagāja diena, vakarā ienāk Arina un saka, ka mani vājprātis gaida izejam. Jūtu, ka sarkstu un bālu, savādas bailes pārņem to cilvēku tikties, sirds uztraukti pukst. Lieku sacīt, ka neesmu mājās, ko viņa ar izpilda. Jūtu, ka par maz gaisa istabā, bet iziet bīstos, varbūt, ka gaida tomēr ārā. Tieku pēc pusstundas saukta pie vakariņas, kuras ir klātas uz verandu, no turienes

124.

iet logi un glāžu durvis uz ielas, visu maltītes laiku turējos tālu no logiem, gadījumā, lai neredzētu, ka esmu mājās. Pēc vakariņām izsūtu Arinu paskatīt vaj ir aizgājis. Viņa ienāk ar jaunām ziņām, esot mani pie galda redzējis un lūdzot vēl reizi iznākt ārā. Dabūdams dzirdēt, ka neiešu, licis sacīt, ka rītu braukšot uz medībām. 

23.08.1909.

23/VIII/1909g.   Irkutska. 

Pārnākot no Dievnama, kundze piestāj, lai saku iemeslu, kamdēļ es vācietim atsacījuse? vaj gribot visu mūžu tā dzīvot. Ja cilvēks esot simpātisks, ko vairāk vajagot meklēt, jeb labāki gribot aiziet pie vienkārša krievu zēna, kā p.p. Iļja. Lai nedurtos viņš viņai acīs, saku, ka esmu jau sen saderināta, bet nekam neteicu, nebūtu uz priekšu ar darījuse, ja nebūtu tā iznācis. Paģēr ģīmetni parādīt, parādu viņai savu draugu Šlanku, tad apmierināja un deva man mieru. 

30.08.1909.

30/VIII/1909g.   Irkutska. 

Biju pie fotogrāfa, tad pastaigājos ar Iļju pa mežu otrpus upes, cik jauki apskatīt dabu rudenī, kur lapas birst no kokiem, zeme ir klāta ar dzeltenām lapām, ko vējš nežēlodams rauj nom kokiem zemē. Mēs uzkāpjam ļoti augstu kalnā, tur nosēdamies atdusēt, tā pavadījuši dažas stundas devāmies uz mājām, viņš pavadīja mani līdz otrai malai, es aizgāju pie Ickovičs, padzeram tēju, laiciņu patriecam, un mājām ejot dēls piedāvājas pavadīt papriekšu uz miglu bildēm. Tur nevarējām tikt, bij ilgi jāgaida, pavizinājāmies pa

125.

lielo ielu, tad uz mājām, runājam par Harbini un prombraukšanu. Man tik patīkami un jautri ap dūšu, kad iedomājos, ka varbūt atstāšu šejieni. 

13.09.1909.

13/IX/1909g.   Irkutska. 

Jauks rīts, saulīte tik gaiši spīd, es dodos uz pasti, iepriekš pastaigājos upes malā un gaidu varbūt, ka Iļja ierasies, zem kājām ir baltas slapjas smiltis, ūdens ir redzams, eju un sapņoju, ka esmu pie Baltijas jūras, tūliņ redzēšu baltus viļņus putojam. Te paceļu acis uz augšu, izgaisis viss dzimtenes sapnis, stāvu Sibīrijas straujākās Angāras upes malā, un skatos tālē tur, tur aiz zilajām debesīm sūtu savas nopūtas. 

26.09.1909.

26/IX/1909g.   Irkutska. 

Kā ar viņi negribēja laist mani ar Bellu pie zobu ārsta kopā, šodien mums izdevās tak iziet, bet ārsts dēļ svētku dienas nepieņēma mūs. Ejam un spriežam ko darīt, gribas viņai vareni iet pie kāršu licējas, noejam vienā vietā, tā ir izbraukuse no tā dzīvokļa, ejam tērzēdamas, te uzduramies uz logā ieliktu reklāmu "Hiromant". Cena ir viens rubulis, man par laimi ir tik daudz līdzi, ka abām pietiek. Viņa ieiet otrā istabā ar viņu, sēdu un smejos, jo skaņas dzirdamas. 

Pienāca mana reize, skatās rokā, saskaitījis burtus pēc vārda un mātes vārda saka, ka mana planeta esot "Venera", raksturu atstāstīja pareizi, man būšot darīšanas ar visu augstākiem aristokrātiem, kad būšot precējusies, būšot savi bērni, bet audzēkņi ar būšot, es nebūšot nekad vīram padevīga

126.

un viņš būšot ļoti greizsirdīgs, pēc triju jeb piecu gadu kopdzīves, es būšot atstāt vīru un aizbraukšot prom un tad atkal atpakaļ, būšot viena slepena mīlestība, no mājām man nekā neesot, bet dzīvē būšot tik daudz, ka varēšot un būšot palīdzēt nabadzīgiem. Pēc 40-mit dzīves gadu būšot priekšstāve kādā bērnu iestādē. 

Liku viņam par Iļju sacīt, viņa augumu un raksturu aprakstīja smalki. 

Steidzoties uz mājām smejam un jokojam, ka gailis nedzied pakaļ, ko izdarījām. 

27.09.1909.

27 Septemberi 1909g.   Irkutska. 

Sniegs krīt, es eju uz Dievnamu īsā jakā un rudens cepurē, aizejot nekas, bet atpakaļ griežoties ap trijiem laiks saceļas briesmīgs, mājās palikt man nepatīk, uzģērbjos silti un eju apkakli uz augšu sacēluse, sniegs dziļš zem kājām, eju tik taisni gar upes malu, kā no mājām, neviena cilvēka es nesatieku un neredzu, domas nav nevienas, tās laikam izbijās auksto vēju un sniega pīckas, kuras mitras vējš sit taisni pierei klāt un ar piesaldē. Tā savas izklaidētās domās gāju tik tālu, kamēr neiekūlos līdz ceļiem dziļā sniegā, paliku stāvot brīdi, apgāju apkārt un nonācu pie piestātnes, kur vajaga pāri uz otru pusi braukt. Apskatos, tumši virbuļi pa upi iet, pāri nebūt nevar redzēt. Nē, pāri nebraucu, ja ir, lai gaida, ko neceru, jo tādā laikā neviens neies pat tik tālu ne kā es. Aizbraucu pie Arsona, tur jautri pavadījām laiku.

127.

11.10.1909.

11 Oktoberi 1909g.   Irkutska. 

Sirds krūtīs pukst nemierīgi, kā varēšu ar Iļju sarunāties par prombraukšanu, es nevaru nekādā ziņā palikt vairs šeit, ja nebūtu viņš, tad pat rītu laistos prom, ceru, ka smagais akmens novelsies man no sirds, kad būšu ar viņu runājuse. Cik smagi bij, kad vajadzēja griezties atpakaļ nesatikušai viņu, šaujas domas galvā, ka varbūt rotājas ar manim, ja tas tā būtu, tad ļoti labi, neesmu nebūt tik dziļi pie sirds viņu ņēmusi. Ar braukšanu un jautro dzīvi varu it visu aizmirst. Nē! man vajaga viņu īsā laikā dabūt redzēt. Pie Ickovičiem oficieris Pjotr Petrovič norunā vareni nebraukt, varbūt atlikt uz mēneši divi vēlāku. To padomu atstumju, tas neder man. Triecam jautri un dodam viņam krietni virsū, kā krietnam karavīram, nebūt nedomā par to dusmoties, smejas, ka viņi esot tomēr labāki, nekā civilie vīrieši, kas ir labāks? Spožas knopes, poletes jeb zobens pie sāniem, kad paši ved izvirtušu dzīvi un nav vērts, ka valkā mundieri. Ickovičs solījās dot meitas adresi, lai tik braucu droši, viņi būšot mani uzņemt  ar vaļējām rokām, došot padomu ko darīt. 

Uz mājām pavada P.Petrovič, abi triecam par Bellas, te iet mans patronis garām un neliekas, ka būtu ko dzirdējis, viņš man tā uzbāžas un solās rītu pie manis atnākt mājās, nevaru nedada ziņā aizliegt.

128.

12.10.1909.

12 Oktoberi 1909g.   Irkutska. 

Parunājos ar vecāku cilvēku, kas dod padomu atstāt un braukt prom, nekā dzīvot tādās nepatikšanās, tas man piedeva jautrāku dūšu. 

Visu dienu kundze nerunā ne vārda, bet vakarā, kad atnāca viesis pie manim, tad atlaida mani no bērniem, ieņēma pate manu vietu. Man viesis paliek ļoti vaļsirdīgs, saka gaiši, ka vēlas mani par dzīves biedreni, lai nebraucu prom. Nē, tas nebūs, ir labāki, kad es braucu, būšu svabada no viņām pusēm, man nevajaga it nekā, es gribu svabada būt, un tagad ir tāds gaiss apkārt, kur to varu ātri zaudēt. 

13.10.1909.

13 Oktoberi 1909g.   Irkutska. 

No rīta puses ar Bellu pastaigājoties nolēmām, ka vajag jau šodien atsacīt vietu. Vakarā es kundzei saku, ka mani sauc prom līgavainis, atstāšu viņus, lai meklē citu, ļoti nožēlo, bet kad tas tā esot, tad nevarot aizturēt. Lai paliekot draugi, kad un kādā laikā viņas mājas durvis būšot katrā laikā priekš manim atvērtas. Lai paziņojot, kad būšot kāzas. Ko tad ziņošu, kad mani pate piespieda melot, lai nu kā, ar vienu esmu galā, vēl vajaga Iļju, ar mierīgu prātu eju gulēt. 

17.10.1909.

17 Oktoberi 1909g.   Irkutska. 

Jauks rīts, saulīte gaiši spīd, es dodos uz stanciju, pāri braucot ar kuģīti nāk prātā,

129. 

ka braucu gan pēdējo reizi, nezinu kad es vēl braukšu pa šejieni. Kāpju kalnā, grūti iet kalnā, kājas slīd zem sniega, vasarā tik viegli staigāju šo taku, tagad saku ardievas, jūtas paliek tik smagas. Saceļas sniegs, putens, es esmu diezgan viegli ģērbusies, atpakaļ nevaru griezties, man vajaga šodien atvadīties no Rozenbaumiem, viņi abi noskuma, kad dabūja manu vēsti dzirdēt, raud, ka visi paziņas braucot prom, lūdz, lai cauri braucot paliekot Čitā un uzmeklējot viņas meitas Katu un Klaro, apsolījos. Atvadījusies sirsnīgi griezos atpakaļ uz stanciju, sniegs krīt, vētra ir rimuse, Kā tikties ar Iļju, ieeju garām iedama, māte savādi paskatās uz manim, piesēdusies sāku pasacīt, ka braucu no šejienes prom, nācu paziņot viņas dēlam, lai nāk pēc Balalaikas, kura atrodas pie manim. Viņa piedāvā laipni tēju, no kam atsacījos. viņa par laimi nav mājās, īsā formā visu izdarījuse, aizeju no viņiem. Tikko es visu izdarījuse aizeju no viņiem, tikko esmu pie vārtiem, kā jaunais Iļjuša saka, es jums viņu atradu. Pateicos par uzmanību, tur stāv un runājas, man garām ejot viņš atstāj savu biedri un seko man. Cik neticami man pašai, ka es esmu ielaidusies ar šo cilvēku, mēs ejam un triecam kā laimīgs brūtes pāris. Manī paceļas jautājums vaj tiešām es viņu mīlu. Pavadījis līdz kuģītim, solījās vakarā ierasties. Kad ierodas dzīvoklī, nosēdamies kabinetā uz dīvāna, saku savus plānus, viņš glaužas man klāt.

130.

Saka, ka gribot tik no viņa aizbēgt un nekad vairs nezināšot, kur esot. Viņa apkampieni un skūpsti mani tā apgrūtina, atgādina, ka esot viņam devuse zvērastu, nebūšot nekad citam piederēt kā tik viņa dzīves draudzene būt. Vārdu es turēšu, tanī pašā acu mirklī jūtu, ka nemīlu nebūt, bet vārdu to turēšu jeb kāda cena par to jāmaksā. Noklausījusies viņa runas, domāju sevī gluži otrādi, pēc pāris gadiem es būšu Tev no atmiņas pavisam ārā un to es tik gribu panākt ar savu braukšanu. 

18.10.1909.

18 Oktoberi 1909g.   Irkutska. 

Sniegs, kas nakti krita, ir sasalis un saulīte tik jauki smaida. Pēc Dievnama aizgāju pie Rūdolfa atvadīties, kur tikos ar Pēteri, saku, ka braucu prom, uz kurieni, atbildu, uz Vladivostoku. Ar viņu apejos ļoti dzestri, kad palikām brīdi divi vien, prasu vaj nevar dot to, kas pienākas, ja esot vajadzīgs, tad rītā varot dot, tagad esot paknapi, ja kādreiz būšot atpakaļ braukt un viņam būšot vairāk, tad būšot atdot. Nākotnes tikšanos atliksim pie malas, piesolīja atnest man, labāki nenākt pie manim, es pienākšu pati rītu garām iedama. Rozenbauma kundze prasīja, lai rakstu, tieši sacīju, ka to nedarīšu, negribu, ka brālis dabū zināt, kā man iet un kur esmu. Es nebraucu tur, kur sacīju, viņam gribu no atmiņas pavisam izzust, No turienes devos pie Arsona. Tas brīnās par manu braukšanu, iepazinos vēl citus tautiešus. Tikko iebraukušus

131.

no turienes vēl pie dažiem, esmu pavisam noguruse, nonākuse pie Ickovič pavadu laiku jautrāki. Pjotr Petrovič (oficier) nebeidz vēl atrunāt nebraukt prom. 

Pie vakariņu galda sitam glāzes uz nākotnes laimi. Uz mājām aizgāju pavadīta no abiem jaunekļiem. 

19.10.1909.

19 Oktoberi

Man par laimi ir jauks laiks, lai gan dzestris, bet saulīte spīd. Aizgāju uz pastu, nodarīju tur savas darīšanas, tad iepirkumus, tai starpā laiks sacēlās ļoti dzestris, sāku just stipri aukstumu, steidzos pēc ziemas jakas, kura nodota tīrīšanā. Cik patīkami jutos siltā apģērbā griezdamās atpakaļ uz mājām. Iegāju pie brāļa, triecām un pļāpājām, viņš man stāsta par savām šeftēm, iedod, kas man nākas. Laiks iet, atvados no svainienes pa priekšu, kad gribu no viņa vienaldzīgi atvadīties, viņš skūpsta mani, bet ļoti karsti, tad spiež roku cieši, kad es ar mēmu skatienu viņa rokas spiedienu atbildu, atgriežas nost, piegāja pie galda, nosēdās uz taburetes, aizskauj seju ar rokām un raud, es lieku savas pakas no jauna nost, svainiene bij nemanot izgājuse no istabas ārā, uzlikuse roku uz pleca prasu, kamdēļ raud? raud klusi tālāki, nedod nekādu atbildi. Tik rūgti raudošu redzu pie viņa pirmo reizi, saki, par ko tu raudi? Drusku apmierinājās, saka, ka nezinot.

132.

Kamdēļ mēs nevarot satikt savā starpā, esot tik divi saviem vecākiem, citi mantu dalīdami šķeltos, mums tās neesot, abi ar vienādām svētībām tikuši no mājas izvadīti.  Kamdēļ tu aizskar un izsaki tādus vārdus, kas priekš manim iet pāri pār visu? manī ceļas jautājums, par ko man jādzird tas? vaj par to, ka dzīvoju tā, ka nevienam nevajaga sarkt, bet lepoties par manu dzīvi. 

Viņš nevarot ciest, ja kāds gribot pār viņu valdīt. Es par citu nevaldu un sevi zem cita neloku. Viņš esot to dusmās izsacījis, iznācis pašam negribot, zinot tak cik ātri esot, sen esot jau ņēmis savus vārdus atpakaļ un sniedzis uz izlīgšanu mieru, bet es nepieņemot. 

Es negribu ar šodien izlīgt, ja drīz pēc tam atkal, ja ne to pašu, tad citu aizskārumu dzirdēt. Es zinu dikti labi, ko tos vārdus izgrūdi, lai mani sadusmotu, redzēji pats cik vienaldzīgi izturējos, lai iekšā darījās vai kas, es māku sevi savaldīt, sveši ļaudis mani ir izmācījuši, to padomu dodu tev, savaldīt savas dusmas un viņas neizgāzt vārdos, kas citam kā naža dūriens. Viņš nevarot savaldīties, neprotot. 

To vajaga! Tad esmu uz mieru aizmirst un piedot, ja gribi censties sevi savaldīt un tamlīdzīgus vārdus nekad pār savām lūpām nelaist. Apsolās no visas sirds to darīt. 

Sniedz roku uz izlīgšanu, savu skūpstu kā pašu zēģeli uzspieda uz manām lūpām.

133.

Apsolījāmies būt savā starpā mīļi un labi, pasazīju tad uz kurieni braucu un solījos rakstīt. Kad izlaida pa durvīm, piedošanas lūdzošais skats pavada, ko laipni un mīļi pavadu. Sniegs un vētra ir daudz stiprāki. M"ajās pasacīju kundzei, ka izlīgu mieru, viņa priecājas un vēl man laimes. 

20.10.1909.

20 Oktoberi 1909g.  Irkutska.

Pēdējā diena priekš aizbraukšanas un es neesmu vēl nebūt uz tam gatavojusies. Kundze vienād vien vaid, ko esot tik iedomājusies, lai metot domas pie malas un paliekot tepat. 

Vienīgi Bella stāv klusu, tā zin it visu.

21.10.1909.

21 Oktoberi 1909g.  Irkutska.

Agri no rīta liku ienest kurvi un sāku pakāt, kundze lūdz lai aizeju pie acu ārsta ar lielo zēnu, es ar savu krāmēšanos nokavēju diezgan vēlu, viņai liekoties, ka es tik jokus vien taisu, lūdz vairākkārt mani palikt atpakaļ. Ja gribot savu līgavaini redzēt, lai braucot uz mēnesi, divu un tad atpakaļ pie viņiem. Ar visu neesmu uz mieru, paliek ka braucu un šodien. Ap trijiem esmu gatava, gāju noīrēt fūrmani priekš vilciena. Iegāju pie Ickovič, tie iedeva meitas adresi un vēstuli. Pārnākuse mājās atradu Jon Grigor. Goldberg, viņš brīnās par manu braukšanu.

134.

lūdz, lai atliekot uz vienu dienu vēlāku un dāvājot vienu vakaru viņam, visi aicina viņu šur un tur, bet viņš neiet, saka, ka esot jābūt vienā vietā noteiktā laikā. Bella grib mani vareni pavadīt, bet redzēdams, ka es nevēlos, ka nāk mani izvadīt, jo tur viņai būs jātiekas ar savu bijušo līgavaini. Atvadoties no bērniem Moņa pieslienas un rokām ieķeras manī un rūgti raud. Griņa, kas tik nerātnis, nevar atrauties, metas vairākas reizes ap kaklu. Man viņi ir žēl, es nedomāju, ka būs tik cieši pieslējušies pie manim. No visiem atvados mīļi, visi, cits caur citu sauc neaizmirstat, rakstat, tās skaņas mani pavadīja līdz vārtiem. Jon. Grigor. sāk ceļā pārmest, ka neesot viņam uzticējuse agrāki, ka gribot prom braukt tik ātri, esot visu laiku tik labi satikuši, par visām lietām spriedelējuši un galīgi tā darījuse, tas neesot piedodami. Vēlot man visu to labāko, daudz jautrāku dzīvi nekā šeit, skūpsta pēc paraduma visu laiku rokas un pēc atvadīšanās uz pieri, jo nevarēju izvairīties. Lūdz lai atminot viņu ar kādu reizi, jo nekad neesot vienaldzīgi uz manim varējis skatīties, bet ar savādām jūtām, kas tagad esot par vēlu izsacīt. Jā, daudz par vēlu un velti, bet tie vārdi nesasniedz viņu vairs, jo esam jau viens no otra. 

Stancijā pienākuse atradu Ickov kundzi ar Oficieri Pjotr Petrovič, viņi iekārtoja mani vāģī, tad aizbrauca porm, braucot garām tām vietām un mežiem atminu gaiši kā pirmie meži

135.

ir šeit Sibīrijā, pa mežiem esmu klejojuse ļoti tālu un jautri, te paliek tās vietas, kur es pirmo reizi savā dzīvē atradu cilvēku, kurš prata pret manu gribu man pieslieties un pa daļai palika mīļš. 

Ceļā uz Harbini.

Jutos ļoti noguruse, mana vieta ir augšām, kupeju gaiss ir ļoti netīrs, apakšā ir ar mazu bērnu, kad viņi nolikās gulēt, tad kāpu es augšā, biju cieti aizmiguse, te dzirdu, ka runā ļoti skaļi, mēs atrodamies pie Baikāla ezera, pie debess atspīd pilns mēness, kas dara skatu ļoti burvīgu, nāk viens tunelis pēc otra, ezers ir rāms, viļņi lēni kustas, kalni un klintis ir tik apbrīnojami, ka tos nespēju aprakstīt, vietām iet vilciens starp augstām klintīm, kur milzīgas akmens kaudzes katru acumirkli gatavas velties uz leju un sadauzīs visu sīkos gabalos, bet stāv savās vietās jau vairāk gadus, vietām gar pašu ūdens malu it kā ūdens gar vagona riteņiem atsistos. Pa labi redzu spicu augstu kalnu, virsotnē rēgojas sniegs, it kā sidraba sega. No otras puses liekas, ka tas pats kalns peld pār ūdeni. Saskaitīju 20-mit tuneļus. Caur šo vietu braukt vasaru un dienā vajag būt ļoti skaisti, viss tas ir tik jauki, bet nogurums ņem virsroku un es esmu spiesta atstāt skatu baudu un dot miesai atdusu. 

22.10.1909.

22 Oktoberi 1909g.  Ceļā uz Harbinu. 

Atmodos agri rītā ap pieciem un mēs vēl arvienu braucam gar Baikāla ezeru, ir gan milzīgs ezers. 

130.

tagad nav vairs tik jauki skati un kalni kā iepriekš. Tīrs ūdens, lēni viļņi mētājas gar krasta malu gar kuru baucam garām. Pēdīgi ir tas skats nozudis, nāk stancija, man ienes ūdeni, es dzeru tēju, tad sāk viņi pamosties, vazājas ar savām pakām, ka nav rūmes, kur apgriezties. Palūdzu konduktoram ierādīt man citu vietu, otrā vagonā ir svabadāki. Man pretim sēd jautris oficieris, solās rokā skatīties un stāstīt, ka esot ar visu neapmierināta un pie pašnāvības nekad nedomājot, izzoboju par nepareizo pareģošanu. Verhņeudinsk viņš izkāpa, palika pavisam svabadi līdz pat novakaram, tad iekāpa dzelzceļa ierēdnis, ļoti simpātisks cilvēks. Līdz Petrovskij zavod mēs spēlējām kārtis, tur es paēdu pusdienas, iekāpa pēc tam vēl viens dzelceļa ierēdnis, drusku vecāks. Viņi savā starpā triec ļoti jautri, noklausīdamās viņu runas es nevaru izprast kādas tautības būtu otrais, nevaru spriest no sejas, pirmais ir krievs, otris par viņiem smejas un zobojas. Nākošā stancijā izgāja pirmais ārā un vecais taisās uz gulēšanu, prasu viņam no kurienes viņs ir, viņš atbild, ka no Tukuma apriņķa.

Prasu, kā viņam patīk Sibīrijā? nav tas, kas dzimtene, nav tie ļaudis, nav tā draudzīgā sabiedrība, šejieniešiem nav tā sirsnība, kas mūsu tēvijā. Mēs dzīvojam šeit tik tamdēļ, ka esam spiesti, dabūnam lielāku algu un ātrāki varam

137. 

sasniegt ko labāku, bet jūtas paliek tukšas, lai tās aizdzītu ir par laimi maksa ar un dažādām nodarbošanām. 

Pilnīgi piekrītu viņa spriedumam, jo jūtu to pate pie sevim. Tie, kas šeit dzimuši un auguši, nevar to trūkumu sajust, jo nav citu redzējuši. Šeit katris priekš sevim rauš cik iet, neviens tevi klusu neaplaupīs, papriekš dzīvību atņems un tad to, kas tev pieder, kaut trīs rubuļi. Jaunais ienākot pārtrauc mūsu runu, viņš esot domājis, ka esot tautieši. 

23.10.1909.

23 Oktoberi 1909g.  Ceļā uz Harbinu. (Čita)

Nakti biju tik cieti gulējuse, ka nemanīju līdzbiedru aiziešanu. Uzmodusies redzu citas sejas. Ap desmitiem no rīta pienākam Čitā. Iziedama stancijā atrodu Kati iznākušu man pretim, nostempelējusi biļeti, uzliku pakas uz fūrmani, pašas gājām kājām, jo nav tālu ko iet, vienu kursta ielu. 

Padzeram tēju, gājām pie Klaras, tā gaidīja ar pusdienu. Iebaudījuši pusdienu, izdarījuse savu pienākumu, ko man uzdeva, gājām pie Eduarda, viņš nebija mājās, bet viņa sieva, ļoti nesimpātiska vecene uzņēma mūs ļoti laipni un saka, ka par manim jau esot ļoti sen dzirdējuse un galīgi ar reiz iepazinusies. Viņas veda mani pilsētu apskatīt.

138.

Pilsēts nav liels, visapkārt, kur vien acis met, ir no augstiem kalniem iežogots, it kā tie būtu cietokšņa mūri. Ielas platas un taisnas, būvējumi ir lieli un smuki, magazinas lielas, tik ļoti izklaidētas. Ielas nebruģētas, ļoti dziļa smilte, tāpat kā pie mums jūrmalā, ja būtu trotuāri un bruģētas ielas, tad būtu skaista pilsētiņa. Putekļi un smilte esot visu ziemu, jo sniega neesot un ja esot, tad ļoti maz, samaisoties ar smilti kopā. Pārnācām diezgan nogurušas no lielas staigāšanas, pagatavojām vakariņas, jo Klāra ar savu un Hermanis atnāks pie mums. Uz novakari atnāca Eduards, aicina mūs pie sevim, tad mazākais kopā iet Ilizionu, ja nekādi neesot pierunājama palikt vēl vienu dienu šeit, lai apmeklētu teātri. Jautri paēdām vakariņas, aizgājām pie viņa. Berta nebija gatava, iznāca uzgaidīt. Ilizions atstāja ļoti sliktu iespaidu, pēdējā bilde bij "Vihorj Kupec" , tēvs pārdod savu meitu par spožo naudu, ko tirgotājs piedāvā viņam, ja meita ar viņu drusku laiku pakavēs. Māte negrib dot, tēvs aizdzen viņu prom, tirgotājs ved skuķi ar varu savā istabā, ievedis dod viņai dzert stipru dzērienu, viņa paliek jautrāka, ved, kur gulta stāv, pēc īsa brīža iznāk abi, viņš atkņopējies, viņa ar izspūrušiem matiem, sēd un nezina acis kaunā, ko darīt. Viņš ņem lakatu, iesiet tur naudu, kamēr viņa ar sevi cīnas, viņš pieiet un ar šķērēm nogriež viņas garo matu bizi un velnišķi smiedamies iebāž kabatā. Atraduse, ka mati nogriesti, vēl vairāk izbīstas.

139.

Viņš uzsien lakatu, iedod rokās naudas saini un izgrūž pa durvīm, kur nesen ar varu vilka iekšā, baudījis savu prieku, izpostījis viņas dzīvi, dzen ārā. Mājās pārnākdama krīt raudādama mātei pie kājām, tā uzzinājuse, kas noticis, modina tēvu, kurš piedzēries no tās naudas, par ko pārdevis sava vienīgā bērna godu, stāv un brīnās, nevarēdams nebūt atjausties. 

Tā bilde ilgi stāvēs man atmiņā. 

Iznākuši ārā atradām baltas sniega piciņas dancojam un apklājot zemi. 

Mīkstā gultā gulēt pēc divu cietu nakts braucienu būs gan salda. 

24.10.1909.

24 Oktoberi 1909g.  Ceļā uz Harbinu ir Čitā.

Pēc saldas dusēšanas jautri pieceļos, padzeram tēju, bij laiks doties uz stanciju, lai turpinātu savu ceļu. Kate mani pavadīja uz stanciju. Viena pavadīju visu dienu savā kupejā, lasīju, tamborēju un atdusējos ļoti brīvi, garlaicīgi man nebūt nebija. Izejot koridorī redzu tik vīriešus vien, braucēju liekas maz, jo katrā kupejā ir pa vienam jeb diviem cilvēkiem. Viens no ceļa biedriem visu dienu arvien uzmanīgi mani aplūko, uz vakaru piedāvā man kafiju, palūdz atvēli ienākt papļāpāt, esot garlaicīgi, runā, kā jau braucējiem, no kur, uz kurieni? runādams pārnāk uz manu pusi, jo visu laiku sēdēja man pretim, es pagriežu seju pret viņu un runāju tālāk. Kamdēļ es nepalikuse tā sēdot kā sēdējuse, pieklājība paģēr, ka ģīmi griež cilvēkam, bet ne muguru, kad runā.

140.

Tā tas gan esot, viņam izliecies, ka es elektriski ātri to darījuse. Arvien virzās tuvāki, es savukārt, tālāk, prasa vai bīstos viņu, nekā nebīstos! Paņēmis manu roku, pieslien galvu un prasa vai negribot, lai paliekot pa nakti, būšot drošāki nekā vienai? Nē, nav vajadzīgs, neesmu no bailīgiem. Jūs neesat bērns, saprotat visu, var runāt tieši, jums ir tik daudz simpātijas un magnētiskais spēks, kas pievelk vīrieti vareni pie sevim, es neesmu spējīgs no jums atiet prom ar labāko gribu. Troksni man netīk taisīt, cenšos ar labu dabūt ārā, viņa vārdi šā vai tā nekādu iespaidu uz manim neatstāj, manu aukstasinību iekarsēt vajaga, es pate nezinu kā. Metiet muļķīgas domas pie malas, esiet vīrietis ar raksturu, kas valda par sevi, neesmu sieviete, kas padodas tādām vilināšanām, un otris - esmu līgava, nav tiesības spert tādu soli.

Vaj jums daba nekā neprasa? jeb vai viņam būs mazāk par to? Cilvēkam, kuru cienu, esmu atsacījuse un auksti skatījusies uz visu, te pirmajam, kas ceļā nāk piepildīšu iedomas, tas būtu smieklīgi, savu apziņu aptraipītu, kuru esmu tīru līdz šim turējuse un gribu turēt. Vaj esat tā paēduse, ka negribat nebūt vairs? Kā drīkstat tik nekaunīgi runāt, tīri kā katrai līgavai vajaga būt viņa rotai. Vaj gribat, lai jūsu līgavainis metas istabas meitai jeb aktrisei rokās, ka varat būt cietsirdīga. Lai dara, kas patīk, nav mana darīšana. Redzēdams, ka mani tā nevar kustināt, sāk lūgties, tik sirsnīgi un žēli, jūs tak redzat cik tāli, esat mani novedusi, apmierināt mani un dodat sev baudu, es nevaru no jums iet, jo esmu viss kā

141.

stāvu iekš jums, jūsu varā, ko gribat, to darat, lūdz, lūdz tik žēli, es nevaru saprast, kā var cilvēks tā lūgties. Apmierināt mani kaut ar skūpstu. Uz pieres atvēlēju viņam skūpstīt, es domāju, ka tā sadegs zem viņa lūpām. Nē, ar to nepietika, lūdz, lai es viņu skūpstu un kaut drusku un kaut drusku apmierinu un solās tad tūliņ iet prom. Glāsta vaigus lūgdams, mīļā, dārgā, apžēlojaties un dāvājiet tik skūpstu, saprotiet mani, tak ka nevaru no jums iet prom, gribu pats, bet nevaru, es mocos priekš jūsu acīm kā tārps un jūs mani minat zem kājām. Es nebūt negribēju un nedomāju jūs ievilināt, nedevu ne mazākā iemesla. 

Zinu, ka negribējāt, bet pievilcības spēks ir par lielu iekš jums, nav spēju atturēties tai varai, ja būtu varējis, tad stundu ātrāki būtu aizbēdzis, bet nevis aizgājis, bet nevarot. Cik sirsnīgi ar viņš nelūdz, man viena alga, saku, ka skūpstu dāvāju tik tuvējiem, bet citiem ne, lūdzu savu kārt, atstāt mani vienu. Galīgi iziet pie durvīm, vēl piedāvā materiālos līdzekļus, smiekli mani atskanēja par atbildi. Skatīdamās uz viņu brīnos par vīriešiem, vaj tad Iļjam bija ar tik briesmīga cīņa, ja ar tā, tad stāv viņš augstāki, jo nelika nekad man to manīt. Uztraukta esmu, jo bīstos, ka nakti gulošai neuzbrūk, tad es nebūšu spējīga atspēkot. Konduktori ir visi pērkami, viņš var durvis uztaisīt. Aizsēju durvis ar siksnām, liekos gulēt, miegs nebij spirdzinošs. 4-os, kad modināja pie pārsēšanās biju ļoti priecīga, viņš sāka mani izbēgt cik tik var.

142.

25.10.1909.

25 Oktoberi 1909g.   Ceļā uz Harbini no Irkutskas.

Stancijā Manžūrija ir visas pakas jāliek Ķīniešu tamoižņai priekšā, viņi ir ļoti godīgi, paceļ kurvī vienu galu, liek taisīt cieti. Pasi vajadzēja uzrādīt. Tamožņas zālē jātiekas ar vakarējo lūdzēju, abiem mums ir nepatīkami tikties, viņš par laimi iekāpa otrā vagonā, man pretim sēž vecītis, jūtos ļoti noguruse, ap septiņiem no rīta vilciens kustas, es liekos gulēt. Ne visai ilgi dabūju atdusēt, nāca kontrole, miegs pēc tam nozuda. Vilciens dodas ātri uz priekšu, reti redzama kāda mājiņa, pie katras tālākās stancijas redzami vairāki Ķīnieši, nāk redzami visādi tipi, netīri, saplīsuši, bagātie sēd rindā, tirgodamies viņi taisa lielu troksni.

Man patīk ar viņiem tirogoties, tāpat kā žīdi prasa pulku priekšā. Pusdienu ieturot mans pielūdzējs nosēžas pie maza galdiņa, es pie liela, liku padot buteli alus. Sulainis brīnās, atnesis prasa "tak otkritj", saprotams, citādi neprotu dzert. Alus ar cepeti ļoti labi smeķēja un spirdzināja mani. Apkārtējos acis ir grieztas uz manim, sieviete viena dzer alu, man nav daļa ko citi par manim spriež. Stancijas, kur vilciens stāv ilgāki, pastaigājos, mans pielūdzējs prasa vaj neesot garlaicīgi, lai ienākot pie viņiem, es atsakos no jautrības, ko jūs varat dot. 

25.10.1909.

26 Oktoberi 1909g.   Ceļā no Irkustskas uz  Harbini. 

Jauka saulīte mani uzmodinājas, piecēlos apģērbos, pavadu dienu kā nebūdams. Pie pusdienas galda mēs

143.

tikāmies, mainījām pāris vārdus. Pie vakara tuvojamies Harbinei. Tumšs paliek, tas man labi nepatīk, pilsētai tuvojoties ugunis laistās no abām pusēm, vilciens kā liekas, iet caur pilsētu. Sapakājuse savas lietas gaidu, kad vilciens nostāsies un es varēšu iesākt kustēties. 

Harbinē, sešos vakarā.

Paliek vilciens uz vietas, ļaudis kā jūra saviļņojas, es līdz ar straumi, sekoju nesējam, viņš noliek visas pakas uzglabāšanā. Te ir ar klāt ar viesnīcas kartiņām, kuru negribu pieņemt. Izejot laukā pilsētas pusē ķīnieši taisa tādu troksni, it kā kautos jeb lamātos. Prasu vienam otram krievu fūrmanim, vaj zin tādu adresi, visi atsakās, ar ķīnieti ne tik nevaru sarunāties, braucu uz labu laimi, varbūt atradīšu. Aizbraucu vienā Aptieku nav, braucu uz otru, ielas tumšas, visas malas svešas, brīžiem nevaru pat saprast, kur iet ceļš, arī tur nav. Dabūju mazākais zināt, kur atrodas Žeļezno dorožnaja Centraļnaja Apteka. Braucu turp. Atradu gan nodarbošanās vietu, bet nebūšot ar rītu pie darba, esot brīvdiena, iedeva man dzīvokļa adresi. Pārlikdama, ka nav vēl visai vēls un varu aiziet šovakar vēl, braucu turp. Galīgi esmu nonākuse pie mērķa, atlaidu fūrmani, sekoju sulainim, kurš atver man durvis, palikdams pats viņās stāvot, kamēr iegāju iekšā. Pats Baratovs stāv pie pašām durvīm kažokā, kā redzams tikko pārbraucis, kundze pāris soļu attāļāk ar maizes kukuli uz rokas, abi pagriezušies

144.

uz manu pusi skatus ar lielām acīm. Vaj mani neatminat, es jautāju, te viņš pa priekšu atjaušas un runā priecīgi, bet viņa vēl arvienu skatās uz manim un saka: "es pazīstu gan, bet tas tak nevar būt, tā nav viņa, kur var atrasties tik ātri un negaidīti šeit." Zinu, ka netika rakstīts, kad es izbraucu, mēs atradām to par nevajadzīgu. Nu sāk pate priecāties, izģērbj, ved istabā, vakariņu galds bij klāts man par godu ļoti bagātīgs, sitam uz draudzīgu dzīvošanu konjaka glāzes, stāstīju, cik ilgi es viņus meklēju, ilgi nosēžam kopā tērzēdami par šo un to. Ienesa man gultu, ierīkoja saldu guļus vietu, kurā saldi iemigu. 

27.10.1909.

27 Oktoberi 1909g.  Harbine.

Naktī saldi gulēju, mazā Tamaročka mani uzmodināja diezgan vēlu. Jautri ļaudis, man viņi ļoti patīk, dzeram kafiju triekdami un smiedami. 

Dienu pavadīju vairāk mājās, izgāju drusku pa jauno pilsētu. Vakarā pēc vakariņām izgājām visi trīs pastaigāt. "Novotorgovaja" ir liela plata iela. Skatu logi lieli, apgaismoti. Sala nav, bet vējš ir nepatīkams. 

28.10.1909.

28 Oktoberi 1909g.  Harbine.

Vējš ir liels sacēlies, putekļus dzen riņķī, abas aizejam uz redakciju, nodevu sludinājumu. Jūtos ļoti patīkami, viņi cenšas cik varēdami darīt laiku jautrāku un patīkamāku. 

145.

29.10.1909.

29 Oktoberi 1909g.  Harbine.

Knapi biju apģērbusies un viņi aizgājuši uz nodarbošanos, kad uz manu sludinājumu atnāca kāda kundze, no izskata un runas, ļoti vienkārša sieviete, viņas runa un uzstāšanās ļoti rupja. Es devu saprast, ka tādi kā viņa neder priekš manim, algu piedāvā ļoti mazu. Bija ļoti daudz dāmas, bet visas man ir ļoti nepatīkamas, vienīgi Ivgeļevič drusku simpātiska, noteikti vēl nenorunāju, paliek uz rītu. 

31.10.1909.

31 Oktoberi 1909g.  Harbine.

Dienā nekur neizgāju, apsolījos vienā vietā, bet savādas jūtas, man ļoti nepatika tur iet. Otrā vieta it tuvu no paziņām, man patīk daudz labāki, tur izliekas klusa un mierīga dzīve. It vēlu vakarā satiekam koridorā divus vīriešu. Dzirdēju, ka viens no viņiem runāja vāciski, prasa manus nosacījumus, piedāvādams vietu pie viena zēna. Lūdzu trešdien atnākt pēc atbildes un galīgas norunas. 

Ejam uz slimnīcu, tumšs. Evgeni triec daudz jokus, nonākam drusku par agru, izgājām uz soliņa dārzā uzgaidīt. Kluss jauks vakars, koku zariņi pat lēni nelokās vējā, domas ātri aizlido tāli, viņš izrauj mani no sapņu valsts pareizajā tagadnē, tas nav visai patīkami. Mājās pārnākušiem vakariņas ļoti garšīgas. 

146.

Pēc vakariņām Br. kungs spēlē ģitāri, tās pašas dziesmas, ko daudzreiz esmu dzirdējuse no Iļjas, es klausos kā agrāk acis nepaceldama un gaidu pa velti, ka atskanēs ar balsu sarunas. Te noklust skaņas, sākas runas, es esmu tālu prom no cilvēka, kas mani ļoti mīlēja un visādi priecināja. 

01.11.1909.

1 Novemberi 1909g.  Harbine.

Ir svētdienas rīts, nevaru paradumu darīt un aiziet uz dievnamu, jo viņa nav šeit. Pēcpusdienas gājām pastaigāt, aizbraucām uz Pristaņi, kas atrodas otrpus dzelceļa sliedēm, man tur ļoti nepatīk, negribētu nekad tur dzīvot. Ķiniešu tur ir ļoti daudz, ļoti daudz nodriskuši ar izspūrušiem matiem. Galvenā iela Kitaiskaja ir ļoti gara, lieli veikali, nav ne drusku patīkami, viss tik nospiedoši. Kā pārbraucām tiltu un atrodamies Jaunā pilsētā, paliek viss patīkams, kur vien aci metu. Vakarā visi gājām uz Ilisionu, tas ar ir smukāki ierīkots, nekā Irkutskā. 

02.11.1909.

2-rā Novemberi 1909g.  Harbine.

Mēs uz vakaru bijām veikalā un nākot mājās saku Br. kundzei, ka ļoti interesē, vaj tas vācietis nāks trešdienu pēc atbildes, nav pagājis pāris stundas, kā pieteicas un ienāk, aicinu piesēsties, esot nācis pasacīt, ka viņam neesot vajadzīgs. 

147.

Jo sieva braucot prom uz Vāciju pie radiem. Runa veicas abiem labi, no promiešans ne domu, galīgi piedāvā man vietu par saimnieci pie sava drauga, kas ar esot vācietis un vēloties, lai savas tautības cilvēks būtu. Pateicos par piedāvājumu, ka saimnieces vietu nekad neesmu izpildījusi, ne meklējuse, jo negribu ar to nodarboties. Veselu stundu viņš trieca un pļāpāja. 

04.11.1909.

4-tā Novemberi 1909g.  Harbine.

Bijām iepirkt sīkumu, nākot mājās satiekam zēnu, nesot ģīmetni ko Br. kundze grib dāvināt savam vīram uz divu gadu laulības svētkiem. 

Vakariņas novedam ļoti smalkas, tukšodami glāzes uz viņu veselību un laimi. Pēc vakariņām tukšojam šampanieša kausus, ar kafiju un liķieri samaitājam pavisam galvas. Gājām svaigu gaisu ieelpot, tas darīja ļoti labu iespaidu, bet miglu bildes skatoties jūtu tādu nogurumu, ka negribējās kājas kustināt, lai pārietu mājās. 

06.11.1909.

6-tā Novemberi 1909g.  Harbine.

Atrodos jaunā vietā, svešā famīlijā, no jauna vajaga pierast un pierast pie visa tā, kas notiek šeit. Man izliekas, ka šinī mājā būs ļoti klusa un mierīga dzīve, viena meitene manā audzināšanā. Ko nākotne nesīs, to redzēsim.

148. 

08.11.1909.

8 Novemberi 1909g.  Harbine.

Esmu pāris dienas ar kundzi kopā, šovakar viņa brauc prom uz Vladivostoku, kur paliks veselu nedēļu, palieku es ar meiteni viena. Vecā aukle ar savu zēnu, pats Erdreiša kungs arī ir Vladivostokā. 

20.11.1909.

20-tā Novemberi 1909g.  Harbine.

Ir ne visai teicams kamanu ceļš, braucam vizināties, saulīte silda labi, bet vējš ir dzestris, pirms veda mūs pa Jauno pilsētu, agrāki domāju, ka tas ir viss, ko redzu ap mums, bet īstenībā jaunais pilsēts ir ļoti glīts un liels. Būvējumi ir lieli un grezni, ielas platas un garas, priekš katra nama ir dārziņš ar kokiem uz ielas, apbraukājuši lielākās ielas braucam uz "Pristaņ", tur man tā nepatīk, viņu tirgi un bodes nav visai patīkami. Aizbraucam līdz cietumam, tas atrodas pilsētas vidū, gandrīz. 

26.11.1909.

26-tā Novemberi 1909g.  Harbine.

Agri no rīta ienāca Šana pie manim gultā apsveikt ar šūpuļa svētkiem, cits neviens pats nezin mājās. Vakarā iedama pie Baratoviem pasaku kundzei, iešu savu šūpuļa svētkus svinēt, viņa jūtas ļoti apvainota, ka neesot ātrāki sacījuse un nesot tādu svētku dienu no mājas ārā. Nākošo gadu, lai tā nedarot, vaj pie sevim jeb mājās lai svinot. Kā jau parasts jautri pavadīju vakariņu laiku pie Baratoviem, vairāk glāzes tukšojām uz manu veselību. 

149.

28.11.1909.

28-tā Novemberi 1909g.  Harbine.

Pagājušo nakti saslimu, briesmīgi bij jāvemj, visa nakte pagāja vienās mokās, kas vilkās līdz pašai pusdienai. Savus pienākumus tomēr jāizpilda. 

Saņemdama vēstuli no Iļjas, nevaru sevi saprast, man tik vien liekas, ka mēs nederam kopā, viņš manās parašās un jūtās tak nevar saprast, tagad atteikt nevaru, gaidīšu, varbūt pats atkāpsies, man vajaga vārdu turēt, no viņa vēstulēm nevaru visai mīļi atbildēt. 

06.12.1909.

6-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Es jūtos ļoti apmierināta savā tagadējā vietā, klusa mierīga dzīve, bez viesiem, bez trokšņiem, garš atdusas, klusas mierīgas vakara stundas. 

Vienas domas mani moca un tas ir Iļja, arvienu iešaujas šaubas par viņu un jautāju pate sevi: vaj jutīšos laimīga ar viņu? vaj redzēšu to uzmanību, kuru esmu pieraduse redzēt no bērna kājām? Bet galvenais, vaj mīlu viņu īsti, vai nevarētu reiz rasties priekš manām acīm cits, ko vairāk mīlētu? Šaubas, šaubos pate par sevi, es nejūtu ne mazāko prieku, ka esmu līgava. Zinu tik vienu, zvērastu esmu devuse, to var viņš lauzt, bet es ne. Ja lauzīšu, tad aptraipīšu savu apziņu, un to es nekad negribu darīt, lai būtu ar cik smagi samaksa par to. 

150.

11.12.1909.

11 Decemberi 1909g.  Harbine.

Jūtos ļoti apvainota, kad kundze ar strādnieku iesūtīja man algu svabadi rokās, viņš ar savādu ironiju pasniedz man, nevienā mājā tas nav vēl gadījies, ka neesmu pat vērta saņemt savu algu no pašu rokas. Tas aizskāra mani līdz asarām, viņa savu cienību ir zaudējuse manās acīs. Cenšos visādi aizdzīt skumjās domas tik ar Muša atmiņu man izdevās. Kur gan viņš atrodas tagad. Cik labprāt viņu satiktu un kā agrāki ļautu viņam pieglaust savu galvu pie krūts. Bieži viņš sacīja: "Cik daudz es dotu par to, ja varētu šo sprogo galvu un zilās acis pasargāt aiz savas krūts no ļaunās pasaules vētrām." Es gribu, gribu viņu reiz tikties. 

18.12.1909.

18-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Šodien es jau norakstīju Iļjam vēstuli, vakarā vienai sēdot pie rokas darbas, man tik skumji, gars jūtas ļoti apbēdināts no vakar vakarā dzirdētā un tas ir, kā Baratova kundze, vienīgā paziņa, kur ir pie kā aiziet, dzirdēju tik rupji lamājoties garderobē uz sievu, kas ņem virsdrēbes pretim. Tā nabadzīte strādā nosvīduse un viņu nosauc par "protivnaja baba" un daudz citādi, ka neņem vienai ātrāki nekā visiem citiem. Cik maz es vēl pazīstu cilvēkus, viņa man izliekas ļoti laipna, kas nekad neņem rupjus lamu vārdus mutē. Visa sirsnīgā cienība pret viņu ir vējā, man liekas, ka es ar laiku būšu ar viņu mājā lieka. Teātris nebija visai labi izpildīts. Dejotāja: "Baskāje" pirmos trīs aktus izpildīja slaveni

151.

tie bija sēru valsis, jautrais gabals nebūt nepatika, uzvalks bija par vieglu, dejojot krūti pavisam atsedza. Klavieru spēlētāja aizrāva sev līdzi visu zāli, bij sadzirdami elpu vilcieni, neskatot, ka zāle bij pārpildīta, skan skaņas. '"isāka jautru priecīgu laimību, kura ir neaprobežota un paceļas pār cilvēci augstu augstu. Te nāk kāds sitiens, zūd jautrā laimība un slīd ar vienu zemāk, sākas gaudas. Krūtis līdz ar skaņām jūt un sāk skatīties tālu tukšumā. Galīgi izmisums nāk gaiši dzirdams, briesmīga mocoša vara ņem virsroku, zūd dzīvība, paceļas lēnas pagātnes atmiņas un izzūd pavisam. Aplausi manim lika satrūkties un atjaunoties tagadnē. 

Skatu zāle ir nevisai liela, ļoti tīra, priekš pastaigāšanas ir ļoti maz vietas, zāle priekš Loto spēles ir liela, visur nolikti galdiņi, kā krogā, tik alus trūkst, ne visai labu iespaidu tas atstāja uz manim. 

20.12.1909.

20-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Saņemot no papa vēstuli nesagaidīju prieku, bet raizes. Mana šurpbraukšana esot viņam lielas sirds sāpes sagatavojuse, esot balts kā ābelīte palicis, atstāts no saviem bērniem, savu ģīmetni atsacījās man sūtīt. 

Raudāju, rūgti raudāju rakstīdama atbildi. Nebiju beiguse, kad ienāca kundze, ieraudzījuse saraudātas acis, sāka mani bārt un pierādīt cik es nepareizi daru uztraukdamās. Man vajag viņai piebalsot, bet jūtas raud rūgtas asaras. Daudz spēka man vajaga, lai varētu cik necik mierīga izlikties. 

152.

24.12.1909.

24-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Visu dienu gandrīz pavadu eglīti pušķodama ar savu audzēkni. Mazais zēns saslima, ārsts atzina par difterītu un pavēl meitenei atstāt māju, lai nepieliptu viņai. Vēlu vakarā aizvedu viņu pie vecmātes, viņai nosolīdamās ar tur būt, bet likos gulēt vēlu vakarā viena savā istabā. 

25.12.1909.

25-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Uzmodos no rīta astoņos, padzēruse tēju, braucu pēc meitenes uz Pristaņ. Ārā laiks ir tik jauks, saulīte patīkami, mīļi smaida, it kā apsveikdama tos, kas rīta agrumā viņas staros pastaigājas. Ielas ir tukšas un klusas, katris sēd savā istabā un sagatavojas uz vizītēm iešanu un viņu saņemšanu. 

Notirgojos ar fūrmani par lētāku cenu nekā man priekš tam deva. Braucot tik smagas nopūtas nāk pār manām lupām, domājot, ka viņš ir tur un es te. Nonākuse pie vietas, prasu viņam vaj esmu pirmā, ko ved šorīt? jā, atbild un skatās izbrīnējies, kad dodu vairāk, nekā biju nolīguse, lai ir visa diena laimīga, labāki atdodu viņam, nekā kundzei atpakaļ. 

Meiteni pārvedu mājās, nav visai bīstami, pastaigājoties vakarā aizgāju ar viņas uz "Portsmut" šejienes biedrību zāli, ne visai interesanti tur bija. 

Noklausījos dažu sarunas un spriedumus, ļaudis, kā liekas, visur vienādi kritiski, agri pārnācām mājās, lai labāki izgulētos. 

153. 

26.12.1909.

26-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Diena pagāja parasti, vakarā iededzam eglīti mājās. Pēc bērna aizmigšanas aizgāju pie Baratoviem, tur jautri patriecam, kā jau parasts. Vakariņas bij smalkas un ap vienpadsmitiem viņi pavadīja mani uz māju. 

27.12.1909.

27-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Pagājušo nakti ļoti nemierīgi gulēju, nekad man nebij nakts vidū tā jāmocās bez miega, acis cieti, bet pate uztraukta, it kā gars tiktu no manim atņemts. Vakarā ar meiteni apmeklēju Komerc-skolēnu vakaru, bildes noskatījušies gājām uz mājām. 

30.12.1909.

30-tā Decemberi 1909g.  Harbine.

Atmodusies no rīta dzīvi redzu un dzirdu sapni, par ko ļoti brīnos. Mirušo māmiņu un papu abus satiku pārbraukuse jautrus un priecīgus, bijušais skolotājs liek man priekšā jautri padzīvot, vai būšot galīgi kāds tautu dēls, kas mani mīlot jeb esot tur tālumā, kam solījusies un viņus necienot vairs? Uz tam nedodu nekādu atbildi, jo Iļja stāv prātā. Kādā lielā istabā ķemmēju matus, te nāk viens jauneklis iekšā un stāda otru priekšā, ne visai skaistu ģērbušos, bet slaiku augumā, ar vienu roku turu savus matus, kas izcēlušies uz visām pusēm, otru sniedzu viņam, priecādamies par tik reti skaistiem matiem atvainojas un aiziet. Es cenšos viņus saķemmēt uz sānu šķīri kā valkāju, bet neiet, ir par biezi. Te 

154.

Redzu trīs jaunekļus pienākam pie loga un dziedam, viņi modina skolotāju. Poli, kurš guļ, es savā prātā domāju, cik jauki, jautra ir mūsu tauta, pavisam citādi kā citi, pie krieviem to nekad neredzēs. Garais sapnis man deva saprast, ka nevajag vienoties ar svešas tautas ļaudīm, tie nesaprot un pat negrib tevi saprast. Dotais vārds mani ir pieķēdējis, es nevaru vārdu ņemt atpakaļ, lai maksā ko maksā, cerēšu, ka viņš mani aizmirsīs pēc pāris gadiem. Visu dienu man pa galvu maisās domas, citi dzīvo mierīgi apmierināti tur, daži aizbrauc nevisai tālu un pārbrauc drīz atpakaļ. Es viena esmu, kura neatrodu mieru, esmu tik tālu laidusies prom, ko tad es īsti meklēju!? Vaj neapniks tā braukšana. Kad un kur es reiz nometīšos uz pastāvīgu dzīvi, nevaru iedomāties pat. 

31.12.1909.

31-mā Decemberi 1909g. 

Ar nepacietību es gaidīju šo vakaru. Nolikuse meiteni gulēt, sagatavojos uz iešanu, noģērbu gaišo kleiti, sacīdama, ka tik neapleju. Kundze aicina mani līdz uz biedrību, atsacīju, sen esmu solījuse jaunu gadu sagaidīt pie Baratoviem. Viņus es atradu Peremenus taisot, es gāju palīgā. Liela jautrība valda starp mums trijiem pie vakariņu galda, tik ilgi līdz man sāka iebaudītie dzērieni reibināt, tad paliku klusa, kas esot klusēšana? nevaru citādi, reibuse esmu klusa kā pele. Aizgājām uz miglu bildēm, tur sāka mans reibums izgaist, nākot mājās viņš krīt uz gludu ledu, mēs katrā pusē nevaram pacelt, tas pajautrināja smieklus, mājās izdzeram katris glāzi karstas tējas, no tam palika galva pavisam tīra - sāku tad atkal jokus. 

155.

dzīt. Dažas minūtes vēl vecajā gadā, viņš taisa Šampaņa buteli augšām, kas tik viegli nepadodas, es ar jokiem un smiekliem palīdzu, pati griež mani uz otru pusi, sacīdama, ka nokavēšot jaunu gadu sagaidīt, griežoties roka atspiedās gardīnē, kur uz loga stāvēja vīni no vakariņām, krīt buteles, viena sasitās, līst sarkanais vīns un trāpa man svārku visu vienu pusi. Viņa vaimanā par notikušo, es saritinu svārku sānis, mudinu ieliet.

12-mit naktī. 

Paceļam kausus, kuros šampanietis dzirksteles met, katris izsakam savas domas un tukšojam vienu, otru, tad trešo kausu. Viņš lūdz par mana tēva veselību tukšot. Ar visu esmu mierā, tik vienu vēlos, saraut saites un nomest prom, lai justos svabada, bet nav manā spējā, kad viņš uzzina ap ko runa. Grozās, prasa vai tā esot mīlestība, kas gribot tā atsvabināties un kas esot mans izredzētais. Dod padomu precēties, cik tas esot jauki un patīkami, mīļu cilvēku pie sevim tuvu just un viņa glāstus baudīt. It sevišķi sievietei, kam grūti cīnīties, zin, ka ir krūts, kas aizstāvēs un neatvēlēs nevienam apvainot. Nav slikti, vairāk nevaru sacīt, man savādas jūtas. Es saprotu, ka tas ir jauki, bet man neticās, ka priekš manim ir tā, kas lemta, manī ir ļoti daudz glāstu, mīlu viens otram dot, bet pate nejūtu virmo jau no maza bērna dienām. Tēvs, kas pastāvīgi aizņemts un māte, kura negribēja savu gaudeno bērnu, jo ar savām slimībām esmu viņai daudz sirdsāpes laikam sagatavojuse pret pašas gribu. Biju tak mazs bērns, 4-ri gadi vecs. Brālis, kurš varēja 

156.

mans aizstāvis būt un prieks, baudīju visu rūgtāko atstumšanu un pārmetumus. Arvienu pašai sevi vajadzēja aizstāvēt, esmu tik tālu nonākuse, ka nevaru vēl ticēt, ka ir ļaudis, kas mani varētu tā mīlēt, liekas, ka tas viss ir tik īss laika kavēlkis, lai tas ātrāki beigtos, gribētu pārtraukt un justies svabada un nekad vairs nevienam nesolīties. Tālu pēc pusnakts pārnācu mājās, kur vecā aukle un istabas meita sēdēja pie tējmašīnbas. Sēdos līdzās, sagaidījām kundzi pārnākam, novēlējām viena otrai laimes, tad katris savā istabā uz ausi. 

157.

01.01.1910.

1 Janvari 1910g.   Harbine.

Uzmodos vēlu, pēc tējas gāju pastaigāt, mājās sēdēt neparko negribas. Aizgāju pie B., laiks pagāja visādi, gan jautri, gan garlaicīgi priekš manim. 

09.01.1910.

9-tā Janvari 1910g.   Harbine

Skumji un nepatīkami iet uz bērna vakaru, laiks pagāja diezgan jautri. Čigāniete ar savām dejām uzjautrināja visus. Nepatīkams stāvoklis tam, kurš uznāca uz skatuves ne visai glīti ģērbies, zāle sāka smieties, raukt degunus, viņš neliek to manīt, viņa runa atskan patīkama un noteikta, ka beidzot griež vērību, sāk uzmanīgi klausīties, galīgi aplaudē trokšņaini. Tas bij sakāms vārds: "par apģērbu sagaidīts un saprašanā nu pavadīts." 

11.01.1910.

11-tā Janvari 1910g.   Harbine

Cik nepareizi Erdreič kundze apietas ar pavāru Ķīnieti, tas ir šausmīgi, kas zaudēts jeb nozagts, to atskaita viņam no algas. Viņi ir atriebīgi par nepareizību. Manī saceļas ļoti nepatīkamas jūtas, viņa var tad manim tāpat darīt jeb es dēļ viņas krist viņu rokās. Domu pavediens jaucas visādos plānos. Braukt vajadzētu kur nebūdams, gaida visi pavasarī Ķīnas un Krievu karu. Uz Irkutsku es negribu braukt, bet no Mandžūrijas ārā, šeit kara laikā notiks šausmu darbi no ķīniešiem. 

158.

13.01.1910.

13-tā Janvari 1910g.   Harbine

Sen es gaidīju šo dienu, lai vakarā aizietu pie Baratoviem uz šūpuļa svētkiem. Kad pienāca laiks iet, visa patikšana nu bij pārgājuse, jūtu lielu nogurumu, trokšņoju ar bērniem, lai paliktu siltāk. 

Apsveikuse abus šūpuļa bērnus, izlasīju pienākušās vēstules. Pienāk pats Baratovs man it tuvu klāt, skatās uz mani un saka, ka esot vājāka palikusi. Pie vakariņām ņemas mani piedzirdēt, es nevaru viņa uzbāzībai pretī turēties, jātukšo viena glāze pēc otras. Es dabūju ilgi nogulēt, līdz varēju iet uz mājām. 

14.01.1910.

14-tā Janvari 1910g.   Harbine

Nē, par tādu prieku un galvas sāpēm, kuras pārnāca no vakar vakara līdzi, varu pateikties, bet nevēlēt citu reizi. Unn' puika savā vēstulē liek man drusku padomāt, ko man darīt?! viņam uz priekšu rakstīt jeb ne? Viņš jūt, ka es esmu priekš viņa zuduse, sāpīgi bij viņam saņemt manu ģīmetni, salīdzināt savu tagadējo stāvokli. 

16.01.1910.

16-tā Janvari 1910g.   Harbine

Pastaigādamies aizgājām uz stanciju vēstuli iesviest, pienākot noskan otris zvans, izejam uz platformu paskatīt vilciena aiziešanu. Redzu daudz Ķīniešu zaldātus un policistus šurp un turp dodamies, tālāki stāv karogs, eju tuvāki, Ķīniešu zaldāti

159.

stāv uz fronti ar muzikantiem un izvada savu Princi, smuki izskatās, melni ģērbušies, sarkanas poletes uz pleciem, apaļas melnas cepures galvā un visiem garas bises. Priekšā stāv oficieri, izšķirt var viņus no cepurēm, kuru dibens ir vairāk apaļš un apklāts ar sarkanām tresēm un melna uz leju ejoša spalva piesprausta. Karogs balts ar sarkanu pa Ķīniski uzrakstu uz katru malu. skan trešais zvans, komandē flintes un štiki uz augšu, mūzika spēlē, skaņas ir savādas, pat ne ar ko salīdzināt nevaru, taures mazas, skan bez jebkādas meldijas, it kā viens rags, kas zaldātus sauc pie pusdienas. Vilciens kustas, Ķīniešu vagoni ir pirmie, atvadīdamies klanās zemu abas rokas pielikdami pie zobena. Muzika spēlēja līdz pagāja viņu vagoni, viņiem pretim bij vagoni, kuros sēdēja krievu oficieri, uz reizi nostājas spēlēt. Pēc vilciena aiziešanas kareivi dodas prom pāros, ap vidu ir ādas siksna, katram pie sāniem piestiprināti lieli dunči. No stancijas aizgāja spēlēdami. 

Skumji paiet dienas, nezinu ko uz priekšu darīt, ir gan pāris dienas, kur labāki dod ēst, bet cik ilgi tas būs, varbūt ka īsti tā tas var notikt, kā bija agrāk, kad ēdināja sliktāki nekā mums. 

19.01.1910.

19-tā Janvari 1910g.   Harbine

Kur pieglaust galvu un izsacīt visu, kas uz sirdi, esmu sveša, neviens mani nezin, kur vēl

160.

sajust, vienīgie Baratovi, ar tur nevaru būt vairs tik svabada, kā biju un domāju, ļoti manāms man tiek, ka viņa ir greizsirdīga uz savu vīru. Kad vakar vakaru teātrī sacīju uz spēlēto lugu, ka greizsirdīga sieva, viņa atbild: "es jūtu viņai līdz, jūs neesat to baudījuši kā tad ir", vairāk netika par lugu "Zolotaja svoboda" runāts. Ko vajaga man vairāk, kad šurp braucot viņas māte mani biedināja, neizārdīt famīlijas dzīvi. Kad jautāju kamdēļ to domā, viņš esot mani ļoti slavējis, kur tik maz pazinis. Viņa ir jautra manā klātbūtnē, nežēlojas vairs par sāpēm kā bija parasts, sāk labāk ģērbties. Viņš par cilvēci runā par daudz priekš manim, tas sāk man nepatikt. 

01.02.1910.

1-mā Februari 1910g.  Harbine.

Pāris dienas pagāja jautri un mierīgi. Lielu prieku dara, ka no Iļjas saņemu ar vien mazāk un mazāk vēstules, sev tomēr es pārmetu, kamdēļ es saistījos ar cilvēku, kas mani nesaprot, vienīgi uz cerībām, ka vēlāku mācīsies mūsu paražas. Brīžam domāju izzust viņam pavisam bez vēsts, jo manas pēdas nav viņam iespējams sadzīt. Atbalss skan: "nē, to nedari, nelauz vārdu un zvērastu, neaptraipi savu apziņu, kas līdz šim ir tīra kā rīta saule, paliec pazemīga, panes visu, gaidi laiku, varbūt tas tevi atsvabinās no dotā vārda. 

08.02.1910.

8-tā Februari 1910g.  Harbine.

Domas man ir skumjas par vakar vakaru. Pāris stundas pavadīju pie Baratoviem, es nevaru vairs tik svabadi izturēties

161.

kā agrāki. Viņa skats izliekas, ka gribētu man caur urbties, par ilgu tiek man uzmests. Iet pate uzģērbties otrā istabā, viņš neatvēl man sēdēt, lai nebūtu iemesls trakot, es nostājos pie skapja un stāvu, viņš staigā uz augšu un leju, paliek manā priekšā stāvot, saka, ka neesot mani veselu nedēļu mocījis, tas ir rokas lauzījis. Nevajaga, paliekat mierīgi, es esmu paklausīga. Kad viņš dziļo elpas vilcienu izlaiž saraustīti, sāku smieties, par to viņš satver rokas, līdz es taisos viņas atsvabināt, viņš ņem žiglu kampienu, pievelk cieši pie sevim klāt un savu galvu noliec man uz kakla kā es to varu manīt. Dzirdot durvis atveramies, viņš atlaiž mani un iet savai pretim, es stāvu kā apstulbuse, it kā man būtu ar viņu kāda slepena mīlestība, no kuras es sargos kā no uguns. Viņai to sacīt nevaru, tas viņas dzīvi darīs rūgtu. 

Tagad, kur esmu redzējuse un piedzīvojuse daudz, saprotu cik laimīgs ir tas, kas nelaižas no savas dzimtās vietas tālāku, cik pareizi ir "Lanka" vārdi. Sievietei vienai ir grūti ceļot, daudzi viņu apbēdina. Esmu pateicīga saviem vecākiem par audzināšanu, mans raksturs ir ciets un nelokāms, palieku arvienu pie saviem ieskatiem, lai apkārtējie saka ko sacīdami. Ja nebūtu tas tā, tad sen būtu par smieklu palikuse, tagad smejos par viņiem, līdz šim ir uzvara mana. Grūti ir cīnīties ar lieliem viļņiem, ļoti daudz spēka jāsaudzē, ko manāmi jūtu, palieku arvien slābāka miesas spēkos, līdz ar to gars krīt ar uz leju. 

162.

03.03.1910.

3 Marta 1910g.  Harbine.

Iļja klusē jau veselu mēnesi, tas dara man prieku, ka manas domas un vēlēšanās piepildās, laimīga jūtos, priecīgi ap sirdi, ka viņš mani atsvabinās. Par sevi priecājos, ka nebiju muļķe un nepiedevu svaru viņa zvērastiem un apsolīšanām. Gribu pierādīt, ka vīrieši ir visi nelieši, tad kad ir priekš acīm, zvēras un solās paši nezinādami ko, lai varētu sievieti dabūt par savu. Atminu kā viņš mani biedināja, kad paziņoju par savu nodomu braukt prom: "Ja gribi manu nāvi, tad brauc, tu gribi no manim aizbēgt un izzust no acīm, bez tevim nav man dzīvošana, vienīgi tu man dod spēku cīnīties uz priekšu." Tūliņ sacīju, ka laiks mani iznīcinās no atmiņas, radīsies cita un būs labi. Kad apskatu sevi un citus, redzu un jūtu, ka esmu laimīgāka par daudziem, manas jūtas nemokās ne zem vienas nastas. 

17.03.1910.

17-tā Marta 1910g.  Harbine.

Tagad, tik tagad atrodu cik grūti ir sievietei vienai ceļot, kad atskatos uz agro jaunību, kur biju vecāku mājā, cik bērnišķa, nesaprātīga un nevainīga biju, tad nevarēju saprast, kamdēļ tad grūti. Nesapratu, kad Muzis sacīja: "Tu skaties uz dzīvi ar spoguļošām laimīgām acīm, nezini vētras un negaisus. Cik labprāt ar savām krūtīm aizsargātu tevi no visa, kas ir ļauns pasaulē, lai paliktu pastāvīgi tāda smaidoša, kāda esi." Tagad es gan saprotu, ko tas nozīmē. Salīdzinot pagātni ar tagadni esmu daudz pārdzīvojuse. Tagad papildu Tamuša vārdus: "Esi cieta kā ozols un mēma kā akmens." Ceru uz priekšu ar tāda palikt. 

163.

25.03.1910.

25-tā Marta 1910g.  Harbine.

Šorīt redzēju savādu sapni. Pie debesīm gaišus burtus B.P.L. Kamēr saucu citus, izzuda viens pēc otra. Otru zīmi otrā pusē Lielu zvaigzni ar gaišiem stariem uz augšu, trešo zīmi pate neredzēju, bij apgaismots skaists kalns, pie kura stāvēja vīrietis un krustojās. Tik skaistu kalnu patiesībā nekad neesmu redzējuse, ka liekas nekad neaizmirsīšu. Ja prastu zīmēt jeb gleznot, tas skats būtu kaut kas sevišķs.

20.04.1910.

20-tā Aprili 1910g.  Harbine.

Teātrī tika uzvests Šeilok", galveno lomu spēlēja Ķeizeriskais teātra aktieris Grigorij Grigorjevič Ge. Pārējie ne visai teicami izveda savas lomas. Man ar Baratovu iznāk tīrie joki, viņš cenšas mani piedzirdīt, vai nebūšu pret viņu vaļsirdīgāka. Iemeslu nedodu, bet lakstoties ļauju viņam, man tas izliekas smieklīgi, kad tāds vīrietis var kā mazs zēns jokoties. 

01.05.1910.

1-mā Maija 1910g.  Harbine.

Jauks, īsts Maija rīts, visi viņu šeit svin, visi veikali cieti. Pēc pusdienas aiz braucam Vecā- Harbine, tur ir smuks liels dārzs ar daudz laubēm [lapenēm, apvidvārds] un katra sevišķā stilā būvēta. Smuki, lieli koki, kuru apģērbs ir it jauns, zaļš. Visu apskatījuse sarunājam braukt uz Pristaņi dārzu. Tas ir liels tīri kā mežs, ļaudis šeit ir ļoti daudz, mūziku noklausījāmies mazu laiciņu. Pārbraukuse mājās esmu ļoti priecīga.

164.

02.05.1910.

2-rā Maija 1910g.  Harbine.

Laukā ir vētra, putekļus nes atkal pa gaisu, pēc lietus un vētras izgāju nama priekšā uz soliņa pasēdēt. Svabadi, ne no viena netraucēta atdodos jūtām, kas tik nospiesti pastāvīgi ieslēgti augstos mūros. Brīžiem gribētu izrauties ārā un pieslieties pie kā mīļa un dārga, kas spētu viņu saprast. Ne par velti tu esi kā nosodīta, atvelcies atpakaļ un paliec tur aukstumā līdz tev nāks pavasaris, maija mēnesis un apģērbs kā koka zarus ar zaļām jaukām lapām. 

06.05.1910.

6-tā Maija 1910g.  Harbine.

Tika pareģots, ka šodien ap vienpadsmitiem rītā nāks komēta "Galeja". Ar asti viņai vajaga aizskart Harbini, mazākais vienu daļu, kura ies tad bojā. Uzmodusies no rīta redzu jauku saulīti spīdam, līdz vienam ir ļoti jauks. Pēc pusdienas aizbraucam uz Pristaņi. Kņaza Hilkova dārzā pie mūzikas, laiks turējās jauks līdz 1/2 4-riem, sākās vētra, kura nežēlo jaunās lapiņas no kokiem atraut. Iegājām bufetē, viena starp mums ir izbijusies, raud un trīc pie visām miesām. Smejos un apmierinu. Vētra vilkās 20 minūtes, tā nostājās, sāka drusku lietus līt, ap pieciem nostājās pa visam. Nebij silts, bet brīnums nekāds nenotika kā to visi gaidīja, daudzi pat saslima gaidot.

12.05.1910.

12-tā Maija 1910g. Harbine.

Viss ir sagatavots, ka rītu varam braukt prom, mani daudzi grib pierunāt nebraukt līdz. Lai iet kā iet, es gribu visādā ziņā redzēt Japānu, nekas, pacietīšu, ja būs grūti.

165.

13.05.1910.

13-tā Maija 1910g. No Harbines uz Vladivostoku. 

Agri no rīta uz vakzāli, es tiku izvadīta ar puķēm, vēl pliederiem, kas Harbinē ir liels retums. Daudzi no izvadītājiem brauca līdz VecHarbinei. Vagona ierīkojums ļoti patīkami klusu. Laiku pavadu caur logu skatoties, patīkami skati. Visur zaļš, pa retam redz puķītes, lieli kalni. Sevišķi patika redzēt, ka Ķīnieši apstādā vietām zemi ar vēršiem, vietām ar zirgiem. 

14.05.1910.

14-tā Maija 1910g. Ceļā no Harbines uz Vladivostoku. 

Nakti gulēju slikti. Diena paiet it labi. Ceļu apskatos, var pabrīnīties kā viņš vijas, vilciens iet no lejas uz augšu, taisa lielu līkumu līdz nāk blakām tām sliedēm, kuras apakšā bija, ilgāku laiku iet blakām, tad izšķiras, nāk pretī divas lokomotīves, stājas priekšā un strādā uz augšu. Līdz Vladivostokai ir seši lieli tuneļi. Vienpadsmitos vakarā pienācām Vladivostokā. Tumšs, miglains un spiedošs gaiss, netīrs, dubļains. Stancija ir lejā, augstu kalnā pa trepēm jākāpj. Nonācām "Granda Hotel", nav apakšā neviena numura, jākāpj augšā pa divām trepēm. Numurs liels, nodzeram tēju, ierīkojamies uz gulēšanu. Lai labāki varētu dusēt, pieliku dīvānam krēslu. Domāju saldi iemigt, te nāk zibins pēc zibiņa un pērkons piedevām. Miegs kā uz burvja mājienu prom, nāk prātā dzimtenes dzīve, kur tāds laiks bieži bija, ilgi, ilgi domāju līdz nogurums ņēma virsroku. 

166. 

15.05.1910.

15-tā Maija 1910g. Vladivostoka. 

Uzmodusies agri no rīta, no vakarējā pērkona nav ne mazākās vēsts, gaiss miglains un dzestris. Ap desmitiem izgāju, lai apskatītu pilsētu. Uz ielas ir dubļi, vajadzēja griezties pēc kalašām. Uzkāpu augstā kalnā, nami ir smuki, lieli, visapkārt augsti kalni un vienā pusē ūdens. Sēdos fūrmanī, apbraukāju visu Svetlanskuju, tā ir galvenā iela, ļoti plata un gara, nami lieli, viens dārzs priekš bērniem, ne visai liels, otris lejā pie ūdens malas. Luterāņu baznīca atrodas pakalnē. Kur vien acis met, uz kalniem gandrīz visur ir sabūvēti mazi namiņu, izskatās tīri kā sēnes. Pārbraukuse mājās atradu manu cepuri slapju no miglas. Pusdienu ēdot ienāca viesis, pēc maltītes devos atkal pilsētā, lai izpildītu visus savus uzdevumus. Uzmeklēju Gruntcel jaunkundzi, nodevu ģīmentni. Nama  iekšienes šeit ir Eiropiski būvētas, bet ne kā Irkutskā jeb Harbinē. Iegriezos pie Kunst-Albers, visu lielākajā šejienes veikalā, iekšiene ir skaisti ierīkota, nopirku par atmiņu figūri un pastkartes. Apjautājos pie Grīnberga kunga par Muzīti, viņš atrodas, kā redzams, arvien uz to kuģi, kur agrāk bija. Savu vārdu es nesacīju, liku sveicināt un rakstīt savējiem mājās. Atgriezdamās atpakaļ satiku mūsu bagāžu nesot uz kuģi. Uzkāpam uz brīvprātīgo flotes kuģi "Orjol". Otrās klases kajītes ir ļoti smukas. Pulkstens sešos kuģis iet no malas nost. Pēc kuģa atiešanas sēdamies pusdienu ēst. Jūra klusa, bet ap deviņiem jūtu, ka paliek arvienu sliktāki, tēju dzert neeju, bet gulēt, lai izbēgtu jūras slimību. Ātri iemigu pirmo reizi no jūras viļņiem iešūpota. 

167.

16.05.1910.

16-tā Maija 1910g. No Vladivostokas uz Nagasaki pār Jūru. 

Kad atmodos jutos ļoti spirgta un jautra, nakti pavadīju saldā miegā. Padzēru ar visiem pie galda jautri tēju, izgāju uz deķi. Jauks rīts, saulīte, saulīte spīd gaiši, jūra met mazus viļņus, baltas putas ļoti maz parādās. Savādāki, patīkamāki ap sirdi, pirmo reizi atrodos uz liela ūdeņa, kur neredzu krastus, bet zilas dzidras debesis un ūdeni. Vējš paceļas drusku lielāks, ūdens sāk dzīvāki kustēt un kuģi šūpot, uz kuģa galu nebūt nevaru iet, šūpo pa stipri. Sēdēju pašā kuģa vidū, bet tas nepalīdzēja, vajadzēja aiziet uz lasāmo zāli, nolikties uz beņķa un gulēt tur līdz iešanai, kaut ko baudīt nebiju spējīga. Zaļas putas nāk atpakaļ, jo iekšas tukšas. Briesmīgi grūti panest jūras slimību, vēlētos labāki, ka jūra manu ķermeni nestu pa ūdeni un nekā nejustu. Kundze zobojas par manim, pie jūras uzauguse, nevar panest braucienu. Ko varu es darīt, ja manim tā jāmokās, nekad es neņemšu ceļu, kas pa jūru jābrauc. Ja būtu zinājuse, ka tā jāmocās, ne zelta kalni nebūtu mani vilinājuši turp. Nakti gāju gulēt pie vienas dāmas, viņa bīstas viena. Iemigu labi un ātri, atmodos, jūra ir pa visam klusa palikuse, kuģis nebūt vairs nešūpojas, mēnesi spoži spīd pa atvērto logu iekšā. Piecēlos, apskatos cik jauki ūdens laistās un mēness skūpsta brīvo straumi tik mīļi, pēc maza brītiņa uzmodās Lidija Borisovna, parādīju viņai jūras naksts skaistumu. Likos gulēt un pārdomāju patlaban redzēto sapni. 

Pienāk brālis un saka: " Vaj tu nezini, papa pēc 14 dienām laulās, tavs ziemas mētelis un gaišā kleita ir kā jauni.

168.

17.05.1910.

17-tā Maija 1910g. Ceļā uz Japānas jūru.

Uzmodusies no rīta jūtu, ka jūra ir pavisam klusa palikuse. Galva vēl sāp, jūtu sliktu dūšu. Ēst sāk gribēties. Apģērbjos, nomazgājos svaigā ūdenī, iebaudīju līdz ar citiem brokasti. Lēnām, it lēnām saliku savu bagāžu, pēc ilgāka laika iedrošinājos iziet uz deķi. Laiks tik jauks, jūra klusu kā ezers. Juzdama, ka esmu spējīga no kājām turēties, ņemos pie sava parastā darba, ar meiteni nodarboties, ko vakar nevarēju darīt. Jūtu, ka man brokasts bij par maz, gribas ēst, galva griežas riņķī, ausīs zvana, likos līdz pusdienai gulēt. Pusdienu iebaudījuse jūtu sevi pilnīgi spirgtu, ar prieku staigāju apkārt. Sāk parādīties kalni, klintes ļoti spicas. Mazas zēģeļu laiviņas lielā daudzumā peld kā balti gulbji. Zivis pa retam redz lecot no ūdeņa  ārā un iekšā. Uz vakaru tuvojamies piestātnei. Paliekam stāvot, piebrauc Japaņu ārsts, apskata visus kuģa ļaudis, un mums pamet tik acis. Tad kuģis sāka griezties līcī iekšā tuvāk pie pilsētas. Kuģis vēl nebija nostājies kā Japāņi ar daudz un dažādām laivām tuvojas, lien kā kaķi pa trepēm uz augšu, metas ar troksni uz kuģa virsu. Kamēr es nogāju viesnīcas Komisionerim parādīt mūsu pakas, tikmēr kuģa virsus bija kā nosēts ar visādiem tirgotājiem. Maza laiviņa mūs pārcēla uz malu, te uztaisījām visas pakas, pārskatījis Tamožas ierēdnis. Piedāvājās rikši, divriteņu ekipāža ar japanieti priekšā. Mēs gājām kājām, it tuvu viesnīvā "Belvju" viņa atrodas pakalnā, liekas, diezgan smuka būt, tuš, labi nevaru redzēt. Nolikām bērnus gujlēt, es gāju priecīga gultā, un nešupos mani vairs jūras viļņi. 

169.

18.05.1910.

18-tā Maija 1910g. Nagasaki - Japāna. 

Ļoti jauka diena, tēju padzeram pie sevim, bet pusdienu vajaga iet ēst ēdamā zālē, kur galdiņi ir klāti. Mūsu numurs ir lejā, visapkārt ar ciedru kokiem, uz augšu biezi kopā saaugušiem. Blakām ir vēl divi numuri, mūsu durvju priekšā aug koks ar ļoti platām, dziļi robotām lapām. Krievijā tā ir jauka puķe istabā. Citrona koki ar savām mazām zaļām lapiņām pušķo ieeju. Uz trepēm stāv noliktas dažādas puķes, palmi ir visādi, bet vairāk tādi, kurus Liepājā lieto priekš kroņiem. Iedomāju zālē nav neviena loga, visapkārt sastumjamas durvis, viesu ļoti maz. No daudziem ēdieniem vēlies ko gribi, stāv uz galda liela glāžu krūze ar ūdeni, mēs tukšojam visu, ir ļoti garšīgi. 

26.05.1910.

26-tā Maija 1910g. Nagasaki - Japana. 

Staigājot pa ielām apbrīnoju, ka var no kalniem izbūvēt tik tīru un jauku pisētu. Ielas visas ir bruģētas ar platiem gludiem akmeņiem, trotuāri tāpat. Dziļas renes gar vienu pusi priekš ūdens notecēšanas, augšā uz kalna iet it nemanot, reti ir mazas šķērsu ielas un tās ir daudz stāvākas, ielas ir šauras, bet ļoti tīras. Ja  kalnā ir nami, tad ielu sienas ir no akmeņiem. Daudz vietās ir apauguši ar vīģu lapām. Nami ļoti smuki, daudzi Eiropiešu stilā būvēti, trīsstāvīgi, slēģi nav cieti kā Krievijā, bet restu līdzīgi, biezi, cauri redzēt nevar, tāpat ar durvīm. Tirgus ir no atklātām būdām no visiem laikiem, tāpat magazinas

170.

un darbnīcas, kas lielā mērā šeit. Japāņi ir ļoti laipni, visai simpātiski viņi neizskatās, smukas sievietes redz ļoti reti. Pa lielākai daļai ģērbjas tautu uzvalkā "Kimon" sievietēm ar platām kulēm zem rokām un vīrietim ne, tā ir starpība. Daudzi strādnieki pavisam kaili, ap vidu gurte, uz kājām nes rīsu salmu pītas tupelītes, atdala lielo pirkstu no citiem vīta bieza bante uz tupeli, tur uz kājām jeb no gludas dēles taisīta tupele, apakšā divas dēlītes, pirkstu galā un papēdī, turas uz kāju ar tādu pašu banti kā citas. Apbrīnojami ātri viņi var uz tām skriet. Daudz sievietēm ir zobi melni krāsoti, ko tas nozīmē to vēl nezinu. Sievietes nes bērnus piesietus uz muguras, dažreiz pat visu dienu, ja tās strādā. No izskata bērni netiek tīri turēti, acis ir pavisam salipušas un deguni ļoti netīri. Noskatoties uz strādniekiem, viņi daudz grūtāki strādā nekā Krievijā, visiem redz drūmas krunkainas tumšas sejas, žēl metas skatoties. Mazi zēni iet pie grūta darba. Inteliģenci redz ļoti maz. Fūrmaņi nav, to vietā brauc "Rikša", divriteņu viegla ekipāža priekš viena cilvēka, viņš skrien ļoti ātri, no sākuma man izlikās tā liela verdzība. Lai liktu vienam to Krievijā darīt, neviens to nedarītu, tiktu uzskatīta par lielāko verdzību, cilvēku kā lopu uzskatīt. Stundā brauciens maksā no iebraucējiem 20k stundā, savējiem par 10k. stundā. Muskuļi viņiem ir ļoti spēcīgi, krietni, 50 gadīgs vecis skrien vēl rikšu, izskatās no āras tik 40 gadu. 

Koki un augļi ir ļoti dažādi. Kapi ir ar taisniem pieminekļiem, ļoti bieži viens pie otra, viņi dedzina līķus. Ūdens  tīrīšanu bijām redzēt. Rīsi ir ienākuši, viņus ņem zemē, aug uz kalniem kā pa trepju kāpieniem

171.

kāpieniem augstāki. Vakzāle ir maziņa bez sienām, uz platformu neatvēl iet. Vilcieni daudz mazāki nekā mūsējie. Gar ūdens malu ir bieži tauvošanās piestātnes un vakte ļoti bieži. Neviens nevar pienāt, lai viņu neredzētu jeb nemanītu un nezinātu, kas viņš ir. Viņi ir ļoti uzmanīgi visādās ziņās. 

27.05.1910.

27-tā Maija 1910g. Ceļā uz Obamu - Japana. 

Pusdienu ieturējām ātri, diena jauka priekš tālāk ceļošanas. rikši gaida mūs iznākam, sēdamies katra savā ekipāžā un braucam uz priekšu. Ceļš iet augstu kalnā, vienam ir ļoti grūti vest, tiek pieņemts vēl pa vienam, kas no pakaļas stumj. Paceļamies augstu kalnā, skati ļoti smuki, ceļmalā ir daudz apelsīnu koki. Augi ar tumši sarkanām lapām tiek lietota priekš krāsu izspiešanas. Tanīs vietās, kur rīss noņemts, ir ūdens uzlaists. Jauniesētie rudzi aug čupiņām ūdenī, kad paauguši ūdens izsīkst, smukais zaļums pārmainās dzeltenumā, ir tik zemi kā pie mums auzas. Nonākuši kalna galotnē vedēji taisa mazu atdusu, minūtes desmit papriecājamies par apkārtni, braucam atkal tālāk, tagad iet ceļš no kalna uz leju. Lieli meža gabali ir apauguši ar skaistiem, slaidiem bambuka kokiem, cik dārgi viņi ir pie mums, tie paši tieviņi, šeit rēgojas resni un gari. Pēc pusotras stundas brauciena nonākam galā. Sēdamies mazā netīā japāņu kuģītī, mani biedina atkal no saslimšanas, nedomāju vis, neizturēt knapi trīs stundas uz ūdens, jūra par laimi ļoti klusa. Nobraucam jau pusi, jūtu ļoti labi, kuģis vairāk vietās piestājas, izlaizdams braucējus

172. 

braucējus un mantu izlādēdams. Pie pirmās piestātnes kuģis krietni sašūpojas, prom ir mana jautrība, jābaro zivis pret pašas gribu. Kuģis dodas ceļā, jūtu atkal labi, tuvojoties mērķim, sāk kuģītis grīļoties, es turos cik varu, nav spēku, smejas, kas esot ne dzīva, bet mirons no sejas. Labs gabaliņš ir jābrauc ar laivu, lai biedina citi, šeit izturēju labi, lai gan laiva gāja uz visām pusēm no viļņiem mētāta un nedod piestāt, izkāpjot nāk liels vilnis, saslapina kājas, ar tādām aizejam uz viesnīcu Ikakura. [Okakura] Viesnīca liela, Eiropeiska ar daudz numuriem, mēs noīrējam lejā, lielu istabu, divi logi uz jūru, mala trīs soļi tik nost. Mazais ceļojums darīja mūs nogurušus, likāmies ātri gulēt. 

28.05.1910.

28-tā Maija 1910g. Obama - Japana. 

Jauks rīts, priecīgi pieceļamies, apskatam apkārtni, vienā pusē ūdens, pa labi augsti kalni, viņu nami iet vienā ielā, šeit ir ar veikali, var dabūt visu notīgo katrā laikā. Viena galvenā iela, magazines ir bez sienas un logiem, visur sastumajams sienas, citi uz dažiem baļķiem stiprināti jumti, grīda ar mazu paaugstinājumu no zemes, apakšā viņi atstāj savas ielas tupeles, grīda ir ļoti tīra, no salmiem pīti deķi iekantēti no melna, pulierēta koka, priekš katra cilvēka savs, no tā visa grīda ir taisīta. Viņi sēd un guļ uz grīdas. Ja ir rakstāms galds, tad tik zems, ka uz grīdas sēdot var ļoti ērti rakstīt. Viesiem pasniedz ķiseni priekš sēdēšanas. Visu dienu pavadu jaukā gaisā pastaigādamās. 

173.

29.05.1910.

29-tā Maija 1910g. Obama - Japana. 

jauka diena, no rīta puses ejam uz jūrmalu, pa kreisi jūra ar lieliem viļņiem, pa labi augsti kalnaini biezi meži. Jūras malā smilte ir ļoti karsta, nav smilte tik balta kā pie mums, ir pelēka. Ne visai liels placis ir, kur jūra var svabadi rotāties smiltīs, visur akmens sienas pret kurām vajaga atsisties. Patīkami noskatīties kā viens vilnis dzenā otru, tad atsitas pie malas. Pēc pusdienas kāpam kalnā pa trepēm uz augšu, apakšā ir vārti, katrā pusē stabi savienoti augšā ar ķiršu koku izliektu uz leju. Trepe beidzas tiešām pie tempļa, te ir atkal vārti tādi pat kādi apakšā. Pa kreisi ir akmens trauks priekš mazgāšanās, diezgan labs, drusku tālāki no akmeņiem taisīts trauks drusku lielāks nekā pirmais, tas priekš upuriem, uz priekšu daudz akmeņu stabiņi, kuru nozīmi nezinu. Templis ir no koka būvēts, divas mājas viena ar otru savienoti kopā ar trepi. Būvētas ir mājas ne uz zemi, bet uz stabiem, pie ieejas durvīm ir nesmuku suņu veidīgas figūres pa katrai pusei, iekšienē gar sienām ir bildes, grīda klāta ar viņu salmu deķiem. Kas otrā mājā to nezinu. Dārzā stāv pie staba piesieti dažādi drukāti papīri. No turienes iet ceļš uz mežu. Atspirdzinošs ir meža gaiss, ceļš ved augstu kalnā. No lielā ceļa svešinieks nedrīkst nomaldīties. Koki ļoti biezi, klintains, nevienas puķītes neredzu. Viņu kapi nav smilšu kopa, gluda zeme, mazs piemineklis, puķu vāze blakām nolikta, katram sava vieta atzīmēta ar ļoti zemiem dēlīšiem.

174.

30.05.1910.

30-tā Maija 1910g. Obama - Japana. 

Lietus līst gandrīz cauru dienu, iziet nevar nekur, skumji pavadu dienu. Vakarā, kad bērni gulēja, izgāju, nosēdos uz mūri un klausos vakara klusumā, kā ūdens nerimstoši trokšņo. Jā, te ļaudis nerimstoši dodas dzīvē viens caur otru, viens pie otra atsizdamies, sevišķi, kur jāatsitas pret cietiem akmeņiem, tā ka dzirksteles metas gaisā. Ja cilvēkam apnīk klausīties šie nerimstošie grūdieni, viņš iet un meklē, kur ūdens lēnāki un svabadāki atsitas, rotādamies mīkstajās smiltīs cik tālu viņam ir spēja. Ārā paceļas vētra ar lietus gāzieniem, logi un durvis klab, tāda neparasta trokšņa dēļ nevarēju aizmigt līdz trijiem rītā.

31.05.1910.

31 Maija 1910g. Obama - Japana. 

Pieceļoties neredzu ne pēdas no vakarējā lietus, ārā ir sauss. Neilgi pēc tam sākas lietus ar vēju, pastaigāties nevar iet. Visa diena jāpavada mājās. Ļaudis viesnīcā ir nesaticīgi, dalās viens ar otru, viens uzskata sevi par labāku par otru, sevišķi mana kundze neieredz ārstu Bruša kundzi. Īsu laiku dienā spēlējam loto. Vakaru sagaidījuse esmu priecīga. Laiks paliek arvien briesmīgāks, kā izsalcis tīģeris, kas redz savā priekšā upuri un nevar sasniegt. Logi nebij aizslēģēti, 1/2 12-tos naktī vajadzēja piecelties un aiztaisīt cieti, nav paciešami kā viļņi rotādamies metas pāri pār mūri, logu rūtīs nemitoši iekšā. Saimnieks ienāca palīdzēja piestiprināt slēģus, tas maz ko līdzēja. Iemigt nav iespējams, vējš briesmīgs, zeme brīžam kustas, nams ir gatavs peldēt jūrā, ja tāds pat spēriens būtu no otras puses. Kundze pēc katra vēja grūdiena vaid un nedod ar miera.

175.

01.06.1910.

1 Juni 1910g. Obama - Japana. 

Pieceļamies vēlu, vētra ir drusku rimuse, lietus līst visu dienu, mums paziņo, ka tāds laiks būšot ne mazāk kā divi nedēļas. Kā lai pavada tik ilgi laiku mājās vien, svētdien vasaras svētki. Vakaros pasēdu uz jūras malu, ja lietus drusku mazāks. Brīžiem izliekas tik kluss, kā spogulis laistās, te nāk viens vilnis, lielāks par otru, līdz viens iet pāri par 4 aršiniem augsto mūra sienu, logā vēl neatsitas. Ūdens tagad atplūst, bet kad sāks pieplūst, tad būs kā pagājušo nakti. 

03.06.1910.

3 Junija 1910g.  Japana - Obama.

Lietainās dienas velkas uz priekšu, laiku pavadu puslīdz labi, kad ar mājās vien. Patlaban biju ārā, uz mūra sēdēju, sūtīju sveicienus savam sirmajam vecītim, viņa tuvumā ar vilni rotāju, lai mainās viļņi un nes klusu sveicienu viņam, kas man ir dārgs un mīļš. Atgriezos uz verandu, ielikos uz dīvānu un pārdomāju par sevi. Kas priecājas no tīras sirds, ja man labi iet? Atrodu tik vienu atbildi: " Mans tēvs." Viņam es esmu mīļa un dārga, tāda kāda es esmu, ar labām un ļaunām pusēm, viņš ir mans tēvs, es viņa bērns, kuru nekad neatstums. Vaj cits ar priecājas un mīlē mani? Te atrodu to atbildi: "Nē." Tie, kas sakās mīlam mani, tiem ir savs mērķis, varbūt, ka es tanīs brīžos esmu viņiem pievilcīga, ka piemirst manu augumu, atmostas tad, kad esmu no acīm un karstums pārgājis.  

176.

Labi, ka es tādos brīžos neiekarstu līdz ar viņiem, bet palieku apzinādamās sevi. Ļaudis, kas parāda man lielāku cienīšanu, to viņi dara no līdzcietības un smalkjūtības. Sirds lūst apzinoties, ka esi sakropļots un nožēlojams tārps, kas velcies caur pasauli, pie visa tā esmu ar tukšu galvu, kas vēl grūtāki, starp ļaudīm esmu nederīga.  

Es sapņoju un vēlos reiz savai tautai, kaut mazu niecīgu labumu darīt, gribu savam tautietim sacīt, kas prasās pasaulē, lai iet tāds, kas var augstāki stāvēt sabiedrībā, nekā es to daru. Mana dzīve ir bez vērtes pēc tēva nāves. Daudziem varēšu sacīt: "Neatstājiet tēva māju, ja lielāka nabadzība nedzen." Ir grūti pa svešām mājām un pilsētām apkārt klejot. Pēc trijiem gadiem es to atrodu un sajūtu, ko esmu ar aizbraukšanu zaudējuse, neviens skaistums nepārspēj dzimteni. Citi skaistumi ir priekš acīm, dzimtenes priekš dvēseles. 

05.06.1910.

5-tā Juni 1910g. Obama - Japana.

Jauka, silta diena, vakarā ir apmācies, pa retam parādās mēness starp mākoņiem. Vakara stundā izgāju ārā, nosēdos uz akmens jūras malā pret kalnu, apbrīnoju cik skaisti viņi ir, viens kalns paceļas augstāks par otru, sevišķi augsts ir mežainais kalns, gar apakšu stiepjas mājas lielā garumā saudzētas no  vienas puses kā ar ērgļu spārniem ar kalniem, otrā pusē dziļš ūdnes. Jāņu tārpiņi tālumā dod lielu atspīdumu starp kokiem. Augšējā stāvā ieņem istabu kāda bagāta jūras ārstu kundze "Braše", viņai ir ļoti liela līdzība ar manu mīļo, bet mirušo Kristīni, sejas krāsa, vaibsti, acis, mute, augums, mati bij Kristīnei tumšāki un 

177. 

izrunā piemīlīgāka. 

06.06.1910.

6-tā Junija 1910g. Obama - Japana.

Atmozdamies priecājos par laiku, kurš apsola šodien būt jauks. Svētdiena, šeit no tam nav ne mazākās saprašanas. Iznāca pāris reizes sadurties ar kundzi, viņa ir ļoti nepareiza, viņa nolikās atdusēties, es izgāju pie Braša kundzes, apkārtējie sāk mani aizstāvēt pret uzbrukumiem. Uzkāpām drusku kalnā, tur neatradām nevienu puķīti, paretam redz palmu kokus augam, visur ļaudis strādā pie lauku darbiem. Lauki ir kā pa trepju kāpums, viens par otru augstāk, katram kāpumam gar malu ir akmeņa siena, lai ūdens turētos vajadzīgā vietā. No kalna gāja uz leju ātri. 

10.06.1910.

10-tā Junija 1910g. Obama - Japana.

Cik briesmīgi mani aizskar, sajūtu, ka grib mani šeit spīdzināt ar to, ka esmu spiesta ciest, līdzekļi un apstākļi neatļauj man visu mest pie malas un aiziet no viņiem. Vakarā uzgāju pie Braša kundzes, viņa piedāvā man savu māju kā uzturas vietu, ja tik nāku Vladivostokā. Paliek priecīgāki ap sirdi, kad sajūtu kādu draudzīgāku skatu un vārdu. Līdz rudenim vēl tālu, būs daudz grūtības un nepatikšanas jāpanes. Mazie tagad abi slimo ar kāsu. 

Redzēju zīda pavedienu notinam no mazākas spoles uz lielo, mazās ir kantainas, stāvēja ūdenī, liela ir ar kantaina, uz viņas tinas no vairākām mazām spolēm. 

Biju pie ārsta, viņa nams stāv smukā vietā, nama iekšienē ir vairāk istabas, kabineti ir Eiropiski ierīkoti, visas sienas ir sastumjamas, pats ļoti laipns, lūdz piesēst uz ķiseni.

178.

11.06.1910.

11 Juni 1910g. Obama - Japana.

Vakars ir ļoti lēns un silts, jūra lēna kā saldi guloš bērns šupulī. P{avadīju vakaru uz mūra sēdēdama un triekdama ar Sarkano poli un Nikolai Aleksandrovič Kavaleriju.

15.06.1910.

15 Juni 1910g. Obama - Japana.

Galva sāp jau pāris dienas, svaigu gaisu maz dabūnu dēļ bērnu slimībām. Gribēju vakarā, kad bērni gulēja iziet ārā, bet neizdevās. Uzgāju augšā, pie Braša kundzes, apmainījāmies ar adresēm, atvadījāmies, nonākuse lejā, gaidu kundzi ienākam, lai mani atsvabinātu uz ilgāku laiciņu. Viņa nāk, bet kā zibens, knapi dabūn jaku no muguras nost, metas man ar uztrauktu seju un balsi man virsū. Kas esot man par darīšanām ar Braša kundzi, vaj nezinot, kas viņa reiz bijuse, viņa nevarot viņas izciest un ko es gribot no viņas?! 

Palieku mierīgi sēdot un saku, ka lūdzu vēstuli nodot personīgi. 

Jums tā ir daudz korespondences uz visām pasaules malām, es dzīvoju 4-ri gadi Vladivostokā un nezinu, ka ir Leduslauzēju kuģis "Nadežņij", kur jūs vēstules adresējat. 

Mana korespondence jums ļauna nedara. 

Nekad neesot Vladivostokā bijuse un nu esot paziņas. 

Brīnos, ko var manas vēstules traucēt?

Jūs esat gudra un viltīga!

Jūs manu dzīvi neinteresējat, es dzīvoju pie Jums pilnīgi kā koks, nevienam nevaru nekā sacīt, un vēstules vēl nerakstīt, kur atrodu apmierināšanu, tas par daudz. 

Viņa man pieved daudz piemērus no citām, kas ar visādiem puikām sarakstoties. 

179.

Dēļ vēstules Jūs apvainojat mani?

Jā, to es gribu, lai jums nebūtu paziņas pie kā varētu aizbraukt, viņa ilgi dusmojas, es paliku mierīgi sēdot, nebūt neuztraucos. 

Kas varēja viņai mani tik ātri nodot, neviens cits kā N.A., viņš redzēja mani pa trepēm uz leju nākam, vaj viņš ir bābisks, jeb grib atriebt, man liekas pēdējais. viņš man parāda lielāko piekrišanu un uzmanību, es ne mazāko vērību negriežu uz tam. Labi, ka tik maz, citādi varēju vairāk izsacīt, tad būtu daudz sliktāki bijis. Tagad es varu viņam adatas pretim dot, viņš man šušina un dzied tik mīļi, it kā būtu 20-mit gadus jauneklis. Pie manas atminēšanās par bērnību prasa, vaj tad bērnība esot man tik gaiša bijuse, kamdēļ neatminot to, kas nesen pagājis. Bērnība bij laimīga, tagad dzīve ar cīņām, kur vajaga gatavam būt uz visām pusēm un pret visiem. 

Viņš sauc mani ārā pasēdēt, nē, tagad neiešu vis.

20.06.1910.

20-tā Junija 1910g. Obama - Japana.

Cik vakarus es Tevi gribu ņemt priekšā, bet nevaru, bērna slimība pacēla māju gaisā. Meitene slimo ar Bronhītu. Kundze iet dienu starp ļaudīm, vakarā lauza rokas, vaid, plēš matus, sirds viņai krampjos metas, uz vienas gultas bērns, uz otras viņa. 

21.06.1910.

21 Juni 1910. Obama - Japana.

Mana slimā guļ, lasīt man apnīk, nosēžos pie loga un skatos ārā kā vētra ar lietu plosās. 

180.

Priekš loga aug mazas priedītes, nevienu piezarīti mevaru ieraudzīt, kas nebūtu auguse tiešām, bet uz leju, itin visi taisni uz augšu skatās, mazs, mazs zariņš tikko galvu izlaidis uz āru, stiepjas un skatās tiešām uz augšu. Vētra loka kociņus līdz ar zariņiem, visi uz vienu pusi un ne katris zars atsevišķi, kā pie lapu kokiem to redzam. 

Lietus gāzieni paliek tik lieli un biezi, ka gandrīz aizsedz man izredzi uz jūru. Jūra viļņojas diezgan bargi iekš sevis, uz āru laiž mazus baltus vilnīšus, kas izskatās kā baltas slaikas zivtiņas, peldēdamas viena no otras nelielā attālumā. Tālāk pa Obamas līci pie klints ūdens atsitas un paceļas ļoti augstu gaisā, pie mūsu malas ūdens vēl nepaceļas augstu. Rūcienu un zibini redzu pirmo reizi pa visu lietaino mēnesi. 

Pusdiena ir pagājuse, slimā atkal iemieg, zibins nostājas, pērkona rūcieni vēl arvien ir dzirdami. Jūra ir ļoti ieviļņota, ūdnes gar krasta malu ir līdz pus līcim samaisīts ar māliem jeb citām kalna vielām, izskatās pavisam zieģeļu krāsā, tālumā var redzēt tīru ūdnei, kad lietus ar vētru, tad tā arvien ir. 

22.06.1910.

22 Junija 1910g. Obama - Japana.

Esmu satriekta, nevaru nekā domāt, griba ir, bet spēka nav, domas klejo nenoteiktas. Kamdēļ Iļja pēc tik ilga laika man raksta, es tak jutos tik laimīga no viņa svabada esam, viņš raksta, ja es viņu esot piemirsuse, tad viņa dzīve ir bez mazākā svara. Es varu pierast domāt par viņu un nest krustu, kuru nevaru grozīt pate. Norkastījuse atbildi, vairāk nevaru, nav spēka. 

181. 

23.06.1910.

23 Junija 1910g. Obama - Japana.

Pa visu savu žēlošanas laiku satieku pirmo reizi sievietes, kas man patīk no uzskata. Abas ir jaunas, viena angliete, otru vēl labi nezinu, spriežot pēc izloksnes, liekas vāciete, abas izturas ļoti laipni pret katru, sevišķi domāta vāciete ar drusku palīku degunu, iegarenu seju, tumšiem matiem un slaiku augumu. Viss viņas stāvs un izskats runā pats par sevi, ka ir baudījuse no mazām dienām labāko izglītību. Ir dzimta izglītība, nevis ieskolota un iekalta no mazotnes uz ilgu laiku kā to dara visi Sibīrijas un Mandžurijas bagātnieki, nav viņiem pašiem nekā no tā. Angliete ir naiva jautra, runātīga, piemājo drusku vairāk laiskums, ne kā otrai, ar lielāko prieku sarunājos ar viņām. Šeit ir kāda Vaingurd kundze, izglītota žīdiete, viņa veikli sarunājas franciski un vāciski, nav tas kā tās divas. Un Erdreič kundze, tā liela bagātniece, izskatās starp viņām par visam vienkāršu sieviņu. Manu audzēkni visi tur par manu meitu, tas viņai briesmīgi dara sāpes. 

27.06.1910.

27-tā Junija 1910g. Ceļā no Obamas uz Undzeni - Japana.

Pēc ilgiem laikiem jauks rīts, mēs pakājamies uz braukšanu, ap deviņiem no rīta ir viss iepakāts, ārā priekš durvīm stāv zirgi un krēsli, esam laba kompānija, kas braucam. Viens caur otru runā, cits krieviski, angliski, japāniski, vāciski, visu noklausoties iznāk, kā uz tirgus laukuma. Lesner kungs labi pavecs, bet plecīgs un smuks (viņš runājkot astoņās valodās) komandē

182.

sēsties, seši krēsli, pieci ar bērniem, viena bez un divi jājēji, uz citiem tika bagāža uzlikta un aizgāja mums iepriekš. Krēsliem katra puse ir piestiprināti gari koki, kā nestuvēm, apakšā dēlīte priekš kāju uzlikšanas, katru krēslu nes četri cilvēki, iznesa uz ielu, sastādīja grupu un noņēma, ja būs labi izdevies, vajaga būt smukais grupai. Paceļ krēslus uz pleciem un gājiens kustas uz priekšu. Ceļš iet augstu, ļoti akmeņains, nelīdzens, vienīgi Lesner kungs iet kājām. Žēl, redzot kā ļaudis mocās pie nešanas. Pie visas nemācēšanas jāt sēdētu tagad labāki zirgam mugurā, nekā tikt no cilvēkiem nestu, bet kur lai lieku meitnei, esmu spiesta. Ceļā skats ir ļoti smuks, no katras puses ar smukiem paliemiem, ciprese, kampari un citiem kokiem. Augstu paceļamies gaisā, apakšā izstiepjas laukumi un nami vēl augstāku, pie trešās piestātnes redzam visu Obamu sev zem kājām, mazu družīnu uz priekšu. Sēdēšu ar tur lejā pie pašas ūdens malas. Jūra liekas klusa, drusku migla kā sēru deķis pārklājas un tuvojas Obamai, kas kā maza mušiņa priekš sava lielā jūras līkuma. Kalni, kurus no viesnīcas Obama varēja drusku galotnes redzēt, tagad guļ man pa kreisi. Pašā apakšā iesākas, paceļas arvien augstāki ar līkumiem kā liela kaitīga čūska, kas līkumus met, lai varētu laupījumu sasniegt. Beidzas meži, nāk kalni vien, vēl augstāki paceļamies šinīs stāvos kalnos. Vairāk vietās ganās zirgi. Pēc 2 un 1/2 stundas ceļošanas pienākam Undzene viesnīcā "Jumei" Viesnīca ir koku divstāvu māja, diezgan liela. Paēdam pusdienu, gājām apstaigāt. Ceļš veda caur mežu, drusku slapjš, nonācām

183.

pie ezera. Te peld divas pīles un divas baltas zosis, ļoti jauks mežs apkārt, smarža vareni spirdzinoša. Cipreses koki tik skaisti lieli, viņu paēnī nosēdos zālē līdz ar savu pavadoni un atdusējām. Bērni skrien apkārt, viens zēns atrada čūskas ādu, nes pie mums uzlicis uz koka, es paņēmu uzglabāt. Pie vakara no ūdens strautiem paceļas biezas garaiņas, paliek dzestris. Liekos atkal jaunā vietā gulēt. 

28.06.1910.

28-tā Juni 1910g. Undzen - Japana. II/VII.

Cik jauki saulīte smaida uzmostoties, no rīta puses ņemu bērnus uz gulbju ezera malu, domādama tur drusku atdusēt, vareni jauki tur ir, man prieks bij īss, atnāca visa lielā kompānija, nosēdās mūsu tuvumā, sāka triekt viens par otru, valodas iet jautras, man tas prieks nebūt nav pa prātam. Lesner kungs lika atnest ūdeni ar sīrupu un ledu, dzēriens diezgan garšīgs, pēc ilgāka laika daži aizgāja pastaigāt, druksku uzelpoju brīvāki, manas krūtis prasa klusumu un mieru. Pēc īsa laiciņa nāca atpakaļ, tad visi uz mājām. Pēcpusdienas drusku pastaigājos pa māju. Nākot ārā no istabas kāpj pa trepēm mazs drusku kuprains japānis, viņu maz ievērodama nosēžos savā vietā, viņš piestājas pie Gureviča pagriezies uz manu pusi un prasa ko. Tā ka G. nevarēja viņu saprast, tuvojas man un prasa vaj kāja esot reimatisms. Nē. Sāk izprasīt kam tie bērni, kuri ap mani rotājas, vaj kungs esot? No kurienes? Daudz grib runāt

184.

bet nevaram sarunāties. Stāsta saraustīti par kādu lielu akmeni, es nevaru nekā saprast, ko grib sacīt. Vēlāk izņem mazu grāmatiņu no kabatas, parāda man, kur ir japāņu krievu tulkojums, es lasu "Ja rad vas videtj" pasmejos, izsaku savu patikšanu pret viņu, laipni atvadījies, aiziet. Tas atstāstījums manai kundzei nebija pa degunam, viņš esot gan ārsts, bet ne visai labs. 

Vakarā visi aizgāja pie Lesner kunga, mēs trīs palikām mājās, viena no tām ir tautiete. 

29.06.1910.

29 Junija 1910g. Undzen - Japana.

No rīta drusku apmācies, izejot pastaigāt satieku N.A. Viņš nāk mums līdzi, ejam ceļu pa kreisi, uz augšu. Viesnīcas šeit ir ļoti daudz, smukā Eiropiešu stilā būvēti, viesu laba daļa, nogriežam pa kreisi, nākam starp kalniem, "sērskābu" smaka nāk no tālienes pretim, izskatās, ka kalna izgruvums kurš satur sērkābu smaku un lēnā veidā paceļas biezas baltas mākoņas, viena vieta sevišķi atdalīta un iežogots, lai neizplūstu vārās lielos mutuļos sēru ūdens, kurš izskatās tumši pelēks un pabiezs. Ja būtu uguns, tad nebūtu nekāds brīnums, tā ka uguns nav, tad interesanti redzēt, tā vāras sēra vairākās vietās, šis sēru ūdens sūcas cauri caur vairakiem kalniem, tad strautiņos uz priekšu kristālu tīrumā.  Kāpam kalnā, kur vakara redzējām "Caminu" ļoti viegli ir uzkāpt, neizliekas nebūt augstu, bet īstenībā ir 20 aršinu augsti. Visi celiņi tam kalnam ir ar dieviem izgreznoti, dievi ir mazas japāņu figuras, kreisā rokā kronis, labā pie krūts piesliekta un rokā gīri, dažiem ap kaklu salvjetes veidīgs lupats aizsiets ar uzrakstiem, drusku

185. 

kalnā pasēdējuši, nācām citu ceļu uz leju, iznācām "Vec-Undzen", gājām viņai cauri. Pānākot mājās mūs gaida ārsts "Russels", viņš ieteic dzert augstā strauta ūdeni, es gāju tiem līdz, kam viņš ceļu aprakstīja, kur atrast. Jauks gājums starp smaržotiem kokiem. Ejam pār tiltu pāri, kur apakšā krīt ūdens pa lieliem akmeņiem uz leju, gājām tālu, gājām tālu, prasām pretnācējus, neviens nezin pasacīt, jo nesaprot, ko mums vajaga. Nogriežam ceļu uz citu pusi, kas veda augstu kalnā, galīgi redzam, ka nevaram pa to ceļu uz mājām tikt, grasāmies neatraduši atpakaļ, saule dedzina pašā pusdienā, ne visai esmu noguruse, sviedri līst, no karstuma sāk galva sāpēt, jauki ir paskatīt ūdens krišanā daudzajās vietās un kur cauri sūcas kalniem, krīt uz leju un atkal kalnā iekšā. Nonākuši pie Japāņu mājas gājām drusku atdusēties. Mēs parādam tukšas buteles, viņi ved pie kalna, no kura sūcas cauri kristāla tīrs ūdens, tikko ieņemu mutē, ka savelk cieti, tas bij sērskābu ūdens. Tā māja ir Japāņu skola, iznāk skolotājs, ļoti simpātisks japānis savā uzvalkā, iznes mums visiem krēslus, visi atsacījāmies, mums ir ļoti ērti sēdēt uz viņu grīdu no ārpuses. Viņš nosēdās mums līdzās, bet sarunāt nevaram, viņš neprot krieviski un no mums neviens angliski, redzam un mainām laipnus vaibstus, vairāk neko. Atspirdzinājušies ar aukstu ūdeni un atdusinājuši kājas gājām uz mājām, kur mājnieki sagaidīja ar saviebtām sejām, kad pārnācām bez ūdeņa. Visi ir norunājuši četros iet uz ezeru, tur pikniku taisīt un tēju dzert. Es gribēju palikt mājās, bet kundze

186.

sāka bārties, ņēma bērnus, tā vajadzēja man līdzi iet. Kompānija gāja diezgan omulīgi, sešos griezos ar bērniem uz mājām, pa ceļam plūcu no kokiem lapas sev par atmiņu, kā liekas, eju pēdējo reizi šo ceļu, jo rītu iznāks braukt atpakaļ. Silgalv kundze man piedāvā savu māju, solīdama augstu algu, atsakos, nav ne mazākā vēlēšanās dzīvot pie bijušās Šansonetes.

30.06.1910.

30 Juni 1910g.  No Undzen uz Obamu. 13/VII.

No rīta puses gatavojamies uz aizbraukšanu, kā redzams ne visai labprāt šejienes. Ja kāds būtu, kas atrunā palikt, tad paliktu ar vēl kādu nedēļu. Tā ka nav neviena, kas to dara, tad ir jābrauc it negribot. Debess paliek apmācies, bieza migla aizsedz kalna galus, paēduši pusdienu sēdamies krēslos, mūs nes no kalna uz leju pa to pašu vietu, kur uz augšu, uz leju nesot briesmīgi krata, ļoti nepatīkami ir sēdēt, tikko iznākam no kalniem, sāk redzēties Obama uz sādža. Vispārīgs skats uz leju ir ļoti jauks, izliekas ka apakšā, pie pašām kājām ir milzīgs parks ar smukiem zaļiem mauriņiem (tur aug labība) un daudz palmu kokiem. Tad parādās jūra, kā izklāts deķis, ko migla balina. 

Uz vakaru nonācām Obamā pazīstamā viesnīcā Ikakura, mūsu agrākā istaba ir ieņemta. Šeit es dabūnu vēstuli no brāļa, viņam ir dēls dzimis, vēstuli Iļjam ir nodevis. Ak! cik es esmu priecīga! un varu mierīga būt, tik liekas, ka viņš man daudz niekus ir gribējis iestāstīt, ka nav vairs pie mātes, bet tomēr ir.

187.

01.07.1910.

1 Juli 1910g.  Ceļā no Obamas uz Nagasaki - Japana 14/VII.

Jauks rīts, gribas briesmīgi gulēt, bet modina mani, tikko esmu apģērbuses, te ierodas Kavalerijs. Viņš bij nācis no Undzenas kājām. Padzeram tēju, ejam uz piestātni, mūs izvada divas kundzes. Jauks skats, kad sailes gaiši spīd pār kalniem un atspoguļojas ūdenī. Uzkāpjam uz kuģa ar pirmo laivu un ar otro mums nes pakaļ vēstules, kuras tikko pienākušas. Kuģis atiet no malas, beidzamo reizi skatos vēl atpakaļ uz kalnu galiem, kuri apklāti ar biezu miglu un saule izgaisina. Cik jauki un skaisti te nav, tomēr saku labprāt visam ardievas, gars ir briesmīgi nomocīts. Šoreiz nevarēju ar noturēties no vemšanas, gan it īsi pie ceļa mērķa aizgāju uz kuģa galu, nosēdos tur, sev ja ērtāki, te pienāk N.A. un saka, ka anglietis piedāvājot man savu krēslu, no kā, saprotams, neatsacījos. No kuģa atkal uz rikšiem, šoreiz, kad gāja kalnu uz augšu, es gāju kājām. Kalnu uz leju iet ļoti viegli. Nonācām atkal viesnīcā "Belvju", kur pirmo reizi. 

Japāņiem šodien ir Lieldiena, kad viņi krāso dzeltenas olas un atmin miroņus. Pie katra kapa deg laternas, viņu ir tik daudz un izkliedēti, ka kalni visapkārt izliekas apsēti ar lukturiem. Tā tās deg līdz desmitiem. 

02.07.1910.

2 Juli 1910g. Nagasaki Japana 5/VII.

Dienā taisīju mazus iepirkumus, visu dienu pavadīju vairāk mājās. Vakarā sēdos rakstīt, dzirdēdama lielo troksni uz ielas, nenocietos neizgājuse ārā paskatīt, uzkāpju uz vienu pakalni no kurienes varu dažas 

188.

ielas pārredzēt. Redzu lielā daudzumā, daudz un dažādas formas sastiprināti lukturi ar aizdegtām svecēm, nes pa ielu uz Jūras pusi, nesdami sauc, danco, dzied, spēlē mūziku, kura skan tikpat griezoši kā ķīniešu. Dažas formas ir vairāk aršinas garas, nes divi pat trīs cilvēki, pa daļai pavisam kaili. Tiek visi sanesti uz Baržu, tad uz jūras ārā, kur tiek sadedzināti, to starpā atskan baznīcu zvani drūmajā nakts klusumā. Tā beidzas viņu svētki. 

03.07.1910.

3 Julija 1910g. Nagasaki Japāna   16/VII.

Šodien nāca mana burtnīca kundzes rokā, par nelaimi neprot lasīt, viņa prasa kādā valodā esot rakstīts. Savā tautas un zemes, Latviešu valodā. Pabrīnijās un ar to pietika. 

04.07.1910.

4 Julija 1910g. Ceļā no Nagasaki uz Vladivostoku 17/VII.

Skaists rīts, bez lietus, pakājam savas pakas un dodamies atpakaļ uz Krieviju. Tas pars kuģis "Orjol" uz kura atbraucām. Kuģa personāls viss ir pazīstams. Uz kuģa ir spiedoši karsts, pastāvot desmit minūtes uz deķa līdz pakas tiek uznestas, esmu cauri slapja. Divos dienā kuģis iet ārā nolīča, ar vien vairāk attālinājas tiem skaistiem skatiem, nācām starp augstākiem kalniem un klintīm, ar tie drīz nozūd, iznākam uz klajas jūras. Sarunājoties ar vienu no kuģa personāliem izzinu, ka viņš ir bijis ilgs Liepājas iedzīvotājs, viņš solās iz Ziemas-svētkiem braukt atpakaļ. Man sāk palikt

189.

atkal slikti, liekos uz beņķa. Vakariņas varēju drusku iebaudīt. Nakti paliku uz deķa guļot līdz lietus mani modināja un iedzina kajītē. 

06.07.1910.

6 Julija 1910g. Ceļā no Nagasaki uz Vladivostoku.

Atmozdamās no rīta jūtu, ka kuģis iet ļoti lēni, lēni, lielās miglas dēļ. Tagad jūtu spirgtu un spēcīgu jau no paša rīta. Mums vajadzēja pienākt divos dienā, miglas dēļ kuģis bij nogājis no ceļa. Nu sapratu cik skādīga ir bieza migla jūrniekiem, kur ne desmit soļus priekš sevim neredz. Migla sāka mums par laimi pacelties. Brokasti ēdot kuģis tiek uz reizi dzīts sānis atpakaļ, bij uzskrējis uz klinti un deguna galā dabūjis brūci. Pienācām tik sešos vakarā. Visas pakas tiek uz deķa nestas, kur krievu cole pārskata. Mani ar kādu Aleksandrovska kundzi un bērniem sūta uz mums jau pazīstamo viesnīcu "Grand Hotel". Tai kundzei izliekas par dārgu, iet meklēt lētāki. Ilgi lika kundze uz sevim gaidīt, te ienāca Jurijs un prasa man iziet no šejienes, A.kundze esot atraduse lētāku un mēs ar esam līdz ar viņas. Cik nepatīkami ir atstāt ieņemtos numurus, bet neko nevaru darīt, ir jāiet. Tur ir maza istabiņa, tumšs, netīrs un galīgi A.kundze aiziet pie paziņām. Kundze iziet, es palieku viena ar bērniem, tos nolieku gulēt un izģērbos svabadi pati. Klauvē pie durvīm un pasaka, ka kāds kungs meklējot Erdreič, es izgāju uz trepi pasacīt, ka nav mājās, neliek sevi atbiedēt, bet nāk uz augšu, sacīdams, pietiek, ka jūs esat. Ienācis iekšā paskaidro

190.

ka kundze būšot drīz pārnākt, esot ar viņas sarunājies un būšot uzgaidīt. Nepagāja desmit minūtes, ka viņa pārnāca pavadīta no Aptiekas pārvaldītāja Diksa kunga. Mandelis ņemas solot par to, ka esam šinīs numuros nākuši. Parunājuši laiciņu aiziet prom, mēs liekamies gulēt. Pa miegam dzirdu troksni līdz beidzot atmodās kundze. Aiz sienas ir piedzēries un grib nākt pie mums, ķīnietis norunā, kundze skaida uz pirkstu galiem pa istabu un klausās vienādi pie durvīm, vaimanādama, ka viņš ar varu grib nākt iekšā, galīgi viņu noveda prom, tad varējām bez trokšņa gulēt. 

07.07.1910.

7 Julija 1910g.  Vladivistoka ceļā uz Harbini.

Atkal lietus līst, iziet nevaru nekur, sēdu ar bērniem istabā. Istaba neērta, bet pusdiena varean, ļoti lielas porcijas pēc Japānas paraduma. Ap desmitiem sauc mani pie telefona Mandeļa kungs, mēs viens otram smērējam pomādi gar lūpām un galīgi apsolas piecos ierasties pie mums. Lietus pēc pusdienas nostājas, atspīdēja saulīte un drīz palika sauss. Izlietoju laiku iziedama pastaigāt par Svetlanskuju, atpakaļ ceļā iegriezu pilsētas dārzā, lai apskatītu cik liels viņš ir. Dārzs ir garš, bet šauris, lieli koki, te satiku Načabova kundzi. Viņa nāca man līdz uz mājām. Drīz pēc mūsu pārnākšanas ierodas M. kungs, kundze tani brīdī nav atkal mājās. Drīz parnāca, pēc stundas triekšanas dodamies uz stanciju. Septiņos vajaga vilcienam aiziet, mūs izvadīt bij vēl vien famīlija, kuru

191.

goda vārdu piemirsu. Stancijā nonākuši dabonam zināt, ka vilciens aizies ļoti vēlu, pie "Первая Речка" ūdens ir tiltu noskalojis, kad būs gatavs nav zināms. Tā kundze aicina pie sevim uz vakariņām, es ar bērniem braucu viņai līdzi. Needu ar bērniem vakariņas ātrāki, kundze lūdz, lai es ejot ātrāki uz vakzāli pie pakām, ar lielāko prieku to daru, būšu kaut īsu brīdi no bērniem svabada. Atvadoties no visiem M. visu klātbūtnē godzemīgi skūpsta man roku, es nezinu ko par to domāt. Vakzālā triecu visu laiku ar Jūliju. Laiks pagāja nemanot, ieradās atkal visi, izņemot to kundzi. M. nāk, nosēžas blakām, atstāsta ka par krietni esot vakariņas iebaudījis. Vēlā vakara dēļ bij jādomā, kur palikt, kad vilciens ies nav zināms, bērni grib gulēt. Jurijs tiek sūtīts uz Grand-Hotel prasīt vai ir svabads numurs. Jurijs saka, ka ir, bērni nemierīgi, eju uz priekšu un lieku viņam prasīt vaj nāks jeb būs atkal jāiet ārā. Jurija vietā nāk M.kungs. Ejam un ieņemam istabu, tikko esmu noņēmuse bērniem mēteļus, te nāk viens no kalpotājiem un prasa iziet, atvēlot ierīkoties vagonā. Mans stāvoklis nav visai teicams, otru reizi iziet no viesnīcas. M. nezin aiz dusmām ko darīt, izbēg pa priekšu, iziedama atvainojos pie portera, viņš saka, ka nu zinot, kas tie tādi esot, vakar pārgājuši iekš Krimskin, šovakar un šodien gan Zolotoi rog. Uz stūri pie sienas pieslējies stāv M. un gaida uz manim, viņš dusmojas un spļauj vai ugunis uz kundzi. Viņa neliekas ne traucēt, ierīkoja vagonā, noliek bērnus gulēt, sūta mani

192.

pēc āboļiem, Jūlija, kasieris man līdzi, griezdamās atpakaļ, satieku M. ar otru iznākušus, viņi pastaigājas ar mani pa platformu, izsaka, ka esot mani iemīlējis jau pirmā ceļā, lai paliekot šeit uz dzīvi, kur varēšot vairāk iepazīties, uz viņa runu lieku mazu svaru, kā jau uz šejienes vīriešiem. Viņš piedāvā alu, neatsakos, lika atnest vagonā. Kad bija tukšots, es izgāju ārā un viņi pēc manim, sāk atvadīties, prasa skūpstu. Piegrasu ar pirkstu, sacīdama, lai tā ko nedrīkst domāt, ņemas roku skūpstīt, līdz ar to atrāvu un iegāju iekšā. 

08.07.1910.

8 Juli 1910g. Ceļā no Vladivostikas uz Harbini.

Diena ļoti jauka, vagonā paiet diena nez mazākās pārmaiņas. Cik skaistu mēs redzam šeit dabu, kur acis met, visur zaļš, daudz un dažādas puķītes redzam visur augam. Daudzinātā Japānā nav pļavas un skaistas puķes, garu tur nepacildina ne drusku un neliek priecāties daba. Mēs priecājamies par turienes kokiem tamdēļ, ka redzam pirmo reizi, tik svabada nav daba kā šeit. Puķītes redzi tik pie dārznieka, tās pašas skaistās puķes nedod nekādu smaržu. 

09.07.1910.

9 Juli 1910g. Harbine.

Agri saliekam pekeles, tuvojamies Harbinei, vecā pilsētā mūs sagaidīja resnā Gurvič, pasniedz puķes. Stancijā bija pats Erdvičs ar tēvu. Mājās uzelpoju svabadāki, varēšu atdusēties un būt mierīgāka. Visa diena pagāja nokrāmējot.

Vakarā aizgāju pie Baratoviem, tie brīnās par manu miesas nokrišanu un ātro pārbraukšanu. 

193.

14.07.1910.

14 Julija 1910g. Harbine.

Daudzas no jaunavām priecājas par manu pārbraukšanu, es pate ar esmu ļoti priecīga, ka esmu šeit, varu domāt kā cilvēks, tik spēka man nav, nevaru priecāties ar bērniem kā agrāk, nav spēka, neko nedarot griežas viss priekš acīm, paliek pēkšņi salš [salst], nokritu nezināšanā. Negaidīju ilgi, aizgāju pie ārsta, izklausīja mani pamatīgi, atzina, ka visu lielākā mērā mazasinis, ja nepieņemsiet mērus, izlietosiet veltīgi laiku, būšot vēlāki sliktas sekas. Pārrunāju ar kundzi, apsolīdamās, ka paliks labāki no zālēm, tad atdusu neņemšu. 

16.07.1910.

16 Juli 1910g. Harbine.

Noguruse pie miesas un gara pavadu visu dienu drīz mājās, drīz dārzā, pašā vakarā atgriezdamās atpakaļ no dārza kundze man saka, ka Mendel kungs skūpstot man roku. Es paskatos neticīgi uz viņu un nekā neatbildu, tad ņem vēstuli ārā un rāda kur raksta: "Целую ручку вашей симпатичной фреилен, только вы неругайтесъ, такое мне нраво", atsaku, ka aiz gara laika nezin ļaudis ko dara. Te viņa man pasaka, ka viņš ir vecpuisis. Viņš izlikās daudz cienības vērts, tagad skatos uz visu citādi. 

26.07.1910.

26 Julija 1910g. Harbine.

Knapi esmu apģērbusies, te ierodas mana meklētāja Ševits no Irkutskas, viņa ir tikpat jautra kā agrāk, iedveš man prieku, ka būs ar ko satikties un parunāt. 

194. 

28.07.1910.

28 Julija 1910g. Harbine.

Visu šo dienu pavadīju Vecā- Harbinē ar bērniem pie resnās Gurvič. Ak, cik jauki! krūtis jūt svaigo gaisu. Atbraukuse mājās jūtu daudz spirgtuma šodien mantojuse. G.kundze piedāvā nomesties viņas tuvumā uz kādu mēnesi, nē, to es nevaru darīt, vienai pie svešiem, bez nodarbošanās, nogaidīšu vēl dažas dienas. 

29.07.1910.

29 Julija 1910g. Harbine.

Šodien aizsūtīju uz Japānu par kurpēm un cik varēju papum, pate palieku bez graša, mājās pārnākuse jūtos sevī atsvabināta kā no lielākā sloga, varu drusku vieglāki uzelpot. Smagi ir apzināties, ka pats esi paēdis, ne visai slikti apģērbies un tavs tēvs, kas par tevim ir gādājis cik spējis, ir nezināmā stāvoklī, varbūt labā un var būt sliktā. Viņa apziņa neatvēl man paziņot, ka ir trūkumā, bet cietīs cik varēs. Tur nav neviena dzīvībiņa, kas sniegtu viņam nebēdu dienā roku. Dēlam rakstīt ir veltīgi, tas nejūt viņu, domā vienīgi par sevīm, gribu viņam kaut ar pāris artavām palīdzīga būt, viņi ir man dārgākie uz pasaules. Pieķeras bez viltus un liekulības, vai viņi to sajūt cik viņi man dārgi, to nezinu. 

30.07.1910.

30 Julija 1910g. Harbine.

Jūtu sevi ļoti slāba, pie mazākās uztraukšanas un nepatikšanas, sirds strādā ļoti ātri, kājas trīc, knapi varu uz kājām turēties. Izrunāt nevaru, esmu par vāju. Rītu gribu dabūt vai atdusu jeb svabadu uz visiem laikiem. 

195.

01.08.1910.

1 Augustā 1910g. Harbine.

Vakarā biju ar bērniem dārzā uz bērna svētkiem, pavadu laiku priecādamās, visvairāk par savu panākumu, ka neatlaiž pavisam, bet dod man brīvu vienu nedēļu, laime, viena nedēļa bez bērnu trokšņa. 

03.08.1910.

3 Augustā 1910g. Harbine.

Šodien man paziņo, ka varu pēcpusdienā iet svabadībā, viņa pate paliek ar bērniem, tas ir ļoti liels upuris, jo viņa nebūt neprot ar viņiem apieties. Es aizeju un nevaru sevim ticēt, ka esmu svabada, ausīs atskan bērnu balsis, acis meklējoši iet apkārt. Aizgāju pie Geldnera, tur biju īsu laiciņu, pārnācu savās jaunās mājās, jo mani uzņēma par nedēļu atkal Baratovi, vakars pagāja ātri. 

06.08.1910.

6 Augustā 1910g. Harbine.

Pāris dienas esmu svabadībā, vēl arvien man ausīs skan bērnu balsis, priecīga esmu ļoti, ka varu atdusēt mierīgi, neviens neskatās caur pirkstiem. 

Pašā vakarā gribam iet dārzā, te famīlijas ļaudis sanāk vārdos, man tas jāredz! - es bēgu kā no uguns. Galīgi savedu abus kopā un aizgājām pasēdēt pie mūzikas un zminkanu bildēm. 

08.08.1910.

8 Augustā 1910g. Harbine.

No rīta puses apmācies, bet nelīst, pagājušo

196.

nakti slikti gulēju, pēc paēstas brokastis gaidu līdz viņi aiziet, lai varētu likties un iesnaust. Saldi biju gulējuse veselas trīs stundas, atmodusies, pieceļos spirgta un jautra, izgāju uz balkona, ieradās Ševits, patriecu ar viņu, pats to starpu izgāja pastaigāt. Anna Hitčna bij pārnākusi ātrāki nekā parasts, bij tūliņ prasījuse uz kuru pusi esot abi izgājuši, uzzinādama, ka katris uz savu pusi, esot apmierinājusies. Viņš smejas un solījas, bet paliek savādāks, grib pierādīt sievai, ka nav ne mazākās cienības un intereses priekš manim, izturas ļoti atstumjoši, pat nepieklājīgi. Redzot un skatot tik zemu uzvešanos, paliek man skumji. Pārbraukuši no sportiem, paēdam vakariņas, lietus dēļ nevarējām iziet vairāk, gājām agri gulēt, man miegs nenāk, ieliekos gultā, atdodu vaļu savām jūtām par cilvēci, rūgti raudāju par sevi un saviem līdzcilvēkiem, no kuriem esmu iedragāta.

10.08.1910.

10 Augustā 1910g. Harbine.

 Šodien atgriezos atpakaļ pie saviem maziem bērniņiem, viņiem sagatavoju lielu prieku un māti atsvabināju no grūtākā darba. Tiklīdz es pa durvīm iekšā, ka viņa uzelpo svabadāki. Patīkami pēc mazas atdusas ieņem pazīstamo vietu. 

03.09.1910.

3 Septemberi 1910g. Harbine.

Šodien ir diena ļoti grūta, trīs gadi pagāja, kur es neatminēju pareizā laikā, vakar atminējos, kas notika

197.

priekš četriem gadiem, tad biju mājās pie slimās mātes gultas. Šorīt atmozdamās redzu tik pat jauku saulīti smaidam kā tad, - tik pie citiem dzīves apstākļiem. Garīgi pārdzīvoju visu, par daudz smagāki nekā tad, kad viņu pazaudēju. Es eju visu dienu kā ēna. Sirds krūtīs strādā un plosās it kā būtu par maz tur telpas, draudēdama saplosīt krūtis smalkos gabalos. Paņemdana ģīmetnes grupu no brāļa, kur viņš ar savu sievu un mazo puisīti, Baumani un saviem strādniekiem, izrāva mani uz acumirkli arā pie saules gaismas. Vēlos pēc dažiem gadiem redzēt viņa srādnieku pulku daudz lielāku. Rakstu viņam vēstuli, bet skumju, nē, es negribu, lai viņš tāpat mocītos atminēdams kā es, drusku tik došu atminēt, viņš ir tāds pat loceklis kā es. Iešu labāk gulēt. Te pagātnes aina priekš acīm, kā bija tad, kas mēs trīs uz grīdas, viņa mēma un auksta viena pate savā gultā. 

13.09.1910.

13 Septemberi 1910g. Harbine.

Vēl nebiju izgājuse no savas istabas, kundze ienes man telegramu, kurā brālis paziņo " Svinam kristības" Cik prieka sagādāja man viņa mazā uzmanība, es jūtu sevi laimīgu, ja varu pie kaut kā pieķerties un iedomāties, ka mēs varam palikt laipnāki un mīļāki viens priekš otra.

Viņš ir lepnis uz sava tēva godu, lai viņam rodas saprašana un spēja izaudzināt par krietnu cilvēku.

198.

02.10.1910.

2 Oktoberi 1910g. Harbine.

Manas domas lido tālu, jaucas viena caur otru, stiepjas tālu, tālu nākotnē un saraucas sen bijušu pagātnē, apstājas uz vietas pie tagadnes. Tagadnes dzīve man ir laba, bet ne visai jauka. Ilgas rodas arvienu lielākas pēc tēvijas. Izredze uz to nav nebūt. Neesmu spējīga uz desmit minūtēm savas domas noturēt uz vienu priekšmetu, nevaru pat Unnim uzrakstīt dēļ tam atbildi, viņš nabadziņš domā diezin ko varbūt, es nespēju, rokas slābas, ko uzrakstīšu viņam? Saraustītus teikumus, tādus kā tagad šeit uzrakstu. Kad spalva nav rokā, rodas daudz ko rakstīt, tikko tā rokā kā viss, it viss izzudis un aizmirsts kā ziepju burbulis. Nav man šeit laimes šinī pilsētā, es vīstu kā rudens lapa, kurai nav vairs spēks gaidāms. Nezināms, mazs niecīgs tārpiņš grauž manu sirdi kā dienu, tā ar nakti. Brīžiem gribētos bēgt tālu, dzīvot jautru, lustīgu dzīvi, lai visu aizmirstu, gribas izbaudīt dzīvi visā kailībā, te stāv mans tēvs priekš acīm, pašlepnumu ar kājām ar nevaru ļaut mīlēt. Iekšā ir daudz, bet ārā nenāk. Tēvs, mans tēvs, es vienādi sapņoju ar vaļējām acīm katru brīvu laiku, ka es viņu gribētu sagaidīt no fabrika pārejot mājās. Iedomājoties pretējo, ka varētu viņu zaudēt iekams redzu, rūgtas asaras katru reizi raudu un lūdzu vareno varu, lai uztur man viņu pie veselības līdz manai pārbraukšanai. 

199.

20.10.1910.

20 Oktoberi 1910g. Harbine.

Ilgi gaidīju uz šo vakaru, vēlējos atkal ierasties pie Baratoviem, kā gadu atpakaļ, bet liktenis to negribēja, mājās guļ mazā slima, darīt gan nav nekā, bet aiziet nav patīkami, sēdu mierīgi savā istabā un nodarbojos ar vakara darbu, domas salikdama vienā vietā. Kad tikt uz mājām?! kur labāki pavadīt laiku, šeit jeb braukt uz Vladivostoku. Domas par Unni mani ar nomāc, ko es darīšu, kad viņš tiks svabads, bēgt no visa uz citurieni? Izzust no acīm, nedot par sevi nekādas dzīvības zīmes? jeb izrunāties personīgi un sagatavot ar to viņam lielu rūgtumu. 

04.11.1910.

4-tā Novemberi 1910g. Harbine.

Dzestris, jauks rīts, izeju ar bērniem pastaigāt, neesmu tālu atgājuse no mājas, satieku savu veco draugu no Irkutskas "Grigorij Iļjič" , īsi un sirsnīgi sasveicinājamies, apsolīdama vakarā aiziet. Viņa ierašanās darīja man daudz prieka, it kā būtu tuvs radinieks, visu dienu man ir priecīga sirds. Vakarā pie Baratoviem tukšojam šampanieša kausus un atminam pagātni. Starp daudz un dažu viņš ieprasās, kā dzīvo jūsu līgavainis? Tāpat kā jūsu bijusē līgava, ko esat aizmirsuši. Neesot labi darījuse likdama sevi iemīlēt viņam, viņš ļoti mocoties. Mūs pārtrauca, prasa paskaidrojumus par manu skumjo dzīvi, jo acis izsakot to, esot matus un vaigus pazaudējuse, gada laikā tā izmainīties nevajagot. Padzēruši kafiju aizgājām uz ilizionu, pauzes laikā iznāca

200.

dziedāt, viena dziedāja vāciski par Ansi un Grietu. Kora vārdi:

In mondezshein zu kussen

Ist gefürlich aber süss

Wir verliebt ist muss es vissen

Das auf der Wild gibt Paradies.

Vācu skaņas dzirdot palika jautrāki. Pārnākot mājās esmu priecīga, bet man "vāte" ir aizskarta, kas nav pavisam sadzijuse, atkal manas domas dodas pie Iļjas, kuru ar prieku gribu aizmirst. Grūti varēju iemigt. 

22.11.1910.

22-rā Novemberi 1910g. Harbine.

Es uztraucos no runāšanas un domāšanas, visu dienu gandrīz biju uztraukta no vakardienas. Sen nebij man tā kas priekšā nācis. Vakar pēc pusdienas aizbraucu uz Vec-Harbini pie Roznebaumiem, svinējām viņa kundzes šupuļa svētkus, bija vairāki viesi, tika triekts un smiets jautrā garā. Uz notumsu sarunājām ar Pope kungu iet paskatīt dārzā slidu skriešanu, ko ar izdarījām. Atpakaļ griežoties, vēl dārzā esot kāds kroņa vīrs ietinies lielā kažokā, paliek stāvot, laiž mūs pa priekšu un pats uz soļiem seko, pie izejas uzvelku viņu uz zobu un daru savu pavadoni uzmanīgu. Tad palika viens pats stāvot smiedamies Mefistofeļa balsī. Atpakaļ ceļā iegājām pie P.k. dzīvoklī, izskatās viss nekārtībā, kā jau pie vecpuišiem. Kad daži no klātējiem viesiem bija aizgājuši, radās cits gars starp mums, bezbēdīgi pavadām laiku, kāds kungs, kuru otro reizi redzu, pieslienas pie manim ar iedzeršanu. Galīgi nāca jautājums, kā tikt mājās? kur ņemt fūrmani. P.k. apsola mani vienu pārvest, bet kur lai tie trīs paliek, visiem viens ceļš jābrauc.

201.

Galīgi ierodas divi fūrmaņi, vienā sēdas jaunais pāris un otrā es ar Bezvārdi, salst diezgan krietni, viņš piedāvā kur nebūt iedzert tasi kafejas, pēc vairāk atrunāšanas atsaku, ka viņam tas būtu par sliktu un man nepatīkami. Kā lielmanis ar augstprātību atsaka, nekad! Jūs viļaties, es nedomāju to, ko jūs uztverat. Ja tā, tad brauksim, es gribu izmēģināt jūsu vīrestību. Es laidu sevi ievest kādā klusā kabinetā, sēdu mētelī, tik cepuri noņemu, kad tur ierodamies bija pusdivpadsmit. Kad nosēdos pie galda, tad domāju, slava man ir tā pate, kas katrai nepieklājīgai sievietei, ar to izšķirību, mans gods ir un paliek neaptraipīts. Ilgi putnis nevarēja turēt mākslotas spalvas, tās krita un nu ir vīrietis ar savām kaislībām man priekšā, cik savādi tas ir,- viņš mani redz otro reizi, ir tik mīļš, skan tādi lūdzoši vārdi, uz vairāk reizes jautājumu "kamdēļ ne?" Es esmu lepna, nesu galvu augstu un negribu nekad justies pie zemes pieliektai, lai citi varētu viegli ar kājām virsū mīt. Savam vārdam nekad nebūšu par kaunu. Uz visādām pierunām es palieku kā akmens, pāris reizes viņš savaldījās, bet trešo reizi viņš satver mani un lūdz, lai jūtot un atkūstot kā viņš. Man rodas dusmas par vēlo laiku, uzlieku cepuri un saku pie durvim stāvēdama, ja pavadāt, tad labi, ja ne, eju viena. Viņš mētājas un raustās pa istabu, ir gatavs mani nobeigt. Manu uztraukumu par vēlo pārnākšanu uzņem par kaislības uzbudinājumu. Pie atvadīšanās saka, ka esot dusmīgs. "Nedusmojaties uz manim tāpat kā es uz Jums ne". Man tas ir par mācību nedomāt par vīriešiem no žēluma, bet tāpat kā agrāk, nav pie

202.

viņiem izņēmuma. Istabā par laimi nav kundzes, izģērbos un likos trijos gulēt. Tas manā dzīvē ir piektais vīrietis, kurš manī vīlies un aiziet ar lielām nepatikšanām no manim. Viņa vārdi "Великая выдержка" skan man vēl ausīs. 

26.11.1910.

26-tā Novemberi 1910g.  Harbine.

No paša rīta mani apsveica meitene uz šūpuļa svētkiem, izejot pie tējas galda. Galds ir smuki klāts un uz manu salvjeti uzlikta vizītkarte ar rokas sprādzi. Tāda uzmanība darīja man lielu prieku. Visa diena pagāja jautra, uz vakaru kundze pate klāja kafijas galdu priekš maniem viesiem. Dažas tases līdz ar mums tukšojuse, paņēma bērnus pie sevim, lai tie mums netraucētu. Tā pavadījām jautri vairāk stundas kopā. Pēc viesu aiziešanas domāju parasto domu, kā tikt drīzāki uz mājām.

27.11.1910.

27-tā Novemberi 1910g.  Harbine.

Šodien saņemu no saviem vecīšiem apsveikumu līdz ar ģīmetni un puķes no mamiņas kapa. Papītis ir vecs, vecs palicis. Doroteja sēd ar laipnu seju, kaut ātrāki varētu redzēt viņa laipno seju un parunāties pēc sirds patikšanas. 

06.12.1910.

6-tā Decemberi 1910g.  Harbine.

Redzētais teātra gabals no vakarējās dienas "Рабочая Слaбодка" neiziet man no prāta. Strādniekus un 

203.

stradnieka dzīvi es neesmu jau drīz četri gadi redzējuse, viss stādās dzīvi acu priekšā, viņu starpā ir kāds vecītis. Jā, man mājās ir tāds pat vec vecītis, kas tādu pašu dienas nastu nes, kā šis. Man rodas dusmas uz vīriešiem, redzot, kā meistars cenšas strādnieka sievu jeb meitu dabūt priekš sevim. Viņa ir enerģiska, atraida, izliekas ka viņa mīlestībai nav gala, neliek ne mazāko svaru uz atraidījumu, pie tikšanās nevar nebūt zināt, kā un ko iesākt. Galīgi sieviete paliek vāja, sāk ticēt viņa pastāvīgai mīlestībai. Mājās ceļas naids, strīdas, te ierodas mīļākais, aicina sevi līdzi, viņa padodas, bēg no tēva un vīra. Pēc septiņiem mēnešiem viņa ir nepatīkama, viņš izmīlējies apietas ar viņu ļoti slikti. Ierodas viņas tēvs (viņš ir atlaists no darba), noplīsis, svētī savu bērnu un sauc sevim līdzi, viņa neiet. Te ņem vecītis ārā sarkano no kabatas un dod meitai, lai uzglabā, tas esot viņa krājums. Man šaušalas iet caur kauliem, iedomājoties cik ilgi viņam vajadzēja krāt, un mēs to turam par mazām artavām. Apbrīnojams ir vīrs, savu bijušo sievu viņš aizstāv, negrib dot mocīt. Viņš prasa pretniekam, kamdēļ tu man tā dari "darbu tu man ņēmi, sievu ar' un ar to vēl nepietiek, tu viņu vēl moci", taisās sist ar krēslu, vēlāki pie viņas durvīm viņš nosalst, izsacīdams "es nedošu nevienam mocīt savu sievu." Tas skats mani noveda pie asarām. Gribētu zināt, kā ir tiem vīriešiem ap sirdi, kas tamlīdzīgu dara, izārda citu dzīvi, lai apslāpētu savas kaisles. Ak, vīrišķie vīrieši, tādus vajadzētu sodīt ar viss lielako sodu.

204.

20.12.1910.

20-tā Decemberi 1910g.  Harbine. 

Katra lapiņa runā par Ziemas-svētkiem, visi priecājas, uzjautrina citus, es palīdzu priekš citiem, bet iekšienē saceļas izmisums, katru reizi, kad nonāku ar domām pie sava vecīša. Kādu prieku es viņam sagatavoju, nekādu nevaru! Es nevaru vairs sūtīt, jāgādā, ka tieku pavasarī no šejienes prom. Kad tikšu pie tevim, to es nezinu, izmisums ņem gandrīz virsroku, galva briesmīgi sāp. 

24.12.1910.

24-tā Decemberi 1910g.  Harbine. 

Kā svētku priekšvakarā aizgājām pie inženiera "Raikevič" uz eglīti ar bērniem. Pirmo reizi biju viņu mājās. Laiks pagāja ļoti jautri. Savādi, man līdzīgas bija vēl divas, man viņi parāda vairāk cienības nekā pārējām, kamdēļ to es nezinu. Pēc tējas atvēra durvis un ielaida mūs pie eglītes. katram tika dots maiss ar konfetti. Knopainie drusku atturējās, bet Šapirovs bij civilā, viņš uzturēja lielāko jautrību. Nebija vaļas domāt par sērām un skumjām. 

25.12.1910.

25-tā Decemberi 1910g.  Harbine. 

Rozenbauma kundze atnāca pēc manim, es gāju viņai līdzi pie ļaudīm, kurus redzēju 21 Nov. un apsolījos aiziet. Mājas ļaudis ļoti laipni, viesmīlīgi, ierodas arvien vairāk viesi, visi vīrieši, kā viņus sauc neatminu, viens no viņiem tiek ļoti uzmanīgs, paliek visu

205.

laiku uz vietas. Ierodas divi tatāri savās samta cepurēs, tā ļoti glīti jaunekļi, visi apkārtējie žēlojas, ka nevar viņus piedabūt ne pie vienas glāzītes, ar to paskaidrojumu "tatāri nedzer", ņemos pierunāt ar manim tukšot glāzīti, ko ar izdarīju, pārējie brīnas un lūdz vēl ar viņiem, vairāk viņi rokās neņēma. Pie mājās iešanas viens piedāvājas pavadīt, sēžamies fūrmanī, pavadonis sāk man sacīt, kas es viņam patīkot, daudz esot par mani dzirdējis un zinot manus apstākļus. Daudz viņš nevarot apsolīt, bet bezrūpju pienācīgu dzīvi gan varot solīt. Vaj dodot viņam cerību. Šis ir tak tā draugs, kuru atraidīju 21 Novemberi. un viņš grib mani nodot cita rokās, tas tuvojas citādā ceļā pie manim, lai tas atriebtu viņa neizdevību. Par velti, priekš tam vajaga būt ļoti smalkiem tīkliem, lai mani sagūstītu, ar varu grib zināt, kuru vakaru tikties, nedodu noteiktu atbildi, nav vēlēšanās vienādi cīniņā iet bez mazākā iemesla un vajadzības. 

27.12.1910.

27-tā Decemberi 1910g.  Harbine. 

Raiba diena, baros un dusmojos uz istabas meitu, biju pie fotogrāfa ar saviem maziem bērniem. Pēc pusdienas braucam apsveikt jauno pāri, tur atrodas daži viesi. Kādam ļoti glītam jauneklim, kuru nepazīstu, eju garām, viņš aiziet pie jaunās sieva un saka ko. Tā tuvojas man un stāda viņu par savu brāli priekšā, nebūt neizskatās pēc žīda, visu laiku cik vien spēdams pavada mani ar acīm, viņa pastāvīgais skats man paliek

206.

tīri nepatīkams. Brīnos par sevi, maz man par laimi no žīdiem, visur atstāju iespaidu uz visiem. Pie atvadīšanās viņa rokas spiediens nebija parasts, bet zem sirsnīgiem vārdiem un spiedieniem atlaiž vaļā. Vaj man bēda, es atbildu rokas spiedienam.

Mājās nodedzinājam eglīti un es eju ar vēlēšanos drīzāki no Harbines ārā, gulēt. 

31.12.1910.

31 Decemberi 1910g.  Harbine. 

Pienāca vakars, aiziet mani ļaudis gaidīt jaunu gadu. Gribu, lai man vēlēšanās piepildītos tāpat kā pagājušajā gadā. Tuvojoties jaunam gadam pasaucu istabas meitu, sēžam un tukšojam glāzes jaunajā gadā, man paliek sēri un skumji, blakām uz galda ir papītis ar muteri un Unnis, aizlaižos pie viņiem. Tad palika drusku jautrāki. Sēdu un rakstu Unnim, lai ātrāki paietu laiks un es sagaidītu kā solījos kundzi. Ne visai ilgi man vajadzēja gaidīt, novēlējām viena otrai laimes, kundze nebij spējīga stāvēt uz kājām, gājām katra savā istabā.

207.

01.01.1911.

1-mā Janvari 1911g. Harbine.

Uzmodos diezgan vēlu, viss gāja labā un jaukā kārtībā. Pēc pusdienas man gribējās iziet no mājas, aizgāju pie Letc jaunkundzes, viņa nevarēja nākt, pie Baratoviem negribas iet, tur vajadzēs visu laiku istabā sēdēt un es jau veselu nedēļu esmu sēdējuse bez svaiga gaisa. Nospriedu braukt uz veco-Harbini. Pabraukuse labu gabaliņu, jūtu, ka salst krietni, vējš auksts svilpo gar ausīm, ietinos labi savā apkaklē, noliecu galvu pret vēju, pabraucu garām vecam vīriņam, īsa jaciņa, uz cepures "Посильный", sasalis cīnās ar vēju, "kaut ņemtu mani kāds līdzi", dzirdu sakām, apturu fūrmani, liku iekāpt un aizvedu līdz vecai pilsētai, izkāpjot nezin kā pateikties. Rozenbaumus neatradu mājās, tūliņ atpakaļ griezties bija par dzestri, iegāju pie Tribes. Atpakaļ griezdamās aizbraucu uz Пристани , kur biju pa ziemassvētkiem, vecāku nebija mājās, bērni mani neatlaida, viens no jaunekļiem svin vārda dienu. Karton (21 Novem. kaval.) runājas un triec ļoti jautri, ienāk kāds un prasa vaj ir mājās, nepagriezdamās nebūt uz to pusi atbildu, ka ir. Ienāk slaika auguma jauneklis, diezgan smuks no sejas, tiek no mājniekiem stādīts priekšā.Pēc dažām minūtēm sāk mani izprasīt vaj esmu viena? pēc kam šeit nākuse? vaj drīkstot cerēt mani šovakar pavadīt uz mājām. Savādi skan viņa jautājums, uz pirmo acumirkli negribas cilvēku apvainot, vienīgi ar manim grib glāzes sasist, nav ilgi grib brālību ar manim sadzert, es kategoriski atsakos. Tanī 

208.

brīdī atveras durvis un nāk mājas nama tēvs ar kundzi, pavadīti no Rozenbaumiem, ir priecīga tikšanās. Volodja stāv un skatās izbrīnējies, ka tik priecīgi sarunājos ar citiem, kur eju, kustos, visur uz pēdām man pakaļ vaid un gaudo "Зачем я вас встретил, зачем пришел и увидал вас! Я погиб, я полюбил с первого момента, узная что вы свободны я надеюсь на вас.." un daudz citu, neatkāpjas ne soli, dzied daudz un dažādas dziesmas, man viņa klātbūtne ļoti nepatīkama. Es gribu iet pie Boratoviem, viņš solās nākt līdzi, jo esot pazīstams. Jāpaliek ilgāki, lai dabūtu no kakla nost. Viņš bāžas man virsū, brauksim vakariņās ieturēt, uz manu atraidījumu atbild, Разговоры быть не могут un lūdz bez apstāšanās. Es noskatos uz Vasiliju, šovakar viņš man patīk, mani neizlaiž no acīm, bet tuvu nenāk. Pienāk laiks, es dodos prom. Volodja lūdz bez mitēšanās iet vakariņas iebaudīt. Hariton ar būšot, es braucu līdzi, ļoti glīta kabinete, ieejam, noņemu cepuri un jaku, un sāk viņš mīlināties, paņem ģīmetni, ko braucot garām paņēma no mājām, uzraksta draudzīgu uzrakstu kā vecam paziņam, viņa runa mani nebūt nekustina, ienāca Hariton. Viņi sarunājas par veikala darīšanām. H. izsaka, ka esot beidzis satiksmi ar vienu sievieti, kas tā tāda, viņš negrib sacīt, te Volodja saka, ja tu uztici man, tad arī viņai, grib mani skūpstīt, es neatvēlu, ko tu atraujies? visi dabūs zināt kā es tevi mīlu? Pēc pāris stundām Haritons iziet, palikam vieni, viņš skūpsta mani kaisli un saka, lai piederu viņam. Nekad! nekad! Viņš pavēloši saka, bez pretrunas. 

Es ar māku pavēlēt, to vārdu, lai vairāk nedzirdu, es neciešu pavēli! viņš sāk lūgt, piederi man, ņem no manim

209.

ko gribi, naudu, ja gribi dzīvību, tik piederi man jau šodien. Nekā man nevajaga, nekā negribu, gribu sev un nevienam citam piederēt. Viņš uzliecas virsū, negrib laist piecelties, ar mīļiem vārdiem dabūju svabadu kustēšanos, aizeju otrā pus galda, nostājos viņam tuvu pretim, sacīdama: nu zinu, ka ar jūs esat izvirtis un kaislības pilns vīrietis, es neieredzu tādus. Ņemu ceouri un lieku galvā, viņš rauj man no rokas ārā. Dod revolveri, ja ir pie rokas, es protu labi apieties, padarīšu sevi aukstu, uzrakstīšu kamdēļ to darīju, tad varēsi kā savu piederumu uzskatīt un izmest ārā. Briesmīgā uztraukumā viņš nāca mani pavadīt, sēdot viņš trīc, es esmu it mierīga, viņš pavēl fūrmanim braukt pa kreisi, lai iegriestu Палерми, es saku taisni jeb iešu kājām. tur varat atpakaļ braucot iegriezties un apmierināties, man tur nav vietas. Vairāk reizes atkārto «Дура» кому нибудь должна принадлежать? мужу, если будет. Я буду твоим мужем. 

Не хочу ! Тебя: pēdīgi prasa atpakaļ ģīmentni, to nedodu, bet paturēšu par atmiņu pie šī vakara. Pie vārtiem lūdz, kad varam tikties, es tomēr nevaru no tevim šķirties. Atmetu ar roku un dodos uz augšu. Ienākuse istabā gribu apskatīt viņa ģīmetni, nevaru atrast, nav tai vietā, kur noliku pirmo reizi, ļoti nepatīkami, ja kāds atrod, tur bija viņa famīlijas vārds "Щетинъ» virsū. Ap diviem likos gultā gulēt. Kad piegāju pie mēteļa gabatas, atradu ko cietu, izņēmu ārā, ir zaudētā ģīmetne, izskatās viņš gan smuks slaiks zēns. 

210.

16.01.1911.

16-tā Janvari 1911g. Harbine.

Ševits jaunkundze man pastāsta tādas pat lietas, kādas pate piedzīvoju, biju no viņas pie žēlsirdīgās māsas uz kafiju. Aizbraucu vēlāki pie Алексей Петрович, jautri, kopā ar jauniešiem pavadījām vakaru. Mājās pavadot Vasilijs aicina iedzert tasi kafijas. No jums tā ko nebiju gaidījuse, jo turēju par prātīgāku cilvēku, nekā jūsu draugi. Nosauc mani par "заля" kad neizpildu viņa lūgumu, visu ceļu esam vairāk klusi.. 

23.01.1911.

23 Janvari 1911g. Harbine.

Visu dienu pavadīju mājās, izejot vakarā kukņā, saņemu telegramu, drusku uztraucos, atvēruse lasu «Прiезжай,денед нужно телеграфируй поскорее.Петръ  Tā tad ir viņam tomēr drusku žēl, kad varētu no mēra pazust, no negaidītās brāļa mīlestības sirds priecīgi pukst. Lai nepieņemtu viņa piedāvājumu, vienīgā apziņa dara priecīgu, ka rūpējas par manim drusku. Parādīju kundzei, viņa pēc brīža saka: Вы расстроили меня своей телеграмой, имейте виду, мы разчитываемъ на вас очень долго, незделайте иначе, то я не знаю что будет". Bērni apkārt, mēs nelaidīsim, neparko prom. Ko man darīt? īstenībā man viena alga kur dzīvoju, gribu lai viņa man pieiek drusku pie algas, tad palikšu ilgāki. Brālim pateicos un apmierināju drusku.  

211.

24.01.1911.

24-tā Janvari 1911g. Harbine.

Aiziedama šovakar pie Baratoviem atradu durvis vaļā, kukņu tukšu, nāk pats Evgeņij Dimitrijevič pretim, virsjaka vaļā, kreklis nekārtīgi aizknopēts, par savu izskatu neliekas traucēt, uz jautājumu, kur kundze? nav mājās? vai dežūrē? nē, visus esot aizdzinis prom, jo esot apnikuse, nu saprotu, ka ir aizgājušas pirtī. Viņš ir ļoti laipnis, pienāk pie krēsla, sacīdams, ka esot ļoti vāja palikuse, vajagot uzlaboties, sāk mani glāstīt ar drebošām rokām, elso briesmīgi, lūdz lai atņemu viņam no pieres matus, daru to prieku viņam, liek viņš roku ap kaklu, tur neatrod pieturu, noslīd uz leju, glauž galvu pie savām platām krūtīm, ar tā nepaliek, bet velkas nost, glauda vaigus un galvu, galīgi atiet nost, atstumdams mani lēni. Beigusi izdzert tējas glāzi, sāku celties un iet prom, jo nevaru sagaidīt pārnākšanu. Labāki ejat, skan atbilde. Uz nama tēva pavēli tūliņ eju, tikko ņemu cepuri stājas man ceļā, satver rokas, atkal smaida laimīgi, viens mirklis un viņš mani ir ieslēdzis savos apkampienos, glauda un mīlinājas kā mazs bērns, meklē manas lūpas, lai skūpstītu, izvairīdamās uzsaucu "Будет, дурак, atsvabina mani, paņem ģitari un spēlē bēru maršu, lūdzu citu spēlēt, darīja ar. Viņš prasa: jūs esat kaut kad mīlējuši, nē, lai mīlētu vajag just, par sevi saka, ka esot apmēram 18 gadu vecumā mīlējis, vakarā gaidījis uz viņas ierašanos, mēness spīdējis, apskāvis viņu un skūpstījis, no kam pilnīgi apreibis un aizmirsis it visu, tā bijuse bērnišķīga mīlestība uz īsu laiku, citas sievietes esot kā siena jeb koks nejūtīga, Zinu ka 

212.

mani pieskaita pie nejūtīgām. Jūtām vajaga zināt ar robežas. Atver durvis, pirtnieces pārnāca. E.D. tagad atstāsta, ka Erdvič kundze esot lūguse viņu pierunāt palikt un neiet prom. Man tam negribas ticēt. Pavadot mājās viņš prasa vaj būšot viņam spējas tās asinis uzpumpēt? kad būšot aiziet?

Pārdomājot cik savādi, vesels gads ir pagājis un viņš nerimstas pamazām manim patikt jeb dabūt kaut laipnāku vārdu. Man bailes brīžiem no viņa, viņa garīgais zibens ir spēcīgāks par manu. Kur man iet, kur palikt, kad esmu svabada, ja būtu kaut kur mierīgs stūrītis, tad neietu vairāk pie viņiem. Nē, gribu viņu lūgt manā klātbūtnē ar sievu nestrīdēties, bet dot viņai laimīgu dzīvi un pats lai to pašu bauda. 

19.02.1911.

19-tā Februari 1911g. Harbine.

Šodien beidzas sviesta nedēļa [masļeņica], es aizgāju pie Baratoviem uz pankūkām. Ieradās Aptiekara kundze, omulīgi pagāja vakariņas, viešņa aiziet, mēs sarunājam iet uz masku balli. Kundze ieiet ģērbties, viņš izlieto to brīdi, ņem mani un velk ar varu pie sevim, lūdzu laist svabadaku, to nedara, lai dodot skūpstu, gribēdama tikt svabada, skūpstu uz pieres un raujos ārā, dzelža rokas tur cieti, atlaiž galīgi ko čukstēdams man nesaprotamu. Nosēžos pie galdiņa, galvu rokās atspiezdama, sirds briesmīgi pukst, te pielien kā Demons un saka lēni: Otrdien pulksten 8.00, mani pārņem šausmas, nemoki, Demon. Pielien klāt un saka caururbjoši skatīdamies Otrdien astoņos! man bail, esmu uztraukta, sāku

213.

staigāt pa istabu uz augšu un leju, pienāk pie auses, trešo reizi, otrdien 8.00. Iznākot kundzei bija visam gals. Uz masku balli pagāja jautri laiks, daudzi un viņa pasiņas stāv ilgu laiku pie mums, bet E.D. nedomā viņus man stādīt priekšā, noskatās uz manim un aiziet. Pārnākot mājās ļoti iogi dabūju klauvēties, līdz ielaida, biju ļoti noguruse, bet miega nav. Stādas priekšā viņa pavēle, jūtu, ka man tā būs jāizpilda pret pašas gribu. 

22.02.1911.

22 Februari 1911g. Harbine.

No rīta puses biju uztraukta, vakaram tuvojoties es paliku pavisam mierīga. Noteiktā laikā uzgāju satiku viņu, gājām pastaigāt, man paliek vieglāki, viss mans stāvs atsvabinajies it kā no kaut kā grūta. Triecām par vienaldzīgām lietām, apgājām lielus līkumus apkārt pa ielām un pēc pusstundas biju mājās. Nu varēju priecīga un mierīga likties gulēt kā slikti domātais beidzas ļoti labi.

214.

arvienu vairāk, galdiņi pildās ar spēlētājiem, drīz vinnē viens, drīz otris, sāk tuvoties reize pie "Romech", ļaudis paliek uztraukti, katris skatās uz savu kārti un gaida ar nepacietību, kad laimes numurs kritīs, te kaut kur atskan "pietiek", visu acis griežas, lai paskatītos laimīgo ņēmēju. Mēs sēdam katra pie vienas kārtes un paspēlējam 4-ri rubul. Bet ko tie, kam ir 7-10 kārtis. Man grūti ir sēdēt uz vietas, gaiss briesmīgi sabojājies no smēķētājiem, katram ir savāds tabaks, dūmi saviļņojas kopā, uz grīdas mētājas papirosu gali. Paskatot uz tiem ļaudīm, kas šeit sēž, tie nav strādnieki, kas būtu pieraduši pie nospiesta gaisa, bet tādi, kas smalki audzināti un labu paraduši, še ļaudis tādā gaisā atrod lielu prieku, nē, to nekā nevaru saprast. Daudzi ir tādi, kas katru vakaru ierodas un spēlē līdz 4-riem rītā. Izgājušas ārā neatradām nevienu ormani, gājām kājām uz mājām, nav visai tālu ko iet, asinis dabūja drusku darboties, pārnācām mājās it jautras. 

08.03.1911.

8 Marta 1911g.  Harbine. 

Kad šeit valdīja 4-ri mēneši mēris, ļaudis krita kā rudens lapas. Medicīnas personāls krita ļoti daudz par upuri, Ķīnieši nebija skaitāmi. Mēru rati ar balti ģērbušiem apkalpotājiem, acis vien redzamas, mute un deguns aizsieti, brauca vienā braucienā, otri rati, to forma līdzinājās mucai, kur tika līķi ar stangām pacelti un tur iešausti. "Фудзедян" netālu no pilsētas

215.

mira ķīnieši pa simtiem dienā, līķus nespēja glabāt, tika salikti kārta līķu, kārta malka, ap 500-600 reizē aplieti ar petroleju un aizdedzināti. Dažas ķīniešu sādžas izmira pavisam. Visa pilsēta bija uztraukta, no katra dzird nopūtas un rūpes par dzīvību. Ļaudis pa ielu iet ar aizsegtām mutēm un degunu, lai neieelpotu slikto gaisu. Veikalos nauda tika saņemta pirkstaiņos caur "sulemu". Daudzi lika iespricēt pret mēri, kas galīgi izrādījas nederīgs līdzkelis. Es atteicos no iespricēšanas, ne mazākās bailes man nebija, pastaigājos kā arvienu, lai gan vienā braucienā redzēju uz ielas trijās vietā krītam. Mēris ir rimis, mirst, bet pa retam. Nu nāk jaunas bēdas. Krievija ar Ķīnu domā karot, daudzi priecājas uz lielo peļņu, mani tas skumdina. Vakar lasot, Ķīna negrib karu biju priecīga, bet šodien uz vakaru izplatās ziņas, ka Pekinā ir krievu sūnis nokauts, pārņem šausmas. Ķīnieši nav vēl aizmirsuši, gaida atriebīgu minūti, kad atriebt kā krievu zaldāti viņus "līdz ar sievām un bērniem dzina Amūras upē iekšā, kur zaldāts uzdūris bērnus uz štikiem un vicinājis gaisā. Viņi atriebs, grūti mums būs, ja sāksies nemieri. Es negribu viņu rokās krist, viņu mocības ciest, labāki nāve, viņi bez žēlastības aizgriež kājas no locekļiem savējiem uin palaiž, ko vēl krieviem, kur gaida uz to vien. 

13.03.1911.

13-tā Marta 1911g. Harbine. 

Ziņas par Sūtņa nokaušanu pierādījās, otrā dienā nepareizas, tas drusku apmierināja. Ļaudis ir vēl

216.

uztraukti no pagājušās nakts, kur gaidīja uzbrukumu uz pilsētu no no Ķīniešu puses. Ķīniešu aģitācija pret krieviem iet spēkā, lai gan viņu valdība aizliedz pie stingrāka soda. Uz ielām viņi paliek rupji un uzbāzīgi, tagad gaida 15-to Martu, kur Ķīnai jādod atbilde, ja atbilde nebūs, tiks zaldāti vesti pilsētā. Prom braukt ir bailīgāki nekā šeit dzīvot. Dzelzceļu viņi posta kur un kā varēdami, vietām uzgrauj tuneļus, liek daudzās vietās akmeņus uz sliedēm. 

27.03.1911.

27-tā Marta 1911g. Harbine.

Ak, cik breismīgi ir bērnu niķi, gultā gulēdami, tikko acis atvēruši, sāk savus niķus, mūžīga ņurdēšana iet galīgi caur kauliem, satriec smadzenes lupatās, pacietība iet galā. Būtu uz mieru skriet kur prom, lai neredzētu neko, nedzirdētu to ņurdēšanu, kas līdzinājas uzvilktai mašīnai ar šausmīgām skaņām. Ak Dirvs, kad varēšu šo nodarbošanos mest pie malas? Pate esmu nervoza, garīgi pavisam slima un vāja. Visu dienu tu esi ar viņiem, redzi un domā kā bērns, citas domas nevar dabūt, esi ieslodzīta, brīvs vergs. Daudz reiz pat nakti nedēļām nedabūn atdusēt un atpūtināt smadzenes. 

12.04.1911.

12-tā Aprili 1911g. Harbine.

Kad pārradīsies pasaule? Kad nāks tas laiks, kad ļaudis dzīvos viens priekš otra ar prieku un par prieku? Kad jutīsimies mēs brīvi un svabadi kā laimīgi cilvēki?

217.

Kad nāks tas laiks, kur mēs priecīgas sejas vien redzēsim un visi domāsim tik labu vien? Atbilde uz to ir grūta, paies vairāk gadu simteņi līdz cilvēce to sasniegs, tas nāks! Tam jānāk, ļaudis jūt viņas vajadzību, māca un dala ļaudīm līdz labas jūtas. Saprast saprot daudzi, tik izpildīt negrib, lielākā daļa negrib tagad no tā nekā zināt. 

23.04.1911.

23 Aprili 1911g. Harbine.

Saņemdama no Olgas ziņas ļoti priecājos, patīkami apzināties, ka tur tālu ir cilvēks ar jūtām. Es esmu bagāta, ir man divas sirdis, kas man pieslienas, kaut tu būtu klāt pie manim, būtu dzīve daudz vieglāka, varētu ar viņiem dalīties, tagad tas nāk pēc ilga laika un caur papīri. Šeit ļaudis ir egoisti caur un cauri, ja viņiem labums neatlec, tad nedomā tuvāki satikties ar tevim. Ja kāds domātu labu un rāda laipnu seju, nevari nekā tam uzticēties, jo vajaga būt gatavai uz sliktu gala iznākumu. 

09.05.1911.

9 Maija 1911g. Harbine.

Nu, mans mīļais draugs, tagad es sēžos un notiesāšu pate sevi par vakar dienu, otram visos sīkumos atzīties ir ļoti grūti, tev, mans mēmais draugs, neesmu nekad ko slēpuse, lai būtu tas visusliktākais. Vakar biju brīva, nekur citur nav kur varētu laiku pavadīt kā pie Baratoviem. Tur atradu visus slimus, pats aizgāja biljardu spēlēt, aiziedams iedava man grāmatu

218. 

lasīt. Kundze guļ un vaid, aiziet no viņiem man nepatīkami, vaidus dzirdot nevaru lasīt, viņai paliek arvienu sliktāki, lieku kompreses uz galvu. Viņa vaid, ka nenāk mājās, lai pasauktu ārstu. Galīgi sauc, lai liek viņam nākt mājās. Kas ies, bērna meita guļ pate slima, ķēķine izgājuse, apģērbjos un izeju. Kādā ziņā viņu dabūšu ārā no biljarda istabas to nezinu, iekšā iet es nevaru. Ceļā satiku Letz jaunkundzi, deva padomu izsaukt par telefonu, ko ar darīju, viņš tūliņ nāca uz mājām. Viņa bij ļoti priecīga par viņa pārnākšanu. Tika atsaukts ārsts, lieku no jauna kompreses, paliek labāki un ieiet savā istabā. Pielieku vēl pie kājām karstas buteles, viņa liekas gulēt. Ienesu vakariņas, viņš ir laimīgs, ka kundze nostājās raudāt. Man mokas, nevaru viņam turēt līdzi, pretojos, tagad, kur esam vieni, viņš uzbāžas briesmīgi ar dzeršanu, citām reizēm viņa man palīdzēja atspēkot. 

Pēc vakariņām gāju uz mājam, viņš nāca mani pavadīt, ir tālāk jāiet nekā agrāki. Izgājuse uz ielas sāku sajust stipru galvas reibumu, miesa noguruse, pārejot tukšu placi, viņš ņem mani ap taļju, nespēju pretoties, pat nespēju no viņa skūpstiem izvairīties, viņs lūdz iet mazu gabaliņu tālāki, kaut kur apsēsties, saprotu tik daudz, ka kauns tādā stāvoklī pārnākt mājās. Iegājām bulvāra dārziņā nosēdamies, ko es runāju un atbildēju, nezinu nekā, zinu tik to, kad lūdzu nerotāties ar mani, jo esmu priekš viņa par vāju, zinu, ka viņš gribēja mani ar savu mēteli aizsargāt no dzestra vēja, kas bij piecēlies.

219.

viņš man daudz stāstīja un prasīja, es nevarēju dot nekādas noteiktas atbildes, atminu, ka viena doma bij galvā, kaut neizlietotu manu stāvokli un nelaupītu manu godu, nevainību. Piedāvā braukt ar fūrmani, es esmu priecīga, ka varu galvu mierīgi atstutēt, nežēlīgi biju apreibuse, nebiju spējīga pasacīt pareizo ceļu, viss griežas man riņķī, vienā vietā, domādama, ka esmu pie mājām lieku pieturēt, viņš skūpsta pēdīgi kaisli. Kad sāku iet, atrodu, ka esmu apmaldījusies, sāku domāt un atminēt, kur īsti es atrodos. Pēc lielām pūlēm atradu pareizo ceļu. Diezgan tālu bij mājas. Drusku palika labāki, ieiedama redzu ēdamā istabā visi sēž kopā un ēd vakariņas. Steigšus izģērbos un liekos gultā, lai mani neredzētu. Tikko esmu gultā, kundze ienāk un prasa kamdēļ negājuse pie viņiem, dēļ saimnieka. Viņi esot dzirdējuši, ka mani pavadījuši. Ko smejos dažreiz par citiem, ja nevaru pate iereibuse savaldīties. 

17.05.1911.

17-tā Maija 1911g. Harbine.

Ko sacīšu tev mans draugs? Labs manim nav nekas. Domas arvienu drūmas, bieži šaujas prātā par dabas likumu, jūtu un Evgeņij Dimitrovič ar savu nerimstošo cenšanos ir manu dabas prasību uzmodinājis, kas līdz šim saldi dusēja, ka bērns šūpulī. Bieži šaujas domas galvā, kā būtu, kad es viņam paklausītu un izbaudītu cilvēci ar viņas prasījumiem. Vaj spēšu izturēties visu laiku aukstasinīgi pret viņu

220.

viņa spēcīgais stāvs dveš veselu garu un miesu pretim. Es vedu grūtu karu pate ar sevi, tas ir grūti, ļoti grūti. Vaj mans lepnums būs šoreiz uzvarētājs, tas pierādīsies tuvākā nākotnē. Jaunais dabas bērniņ, kas esi drusku uzmodies un acis atvēris, slēdz viņas no jauna cieti un guli saldi, līdz tevi kāds modinās. Ja neviens negadīsies, kas pūles pieliek tevi modinājot, tad, pēc divi gadiem es atritināšu tavus autiņus un laidīšu svabadībā, mirt tev nebūs, nē, to es tāpat negribu, kā tagad uzmošanos, guli saldi un gaidi. 

18.05.1911.

18 Maija 1911g. Harbine.

Es domāju, ka ilgi pie tevim neiegriezīšos, te esmu es atkal, nē, es nevaru viena panest to apvainošanu, nesaprotu ļaudis, kā viņi var tā ko domāt un vēl vairāk izsacīt. Pusdienas laikā Pohomovs izsaka, ka viens esot viņam sacījis, ka es esot žīdiete, tā līdzība bij jav nepatīkama, viņš ar apgalvo, ka es pēc izskata esot līdzīga, pate tak nevarot zināt, māti zinot, kas dzemdējuse (roku pie krūtīm pielikdams saka), bet tēvu jūs nekad nevarat galvot! Pārtraucu viņu dusmīgi, kā es savu tēvu nezināšu?! Cik briesmīgs cilvēks, grib manās acīs manu māti nostādīt zemu, no tēva atraut bērna mīlestību. Ja vecāki nebūtu tik laimīgu dzīvi veduši, tad varbūt sāktu šaubīties. Tagad pārliecinos Pohomova viltīgi izdomāto atriebību, lai aizskārtu manas jūtas par to, ka neatbildu uz viņa laipnām runām tik pat laipni, arvien un arvienu, labākus ļaudis sastopu.

221.

28.05.1911.

28 Maija 1911g. Harbine.

Atrodos priekš Vasaras svētku durvīm, man tik skumji, zūd gara spēki, visādi cenšos viņus uzmodināt, nav spējas, nav nevienas dzīvībiņas, kam varētu savas domas izsacīt pilnībā, nav kas sacītu apmierinošu vārdu, darītu dvēseli modrāku un stiprāku. Asara, kuras reti man parādās, atvieglinās šoreiz visas skumjas. Jaunu garu viņas tomēr man neiedos, lai cīņa būtu vieglāka. Vienīga cerības zvaigznīte spīguļo man pretim, tā ir kas sauc un rāda ceļu pie vecā papīša. Vaj es tevi aizsniegšu, vaj būs tik daudz spēka karot un paciest visu? Nezinu, daudz reizi izzūd spīdums un atrodos tik starp ļaudīm un viņu varmācībām. Kā pavadīšu apsolītos 4-rus mēnešus, kur jūtu arvien spiedīgāku un spiedīgāku gaisu? Māmiņa, māmiņa, nāc tu pie manim, stiprini un apmierini mani, dod padomu, kā un ko man darīt. No raudāšanas man galva sāp, iešu gulēt, varbūt, ka pa nakti man iedvesīs jaunu un spēcīgāku garu. 

05.06.1911.

5 Juni 1911g. Harbine.

Tagad esmu priecīga par visu, kas ir pagājis. Labi ir kas atrodas tālumā uzticīgas un mīļas sirdis, kas vajadzīgā brīdī ir gatavi pakalpot. Olga, ar viena vārda paziņošanu "vesels", atņēma manas skumjās domas un nospiesto garu, tagad dzīvoju uz priekšu laimīgās cerībās un domās nākošo gadu redzēties ar visiem mīļiem un dārgiem, manas domas griežas pie katra, kas mani

222.

priecīgi apsveiks pēc ilgās neredzēšanās. Katru pzīstamo ceļu es eju šeit ar domām, ar katru es tiekos, nami un ielas stāv gaiši acu priekšā, laimīga esmu tām domām atdodamās. Ilgs, ilgs laiks vēl jāgaida. Skaitu katru mēnesi, pēc katra viņu beigās uzelpoju. 

24.06.1911.

24 Juni 1911g. Harbine.

Kur lai eju? ko lai daru? Arvienu nomāktas domas un skumjas mani nospiež. Par Unni arvien bijos un tagad viņš gaiši izsaka, ka esmu viņam mīļāka par māsu un māti. Saprotu, ka viņam ir sirsnīgas saites pie manim, ko es lai atbildu uz to? Melot - nespēju, atraut viņam cerības viņa stāvoklī neesmu spējīga. Es domāju, pat necilvēcīgi, tagad viņš, kaut pa brīžam, atminas un priecājas uz nākotni. Es, nožēlojamais tārps, esmu tukša no jūtām, es nejūtu nevienam, ko varbūt viņa spirdzinošie vārdi, kurus viņš izsakas tagad vēstulē, darītu iespaidu uz manim. Vairāk kā īstu, sirsnīgu draudzību es nevaru viņam dot. 

27.06.1911.

527Juni 1911g. Harbine.

Aizbraucu vecā Harbine pie Rozenbauma Eduarda, viņš ļoti priecājas par manu ierašanos. Varam runas dalīt par Liepāju un viņas paziņām. Viņš brīnas, ka nav mani tur jau pazinis. Kad skaitījām gadus, iznāca, ka es tad biju 5-7 gadus veca, kad viņš atstāja dzimteni. Dēļ manas ierašanās aiztaisīja šefti, jājām uz dārzu. Ļoti patīkami pagāja laiks.

223.

03.07.1911.

3 Julija 1911g. Harbine.

Izejot no savas istabas atradu jau ieradušos Mandela kungu no Vladivistokas. Viņš esot šeit pārcelts uz dzīvi. Viņš atkārto savu sirsnību. Man viņa zilās acis ļoti patīk, viņš runā tādu sirsnību, ka aprakstīt nespēju. Es neatstumtu viņu, ja nebūtu žīds, ko tas palīdz, ka kristījies, žīds dzimis un žīds arī nomirs, asinis nepārkristīsi. 

19.07.1911.

19 Julija 1911g. Harbine.

Vaj labi izdarīju jeb slikti priekš sevim, to nevaru noteikt. Prieks man liels, nu zinu, ka atstāšu šejieni, sirds priecīgi pukst iedomājoties, ka braukšu no šejienes prom. Viss apnicis, nav vairs, kur varētu savu brīvo laiku pavadīt. Pie Baratoviem negribu vairāk iet, pietiek ar vienu reizi.... - ja cilvēks izlieto savu lielo gara spēku uz vājāko par sliktu, kamdēļ tur iet, labāki atsacīties un izvairīties, ka nebūdams, spēcīgais nevarēs vairāk priecāties par vājo, ka tas pret paša gribu lokās viņa stiprajam garam. 

09.08.1911.

9 Augusta 1911g. Harbine.

Šodien manas krūtis dabūja iebaudīt svaigu gaisu vairāk nekā arvienu. Pa visu šeitbūšanas laiku pirmo reizi jūtu savās krūtīs tādu spirgtumu no gaisa. Pret kundzes gribu pierunāju izbraukt "Gospitaļnij Gorodok" pie Dimidenko Štaba kapteiņa, laiku pavadījām

224.

ļoti klusi, toties pastaigāšanās pa pļavām un auksto zāli bij slavena. Laiks tagad pastāv jauks, bērni priecājas kā mazi putniņi pavasaros. Kundze mājās braucot bij ļoti apmierināta par izbraukumu. 

21.08.1911.

21 Augusta 1911g. Harbine.

Tikko vakars, bērni guļ mierīgi, manas domas uzmostas un sāk mocīt par braukšanu un viņas plāniem. Ko lai daru? kā lai aizdzenu prom mocošās domas, dara mani skumju, grūtsirdīgu, spiež asaras pa acīm, nedod man mieru un spēju mierīgi nodarboties ar citu ko. Gribētos raudāt, raudāt tik ilgi, līdz tiek vieglāki ap sirdi. Gribētos kautkam izsacīt savas skumjas, tumšo izredzi, lūgt, uz ceļiem krist, lai dotu palīdzību tikt uz mājām, redzēties ar tēvu pēc pieciem gadiem. Kas sajutīs!? kas sapratīs, jeb visvairāk, kurš palīdzēs man!? Neviens, it neviens, esmu viena, ja sacīšu vārdu, tikšu izsmieta. Par savu stāvokli jūtu pate sevi vainīga. Pieci gadi dzīvot starp svešiem un brīžiem ņemt labu algu, kā 40 rubļi mēnesī, pie visa brīva un neiekrāt uz melno dienu, tā ir vieglprātība, kuru jācenšas iznīcināt. 

23.08.1911.

23 Augusta 1911g. Harbine.

Tik, cik labprāt es ar Baratovu tikos agrāki, no vakar vakara sarunas es jūtu pret viņu necienību. Jautra un priecīga pastaigājos, iedama skatu logam garām redzu viņa laipni smaidošo seju, mani kā nazis iedūra, seja manāmi pārmainījās, žigli nogriezu galvu

225.

sānis, lai nevajadzētu atbildēt uz sveicienu. Vakar viņš man gaiši parādīja savu egoismu, izsacīja savas kaisles pret sievietēm un žēlojās par savu sievu, ka viņa nevarot viņu apmierināt, katru reizi bēgot no viņa, lūdzoties ar asarām viņas nemocīt tik briesmīgi. Daudz reiz izlietojot varu aizrunājas ar to, esmu vesels, man vajaga, mana daba paģēr. Pa daļai priecājos par viņa atklātību, priekš manim tā ir laba mācība izšķirt ļaudis no tās puses, no kuras līdz šim nezināju. Visa viņa runa sastāv uz tam, ka sieviete ir baudu priekšmets, bet ne cilvēks, kam ir jūtas, kuras gribētu dalīt. Pats atzīstot, ka sieva viņu mīlē, pat pielūdz, bet bez kaisles ar tīrām jūtām. Tas nav viņam no svara, viņas jūtas viņš min ar kājām, savas prasības ceļ priekšā, ir gatavs mesties pirmai sievietei rokās, kura viņu apmierina. Nē, es necienu viņu vairs, es neiereedzu cilvēku bez jūtām, izvairīšos tikties ar viņu. Viņai par labu nespēju nekā darīt, kā to cerēju, nav man sieviešu gudrības un mākslas, esmu daudz par nesaprātīgu un kā baudu priekšmets nepavisam nedomāju viņam būt. Gribu cilvēcei nest labumu, bet ne sliktu palīdzēt izklaidēt. Viņam par mācību esmu pateicīga, jo svešs man to nebūtu devis, ieskatīties kopdzīves vidū. 

05.09.1911.

5 Septemberi 1911g. Harbine.

Pa druskai sāku pakoties uz prombraukšanu. Vakarā visiem kopā esot sarunājam iet Loto spēlēt, lai pēdējo vakaru pavadītu kopā. Aizgāju iekš Portsmut, drusku nogaidījām bibliotēkas istabā, tad gājām pie galdiņiem

226.

mēs spēlējam katra uz vienu kārti, uz blakus galdiņa viens oficieris spēlē uz divdesmit kārtīm, tas cilvēks mazais, runā pats ar sevi, tver brīžiem pie galvas, ja kāds saka, ka "nobeidz",  skatās savās kārtīs neticoši un saka, tas nevar būt. Vaigi paliek brīžiem sārti, brīžiem bāli. Žēl paliek skatoties uz viņu. Pie mūsu galdiņa pienāca "Bernards francis", mēs triecam un smejamies viens par otru. Paspēlējuse trīs rubļi, cenšos kundzi pierunāt iet uz mājām. Pienāk viens paziņa no kundzes, viņš tiek man priekšā stādīts un lūdz ar viņu spēlēt loto, vīniņš uz pusi, zaudējums viņa, uz manu atraidīšanu kundze pierunā vēl palikt. Sēdos tad viņam blakām, triecu jautri, dzirdu dažus komplimentus. Pasacījuse, ka pēc divi dienām braucu prom, palika noskumis. Esot visādi meklējis izdevību iepazīties ar mani, bet nekā nevarējis, kur nu iepazinies, atkal braucot prom. Mājās pārnākuse nedevu Ševits jaunkundzei mieru gulēt, triecu un jokojos ar viņu. 

07.09.1911.

7 Septemberi 1911g. Harbine un izbraucot. 

Līdz ar manim agri uzmodās bērni, meitene paceļ galvu sēri un prasa: "šodien jūs braucat prom?" pieņemu abus pie sevim klāt, lai nebūtu tik skumji. Pēc tējas bērni aiziet pastaigāt, es salieku savas atlikušās lietas. Redzot, ka kundze piepakā manu proviziju kurvīti, ar kādu gādību visu to dara, rodas asaras acīs. Māte nevar labāki izvadīt no mājas, kā viņa mani tagad. Pēc pusdienas likos ar mazo kopā atdusēt, bet aizmigt nevarēju, esmu drusku uztraukta, cēlos, aizgāju pie Baratoviem, viņa man iedeva daudz ko līdz mātei pārvest no šejienes.

227. 

Pārnāk bērni, abi pieglaužas kā mazi balodīši pie manim, es viņus tomēr mīlēju, grūta šķiršanās, meitenei acis stāv asaru pilnas, neiet vairs ne soli no manim. Vakzālē atradu visas paziņas, līdz ar viņām manu kundzi ar bērniem. Otrajam zvanim noskanot sāku atvadīties no lieliem, mazais zēns satver pie svārku un velk cik var uz vagona pusi, saukdams, iesim vagonā! Visu labākā noruna nepalīdz, nekas neapmierina, grib ar manim braukt. Solos pārnākt - nē, jūs nepārnāksiet, visas jūsu lietas ir šeit. Māte paņem uz roku un mierina, viņš sit viņai ģīmi, rauj ārā un sauc, gribu ar Käti braukt! Lielā raud, nevar acis pacelt uz augšu, noskan trešais zvanis, es atstāju Harbini, visi izzūd man no acīm uz neredzēšanos. Daudz es šai pilsētai atstāju, ko nekad atpakaļ nedabūšu. Līdzbraucēji nedarīja no sākuma pietiekamu iespaidu, gulēt likos gan, bet aizmigt nevarēju ne drusku. 

08.09.1911.

8 Septemberi 1911g. No Harbines uz Irkutsku. 

Agri rītā, visi vēl gulēja, piecēlos, nomazgājos, apģērbos, padzēru tēju, visu dienu pavadu viena, manā nodaļā nav ne viena vairāk. Pienāk vakars, ļaudis paliek nemierīgi, kad tuvojamies Mandžūrijai. Visiem bail no colles [muitas], es palieku mierīga, noskatos kā ļaudis uztraucas gan sarkdami, gan bālēdami. Manas pakas bija cauri skatītas, atlikās bagāžā, tur ievēroju vienu no ierēdņiem uz mani ļoti skatāmies. Viss ir gatavs, bet stāv vēl un nenolaiž acis. Iet vagona meklēšana, tas pats ierēdnis iet ar, nu izlieto gadījumu, lai sarunātos.

228.

09.09.1911.

9 Septemberi 1911g. No Harbines uz Irkutsku.

Vagonā pavadām ļoti jautri laiku. Pienākuši Čitā palūdzam citu paskatīt pēc mantām, aizbaucam uz pilsētu, iegājām dažos veikalos, nopirkām mazu atmiņu. Griežamies atpakaļ jautri triekdami kājām. Diena pagāja jautri. 

11.09.1911.

11 Septemberi 1911g. Irkutska.

Agri no rīta pulksten piecos pienācām Irkutskā, padzeram kopā tēju, ap septiņiem aizvadīju savus līdzbraucējus tālāk. Iegāju zālē, lai nogaidītu laiku iet uz pilsētu. Nolēmu iet caur Glaskovu, nākot tuvāki Iļjas mājai sāk sirds stipri pukstēt, katris pretimnācējs liek man sarauties, domājot, ka tas ir viņš. Pagāju visam tam garām, kur agrāk pavadīju jautrus, tomēr ar varu piespiestus laimīgus brīžus, kurā māja ir mans "jā" vārds vēl tagad ķīlam. Nokususe nosēdos uz soliņa atdusēt, redzu izejam un aizietam uz otru pusi. Ceļos un eju pa labi pazīstamo taciņu uz priekšu, nekas nav izmainījies, koki, ceļš, kalni, viss tas, kas agrāki. Pie kuģīša pieejā ir jaunas stipras trepes ar lenterēm, nav vairs sabrukušās trepes. Agruma dēļ uz kuģīša ļoti maz ļaužu, pārbraucot pilsētā, iešaujas prātā, ka es varēšu tā mājās pārbraukt kā šeit. Iegāju konditorejā iedzert glāzi kafija ar svaigu maizīti, izejot no tur pastaigājos, nogriezos uz Amurskajas, lai neuzskrietu kāds no paziņām virsum. Sēdos nolaidu daudz daudz asaras par sevi un nākotni domājot. Ieejot Dievnamā asaras zogas ar varu man acīs nevaru noturēties. Pēc dievkalpošanas aizbraucu pie savējiem. Iegāju pa sētas pusi, neviena tur nav tuvumā, redzu

229.

priekšā runājam. Petruša stāv, paskatās drusku un runā tālāk, palieku uz vietas stāvot, iekrekstos, pakustos, lai tiktu uzmanīgi, galīgi nāk uz manu pusi lēnām, kad pazina, tad ar steidzošiem soļiem tuvojas uz skūpsta, te ar Ance nāca, tad stādīja man Laca un Brauna kungu, jautri patriecām. Pārmaiņa maza, Petruša ir dabūjis krietnus vaigus, Ance drusku vājāka un mazais Vilītis ir krietnis zēns. Aizgāju pie Baratov kundzes vecākiem, Griņu durvis atverot, atkāpjas izbrīnējusies, kur tik negaidīti radusies, apber mani ar prieka jautājumiem, augšā vecie priecājas, "наш дорогои гостъ" uzņēma ar lielāko prieku, sanāca daudz viesi, kurus drīz atstāju, mājās pārnākot pie brāļa atradu viņus trumpojot, drīz gāja visi uz savām vietām.

12.09.1911.

12 Septemberi 1911g. Irkutska.

Piecēlusies no rīta apskatos labi apkārt kā viņi dzīvo. Redzu cik netīrības un nekārtības valda šinī mājā. Aizgāju pie Kalugšiem, ejot redzu visus trīs, mazais pie vārtiem stāvam, viens otram ko saka un visi trīs metas skriet pie manim. Satver pie rokas, ar troksni ved mani augšā pie mātes. Viņa ne mazāk par bēnriem priecājas par ierašanos. Redzu pie bijušiem audzēkņiem lielu sirsnību, katris atrod vārdu no pagājušiem laikiem, neskatot, ka divi gadi pagājuši. Mājās vakars paiet puslīdz patīkami.

230.

13.09.1911.

13 Septemberi 1911g. Irkutska.

Pēc pusdienas aizgāju pie Rozenbaumiem, man iepriekš jau sacīja par Rūdolfa slimību. Helene ļoti izbrīnējas par manu nejaušo ierašanos, pēc īsas sarunas prasu pēc Rudolfa, parāda uz gultu. Atvērdama priekškaru redzu viņu bālu, vāju, gultā pussēdus, sniedz man roku un prasa: "Muli ver ist die?" "Kathen", prasu vaj nepazīst, neatmin? lēnā balsī atkārto, Kathen, skatās cieši un prasa vēlreiz kā sauc. Tanī brīdī uztaisīju matus kā agrāki, jūtu, ka sāk atmiņa nākt atpakaļ. Sauc trīcošā prieka balsī: Kathen, Kathen! grib vēl ko sacīt, bet nevar, zūd atmiņa, runā nenoteikti, saraustīti. Asaras ar varu jānosprosto, lai viņš neredzētu. Cilvēks priekš divi gadiem palika vesels, spirgts. Daudz bēdas un skumjas viņš man līdzdalīja. Cik reizes neesmu viņu mierinājuse, cik varēdama visu par labu griezuse. Tagad vairs nepazīst, vārds izsauc viņam priecīgas atmiņas, bet tālāki ne. Cik grūti viņam nespēt vajadzīgo krēslu prasīt jeb just. Pēc pāris stundām aizgājām abas ar Heleni pie Šulcienes. Tā, kā jau arvienu, ārēja laipnība piemīt pie viņas. Pārnākot mājās dzirdu tautas dziesmas dziedam, sen nebiju to dzirdējuse. 

17.09.1911.

17-tā Septemberi 1911g. Irkutska.

Viena diena paiet kā otra, ne strādāju, ne nestrādāju, bet noguruse esmu. Pēteris ir ļoti mainījies, palicis daudz prātīgāks nekā agrāki, nav vairs karsta putra, gribēja atminēt to, kas pagājis, es lūdzu likt tam aizmirstam būt, miers, kurš ir iestājies mūsu vidū, lai

231.

mājo galīgi starp mums. Pret tēvu, kā liekas, ir ar savas nelabās domas mainījis, par ko es vēl vairāk priecājos. 

23.09.1911.

23 Septemberi 1911g.   Irkutska. 

Iet dzīvas sarunas par veikala atvēršanu, viņiem gribas, lai palieku šeit, es esmu uz mieru, lai gan zinu, ka tas nav ienesīgi. Tad nevaru pat domāt pie mājās braukšanas. Nolemt vajaga līdz nāk man pakaļ, kur esmu solījuse dot atbildi. Izejot pastaigāt satieku mazo skolotāju, nāk priecīgs pretim. apjautājas par dažu, kā un kur dzīvojuse, galīgi prasa vaj esot prātīgāka palikuse un iekrājuse drusku naudas. Atbildu smiedamās, priekš kam man nauda! Viņš nolaiž rokas gar sāniem smieklīgi uz leju, sacīdams: " ne drusku nav izmainījusies, kāda bija, tāda ar nebēdne tagad." Man tāda runa skan smieklīgi. 

24.09.1911.

24 Septemberi 1911g.   Irkutska. 

Esmu saīguse, nekas nepatīk. viņi visi strādā centīgi. Pēc pusdienas liekos gulēt. Neskatot uz lielo troksni aizmigu saldi līdz beidzot nāk modināt. Atnāca pakaļ uz vietu aiziet. Viņi ir uz mieru ar maniem nosacījumiem un brauc jau pēc trijām stundām prom. Ātri saliku savas pakas, aizbraukuse uz viesnīcu atradu, ka esmu piemirsusi pasi, steigšus braucam uz stanciju, tur nonākuši atradāmies bez biļetēm. Paliek brauciens uz rītu. Man tas ir ļoti pa prātam. Atgriezušies pie Pētera tos tīri izbiedēju, palikām ilgi kājās kopīgi triekdami.

232.

25.09.1911.

25-tā Septemberi 1911g.   Irkutska. 

No rīta puses drusku pamācies, vēlāk taču smuks laiks. Agri paēdam pusdienu, vīrieši visi aizgāja. Aizgāju pie dažiem atvadīties. Pārnākuse sūtu Anci uz izstādi, mazais guļ, es nosēdos pie galda, lai redzētu katru garām gājēju. Visi, kas grib nākt pie brāļa, skatās izbrīnējušies uz svešu personu. Redzu pazīstamo seju atkal pēc divi gadiem, izeju ārā, apsveicinos un lūdzu ienākt iekšā. Iļja bez kautrēšanās pieņem. Nejūtu ne mazāko prieku par tikšanos. Runa grozās vienmuļīga, darām viens otram pārmetumus par pagātni. Viņš nav ne drusku citāds kā agrāk. Izejot pastaigāt viņš man prasa: "Kā tu skaties tagad uz manim?" Tāpat kā agrāk, atbildu. Viņš nebūšot mani laist vairs braukāt apkārt. Pievirzījās laiks braukt prom, viņš mani pavada līdz stancijai, pa ceļu lūdz lai tagad mazākais rakstot. Es sevi nesaprotu, mani jūtas nesien pie viņa, tik dotais vārds ir ķīla. 

Esmu iekārtojusies vagonā, pēdējais rokas spiediens, es izzūdu viņam no acīm.

Jauka gaiša nakts, es triecu ar Mari Petrovnu, trešo reizi cauri braucot Baikalam nav vairs interese. Liekos uz ausi. 

26.09.1911.

26 Septemberi 1911g.   Verhneudinska.

No miega mani uzmodināja jaunienākušie braucēji, pieceļos, izdzeru stancijā pienu un triecam visu laiku bezbēdīgi. Vienos jau bijām pie mērķa, mūs sagaidīja

233.

divi jauni cilvēki ar kuriem kopā man iznāca braukt. Viņi runā savu runu, es metu acis uz pilsētu. Ceļš nebruģēts ar dziļu smilti kā Čitā. Tas man nepatīk. Braucam pilsētas vārtiem cauri no kalna lejā, te ir tādas pat ielas, lieli nami ir maz, galvenā iela ļoti īsa. Pilsētiņš pavisam mazs. Dzīvoklis nav visai slikts, mūsu istabiņa ļoti maza, pat galdiņa nav. Viņu apmierina ka otrā dzīvoklī būšot labāki un lielāka istaba. Visa māja nekārtībā. Meitene saceļ briesmīgu troksni, ja nedara kā grib, atpakaļ griezties nav patīkami, cerēšu ka pieradīšu. 

27.09.1911.

27-tā Septemberi 1911g.   Verhneudinska.

Jauka saulīte mani modināja no rīta, piecēlos un noskatos kāda kārtība būs šinī mājā. Viss nekas, bet jūtu, ka neesmu spējīga pieslieties, bērns kliedz, raud, mētājas, ja nedara pēc viņa prāta. Stingri nedrīkst būt, pret tam izsakās māte. Vakarā ņurd, ka suns neiet gulēt, ir rupja pret saviem vecākiem, sit un sper acīs. Kā man tam bērnam pieiet klāt, to es nezinu! Grūti! grūti ap sirdi, kauns ir tūliņ atstāt un griezties atpakaļ, apstākļi ar neatļauj. Gribu pielikt visu enerģiju, lai mēnesi nodzīvotu. 

29.09.1911.

29 Septemberi 1911g.   Verhneudinska.

Paiet man grūtas dienas, meitene nepieņem, niķojas, pate lasa man audzināšanas metodi, visādas formas, nevaru viņiem pieslieties, lai gan abi no izskata ir 

234.

ļoti simpātiski. Vera Mitrofanovna, kundze, ir ļoti pļāpīga, stāsta daudz savus piedzīvojumus, viņa ir savāda tipa cilvēks, tādu vēl neesmu tikuse, liels darbs viņas mācīties tuvāki pazīt. 

07.10.1911.

7-tā Oktoberi 1911g.   Verhneudinska.

Visas pārdzīvotās grūtības atmaksājas tik saldi, patīkami sirds sajūt varenu prieku, rodas prieks uz priekšu pūlēties un cīnīties, lai no jauna baudītu reiz patīkamas jūtas. Iestiprinājos atkal savos ieskatos, ka ļaunu nevajaga ne domāt, priekš kam vēl darīt. Vajaga būt spēcīgam atzīt ļaunu un darīt uz priekšu labu. Nāk laiks, kur apkārtējiem atveras acis un saprot, kaunēsies, mācās vairāk cienīt, nekā to agrāk būtu darījuši. Tagad gaišs pierādījums. Kad dzīvoju pie Erdreišiem Harbinē, cik grūtumi nebija jāpanes, cik daudz apvainošanas, pat nicināšanas, uz visu neliku vērību, darīju pēc pašas apziņas. Saņemdama rekomendāciju, redzu, ka viņa neatrod vārdus, ar kuriem ieteikt citiem un uzteikt manus darbus, vēstule skan kā no visu mīļākiem savējiem. 

19.10.1911.

19-tā Oktoberi 1911g.   Verhne=Udinska.

Vaj pienāks reiz tas brīdis, kad varēšu just savus sapņu vēlēšanos izpildītas, atdusināt savas nomāktās jūtas. Mani māc vareni ilgas, skaitu katru mēnesi, kas vēl priekšā stāv, tīri kā gadu, tie vajaga pazust, pārdzīvot ir tik briesmīgi no darbinātas ar nākošām laimes domā, ka nakti pat mieru

235.

neatrodu. Eju pa pazīstamiem ceļiem, atminu namu, runāju ar tēvu. Atliek vēl septiņi mēneši. Katru vakaru es kā mazs nespēcīgs bērns sauc vecākus, tā es visus dabas spēkus, lai dod man spēku pārdzīvot šo īso laimi. Pārbraukt pie mana sirmā tēva, pie viņa atdusēt garīgi un miesīgi. Redzēties ar Unni, redzēt mīļas vietas, pasēdēt pie māmiņas kapa. Zinu, ka tas viss būs uz īsu laiku, īsas saldas atmiņas spirdzina un iestiprina garu, iedveš spēku uz priekšu cīnīties. 

23.10.1911.

7-tā Oktoberi 1911g.   Verhne-udinska.

Rīts ļoti jauks, lai gan saulīte nespīd. Vispakārt kalni atspīd baltā ziemas segā, kas piedod patīkamu atspīdumu. Šinī mājā valda sevišķs klusums, visi ceļas agri, nodzer tēju, vienīgi meitene iznāk no istabas pēc astoņiem. Diena pagāja vienmulīgi, kā jau arvienu. Vakarā viena savā istabā nodods savām kliusām jūtām un domām, ilgas pēc mājas, pēc miera. No sākuma man šeit napatika, viss svešs, ļoti mazs, nav kas interesi pievilktu, nav nekā ko apskatīt. es šinī mazā miestiņā atrodos kā intereses punkts, svešas spalvas putnis, ko katris apskata no visām pusēm. Daudzi papriekšu apskata seju, tad met acis uz kājām, es nedusmojos par nesaprātību. Piezīmes uz mani izsacītas pabalstu. Mana istabiņa ir diezgan ērta, lai varētu vakara stundās nodoties nākotnes laimes sapņiem priekš kuriem tadag dzīvoju un dzīvošu, līdz galigi piepildinās. Cik neizskaidrojami tas, kamdēļ mani biedē domas pie precēšanās. Daudzas manā gaidītu ar nepacietību līdz vienošanaiu, domātu un gatavotos tik priekš tam.                                                               

Turpretim manas domas ir, ka varētu no Iļjas tikt svabadībā.

236.

lai nebūtu uz manas apziņas nekādi traipekļi. 

Šausmas pārņem iedomājoties sākt famīlijas dzīvi, zaudēt savu brīvību, savus plānus no ceļošanas, savas klusas mierīgas vakara stundas, palikt otram par rotaļu, laika kavēkli, nodarboties ar vienmērīgo mājas saimniecību. Manas jūtas paliks nesaprastas, arvien vienas, līdz es no viņa izdabūšu cilvēku pēc savas garšas jeb labāki sakot, pieklājīgu. Paies labs laiks, es saudzēšu savus spēkus, palikšu slāba, kas zin, vai tad būšu tik dārga kā tagad to izsaka. Esmu tik cilvēks, spēki zūd līdz ar gadiem. Nē!, es nepanestu tādu dzīvi, tas būtu man briesmīgi. Vaj nav daudz labāki, kad palieku savā dzīvē viena, daru kā iedomājos, nomesties Baltijā pēc ceļošanas, ierīkoties tā, ka varu labumu atnest ar citiem, ne ar nesaprotamu dzīves biedri. Izšķiršanu es lieku laika rokā, tas pierādīs vai esmu bargu sodu pelnījuse neapdomātu vārdu dodama jeb piedos un atsvabinās mani. 

31.10.1911.

31-mā Oktoberi 1911g. Verhne - Udinska.

Cik liels spēks ir iedomām, cik grūti ar viņām karot, cik liels spēks ir gribai, vēlēšanai.  Tas māc briesmīgi, nedod mieru ne dienu, ne nakti, nāk pastāvīgi prātā, pie katra mazākā gadījuma spraužas tās domas citām priekšā un ņem virsroku. Viss tas ir nieks, veltīgs, kāds gala iznākums tam visam būs, vaj būšu tad apmierināta un varēšu dzīvot bezbēdīgi, vaj tēvs varēs saprast, ko es viņam visu gribu uzticēt, sacīt!? Tas viss stāv tumšā ēnā, tomēr dzimtenē gribu nākt. 

Šovakar sarunājamies ar kundzi, runa grozījās ap jūtām,

237.

pašmīlību un lepnumu. Viņa pierāda, ka nav laimīgi ļaudis, sevišķi starp precētiem, īsta laime esot tik vienu gadu, tad dabūnot viens jeb otris riebumu un tad zūdot it viss. Sievietei nav nemaz grūtāki nodzīvot vienai, kā vīrietim. Ja vīrietim nav kapitāls, dzīvo nabadzībā, to neviens neievēro. Ja sieviete cīnās ar trūkumu, to redz un cildina katris. 

09.11.1911.

9-tā Novemberi 1911g.  Verhne-Udinska. 

Vakar bija diena kāda sen nebij bijuse. Mēs visu laiku gaidījām atbraucam saimnieci, ko es caur Rozenbauma ieteikšanu izrakstīju iz Irkutskas. Mēs gaidījām krietnu, vidēja vecuma cilvēku, priecājāmies, ka nu būs viss kārtībā un varēsim katris ar savu nodarboties. Ap vienpadsmitiem noskan zvanis, kučieris atver durvios, es ēdamā istabā sēdēdama dzirdu, ka prasa "Vaj kundze mājās", man no balss liekas, ka ir jaunā saimniece, jo izloksne nav krievu, eju pie durvīm, pareizi, redzu savā priekšā vecu veceni, maza auguma, bez zobiem, lūpas uz iekšu iekritušas. Stādās priekšā "Augustus". Nē, tādu veceni nekā nebiju gaidījuse, viņas izloksne liecina, ka ir ārzemniece, gājiens un valoda, ka ļoti viltīga, viņa būs tik gudra, ka mācēs mani sliktu padarīt, to esmu izrakstījusi uz savu nelaimi. 

Kad viņa redzēja kā es nobeidzu šūt, viņa man prasa, vaj jūs šujat? nav mans pienākums tagad jums tos darba pārus rokas, viņa atsaka īsi: "Es nešuju!" tas bij maz vairāk kā pliķis, jo īsti to es paģērēju, es paziņoju to kundzei un prasu viņas klātbūtnē, kamdēļ tad pieņēma vietu un brauca šurp, jo zināja, ka mums ar šūšanu vajaga? Kamdēļ iepriekš ir ar visiem nosacījumiem uzmeklēta

238.

viņa pieiet mīļi pie kundzes un rāda viņai rakstīto vēstuli, kā kādu dokumentu, ka tur iekšā nav no tam nekas! Vaj lasījāt Rozenbauma kundzes vestulē kāds cilvēks ir vajadzīgs, atkārtot katru vēstuli no jauna, atradu par nevajadzīgu, tik papildināt. Labāki būtu ceļu un nepatikšanas ietaupījuši. Augustus staigā un prasa man, ko jūs uztraucaties, jums nav nekas jācieš?! Tam, kam viss ar skanošo naudu izlabojams, tam ir labi un viegli. Ap diviem dienā viņa atstāja mūsu māju, kur sliktas atmiņas un uztraukums valda, sevišķi manī. 

13.11.1911.

13-tā Novemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Šovakar esmu pie jautra prāta, lai gan nekas nav noticis, kas varētu mani uzjautrināt. Vienīgais prieks, ka ar meiteni braucam pastaigāt smukā divjūgā. Zirgi kā lodes devās uz priekšu, vējš pasakaini ausīs čukst, sals dusmojas, kā jau vecs vecis un ar rīkstēm sit krietni pa vaigiem. Acis metas apkārt uz nepazīstamām vietām. No kalna uz leju braucot vispārīgs skats uz pilsētu, nami kā mazas būdiņas, saliktas starp kalniem. Dūmi paceļas stāvu gaisā tik daudz vietās, ka augšā savienojas un izliekas it kā apakšā vulkāns spēkojas, sūtīdams uz augšu savus sūtņus dūmus, kas sola apkārtni iznīcināt. 

16.11.1911.

16 November 1911g.   Verhne-Udinska.

Grūti, ļoti grūti man panest šīs mājas famīlijas dzīvi, neskatot uz visu, kas klusībā notiek, pie pusdienas sanāk vārdu maiņa, viņa ieiet guļamā istabā, pēc maza brītiņa es gāju pie viņas, lai sauktu pie galda

239.

atradu viņu raudam un plēšam blūzi, špicainā krūteža un apkakle bija lupatās. Tāds neapzinīgs darbs no viņas puses man parādījās par daudz. Norunāju, apmierināju, palīdzēju nosviest driskas un uzģērbt citu blūzi. Pusdiena pagāja klusa, bez vārda maiņas, vienīgi karotes un naži ir dzirdami. Ja meitene iebild vārdu, tad izliekas, ka traucē svētumu. Vakarā nosēda viņa drusku mūsu istabā, žēlojas, raud un aiziet. Meitene atrod viņu pēc brītiņa viesu istabā uz dīvāna guļam, kur mierīgi gulēja līdz vakariņām. Kad es gāju modināt, viņa atsaka ļoti neveiklā valodā, nāk alkagola smaka man pretim. Mēs abi sēdamies pie galda ēst, viņa sāk runāt no sākuma ļoti nesaprotami, vēlāk arvien skaidrāki. Man liekas, ka viņa dara, kā daudz viņas kārtas sievietes, lai sasniegtu savu mērķi. Nespējam nobeigt vakariņas, sāka viņa vemt, līdz ar to nogāžas uz grīdas, gribu viņu pacelt, bet nevaru, runā daudz, prasa "sulemu", esot par maz ieņēmuse. Tūliņ apskatīju aptieku, bet neatradu nebūt sulemu. Domājam, ka ir konjaka vairāk iedzēruse nekā vajaga un murgo, sauc pēc nāves, sit ar dūrēm sev pa pieri ar visu sparu, rauj drēbes, tās nepadodas ir stiprākas, vāļājas ilgi uz grīdas. Pēc brīža klusēšanas viņa saka: "Froilen Kate, jūs neprecaties nekad, jūs redzat mani kā priekšzīmi, ko nes laulība!" soda savu māti, ka tā nav viņu nožņauguse, viņu māsu, bet laiduse mocīties. 35 gadus dzīvoju un neviena diena nav bijuse jauka, tikai mokas, priekš kam? priekš kam tas viss? Par agru esot dzimuse, simtu gadu par agru, ļaudis neprotot šinī laikā tā dzīvot kā nākas jeb labāki sakot

240.

kā viņa grib. Es saku, katram ir savas nepatikšanas un grūtums, mēs neredzam un nezinām, ja ar redzam, tad ar pamazināšanas glāzi. Bet savas bēdas ar visu lielāko pavairošanas glāzi. 

Jā! citi dzīvo, viņi ir vergi, bet es esmu cilvēks. Apmierinājaties, nedomājiet tik slikti, ar Atlētiem dažreiz zūd spēki, būs viss atkal labi. 

Man nevar būt labi, jo viena pret daudziem nespēju neko un ar galvu mūri nesadrupināsi, galva sašķīdīs, bet mūris paliks tomēr neievainots. 

Ar galvu gan nevar nekā darīt, vajaga atrast ieroci, ar ko mūri viegli izurbt un sadragāt. Pirmajam meklētājam iet arvien grūti un ilgi, vajaga būt pacietīgam, izturīgam un stipram.

Jā, viegli ir sacīt, nekā darīt, izpildīt ir grūti.

Ja kas sevi skaitās augstāks, saprātīgums par vergiem, kā nosauc citus, tad domājam, vajaga darbos parādīties spēcīgam un atdalīties no citiem. 

Pēc pāris stundu runāšanas piedabūnu viņu iet gultā, gribu izģērbt, neļauj, saka, ja es varu dzīvot, tad varu ar tā gulēt. Vaj ko vēlas? "nāvi vēlos, dodat manu viņu!"

Es savā istabā liekos gulēt, lai darās kā viņiem patīk. 

17.11.1911.

17-tā Novemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Šodien viņa pieceļas ap pusdienas laiku, jūt galvas sāpes, un izprasa kas un kā vakar noticis, pate neatminot neko. Zinot, ka esot karbola ekstrakti atlupinājuse un mēginājuse ēst, esot bijis par riebīgu, tad ar konjaku dzēruse, ja nebūtu tikuse modināta, tad būtu cieši

241.

aizmiguse. Viņa gribējuse pavisam otrādi nekā iznācis. Sāka atstāstīt savu laulības iesākumu, ka esot precējusies aiz žēlastības pret viņu, jo solījis citādi beigt dzīvību. Cik grūti bijis panest viņu mīļākus nievāšanas, ka esot viņas orgāns īsi pēc laulības samaitājies, uz katra soļa satikuse nepatikšanas un apvainojumus no tiem, kas agrāk bijuši viņa draugi un varējuši viņa dzīvoklī svabadi mīlēties ar ko paticies. Pats esot atstāstījis, ka no 13-mit gadiem uzsācis atzīt sievietes, kādā kārtā to izdarījis. Visu viņa esot darījuse, lai viņš justos laimīgs, naudu esot krājuse, strādājuse kā zemnieks, pat dažreiz maizi neēduse, lai naudu nemaksātu, visu darījuse par to, ka esot viņas precēdams pieņēmis pareizticību un atstājis savējos pavisam. Pats esot sacījis: "desmit gadus esot laimīgs bijis, ja viņa gribot citādi, iešot no ceļa, bet viņas zaudēt ne."

Viņš ir dzīvojis un baudījis priekus, lai dodot viņai drusku baudīt un priecāties, bīstos apziņu, tā mani mocīs un nedos nekur miera. 

Savādāka sieviete, viņa domā par sieviešu brīvību, par vienādu tiesību, viņa raksta un cenšas, lai reiz nākotnē viņas darbu gaismā, no kuras man drusku lasīja priekšā, tas viss ir teicami un labi, viņa redz tik pate sevi un domājas, ka viena vienīga to ierauga Viņa maldās ļoti, ir daudzas sievietes, kas to redz un vēlas kaut būtu citādi, nekā tas tagad ir, daža dēļ neprātības nespēj laist klajā, daudzi dēļ materiālu stāvokļa un tā tas pazūd, ka būs vēsts. Viņai ir laika, materiālais stāvoklis atvēl darīt kā gribi. Ja viņa varētu atrast padomu, kā no tā visa tikt ārā, kā vajaga audzināt bērnus, zēnus un meitenes, lai tās domas jaunai

242.

paaudzei būtu citādas. Lai varētu novest tik tālu, lai justos līdzīga vīrietim un būtu abi vienādi atkarīgi viens no otra. Lai famīlijas dzīvē vīrs nevarētu sacīt, es strādāju un pelnu, tu guli mājās, nekā nedari. Lai sieviešu darbs tiek tāpat cienīts kā vīriešu, sievietei vajaga būt svabadai un netrīcēt "ko vīrs sacīs". Abām pusēm vajaga vienādi vārda spēki būt. Es esmu pret tām sievietēm, kas grib kāpt vīra biksēs un vīru bāzt svārkos, nē, virsroka lai nav ne vienā pusē, abi līdzīgi cilvēki, tā kā daba ir laiduse ar savām prasībām vienam pēc otra. Tad nebūtu naidi, sievietēm asaras, jo viņas ir jūtīgākas par tagadējo vīrieti, un vīriem, slimības un izvirtums, ko var pieskaitīt pie vērša. Meža zvērs neatstāj savu mātīti ātrāki iekams lode viņus neizšķir. Briesmīgi tas ir!, mēs redzam jaunavu veselu, ziedošu, viņa aiziet pie vīra, domādama, ka būs laimīga, baudīdama cilvēci. Bet nezin, kas viņu gaida pēc mēneša, pāris, paliek slima, bāla, nesaprot no kam tas nācis. Ir jāārstējas, vīrs nevar, saprotams, sacīt, ka ir slims, ka ir viņas orgānus samaitājis, cieš klusu, dod naudu, ļauj lai sieva ārstējas, sieva to uzskata par upuri, mīlestību, nezin vis, ka katru reizi, kad redz sievu mokāmies un ciešam, sajūt, ka ir vainīgs, ka viņa cieš nevainīga par viņu. Sāk parādīties par grūtu klusos pārmetumos redzot, kas vairāk sāp, nekā vārdos izsacītie. Iet iz mājas starp draugiem, kas tādi paši, vārdos nesaka nekā, bet tukšo glāzes kopā un domā visi vienu, aizmirsties - apslāpē apziņu. Te nāk lopu prasības, zinādams, ka sieva cieš, meklē citu un dara no jauna, tas tiek slēpts no sievas. Galīgi vīrs saka: "Ko es varu darīt, kad mana sieva ir pastāvīgi slima?" Ja vīrieši tiktu citādi audzināti, nekā tagad

243.

tad saprastu un nedarītu to, ko tagad. Sievietes tiek gan audzinātas daudz savādāki, bet audzinātāji neiepotē meitenēm labo un ļauno pusi, parāda viņām ko savādu, kā patīkamu augli un nepaskaidro, kad ir labi to baudīt un kad slikti. 

22.11.1911.

22-tā November 1911g.   Verhne-Udinska.

Vakar vakarā mana audzēkne Ņina, 6 gadi veca meitene, liekdamās ar ceļiem uz grīdas, kur gulēja lāča āda, iedūra adatu zem ceļa, kas iegāja pavisam iekšā, palika diegs vien ārā, izraut nebij iespējams, diegs par smalku un adata maza, nevarēju atrast kur ir. Pasauktais ārsts lika uz slimnīcu vest, lai ar Rentijas stariem redzētu, kur atrodas. Vecākie aizveda, nebij varējuši izņemt. Šodien aizbraucu es līdzi, apakšā gaidījām ilgu laiku. Tur pulcējas ļoti daudz žēlsirdīgās māsas, mums metas dzestris, gājām augšām, nosēdamies koridorā, kur patīkams siltums mūs apņēma, bet ne visai patīkams skats, palātu durvis visur ir atvērtas, redz slimus guļam, kas nevar ne pacelties, ēdienu uzliek sev uz krūtīm, tad pēc spējas nes pie mutes. Otrā istabā redzu vecāku vīrieti, viņš sēdēja lielāku laiku, nolikās guļus, ilgu laiku smagi elpoja, pacēla acis uz augšu un domā. Var gaiši redzēt, ka domā par tiem, kas nav pie viņa, varbūt pat ne šinī pilsētā, bet kur tālu, nav neviena, kas parunātu, padalītos ar viņu, pat uzklausītu viņa jūtas, lai būtu svabadāki un varētu ātrāki izveseļoties. Mūs sauca, gājām operācijas istabu, ārsts, liels spēcīgs vīrietis mazgāja rokas, jo bij patlaban nobeidzis

244.

operaciju. Es izģērbu kāju, kamēr lika uz galda, māte bij izgājuse ārā. Mēģinājums izņemt lus neizdevās. Tad sāka mērdēt miesu tai vietā, no sākuma domāju, ka nevarēšu redzēt kā griež, aizņēmu meiteni ar dažādām runām un pa brīžam pametu acis uz griezumu. Ir neliels iegriezums, asinis ļoti maz, jo arvienu mērdē. Viņa raud briesmīgi skaļi, ārsts saka, ka adatu meklēt ir visu grūtāk, ilgi viņš ārdīja miesu un meklēja līdz galīgi priecīgi iesaucās, ka atradis. Pēc nobeigtas aizšūšanas meitene ir viscauri sviedros, vajadzēja braukt pēc veļas, pa koridoru ejot jūtu, ka kājas nav manas, un balss uzbudināta no viņas kliedzieniem, bet nav ne piecas minūtes pagājušas, ka esmu mierīga, un varu citus mierināt. 

24.11.1911.

24 Novemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Kas ir dzīve? kas ir mana tagadējā dzīve, kuru es dzīvoju, mokas, bet ne dzīve, ne fiziski, bet moraliski es mocos, meklēju tam iemeslu, bet nevaru atrast, jūtu, ka dienas man velkas kā mūžība uz priekšu, nav kā senāk, dienas gāja nemanot, nedēļas kā ar putna spārniem. Kamdēļ tagad tik grūti? kas tagad ir citādi nekā senāk, tad ar man bija sēras pār mājām. Tad bija daudz grūtāki visapkārt, nebij gaiša izredze. Šeit viss iet labi, ar prieku gaidu pavasari, kur varēšu braukt mājās. Kā lai es aizdzenu skumjas, kas manu sirdi nežēlīgi māc katru brīdi, es cenšos strādāt un aizmirsties, vakarus pavadu kā un kas man patīk, vienīgi tas, ka esmu viena ar savām domām un darīšanām

245.

nav neviena ar ko vārdu mainīt. Klausīties man pienākas diezgan daudz, bet pašai savas jūtas izsacīt, to nevaru, tas nav otram interesanti, uz to skatās greizi. Mums, kas esam zem citiem, nevar nekādas jūtas būt, esam vergi, kas mašīnu veidīgi darbojas, paģērēdama tik eļju, lai nedilst tik ātri un netaisītu troksni. Ja kaut kas sabojājas, tad pieliek līdzekļus, lai nāktu kārtībā, jo bez viņa ir grūti iztikt. Nē, ar to visu es negribu sacīt, ka mums nevajadzētu strādāt un kalpot kapitālistiem. Pat kapitālisti ir atkarīgi viens no otra. Strādāt mums vajaga un pēc manas pārliecināšanas, katram centīgi un pareizi izdarīt savu pienākumu, lai kapitālistiem ir peļņas, tad parādīt slikto stāvokli, kas mūsu pusē un ar labu viņu dabūt uz savu pusi, kā pabalstus. Cilvēkam vajaga pastāvīgi savos centienos iet uz priekšu un ar kopējiem spēkiem, mierīgā garā, ne naidā, tas nes postu un nelaimi, tiekam tik atpakaļ grūti. Kaut būtu man runas spēja, magnētisks spēks, es visiem sacītu un mācītu iet uz priekšu, jā, es savās krūtīs saprotu, bet kā to citiem paziņot, - tas būtu vēl tas mazākais, bet pārliecināt, pārvērst ļaunu par labu, iedēstīt labas jaukas cerības un stipru spēku uz priekšu cīnīties un ar kaut ko panākt. Ļaudis ir ļauni, ļoti ļauni, lai gan šeit, viena sēdēdama, redzu maz - šie svešie tautieši man iet pie sirds, bet savu tautu " Latviešus" , tos es gribētu redzēt uz augšu, lai tagad mazā niecīgā tauta parādītos kā priekšzīmīga un atsevišķums darbos, lai Latviešu slava skanētu no citu tautu mutes un neno pašu.

246.

06.12.1911.

6-tā Decemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Unnis ir vienīgais cilvēks, kas interesējas par manu iekšieni, jūtām, domām, kad aprakstīju viņam par Iļju, viņš brīnās, kamdēļ es tik noteikti atsakos nebūt atpakaļ, neskatīdamās no savas visu labākās laimes. Viņš grib iemeslu izdibināt, kamdēļ tā izturos. Viņam interesē, kas nodarbina manas smadzenes, kāda ir īsti mana vēlēšanās? Viņš pierāda, ka draudzība izzūd kā dūmi, kā gaisā izpūsta elpa. Mēs jau reiz sarunājāmies par draudzību, pats atzina, ka es esmu izņēmums, ko gaiši esmu pierādījuse. Viņš pierāda, ka uz cilvēka ideālismu neviens tagad neskatās, tas esot no modes izgājis, viņš grib atbildi uz visu to. 

Kam tad lai visu izsaku, ja ne viņam, viņš mani saprot, izsaka katru reizi savas domas, ja ar būtu manējām pretējas. Izņemot viņu, nav man neviena cilvēka, kam varētu līdzdalīt savas jūtas, domas, uzskatus, kas mani saprastu, uzteiktu labu un nosodītu sliktu. Vaj tādiem, kas man par patikšanu grib runāt, ir vērts ko sacīt. Cik mana spēja, viltotas domas es nelaižu sev tuvu, viņš ir viens no tuvākiem draugiem bijis. Ja viņš nemetīs draudzību, es vēlētos visu dzīvi vest, bet par to es šaubos, jo saprotu, ka viņš ir pārliecināts, ka draudzība starp vīrieti un sievieti var būt, kad viens otru mīlē un cerē galīgi savienoties jeb beidzas tad, kad viens vaj otris iesāk famīlijas dzīvi. Draudzībai vispārīgi vajag būt sirsnīgākai, viņai vajaga plaukt un savienot cilvēkus ciešākā riņķī, egosimam vajaga zust, domāt katram par cita labumu. Draudzībai vajaga pierādīt kā gādāt un censties priekš citu un cits priekš manim.

247.

ir labāki nekā katris priekš sevim, jeb, ja man nav, lai tev ar nav, nē, būt vajaga, ja man nav, lai ir otram, viņš darīs priekš manim, ar ko tad varētu cilvēki iet viegli uz priekšu un nebūtu nekas grūti. 

Šim brīžam manas smadzenes ir nodarbinātas ar ilgošanos pēc dzimtenes, es skaitu nedēļas, mēnešus, par lēni viņi iet uz priekšu. Ja būtu pasakaina Feja, tad padarītu, ka Ziemas svētku vietā ir Lieldiena, aukstā sala vietā smaidītu silta saulīte, kausēdama ledu un sniegu. Mana nodzeltējusē iekšiene sāktu ar zaļot un pumpurot. Brīžiem parādās, ka nāks atkal smags, grūts kas priekšā un atsitīs mani atkal atpakaļ, ar stipru roku gribu vadīt sevi pie ilgi gaidītās redzēšanās un atdusas. Mani vispārīgie dzīves centieni ir sasniegt patīkamu dzīvi pēc savas garšas, justies pastāvīga, no neviena neatkarīga, just sevi brīvu katrā laikā. censties pēc spējas cilvēcei darīt ko par labu, kā un ko, to nevaru noteikt, nākotne pati par sevi rādīs, kas darāms. Ja manā dzīvē gadītos cilvēks ar tādām pašām domām un centieniem (kā Muzis bija), kur varam viens otru pabalstīt, tad neatsacītos no kopdzīves laimes, bet tādu ikdienas cilvēciņu, kas domā ka maizē un apģērbā sastāv cilvēka laime un apmierinājums, kā p.p. Iļja, es nevaru saieties, viņš tur mani cieši rokās nedodams mani iet svabadu. Par atsacīšanos no Iļjas var domāt, ka esmu iemīlējusi, negribu neuzticīga savām jūtām palikt jeb nespēju citu mīlēt, nē, tas nav, es Muzi cienīju un cienu vēl tagad un ceru vēl tikties ar viņu kā retu krietna rakstura cilvēku, bet par mīlestību kā citi to sauc, nevaru sacīt. Daudzreiz vēlos, iedomājos, ka mīlu, lai justu kā citi to 

248.

mēdz stāstīt, esmu tak tāds pat cilvēks ka visi citi, par velti. Nāku pie gala slēdziena, ka manas domas par mīlestību vajaga būt pavisam pareizām, tās ir... Sieviete, ja redz patīkamu cilvēku sev priekšā, redz un saprot, ka izrāda savu uzmanību, jo viņam tas atnesīs baudu un labumu, saka daudz glaima vārdus, izliekas viņu saprotot, sakās mīlot ļoti, u.d.c. Viņa pieņem to par īstu sirsnību, sāk domāt un cerēt. Plāno pie tam bezrūpīgu dzīvi, tā saucamo ligzdu, pate savas domas un cerības nosauc par mīlestību. Vīrieša prasības redzot patīkamu sievieti aug lielumā, ko izlej viņu skūpstot, viņa ir naiva, pieņem to par sirsnīgāko mīlestību. Abi ir akli, viens iet dzīts no prasībām, otris no paļāvības. Kad nu savienojas, karstums pargājis, tad sāk viens otru pazīt, apskatīt nopietni (jo dzīve to prasa) ar ko ir ticies, kā bieži gadās, nesader nebūt kopā, jo katris ir savas planētas. Tad sākas apmierināšanās, jūtu jeb personību ieslodzīšana, lai nenāktu citiem uz mēles, vai tāda ir kopdzīve? Vaj ar to var būt mierā? Vaj dzīves skola vēl nav diezgan mācības devuse un upurus nesuse. Vaj es, kas to saprotu un vēlos, lai ar citi saprot, pirmā daru pret savu apziņu, jo tas ir izdevīgāk. Es nevaru apmierināties ar tādu mīlestību. Varbūt, ka tam, kas mani nosauc par idiotu, ir patiesība, pasauli nepārdzemdēsi, ņem no dzīves ko vari, citādi nabaga nomirsi. Unnis spēlējas par savām fantāzijām, kas viņam ieslodzītam rodas, bet nevar klajā laist. Ko palīdz man svabada apkārtne, kad nenes labumu, bet sāpes rūgtumu. Sakod zobus, ciet un klausies ko tev stāsta un pareģo kā p.p. Fiševa kundze. Viņa ir cilvēks ar diezgan gaišiem uzskatiem, liela centēja sieviešu brīvībā un vienādas tiesības panākt, viņa savā

249.

darbā nostāda sievieti, ka tā ir to pašu vērta un spējīga izlietot, viņa man katru dienu raud un sūdzas, ka neesot spēju strādāt pie sava darba. Saimniecība viņai aizņemot ļoti daudz laika, tik daudz viņa man stāsta par cilvēci, par sevi, es viņai nekā nevaru sacīt. Viņai būs egoisms un nicinās manas jūtas, jo tās darīs viņai lielas nepatikšanas, lai pierādītu viņas vājības un kļūdas, vajaga runas spējas. Brīžiem viņā klausoties domāju, ka manas krūtis atvērsies un parādīsies viņai, kas iekšā ir pret viņu. Nākotni viņa tēlo, bet tagadnē nekā nedara, lai labumu nestu. Visi rakstnieki, kas dod mācības caur grāmatām, ir tik neīsti, pieliek savas smadzenes, lai izdomātu ko jaunu cilvēkiem, ko patīkamu, ar to iegūdami sevim slavu, ja viņi labu parādīdami parādītu ceļu, tad varētum uz priekšu censties. 

08.12.1911.

8 Decemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Kas ir laime? Ko lai saucam par laimi? Lielākā ļaužu daļa nosauc "naudu" par laimi, jo tā valda pasauli, jā, nauda valda pasauli, tas ir tiesa un ar it visur, bet viņa nenoturama kā dzīvsudrabs, kas pastāvīgi kustās, nauda nāk drīz vienam, drīz otram rokas, tas, no kā naudas laime ir aizgājuse, paliek izmiris, satriekts, nespējīgs, pats krājis sevim daudz atsacīdams un no saviem apakšniekiem, kur varēdams atraudams, kā par piem. Fiševa māsa, viņai šeit esot un kopjot slimo dēlu, kurš uz nāves gultas guļ, nodega viņiu magazina līdz pamatam. Viņa raud, lauza rokas, kā nu skolot bērnus un pašai bez rūpēm dzīvot, jo viss kapitāls 30,000 r. gulējis neapdrošināts. 

Strādnieks, kas ir pieradis pūlēties, ir spēcīgāks panest tādas nastas. 

Vēl mēdz par laimi saukt, ja kopdzīve ir ārīgi laba, sieva laba

250.

saimniece, vīrs nedzer, nespēlē kārtis, veseli bērni, ko gan vairāk gribēt un nabadzība nespiež virsū. Nē, ar tā nav laime. Kāda tas viņa ir? Fišev kundzes materiālais stāvoklis labāks nekad nevar būt, un vīrs pēc āras spriežot ir labs cilvēks, bet viņa vaid, vaid gauži, ka nav nevienas laimīgas dienas, kamēr precējuse savu vīru, ka vīru neieredzot, kā draugu gan varot cienīt, visi viņa radi esot viņai par smagu, neviens cilvēks nesaprotot viņu, bēgt viņa grib, bet apziņa būšot mocīt, no tam bīstas.

Laime ir tā, ka cilvēka sirds apziņa tīra un jūtas apmierinātas, jautras, cits viss ir blakus lietas. 

Katru reizi, kad apskatu sevi, redzu un sajūtu, ka es esmu laimīga. Tās nepatikšanas, kas nāk priekšā, ir, lai netiktu izlutināta un neaizmirstu, ka vajaga cīnīties, lai spēki būtu pastāvīgi atsist to, kas nāk. 

21.12.1911.

21-mā Decemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Ziemas svētki atkal tuvojas, drīz viņi ir atkal klāt, es viņus tak vareni gaidu, svētku prieki šinī mājā nevar būt, jo vairāk kā mēnesi guļ 6-tās klases Reāles skolnieks Brodskij slims. Ja viņam būtu cerība uz izārstēšanu, priekš viņa nav līdzekļa, viņa ir "Ātrais dilonis", viņš izlaiž jau tagad briesmīgu smaku, nāve priecājas par savu upuri, ko neviens nav spējīgs viņai iz rokas raut. Viņi ķērās pie Buratu ārsta, saucamias "Samaiska", tie paģēr lielu godu, dziļu klanīšanos un ar viņu ātrāki nerunāt, iekām nav ar roku metis. Viņs ieradās šeit, neviens viņu nesagaidīja, neklanījās, bet lūdza viņu piesēst, tas aizskāra viņa godu. Izskrēja pa durvīm kā sadedzis, nekausīdamies nebūt, kā slimā māte sauc daktera kungs, daktera kungs. Vēlāki gāja lūgties, brauca pakaļ, sagaida trepju apakšā un pavada uz augšu, noņem kažoku

251.

un stāv uz fronti, lai nepalaistu kādu viņa jautājumu neatbildētu. Slimajam dod zāles, apmierina, ka bīstami neesot. Šodien pie viņa ienākšanas stāvu pie krāsnes, lai labāki redzētu, ieved, noņem melno kažoku, otris kažoks ir dzeltens ar zilu banti pārsiets, tanī kažokā viņi pastāvīgi esot, cita apģērba apakšā neesot, pat kreklis ne. Ienāk ēdamā istabā, paskatās uz mani un griežas pie sava pavadoņa ar prasījumu, kas tas bija, kas vakar galda galā sēdēja, pie aiziešanas apsedza savu sirmo glavu ar plakanas tūtas veidīgu cepuri. Viņi esot ļoti nepieklājīgi, kad ierodoties pie krieviem viesos. Vajagot dot atsevišķu istabu, pa kuru kaisl staigājot. Pie galda nama ļaudis neesot svarā, apejoties ar tiem kā ar kalpotāiem. Visiem pie galda sēdot ienācis Burats. Lamaiski sacījis uz nama māti: " izej no galda un dod viņam vietu" paši esot ļoti netīri. Ja viesis esot pie viņiem, ņemt kausiņu, iespļaujot un ar kažoka iekšieni izslaukot. 

Priekš manim un meitenes noīrēja istabu par slimošanas laiku. 

25.12.1911.

25-tā Decemberi 1911g.   Verhne-Udinska.

Tādu svētku dienu nevaru atminēt, kad būtu bijuse. Laiks ļoti jauks, saulīte sildija kā pavasarī. Ap desmitiem no rīta biju uz ielas, kas tukšas no pastaigātājiem. Es gāju redzot bēru gājienu, ko iznesīs no mūsu dzīvokļa. Tas notika ļoti vienkārši, skolēni un draugi viņu nesa, palaidām gabaliņu sev garām, tad gājām uz mājām. Man nav svabada ne viena minūte, esmu pilnīgi apnikuse, bez mazākās pārmaiņas.

252.

31.12.1911.

31-mā Decemberi 1911g.  Verhne-Udinska.

31mā Decembrī rāda, ka beidzas vecais gads, jaunu gaida, gaida ar prieku, pukstošu sirdi, ar prasošām un jautājošām acīm skatās nākotnei pretim. Ar ziņkārīgām acīm grib ieskatīties nākotnes noslēpumos. To dara nevis neizglītotie vien, bet ļaudis ar gaišām acīm un prātu kā p.p. Fiševa kundze, dedzina papīri un cenšas iztulkot ēnu. Tā kā sev labāki jeb mazākais iedomājas, kā tas varētu notikt. Mani sūtīja ar meiteni uz eglīti, es novilcināju laiku, pabraukājos drusku un griezāmies atpakaļ. 

12-mit naktī. 

Izgāju uz ielas, aizdedzināju ķīniešu raķeti, kas izdeva divus krietnus sprādzienus, uznākuse augšām atradu jau glāzes pielietas, mēs ņemam un tukšojam visi trīs. Visi drusku iereibušo dzeram tēju, triecam par dažādiem niekiem, lai ātrāki laiks paietu. 

253.

01.01.1912.

1-mā Janvari 1912 g.  Verhne - Udinska.

Ar mierīgu, priecīgu prātu piecēlos, dienu pavadīju mierīgi. Vakarā aizgāju līdz savai patronesei uz masku balli. Publikas nebija daudz, patīkamas maska vēl mazāk, noklausīties citu sarunas man nepavisam nebija šodien patīkami.

10.01.1912.

10 Janvari 1912 g.  Verhne - Udinska

Brīžiem mana galva ir pilna ar dažādām nopietnām domām, tanī brīdī nav laika uzzīmēt, kad varu to izdarīt, esmu izklaidēta, nevaru nekā kopīga sadabūt kopā. Apskatot sevi un apkārtni, kurā tagad dzīvoju, nāk jautājums: "Kāda vara ir naudai? ko viņa panāk?" Pirmo reizi savā dzīvē par to domāju, nekad es naudu necienīju, lai gan izšķērdīgi nedzīvoju. Kādu prieku es varēju par maziem naudas gabaliņiem dabūt, neatsacījos nekad. Nekad es viņu neuzskatīju, kā ko augstu, varenu, mans teiciens bij: "priekš kam man nauda, es viņu valdu, ne viņa mani!" Es atrodu, ka ir gan vajadzīgs viņu pārvaldīt. Kas ir cilvēks bez naudas? Viņš var būt tas visu labākais un jūtīgākais cilvēks, maz labuma viņš var nest apkārtējiem ar saviem fiziskiem spēkiem. Ja ir nauda, pie tam sajūtīgs un centīgs cilvēks, tad var ļoti daudz ko darīt. 

Manī ir kāds tārps, kas mani grauž, viņš ir dziļā tumsībā, jūtu, ka kustas uz priekšu sev ceļu taisīdams priekš gaismas aizsniegšanas. 

254.

18.01.1912.

18-tā Janvari 1912 g.  Verhne - Udinska.

Vaj varam to nosaukt par likteni, ja vienam iet labi un otram slikti, viens no nabaga tiek bagāts un ar otrādi. Daži nodzīvo mērenu dzīvi. Bērni dzimst visi vienādi, izņemot mantotu vecāku, sevišķi tēva slimības sekas. Te izšķiras kādos apstākļos viņš tiek uzņemts, bagātie lutina savus bērnus, nabagais lutina ar to, kas naudu nemaksā, ar glāstiem. Mazi bērni ir rotaļa, laika kavēklis, ar tām cerībām, ka izaudzinās priekš sevim ko tuvu, mīļu, sasildošu vecuma dienās, kur lomām vajaga mainīties. Kad nāk lielāki, visiem tiek rādīti burti, visiem vieni un tie paši, tas ir pirmais mājiens no lieliem mazajam bērnam uz nākošo dzīvi. Te sāk katris parādīt savu spēju, centību. Skolā sanāk daudz bērnu kopā, daži sēd dienu no dienas kopā uz viena sola, vienam iet mācība, otram ne. Izauguši lieli, apskatās, kur ir visi tie, kas kopā pirmajā skolā sēdēja, no viena ir iznācis labs, no otra slikts. Cits no cita tālu, visi pa daļai aizmirsti, katram sava paša dzīve, kuru grib kā grāmatu izmācīt. To nevar, jo nav noteikti noteikumi pēc kuriem varētu rīkoties. Viss tas, kas cilvēku tā vada, nav nekas vairāk kā paša cilvēka griba, vēlēšanās spēks un paļāvība. 

Uz priekšu cilvēks nevar noteikt, jo nevar zināt ar ko tiekas, pie katras jaunas sadursmes cilvēks dara kā viņam labāki, jo cīņā ir tad mēro spēkus, katris grib vinnēt, bet kam vairāk spēka, tas uzvar un priecāsies par to. Visu lielākā manta un stiprākais pamats ir ticība. Ja ko labu uzcer, tad tici cieši, ka izpildīsies. 

255.

23.01.1912.

23-šā Janvari 1912 g.  Verhne - Udinska.

Domas jeb plāni par nākotni mani briesmīgi nomāc. Apskatoties prasu, kas ir šeit labāks nekā dzimtenē? Nāku pie pārliecības, ka nav nekas un nekādas starpības. ļaudis ar zinībām pelna naudu, kam kapitāls, tas strādā ar to, kā šeit tā tur. Nabags pelna savu maizi grūti gan te, gan tur. Mans ceļojums noved mani pie tam, ka slēdzu cieši, ka Latvju tauta nav tik izvirtuse un samaitāta kā Sibīrijas. Savu tautu sāku ļoti cienīt, gribas priekš viņas kaut ko darīt, griba ir liela, bet spēka maz. 

31.01.1912.

31-mā Janvari 1912 g.  Verhne - Udinska.

Cik smagas, grūtas, nospiedošas domas mani moca, nevaru mieru atrast nekur no savas pašas domām. Visur viņas man seko, nedod miera. Kad sāku ieskatīties ļaudīs, kā p.p, mani, ja viņi nevar izdabūt materiālo labumu, tur neceļ nebūt ausis, katru kalpotāju un strādnieku izmanto uz pēdējo minūti, pie kam saka "jūsu laiks ir man pirkts, atdusa nav." Ļaudīm, kam kapitāls pie 80,000r. neatdod vešerienei blūzes mazgāt, jo maksa 30k. gab., tā atrauj kur var kumosu strādniekiem. Tie ļaudis ("Sarkanie"), kas lielās ka daudz, ļoti daudz esot partijās strādājuši, esot vadījuši un lielu iespaidu darījuši uz strādniekiem. Sakās, ka vairāk reizes esot sēdējuse "Kroņa pilīs", pie neskaitāmām arestēm arvienu laimējies izbēgt, bijuši zem nāves sprieduma un vēl tagad esot dalībnieki. Tādi ļaudis saka: "Ja nav spējīgs strādāt, lai mirst badu, es nedodu ne grasi tādam" bet kur varu iedalīties un palielīties došu ne 100. bet 300r.

256.

Cik necilvēcīgi viss tas skan. No viņiem noniecinātie melnsimtnieki tā ko nekad neizsaka un ar nedara. 

12.02.1912.

12-tā Februari 1912 g.  Verhne - Udinska.

Dažreiz nieki iznāk nopietni, kundzes rupjās runas man apnika un būtu ar šoreiz pār galvu laiduse, ja nebūtu tik ironiski nicinoši sacījuse: "Маленькая девочка, с восьми лет знает что папа женился на маму, а мама вышла за папу замуж, а большие, каждый знает в чем дело, но притворяется как будто ничего не знает" Tā kā tie vārdi bij uz manim zīmēti, tie mani aizskāra. Viņai nepatika, kad es iebildu tik vārdu "Понравилось", kad kučieris sacīja, ka suns esot aizskrējis prom, viņa saka "Как не понравится если он женился" . Prasīju viņai, kamdēļ to slikto vien galvā tur un visur cildina, tas nav smuki, pat nepatīkami! Viņa atkārto: "pat nepatīkami." Jā, pat ļoti nepatīkami, ja es ar vīrieti kā ar cilvēku runāju, tad varu pat draudzību vest, bet ja iedomājos, ka ir vīrietis, tad neieredzu nepavisam." Jūs kādreiz tak precēsaties? Varbūt, ja jutīšu priekš tam prasības, bet tagad ne. 

Visu es izsacīju ļoti nopietnā balsī, lai saprastu, kas nāk ar uz agrākiem nostāstiem. Divi dienas mēs nerunājām, tad sacīju, ka jūtu sevi nervozu, lai atsvabina mani no tās vietas. Viņa atbild, kad atradīšu, tad būs savas runas pie kopēja galda iežoga un neizrunā kā agrāk. 

257.

17.02.1912.

17-tā Februari 1912g.  Verhne- Udinska.

Katram ir savs mīļš, katris tur viņu dārgu un lolo pēc spējas. Mazais Vilītis ir slims, brālis izsaka vēlēšanos redzēt mani pie viņa, viņš saka: "Tā ir vienīgā atvase no mūsu famīlijas". Viņš tur viņu dārgu, pie katras slimības bīstas, ka nezaudē. Mans prieks ir viens un tas ir mans tēvs, viņa veselība ir ļoti vāja, viņu zaudēt neredzējušai, nezinu, nevaru pat iedomāties kādu iespaidu tas atstāj uz manim. Sen es nebiju prasijuse pate sev, priekš kam man dzīvot? Ar manu raksturu un garu ir labāki izzust pavisam no šīs pasaules, es nevaru vairāk rakstīt, krūtis sažņaudas, acu vāki aizveras un asaras plūst. Uz visām pusēm grūti, Unnis iet zem operācijas, mazais slims, no tēva nav divi mēneši ziņas un pašai ar grūti, ļoti grūti. 

19.03.1912.

19-tā Martā 1912g.  Verhne- Udinska.

Sieviete ir vājš radījums, to dzird visur un no visiem. Ko gan vairāk cenšas tā saucamā stiprā puse aizskart un ar savām netīrām rokām aptraipīt, ja ne šo "vājo radījumu". Ja labi ņem pārdomāt, izsvērt no mazām daļām vienu un otru pusi, tad atradīsim, ka sievietei vajaga vairāk gara spēka nekā vīrietim. Miesīgi spēki sievietei nav tā attīstīti kā vīrietim, līdz šim nav likts uz to vērību un nepieņem priekš tam līdzekļus. Pie daudziem lauku skuķiem, kas no mazotnes ir strādājuši, atrodam tikpat spēcīgu kā vīrieti. Saprotams mazums, bet pilnīgs pierādījums, ka sieviešu organisms

258.

spēj attīsties tāpat kā vīriešu. Kas attiecas uz goda jūtām un viņas aizstāvēšanas, sievietēm ir daudz spēcīgākām jābūt, lai savu "vārdu" nestu ar lepnumu. Katris zin, ka vīrietis, lai būtu kāds būdams, neatsakās no dabas prasībām, izbauda pēc patikas, neviens viņa darbus nenosauks par nelietīgiem, tumšiem. Vīrietis neesot spējīgs sevi valdīt, neizpildītas prasības gāžot viņu slimībā. 

Sieviete, kas ir no tām pašām prasībām otra puse, ir, ja tik iedomājas, ka neiznīcina savu veselību, iepriekš nav sējusēs ar kādu cilvēku uz visu dzīvi, tiek notiesāta, nolamāta, izstumta ārā no famīlijas, jo esot par kaunu visiem, lai tas viss nenotiktu, viņai jāpārspēj vīrīetis. 

Ja sievieta atsakās no vīrieša priekšlikuma, glaimi neņem uzvaru, tad ņemas skaņi izsacīt gudri izdomātas lietas, kuras dažreiz palīdz uzvarēt. Mēle tiek laista vaļā kā ierocis, kur nav pretinieka tuvumā. Ne tas parādās pretinieka uzvarētais, kas troksni saceļ, bet tas uzvar, kas parāda nepareizību un pārliecina klusumā visus, vājais radījums ir uzvarējis, lai ar maksājis ļoti daudz, jo tās ziņas vīrietis nepazīst, viņš ir aklis pret visu un visiem, pazīst sevi un vairāk ar zināt negrib. 

22.03.1912.

22-rā Marta 1912g.   Verhne-Udinska.

Ko tagad īstenībā nevaru piedzīvot, tikties ar ļaudīm, lai mainītu savas domas, ieskatus un daudz citu. Pavadu katru nakti savu garu starp tiem, tā ir mana otrā dzīve. Saka gan: "Sapnis ir nieks!", es nenoliedzu, ka tas tā nebūtu, neesmu māņticīga, bet labu sapni redzējuse, kas tik gaiši atmiņā paliek, ir patīkami un ar prieku atminu, kaut sapnos ir pārmaiņas, tā apnikuse šī vienmuļā dzīve

259.

Es domāju, domāju, ko atbildēt Unnim uz viņa jautājumu vēstulēs. Reti parādījās iekšējā uguns, kuru es noslāpēju ar mākslīgu roku. Nu galīgi viņa biedri prasa satiksmes nozīmi, ka esam draugi, tie neklausa, nav ar parasts starp vīrieti un sievieti, vairāk sacīt viņam nav tiesības, ja grib pareizi izsacīties un nelielīties, nav nekad dots vairāk pavediens domāt. Biedri ņem viņu priekšā pārliecinādami, ka katram cilvēkam ir sava noslēpuma kastīte un viens, kas atslēgas uzglabā, priekš viņa es tā esot. Viņš negribot tik atzīt, prasa: ja tas tā esot, lai sakot, mazākais varētu savus biedrus apmierināt. Pats gribētu vairāk tikt skaidrībā nekā biedri. Viņš netic, ka draudzība var saturēt tā kopā. Ko man sacīt? Es saprotu, ka viņam ir grūti savā stāvoklī palikt bez vēlētās cerības. Sacīt, ka viņa biedriem taisnība, to ar nevaru. Tas būtu pret pašas apziņu, viņš man ir ļoti mīļš, patīkams un dārgs, bet kā draugs, vairāk es nejūtu pret viņu. Zaudēt viņu man būtu ļoti grūti, nav tāda drauga. Domāju, ja viņš būtu svabads kā citi, tad ar sacītu, kam man vajaga tavu draudzību, ja nevaru tevi priekš sevim mantot. Cilvēki ir un paliek egoisti. Lai būs rūgti, sacīšu labāki taisnību. 

19.04.1912.

19 Aprili 1912g.   Verhne-Udinska.

Ziņas par tēva stipro slimību man liek paātrināt manu braukšanu uz mājām, man vajaga viņu dzīvu redzēt, runāt un atdusēt cik nezik pie viņa. Varbūt tas būs pēdējo reizi, kur es viņu atstāju, gribu palikt pie viņa, dzīvot viņam par prieku, lai jūt, ka ir bērnus sev par prieku izaudzinājis. 

260.

22.04.1912.

22-rā Aprili 1912g.   Verhne-Udinska.

Taisījām izbraukumu pēc puķēm, bauciens gāja no kalna uz leju un augšu, caur klajumiem, kur vasaras dzīvokļi uzbūvēti. Tad mežā iekšā, ap 10 ber. [verstis] no pilsētas. Mežā tek starp kalnu lejām strauti, tālu ir dzirdams ūdens tecējums pa izmētātiem zariem, tie taucē mierīgo tecēšanu. Kučieris palika augšā, noņēmām virsdrēbes un gājām uz leju pie strauta, pa kuru vajadzēja pārlikt pāri kokus, lai tiekam pāri. Daudzās vietās mirdz vēl ledus pretim, it kā sacītu: "Pavasara saule nevar mani vēl aizdzīt, te guļu es apakšā un straujais ūdens man pāri tecēdamas netraucē." Pāriedamas pāri atradāmies uz inzeli, lai tiktu uz kalna pie puķēm, ir vēl reiz jātaisa tāds tilts. Vienā vietā nevisai plats, bet ļoti dziļš, tā saucamā "ace", ūdens no krišanas un celšanās sit baltas putas, tālāki ūdens tek līkumaini mierīgi. Kalna mētras ir smuki zaļas, "Raguļčiki", pēc kuriem braucam, bij tik pumpuros. Cik patīkami jauki tīrajā gaisā, pavadījusī kalnā brītiņu, griežamies atpakaļ. Atradām vienā vietā lielu balku pārliktu pār strautu, pāri gāja viegli, bet priekšā atrodas liels un diezgan stāvs, smilšains kalns. Viņa grib iet apkārt, kur vēl smagāki, es lieku meitenei kāpt pa priekšu, pate aiz muguras pie rokas turēdama. Viņa nāk aiz mums un vaid "Ой, оборвется". Kāpiens iet labi, iedrošinu, esam jau lielo daļu kāpušas, sāk meitene skatīties uz leju un trīcēt no bailēm. Zinādama viņas bailīgumu saucu kučieri, lai nāk ņemt pretim. Ar to izdodas viņas uzmanību griezt uz augšu un piemirst uz leju skatīties ar bailēm. Kad kučieris soli spēra pretim, saņēma meiteni, paliku druksu stāvot, ieņēmu elpu un divos kāpienos biju 

261.

augšā. Noskatoties uz leju varēju nobrīnīties par stāvumu, no augšas uz leju es nekad neietu, kalns ir labu divi stāvu namu augsts, apakšā ūdens, koki, zari, akmeņi, viss viens caur citu, ar veselu ādu no tur ārā nevar iznākt. Tomēr smuks bij tas kāpiens. Sēdamies ekipāžā un braucam uz mājām, pa ceļu laukā zilas puķes plūkdami. 

26.04.1912.

26-tā Aprili 1912g. Verhne-Udinska.

Atmodos agri, iepriekš tējas dzeršanas sapakāju savu guļas vietu, esmu varen priecīga. Kundze ienāk istabā, apskatās, redzēdama, ka esmu ceļa gatava, nostājas man priekšā, skatās nopietni uz mani un prasa: "Vaj patiesībā domājot braukt prom, un uz kurieni tad īsti domājot?" Dienestu nekad neesmu uzskatījuse par rotaļu, tamdēļ nopietni runāju, domāju un daru, brauciens ies tieši pie tēva uz mājām. Pie kafijas galda sākam vispārīgas runas par dzīvi. Uz jautājumu: "Kamdēļ savu tēvu tā mīlu?" varu sacīt to, ko jūtu, paskaidroju, viņš to ir nopelnījis, tas notiek pret pašas gribu it nemanot, viņš mani ir visur laidis, neko neesmu noslēpuse priekš viņa, visur padomu devis, rādījis labo un ļauno pusi, licis apdomāt, paskaidrojis ko nezinu. Jūtu, ka mans pienākums mani sauc pie viņa. Jūs man stāstiet, paskaidrojat, ko es nesaprotu, attēlojat, ko nezinu, nemanot tāds cilvēks pievelk, piesien pie sevim. Tādas jūtas viņai esot svešas. Deva man padomu neprecēties, redzot cik grūti esot dzīvot veselam, kur vēl man slimam. 

Paskaidroju viņai tuvāki par famīlijas dzīvēm, ko esmu noskatījusies par braukšanas laiku, nevienu izdevību neesmu palaiduse garām, kur nebūtu dziļi, pat sīkumos ieskatījusēs 

262.

citu kopdzīvi. Saprotu labi, ka citiem tas ir grūti pieietams, mans stāvoklis taisni kā radīts. Neskatās uz mani kā cilvēku, no kā vajadzētu slēpt, bet kā uz nesaprātīgu bērnu tanī lietā. Attēloju daudz bildes no famīlijām, parādīdama, ka laimīgi ļaudis nebūt nav pasaulē. Viņa sajūsminājās, pabrīnējās par manu klusu ciešanu agrāki. Drīz pienāca laiks pie braukšanas, viņa dāvina man dzīvu palmi "Cikus", lūdza rakstīt, būšot labprāt manas vēstules lasīt un atbildēt. 

Pie atvadīšanās viņa raud, tā sieviete, kurai asaras svešas, raud. Kamdēļ? Mani viņa nenožēlo kā vajadzīgu cilvēku. Redzu un lasu viņas acīs, ka ir žēl šķirties, ka no tāda cilvēka, kam varēja visu uzticēt, būtu palicis palīgs viņas darbā. Viņa iepotē manī savu vēlēšanos, grib iedvest spēku priekš tam, izvada pa durvīm, iesēdina ekipāžā un izvada ar saraudātām acīm. Liekas, ka esmu viņai pirmais cilvēks, ko tā izvada. 

Kučieris pierauj grožus, es izzūdu viņai no acīm, pamezdama aiz sevim putekļu mākoņus. 

Vilciens novēlojis 40-mit minūtes. Sēdu un nododos domām, kas patlaban palika aiz muguras. Cik namus esmu atstājuse, no visiem ar sirsnību šķīrusies. Vakzālē redz visādas tautības gaidām uz vilceinu. Te ienāk maza auguma vīrietis, aiziet pie bufetes, man viņš izliekas pazīstams, drusku apdomādamās atminēju, ka ir Irkutskas tirgotājs Ļubļinskis. Pēc neilga laika iet man garām, nostājas, skatās sejā un prasa, Vaj uz Irkustsku braukšu? jā, viņš esot mani tur redzējis, saprotu, ka tas ir pavediens priekš runas, bet nesaku, ka pazīstu. Viņš jautā, kā patīkot pilsētiņa, slavē apkārtni, es atkal nosmādēju, visu attēloju no sliktās puses. 

Kurā laikā esot bijuse Harbinē, vaj kara laikā? 

Tanī laikā man tur nebija nekas ko darīt, tur bija vajadzīgi 

263.

vīrieši ar naudu, šeftes vestas un bagāti palikt un sievietes ar skaistām modernām cepurēm un frizūrām, bet man līdzīgas ne. Ar jūs neviens neatstumtu, jūs nezināt sev cenu, Tādu cenu negribu zināt, esmu no citas planētas. Ja gribiet pastāstīt ko jaunu, tad atstāstiet par prīiskiem (zelta raktuves), to labprāt klausīšos un ticēšu, ka taisnība. Viņs lepni saka: "Es esmu pats zelta raktuves īpašnieks!" To es zinu, tamdēļ ar prasu. Esot bijis šeit nokārtot strādniekus, negribējis ķīniešu pielaist pie arendēšanas. Un nu nodevāt visu krieviem katru atbildību no sevim nemdami! ironiski smaidīdama piebildu, nu esat drošībā paši līdz... Kā es to zinot?! lai sakot no kā!? 

Neko vairāk nesacīšu, pietiek, jums tādēļ sacīju, ka zinu, ka tas, kas manā priekšā sēd, esat jūs pats Ļubļinskis. Viņš atvēra platas acis, mute aiz brīnumiem atvērās, prasa: Tātad jūs zināt visas lietas noslēpumus? Jā, zinu visos sīkumos un ar to jums lai pietiek, esat droši par slikti es neizlietošu, tas paliks pie manim un jums, lai esat uzmanīgāki. Viņš tā uzbudinājās, ka nevarēja mierīgi ieliet alu glāzē, tā saplīsa, jo rokas trīcēja. Visādi lūdz sacīt, kas man to teicis. Parādīju, ka uzticību nevar apsmiet, ir palaidušies uz manu klusēšanu, runādami manā klātbūtnē, būtu nepareizi man to necienīt, atalgot ar sliktu tālāk sacīšanu. Tad palika drusku mierīgāks. 

Vilcienam kustoties sāku sarunu ar pretsēdētāju, kādu prātīgu vīrieti, aizskārām audzināšanu, te ienāca Ļubļ..... sākam runas par sieviešu centībām, viņš nav tāļš cilvēks, saka arvien vienu un to pašu bez skaita, ar vairumu viņš negrib neko zināt, saka tik par sevi, vīram jāstrādā iz mājas un sievai pietiek ar saimniecību, bērnu audzināšanu, kur tad vēl iet parlamentā jeb citā

264.

nodarbošanā, kas tad audzināšot bērnus? vaj svešs to varot darīt? Nevajaga tagad parlamentus un citu, dodat sievietei just, ka tā ir līdzcilvēks, ar ko jūs dalāt it visu, bet ne tik rotaļa un apmierinājuma bauda priekš jums, ļaujat viņai vairāk ieskatīties, just ar jums vienādā kāpienā, lai var saviem bērniem, ko labu ieaudzināt. Ja māte neko nezina no pasaules un viņas darbošanās, kā var tad savus bērnus derīgus priekš viņas sagādāt. Ko varot vīrieši dot, ja valsts dome viņiem nedodot tiesības.

Ar vienu roku dot un otru ņemt nav dalīšanās, tā tad tomēr gribat augstāk būt nekā sieviete. Tā kā viņš tālāki nevarēja iet, bet uz vienas vietas, nogriezu runu uz citu pusi. Citi līdzbraucēji, kas visu laiku klausījās, sāka nu savā starpā it dzīvi pārspriest šo jautājumu. 

27.04.1912.

27-tā Aprili 1912g. Irkutska.

Diena bija jauka, pusdienas laikā piebraucu jau pie darbnīcas durvīm, Lacings smiedamies bij man pretim, kā Načaļņiks no rīta jau klāt, esot gaidījuši vakarā. Atradu, ka strādnieki ir vairāk nekā rudenī. Saku, ka 1-mā maijā gribu izbraukt. Ance grib līdzi braukt, bet gatavojusies nav uz tam ne drusku. Kā liekas būs man jāpalīdz, lai tiekam ātrāki prom. 

03.05.1912.

3-šā Maija 1912g. Irkutska.

Šodien tik jauks laiks kā vasarā. Laika kavēkļa dēļ nāca man, brauks līdzi uz Inokentivsku. Aizejot turp iegāju viena pie Rozenbaumiem, veci ļautiņi, bet patīkami pie viņiem iegriezties, neskatot uz krievu valodas neprašanu, zin viņi ļoti daudz, pie 

265.

viņiem arvienu jūtas labi ik katris, sevišķu simpātiju parāda pats vecis, viņš ir atklāts, taisnis, bez viltus un liekulības, vecene turpretim ir viltīga, viņa ir laipna, nosauc mīļi, tomēr galā sevī domā: "Tu esi zems cilvēks, es, kas augstāk stāvu tev, jāgodina." Viņa iedod paku priekš Liepainiekiem. 

Pārnākusi mājās atrodu Petrušu jautrā garā, noskatos un domāju, vai spētu panest tādu dzīvi ilgāku laiku, arvienu noskatīties šinī dzīvē? Varbūt, ka varētu, censties pavadīt vakarus pie sevim istabā. Lācim pārnākot sākas viņu starpā par niekiem strīdi, galīgi nonāca pie vārda izmaiņas. Petruša nav izturīgs, nav veikalnieka ieskati un darīšana, trūkst viņam ļoti daudz. Viņam vajadzēja sacīt, bet ne tādā aizskarošā formā un tad, kad šņabis galvā. Lācis ir tupretim malacis, izturīgs, viss reibums nozuda, runā un dara tīri apbrīnojoši. 

05.05.1912.

5-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. 

Izbraukšana no Irkutskas man darīja lielu prieku, Petrušam skumjas, viņš paliek skumīgs šķiroties no sievas un bērna, izvadīšana gāja jautri. Vagonā ierīkojamies uz dusu, jo mierīgi varam sapņot par dzimteni, kurai tuvojamies. 

08.05.1912.

8-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. 

Pagājušās divi dienas man bij ļoti grūti, jutu sevi ļoti slikti, šodien ir patīkami pastaigāt, iepazīties ar līdzbraucējiem, tie ir jautri cilvēki, divi ir no Nikoļsk-Usurijsk, viens brauc darīšanās, maza auguma ar varen nesmukiem zobiem, otris ir balbieris un ar Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju Načaļņik, brauc 

266.

uz Parīzi. Diena stāv jauka, pienāk vakars, gulēt negribas iet, izejam ārā uz platformu, sākam runu par dabu, viņas radīšanos un iznīkšanu. Stāstīja par turienes dzīvi, tur varot dzīvot un priekš vecuma ko gādāt. Cauriedams Konduktieris nostājas un klausās manos nostāstos par Japānu. Viens no jauniešiem ienes smaržojošu zaru, mans pret biedris ienes lielāku zaru un iedāvā man. Abi guļam augšām, sākam sarunāties un apspriest kādi ir cilvēki un kādiem vajadzētu būt. Viņi ir kā nekopti meža koki, kuri vajadzīgi priekš būves, lai varētu izlietot priekš vajadzībām ir jāapstrādā daudz un citu. Pēc ilgākas sarunas iedeva adresi un lūdza, ja gadās Vladivostokā būt, lai uzmeklējot bez mazākiem aizspriedumiem. 

09.05.1912.

9-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. 

Uzmodos agri no rīta, visi pārējie dus saldi, lasot apnika, piecēlos, nomazgājos, nopirku brokasti, tad ceļas svainene, vakars pienāca ātri, visiem jautri triecot. Čeļabinskā mūsu ceļi šķiras, visi pārējie brauc uz Maskavu un mēs uz Pēterburgu. Ance paliek pie pakām, es eju pēc packartēm, tai starpā viņa ir aizgājuse no nesēja un izlaiduse no acīm. Es viņu atrodu, ienesu pakas vagonā, atrodu viņu, parādu ar roku, kuros vilcienos un kurā vagonā, lai kāpj iekšā. Es ar mierīgu prātu apskatu un nopērku Urāla akmeņus, domādama, ka viņa ir tur. Ieejot vagonā atrodu, ka viņas nav. Izeju visu vilcienu cauri, nav, devos pie Maskavas vilciena, jo otrais zvans skan un par laimi atradu viņu, tikko esam iekšā ienāk atvadīties līdzbraucēji, noskan trešais zvans, mēs aizbaucam tālāku. Ko būtu viņa darījuse, ja vilciens būtu aizgājis, viņa tak nevar labi sarunāt un maz ko zina. 

267.

10.05.1912.

10-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. 

Klusi un ērti mums vagonā, nav daudz braucēju, diena pagāja garlaicīgi, līst lietus. Dzirdam jaunas ziņas, ka būšot necerēta pārsšdešana, tilts esot nodedzis. Pa lielākai daļai visi uztraukti, dusmojas, man tas tīri pa prātam. Nākam lēnām tai vietai klāt, daudz strādnieki, kas ņemas mantas nest, tanī brīdī lietus nostājas. Dzīva kustība, visapkārt ļaudis. Tilts nav liels, pāreja priekš pasažieriem ierīkota ļoti ērta, uz otru vilcienu nebij ilgi jāgaida. Daudzus dzirdēja lamājamies, baramies, tikko bijām visi iekšā, vilciens ņēma savu gaitu, kā sāk līt stipris lietus. 

13.05.1912.

13-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. 

Trijos no rīta sagruva igauņu pilns vilciens, dzird tik "tere -tere" Sēžas mierīgā garā uz kājām, it kā tas būtu ķisenis. Viena partija iziet, otra ienāk, tie gāja gandrīz līdz pašai Rīgai. Rīgas tuvumā dabūn redzēt visādus latviešu tipus. 6 -os vakarā iebraucam Rīgā, nometāmies viesnīcā "Vokzal". Numurs ir ērts, noģērbam ceļa uzvalkus, atspirdzinājamies, tad izgājām pa pilsētu pastaigāt. Visur liela kustība, ļaudis iet kā ūdens straume. Teatra māja ir liela. Vērmaņa parks patīkams, pastaigājušas, iegājām dārzā noklausīties mūziku, laudis varen daudz, kā jau pirmos Vasaras svētkos. Pārnākušas viesnīcā iebaudījām siltas vakariņas un tad uz atdusu, kas būs ļoti patīkama šo nakti.

268.

14.05.1912.

14-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. Rīgā.

Vareni jauks rīts, braucu uz Pili, cerības tikties ar Unni. Galā nonākuse redzu lielus mūrus, dzelzs vārtu, gaidu labu laiku ar citiem kopā, tad laida mani vienu klāt pie pristava. Tas saka, ka varēšot tikties, ieskatīdamies grāmatā atrada, ka ir slimnīcā. Aizeju tur, bet klāt mani nelaida, jo neesot vienādas pases. Izmēģināju visādi, bet par velti, bij jāaiziet ar skumju prātu prom, nezinādama, ko darīt, lai tiktu klāt. Pārnākuse viesnīcā ieturējām pusdienu un gatavojamies uzmeklēt Lāča kundzi. Tikko esam gatavas, sāk līt smuks lietus, man tas bij pa prātam, likās mierīgi nogulēt, lietus pēc pāris stundām nostājas un mēs aizbraucam. Bilderninos, dabūja, fūrmani, kas noveda pie durvīm. Bērni rotājas ārā, prasu viņiem, tie ved iekšā, priekšā atrodas kāda sieviete, prasu tai, viņa ved mūs istabā, kur Lāča kundze guļ slima gultā. Uzsteidzas pa priekšu un paziņo viņai, ka divi dāmas nāk pie viņas. Es tuvojos durvīm, viņa skatās neticīgi, jautājoši, sacīdama: "Es jūs nepazīstu!" "Nekas, ja jūs esat Lāča kundze, tad tiksim pazīstami." Tikko sacīju vārdu tad priecīgi iesaucas: "Nu gan pazīstu, zinu kas jūs esat!" Sarunājamies par daudz lietām, iepazīstināju viņu ar turienes dzīvi. Padzeram kafiju, parunājam par veikala darīšanām, uz vakaru sirsnīgi škirdamās, aizbraucam atpakaļ pilsētā. Dzestrā laika dēļ negājām nekur, bet gan pie miera. 

15.05.1912.

15-tā Maijā 1912g. Ceļā no Irkutskas uz Liepāju. 

No rīta agri uzmozdamās redzu, ka lietus ir lijis cauru nakti un tā apmācies, ka solā līt visu dienu. Sēdēt viesnīcā un gaidīt, ka lietus nostāsies, tas par garlaicīgu. Uzmodinu Anci.

269. 

un saku, ka brauksim tālāku. Viņa ļoti priecājas par to.Nodzeram kafiju, gājām uz stanciju, kur par nelaimi jāgaida. Tagad tik sešas stundas ko braukt, bet ceļš izliekas garš. Piecos pienācām pie Liepājas, mana vēlēšanās, kaut vecie nebūtu mājās. Es braucu viena, Ance otrā fūrmanī, visas ielas, nami, viss pazīstams. Pieturot pie vārtiem, pakas nes augšām, es palieku uz ielas, te ierauga Ennulat kundze caur logu, nāk pretim, sasveicinājamies sirsnīgi. Vecie nav mājās, iegājām pie viņas mātes, viņas novēl man šeit palikt un nebraukt vairs prom. Es gribu vēl braukt, ļoti daudz braukt. Te paziņo, ka papis pārnācis. Izeju ārā, viņs stāv, skatās, apķer mani, skūpsta, bet grīļojās, ilgi mēs bijām apņēmienos, viņš nevarēja vārdu  no negaidītā uztraukuma izsacīt, priecājas, ka esam te, bet pārmet, ka negaidot nav labi bijis. Viņš nevar apķert uz reizi, pēdīgi apskatās, ierauga Anci un mazo Vilīti, cik sirsnīgi viņš viņu apsveic, it kā savu dēlu, nezin, ko ar mums darīt, ko būt. Mums gribas ēst, paņemam un pašas uztaisam tējmašīnu. Te pārnāk pamāte, es noeju uz leju un tuvojos viņai lēni klāt, viņa negrib pat ticēt, ka esmu te, visi kopīgi patriecam. Kad nolikām Vilīti gulēt, gājām ar Anci pie viņas brāļa, bet neatradām mājās. Atpakaļ griežoties Ance izsakās ļoti laimīga, viņa jūtot it kā rītu saulīte būtu uzlēkuse pār viņu. Vakarā jutos laimīga, zinu, esam savā tēvijā un tēva mājā, lai ar cik maza viņa būtu. 

16.05.1912.

16-tā Maijā 1912g. Liepāja. 

Pieceļos agri no rīta, noskatos klusu māju rīcību. Laiks drusku apmācies, nevisai silts, gāju papi pavadīt pie darba. Veeci paziņas priecājas par manu pārbraukšanu, es viņam aizgāju diezgan tālu līdzi, papis parāda, kur dzīvo tante, viņa māsa, uzgāju pie tās.

270.

Pieklauvējot pie durvīm un jautāju, viņa stāv uz vietas un skatās uz manim, pēc brītiņa tik iesaucas: "Vaj, savām acīm, lai ticu un tu esi tā patiesi!" Viņa ceļ man to labāko priekšā, nezinādama kā lai mani uzņem. Laiciņu biju pie viņas, tad gāju uz mājām, atradu visu vēl nekārtībā, pēc nodzertas kafijas ielikos drusku atdusēt. Te ierodas tante un aicina mani uz kapiem pie sava dēla, kurš mani tā dievināja, kad biju mājās un nu dus saldā mūža miegā. Nevaru vecam cilvēkam prieku ņemt, pārvaru nogurumu un eju līdz. Man tīri dzestris metas no vēja. Apstaigājot kapus man nekas nepatīk, gaidu ar nepacietību, kad ies uz mājām. Grūti, kad ne ar visai lielu patikšanu iet kur līdz, sevišķi, kad jūtas noguris. Izejot pa kapu vārtiem satieku Ennulat kundzi. Ar viņas runājot jūtu, ka acis man velk cieti, lai tante to nemanītu, ņemos kaut ko runāt. Viņa griež runu par precību, naudu, laimi, ko gan vairāk vajag, ja varot dzīvot bez rūpēm, vīrs pelna, nedzer, māja ir, ko vēl vairāk, vaj tad nevarot dzīvot? Paskaidroju, ka es ar to vien nevaru būt apmierināta, man vajaga dzīvi, cilvēku, kas saprot cilvēcīgās jūtas, bet ne tik mantu vien. "Kur tu tā esi iedomājusies?" pamet ar roku un vairāk nerunā par to. Pārnākuse ielikos un aizmigu cieši, līdz pusdienai, pieceļos papim pārnākot. 

Vakarām aizgājām uz Paviljonu, uzkāpām kalniņā un nosēdāmies uz soliņa, uz kura kādreiz Muzis cirkelēja ar mani sēdēdams. Domas aizlaižas pie viņa. Viss dara lielu iespaidu uz manim, nevaru sagaidīt, kad iesim gulēt, jūtu sevi nogurušu.

20.05.1912.

20-tā Maijā 1912g. Liepāja. 

Šonakt saslima mazais Vilītis ar masalām, kuras ir jau pa visu miesu, es pavadīju visu dienu pie viņa, ārsts atrada, ka esmu pareizi sprieduse. Māte nebūt nezin kāds viņas dēls

271.

23.05.1912.

23-šā Maijā 1912g. Liepāja. 

Kad slimais ir jau gandrīz vesels, tad ierodas māte mani atsvabināt, esmu tīri priecīga. Aiznesu Rizenbaumiem sūtīto paku, pavadīju starp viņiem priecīgu, jautru stundiņu, priecājos par viņu smuko ierīkošanos, tad ir vērts pūlēties jaunībā, ja var kā viņi tagad mierīgi baudīt viņu augļus. No viņiem gāju pie Freijām, tie nebij ilgi jāmeklē, redzu Sašu pie viena loga un Olgu pie otra, kura ar steigšanos nāk man pretim. Visi ļoti priecīgi par manu ierašanos. Pēcāk aizgāju pie Olas dzīvoklī, te tik klusu, mierīgi, novārdzis gars var atdusēt tādā klusumā. Vakarā aizgājām ar svainieni paviljonā, tur noklausījāmies daudzas sarunas, viss izliekas muļķīgi, devāmies uz mājām. 

26.05.1912.

26-tā Maijā 1912g. Liepāja. 

Ance ar zēnu brauc uz laukiem pie vecākiem, aizgāju pie Freijām, paliku pie viņiem uz pusdienu, viņa priecājas, ka var mani pēc tik ilga laika redzēt pie sava galda, runās viņa atmin Pēteri un nožēlo, ka ir viņu zaudējuse.

Gaušis atradu labāki iedzīvojušos nekā agrāk, zēni lieli izauguši, sēdējām smukā dārziņā un runājam par daudz un dažu, atrodu, ka viņai nav nebūt viegli dzīvot un rīkoties kā vīrietim, apnīk, nogurdinoši, vārdos skat ir sēri: "Visur, visās darīšanās viens, būves lietā, tirgošanās un citur, zini, ka cilvēks ir, bet ne labs palīgs." Man dod padomu likt fundamenti priekš vecuma dienām, dzīvot un krāt naudu, bez tā vecums ir rūgts, moku pilns. Man viņas padoms ir jau reiz labu darījis un pēc spējas centīšos izpildīt. Aizgāju no viņas ļoti apmierināta.

272.

27.05.1912.

27-tā Maijā 1912g. Liepāja. 

Tik daudz prieka sagatavoju savam vecajam papim līdz iedama uz Dievnamu. Tur nekas nav pārgrozījies, viss taspats, daudz redzu ar no ļaudīm tos pašus, ko pieci gadi atpakaļ. Noklausījos mācītaja runā, slikta nebij, bet saltā līdzība man nepatika. Pēcpusdienā aizgāju uz kapiem, pastaigājos miroņa dārzā, pasēdēju pie mamiņas, palika dzestris, gāju uz mājām, domādama, ka Ola būs jau atnākuse, bet par velti. Guļu gultā un domāju, kur iet? Tā nogulēt ir par skādi, ceļos un eju, nonāku galā, redzu, tas pats nams. Tā ieeja kā 11 gadi atpakaļ. Pieklauvēju pie tām pašām durvīm, dzirdu pazīstamo balsi saucam "iekšā!" Durvis atverot redzu visus. Smīle kungs nav nebūt izmainījies, Ela gan drusku ir citāda, tikšanās kā jau parasts, priecīga, starp citu, dabūnu zināt, ka Muzis ir manā prombūtnes laikā šeit bijis, nu esmu pārliecināta, ka tas viņš bijis, kas mani meklējis. 

Istabā sēdēt man apnika, uzaicināju Elas iet pastaigāt. Aizgājām uz jūrmalu, dabūnu no viņas tuvākas ziņas par Kristīnes nāvi, klausoties man asinis iekšā vārās, atkal uzduros uz vīrieša neģēlīgumu. Kristīne, tik stipra veselīga sieviete, vīra dēl izdēdē un beidzas ar nāvi, ko pate uzskata kā atsvabinātāju no mokām. Kad es viņai  drusku sāku izsacīt pret vīriešiem, tad Ēla brīnās, piekrisdama, ka tas tā gan vajagot būt. Tādā ziņā nemanot bijām pienākušas pie mājām no pat jūrmalas. 

273.

31.05.1912.

31-mā Maijā 1912g. Liepāja - uz Laukiem.

Manim atbrauca pakaļ, vecā tante (mamas māsa) mani gribot redzēt. Nākam aiz pilsētas, jūtu pavisam citu gaisu, nospiestās krūtis elpo strauji. Braucot mašīnā sāk runāt par papa mantu, ja viņš reiz mirtu, kam viss paliktu? Man krietni jāpieliek pūles pārliecināt, ka nav jau nekā. Pēc četru stundu brauciena pa līdzeniem un nelīdzeniem ceļiem nonākam galā. Ieeju iekšā, mazā mīļā tantiņa sēd gultā, redzot mani nākam sāk raudāt no prieka, neesot vis cerējuse mani vairs redzēt, bet nu redzot gan. Viņai blakām sēž sieviete, sasveicinos ar viņas, kad pēc brīža pametu acis uz viņu un ieskatījos, labi atradu, ka tā ir tak tante Anna. Parunājām daudz, galīgi nāk uz to pašu tematu, par ko braucot runājām, daudz pūles man jāpieliek, lai pārliecinātu, ka nav tā, kā viņi domā. Savādi, visiem rūp tik manta un vairāk nekas. 

01.06.1912.

1-mā Junija 1912g. Liepāja - uz Laukiem. 

Neparasta guļa bij pagājušo nakti, nevaru paciest kad persona man pieduras klāt, ka viņa man tuvāki, es bēgu no viņas, kad aiztrencu prom, viņa saraujas un guļ tālāki. Piecēlos ļoti agri, visu dienu lija lietus un dzestris. Dienā gulēju vecā sienā, gulēt kur bij ļoti ērti, vakarā eju ar tur, būšu no saviem nakts naidniekiem svabada. Viņi cenšas atrunāt. Vēl neesmu piemiguse, saceļas vētra, silts man ir zem pēles un kažokiem, drusku paliek drūmi. Vētra saceļas arvienu lielāka, viņa nesvilpo un nekauc, bet šņāc it kā gribētu visus priekšmetus nogāzt gar zemi, kas ceļā. Jo vairāk es pieklausos, jo drūmāki un dusmīgāki viņš šņāc. 

274.

it kā būtu apakš zemes un nevarētu tikt tik ātri ārā. Gaidīju acumirkli, ka manu vieglo jumtu nonesīs prom, drusku lietus lija, bet ātri nostājās, sāku pierast pie vētras šņākšanas, miegs un nogurums ņem savu un sāku iemigt, domādama, ka vētru, kas nāca caur visām šķirbām manā nakts mājā kā drūms dziedātājs līdz saldi iemigu.

02.06.1912.

2 Junija 1912g. Liepāja uz Laukiem. 

Istabā ļaudis brīnās, ka varējuse mierīgi gulēt un neesot bijis bail. Ja nav auksts, tad ir viss labi. 

Zēns ir slims palicis no vakardienas, nevar ēst, visu ko iebauda laiž atpakaļ un galvu tur atpakaļ atliektu. Vecākie mierīgi gaida, kas būs, nesteidzas pēc ārstu palīdzības. Šovakar biju laucinieku pirtī, - gulēt eju, kur vakar, pēc brītiņa jūtu, ka dzestrums spiežas man klāt, uztaisu labāku guļu, lai zemes mitrums nespiestos cauri, jo siens ir siens. Labi iesiltinājusies nevaru tik ātri iemigt. Te sāk viesulis dziedāt savu vakarējo dziesmu, šoreiz mani tā nesajūsmina, jo vairāk reizes nedara tādu iespaidu. Pēc brītiņa jūtu, ka mitrums iet pa miesām, iekšā iet negribu, guļu tālāk, tikko iemigu, te lietus tiešām uz pieres līst it kā modinātu un dzītu no šejienes. Es tomēr pretojos, ilgi līst lietus, miesa jūt izgarojumu, bet iekšā ne. Tikko esmu iemiguse, nāk mama, sauc mani sevim līdzi, viņa braukšus, es kājām. Prasos, lai paved, atsakās, lai ejot kājām. Sākam runāt un galīgi pasaka man, ja tu tā darīsi, tu iesi pa to pašu ceļu, pa kuru es gāju. Saprotu kādu ceļu viņa gāja, noteikti atsaucos pusnomodā: "Es neiešu vis pa to ceļu, par kuru tu gāji, nebūšu vis slima kā tu!" Kā elektrišo uzlecos un gāju tūliņ iekšā. 

275.

20.06.1912.

20-tā Junija 1912g. Liepāja.

Biju pāris dienas uz laukiem pie svainienes veciem. Šorīt iebraucot atradu pienākušu karti no Фишевъ Нина. Tā liek man daudz, daudz ko atminēt no mūsu agrākām runām. Daudz viņas priekšteicieniem ir taisnība, ne tādā ziņā, kā viņa domāja, tomēr tam līdzīgi. Cik noteikti es apgalvoju, ka tēva mājās pie viņa krūts varēšu apmierināšanu baudīt. Viņš mīl mani, piespiež pie savas vātainās krūts, kura ir šos gadus izsāpējušas, ar tām sāpēm viņš sākot aprast, lai neceltu nelabu slavu savai famīlijai un viņas vārdu uzturētu tīru. Vaj no tādām sagraustām jūtām var dvest miers, prieks! Nē, jo dziļāki es ieskatos viņa ciešanās, jo grūtāki ir man, esmu savus spēkus pielikuse, lai to labotu, bet nevaru. Tā persona ir nejūtīga, viņa valkā masku priekšā un vēl tā it kā droša būtu, ka neviens nav spējīgs tur ieskatīties, prot ļoti labi bezjūtīgi aizsargāties jeb ar klusēšanu paliek mierā, lai nenāktu vārdos viss gaismā. Viņa cieš mani, ka solu sāpes, kas arvienu iegremžās un nedod miera, viņš, mans vecais tēvs panes visu sevī, pacieš, cenšas visu aprast, lai tik miers būtu. 

Katram cilvēkam ir savas kļūdas un tās varētu pārskatīt, ja viņa dotu drusku labākus ēdienu, kas vairāk spēcina viņu dienā, ēd, kas patīk, saviem viesiem gatavo pusdienas un viņam ir jāiztiek ar sausu pusdienu pie grūta darba. Viņam pārnākot, liek priekšā ēdienu, no kā pate tik drusku iebauda. Smagi man tas viss redzot, ko varu es darīt, ja viņš stāv klusu, lai nebūtu strīdi. Viņa prot aprunāt uz visām pusēm, kā laba aktrise. 

276. 

21.06.1912.

21 Junija 1912g. Liepaja. 

Jautra un bezbēdīga biju visu dienu, vakarā, kas aizgāju pie mamiņas viesot, apskatot kapa kopas, drusku apdomājot, paliek tik smagi, blakus ir kaps apaudzis ar nezālēm smilgām, nātrām, tur guļ apakšā jauneklis kādreiz no daudziem cienīts, ieredzēts, kur viņš parādījās, galdi pārplūda no dzērieniem, tqagad?! - tagad viss iznīcis, sen izzudis no dzīvo atmiņas, neviena roka vairs nepaceļas, lai apkoptu, neviens vairs nenes lielos kroņus uz Jāņiem. Eju otram garām, tur guļ mātei divi lolojumi, kad dēls nomira, apkopa kapu, nopirka vietu priekš sevim pie dēla. To vietu ieņēma 19g. meita Lisa Folberg, ar viņu kopā mācījos šūt, marmora krusts pie dēla, ar izbrukušiem vārdiem, mazais koka krusts pie meitas, it kā raudātu un sauktu kādu, kas apkopj, noņem no velēnām ziemas skujas un izrautu lielās nātras. Ja māte būtu miruse, tad viņa būtu pie viņiem, vajaga būt pie saviem dēliem aizbraukuse. Tā iznīkst it viss, pazūd nebūtībā, ja ir akmens ko nevar iznīcināt, tad redz, kas guļ apakšā, ja ne, tad var drīz sagaidīt sev virsum citu. Nekad man nav tik drūmi to apdomājot. Man nepatiktu, ka izzustu no pasaules atmiņas, mazākais, lai smilšu kopiņa tiktu kopta, zaļa, bez nezālēm. 

22.06.1912.

22-rā Junija 1912g. Liepaja. 

Vakarā aizejot pie Pūč kundzes atradu māsu Annu saslimušu, cik priecīgi viņa mani saņēma, cik mīļi viņa skatās uz manim, asaras viāni bij acīs it kā būtu viņai vis tuvākais cilvēks, redzot neliekuļotu mīlestību un senas atmiņas, tiek savādi patīkami ap sirdi. Jūtas tiek kā

277.

ar magnētisku spēku pievilktas. Viņa sāk runu par savu brāli, man ir līdzi jārunā, bet sirds krūtīs sāk stipri pukstēt, tās nav žēlabas pēc viņa, vai ilgas, nesaprotu, domas stādās, agrāka bilde priekšā, kā pate bērna muļķībā esmu sadragājuse, centusies visu iznīcināt, lai atmiņa neatliktu. Tie vārdi skan vēl ausīs: "Lai paies daudz gadi, būsim tālu viens no otra, bet, ja dzirdēšu, ka tu esi precējusies, tad nezinu, kas būs." Viņš pa šiem deviņiem gadiem nav precējies, rodas ilgošanās viņu redzēt, dzirdēt tagad varbūt citu no viņa mutes, lai man negulētu visa vaina uz manu sirdi un varētu apmierināšanu atrast. Dēļ smagām atmiņām, lai atsakos tikšanos ar Annas, kura ir tak mirušās Kristīnes māsa, nē, to es nevaru. 

23.06.1912.

23 Junija 1912g. Liepaja. 

Mana mutere pošas no paša rīta, lai varētu ātrāki uz laukiem, tur pavadīt Jāņus. Brauciens iet caur Karaostu, nav šos gadus nekā izmainījies, izņemot tiltu, kas uzbūvēts. Medze ir smuka vieta, ūdens (jūra), meži, koki, kā jau uz laukiem, gaiss ļoti tīrs, istabiņas smuki uzkoptas, grīda izkaisīta ar puķēm. Pēc vakariņām visi sēdam uz soliņa nama priekšā un gaidam kamēr varēsim kaut kur ieraudzīt "Pudeli" degot. Labā notumsā paceļas drīz vienā vietā, drīz otrā vietā, dzirdamas ir dziesmas. Tas atgādina senlaiku līgo svētkus. Mēs izlaidām dažus sprādzeņus ar Ķīniešu hlopušku, izbiedējām pāris zaldātus, kuri netālu stāvēja, tad gājām gulēt iekšā. 

278.

24.06.1912.

24-tā Junija 1912g. Liepaja - Medze.

Jauka saulīte mani modināja no rīta, taisni acīs spīdēdama. Paklausīju viņas saucienam, piecēlos, gāju pastaigāt ar muteri. Atmiņā nāk tas jaukais Jāņu rīts, kad saulīte tikpat gaiši, skaidri un silti spīdēja daudz gadus atpakaļ, kad biju Priekulē ar Kristīni un viņas brāli. Pirmā ir sen jau trūdos pārvērtusies, otris tālu, visi šķirti, laiks groza visu, nekas nav pastāvīgs šeit.

Pēc brokastes visi pošas uz Dievnamu, no sākuma negribējās iet līdzi, vēlaku aizgāju tomēr. Baznīca maza, bez torņa, iežogota no akmeņiem salikta žoga, mācītājs esot ļoti reti. Iekšpusē ir bilde pie altāra, kur attēlots Jēzus debess pacelšanās, ir ļoti skaista, mākslīgs darbs. Pēc pusdienas gāju dārzā zem kokiem gulēt, kur ar izgulēju līdz pieciem. Aizgājām jūrmalā ciemos, pavadījām dažas stundiņas pie jūras. 

26.06.1912.

26-tā Junija 1912g. Liepaja. 

Pa svaigo gaisu agrā rīta stundā braukt bij ļoti patīkami. Mājās atradu pienākušas mācību grāmatas, pēc kurām bij jāiet pakaļ. 

28.06.1912.

28-tā Junija 1912g. Liepaja. 

Pastaigājot satieku Šlansku, vecu draugu, viņš pasaka, ka esot precējies, prasu, vaj ir labāki? Jā, priekš manim ir labāki. Zinu, ka man ir mājas un neesmu vairs tik daudz biedrībā. Šķirdamās apsolījos apmeklēt viņu dzīvokli. Dienu pavadīju pie Freijiem, vakarā atpakaļ ejot, redzu

279.

pretim nākam agrāko skolas biedreni Grundmani. Viņa paskatās pavirši un iet domās tālāku, es stājos ceļā uzsaukdama, Kur nu! Viņa paceļ acis uz augšu, skatās un priecājas, ka ir tikusies, esot uz manim gaidījuse, bet nevarēdama sagaidīt nolēmušas ar Ogas Raudeniem, kura esot precējusies, nākt mani meklēt, jo citādi aizbraukšot prom un nedabūšot redzēt. Ogla ir patīkami ierīkojusies, jūtas laimīga savā tagadējā dzīvē. Grundmane mani pavadīja līdz pat mājā par daudz tērzēdamas. 

01.07.1912.

1 Juli 1912g.  Liepāja.

Šodien man bij tas gods redzēt Unna māti pie sevim, viņa man paskaidro to, ko es vēl nezināju, viņa cer uz nākošo gadu, ka tas nesīs ko labu. Pēcpusdienas aizgāju pie Muzit jaunkundzes, kopā pārbraucām pār ezeru uz otru pusi, pārejie aiziet mašīnā, mēs paliekam divas salē sēdot, te viņa atklāj savu noslēpumu, kas viņu briesmīgi moca, drusku es varētu viņai izlīdzēt, bet bail, ka neesot tāpat kā ar Lieplap jaunkundzi un Bellas. Kad mīļie cilvēki savārdojas pie manim kā pie mierinātājas, pieķeras cieši klāt pret pašas gribu, galīgi viņas doma, ka esmu viltīga bijuse, neklausa, ka tas pret pašas gribu. Lai neiekultos vēl, tad labāki atsakos no mierināšanas. 

12.07.1912.

12 Juli 1912g.  Liepāja.

Ar lielu steigu nobeidzu savas mācības vienu daļu, stāvu pie galda priecīgi gaidīdama papi ienākam, bet redzot viņu top man smagi. Saku, ka tā nav labi darīt, ar to godu saviem bērniem nedara, kad nāk grīļodamies mājās un 

280.

sirmai galvai nepiekl[ajas tā darīt, pāri pār mēru. Mutere nākot iekšā dzird pēdējos vārdus, es redzu cik viņa velnišķīgi priecīgu ģīmi taisa un prieecājas mit kā sacītu, nu, pienāca reize, kur izsaka neapmierinājumu, bez tam ka būtu klausījuse manu kūdīšanu. Dzirdot viņas glaima vārdus, kā nazis iegriežas sirdī par tādu viltību. Smagi māc mani pavisam, kad asaras parādījās, tad atvieglojas drusku. Cik asaras neleju pie domām uz mājām, kāds prieks man ir tagad, viena puse velk ko var, kur nu vēl tāds skats papilda. Es cenšos darīt cik varu visiem par labu, bet man neviens to nedara, ne mazākais prieks no savējiem. Kā varēju domāt šeit atrast vēl māju, kuras esmu atstājuse, ne uz ilgu laiku, bet īsu, gribēju mierīgi atdusēt, to man nedod. Izgāju no mājas un pārnācu vēlu mājās. 

14.07.1912.

14 Julija 1912g.  Liepāja.

Šodien drusku vieglāki ap dūšu, sāp, ļoti sāp sirds, nav man ne mazākā prieka nekur. Grūti panest savējo bargā izturēšanās. Kur ir nu mans labais uzskats par pamatiem? Bērniem esmu pastāvīgi iedvesuse, ka pamātes ir labas, pat labākas dažreiz par māti, ja pret viņu esi labs. Kas sliktu saka, ir paši ļauni ļaudis. Tagad, ko varēšu tagad sacīt pēc tagadējā piedzīvojuma? To pašu vairs ne, nevaru pret savu pārliecību runāt, kad es viņai iepriekš parādīju tik daudz laipnības, atalgo visu ar slikitu. Es viņai izsacīju daudz viņas darbus, kas mani drusku atvieglināja. 

281.

21.07.1912.

21-mā Julija 1912g.  Liepāja.

It vēlu vakarā ierodas kāds no papa paziņām, viņiem sarunājoties, saprotu, ka ir atraitnis ar trijiem lieliem bērniem, jo papis ieteic viņam precēties. Viņš saka: Ja jūs dodat man savu meitu, tad labprāt un drīz. Es uzņemu to par joku, smejos ar viņiem, ka uz Ziemasvētkiem atbraukšu un tad varēsim kāzas svinēt. Kad tas aiziet, papa sāk man attēlot labo dzīvi pie viņa, uzteic kā labu cilvēku. Es klausos un brīnos par viņa domām, jo tālāki, jo nopietnāki runā, es tak nevaru ļaut tā domāt, jo tas nekad nebūs, ko ar saku papim. Nu ņemas viņš mani bārt un pārmest, ka dieva neesot un d.z. mani uztrauktu nervi visu klausot, sāk sacelties, kā var viņš manas jūtas aizskart, kamdēļ nemāca citādi, vaj tad vīru vien ir laime, lai būtu kāds būdams, ne lai būtu ar zeltu, tad ar to nedarītu. Sevi it kā pārdotu, viņš nolikās dusmīgs gulēt, es uztraukta un skumja.

23.07.1912.

23-šā Julija 1912g.  Liepāja.

Cik papis ir dusmīgs uz manim, kad atsacījos ar vakar no precēšanās, ar visu, it visu izmainījās, kā uz rokas mājienu. Nepareizi viņš dara, es nevarēju visu tik ātri aizmirst, tas tak pieder manai dzīvei un ne viņa. Ja es esmu labs bērns vaj viņam nav viena alga vaj man ir vīrs jeb ne. Tagad atsakās no manim pavisam. Brīžiem izmisos un nezinu ko darīt, stādu pat nāvi priekš acīm.

282.

24.07.1912.

24-tā Julija 1912g.  Liepāja.

Šorīt mutere gaidīja mani iznākam, pēc īsas sarunas viņa sacīja, ka esot bijusies par mani, kā nebūtu sev ko padarījuse, papis esot nepareizi izsacījies. Braucot tramvajā, kurš ļoti pārpildīts, vienā vietā ārā ejot sieviete bij par tuvu nākuse ar cepuru adatu pie ģīmja, viņš atgriežas un prasa kontrolierim vaj nav ieskrāpēts, zīmes nebij nevienas. Te nāk gara auguma zemnieks iekšā, gribēdams pie gadījuma izlaist savas dusmas uz cepurētajām sievietēm, saķer manu cepura adatu galu, kura ir aizsegta un ceļ uz augšu, sacīdams Te ar viena tāda! es nepacietu klusu un krieviski iesaucos: Прошу не задевать людей которые вас не трогают! 

Tā kā zemnieks atbildēt nevarēja, atbild kontrolieris: "Нельзя с такими шляпами здесь вагоне, на улицу можно!"  "Выдаите новый закон чтобы с шляпами в трамвай не ходили, только все без шляп." Tā sadusmošanās bij ļoti laba, aiztrauca manas domas prom uz brīdi. Iegriezos pie Gaušiem, te nebija mājās, nācu atpakaļ pie Olas.Tā man uzprasa, kas ir, manas stīgas ir par daudz pievilktas, mazākā pieduršanās un izdod skaņas. Visi tie vārdi man jādzird tik dēļ tam, ka atsakos iet pie vīra, ko viņš man izmeklējis. Dzirdu dziesmu par tēviju, kādas atmiņas man tagad būs no dzimtenes - ko jaunu viņa man atstāj atmiņā kā viesim? Vaj viņa dusmojas -par to, ka viņa nedzīvoja? Viss, kas manim jauks un dārgs, ir izpostīts. Ola mierina, ka tas mna par labu, to zinu pate, grūti tagad to paciest, grūti redzēt savas ilgi lolotās cerības sasistas, kur esi domājuse daiļākos un labāko baudīt, dabūni krietnu rīkšu cirtienus. 

283.

31.07.1912.

31-mā Julija 1912g.  Liepaja. 

Līdz ar laiku palieku ar es dzestra, mierīgi skatos uz visu, aukstasinīgi noskatos un pagājušo. Apmeklēju savu miļāko cilvēku, atradu pie vinas apmierinājumu kā jau parasts, dod padomu nesaistīties ar otru cil'veku, neatdot savu brīvību, bet ja darīt, tad tā kā nākamība būtu drošināta. 

04.08.1912.

4-tā Augusta 1912g.  Liepaja. 

Kur eimu, ar ko tiekos, visus uzaiinu uz Brīvnieku vakaru. Ella nāca man līdzi, tur atradu dažas paziņas. Dažus uzrunājot, dzirdu, ka esot pārvērtusēs, negrib nebūt pazīt. Br. jautrības ar savām kuplejām deva ļoti daudz. Pēc nobeigtām kuplejām eju uz mājām, redzēt vaj nav iebraucis Brālis. Iedamas pa ielu Ela iesaucas, tas bij kā brālis, pienākot pie mājām saprotu, ka vajaga būt te, citādi nebūtu uguns logā redzams. Izejot augšā pasaka, ka esot man pakaļ, atpakaļ griežoties aptur citi un prasa vaj esot redzējuse brāli, drīz viņu atradu, pēc apsveicināšanās iegājām bufetē vakarīņas ēst. Ieronas viens, otris vecs paziņa, apskatottagad latvieša sabiedrību nebūt vairs nepatīk. Zālē redez tik jaunus zēnus un skuķus, viss dara sliktu iespaidu, nevaram mēs tāleju būt lepni uz Latviešiem, kas Baltijā. Daudz, daudz viņai vajaga būt vēl mācībā un skolā, lai tiktu priekšzīme citiem. Tagad viņa stāv zemāku. Redz tik daudz piedzērušos un neattīstītus ļaudis. Ceļaties Latvieši, esat krietni raksturos tā kā darbos. Nav darbs ko latvietis nevarētu veikli strādāt, tā lai ir ar cieta viņa griba priekš laba un derīga. 

284.

05.08.1912.

5-tā Augusta 1912g.  Liepaja. 

Pēc vairāk gadiem ir mūsu mazā saimīte kopā svētdienas rītā pie kafijas galda. Tēvs priecājas redzēdams visus kopā. Manī mainās visādas jūtas, prieks ar bēdām, saņemos un rādu priecīgu seju, lai nebūtu otram tik pat bēdīgi kā man. Ar brāli apstaigāju visas paziņas. Vakarā Familijas dārzā pie Rozenberga, tur ieradās Šlonska un citi, jautri kopīgi pavadījām laiku līdz četriem no rīta. 

22.08.1912.

22-rā Augusta 1912g.  Irkutska. 

Šovakar ir šeit klusāku, varu parunāt ar savu veco dragu un izsacīt, kas mani nospiež. Visa pagātnes bilde stāv gaiši priekš acīm. Liepājā no visām paziņām bij viegli šķirties, vienīgi no Gauš kundzes grūti, viņai arvienu ir bijuši apmierinoši vārdi it kā dziedinošas zāles slimam. Viņa attēloja manmu tēvu tā, ka nevaru vairs uz viņu dusmoties, ar visu spēku centās ierunāt man, dzīvot uz priekšu taupīgāki, tas ir galvenais, kas vajadzīgs priekš nākotnes nodrošināšanas, nauda - tā ir burvju atslēdziņa ar ko var visas durvis vaļā taisīt, tai kalpo visi. Ja tā būs, tad vecumā atradīsi pabalstu, apkopšanu un atalgojumu. Lai neprecos, jo ja precas, tad ir cilvēks saistīts pa kājām un rokām. Sievietei ir labāki vienai, vīrietim labāki, kad precējies, viņš atrod māju, jūtas galva, uzskata sevi par tādu, kas pārvalda un uztur šo mazo ligzdiņu. Visur viņs "Es" skan priekšā, bet sieviete gluži otrādi. Es ceļos uz iešanu, viņa saķer manu roku un velk uz leju sacīdama: "Es gribu, lai tu vēl pasēdi!" Viņas jūtas pāriet man, es nosēžos, ne vārds nenāk pār lūpām, abām asaras pilda acis, nevaru bez sajūtām dzirdēt kā man piedāvā palīdzīgu roku

285.

ja būtu ļaunas un nelaimīgas dienas, lai neizmistos tad, bet paļaujos, viņa būšot dalīt pēdējo piegājienu. Es neesmu no tēva un mātes savos braucienos dzirdējuse tādus piedāvājumus un viņa, sveša persona, lai gan pazīst no pat mazotnes, viņa saka: "Ja tev labi iet, tad neraksti, bet ja slikti, tad zini, kur esmu, palīgu atradīsi pie manim." Grūti bij man no viņas šķirties. No tēva es nešķiršos tik grūti, redzēju gan ka bija satraukts. Te bija visi kopā, nu nebūs neviena, grūti ir zaudēt visus vienā reizē. Es lūdzu viņu sirsnīgi nebaudīt reibinošo tik daudz, ko nosolījās darīt. Viņš izsaka savus svētības vārdus pār manim, tie nevienam neķeras pie sirds, skan ļoti formāli, bezjūtīgi. Stancijā māsīca pārsteidza mani ar skaistām rozēm. No Olas šķiroties jutu, ka pie viņas paliek vecā draudzība drusku. 

Priecīga aizbraucu no Liepājas, sēra tuvojos Irkutskai. Nākotnes bilde man tēlojas tumšā miglā, neparasta nodarbošanās, jauna iežogota dzīves vieta, jautāju sevi vaj būs tik daudz spēka cīnīties pret to cilvēku ar kuru būs darīšanas. 

Ienācām agri rītā Rīgā, viņi liekas gulēt, es jūtu ar nogurumu, bet gulēt negāju vis. Aizbraucu apmeklēt Muzit kundzi. Braucot apskatīju visas Rīgas lielākās ielas, nami ir ļoti smuki, visu jaunākā stilā būvēti. Galīgi atraduse pieklauvēju pie durvīm, viņa atver durvis, skatās priecīgi brīnēdamās man pretim. Es jautāju vaj pazīst, jā gan un min vārdu. Ievedusi mani iekšā apber ar daudz jautājumiem, ka nespēju steigt atbildēt. Piemin savu dēlu, sacīdama: "Pietiek jums abiem pa pasauli blandīties, ņemat viņu rokas un dzīvojiet mierīgi!" Saku: "Gadi ir mūs atsvešinājuši, es viņu vairs nepazīstu." Žigli atnes albomu, noliek priekšā

286.

prasīdama "Vaj pazīstat? viņš priekš jums ir tas pats, kas agrāk." Te ir viņš manā priekšā, mīļais dārgais draugs, tu nezini, ka es tevi mīlu ne mazāk kā tu mani. Ar katru ko tiekos, lieku uz pretsvaru pret tevi, bet vēl nav atradies neviens tik labs un mīļš kā tu. Kristīne ar savu vīru stāv viņam blakām pielikti, uz viņas nevaru aukstasinīgi skatīties, tā dzīvības pilna un četri gadi jau dus zemes klēpī. Miesīt kundze žēlojās, ka esot zaudējuse savu mīļāko meitu, viņa ir tā pate, kas agrāk, nelaiž mani ātrāk prom, iekams nav pārnācis viņas dēls, kuru vēl nepazīstu. Pēc neilga brītiņa ierodas, ne visai smuks no sejas, melniem matiem, neliela auguma. Viņa stāda mūs priekšā, kā dzirdu esmu pazīstama ar viņam vārda pēc. Viņš jautā: "Jūs bija ļoti tāli." Biju un braukšu atkal projām. Atvadoties viņš novēl, lai vilciens sabruktu un es nekad neizbrauktu no dzimtenes krastiem, bet paliktu šeit. Izvadot viņa saka gaiši, ka Jancis būšot man aizbraukt pakaļ un lai neatsakot, bet precot viņu, būšot viņai kaut viena mīļa persona. Naivi, bet sirsnīgi tas skan no viņas. Man atgriežoties viesnīcā aizbraucam jūrmalā pie Lāču kundzes, šoreiz atrodam viņu veselu.

Otrā dienā laiks ļoti jauks, agri aizbraucam uz pili, klāt netiku vis tik drīz, ilgi bij jāgaida un lielas pūles jāpieliek līdz laida klāt. Mana pase ar Sibirijas un Harbinas štempeļiem palīdzēja, galīgi sauc iekšā, uzslēdz durvis, liek iet iekšā, viss man izliekas it kā būtu ne pirmo reizi. Pēc ieiešanas aizslēdz durvis atkal cieti, katram savs restu lodziņš, ieraugot viņu paliku pie tuvākā lodziņa. Ar viņa sveicienu un vaibstiem acumirklī atminējos visu, kas nomiris, sen pagājis, kas atgādina daudz ko patīkamu. Runas sākot viņš prasa: "Vaj tev neapnīk ar svešiem bērniem nodarboties?" Es pārtraucu, nelaidu tālāki runāt, viņš, mans labākais draugs, domā tāpat kā

287.

citi, precēties vajaga, savus bērnus gādāt, sāpīgi tas bij dzirdēt. Priecīgi triecām, kad pasacīju kādu pārmetumu es dzirdēju, palika drusku domīgs. Gribēja zināt no kā. Nogriezu uz citu reizi tuvāk paskaidrot. Tikko dzirdu atslēgu apgriežamies atslēgas caurumā, paliek savādi, it kā viens mani dzītin dzītu ātrāki ārā no tās vietas. Man trūkst ko runāt, viņš mierina, lai palieku līdz viņu sauks, man trūkst vārdu, to redzēdams atsveicinājās un aiziet no lodziņa. Svaigā gaisā atminēju viņa žirgto izskatu, acis laistījās priekā un izskatas pilnīgāks nekā mājās. 

29.09.1912.

29-tā Septemberi 1912g. 

Ir gājis man pa šo laiku dažādi, un nāca pirmais dūriens jeb grūdiens no kā tā bijos visu laiku. Tagad nožēloju rūgti, ka esmu griezusies pie viņa. Vēl neko neesmu nožēlojuse savā dzīvē, ko esmu izdarījuse, bet tagad to daru. Lai esam no vieniem vecākiem, bet mēs nederam kopā. Es dzirdu vienīgi kāršu sišanu un smieklus, alus buteļu tukšošanu, nē, es nederu viņu vidū. Kad un kā tikšu ārā, to nezinu un nevaru iedomāties. 

07.10.1912.

7-tā Oktoberi 1912g. Irkutska.

Šodien gribēja ierasties Iļja pēc atbildes, bet par laimi nebija. Ko lai atbildu uz viņa jautājumiem no seniem laikiem, viņš atgādina manu zvērastu un savu, ko neesot piemirsis, mīlot mani tāpat kā agrāk, lai griežot es senos laikus atpakaļ, lai esot tā, kas agrāk. Kā man pieiet pie šī jautājuma izšķiršanas? 

288.

Es jūtu, ka esmu tā pate, nejūtīga pret viņu, kas agrāk. Es nevaru liekuļot, taisnība jāsaka, bet dotais vārds mani saista. Ja saku, ka viss pa vecam, tad zaudēšu savas brīvas dienas, ar būs jāiet laulības ostā, no kā man bail. Jā, kāda dzīve man var būt pie viņa. Vispār uzskatot var viņu nosaukt par krietnu centīgu cilvēku, bet vaj priekš manim derīgs? Vaj varēšu dzīvot mierīgi un priecīgi uz priekšu? Vaj būšu apmierināta? Vaj būsim saderīgi ceļotāji, kam vienāds ceļš, ļoti grūts ceļš jāiet? Vaj varēsim pabalstīt grūtos brīžos viens otru? Uz visiem jautājumiem man paliek šaubīgs prāts. Mūsu dzīves mērķi jau nav viens, viņš ir seklis cilvēks, jav ceļa biedris nepārīgs, viņš dalīs pēdējo maizes kumosu un ūdens lāsīti. Lai spirdzinātu miesu, bet garam kurš ar pēc putekļu spirdzinājuma slāpstot nebūs nekas, pat ne viens vienīgs vārdiņš. Vaj man būs tik daudz spēka, ka viņu uzvedināt, pamodināt garā, par to negalvioju. Man spēki ir vāji, jūtu, ka pašai vaajga no kaut kur spirdzinājuma ņemt, lai nenogurstu pavisam bezspēcīgi. Ar viņu ceļojot ir man it viss jāzaudē, ko līdz šim cerēju labāku. Es palaižos uz vareana vadīšanu, ka tas dos viņam saprašanu pašam -m atkāpties no manim. 

27.10.1912.

27-tā Oktoberi 1912g. Irkutska.

Papis man neraksta, pat neatmin mani rakstīdams brālim. Kāds ir man labums jeb ļaunums no tam. It nekāds. Viņa rindas nespētu man ne mazākā prieka dot. Es esmu viena it visur, pavisam nabaga. Mājas, tas bij mans prieks agrāki, iedomājoties pēc tēva, palika jautri, priecīgi, radās jauns spēks, bet tagad ne, atminot pagājušo vasaru

289.

neatrodu neko jaunu, priecinošu. Kas ir pie visa vainīgs? Vai es? Nē, tas nevarētu būt, viņi ir cilvēki veci, piedzīvojuši. Kādi bij, tādi ir ar tagad. Es biju naiva, pieķēros pie augļu koka kā jau bērns un priecājos uz augļiem skatīdamās. Kad nācu liela, varēju apskatīt tuvāki iekšieni ar pētnieka acīm, bet ne kā agrāki, tālu no zemes stāvēdama tik ārieni. Atradu ka iekšā ir tārpi, mēģināju iznīcināt, te redzu, ka nav nevienam vaina, bet mana maldīšanās. Nabaga, nabaga bez viena dzīva cilvēka, kas man par labu uz dvēseles uztaisīšanu ko sacītu. 

30.11.1912.

30-tā Novemberi 1912g.  Irkutskā.

Jauns pierādījums, ka es neatrodu nevienu cilvēku, kas būtu pēc mana ieskata un patikšanas. Es neprasu tak neko sevišķu no cilvēkiem, vienīgi pareizību un taisnību. To nevar pie cilvēkiem atrast jeb es neprotu ieraudzīt. Kamdēļ cilvēki runā citu nekā viņu jūtas saka, kamdēļ apslāpē sirds apziņu, nedod viņai just un darboties svabadi. Sedz nabaga taisnību visādos tīklos, lai nebūtu spēja kādam viņu kailu ieraudzīt, tāpat kā mēs savu stāvu citam nerādām kailu, bet ģērbjam un rotājam, lai būtu apsegta. Taisnība! Tev vajadzētu pietikt it visiem savā pareizībā, kaut smuka jeb ne. Ļoti maz tu atrodi piekritējus. 

28.12.1912.

28-tā Decemberi 1912g.  Irkutskā.

Vienu skatu metu vairāk krievu dzīvē, redzēju kā iet starp zemākas kārtas, līdz šim man nebij izdevies ieskatīties, arvienu stādīju nepatīkamu bildi priekšā, un nu redzēju īstenībā. Viņi savā starpā dzīvo labi, ir pie visa tā no pat dzimšanas

290.

pieraduši, tamdēļ citādi nesaprot. Ja mūsejais iekuļas viņu vidū, tam tas viss grūti paciest, ļoti grūti pie visa pierast. Lisaveta Petrovna Beketov, viņas vīrs, lai gan krievs, bet prātīgs cilvēks no ieskata, diezgan saticīgs, izskatās, ka viņa ar savu dzīvi būtu ļoti apmierināta. Tuvāki ieskatoties redz citādi, viņa jūt ilgas pēc savām paražām, saviem ļaudīm, viss viņu ir aizmirsts, aprakts. Deg eglīte, uzaicinu dziedāt tautas dziesmas, viņas seja paliek sēra, apskatās apkārt un saka, visu esmu aizmirsuse. Kur starp šiem krieviem ko atminēt, krievi nejūt, negrib saprast, ka citiem ir mīļas savas paražas. Cik nospiedoša ir šitāda dzīve, vienādi garīgas mokas. Tāda būtu mana dzīve, ja būtu pie Iļjas gājuse. 

291.

16.04.1913.

16-tā Aprili 1913g.  Irkutskā.

Daudz nepatikšanas un nepelnītas nicināšanas esmu piedzīvojuse šinī mājā. Vienā svētdienā pienāca vēstule priekš Brauna. Es apskatu un nospriedu viņu uztaisīt, lai zina kāda viņam darīšana ar Birstu firmu Finija. Pārnākot Lācim sarunājam kopā, piedraudam svainienei nesacīt viņam, abi lasām un neticam savām acīm, vēstule ir ar mašīnu drukāta: “По получению Вашего письмо и образцы по Нр 18 и .т .д» pieprasa izsūtīt preces, ir gaiši redzams, ka Brauns ir izstrādājis proves, kuras ņēmis brālim nezinot un aizsūtījis. Pārsaucam veco, tas uztraucas, ka cilvēks, kam viņš ir devis maizi, visu uzticējis, ir viņu apzadzis, nevar būt mazums, jo pēdejā laikā ļoti trūka materiāla. No sākuma grib viņu nodot policijai, vēlāki žēlo viņu, viņam jāzūd uz vairākiem gadiem, nav svabads cilvēks, bet izsūtītais. Viņiem pārnākot es viņam prasu, kur ir tie vārdi, kad sacīja : " Butnieks mani no bada nāves izrāva, es nepielaidīšu, ka kāds viņam ļaunu dara jeb viņa labsirdību grib izlietot! Otrā rītā viņš man draud, ja nebūšot klusu ciest, maksāšot ar dzīvību. Mani sabaidīt nav iespoējams. Nu sapratu, kur ir kodols visam, kas agrāk notika, viņš izlikās mani mīlot, lai viņam par labu sacītu vārdu. Redzēdams, ka tā neiet, sāka spēlēt uz manām pašmīlības stīgām, lai nevarēdama pazust, aizlaisties prom, tad būtu visdrīz viņu rokās un brālis izietu gaisā.  12-tā Aprīļa rītā atrodam darbnīcas griestus ielauztus un iznestas labākās preces pie 800 r. Pie strādnieku arestēšanas Adams atzinās, ka Brauns esot bijis priekšgalā un pārdevuši preci un naudu iebāzis sev kabatā. Te redzam politiskos izsūtītos, kas negrib strādāt. 

292.

06.05.1913.

6-tā Maija 1913. Irkutska.

Māja, kurā dzivoju, jau vairāk kā pusgadu ir mana brāļa māja. Ar sirdi un prātu vēlos visu labāko darīt. Mana dzīve nebūs nekad tāda kā viņa. Mani pate daba ir kā izņēmumu atzīmējuse, nepiederu pie tiem ļaudīm, kas dzīvo kopdzīvi. Ar sirdi un prātu vēlu viņam labu, gribētu redzēt viņu mazākais ārīgi laimīgu un apmierinātu. Daudz pārestības esmu izcietusi garīgi. Tagad nāk atkal kas jauns. Gaiši viņš izsaka, ka nevienam nebūšot zināt ko viņš dara, ne sievai, nevienam, manu vārdu nemin, bet saprotu labi, viņš saņēmis kādas ziņas no liela zagļu un blēdnieka Brauna, viņam esot viss pateikts, kas šeit daroties un mani tur aizdomās par paziņotāju laikam, jo nosaucot par cūku. Cik maza viņa uzticība pret mani, sāpīgi man visu panest.

18.09.1913.

18-tā Septemberi 1913. Irkutska.

Es raudu, par ko? Vaj par to, ka Einat kundze aizbrauc prom, jā, viņa man bija mīļa, bet raudāt pēc viņas es tak nevaru. Pārbraucot no stancijas ir pusdivi nakti, visi cerē uz labāku izredzi, pārmaiņu, bet ko man darīt, tā dzīvot uz priekšu, neskatīties uz nākotni, nekrāt priekš nebaltas dienas, kur iešu es tad, kad būšu nespējīga. Tagad esmu derīga un vajadzīga brālim, vaj viņš man vēlāki neparādīs durvis, kad būšu nevajadzīga. Prom, prom no manim mocošas domas, kuras man nedod mieru ne dienu, ne nakti. Esmu arvienu bijuse stipra. Daudzi skatās uz manim kā uz kādu spēcigu enerģisku cilvēku. Neviens nezin cik vientuļa esmu savās domās, cik grūti turēties nesaprastai no citiem, kad ārīgi smaidi, tad patīc visiem, lai iekšā ir ar trumiem pilns.

293.

04.10.1913.

4-tā Oktoberi 1913. Irkutska.

Kad sāk iet slikti, tad iet uz visām pusēm, nezinu, nevaru saprast, vaj es esmu tik ļauna bijuse jeb palieku tagad. Te palieku stāvot, sāku sevi apskatīt, sevi labi un apkārtni, ko es daru? Es esmu palikusi nepiemīlīga, lai gan arvien tas ir izpalicis. es nevaru pieslieties pie tiem cilvēkiem, kuri mani nesaprot, neprotu glaimot un lietot mākslu. Nelaba esmu ar aso un cieto raksturu. Gribētu sevi izdarīt tādu, ka patīku visiem, lai visi mani mīlētu, nevaru, vaj man spēka priekš tam trūkst, pašai sevi mācīt jeb ir grūti bez citu palīdzības to izdarīt. Kad nāks visam tam gals, kuru dienu varēšu vieglāki uzelpot. Tagad viena neizdarība pēc otras, acu slimība mani novilka tālu uz leju. Garam laist krist, nē, to ne, līdz kamēr esi dzīva, spītē visam, lai iet grūti, lai spaida apstākļi, (no ārienes visiem cilvēkiem izliekas mani apstākļi smaidoši) sakod zobus cieti, galvu cel uz augšu, nebīsties pate, bet baidi un iedves bailes likteņa mātei. Parādies kā stiprāks un pretigāks nekā citi līdz dzīvo. Nav vajadzīgs kunkstēt un gaidot līdz kamēr nāks nāve un atpestīs no ciešanām, vari pats visu rokas nest, atbildību par sevi nest, ne uz citiem palaisties un gaidīt žēlastības. Domas jaucas un griežas, cik ilgi es būšu šeit, kā nobeigsies visa mana darbība. Tagad gultā, klusumā pārs asaras nolaist un tad gulēt līdz rītam.

14.10.1913.

14-tā Oktoberi 1913. Irkutska.

Es jūtos visu laiku neapmierināta, nospiesta. Sarunās ar Fiše.. viņa prasa: "Kas mani īsti nospiežot vai apkārtējie jeb naudas apstākļi?" Labi apdomājot nevaru nekādu atbildi dot, jo 

294.

naudas apstākļi ir labi, bet gara nomākumu sajūtu vairāk. Viņa ieteic aiziet uz citu dzīvokli. Es nevaru sūdzēties, ka viņi ir pret mani slikti, smagi redzēt viņu atpakaļ rāpuļu dzīvē. 

24.12.2013.

24-tā Decemberi 1913g.  Irkutska.

Tādu svētku priekšvakaru nevaru atminēt, kad būtu uzņēmuse. Visu dienu bij tik jautri ap dūšu, aizslēdzot divos veikalu un uz māju atnākot paliek tik skumīgi, nobeidzu apsolīto darbu, pārnāca no baznīcas citi, sēdamies pie vakariņām. Vikke kungs, kas mani reiz briesmīgi apvainoja, ko vēl neesmu aizmirsuse, ir nolicis kā svētku dāvanu uz mana galda divas vāzes ar sarkanām un rozā rozēm. Paskatoties uz to un uz savējiem paliek tik neģēlīgi ap dūšu. Sēdos ēst, bet kumoss neiet uz leju. Piedāvā iedzert, uzņemt svētkus, atrodu par derīgu sevi noslāpēt ar reibumu, prasu konjaku, iztukšojuse lielo vīna glāzi līdz dibenam, varu pārs kumosus ēst. Rokas sāk neklausīt, viss ķermenis ir smags, nevaru celties, bet galva, kuru gribēju lai būtu smaga ir un nespētu domāt, ir tīra. Iemetu vēl pāris glāzes, nelaimīga, ka nevaru uztrauktās asinis apmierināt un izklaidēt domas, kuras ir tās pašas smagās, aizeju gultā ielikties. Ierodas Bruklene, prasot pēc manim, atsaku par daudz ieknābuse, es pieceļos un metu garu no jauna, bet nevaru nekā sevi apreibināt. Vēlāki gultā gulēdama vēlos, lai man nebūtu nekad tik skumji svētki kā šogad. 

295. 

02.01.1914.

2-rā Janvari 1914 g. Irkutska.

Svētki pagāja tīri omulīgi, izņemot pirmo svētku dienu, kad galdnieks ienāca paziņot, ka darbnīca ir uzlauzta, man ieejot redzu veco nākam arā no saru nodaļas ar laimīgu, bet tomēr smagu sirdi un sakam "sari nav aizn...

trīs urbumos izurbuši carumu durvīs un uzt....

no iekšas uztaisāmo, kasi tāpat izurbuši, redz...

[iz]traucēti, jo uz grīdas bij divi tukši maisi..

[aiz]mirsts, visu to dienu viesojās viesi mājas ...

..jam ļoti jautri, brīžiem uznāca smagi...

tos neizrādīt citiem, tika dejots, spēlēts gan...

gan mandolini. Visi jautrā garā iet uz mājām...

pie Brusulenes palikt ko pasaku brālim jo mana...

pārpildīta ar visādām precēm, dēļ darbnīcas pārvilkšanas

es izgāju līdz stūrim pavadīt Lapinsona kundzi, man ienāca Feodor Feodorovič, viens no Brusulenes iemītniekiem, atpakaļ griežoties pie pašām durvīm stāv brālis un rauj mani no viņa nost. Es nevaru saprast, kas noticis, sāk lamāties, ak, ar tādu tatari tu iesi (viņš ir krievnieks, bet to vakaru bij cepurē) grūž mani uz mājām, eju un brīnos, visu ceļu viņš grūstās un lamājas, ak tad tu gribi iet maukot, es dzirdēju kad viņs prasīja vaj tu būšot atnākt atpakaļ, viņi ir norunājuši. Dzirdot visus viņa lama vārdus, nebaru nebūt tos uzņemt uz sevi, jo nekā ļauna neesmu domājuse un tas cilvēks ir maz pazīstams. Viņš kliedz, ar to cilvēku, kuru es neieredzu ne acu galā, tu gribu savu miesu pārdot, ja tu gribi, tad prasi man ar ko var. Es tevi nositīšu, nošaušu, lai tu manu godu nemin ar kājām. Mierīgi atbildu, ka mans tas gods no lielāka svara nekā tev, jūs vīrieši liekat

296.

cepuri uz otru ausi un ejat tālāk. Viņš lamājas tālāk, nekā nedzird, ka būtot šonakt viņa godu saminuse ar kājām, lai apzogot un darot ko citu viņam, bet lai negribot maukot. Tādus vārdus es vēl nebiju savā dzīvē dzirdējuse starp svešiem baroties, kuri man tagad bij jādzird pašai. Es ilgi turējos mierīgi, līdz dabūju dusmas par nepelnīto algu, nosviedu jaku un prasu, par ko īsti nāk uz manim tas, ko dzirdu? Par manu ciešanu

... godīgo dzīvi, par to, ka ar lepnumu varu visur iet?

... kurš visu laiku bij klāt un sauca viņu ārā, pastaigāt.

... sāku raudāt, ienāk meita, nostājas un saka, man

... noskūpstu viņu uz pieres un sūtu ārā. 

... vis viena alga, eju un daru kā mašīna, zinu ka te

... man vairs, kas galvos, ka trešo reizi nenotiek vēl ļaunāk

... tad šeit vien ir maize, gan atradīšu citur, lai būs smagāki nekā tagad. Kā redzu, nav man vēlēts šeit dzīvot, gribu iet un redzēt, kurš no mums cels Butnieka vārdu, viņš jeb es. Kad aiziešu tur, kur mani neviens nezin, pār lūpām nelaidīšu, ka man ir brālis. 

05.01.1914.

5 Janvari 1914g. Irkutska.

Žēl paliek iedomājoties ka mēs divi bērni no saviem vecākiem nevaram satikt. Palikt šeit un laist pār galvu, to es nevaru, tā kā viņam tā ar man ir priekš sevim jāstrādā. Viņa nepareizie uzbrukumi ir man ļoti sāpīgi. Kad sāku piemirst vienu, palieku priecīgāka, te uzmeklē pie kā pieķerrties un dod no jauna belzienu. Tā visu dzīvi nodzīvot nav iespējams, lauzīšu mūsu darbību un brālību, bet grūti man ir, zinu, ka tagad vairs negriezīšos pie viņa, jo viņš kopā ar savas sievas nevar saprast, kā var sieviete tik ilgi nodzīvot bez vīra, viņš domā, ka maskojos,

297.

priekš kam man dzīvot starp tādiem cilvēkiem, kas tik zemi domā, nekad viņus nepārliecināsi, un viņi neieiet otra stāvoklī. 

10.01.14.

10 Janvari 1914g.  Irkutska. 

Kā pērkona spēriens mani trāpīja ziņa par Mieža nāvi. Man trūkst vārdi, lai izsacītu to, ko pārciešu. Vēl nebiju sev pārmetumu darījuse, bet nu daru, tik šausmīga nāve viņam, vajadzēja mirt, sadegt, jūra bija viņa zārks un smilšu kaudze, gaiša saule viņu uzņēma un nolaida klusi mīlīgi uz ūdeni, savus rīta starus, jo 21 Julija 1913g. 9 un 10m. viņi esot nolaiduši jūras dibenā. Jā, jūra, tu turi un šūpo savos viļņos to cilvēku, to vienīgo cilvēku, kuru esmu savā dzīvē no pat jaunības vienīgi mīlējuse. Es nepaklausīju viņa saucienus braukt turp pie viņa, ja būtu klausījuse, varbūt nebūtu tas noticis. Es arvien centos viņu piemirst, bet neesmu varējuse, iekšējas jūtas ir varenākas, un tagad - viņš, kas bija ziedošs jauneklis, dus, es viņu nekad vairs neredzēšu. Kaut varētu es ar tām cerībām sevi apmierināt, ka tur augšā es viņu redzēšu un mēs tiksimies, ka tur mēs atradīsim viens otru. To nevaru, jo neticu līdz šim. Es klejošu, klejošu apkārt bez prieka, cerības un miera. Drīz, drīz pienāks laiks, kad sākšu atkal klejot, lai sevi mierinātu, lai dzīves viļņos cīnoties varu atrast aizmirstību. Ja ir taisnība, ka gari pavada, tad lai tavs gars mani visur pavada un sarga, kā tu mani gribēji sargāt no pasaules vētrām.

298.

17.04.14.

17-tā Aprili 1914g. Harbine.

 Sapnis, viss kā sapnis ir pagājis, tagad sēdu jau otro menesi šeit. Grūti man toreiz bij šķirties, neviens ceļš man nebija tā ar asarām iesācies, visi mēs raudājām, it visi, mazais Vilītis, kas gultā sēdēja, prasa: "Tante, kur iesi, vai drīzi pārnāksi?" Man nav vārda, asaras man aiztur skaņas, varu tik glaudīt, zinu, ka pat ziņas nedabūšu par viņu. Nes pakas ārā, Pēteris raud, saka, ka par velti to soli darot, neredzama vara cīnās starp mums. Uz stanciju atvadījos ir vienaldzīgi, tad nejutu vairs skumjas, paļa'vos akli likteņa vadīšanai, ja visu tik tālu ir vadījis un novedis, ka man vajaga braukt, tad ceru ka man par labu. 

Šeit es tiku no Erdreič kundzes sagaidīta ar lielāko prieku, atdusējos pie viņiem desmit dienas, tad iestājos vietā. Pirmās dienas bij ļoti grūti, nezināju ko un kā darīt, biju drusku atraduse, tagad esmu apraduse, varu it labi iztikt. Šinī ceļojumā es sajutu vairāk ko tas nozīmē būt kroplam. Ne katrā mājā labprāt ieņem, nav vairs jauna, smuka seja, kas pievelk, tas darīja sāpec un lika apdomāties kā ātrāki izbēgt zem cita būt. Vajaga censties pašai savam kungam būt, lai citi no manim būtu atkarīgi. 

11.05.14.

11-tā Maija 1914g. Harbine.

Cik smagi un šausmīgi liktens rotājas ar cilvēkiem, viņš ņem to, kas grib dzīvot, veseļoties, dara visu, lai varētu šo pasauli skatīt. Kā Berkovič kundze mana tagadējā kundze izbrauca 7-tā šo mēn. lai ārstētos un šorīt 11-tā viņa ir miruse Čitā Sarkanā krustā, šķirta no visiem radiem. Vakar dabūja ziņu, ka ir ļoti slima, pats steidzas pie viņas, katra minūte izlikās vesela mūžība, viņš raud, iet kā bez galvas, tas

299.

lielais spēcīgais vīrietis. Zēns izdzirdis, ka māte miruse, apvij rokas man ap kaklu, raud, kamdēļ viņa mira!  "Jūs neatstāsat mūs, paliksiet pie mums", sāku viņu mierināt, ka ir ļoti slima, man iekšā raud, sāp sirds par bērniem, viņi cieši pieķeras pie vārdiem, ko es izsaku, kā pie klints. Apmierinājās un paliek nezināšanā. 

13.06.1914.

13-tā Junija 1914g.  Harbine. 

Vaj tad pareizi ļaudis var būt tik samaitāti, nē, negribu ticēt, ka viņa, vēl gandrīz bērns, būtu viņam  atdevusēs, savādi izkliekas viņas acu skatieni uz viņu, viņš neliek sevi ne drusku traucēt. Riebīga man ir Harbine, viņas iedzīvotāji ir neģēlīgi, tie, kas ir labāki, ir uz pirkstiem skaitāmi. Vakar dārzā esot, stāvu pie zema žodziņa pieslējusies, nostājas kāds vīrietis man ieblakām un liek savus ceļus pie maniem, kā es negrozos, neņem nost līdz palūdzu prom. Pēc tam otro daļu bildes skatoties nostājas liels vīrietis aiz muguras, kad paliek tumšs, redzamas bildes, viņš slienas ar savu vēderu man virsum, kā es negriežos visādi vīņš ir jūtams. Brīžiem jūtu ko cietu atspiežamies pret maniem gurniem. Pārņēma dusmas, izlamāju par tādu nepieklājību, lamāties starp daudz ļaudīm ir nepatīkami, bet ko darīt, ja nesaprot to citādi. No dārza pārnacu bez mazākā prieka, bagāta gan ar nepatikšanām, kuras vēl šodien piemīt pie manim. 

10.08.1914.

10-tā Augustā 1914g.  Harbine. 

Karš ir, Vācija sāka karu ar Krieviju, viņa grib mūsu mierīgo stūrīti Baltiju dabūt savās rokās. Mans dzimtais 

300.

stūrītis pārvēršas par kara laukumu. Nekad, nekad es neesmu sajutuse savu miesīgo veselības trūkumu kā tagad, ar sirdi un prātu es esmu piesieta pie dzimtā stūriša, lai gan liktens mani aizsvieda tālu no viņas. Man ir vēlēšanās, prieks un patika būt uzskaitītai pie derīgiem ļaudīm, kas dara ko nebūdams priekš dzimtenes. Es aizsūtīju lūguma rakstu Liepājas sarkanā krustā, lai pieņem mani kaut kādā nodarbošanā. Mana vēlēšanās bij par lielu, es nevarēju nesūtīt, palikt nemēģinajuse, jo miera es nevaru atrast. Vāja mana cerība, ka pieņems, ātrāki gaidu: "ir diezgan ļaudis ar veseliem locekļiem." Nē, varbūt, ka nedod tādu atbildi, kura mani padarītu mazu, nekur nederīgu savās pašas acīs un būtu grūti pārciešama. Ko palīdz, ka ir griba, centieni būt derīgam, ja tev trūkst viens loceklis, kas nav pareizs un esi jau nederīgs. Ja vēl es nezaudzēju cerību, varbūt, ka nāks par labu. 

31.08.1914.

31-mā Augusta 1914g.  Harbine. 

Vakar un šodien man sevišķi jautri ap dūšu, biju šodien uz dažām stundām brīva, apmeklēju Erdreič un no viņiem es gāju dārzā, kur pie vakariņu galda es ar Bertu Maksjanovnu Krišanovskuju slēdzu "Tu" draudzību. Tā ir pirmā reize par manu septiņu gadu ceļošanu, kuru tā cienu un nāku tik tuvu, ka par Tu saucamies. Nav vakars, kuru neatminētu sapni kā Miezis solījās man pēc pustundas pakaļ nākt, jo viņam vajagot būt to laiku uz vācu stundām.

301.

13.09.1914.

13-tā septemberi 1914g.  Harbine. 

Šodien bij varen slaiks brauciens no rīta puses, ļoti skaists laiks, saulīte jauki sildīja, pēc pusdienas aizgājām pie Bertas Maksimaljanovnas, iejūdza zirgus un mēs braucām pastaigāt. Berta melnā samta jakā un cepurā, baltās manžetes rokas, sēd ar zēnu uz buka un valda grožus, un mēs pieci ratos. Neesam tālu braukuši, kā nāk krusa lielos gabalos uz leju un pāris sekundēs zeme ir balta. Par laimi mēs izbēgam no tā. Pēc tam spīd jauka saulīte, mēs sēžamies un dodamies tālāku. Aizbaucam ļoti tālu priecādamies, ka smuks laiks, griežoties atpakaļ mūs pārtrauc lietus, šoreiz nekur nevaram bēgt, pa lielo lietu braucam uz mājām, visi paliekam slapji, bērnus cik varējām izsargājam, bet paši slapji. Kā paskatām viens uz otru paliekam stīvi smejoties par smuko bildi, ko mūsu brauciena kompānija iztaisa. Man cepuru spalva izskatās kā nolijuša gaiļa aste. Smiekli bij neaprakstāmi mājās pārnākot un priecājamies, ka atdarījāmies ar slapjumu vien, bez saaukstēšanās. 

Man apnicis ir šis darbs, lai būtu man spēka cīnīties vēl šo ziemu. Tad gribu es pie saviem mājās braukt un tur kaut ko iesākt. Gribu savam tāvam būt palīdzīga, uzņemdamās, viņs ir to pelnījis, viņamgribu dot cik varu. Prom, prom no šitās pekles un grūtā darba.

302.

28.09.1914.

28-tā Septemberi 1914g. 

Vakar visa diena bij ļoti dzīva pilsēta. LIelie un mazi gāja greznoti ar mazām fladziņām, uz visu sejām redzams prieks, jautrība. Nav šeit tik tālu dzirdami vaidi un skumjas. ir šeit laimīgs stūrītis, kur priekš acīm to neredzam, mērķis, priekš kura tie savākts, nedara tādu iespaidu kā tas, kad redzi. Šeit atgādina uzraksti uz ekipāžām "Neaizmirstiet dzimtenes karotājus!" Ja šeit nesauktu vienādi to, tad ļaudis pilnīgi aizmirstu visu, jeb uzskatīt skatlogos izstādītās žēlsirdīgās māsas un zaldātu, liek apdomāt cik pēdējie nekrīt, tur tālu ļaudis krīt kā mušas, tur gaiss ir pārpildīts ar asins izgarojumu. Naidnieka spēki un lieli, tos nevar tik ātri uzvarēt, tas maksā ļoti daudz spēka un upuru. Apbrīnojams spēks ir Vācijai, viņa iet pret Krieviju, Franciju un Angliju, viņa iet ar saviem spēkiem vēl Austrijai palīgā. Cik viņi nekrīt un nav krituši no 20 Julija š.g., vēl arvien viņi uzbrūk un grib ņemt no visiem. Visa pasaule ir uztraukta, visi gaida gala iznākumu, paredzami, ka tai vajag nākt drīz ar to pārliecību, ka Vācijai un Austrijai vajaga izputēt, visi kā sazvēras pret tām valstīm, jo citādi viņu dzelža roka liks pārāk sevi sajust. No visu mutēm dzird vienu  un to pašu: "Tādu karu nav cilvēces istorija redzējuse un tai vajaga būt tai pēdējai, ļaudīm pēc tam vajag būt piemīlīgiem vienam otru, vajaga nākt citām tiesībām un iekārtošanām." Nav stūrītis, kur nejustu, ka ir šausmīgs īzšķirošs brīdis, visi iet ar palīdzīgu roku pretim, būdami laimīgi, ka varam šeit elpot tīru gaisu, kas nav pildīts ar asaru un asiņu izgaisumiem, tik biezi kā tur, - tur pie tām robežām, kur kauja iet sīva, jo sīva. 

303.

12.10.1914.

12-tā Oktoberi 1914g. Harbine. 

Tagad es sēdu pie galda mājās, galva drusku smaga no konjaka, ko vakarīņās ēdot iedžerām ar Bertas Krišanovski, ar viņas es biju uz kapsētu pie viņas tēva kapa. Kapsēta ļoti liela, valda liels klusums, tur nedzird nekādu troksni, kas notiek ārpasaulē. Ļaudis nāk ļoti maz, jo ir tālu ārā iz pilsētas. Tur tālu, tāli ir smilšu kaudzīte, kura sedz manu dārgo māmuļu. M"es divi bērni neesam vēl tik tāli nākuši, ka varētu viņas atmiņu tā pušķot, tur stāvot un asaras raudot prasu es šai pasaulei, kad, kad būs labāki? Dod mieru kā šeit, jeb labāku dzīvi nekā tagad. Abas sausinājām acis un griezāmies uz izeju. Te redzam, viens vīrietis pieiet pie kapa, nometas ceļos un nosēžas uz soliņa. Tāda bilde notiek ar manu tēvu, viņs apmeklē savu bijuši dzīves biedreni, ar kuru 33 ilgus gadus nodzīvoja laulībā klusi un mierīgi. Griezdamies atpakaļ iegājām pie Karpik kundzes, aizmirst visu, kas darīja sāpes un rūgtumu, triecam un skatāmies uz dzīvi ar cerības pilnām acīm. 

16.11.1914.

16-tā Novemberi 1914g. Harbine. 

Smagi man ir ap sirdi, neaprakstāmi smagi, saņemot vēstuli no Bītola kunga. Viņš pierāda, ka es esmu nepareiza nebraukdama atpakaļ uz Irkutsku pie brāļa, ka nevajadzēja klausīt to, ko saka apkārtējie, nevajadzēja krist par upuri kādiem ļaudīm, kas savu mērķi gribēja sasniegt un pate esot pārliecinājusies, ka esot sasnieguši. Viņam ir taisnība, man vajadzēja būt klusai, paciest.

304.

Neklausīt nevienu, tas būtu labāki bijis, nekā lepni pacelt galvu un nelaist ar sevi rotāties, bet sevi aizstāvēt. Vēl, - vēl man trūkst ļoti daudz kautkā, lai būtu cienījama no visiem. Man sāp, kad es atrodu savu vainu, es labprāt no viņas šķiros, bet ciest es neprotu nepareizi. Nemāku vēl diezgan labi un cieti turēties, lai nevarētu man iestāstīt, ko sliktu pret manim, cietākam kā akmenim, klusākam par mironi un tāpat nejūtīgam. Tad var uzzināt un pārliecināties, kur taisnība un netaisnība. Kad esi tik cilvēks, tev apkārt runā daudz, lej eļju ugunī un maisa degošas pagales, lai nedziest, tad nevari tā būt. Kamdēļ, lai man, kas esmu jaunāka, rodas vairāk spēka nekā viņam piecu gadu vecākam vīrietim. Kamdēļ man visa vaina, vaj tad nopietni sieviešu liktenis ir tāds, kas nevar vārdu sacīt, bet ciest daudz vairāk nekā tie spēcīgie vīrieši. 

23.11.1914.

23 Novemberi 1914g. Harbine. 

Kā man gribas raudāt, raudāt par šo dienu, kur mans vecais tēvs atmin savu mirušos un aizbraukušos bērnus. Viņš aiziet uz kapiem pie tās kopiņas, sēd un raud asaras pār saviem veciem vaigiem, atmin kā līdz ar aizmigušo draudzeni, ir ar gandrīz savu bērnus pazaudējis, zin, ka ir dzīvi, bet tāli, nav, nav, kas vārdus grūtā brīdī saka. Šeit kapsētā nav neviena tuva, bet būt manas jūtas paģērēja. Tad gājām abas ar Križanovsku pie viņas tēva kapa. Uzejot uz kapsētu, soļus sperot miroņa valstī, krūts sažņaudzas redzot rēgojoties krustus un pieminekļus, sniegs visu ir apsedzis ar savu segu

305.

tik klusu, neviena dzīvībiņa nav redzama. Pie viņas rokas iedama slauku acis, domādama, tie, tie ir laimīgi, kas guļ, viņi ir savu laiku ar cietuši, ir atšķīrušies no dzīviem, ko meklē tu, kam vēl ar pasauli jācīnās, mūsu mieru netraucē, pietiek mums ciest, tagad ir mūsu atdusa. Nē, mieru mēs negribam traucēt, vienīgi sirdi atsvabināt no grūtām nospraustām domām un jūtām. Kas mieru ir atradis, tam to nevar ņemt, kam tā nav, tam vajag atvieglinājumu. Dzīvs, dzīvam nevar to mieru iedot, dvēsele kā klusa mierīga kopiņa, pie kuras mēs piestājamies un izgāžam visu, ar vārdu sakot, iztīram pamatīgi savu iekšējo cilvēku, lai būtu, kas labāks un vieglāks.

Varenais spēks, tu sodi cilvēkus, uzliec visiem grūtu slogu, viss, kas tagad notur dzīvajā pasaulē ir vienīgi pārmācība. Ļaudis pēc šī briesmīgā kaŗa paliks uz laiku labāki. Cik daudzi neraud līdz ar mums pie sveša kapa stāvēdami un domādami, kur atrodas tuvie asins radi?... Mēs abas nācām otru mierināt, jo katra no mums juta smagu nastu un šķiršanos ar miera mitekli, kurā mēs abas labprāt piederētu, nekā doties savā smagā jūgā un ļaunos ļaudīs, kas dzīvi padara jo smagāku.

306.

26.11.1914.

26-tā Novemberi 1914g. Harbine. 

Šodien man izpildās 30 gadi. Smuks skaitlis un maz esmu dzīvē ko laba redzējuse. Vakarā 1/2 12-tos naktī saņēmu telegramu ar laimes vēlējumu no brāļa. Man tas darīja lielu prieku, nevarēju tik ātri aizmigt, daudz un dažu domu domādama. No rīta agri, knapi esmu uzģērbusies, nes man iekšā torti, pēc tam vecā nes tasi, visi tik svinīgi, bērni apsveic uzsacīdami dzejas, sēdu un mazais te nes lielu torti, galds tiek pilns, diena bagāta, pat no negaidītas personas saņemu uzmanību. Vakarā atnāca pāris paziņas un sēdāmies vakariņas iekost, jautri pagāja laiks. Dzeram uz visu veselībām, līdz konjaka butele bij tukša, galvas iet riņķī, lai visu aizdzītu sēdāmies fūrmanī un taisam izbarucienu, neskatot, ka ir vienpadsmit naktī. 

27.12.1914.

27-tā Decemberi 1914g. Harbine. 

Ziemas-svētki ir beigti, es viņus gan negaidīju, bet reiz viņi ir, tad ar priekš visiem, starpība tā, ka viens saņem jautri, svinīgi, bagāti, cits nabadzīgi, skumji. Visu laiku gulēja vecā slima, uz veseļošanos nebij ko gaidīt. Ziemas svētku naktī priekš gulēt iešanas dziedāja viena pate ziemas-svētku dziesmiņas no bērnības gadiem mandalīnes pavadībā. Ielikos gultā, lasīt negribas, izņēmu dziesmu grāmatu, sāku šķirstīt un dziedāt, tādā ziņā pārmaiņa no ikdienišķības. 1/2 vienos izdzēsu uguni, tikko esmu labi iemiguse ienāk Lisa, sacīdama, ka vecai ir slikti, uzģērbos, izgāju pie viņas bez 15min trīs, redzams, ka velk pēdējos dvašas vilcienus, viņas abas raud, es lieku viņām izliekt kājas un rokas taisni, lai nepaliktu kā gulēdama uz sāniem.

saliekta. Viņas abas atsakās, daru tad es. Viegli viņa izlaida savu garu, saraustīja drusku stāvu un beidza uz to elpot. Viņas aizsūtīju pēc vecenes, kas zin kā apietas ar mironi. Tā ienākdama saka, kamdēļ neesam apseguši seju, varot mironis melns palikt, ja uz to skatoties. Aizdedzināja sveces, sēdējām gaidīt gaismu. Vēlāki atnesa melnu deķi, nolika uz grīdu, gabalu maizes ar sāli nolika uz pakrūtīm, apsedza ar melno deķi, sveces galvgalī aizdedzināja vairāk. Divi vīri visu laiku lasa lūgšanu. Miroņa apģērbs tiek šūts no skaidra lina audekla, šūts uz rokām. Katra, kas atnāk skaita par godu drusku šūt, vaidi un raudas bij briesmīgas. Īsi priekš prom vešanas ienesa galdu priekš mazgāšanas. Iepriekš uz galda likt, sāka viena ar viņas runāt it kā tēvs viņas sauktu pie sevim un mierinātu. Izģērbt kreklu veselu vajaga, bet ne griezt, uzlika uz galda, ar olu mazgāja galvu krietni, sešas sievas berza un rīvēja, ķemmēja matus, paduses un ........  kad skaloja, runā lūgšanas, nosausinājušas nogrieza nagus no rokām un kājām iztīrīga. Tad sāka apģērbt, pirmais apsēja galvu ar platu aubi uz acīm, tad bikses, apakšā gali cieti, līdz viduklim, katru kāju īpaši pārsēja, tad kreklu ar garām rokām, pēdīgi mēteli ar platu apkakli un gurti. Gurti vajaga pārsiet vaj radiem jeb draudzenei, ļoti cieti ap vidu. Izvelk vienreiz cauri, apgriež trīs reiz riņķī un tad galus piesien vēl reiz pie gurtes. Piedurknes pāri par rokām. Tad ieliek ieliek (ieritina) no tā paša audekla taisīta palaga. Ienāk kalpotājs sauc bērnus pie mirēja klāt, liek noklanīties turēdams naža spici rokā pārgriež apģērbu, kuru paši drusku ieplēš pēc tam. Saņem divi vīri aiz palaga un iznes ieliek zārkā un tas viss. 

Pārnākot no kapiem viņi nedrīks sēdēt citur kā uz grīdas veselas astoņas dienas, tur ar gulēt, pārģērbties 

308.

mazgāties nedrīkst to laiku.Sestdienu viņi nesēd, bet vakarā sešos no jauna. Spogulī nedrīkst veselu mēnesi skatīties, tā ir viņu sēru zīme. Dēlam vajaga par tēvu un māti veselus 11-mit mēnešus trīs reiz dienā lūgšanu teikt. Tāds ir žīdu likums. Šeit viņi saka un rāda, ko dara, bet pie mums viņi nepielaiž nevienu kristīgo klāt. 

Es biju pirmos svētkos tā noguruse, ka gāju deviņos vakarā gulēt. Vakar pēc pusdienas aizgāju pie pāris paziņām, ne visai omulīgi pagāja laiks, ātri pārnācu mājās. Šodien visu dienu mājās pavadu garlaikodamās un jokus dzīdama. 

10.01.1915.

10-tā Janvari 1915g. Harbine. 

Mīļa grāmatiņa, es nevaru vēl klausīt un negribas acīm ticēt, ka tu man esi priekšā un viss pārgāja un nobeidzās ar bailēm. Pagājušo nakti gulēju saldi, to dzirdu caur miegu, ka Lisa modina Ļeontin Markovnu sacīdama " У нас..!» Vairāk nekā nezirdēju, domāju, ka zagļi ir atkal, kā jau reiz bija, gribu iet redzēt, kā nosēdos uz gultas malu, pametuse acis uz logu, redzu viņu visu sarkanās liesmās. Nu sapratu: "У нас горит" Rokas trīc, kur deg nezinu, bet blakus istabā vēl ne, jo nedzirdu troksni. Mani pārņēma savādas jūtas, šausmas, žēl no visa šķirties, ko esi krājis, bet kā būs, būs, nolēmu apģērbties silti, lai pēc tam nesaslimtu. Ātri biju gatava, izeju ārā redzēt, kur īsti deg un ko darīt ar bērniem. Otrā istabā Lisa un Frada sien visu pakās, kā priekš ārā nešanas. Man ieduras sirdī, kas manu glābs, jo būs vajadzīgs, jo bērni ir man jāņem. Iziedama kukņā redzu, ka mūsu siena vēl nedeg, lai gan ir no visām pusēm lielas liesmas. Deg nams blakām, kuru atdala no mums tik 

309.

sētu trepes, atvēru sētu durvis, liesma man ģīmī, eju pie otrām durvīm, te viss labi. Lieta nav tik bailīga, var bērnus vēl apģērbt. Ienāku iekšā, jūtu, ka balss man trīc, modinu bērnus, viņi brīnās un prasa kamdēļ? Ieraudzījuši sarkano logu, prasa bailīgi: "pie mums deg?" apmierināju viņus, lieku ātri apģērbties, pate izgāju redzēt vai iemītnieki zin, tie vai ģērbās, uzsaucu, viņi abi kailu miesu, uzģērba virsbikses un lūdz man sakņopēt, nē, tā nevajaga, liku uzģērbt it visu, palīdzēju kuram negāja, paņemu to starpā savus papīrus un pasi, uzģērbu kažokus, kad bijām gatavi, sacīju, ka nu mums te nav nekas ko darīt, iesim prom. Aizslēdzu skapi, atslēgu līdz, ka deg, lai deg, bet ne citam par laupījumu. Ejot ārā saku javajaga, lai glābj, ja ko var, jo esmu kā stāvu. Viņa mierina, ka Ļ.M. būšot mani nelaimes gadījumā atalgot. Zinu, ka tas nav tas cilvēks, kurš to dara. Palaidos uz to, kā būs, būs. Izejot ārā redzu uguns dzēsējus velkam šļauku caur māju, lai sargātu mūsu galu, te palika man cerība, ka tiksim glābti. Mierīgi nogāju uz leju, trepju galā satieku Gerševitč, viņš saka: "Я за вами!", es atkal "Я к Вам" tos pāris soļus līdz viesnīcai gājām ātri, tur nonākuse viņi izģērbj bērnus, es paprasīju drusku ūdeni, lai apmierinātu uztrauktos nervus drusku. Zēnus ieliku no jauna gultā, apmierināju un pate aizgāju uz māju, mani ilgi nelaida augšām, stāvēju uz ielu un skatījos kā ugunis prasa lielas pūles līdz viņu apslāpē. Nams dega kā no viena gala līdz otram. Apmēram pēc pusstundas varēju tik augšām. Priekšnams un trepes plīvo ūdenī, iegājuse augšā, visi mierīgi sēž kopā, lielās bailes ir pāri, deg lēnāki, smejam un jokojam viens par otru, es 

310.

iegāju pie zobu ārstienes, viņi steidzoši sniedz krēslu, esot ļoti bāla, ka nekrītot no kajām. Visiem lielās bailes ir pāri, atmiņa vien palika, visi ir laimīgi par labo beigšanos, bet es nevaru nosēdēt uz vietas, uzkrāmēju savu istabu, pārģērbos kā pienākas, saķemmēju matus, ne Lisa, ne Frada iet ārā apskatīt notikušo. Iegāju biljarda istabā, šaumīgi redzēt kā viņi strādā dūmos, rūme pilna ar dūmiem un liesmu, es nekā neredzu, bet viņi strādā krietni, velk degošas balkas vienu pēc otras ārā. Nodega līdz pamatam, atlikās vienīgi sienas, viņi strādāja no 1/2 5-ciem lidz 11 dienā. 

Pusdienu ēdam visi kopā kā parasts, atminēdami dažus notikumus, es eju, bet negribu ticēt, ka viss laimīgi beidzies. Dūmu smaka jūtama visur, trepes, durvis, aplijušas ar ūdeni. Man arvien liekas, ja šoreiz glābāmies, nāks otra reize, kura paņems visu. Desmitos mēnešos es tik lielās bailēs un raizēs esmu pārdzīvojuse šinī mājā. 

24.01.1915.

24-tā Janvari 1915g.  Harbinē. 

Kādas savādas sajūtas man ir, gan smagi, gan brīžiem priecīgi, nekad nav man vēlēšanās bijuse tik liela ieskatīties nākotnē. Pie vienām domām, ka man vajadzēs atstāt šito māju drīz, ir man ļoti sāpīgi, ne tamdēļ, ka esmu pieraduse, nē, bet grūti pierast pie jaunas mājas. Man tā negribas iet vairs no mājas uz māju. Es neesmu apgādāta necik par nākotni, tā tad neatliek nekas cits ko darīt kā iet. Grūti man būs no viņiem šķirties, zinādami kā viņi mani tomēr mīlē, zinu, ka viņus nodot audzināšanā ir ļoti laba lieta, derīga priekš bērniem, iznāk krietni cilvēki no tiem. Otris, es jūtu, ka Berta nebūs ilgi

311.

ar manim kopā, viņs tiks saukta prom no manim, pirmais cilvēks pie kura esmu tik cieši pieslējusies, kādus jokus mēs nedzenam un ko nedaram, viss paliek zem mums. Retumi var raksturi tā saieties kā mums. Kad skumjas māc viena otru uzjautrina, kad pāriet, smejamies it kā nekādas bēdas mēs nepazītu. Man no prāta neiet ārā dziesmiņa iekš

" Дни нашей жизни --- Mūsu dienas dzīve

Быстро как волны --- Ātri kā viļņi

Дни нашей жизни --- Dienas mūsu dzīvē

Что час, то короче --- kā stunda, tā tuvāk

К могиле нaш путь --- pie kapa mūs ceļš

Налей налей товарищ --- ielej, ielej, biedri

За здравую чару --- par veselu kausu

Бог знает что будет --- Dievs zin kas notiksies

С нами впереди. --- ar mums uz priekšu. 

07.02.1915.

7-tā Februari 1915g. Harbinē. 

Ātri mainās dienas, nedēļas, mēneši un gadi, līdz ar to pate dzīve ar apstākļiem. Citam viņa mainās ļoti ātri, citam lēni. Daudz mājās esmu bijuse, daudz redzējuse, bet šinī mājā iet viss savādāki, pārmaiņas ir griezīgas, nepatīkamas, nepilnā gadā neesmu nevienu priecīgu brīdi redzējuse šinī saimē. No manim slēpa daudz un ilgi ko varēja, bet viss nāk gaismā. Kad ienācu šinī saimē, viņa bij pilna ar ļaudīm, radiem. Freda, viņas māsas meita, skuķis no 16 gadiem bij izauguse viņu mājā, slinka, niķīga, tiepīga, visas sliktās puses viņai bij, darbu nezināja nekad rokās ņemt, māte mazgā glāzes, meite sēd un skatās logā. Pēc trīs mēnešiem 

312.

manas klātbūtnes un daudz pārmācībām, meta daudz sliktas ieražas prom un sāka centīgi manai priekšzīmei pakaļ darīt, strādāt rokas darbu. Tā pate skuķe iemīlas iekš onkuļa Berkovič, viņš neatsakās no laba svaiga kumosa, ko uzskata par paša audzinātu un piederumu, sagroza viņai pavisam galvu. Māte uzzinādamasarga meitu kā acu raugu, lai nekristu par upuri, jo precēt viņš viņas negrib. Reizi viņa ienāk manā istabā ar brandavīna buteli, kuru bija iztukšojuse, nodzertas bij tik divas glāzītes, viņa dzērumā izstāsta visu un raud, ka viņš iet pie citas. Ilgi mātei nesacīju, redzēdama viņu tik uztrauktu un nemierīgu, pasacīju slimības cēloni. Ceturtajā Februari pārnākot no pastaigāšanās atrodu viņas  ļoti uztrauktas, sūdzas, ka Br. apvainojot briljantu pārmaiņā, kurš glabājas koka kastē. Tanī pašā dienā atrada dzīvokli un aizgāja no mums. Es paliku viena ar bērniem. Ja viņš apvaino viņas vai varu zināt, ka es nedabūnu ar kaut kādu asti klāt pie aiziešanas. 

Šodien biju pie viņas, istabiņa omulīga, patīkami, klusi un mierīgi dzīvo, nav jālokās priekš citiem un jādzird daudz nepelnīti vārdi. Es sēdeju pie viņas un domāju, kad būs man pašai sava istabiņa? Kad nākšu es pie tāda prieka, jeb man nekad nebūs, nē, to es negribu, man vajaga būt krietnai un reiz dzīvot klusi savā stūrītī. 

Šinī mājā ir ātras pārmaiņas un man liekas, ka nāks drīz atkal kautkas, varbūt priekš manim, jo vairāk neviena nav paliecis, kā vienīgi es ar bērniem.

313.

15.02.1915.

15 Februari 1915g.  Harbine.

Man ir draugs, mīļš, patīkams, labprāt es esmu ar viņu kopā, varu viņai uzticēt visu, it visu. Jā, bet viņa ir garīgi vājāka nekā es, to es jūtu. Vārdos, izrunā un simpātijā viņa mani pārspēj daudz, bet gara uzturēšanā viņa ķeras pie manim kā pie glābēja, to mēs viena kā otra jūtam. Nezinu, varbūt ka viņa ar manu klusēšanu tāpat nav apmierināta un jūt, ka būtu labāks draugs vajadzīgs nekā es. Reti var ļaudis satikties tādi, kā mēs, divas vienādos raksturos, tik viens trūkst man, tas ir viņai vajadzētu būt mācīšanās gars kā man. Es esmu viena, man trūkst cilvēka, kam varētu to izsacīt, es viņai esmu sacījuse, ne vienu reiz vien, katru reizi viņa man pierāda, ka mūsu nodarbošanās ir tik grūta un nervoza, ka nevaram atdoties mācībai, kura prasa pilnīgu uzmanību. Ir gadi pagājuši, kuros varēja mācīties, bet ne tagad sākt. Uz visu to man ir citi uzskati, man ir vēlēšanās viņai pierādīt, ka var priekš mācības nav nekad par vēlu. Mācība izrauj no tagadējās būtības, iedod jaunus spēkus, centienus uz priekšu, mācība ir gaisma, nevar dzīvot tagad bez svešām valodām kā agrāki . Tagad tiek paģērēts, tas ir dzīve tā prasa. Trūkst brīžiem cilvēka, kas manas domas ar tam pabalstītu un pastiprinātu. Liekas, ka mana velēšanās atrast cilvēku, kas mani pilnīgi saprot, nekad nebūs. Būs jāņemas vienai pie darba, iesākt kā arvienu droši un jautri, tas ir visu teicamākais. Tad cilvēks bojā nekad neies. 

314.

20.03.1915.

20-tā Marta 1915g. Harbine. 

Kas dos labu padomu kā darīt, kā labāki un patīkamāki vest dzīvi. Brālis pa otram lāgam sauc mani pie sevim, viņš pieliek algu, lai nāku vecā vietā. Es liku viņam savu priekšlikumu, ja viņš ir uz mieru , tad rudenī (nāku) braucu no šejienes prom. es nezinu un nevaru saprast, kamdēļ man ir bailes laisties pie viņa? Vaj tas, ka baidos jaunus uzbrukumus. Es devu sev vārdu ko ar centīšos turēt, nejusties apvainotai, ja viņs dzērumā ko izrunā. No bērnu trokšņa es būšu brīva, viena savā istabiņā pēc nobeigta darba, svabada kā putnis. Viss man liekas jaukās krāsās, kad iedomājos, kad prasu vaj būsu apmierināta ar to? Atbilde skan, ka būšu. 

10.05.1915.

10-tā Maija 1915g. Harbine. 

No ļaudīm negaidi svētības, ne pateicības, tas ir pareizs sakamvārds uz ko var būvēt lielākos namus. Tagad es esmu nolēmuse braukt no šejienes prom pēc jaunas aicināšanas, kā būs tā dzīvosim. Šeit man nav paliekam vieta uz ilgu laiku, tas kā es domāju uz vairākiem gadiem, tā tad varu viņu ar ātrāk mest pie malas, nekā man saka, ka neesmu vajadzīga. Zinu, ka šeit man tamlīdzīgu vietu dabūt ir ļoti viegli, nē, labāki ir būt pie brīvāka darba, kur darīšu to, kas man pienākas. Virs sava pienākuma es daru tik daudz, kas man ļoti apgrūtina. Kad es to sacīju savai bijušai kundzei, viņa mani bāra par to, ka daru kas man nenākas.

Es sāku sajust briesmīgu vientulību. Bertas, kuru es tā cienīju un ar kuru es biju aizvien kopā, paliek tagad aizņemta, viņa nevar bez tam būt kā novestu

315.

sev līdzi jaunekli. Es viņu starpā jūtos neomulīgi, esmu lieka. Bez manim viņa negrib būt ar viņu, lai nevarētu sacīt, ka tas ir viņas kavalieri, lai nevarētu ziņas par to Halsenbaham, pie kura viņa turas. Es nesapratu viņas, kā viņa var vienu mīlēt un ja nav priekš acīm, aizmirst, nē, to ka aizmirst, nē, viņa atmin un zin viņu ļoti labi savā atmiņā, bet ievilināt citu tik tālu savā draudzībā, tam pieslieties, skūpstīt un tā pat sacīt, ka viņš patīkot, ka ir uz mieru būt viņa sieva. No Halsenbaha tomēr gaida ziņas un dusmojas, ka neraksta, nē, es nesaprotu viņas tanī ziņā. Viņa mani arī nesaprot, kā varot iztikt un neilgoties pēc lāskiem, viņa uzskata mani par ļoti ieslēgtu cilvēku. 

12.08.1915.

12-tā Augustā 1915g.  Irkutska. 

Daudz grūtumi tagad pārdzīvo visa pasaule, nav neviena stūrīša, kur dzīvotu ļaudis mierīgi un nebūtu zināms jeb sajūtams tas, kas notiek pasaulē. Grūtāki ir tiem, kas tagad tiek postīti, kas paliek nabagi bez pajumta. Visi cieš, visa Krievija zaudē dēlus un ļaudis, bet mēs Latvieši zaudējam savu dzimteni. Jau mūsu sentēvi ir izcietuši daudz spaidus no vācu varas un ļaudīm, bet tagad tiek pavisam padzīti no sava stūrīša. Tiem, kas esam šeit tik ilgus gadus sāp sirds, pat asaras jāraud par zaudējumu. Stājas gan Latvju dēli rindās, bet daudz par vēlu, ja būtu no sākuma tas atvēlēts, to tic visi, ka neviens nebūtu vācieti pat redzējis Baltijā kā uzvarētāju. Ir vēlams, lai mūsu jaunieši par velti nelietu savas asinis, bet atsvabinātu

316.

dzimteni un kristu kā atsvabinātāji. Kamēr es atrados Harbinē mazāk es dzirdēju, ir tad par katru ziņu uztraucas, šeit, kur daudzi nāk no notikuma vietas, dzirdot tiešas ziņas, paliek tik šausmīgi un žēli. Te piemirst atsevišķās personas, kas tuvu stāv kā par piem. tēvs, no viņa nekā nezinu, kāds liktens ar viņu rotājas jeb nāve ir nākuse savā apsardzībā, kas būtu priekš viņa labāki vēlams, nekā zem vācu apsardzības. 

Es ar savu dzīvi esmu ļoti apmierināta, nekā labāku nevēlos, man ir tagad savs klusais stūrītis, esmu viena savā istabā, neviens man netraucē pēc darba, atmiņā nāk ļoti bieži mani pēdējie audzēkņi, viņi ir man tuvāku pie sirds piesējušies nekā visi citi. Man ir kas mīļš priekš viņiem, it kā tie būtu mani, man ir sajūta, ka es viņiem varēju izmainīt māti un būtu ar mieru ar tagad piekš viņiem ko darīt, ka tik varētu. 

11.04.1916.

11-tā Aprili 1916. gada. Irkutska. 

Pienākuši jautrie Lieldienas svētki, cilvēki sagaida viņus priecīgi. Kad noskatās uz cilvēci, var brīnēties, nevaru un nevaru saprast kā var tik jautri, priecīgi, bezbēdīgi gaidīt un pavadīt svētkus neievērojot to, ka ir vietas, kur krīt ļaudis, asinis izlej, kunkst, vaid sāpēs, bet mierīgiem iedzīvotājiem tas ne drusku netraucē priecāties. Ja atmin viņus, tad pa auša galiem, atmet drusku ko skaita par lielu upuri. Cilvēki ir un paliek katris priekš sevim, pat lielas briesmas nav spējīgas savienot visus cilvēkus "vienā Liela")  Viena famīlija cilvēki, asins tuvi nevar saprasties, sajust vienu un tāpat domāt. Es pavadīju šodien

317. 

jau otro dienu pēc sava prāta, tik vakar pie Lasebnikova es jutos slikti, kad ienāca viņu paziņas žīdi, nevaru un nevaru tipisko izskata žīdus ieredzēt. Kad atrodos starp viņiem, tad liekas, ka viņi ar nicināšanu skatās uz mani kā kristīgajo, ko viņi savās sirdīs neieredz. Patīkami pavadīju laiku pie Zīvertiem, kur ieradās mācītājs Sibulis, līdz ar viņu aizbraucām pie Zannes. tika runāts, spriests, dziedātrs, viss ļoti piemīlīgi, pārnākot pie brāļa dzirdu gluži pretējo, es nevaru saprast kā var cilvēkam patikt tāda sabiedrība, tukšas runas, rupji darbi, mēs nesapratīsimies, mums katram savāds prieks. 

Vakar ieskatoties spogulī ieraudzīju dziļas, dziļas krokas ielikušās pierē, tās nebija tik dziļas, viņas tik drusku bij manāmas. Lai sacītu no kura laika, nevaru, jo nebiju sevi sen aplūkojuse, bet liekas gan ka pēdējā ziņa par Pētera sakaru ar Brusuleni, man smagi satrieca. Visādas smagas domas man mocīja līdz galīgi apņēmos labāki sevi upurēt, ka tas būtu taisnība, nekā pielaist, ka Amce to izdara un bērni paliek bez mātes. Kad sarunājos ar viņu, tad noliedza un pierādīja dažus faktus, ka nav tiesa, kam man sacīts. Vieglāki man palika gan ap  dūšu, bet nosacīju stingri, ka nedrīkst tur acis rādīt ar pēc vairākiem gadiem ne. Ja būs, tad es atmaksāšu viņai. 

Mana veselība ir pilnīgi kā cālim, tik vāja nespēcīga ka nevaru nekā panest.

318.

27.06.1916.

27 Junija 1916g. Irkutska.

Cik slikti, ka nav pie rokas tinte un spalva, kad ir kaut kāds iespaids. Atmiņas ir gan svaigas no vakar dienas brauciena uz Baikālu, bet sajūtas daudz ir zudušas, daiļie izteikumi nesaliekas vairs. Vakar rīt pulksten septiņos aizgājām ar Freuberg jaunkundzi uz stanciju, kase aizslēgta un nav vēl neviena. Iegājām zālē, nopirkām grāmatu, lai būtu ar ko laiku pavadīt svaigā gaisā pēc apkārtnes apskatīšanas. Ierodoties Birka kungam ar savu dēlu un Jelevič jaunkundzi, palielinās mūsu kompānija uz braukšanu, Uz platformas iznākot satieku Ratkevič kungu no Harbines, stājos ceļā, brīnās par nejaušo tikšanos, paziņo, ka mājās esot visi veseli, Miša izturējis eksāmenu uz pieci, Volodja ne tik labi, meitenes braukšot šo vasaru uz mājām viesot. Tās visas ir ļoti patīkamas ziņas. 

Stancijā Baikālā kāpām visi ārā, gājām uz kuģi, kurš stāvēja pie krasta un gaidīja braucējus, lai aizvestu uz Ļistveņičnuju (Лиственичная), viņa atrodas Angaras otrā pusē. Kuģis, kas tik mazu ceļu taisa pa Baikāla piekrasti, ir ļoti liels. Ja salīdzina ar Ļedokolu, uz kuŗa uzbrauca 27 fraktes vāģi ar lokomotīvi, kuŗus viņš vedīs pāri Baikālam uz Misovuju, no kurienes vilciens ies tāļāku, tad mūsu kuģis ar kuru mēs braucam, ir ļoti maziņš. Malā ir ļoti silts, tikko kuģis ir atgājis no malas kā paliek ļoti dzestris, labāki sacīt, nepanesams aukstums vasaras uzvalkā. Vispakārt ir tik kalni, skaidrā saules dienā viņi ir ietīti zilā miglā. 60 verstis tālumā viņis izskatās milzīgi, cik lieliem viņiem vajaga būt, kad piebrauc klāt? Kalnu virsotnes ir zaļas, lejās guļ dziļš sniegs, kuŗš skaisti atspoguļojas saulē. Ļistveņicnaja ir sādža, izgājām viņu cauri, bet ēdamo māju jeb tirgotavu neatradām. Gājām privātā dzīvoklī, visu mums deva, ko vien prasījām. Atspirdzinājušies ar barību gājām atpakaļ uz kuģi, lai paspētu pastaigāt pa kalniem.

Pie stancijas Baikāla, gandrīz pašā kalna galā ir uztaisīta

319.

dzežu {dzelžu?] bāka, bākai vispakārt ir aprakstīta ar daudz un dažādām famīlijām. Katris apmeklētājs kalna galā ir vēlējies atstāt zīmi citiem apmeklētājiem. Uz kalna līdz bākai bij ļoti viegli tikt pa koka uzbūvētām trepēm jeb kāpieniem. 

320.

08.11.1916.

8 Nivember 1916g.  Irkutska. 

Patlaban izlasīju vēstuli no vecā drauga, izlasu un apdomājos vai varu piekrist tam, ko Muižnieks sacīja: "Es atnesu jums ko mīļu,- dargu." Tad izņēma vēstuli no kabatas un nodeva man sacīdams: "Ja jau ar cietuma štempeli, tad gan vajaga būt mīļai..." Tā domā daudzi, pat visi gandrīz. Man nav vērts atspēkot, jo uzņem tik kā slēpšanos, tā dzirdot brīžiem pate gribētu domāt tāpat, bet pie pirmā domu virziena viss, it viss izput kā miglā, iestājas manās krūtīs un jūtās liels tukšums un sāpju sajūta. Tukšums, ka nav nevienas radības, kuras es mīlētu kaut fantāzijās. Sāpes, ka nav neviena, kas saprastu, esmu viena bez jeb kāda līdzcilvēka, kas saprastu manas domas. Esmu vienis prātis, ka saka, es esot liels jūtu cilvēks. Ja tas ir taisnība, es varu mierīga, bez domām un sāpju jūtām tik tad būt, kad esmu darbā. Jā, darbā esmu no rīta agri līdz vēlam vakaram, vakara desmitos, kad beidzu darbu un pārnāku mājās, ņemos pie mācību grāmatām, kurās pavadu pārējo laiku. Tā man ir vieglāki, nav laika priekš domām, lai gan fiziski novārgstu. Gara ciešanas ir daudz grūtākas. Šovakar, dēļ liela sala un miglas ka pāri par 40% grādiem, negāju uz vakara darbu, bet paliku mājās un tagad tik daudz, daudz laimīgas bildes paiet gara acīm garām. Prieku uz priekšu es nekādu nevaru iedomāties. Kas manā dzīvē varētu prieku nest, tas guļ tur tālu Sarkanās jūras klēpī. Vienīga apziņa, ka tas nav noticis, ka varu es viņu reiz tikties, darītu manu dzīvi ļoti laimīgu, iedotu man dzīvību un citu prieku uz dzīvi, nevilktu tik smagi viņu uz priekšu kā tagad. Lai aizdzītu šausmīgas domas, (vai tā es pareizi izsakos, nezinu) nododos darbiem, kas liek nemanot dienām iet uz priekšu, gadus paātrina un vecumu pavirza tuvāk. Jā, laiks dziedē sāpes, bet brūce arvien ir redzama un jūtama, lai neredzētu var apklāt ar daudz ko, tad neredz citi un pašam ar izliekas, ka nav nekā. Kaut varētu nesajust to, tad būtu labi. 

321.

17.12.1916.

17 December 1916g.  Irkutska. 

Noskatoties pilsētas teātrī lugu « Песни Сибирских бродяг» Гартевельд В.Н. Noklausoties daudz klaidoņu dziesmas, kur apdzied brīvo dabu, lielos kalnus, taigas, tundras un slaveno Baikala ezeru, dabūn savadakas sajūtas. Es nespēju tās jūtas aprakstīt, pat izskaidrot sev nevaru no kam tās ceļas. Ir sajūta, ka tas, par ko apdzied, ir mīļš, lai gan neesmu redzējuse taigas, tundras un neizejamos mežus, viņi man tomēr liekas tik tuvi, prasu kamdēļ? Vaj tā ir tava Baltija, kur sentēvi ir dzīvojuši, kur tava tautas valoda skan? Ja ņemu prasīt, kura ir vairāk mīļa, tad jāsaka, kā māte, kam visi bērni mīļi, tā ar man. Sāku brīžiem domāt, ka laiks mani ir pieradinājis pie šejienes, varbūt, ja nodzīvotu citur 10 gadus, būtu ar mīļu atmiņu. Sibīrija, viņa ir liela, plaša, viņā dabūn patvērumu ļaudis ar breismīgiem raksturiem. Tāpat kā tie, kas no nicinošās likteņa rokas pret paša gribu ir atvesti, tiem ceļš uz atpakaļ ir aiztaisīts. Viņi sākumā ir izmisumā, kad apskatās jauko dabu, kas iepriecina dvēseli, sāk lēnām pierast un apdziedāt, kā to uz skatuves redzēju.

03.02.1917.

3 Februari 1917g.  Irkutska. 

Šovakar man lasīja priekšā dzejoli, to esot priekš manim dzejojis. Vakar viņš mani redzēja pirmo reizi, šovakar daudz stāsta man. Strādāju un klausos viņa dzejoli. Slikts jau viņš nav, bet ne mani tas var sajusmināt, liekot uz svariem un līdzinot ar dzejoli no 1902.g. no Miezīša Jāņa, nekad, nekad nenāk viņam līdzās. Fizionomists viņš nav slikts, saka, ka esot īsā laikā pārdzīvojuse ļoti

322.

smagu brīdi. Jā, tur viņam taisnība, es pa druskai sāku atspirgt no lielā sitiena, ko dabūju 30.janvāra rītā. Kad iedomājos atpakaļ, brīnos un brīnos par sevi. Nekad nebiju tādās dusmās nākuse. Nē, tās nebija dusmas, tas bija ilgi, ļoti ilgi pa pilītei vien lasījies un nu reiz gāzies, un pāri pār mēru. 

Tas bija žēlums, dusmas, naids, neuzticība, viss vienā jukā. Par samgu man bija vienā mēnesī pazaudēt trīsdesmit divi rubuļi pie tik dārga laika un manas aprobežotās mazās algas. Zinu, ka varēja tik veikalā izņemt no maka tanī brīdī, kas es izgāju ārā. Tik daudz nedarbus zēnam jau esmu piedevuse, tad izdara tā. Tagad esmu apmierinājusies, pieraduse pie tam un vakar man Milda iedeva jaunu mājienu uz ko: redzēsim, kad viņa dabūs savas ziņas, tad ņemšu viņas priekš sevim, ka tik es varēsu izturēt eksāmeni. Kaut ko es gribu darīt, lai varētu pate uz sevim skatīties kā uz cilvēku, tādu, kādu es sen, sen nēsāju savā sapņu valstī. 

01.03.1917.

1-mā Marta 1917g. 

Savādāks uztraukums valda šodien ļaudīs, visi runā klusām, ka esot ziņas dzelzceļniekiem pienākušas, ka vecā valdība visa ir nosviesta. Aleksandrovs pārnākot apsveic mani ar tautas valdību. Cik tas neticami, bet patīkami skan, sirds krūtīs tik priecīgi pukst, pārņem tādas savādas prieka jūtas, kuras nespēju aprakstīt. Nekad, nekad savā dzīvē neesmu tādas jūtas sajutuse. Vēl neticami izliekas, uzmani viens otrā pat uz ielām pieklausās, vai ir taisnība, ka ir tas nācis?

323.

06.03.1917.

6 Marta 1917g. Irkutska.

Mannebija laika ne vakar, ne šodien kaut kur aiziet un paklausīties. Dzird daudz runājam, stāstām. Nu jau viss ir atklāti un gaiši, nav domājams, ka tagad vairs vecā valdība varētu savās rokās dabūt visu atpakaļ. Ļaudis no prieka ir kā apreibuši, brīžiem nezin paši ko dara, ko runā. Politiskajiem ir Amnestija, vakar un šodien viņi tikai izlaisti laukā no saviem cietumiem. Iebrauca no Aleksandrovskas cietuma savos uzvalkos, iet pa pilsētu apkārt nopirkdami uzvalkus, jo komiteja ir jau salasījuse priekš viņiem labu sumu naudas. Vaj tie ļaudis varēja domāt, ka šis briesmīgais karš nesīs viņiem ar brīvību, un vēl tādu sagaidīšanu? Viņi dzīvoja ar cerībām, bet ne ar tik nejaušu un salīdzinot agrākos gadus, maz upuriem. Gadījās man garām iet Kuksu mājai, kur viņi apmetušoies, logus atvēruši, tura runas no trešā stāva, maz var viņi runāt, dažs pat pēc katra vārda aizraujas, jo trūkst fiziska spēka, ko paši izsaka. Viens no viņiem saks: "Tagad ir pateikts viss, bbriesmīgākais karš, cīnīties ar vislielāko ienaidnieku, kas jau agrākos laikos vilka ļaudis uz leju, - tas ir sīvais dzēriens," uzsauc visiem karot pret to. Viņa vārdi tiek nobeigti ar urā saucieniem. Citā vietā uz ielas stāv ļaudis, tura runas, bet tos nevar dzirdēt. Iet ar sarkanajiem karogiem pa priekšu un dzied, skan ļoti jauki un patīkami. Mani moca

324.

domas par manu draugu, kad viņu izlaidīs uz kurieni viņš brauks, vaj pie mātes jeb atbrauks ar manim redzēties. Nezinu kamdēļ, bet tā vien liekas, ka šeit pie manim. Nevis dēl manas personas, bet ka šeit tomēr varētu labāki ierīkoties un vasarā atdusēties. Ja ir minūte svabada no darba, tā domas ir pie viņa. Priekš manim būtu labāki, kad aizbrauktu pie mātes, tas es esmu droša no visādiem neparedzamiesm uzbudinājumiem, kururs tagad sevišķi vajaga izbēgt. Man tā vien liekas, ka pēc kādas nedēļas viņš ierasies, un tad man būs grūta cīņa pašai ar sevi, lai paliktu savs kungs un pavēlnieks par sevi, neatdotos jeb neļautos aizrauties no jūtām, kuras ar gribu skaitīt uz visiem laikiem apraktām. Esmu mierīga bijuse un tādai man vajaga palikt. 

03.05.1917.

3 Maija 1917g. Irkutska.

Šodien trešā diena man uz eksāmenu: turu par 4-rām klasēm sieviešu vietējā II-jā ģimnāzijā. Pirmo dienu biju ļoti uztraukta, otro drusku, bet šodien no beigām nemaz nejūtu, ka sēdu klasē un būs jāatbild uz jautājumiem. Šodien bij rēķini no galvas, kad mani piesauca pie tāfeles uz kuras vēl bij virsū iepriekšējās rēķinātājas rakstītais, to starpā viens uzdevums, no četriem, ko nebij izvedušas, paņēmu lupatu un noslaucīju. Skolotājs, redzēdams jeb atminēdamies, ka bij neizpildīts uzdevums, sacīja "nevajadzēja nodzēst". Es atbildēju: "Uzrakstīšu otru reizi,"  "vai skaitļus atminat" jautā

viņš" "Citus atminu...

uzrakstījusi izvedu uzdevumu ...

galā. Pēc tam viņš jautā ģeom ...

ar to, kad lika kaut ko ģeometrisku ..

nesapratu ko un kā grib, atbildēju, "Neesmu iekš tiem rēķiniem ievingrinājusies" Pēc tam prasīja mērus un ar to beidzās man eksaminēšana par rēķinu. Kad vakarā pastāstīju visu augšā minēto savai skolotājai Trauberg, tā mani nosauca par "Нахалку", paskaidrodama, ja viņai būtu uz eksāmenu tā atbildēts, viņa visādā ziņā būtu meklejusi jautājumus, lai tādu Нахалку izgāztu cauri. Es saku, ka man tanī brīdī nebiaj ne māzākās domas par to, bet runāju ar skolotāju kā ar līdzcilvēku, kas pārlecinājās par manām zinībām, un kad nezināju, atrada par labāku teikt taisnību, nekā ciest klusu. "Pedagogi ir pavisam citi cilvēki, viņiem esot smalkas jūtas, ar tiem nevarot runāt vis tik rupji kā citam ar citu", priekš viņiem vajagot klusu stāvēt un baidīties." Mani tas aizskāra, "Vaj priekš pedagogiem nevajadzēs tāpt trīcēt kā prieks lielkungiem trīcēja agrāk? ja tas tā būtu tad visi pedagogi, lai iet pie velna! Es ne no viena nebīstos un nebaidīšos, kur nu vēl trīcēt. Ar tādām sarunām es viņu izlaidu pa durvīm. Es ļoti maz pazīstu pedagogus, bet tā uz viņiem es neskatījos. No viena nevar visus spriest, bet ļoti gribētos parunāt ar citiem un dzirdēt viņu spriedumus par par sevi ... Es ātrāki nebūtu mierā ...neuzzināšu.Ja viņi lielā daļa ir tādi, tad nepel,,,ko cienību ..  šodien strīdējās, zinādam ka tas ...mani ...

kur man tika daudz dienas vēl jāiet uz eksāmeniem. Priekš manim ļoti slikti, vai viņi tiešām grib, lai izgāžos.

Vāks

29.06.1917.

29 Junija 1917g.  Irkutska

Es sāku pate sevi vairs nepazīt, jūtu, ka manas domas arvien ir aizņemtas, bet nav noteiktā priekšmeta, kur viņas kavētos, tā kaut kur tāļu, tāļu, izliekas, ka tālāk .. kustu visu jaukākajā dabā, mežā starp kokiem saulītē, ka tā nāks pār mani. Tā mani sasildīs, iepriecinās, līdz ar domām ar krūtis sajūt, ka ir kas vieglis, pacilājošs. Es jautāju un aplūkoju 1 pate sevi kā un kur visam tam iemeslis? Vaj manas mācības darītu tādu iespaidu. Vienu gan zinu, ka daļa vainas ir manam tagadējam skolotājam, polim "Tadeuš Dlugošvskis" Viņs man atver un pastāsta to, ko es nezināju, pēc kā man tā ilgi kārojās. Iepriekš es kādu stāstu sākšu lasīt, viņš man atstāsta visu biografiju un raksturu no rakstnieka. Priekš manim atveras gara pasaule, tagad viņā mani ir tak tik labi un patīkami, ka viss apkārtējais liekas tik niecīgs, nevērtīgs u viegli izdarāms. Ja kāda diena paiet ar tādu stundu, kur viņš man sako nepaskaidro, tad trūkst kaut kas. Ja es pati lasījiu, pārdomāju lasīto, tad nebija tomēr kas ar mani dalās un varētu nesaprasto izskaidrot. 

Manas laimīgās dienas ir šīs mācības dienas, kur varu pamielot un apmieritas savas sen sevī nesātās vēlēšanas. Šovakar pat, es sēdu ar Soliti uz soliņa Angaras malā, viņa man stāsta daudz ko, manas acis meta skatu pāri upei ... sārti stripotiem vakara mākoņiem un domas nezināmā tālumā. Bez mērķa, bet jūt jauku, labu un nepavisam nedzirdu ko viņa man stāsta, līdz atgriezos

328.

08.07.1917g.  Irkutsk.

Visu nedēļi mana nāburdze aicina iet sēnēs, arvien atbildēju, ka sestdienas vakaru varēšu iet. Nu pienāca sestdiena, viņa tik pacietīgi, veselas 1 1/2 stundas mani gaida, kamēr es nobeidzu stundu. No rīta stundas atsacījos, gribu, lai nu ne atpūsties, mazakais nobeigt mēneša darbu, lai nav vakaros jāiet. Aizgāju viņai līdz otrā pusē. Iegājām dārziņā, kur klājam galdu ēst vakariņas. Vienu brīdi esmu viena pate, te nejauši iet garām mans bijušais līgavainis "Iļja", pieklājīgi sveicinādams noņem cepuri, tik pat godbijīgi atbildēju. Vienu es nesaprotu, kamdēļ, katru reizi, kad redz sveicinot sarkst, man tas viena alga, sen man visas muļķības aizmirstas. Ceļas jautājums: kamdēļ viņš nav līdz šim laikam precējies? Vaj tad es būtu tā vienīgā, kas būtu izjaukuse viņa pirmo mīlestību. Spriežot no sevim var sacīt, kad pirmā mīlestība zūd, tad ir grūti atrast otru, jo to meklē, kaut ar drusku tam līdzīgu. Apiet viņš gan mājai gar otru pusi, runādamies viņš tomēr nostājas un skatās uz manim. Laikam izliekas sveša mana galva, tā nav vairs ar gariem bieziem matiem pušķota, kā seši gadi atpakaļ, bet īsi apgriezti pēc vīrieša. O, Iļja, Iļja, labāki nerādies man bieži acīs un nenāc man ceļā, ka neuznāk man patikšana tevi otreiz izmuļķot, meklēdama kaut kādu gandarījumu par savu sabojāto dzīvi. Tādās reizās krīt nevainīgi upuri, jo cilvēks zaudē sajūtu un līdzcietību.

329.

25.08.1917.

25-tā Augustā 1917g.  Irkutska.

Gandrīz pēc vesela gada mācīšanās, šodien bij pēdējais "eksāmens". Viegli palika ap dūšu, kad varēju labi atbildēt. Iznākot no ģimnāzijas likās, ka esmu lielu slogu mnokratījuse no pleciem, bet līdz ar to, sajūta, ka esmu tukša, trūkst kaut kas un nezinu pate kamdēļ tas tā. Aizgāju pie sava parastā darba, veikala, ar te es sajūtu, ka man nav viss, kas bija. M"acīties, tas tak tik jauki un patīkami, es neatrodu viņa apgrūtinājuma, bet gan prieku un patikšanu. Tās bija manā dzīvē visu laimīgākās stundas. Kad es iedomājos, ka varētu brālis Pēteris būt ar smuki uz manu priekšlikumu un pieņem mani savā kompānijā, tad paliek man ļoti žēl par savu neapdomāto izteicienu, vajadzēs atstāt visas mācības. Kad es noklausos, visās viņu sarunās, tad paliek tik smagi, viss izliekas tik niecīgs, nederīgs un tukšs. Zināibas ir kas patīkams, jauks, tur atrodu visu to, no kā esmu atrauta, man prieks, prieks ir kad varu pavadīt viņās laiku.Neatliek laika laist perināties kaut kādām muļķīgām domām. Vienu es esmu un gribu vēl uz priekšu ievērot, tas ir "pate savās acīs palikt cienīga" Ja es savās acīs to zaudēšu, tad man dzīvot vairs nevajaga.

07.09.1917.

7 Septemberi 1917g.  Irkutska.

Vakar iznākot no pierakstīšanās uz vakara kursiem "Народный университет", kur mācības sāksies 9-tā, būs jāapmeklē katru vakaru no septiņiem līdz desmitiem, bij man tik viegli un patīkami ap dūšu, gars pacilāts un priecīgs, ka lūdzu šo ziemu pate priekš sevim, varēšu atsacīties

330.

sabiedrībai, visām liekām nodarbošanām. Vēl Pēteris nezin manu soli, ceru, ka viņš mani atstās tā agrāk, viņš paļausies uz savu "laika jav diezgan" un es zaudēšu dārgo laiku. Aizgāju un pierakstījos kursos. 

11.09.1917.

11-tā Septemberi 1917g. Irkutska. 

Šovakar pirmo reizi biju uz lekciju kursos, V semestrī, ieraidīja ne visai lielā istabā, tur izlikti gari beņķi un galdi, vienā rindā divi beņķi, otrā četri. Klausītāji sanāca vairāk par trīsdesmit. Pirmā stundā lasīja par Krievijas ģeogrāfiju, otrā Slovestnosķ, trešā krievu istoriju un ceturtais - ģeloloģiju. Jā, tai pasaulē man patika, tur es atrodu prieku, ar pacilātām jūtām pārnācu mājās. Tik nezinu kā būs ar algebru, tā man ir jāsāk no cita kursa, pie viņiem noi trešā. Kad es klausos viņu runās un nostāstos, tad man liekas, ka es visu esmu ar mieru neskatīties, visu atstāstīt un iet tik šeit klausīties. Redzēs kā būs tālāku.

25.09.1917.

25-tā Septemberi 1917g. Irkutska. 

Manī tagad cīnās divi cilvēki, viens zinības, otrs - mierīgu dzīvu. Es jūtu, ka "otris" mani neapmierinās uz ilgu laiku, tagad rodas vēlēšanās un domas uz mierīgu dzīvi, dēļ tam, ka esmu noguruse, novārguse vēl no pagājušās ziemas, iedomājoties ka tagad ir visu grūtību sākums, ziema gara, mācību daudz, ļoti daudz, un laika priekš mācīšanās gandrīz nemaz. Agrāk atlika laika veikalā sagatavot stundas, tagad vairs nav, tirgošanās iet dzīva. Vakaros tikko aizslēdzu veikalu, dažreiz dabūnu

331.

steigšanā iedzert tēju, bet vairāk vakari jāpaliek bez vakariņām līdz pat desmitiem. Kad visu kopā saņemu klusā minūtē, tad liekas, ka pietrūks spēka, būs viss jāmet pie malas, meklēju citu dzīves izeju. Jā, es viņu atrodu, zinu, ka maize būs, bet līdz ar to krūtīs kaut kas trūkst, jā, man trūkst zinības, tās niecīgas, kas man tagad ir. Tās ir tāpat kā uzrakņāta melna samīdīta zeme, nu viņa dabū gaisu un gaida, kad paliks tik derīga, ka varēs sēt sēklu un varbūt ar noņemt augļus. Kad es aizeimu uz kursiem, tad visu nogurumu piemirstu un jūtu, ka esmu tanī pasaulē, kur man tā patīk, kur jūtos apmierināta, priecīga un laimīga. Man gribētos savu dzīvi ziedot priekš tādiem mērķiem, tie ir dzīvi, tie nemirst, bet dzīvo un nes labumu nākamai cilvēcei.

Cik spēka būs, tik darīšu visu. 

15.1o.1917.

5 Oktoberi 1917g. Irkutska. 

Šovakar pārnācu no kursiem 1/2 11-tiem, ļoti noguruse, gāju tūliņ gulēt, ielikos gultā, nodzēsu uguni, bet ienāca prātā šī rīta savādā sajūta sapnī. Sapņoju, ka kāds vīrietis mani tur sevim uz klēpja un nelaiž prom, gribēdama atsvabināties paskatos uz viņa ģīmi, tas tāds savadaks, uzreiz man ir savada sajūta un par visu miesu iziet savāds uztraukums. Tik stiprā mērā, ka izjutu strāvu galvā atduramies un uzmodos. Man ienāca prātā, ka tas varētu būt, kā dzird sakām, dabas jautājums, tur pat uz vietas ir spriedums gatavs. Ja es nevarētu kaut kad sevi vadīt tik pat labi kā līdz šim un būt kungam par savu 

332.

dabu, tad tanī dienā ir jāaiziet nebūtībā, ko atrodu par labāku nekā pielaist kādu cilvēku, kas varētu būt nepatīkams, pie sevim klāt. Man tas izliekas briesmīgāki, palikt cita rokās rotaļa, spēle, varbūt ne apsmiekls, bet kaut kas tāds niecīgs, tad daudz daiļāki un jaukāki valdīt par sevi līdz galam un aiziet ar noteiktu un cietu nelokāmu gribu no šīs pasaules. Es piecēlos no gultas, lai uzrakstītu savas domas, jo savu mēmo draugu es atstāšu pēc sevim, lai ieskatās kāds, kam interese. Es atzīstu sevi par atsevišķu tipu, varbūt atrasies, kas varēs daudz kaut kādus materiālus no mana klusa mēma drauga izdabūt ārā. Augšā izliktās domās apsvēru šodien un atradu, ka ātrumā, pa miegam, esmu tik labu slēdzienu taisījuse, ko nebūtu varējuse labāki izdarīt, kad būtu domājuse vaj veselu nedēļu. 

Ar savām domām pret mani es nenoliedzu kopējo dzīvi, viņa ir laba un teicama, ja ir draugs. Bet man tāda drauga nav ar ko varētu savu dzīvi savienot, citu priekš sevim es nepieņemu.

Nu iešu no jauna gultā gulēt mierīgi, kad esmu izdarījuse, kas pienākas. 

05.11.1917.

5 Novemberi 1917g.  Irkutska.

Pēc tik daudziem gadiem es dabūju skaidrību zināt, kā es īsti esmu palikuse slima. Iemeslu, kas mani visu mūžu ir padarījis par kroplu. Līdz šim, kur nezināju iemeslu, man nebij ļoti viegli panest savu grūtumu bez jeb mazākā pārmetuma, jo nebij iemesls, kam ko pārmest. Tagad, kur dzirdu iemeslu

333. 

man liekas viss tik skaidri, kamdēļ Pēteris mani no mazotnes neieredzēja. Varbūt, ka viņš juta savu vainu un slēpa. Kamdēļ viņš tagad izteica, to es nevaru saprast. Vairāk reizes viņa klātbūtnē tika runāts par iemeslu, katru reizi viņš klusē. Es varu izskaidrot to tā: tas cilvēks neticēja tam notikumam un iemeslam pierādīdams, ka nevar būt. Viņš, negribēdams pielaist kādu, nebūdams slimības mantojumu no vecākiem, viņus attaisnodams izsacīja pareizi iemeslu, kuram viņš pilnīgi piekrita un paskaidroja tālāk. Lieta bija tāda: Šodien pie Pētera bij lūgti viesi pusdienā. Pusdiena vilkās ilgi, daudzi no viesiem bij jau aizgājuši, tik kāds finnis, bijis ārsts, kā viņu sauc es neatminu, man ienākot istabā prasa: kā tas nācies, ka man kāja greiza un slima. Es sāku stāstīt ko zinu no mamas nostāstiem, ka "nobīlis" jeb ka pate saprotu "kaulu dilonis", viņš sāk vairāk izprasīt un pierāda, ka tas nevar būt bez atsevišķa iemesla. Varbūt no vecāku slimības, bet abi neizskatoties ka būtu no slimiem cilvēkiem dzimuši. Te Pēteris saka, es atminu dikti labi, "bija uz laukiem bēres, istabas tika izmazgātas, lai grīdu nepiemītu tika ienesti salmi un izkaisīti plānā. Mēs vairāki bērni trakojām, viņas kautkā pagrūda, nokrita un sāka raudāt, bij laikam kāju izmežģījuse" Jā, ar to finnis bij mierā, ja kaulu neatlika atpakaļ vietā, tad sāka trenēt pats no sevim un galīgi vajadzēja griezt un ņemt viņus laukā

334. 

Vainu var dot tiem bērniem, ar ko esmu bijuse kopā, ka tie ir noslēpuši tiešo iemeslu manai raudāšanai. Ja ar Pēteris, kurš bija klāt, varbūt pats vainīgs pie tam, citādi viņš nebūtu cietis klusu tad un pateicis, ka no kritiena raud. Vecākie būtu varējuši nākt uz domām, ka ir izmežģīts un vajag tik kaulu atpakaļ atlikt savā vietā un būtu bijis labi. Baidīdamies sodu, cieta klusu, nevis tad vien, bet ar līdz šim laikam un mani padarīja par kroplu. Tad vēl zobojas par to, ka esmu līdz šim laikam neprecējusies. 

Kaut nebūtu es to dzirdējuse nekad. Tagad nezinu vaj varēšu to piedot, varbūt gan, bet piemirst kā liekas gan ne. Viņam saprast es tomēr gribu dot, ka tā ziņa man ļoti sāpīga. 

20.11.1917.

20 Novemberi 1917g.

Es jautāju pate sev: vaj mani ir pārņēmuse naudas kāre? Vaj nauda sāk pār mani valdīt gribēt, ka tagad visādā ziņā cenšos pēc viņas tikt? Jā, tas ir taisnība, pie naudas es gribu tikt un centīšos to darīt, bet ne tamdēļ, ka es viņu dievinu jeb cienu. Divi iemesli man ir: viens, ja man būs lieks grasis, tad varēšu mierīgāki un vieglāki mācīties nekā tagad, nevajadzēs tā nopūlēties. Pat, labāki sakot, pārpūlēties. Otris: es gribu Pēterim pierādīt, ka sieviete var to pašu, ko vīrietis. Viņš ar savu atnešanos pret manim, ir mani tik dziļi ievainojis, ka nezinu, kad viņam piedošu! Es esmu gatava izdarīt tādas nelietības, kādas man iedomājoties māti stāvus ceļas, negalvoju par sevi, ka neizdaru, ja 

335.

izdarītu, tad gaiši un vēl lepni pasacīt, ka esmu savu vārdu piepildījuse, kad sacīju: "redzēsi, vaj tev nebūs jāatzīst, ka sieviete var itin visu to pašu izdarīt ko vīrietis. Es stāvu un gaidu uz izdevīgu brīdi. Sliktā ceļa kā jau minēju, varu katrā laikā izdarīt, pie tā es ķeršos tik tad, ja nevarēšu no labās puses, ar lepnumu pierādīt to un iztikšu bez sliktā. Pacietība man ir liela, pašsavaldīšanās vēl lielāka tanī ziņā. 

Daudzreiz jautāju: vaj būtu apmierināta ar vienīgo materiālo stāvokli? Uz to man domāt nevajaga, iekšējās jūtas saka, ka es nekad nebūšu apmierināta ar to vien, kad nauda būtu. Man vajaga garu padarīt bagātu un tad jutīšos patīkami. 

Pie visas manas nopietnās dzīves, esības un neglaimošanas, kā liekas, esmu iekāpuse kāda P..... kunga iekšējās mājās un ņēmuse viņam mieru. Vakar caur smiekliem un jokiem griezu visu otrādi, bet īsi jeb ilgi nāks viss laukā, mani tas nevar aizskārt un sasildīt, es to nejūtu, bet pirmo reizi gan redzu no acīm ko cilvēks grib sacīt un jautājoši skatās, vaj atradīs kaut ko pretim jūtošu. No manim gaidīt pretjūtas ir smieklīgi, varbūt, ka es tik tā uz sevi skatos, jo redzi sevi citādāku nekā citus. Izklausīt un atmierināt cita cilvēka iedomas nav nemaz tik patīkami. Ja būtu lieka laika, tad varētu muļķoties, bet kā man laiks ir dārgs, tad nebūt nav patīkami. 

336.

12.12.1917.

12 Decemberi 1917g.  Irkutska. 

Šo vakar ir daudz nemierīgāki nekā jeb kuru vakaru. Piektā nakte iznāk pavadīt zem ložmetējiem, lielgabaliem un flintes šāvieniem. Cik tas neticami, ka mierīga pilsēta paliek par kara lauku. Vienas valsts, pat ticības ļaudis saceļas kā ienaidnieki un nežēlo neko. 

Visu laiku, kamēr valsts nemieri un partiju cīņa Irkutskas iedzīvotāji nepiekrita "Lielinieku" strāvai, lai gan gandrīz visi zaldāti bija viņu pusē, bet privātie ne. Ilgi gāja klusa partiju cīņa. Lielinieki "Boļševiki" izsludināja savu varu; pilsētas galva ņēma atpakaļ; neviens negrib viņus pusīt,[pieņemt] , visi solās protestēt. 3-šā viņi lika priekšā pasta ierēdņiem pusīt viņus, tie kategoriski atsacījās. 4-tā viņi ieņēma telegrafu, pastu, telefona stanciju, visi vecie strādnieki streikoja un aizgāja no darba. 5-tā viņiem pievienojās visas bankas. Gāja stipras runas ka tirgotāji ar streikos. Pārdevēju sojuz ar nolēma streikot, pierādīt, ka nepiezīst "Lielinieku varu". Visas dienas gāja diezgan mierīgā gaitā. 8-tā ap pulkstens trijiem bij divi no sarkanās gvardijas (lielinieki) bija sākuši šaut. Instinktīvi sajuta visi, ka nav un nebūs labais, taisīja veikalu cieti. Nebija pusstundas laiks pagājis, ka visi veikali uz lielās ielas bija cieti; ārzemnieki izvilka savas flagas; ļaudis uztraukti devās uz priekšu. Uz novakari, pēc četriem, sāka atskanēt šavieni no visām pusēm. Lielgabalus dzirdēja tālumā rībam. Pirmo un otro nakti gulēju diezgan labi un krietni. 9 -10-tā nevarēja uz ielas parādīties, atsevišķi pa Lielo ielu lodes svilpoja no vienas puses uz otru. Šodien šaušanas iet lielākā spēkā nekā agrākas dienas. Dienā bij redzama māja degam, uz vakaru otra itin tuvu. Šausmīgi bij dzirdēt un redzēt, bet nekā nezināt. Pagājušā 

337.

nakti lielgabali gāja pāri pār mūsu māju; labi, ka esam sētas dzīvoklī apakšā un no lielās ielas aizsargā divas divstāvu mūra mājas un no ceturtās zaldātu ielas esam kādus divdesmit soļus sētā iekšā. Visa mājele satrīcas, kad lido pāri un gulēt nepavisam nevar. Bet šovakar ir vēl sliktāki, rībieni iet pa LIelo ielu, skaņas svilpieni un trokšņi ir tik briesmīgi, it kā tie notiekas itin tuvu. Redzams, ka spēks ir kā vienā tā otrā pusē, bet kura puse ņem virsroku, to nevar zināt. Cik nevainīgi upuri nav krituši. 

13.12.1917.

13-tā Decemberi 1917.g.   Irkutskā. 

Visa nakte pagāja ļoti nemierīgi, gulēt nebūt nebij iespējams; atsevišķi baidīja lielais uguns grēks, kurš bija pavisam tuvu. Ap trijiem viens ugunsgrēks noslāpa, palika pavisam mazs, noģērbu virsuzvalku un ielikos gultā, atstādama savā istabā slēģus vaļā. Nakts ļoti skaista, mēness apgaismo kā dienā, te ienāk Sokolovska kundze un saka, ka ugunsgrēks ir lielāks un citā vietā. Piecēlusies redzu, ka sniegs ir vispār sarkans, uzmetu kažoku, cepuri un eju ārā, ķēķī nodziest svece, no rokas izslīd sērkociņi, dzirdu, ka neizbira, liecos uzņemt un ar degunu trāpīju pret plīts kanti, tik iestenējos vien. Apgāju mājas stūrim apkārt, redzu, ka visa mūra māja ir itin zemu apklāta ar lielu, platu liesmu, dzirksteles lēns vējiņš nez uz mūsu pusi, sētā redz melnus kvēpus ļoti daudz, nevaru saprast, kur deg vaj iepriekšējās mājas jeb tāļāku. Neskatoties uz stipro šaušanu izgāju uz pus ielas, lai pārliecinātos pareizāki. Nav vis uguns pie mūsu mājām, tik liesma nāk ļoti liela, kura pēc divām stundām palika klusāka. 

338.

Par dienu dabūn visādas ziņas, gan pareizas, gan nepareizas. Ļoti uzbudināja, kad stāstīja, ka junkuri ir ierīkojušies Kraveca mājā, tas ir tanī mājā, kurai aiz muguras mēs atrodamies un visu laiku izsargāja no lodēm. Ja tas tā, tad mēs esam starp ugunīm un maza cerība palikt veseliem. Otras ziņas, ka lielinieki aplejot mājas ar petroleju un tad aizdedzinot, ja nevarot citādi tikt galā; no tam bijis lielais ugunsgrēks. Kad uz vakaru bij lielinieki izsacijušies: "junkuri nepadodas un mēs ar nevaram padoties, nav zināms cik ilgi tas vēl var vilkties." Tad palika tā kā vieglāki ap sirdi. Vakars ir klāt, nav zināms un paredzams, kā paies nakte, kura ir ļoti grūta un gara. 

14.12.1917.

14-tā Decemberi 1917.g.  Irkutskā. 

Nakts pagāja diezgan mierīgi, gulēju puslīdz labi, lielgabali rūca retāki kā agrāk un ar tālaku. Uz mūsu ielas šodien varēja redzēt vairāk privātus cilvēkus ejam, tas ir otrā galā. Ik vakaru šaušanas notiek, slēdzot no skaņām, vispakārt mums, kā liekas dodas uz kalna pusi. 

Tūliņ likšos gulēt, lai šauj, nav jav bēda ja trāpa, nē, par to es nebīstos, tik ugunsgrēku bīstos, tas mani uztrauc. 

15.12.1917.

15 Decemberi 1917.g.  Irkutskā. 

Nakte pagāja ļoti mierīgi priekš mūsu mazās mājas. Lielgabali rūca un dimdēja visapkārt, tas vis netraucēja mierīgi gulēt, lai gan vairāk reizes uzmodos un skatījos caur logu skaistajā mēness gaismā. No rīta puses es izgāju ārā, viss ļoti klusu un mierīgi pa mūsu ielu. Gara stāvoklis ļoti labs, ņēmos uzkopt istabu, tad labot veļu. Atnāca kāda sieviņa paskatīt vaj vecene ir dzīva, kura šīs dienas uzturas pie mums, pasacīja, ka uz 5-tās zaldātu ielas pie Sandera var dabūt piena. 

339.

Sokolovska kundze ar Katju gāja abas turp. Paiet labs laiciņš, viņas nav atpakaļ, lielgabalus dzird pastāvīgi svilpojam; paliek nemierīgs prāts; uzģērbu kažoku, cepuri un eju laukā. Pie vārtiem satieku abas nāk un sūta, lai eju pie mūsu kursiem, tur sanākot daudz ļaudis un gribot manifestāciju taisīt. Aizgāju līdz turienei, stāv ļaudis pulkos un strīdas, katris izsaka savu protestu pret lielinieku rīcību, bet līdzekļus nekādus neatrod, lai izbeigtu slaktiņu. Uz 5-tās Zaldātu ielas nedzird tā šavienus. No turienes aizgāju vēl vienu ielu tālāk, pie Forsta. Pie viņiem stāv koridorā liels ļaužu pulks un klausās lielinieku uzsaukumu. Starp visiem redzu Kuzņecova kundze, kura mūsu veikalam blakām tirgo. Forst priecīgi spiež roku; visi prasa par Pēteri, no kā es pate nezinu. No Kuzņecova kundzes dabūnu zināt, ka viņa pēc veikala slēgšanas ir aizgājuse pie meitas un atpakaļ nav vairs varējuse tapt. Tur nodzīvojuse dažas dienas, tad ienākuši zaldāti un sacījuši, lai atstājot telpas, tā māja tikšot nodedzināta. Esot kāds atradies, kas viņu aizvedis uz pārsiešanas punktu, no turienes kāda žīda famīlija un galīgi atradušas abas ar maziem trijiem bērniem, (mazākais 11 mēnešu vecs) patvērumu pie Forsta. Visi ļoti uzbudināti, noguruši, novārguši. Biju tik kādu pusstundu pie viņiem. Mājās visu dienu pavadīju [mājās] mierīgi, gaidījām visi, ka sāks miera runas, bet velti, šāvieni rīb kā rībējuši. Ap deviņiem sēdējām un ēdām vakariņas, jautri jokojām un smējām, te uzreiz noskan logu rūte, bērna istabā nav, atradām, ka manā istabā ir izsista rūte, kreisā lauka un labā iekšas logs.Gabals no šrapneļa ir nācis iekšā. Iešu gulēt, kas būs būs.

340. 

16.12.1917.

16-tā Decemberi 1917g.   Irkutska. 

Pilnā apģērbā biju tik cieti gulējuse, ka nemanīju nebūt kad nakte bij pagalam. No agra rīta, kad apskatīju apkārtējās mājas, kā Kraveca un citas, tad bij jāpriecājas, ka esam ļoti laimīgi; visur logi pavisam izdauzīti. Šaušana bij nostājusies, ļaudis runāja, ka sākot miera sarunas, kas vilkšoties līdz desmitiem vakarā. Es mēģināju tikt pāri lielai ielai, zaldāti nelaiž nekurā vietā pāri. Uz stūri 3-šā Zaldātu ielas apskatos kāda izskatās lielā iela. Kravecu mājā nav neviena vesela loga. "Služba tjagi zab.dor." ar visi logi izbiruši. Cik tālu acs redz, visur ir tik melni caurumi. Tanī brīdī piebrauca sarkanais krusts, uzlika uz ragavām līķus un aizveda; nošautie zirgi guļ ielas malā vēl nenovākti; kā izrādās tie zirgi ir veduši lielgabalu, izbijušies šāvienus un devušies uz priekšu līdz galīgi ir krituši un lielgabals ir palicis saimniekiem lieliniekiem, jo viņiem visa artilērija. Junkuri esot mēģinājuši viņu sabojāt, bet neizdevies. Tie iedzīvotāji, kuri ir pāris ielas tālāk, nav nekā cietuši, reti kur redz kādu izsistu logu. 

Cik nevainīgu un nejaušu upuru tas nenesa.

Kā lielinieki pārliecinoši saka, visu vainu uz junkuriem, pat to liek viņu vainu, kad mājas dedzinātas, viņi esot nopirkuši ļaudis un tie to izdarot. 

Ir pulkstens jau 12 naktī, šāvieni nav dzirdami, var domāt, ka būs sagājušies miera līgumam. Būtu jātiek līdz veikalam un Pēterim, redzēt, kas tur notiek. Tagad ir jāsargājas no laupītājiem, kas staigā pa pilsētu un izlieto gadījumu.

341.

17.12.1917.

17 Decemberi 1917g.  Irkutska.

Nakte pagāja mierīga, nebij neviena šāviena. No rīta taisījos iet pie Pētera, te ienāk Sokolovskis un saka, ka pie viņa vecākiem degot, viņi visi aizskrēja tur, es paliku ar bērniem mājās; uzkopu istabu, aiztaisīju krāsni, pagrozījos ķēķī un redzu, ka kāda sieviete nāk pa ķēķa durvīm, uztaisu, ir Mīce. Viņa izstāstīja savus piedzīvojumus, ko redzējuse, dzirdējuse, sarunājam abas iet apskatīt, kur ir dedzis. Pārnākot Sokolovska kundzei apģērbjamies un aizgājām. Lielais Vtokova pasāžs ir pavisam nodedzis, blakām telegrafa stabs pārdedzis, turas gaisā pie drātīm. Valsts banka ir nodedzināta. Vietām veseli kvartāli ir izdedzināti. Pilsētas valdē ir šautas durvis un logi, cits viss vesels. Nākam tuvāki pie rajona, kur Pēteris, redzams, ka dārzā koki aplauzti, uz ielu mājiņā logi izsisti, visas lietas izsvaidītas; ejam sētā iekšā, mazie suņi rej, uztaisām ķēķa durvis, viss tukšs, netīrs, it kā būtu izvākušies, ne viena cilvēka, ejam pa trepēm uz augšu, atrodam tukšas patronas, man iešaujas prātā, ka visi būs nošauti un ievainoti, sirds krūtīs sažņaudzas, paliek savādāki, te krīt acīs vesela lode, tas deva citādas domas, redzams, ka ir telpās zaldāti bijuši. Dzīvoklis vaļā, viss kas istabās ir sagrauts un sasviests, rakstāmā galdā visas šuplādes vaļā, kumodei tāpat, gultas drēbes un dažas vecas lietas, viss guļ uz grīdas. Ēdamā istabā uz galda divas tukšas zaftes trauki, maize gabaliņi, lodes izšautas un neizšautas, visas pārējās istabas apgrieztas riņķī un izmētāts pa visām malām. Dzirdu skaņas, nekādi nevaru saprast no kurienes, iegājām otrā mājā, trešā mājā, visur durvis vaļā, neviena cilvēka.

342.

Redzu sētā kādu vīrieti, prasu tam, tas ar nekā nezin; lūdzu viņu nākt līdzi un vēlreiz apskatīt telpas, nav kāds ievainots palicis. Ēdamā istabā paņēmām katris par atmiņu neizšautās lodes no visādām zortēm un vienu kasti ar patronām. Apskatījām visapkārt, cilvēku nav neviena; pie sētas sienas redzamas asinis, tur nosviesti cimdi. Iegāju pie vaktnieka, tas man pasacīja, ka divas dienas atpakaļ esot visi izbraukuši uz Znamenskuju, visi esot veseli, neviens neesot ievainots. Iespaids no skata ļoti slikts, neiet no prāta laukā. Aizgājām uz veikalu, tur viss vesels, tik abos logos ir lode izsitusi mazu caurumu, tas nekas, gan tad varēs iztikt. Pārnācu mājās, gara stāvoklis ļoti slikts; pēc pāris stundām gāju pie Forsta. Pēteris ir bijis pie viņiem, solījies pie manim nākt, bet es viņu nesagaidīju. Pēc kāda laiciņa pārnācu mājās. Laiks būtu gulēt iet, bet miega nebūt nav, nezinu kā es pavadīšu šo nakti. 

19.12.1917.

19 Decemberi 1917g.

Irkutska.

Otrā diena kur nedzirdam šāviena rībienus. Pilsētā visi iedzīvotāji organizē vakti pa kvartāliem un apvaktē no sešiem vakarā līdz astoņiem rītā. Pa trijām ielām garumā un trijām krustām ir kvartāls, uz to kvartālu ir 54 cilvēki, uz katras ielas pa seši cilvēki, trīs uz priekšu, trīs uz atpakaļ; divas maiņas, pēc divām jeb trijām stundām nāk otri, tad tie iet telpās atdusēties, līdz nākamai maiņai, bez tam ir zināmās telpās 12 cilvēki gatavi gadījumā un seši priekš citām vajadzībām. 

Ja viss pilsēts tā organizēsies, tad varbūt laimēsies izglābt no zādzībām un ugunsgrēka. Ik katru dienu gaida

343.

jaunu zaldātu uzbrukumu. Nu sāk dzirdēt tās briesmas, kas ir notikušas ar ļaudīm, cik nežēlīgi ir apgājušies ar viņiem. Atsevišķi daudz ir cietuši tie, kam ir kādi īpašumi, kā Krāverei, esot abi izģērbti kaili, nostādīti pie sienas un šauts pa labi un pa kreisi, pašu ievainojuši un paģērējuši naudu, kura kā reiz nebijuse klāt; pašai izrāvuši no ausēm auskarus ar visu miesu, esot vīra klātbūtnē izmantojuši vairāki zaldāti, likuši no jauna pie sienas un šāvuši sienā, galīgi sacījuši, lai ejot atvadīties no bērna, pie bērna gultas pakrituse, tad pakaļ neesot gājuši, bet aizgājuši prom. 

Kāda nabaga dzīvoklī visus esot noģērbuši, pat trīs mazus bērnus neesot žēlojuši, paņēmuši visas drēbes, veļu un citu, un aizgājuši prom. Šausmīgi lasīt kā vecus revolucionerus uz ielas liek nošaut. Visu to dzirdot ļaudis ir briemīgi uztraukti. Dzelceļu telegrafs paziņo, ka Odesa un Kieva esot no vāciešiem ieņemta un tagad piedāvājot mieru visām karojošām valstīm. Vēl labākas ziņas ir tās, ka šejienes kautiņā esot vaņģinieki ņēmuši dalību pie lielgabalu šaušanas; zaldāti paši nepratuši apieties un vairāk baidījušies to darīt. 

Dzirdēsim tālāk, ja tās runas pastiprināsies, tad jau pavisam ir zemi lielinieki.

344.

28.12.1917.

28-tā Decembri 1917g.  Irkutska.

Ar jautru prātu gāju šodien uz darbu, sāku gada skaitīšanu, te ienāk Pēteris, pasaka, ka strādnieki ņemot darbnīcu un veikalu "artelē", man esot solījušies pielikt algu. Tas nāca man negaidot, kad viņi veikalu ar piecvienos. Nē, es nevaru priecāties par to, kad es līdz šim strādāju par tik zemu cenu, tas man sirdīja brīžiem, bet ne tā, ka tagad, nē, es nebūšu uz mieru ar to, ka viņi man dos; būšu tad mierā, ja man dos tādu algu kādu dabūn citi, kas ieņem tādu pat vietu. 

Dabūnot divas vēstules no vecā drauga, palika man ļoti patīkami ap sirdi. Jā, es neesmu maldījusies, viņš ir un paliek man labs un īsts draugs, tas man dara prieku. 

Vispārīgs iespaids ir ļoti nepatīkams, kur vien nepaskaties, ko vien neredzi, visur, visur bēdas, nepatikšanas un grūtības, nekur nevar tagad doties. Tā gribētos kaut kur doties projām, ne dzirdēt un ne redzēt visu to, kas notiek. Tanī laikā, kad briesmas bij, nervi bij uzvilkti un izlikās mierīgāki nekā tagad, kur ir mierīgāki. Visādas runas un baumas dara pavisam sliktu iespaidu. 

27.05.1918.

27 Maija 1918g. Irkutska.

Vairāki mēneši pagāja ne visai mierīgi. Katra diena nesa savas bailes un raizes. Nāca brīži, kur negribējās nebūt lasīt laikrakstus, lai paietu kaut viena diena bez uzbudināšanās. Visus pārņem vienādas rūpes, vienādas bailes un viens jautājums - cik ilgi tas tā ies? kad būs beigas? Atbildi uz to nekas neviens pat nemēģina

pareģot, jo nav redzams gals un viņa iznākums. Mans veselības stāvoklis ir tik vājš, ka nevaru bez atpūtas mierīgi gaidīt nākošo garo, auksto ziemu, kura man atņēma daudz veselības un padarīja gandrīz kurlu. Es izprasījos sev divi mēneši atvaļinājumu no dienesta, grūti gan nācās man dabūt, bet enerģisks paģērējums pārspēja visu. Žēlais jautājums - kur labāk atdusēties, kur mierīgāka dzīve. Pārdomājot šejienes dzīvi, uztraukumus un visu citu, nācu pie slēdziena, braukt uz dzimteni; tur ir cerība atpūsties mierīgi, uzlabot veselības stāvokli, uzmeklēt vecākus. Visu lielākā vēlēšanās, ierīkoties tur, dzīvot vecākiem par pabalstu un prieku, tad mana dzīve nebūs tik tukša, auksta un bez prieka kā tagad. Ko līdz man labākie materiālie apstākļi, kad esmu bez ļaudīm. Es nevaru būt vairs bez viņiem, man ir paģērējums pēc tiem. Ilgi es vēlos redzēt sev apkārt ļaudis pēc grūta (varbūt viegla) dienas darba. Nē, es nevaru panest to vientulību kādā esmu. Pārnākot mājās es sēdu viena, viss auksts, nepatīkams, pate padarīt to patīkamu man nav vēlēšanās. Strādāt es esmu paraduse, tas man patīk, bet gribu, lai mājās būtu ļaudis, priekš kuriem es strādāju un viņi man dāvina savu uzmanību. Sevi es nekad nevaru iedomāties tanī lomā, kuru es gribu, lai citi izpilda priekš manim. Vaj es gan esmu vainīga, ka man ir vīrieša vēlēšanās, bet ne otrādi? To laimi es gribu izmēģināt Baltījā, divi mēneši ir manā rīcībā. Ar dažiem pārmetumiem, es izrēķinājos ar savu principālu (brāli).

346.

Pārmeta manu iedomību tik grūtā laikā braukt, veikals būšot mazāk ienest, pie manas veselības vājuma pate esot vainīga, par daudz nodoties zinībām svabadā laikā, tas ņemot manu veselību. Atgādināju pagājušās vasaras prasījumus "ieņemt mani kompānijā veikalā", uz ko no sākuma atbildēja "apdomāšos" un pēc divi mēnešiem "nē". Man nekas cits neatlikās kā ķerties pie mācībām, lai piesavinātu vajadzīgās zinības priekš vieglākas maizes, nekā līdz šim. Svešā veikalā kā pārdevēja es būt nevaru, varu būt grāmatvede jeb kasiere un priekš tam atradu par derīgu sevi papildināties. Ja manas intereses nav saistītas šeit, tad viena alga, kur es savu darba spēku pārdodu. Viņš esot sacījis "izstrādā, zem kādiem noteikumiem es varu tevi ieņemt kompānijā?" Es dzirdēju to pirmo reizi, ja ar tas tā būtu bijis tad, ja es nevaru būt pieņemta tā pat kā citi sveši ar ko esi "kompānijā", man vajaga atsevišķi noteikumi, tad ir skaidris pierādījums, ka mani negribi, palaizdams, ka es visu dzīvi priekš tevim dzīvošu. 

Vecākus es ar nepārvedīšot šurpu! viņš to drīzāki izdarīšot, daudz neprasītu viņiem, gribot braukt jeb ne, saņemtu pakas, iesēdinātu vagonā un vestu šurp, uz divām vietām dzīvot nevarot. Tie vārdi bij man vairāk kā pliķis pa ausi.  Visā veca, sen aizmirstā bilde stājās manā gara acu priekšā, cik rupjš un nepareizs bija bieži pret tēvu, cik asaru tēvs klusībā nenoslaucīja dēļ dēla rupjībām. Vēl ciešāka apņemšanās

347.

klusībā, palikt tēva tuvumā un neatstāt vairs viņu, tagad gribu dzīvot priekš viņa. 

Ne tik viegli var izbraukt kā grib. Papīri ir gatavi no "Zviedru misijas", vietu apsolīja viņu vagonā, ko sūta viņi no šejienes projām, bet tagadējā " Sovetskaja Vlastj" nelaižot tādu vagonu prom jau veselu nedēļu. Vakar cauri braucot Irkutskas stancijai tika apturēti ešaloni Čehi un Slovaki, kurus gribēja atbruņot, caur ko iznāca sadursme. Šodien visu dienu kautiņš karājas mata galā, ka paies nakts, ko nesīs rīts, nav zināms. Tā mans ceļš tiek atlikts no vienas dienas uz otru.

Cik skaisti un labi ir tālumā!

Bet dzimtenes atmiņas mīļākas

Svešotnes greznums apnīk ar laiku

Sirds tiecas pēc dzimtenes daiļuma

Kur varētu garā atpūsties

Un jaunus spēkus priekš cīņas smelt. 

31.05.1918.

31 Maija 1918g.  Irkutskā. 

Pagāja vairākas nemierīgas dienas līdz beidzot dabūju paziņojumu, ka šodien varēsim izbraukt visi kopā zem Zviedru Misijas vārda jeb aizbildniecības. Tas izlikās tik neticami, vēl arvien gaidīju kaut ko notiekam un tiks paziņots, ka paliekam atpakaļ. Mani izvadīt bija ļoti maz, Teriņa kungs, kuŗu es nekad nedomāju, un Birks ar Elevits jaunkundzi, tie abi man ir itin tuvi un mīļi palikuši, kā neviens no Irkutskiešiem. 

Vilciens sāka kustēties no vietas pēc divu stundu novēlošanas. Es šķīros no visiem tai cerībā

348.

ka atpakaļ uz Sibīriju nebraukšu, ja tik atradīšu papu pie dzīvības, viņam par prieku es gribu dzīvot.

11.06.1918.

11 Junija 1918g.  stanc. Ulanskajā.

Piekto dienu mēs sēžam šeitan un netiekam tāļāku. Krasnojarskā "lielinieki" un Čehiem grib izmērīt spēkus, bij jau nolemts, ka līdz šodienai vajaga vienai  vai otrai pusei padoties. Pašā vakarā pienāk ziņas, ka pamiers atlikts uz sešām dienām, pasažieru vilcienu nevar tikt tālāk, par ko ļaudis ļoti uztraucas. Mazs apmierinājums braucējiem ir tas, ka dzelceļš visiem izdod pabalstu divi rub. dienā, mēs savā vagonā dabūnam vēl no Zviedru misijas 1rub 50kap dienā priekš pusdienām. 

Līdz šim man nebija nebūt garlaicīgi, ēdu to, kas patika, dzēru daudz piena, dienu pavadu mežā, kurš ir ļoti tuvs un tā jūtos mūžīgi ļoti labi atspirguse. Neērtība, ka nevari naktī izģērbties kā mājās sāk gan apnikt. Ja nu būs ilgi vēl šeit jādzīvo, tad nu gan varbūt Neimaņa kungs, kurš ir visu vecākais un krutākais no mūsu vagona, izgādās, ja tik būs lieki vagoni. 

17.06.1918.

17 Junija 1918g.  stanc. Ulanskaja.

Vakar pienāca ziņas, ka stancija "Kļukvenaja" ir ieņemta no Čehu-Slāviem. Sarkano gvardi esot izrakuši gar abām pusēm dzelzceļam ierakumus un gaidījuši ienaidniekus nākam. 16-tā rītā viena daļa čehu-slāvi devušies pa sliedēm viņu vidū, otra daļa apgājuse gar abām pusēm no mmuguras puses un vienā reizē ar biedriem uz

349.

dzelzceļa sliedēm devušies sarkanajiem virsum. No negaidītā mugurā sitiena sarkanie gvardi tā sajukuši, ka neesot bijuši spējīgi daudz pretim turēties, bet juku jukām gan izsisti, gan atstājuši savus ierakumus, kuros atrasti visu labākās pārtikas vielas. 

Sarkanajie gvardi redzēdami daudz no saviem biedriem kritušus, kāpuši priekš viņiem noliktā vilcienā un visā ātrumā devušies uz Krasnojarskas pusi, arī tur ieskrējuši savā postā. 

Čehi-slāvi trīs verstes no nolemtās kautiņu vietas atskrūvējuši dzelzceļa sliedes, kur viss vilciens nogāzies zemē un sasities drupās. Cik tur upuru, tas nav zināms. Tanī uzbrukumā Čehiem krituši astoņi, ievainoti divpadsmit. Sarkanās gvardes komisars apcietināts un nošauts. 

23.06.1918.

23 Junija 1918g.  Ceļā uz Baltiju. 

Vasaras- svētku pirmā diena ir redzama ar no visiem vilcieniem, katris pasažieru vilciens ir pušķots ar meijām. Vakar pulkstens divos un piecpadsmit minūtēs atstājām Ulanskas stanciju, kur nosēdējām mierīgi septiņpadsmit dienas. Ceļā līdz Kļukvenajai satiekam ļoti daudz čehi-slāvu ešalonus ar zirgiem, vāģiem un lielgabaliem. Trīs verstes no minētās stancijas gulēja vairāki vagoni smalkās drupās, otrā pusē bij liels kaps ar baltu koka krustu. 

Aiz Krasnojarskas satikām jaunu kareivu pulku ar baltu un zaļu lenti pie cepures. viņi paskaidro, ka esot Sibīrijas pulki, kuri organizējušies Omskā, ejot ar Čehiem atsvabināt Sibīriju no lielinieku varas.

350. 

25.06.1918.

25 Junija 1918g.  Omska (Ceļā uz Baltiju).

Stancijā Ulanskaja sāka jau dzirdēt runas, ka čehi grib nosviest lieliniekus, mobilizēt krievu pavalstniekus un tad sākt kaŗu ar vācieti no jauna. Tās runas man sāka dot atbildi uz to jautājumu: "Kamdēļ čehi-slāvi ieved Krievijā kārtību? ko viņi par to dabūs?" To ko viņi paši no sākuma stāstīja, ka gribot braukt uz Franču fronti, lai cīnītos pret vācieti, tas izklausījās ļoti neticami. Iebraucot šodien Omskā, redzot to daudzumu čehu un krievu kareivus, tā saucamos "Sibīrijas pulkus", pieklausoties vietājās preses domām, kas mobilizē visus krievu oficierus tanīs vietās, kur lielinieki nosviesti, uzsauc visiem labprātīgi stāties pulkos, viens gabals pēc otra laikrakstos pierādakara spēka vajadzību, lai kautos pret lieliniekiem un iznīcinātu vācieti ar savienoto palīdzību, kuri sūtīšot savus kara spēkus uz Krievijas robežām. Tik Krievijas pusē esot iespējams sasist Vāciju dēļ garās frontes, kas paģēr ne tikvien tehniku, bet arī ļaužu spēkus, kuri viņam esot ļoti mazums. Tad raisās jautājums pats par sevi vaļā, ka viņi grib visādā ziņā Vācijas spēku lauzt, lai dabūtu atpakaļ savu Čekiju", jo viņi visi ir bez dzimtenes. 

Mūsu vāģis tiks atāķēts no visa vilciena, novests uz citām sliedēm, visiem Zviedru misijas dotie papīri atņemti, stingri noliegts iet pilsētā un runāt par politiku līdz tam laikam, kamēr noskaidrosies, kā ir ar papīriem. Sviedru misijai viņi neuzticot, jo esot darījuši daudz nepareizības izdodami tādus pat papīrus nevis invalīdiem vien, bet ar kaŗa un privātā

351.

gūstekņiem. Solījās rītu visu noskaidrot pie Sibīrijas Pagaidu Valdības, kura neievēro lielinieku miera līgumu, tāpat kā visus viņu izdotās pavēles un papīrus. 

04.07.1918.

4 Julijā 1918g.  Omskā (ceļā uz Baltiju) 

šodien jau devītā diena kā sēžam Omskas stancijā. Daudz nepatīkamas jūtas vajadzēja pārlaist pār galvu. Viss mūsu vāģis tiek uzskatīts kā vaņģinieku vāģis, kuriem jāpaliek līdz tam laikam, kad būs miers slēgts ar Vāciju un nāks jauna invalīdu mainīšana. Stingri noliegts par politiku runāt, gluži viena alga kādu virzienu tas neņemtu, labu vai sliktu. Mums, krievu pavalstniekiem, pasacīja, ka varam iet, braukt un darīt ko gribam, bet tik ilgi kamēr esam tanī vagonā, kur vācieši, lai noturamies runāt par politiku, lai nebūtu jāizpilda tāds pat sods kā pār tiem. 

Katrā zaldātā jeb čehā tu redzi spiegu, netik vien ka pats nerunā, pat nedrīkst būtu tur, kur tiek par momentu runāts p.p. kāds no mūsu vagona bij sarunājies ar privātu cilvēku, tas galīgi sācis runāt par tagadējiem notikumiem, vācietis atbildējis, ka tā nav viņa darīšana, tu atbildēji: "ja jūs neinteresē brīvība, tad es gan varu par to runāt un cīnīties, jo esmu to visu laiku darījis". Tie vārdi bij dzirdēti no kāda garām ejoša zaldāta, pasacīti kamendantam un tas sauc pie atbildības, lai ar viņa vārdiem nespēlējoties, jo biedinot pēdējo reizi.

Reizi, logā skatoties paiet garām čehu vilciens, kurš tiko pienācis, vienā vagonā stāv kāds vīrietis kreklā, tā kā vilcienu veda uz citām sliedēm

352.

tad viņš gāja no jauna man garām, bet nu tas vīrietis bij jau uzģērbis žaketi un paspējis sapogāt, ar to viņš grieza manu uzmanību uz sevim un viņu labi aplūkoju, redzēju, ka viņš mani tāpat aplūko. Pēc dažām minūtēm nāk no sava vilciena uz mūsu pusi, ceļā aptur vairāk zaldātus, kuri viņam atdod godu, redzu, ka rāda ar galvu uz mūsu vagonu, lai izzinātu, kas tie par ļaudīm. Pēc dažām minūtēm ierodas pie paša vagona, sarunājas ar dzelceļa strādniekiem, arvienu mani uzskatīdams, līdz galīgi prasa: no kurienes mēs braucot? kamdēļ esot atāķēti no citiem pasažieriem un atstāti šeit? kur domājot braukt. Tik sāpīgi palika ap sirdi, labi redzu un jūtu, ka viņam ir pateikts kas šinī vāģī atrodas, bet viņam gribas vēl drusku pazemot. Es nelikos to saprotot, paskaidroju, ka esam pasažieri, gribam braukt uz Permu, ka šeit gaidām, tas nav nekas jauns, jo esam dažās stancijās gaidījuši pa 17 dienām un šeit tik piekto dienu.

Prasīja, vai neesot latviete, jo esot tāda izloksne? kad pastiprināju, ka tā esmu gan, tad pēc mazas apdomāšanās prasīja: "Vai Baltijā neesot daudz baroni, pret kuriem jūsu tautiešiem ir naids?" ir to pastiprināju. "Kā tas nākas, ka latvieši ir tik daudz lielinieki, aizstāv vācijas intereses, jo kaujas pret mums. Es šurpu braucot satiku divus ešalonus Latviešu strēlniekus, kuri pabalsta lielinieku varu. Viņi ir krietnākie krievijas zaldāti." Par lielāko nožēlošanu jāsaka, ka ir daudzi lielinieku pusē, tie, pa lielākai daļai ir tik slinki un palaidņi, krietnākie cilvēki iet līdz ar jums pret lieliniekiem cīnīties. Kāds iemesls ir izsaucis starp mūsu tautu tādu lielu lielinieku piekrišanu.

353.

šanu, mums, kas esam tālu, ir pilnīgi nesaprotams. Ar to mūsu saruna nobeidzas, jo es, savukārt, jautājumus neliku priekšā, lai gan viņi bija. 

Visu noklausījusies, pārlikusi un neparedzēdama nevis kad varēs tikt Baltijā, bet kas var ar Baltiju notikt, ja vācietim vajadzētu atkāpties, nolēmu griezties atpakaļ uz Irkutsku, jo tur cerams ka fronte tiks ātrāki vaļā. Cik slikti, kad laikraksti nesaka taisnību un nedod patiesas ziņas, kas kur notiek. Ja es būtu varējuse nojaust, ka savienotie grib Krievijā taisīt fronti pret Vāciju un sveštautībniekus, kuri atrodas Krievijas robežās ņemt palīgā (pat uzturēt), lai gāztu vācu "labo roku" (lieliniekus) un tad vest no jauna karu. Nekad nebūtu atstājuse Irkutsku tagad. Zaudējuse daudz ar neesmu, es neredzu un nepārdzīvoju tās briesmas, kuras būs bijušas pa šo laiku tur. 

09.07.1918.

9-tā Julijā 1918g. no Omskas ceļā uz Irkutsku.

Piecpadsmit dienas esmu nodzīvojuse Omskas stancijā, visu šo laiku esmu sajutuse, kā ir kad skatās kā uz naidnieku (vaņģinieku). Šorīt agri nesam savas pekeles uz stanciju, lai varētu griezties no tā neizdevīgā bauciena atpakaļ. No visa vagona, kur bijām 38 cilvēki, to starpā mēs bijām desmit krievu pavalstnieki, kuriem tika atvēlots braukt uz kuŗu pusi mēs gribam, tikai divi mēs nolēmām griezties atpakaļ uz to pilsētu, no kurienes izbraucām. Ārsts Altenbergers (polis) un es. Vilcieni pārpildīti, uz diviem dabūnam tik vienu vietu. Visi bijušie līdzbraucēji nāca izvadīt, daudzi iedod uzdevumus atkal priekš tiem

354.

kuri Irkutskā palikuši. Visur vilcieni pārpildīti, lai nu cik pilns, dienā sēdēt jau var dabūt. Pienāk vakars, miegs prasa savu, sāk katris ierīkoties kā var, uz manu laimi iznāca gulēt ar kādu 14 gadus zēnu uz viena beņķa. Kādā mazā stancijā ienāk jauns braucējs, liels plecīgs vīrs, ar somiņu uz muguras, pienāk pie mums un nedomā nebūt tālāki kur iet, nav ar nekur citur labāki beņķi, plaukti priekš pakām un grīda, viss aizņemts ar ļaudīm, nav kur kāju spert. 

10.07.1918.

10 Julijā 1918g.  Ceļā no Omskā uz Irkutsku. 

Grūta jau nu bij gan gulēšana, tomēr labāki, nekā sēdus snaust. Šodien ērtāki ierīkoties, vairāki braucēji izkāpa, iekāpa jauni, to starpā bij desmit krievu vaņģenieki izlaisti tiko no vācu gūstniecības, kā nederīgi invalīdi. Katris stāsta savus briesmīgos piedzīvojumus pie vāciešiem. Kad agrāki tādus nostāstus lasījām laikrakstos, tad neticējām gandrīz itin neviens, noklausoties visus, iznāk viens slēdziens, sliktāki kā ar lopiem. 

11.07.1918.

11 Julijā 1918g.  Ceļā no Omskā uz Irkutsku. 

Mūsu vagons paliek daudz svabadāks. Visu laiku es vēroju un gudroju, kas par tipu ir lielais, plecīgais vīrietis. No ārienes ir ļoti vienkārši ģērbies, izturēšanās svabadi vienkārša, saprātīgs runās, to var novērot, ka pie tās kārtas nepieder, pēc kā ir apģērbies.Vairāk par sevi nekā nesaka, ka gribot tikt pāri pār robežu uz Ameriku. Viņš iesāka ar Altenbergeri sarunas par cilvēci un kultūru. Lielais cilvēks saka: "ja visas valstis pieliktu tādas pašas pūles un izdevumus, kādus tagad pieliek priekš kaŗa, ļaužu iznīcināšanas, tad kultūra nonāktu pieci gadu laikā tik tālu, kad ļaudīm nevajadzētu strādāt astoņas stundas, bet pietiktu varbūt ar divām jeb trijām. To lāstu, ko Dievs ir uzlicis cilvēkam "Tev būs savu dienišķu maizi ar sviedriem vaigā

358. 

ēst" to cilvēku ģēnijam vajaga noņemt un padarīt debesi šeit zemes virsū."  Altenbergers viņam pierāda, ka tas būšot varbūt iespējams sasniegt pēc gadu simteņiem. Lielais viņam ļoti smuki un gaiši parāda matemātiski izrēķinādams kādos soļos iet fizika, ķīmija un tehnika uz priekšu, pie tiem neērtiem apstākļiem un ļoti daudz kavēkļiem. Viņos noklausoties laiks aiziet ļoti ātri. 

13.07.1918.

13 Julijā 1918g.  Čeremhova (Ceļā uz Irkutsku.)

Vakar pienācām stancijā "Sima", tur ir atkal piestātne, tālāki nelaiž, nav zināms, kad būs dzelzceļš izlabots pār upi "Belaja", kurš esot pavisam ūdenī iekritis. Palikt un dzīvot vagonā kā visu braukšanas laiku, 1-kārt nemaz nav iespējams, apkārt braukt ar zirgiem ir ļoti dārgi. Nonācu uz domām uzzināt, kā ir Čeremhovā, vai nevarēšu tur labāki nogaidīt laiku līdz tilta izlabošanai. Saņemot no turienes telegramu vakar, ka viss ir kārtībā, gatavojos izbraukt. Ceļas jautājums? kur lai lieku savu ceļa biedri ārstu Altenbergeri, ar ko esmu kopā atpakaļ griezusies. Neapsolīdama neko spīdošu un ērtu, piedāvāju braukt līdz un uzgaidīt tur. Izdzirdēdams, ka Biezais ir neprecējies, brīnas, kā es varot tā braukt, vai man esot kāds tuvāks sakars, varbūt līgavainis? Ne viens, ne otris, ne ir bijis un nekad nevar būt, vienkārši cilvēku cienu, pazīstu labi un pie tam brāļa darīšanas varu tur izvest galā. Es redzu, ka viņam tas paliek nesaprotami, pats gribēdams pārliecināties par manu vārdu pareizību brauc man līdz. 

Šorīt rīta agrumā pienāk vilciens Čeremhovā, bija cerības, ka Biezais būs pretim, stancijā nav neviena.

356.

Atstāju Altenbergeri pie mantām, pate gāju uzmeklēt, kur viņi atrodas. Manā priekšā izklājas liela sādža, ielas un trotuāri nebruģēti, mazas koka mājiņas, agrā rīta dēļ reti kāds pretim nācis. Nezinu ne ielu, ne numuru no mājas, esmu tomēr cerībā, ka Ilusionu atradīšu. Pēc kādām desmit minūtu gājuma satieku vecu ormani braucot, apturu, prasu viņam vai nevar mani aizvest uz "Tautas Iluzionu", kuru lielinieki bija saimniekam atņēmuši. Viņš manam lūgumam tūliņ pakalpīgs, vedot mani turp stāsta, ka te notikušas pārmaiņas.No tālienes rāda Ilizionu, kurš ir lejā un māja, kura ir tieši iepretim, bet kalnā. Piegājusi pie mājas durvīm brīnos un gudroju ko darīt, klauvēt jeb ne. Nepatīkami būs, ja uzmodināšu svešus ļaudis. Pēc nostāstiem un apraksta ārējais izskats ir. Apjautājusies vēl pie nāburga sāku klauvēt pie slēģa. Pēc maza brītiņa divas sievietes atver durvis, pēc sarunāšanas izrādījās, ka esmu pareizā vietā, bet ne gaidīta persona, viņi ir gaidījuši Pēteri un Biezais nav nebūt mājās jau divi nedēļas. Tas viss man ļoti maz traucē, uzzinājuse, ka man un ar manam ceļa biedrim būs rūmes diezgan, braucu atpakaļ uz stanciju pēc viņa. 

Pēc pāris stundu krietnas nogulēšanas izgāju ārā, lai iepazītos ar apkārtni. Māja ir ļoti smukā vietā, drusku pakalnē, būve ir jauna, ne visai liela, vienai saimei ko dzīvot. Visu apkārtni var redzēt kā uz delnas, vilcienu ar redz pienākam un aizejot. Pie mājas pieder ļoti liels zemes gabals kalnā un ar lejā. Vakarā es ieņēmu vietu pie kases un jūtos, kā Pētera vietniece. Liels brīnums un prieks bij Biezajam, kad atrada mani šeit. Viņš ar zirgiem bij steidzies šurp, lai redzētu, kas te notiek. Uzzinājuse, ka Irkutskā viss ļoti labi noritējis,

357.

piederīgie dzīvi un veseli, izsaku savu vēlēšanos paviesoties šeit kādu nedēļu un tad doties uz darba lauku. 

31.07.1918.

31 Julija 1918g.  Irkutskā

Šodien iebraucu Irkutskā, līdzīgi divi mēneši biju ceļā, sprausto mērķi gan nesasniedzu, bet žēlot nežēlojos, ka esmu tik veltīgi laiku nositusi. Es jūtos ļoti apmierināta, ka nevajadzēja man līdz ar visiem citiem pārdzīvot Irkutskas valdību pārmaiņu laiku. Es atspirgu ceļā miesīgi un garīgi.

23.11.2018.

23.XI.2018.

Patlaban pārnācu no operetes "Ieva", neskatoties uz vēlo laiku 1/2 2 naktī, miegs man nenāk. Kā jau operetē ir daži pikanti gabali, tie man ir no prāta ārā, bet kodols tam gabalam man neiziet vis no prāta. Es netieku vēl skaidrībā, ko autors ir domājis Ievā, vai iedzimtās asins parādās un nāk gaismā, kaut viņas kā apslāpētu un ieslogotu jeb gribēja pievest to, ka cilvēka vēlēšanās galu galīgi piepildās. Kā liekas tas var vismazāk būt pareizi. Dziļāki viņš ir gribējis pierādīt, ka starp strādniekiem var būt ļoti skaistas sievietes, kad viņas uzģērbj greznus uzvalkus, viņas tik pat svabadi prot rīkoties kā sievietes no augstā dzimuma. 

Nākot vienai mājās uz klusajām ielām, kuras pavisam tukšas no gājējiem, mēness gaiši spīd, sals ne visai liels. Tā gribētos nosēsties un atdoties tādam pat tālām klusām jūtām, kurām nav nekad gala. Tādos brīžos paliek tik viegli un jauki ap sirdi, gribētos laimīgi aizdarīt acis un tikpat mierīgi iemigt uz visiem laikiem.

30.11.1918.

30 Novembr 18g.

Pārnācu patlaban no teātra, kur tika uzvests "Obnažennaja". Labi tika nospēlēts, atsevišķi labi spēlēja "Luļu". Nosēdos pret savu mīļo "atmiņas bildi", skatos ar Gudrunis   jūras viļņos un aizlaižos tālu, tālu pagātnē ar domām. Ceļas vājš jautājiens: Vaj man nebūtu gājis tāpar kā Lulu, ja nāves eņģelis nebūtu mūs izšķīris. Ne, ne! es nedrīkstu viņa gaišo atmiņu aptraipīt, tai jāpaliek ir gaišai un skaidrai, kāda viņa man palika no mūsu šķiršanās brīža. Tādas neaprakstāmas jūtas paceļas, sirds sažņaudzas, asaras neviltoti līst pa acīm un sajūtu, pagrūti ir, ja nav neviena īsta drauga, kam vari izstāstīt visu itin visu. Līdz šim es varēju rakstos to visu izdarīt, arī tas mani daudzreiz atvieglināja. Bet tagad, kā liekas, ar to būšu zaudējuse tik tamdēļ, ka esmu sieviete, nē, man nevajaga viņa mīlestības, lai viņš dara sevi laimīgu, tik draugu man vajaga, kuram es varu droši visu itin visu sacīt, kas man ir uz sirdi dažu reizi, būdama pilnīgi pārliecināta, ka manas īstās sajūtas jeb .... pārdzīvojumi netiks izmesti citiem par prieku jeb nožēlošanu. 

30 nov.

nē, es negribu no cilvēkiem itin nekādas nožēlošanas, es esmu paraduse viņiem parādīt tikai savu labo pusi un ar to pietiek. Cik laimīga es biju, kad saņēmu no drauga vēstuli, kurā paziņoja, ka ir iemīlējies kādā skuķī! es biju tieši laimīga, apzinādamās, ka tagad ir man pareizi draugs, nē, ne līgavainis, kā viņi visi uz manim skatījās, bet tā, kā es visu laiku cerēju un loloju domas. Tagad nēesmu jau pusgadu nekā saņēmuse no viņa, jā, pilsoņu kauja nelaiž no turienes nekādām ziņām nākt. Bet redzot dzīvu bildi priekš acīm uz skatuves, nākjautājums vai atliks laika priekš rakstīšanas, vai viņa ligava, jeb sieva neskatīsies greizi, ka mēs sarakstāmies. Viss tamdēļ, ka esmu sieviete. Iešu labāk gulēt, galva sāk sāpēt, asinis nāk pa degunu, nav labi. 

Man gribētos tik vienu, tik vienu, saldu dusu, jā, īstu saldu mierīgu dusu.

363.

12.02.1919.

12 Februari 1919g.  Irkutskā

Ir brīži un laiki, kad cilvēks piemirst vecus draugus. Tad nāk brīži, kad viņus atmin, tamdēļ, ka tie ir dārgi. Tā es biju Tevi ilgu laiku atstājuse bez mazākās uzmanības un uzticības. Daudz ir bijis gan tāds, ko varēju izsacīt citiem, citi pa daļai saprata un ieņēma tavu vietu. Bet šodien, tas ir šovakar, es jūtu, ka nevienam citam tā sacīt nedrīkstu, ne tamdēļ, ka mani nesaprastu, par manim brīnētos un varbūt smīnētu. Tas būtu brīnums citiem, tik tamdēļ, ka nekad to pusi es neesmu nevienam uzticējusi, izņemot tevis. 

Es apbrīnoju ļaudis, kuri nevar ar sevi cīnīties. Katreiz to nosaucu par mazdūšību, pie tā es vēl palieku. Es esmu tāds pats cilvēks ar miesu un jūtām kā visi citi, varbūt ar drusku vēlāki pamodušos dabu. Tagad nāk brīži, kas gribētos maigi, maigi pieglausties pie krūts, noklausīties viņa padobjā, dzejiskā balsī un aizmirsties, aizlaisties tāļu no dzīves īstenības. Es pat nezinu vēl kā viņu sauc. Pirmo reiz, kad viņu redzēju un dzirdēju, viņš nāca man smieklīgs priekšā. Mums deklamēdams, lasīdams un paskaidrodams, viņš brīžiem sarka, nezināja, kur acis likt. Neskatoties uz to visu, man pret viņu bija tā savādāki. Devu viņam savu rakstura kritiku, par kuru vēl neesmu pārliecinājusies. 

Šovakar viņu no jauna dzirdot un jūtot, ka viņa tik lielās, zilās acis ir diezgan bieži uz manim grieztas, tāpat kā uz citiem. Es nolaižu acis un klausos tās dzejas, viņas man iet pie tām vājām stīgām, kuras stāv gandrīz pastāvīgi apbērtas un nerādās dienas gaismā. Tādā brīdī man ir 

364.

tik sāpīgi, ka es nedrīkstu cerēt tādas dzejas, to balsi noklausīties tik priekš sevim vien. Tā būtu priekš manim laime, tāda laime, kuru es ilgus, ļoti ilgus gadus neesmu sajutuse un pēc kuras sirds tiecas. Vai viņam mans skats bija par savāds jeb es pate ar īsi nogrieztiem, šoreiz, matiem. Varbūt ka dod ar kādu kritiku tāpat par manim kā manas līdzklausītājas: "Pusgarās sprogās izskatījāties cienīga, tagad "Skoļko gorja i muki priņesla eta buinaja golova" cienības nemaz."

Pie aiziešanas es ģērbjos, redzu kā stāv man ne tālu, mazs augumā vīrietis, kuram pieiet Jofe klāt un sarunājas, viegli uzmetot acis nepazīstu. Sarunājos ar pretim nākošo ģeologu Ļvovu, es izdzirdu man patīkamo balsi. Pagriežu galvu uz to pusi, paskatos, mūsu acis satiekas, jo runādamies ar Jofi ir pagriezies man pavisam blakām. Otreiz uzmetu acis, atkal skati satiekas, es eju projām un nepagriežu vairs galvu uz to pusi. Visu ceļu uz māju nākot sev jautāju: "Kā viņš atradās starp mums, jo viņiem ir sava noģērbšanās istaba?" viņš stāvēja starp mums, kad Jofe pie viņa piegāja. Es viņu nepazinu virsuzvalkā, tik no balsa. Visu laiku es sapņoju ar viņu tuvāki iepazīties un pārliecināties vai viņš ir tāda rakstura cilvēks, kādam es viņu pieskaitu. 

Lūk, māte, kur jauneklis patīkas man

Pēc tā man sirds gan tiecas

Bet tā mīlēt viņu man nevaid atļauts

Jo es esmu nelaimīgs cilvēka bērns.

365.

13.02.1919.

13-tā Februari 1919g.  Irkutska.

Šovakar man tik labi ap sirdi, varu sacīt, priecīga. cik maz vajaga cilvēkam, lai sajustu prieku, tā pat kā mazam bērnam vajaga iedot citu rotaļu, tad tūliņ viņš caur asarām smejas. Piebraucot pir kursu durvīm, izkāpju no ormaņa un maksāju viņam naudu. Dzirdu sevim aiz muguras tuvojošos pazīstamo, pagājušā gada kursanta balsi: "Ko es gribēju, to es satieku.! es pazīstu jau no tālienes jūsu augumu." Apgriezos, sasveicinos un kāpju kāpienus uz augšu, viņš saņem pie rokas un palīdz. Viņs pastāsta, ka esot vakar tik iebraucis un atnācis uz kursiem satikties ar manim. Viņš prasās, lai mācot viņu vācu valodā. Liku, lai atnāk rītu uz veikalu izrunāties. Viņš skatās uz mani ar tik priecīgām acīm, it kā es būtu viņam tuvākais cilvēks. Ja es būtu viņa gados, tad varētu domāt, ka ir iemīlējies. Es varu no visas sirds priecāties par to, ka ir cilvēks, kurā es redzu, ka mani ciena bez liekuļošanas. Te nāk man prātā Jančuks, kurš bija man tāds pat sirsnīgs draugs. Visus savus priekus un bēdas man stāstīja. Tas vilkās tik ilgi, kamēr bija puisis, kad apprecējās, tad bij viss kā ar nazi nogriezts. Man ir vēl līdz šim laikam jautājums "Kamdēļ nevar sieviete ar vīrieti būt īsti draugu visu dzīvi, lai ar būtu abas puses precējušās?" Man ir ļoti daudz attaisnošanu.. ārēju, bet iekšēji jūtu, ka tas tā nav. Es jūtu pie sevīm ar kādu prieku es ietu Jančuka famīlijā, redzētu kā cilvēce attīstās un būtu dažu labu reizi labs apmierinātājs un padoma devējs kā viņam jaunībā.

366.

15.03.1919.

15-tā Martā 1919.g.  Irkutskā.

Man nebija bijuši tādi tieši gadījumi, kur būtu uzdūrusies uz vācu nicināšanu latviešus. Es visu pretestību pret viņiem sajutu instinktīvi. Tagad nāku ciešā sadursmē un pārliecībā, ka vācieši negrib latviešus izlaist no savām rokām, grib paturēt un palēnām pārvācot. Uz tādiem paņēmieniem uzdūramies paretam mācītāja Sibbuļa darbībā; kad sākam protestēt, katreiz nogludināja kaut kā. 

2-rā martā nodibinājām šeit patstāvīgu Latviešu draudzi, kura ir atkarīga no Latviešu Konzistorijas. Sāka rasties palēnām nepatikšanas, aizrādījumi no mācītāja Sibuļa, ka tas ir ļoti neprātīgs solis no latviešu puses. Savu nepatikšanu parādīja mācītājam Vilciņam, nedodams vīnu priekš dievgaldniekiem, sacīdams: "man ir viena butele, tā ir priekš slimiem, visā pilsētā baznīcas vīna nav, esmu gan izrakstījis no Ķīnas, neesmu vēl saņēmis, dievgaldniekus nevarēsiet pieņemt." Kad aizgāja uz vīna veikalu, tie pasaka, ka vīna ir cik tik vajaga, lai atnes tik no mācītāja parakstu. 

Vakar bija sēde luteraņu draudzes valdei, tanī ir iekšā arī mūsu latvieši ievēlēti, trīs gadi atpakaļ, šoreiz viņi gāja divi, kā delegāti no jaunās latviešu draudzes valdes, izskaidroties par tām lietām, kuras nav vēl skaidras. 

Tur viņi sākuši nicinoši smieties par to muļķīgo latviešu soli, nolikuši Latviešu Konzistoriju par nelikumīgu un tā ko darīt neesot ne mazākās vajadzības bijuse. Siverts ir ņemies aizstāvēt tautas lietu, pierādījis, ka

367.

vācieši ir latviešus tik kā pabērnus turējuši, ar labu nekā nav devuši, viss ir nācies ar varu paģērot. Tad pierādījis daudz faktus, kuri pastiprina viņa izteicienus. Galīgi nonākuši tik tāļu, ka priekšnieks pārtraucis un slēdzis sēdi. 

Savādi tas ir, mācītājs Sibulis ir pēc tautības igaunis, bet kundze vāciete, tā tad pats tur viņai līdzi. Jūt viņi, ja latviešiem būs tāda patstāvība, tad viņi neļausies jeb nebūs iespējams piedabūt vācu pusē. 

Visur un visās vietās grūta cīņa latviešiem, es esmu pārliecināta, ka galā viņi izvedīs, tomēr nāks pie sava mērķa. 

Šis vakars man ir brīvs, neaizņemts, es ieskatījos atpakaļ tanīs vietās, kur sirds man saistīta. Es daru sev pārmetumu, kamdēļ es neticu, ka tur, augšā, debesīs, mūžībā, varēs tikties tos ļaudis, kuri ir bijuši mīļi un dārgi, kurus katrā acumirklī gribas redzēt. Ja es tam ticētu, tad nezinu vai dzīve man būtu vieglāka, cerības gaidot, jeb ātrāki dotos turp, pie tiem, prom no šejienes zemes grūtumiem. Mans glābiņš ir tas, ka esmu aizņemta tā, ka neatliek neviena minūte brīva. 

19.03.1919.

19-tā martā 1919g.   Irkutskā. 

Cilvēks (jeb pasaule) dalās uz divām daļām: ārējais un iekšējais cilvēks. Ārējo redz visi, pie tās var visi ņemt dalību, bet iekšējais cilvēks, kas sastāv no jūtu pasaules, gar to nav itin nevienam daļas. Iekšēji katris cilvēks pārdzīvo daudz un dažādas dabas parādības un briesmas

368.

Dzirdot šovakar dažas līdzības par cilvēka jūtām, manī paceļas pastiprinājums. "Jā, gar jūtām otram nav ne mazākās daļas." Vai kāds var saprast to, ko es jūtos un sevī vēlos? Pat tas "priekšmets" nevar iedomāties, ka viņu klausoties, uz viņu skatoties, rodas vēlēšanās glaudīt viņa vaigus, skūpstīt lielās brūnās acis, kuras laiku pa laikam apstājas arī uz manim; zem viņa skatiena jūtu sevi sarkstam pie visas manas ciešās nopietnības, maigi piespiet nelielo, bet diezgan labi formēto galvu sev pie krūtīm; glāstīt un klausīties tanīs skaņās, kuru akcenti vēl līdz šim es nevaru noteikt. Man izliekas, ka tāda cilvēka tuvums mani aiznestu tālu tālu, dvēseļu pasaulē, kur viss tik daiļš un jauks, ka es spētu viņa tuvumā aizmirst grūto īstenību un justies laimīga. 

Vis jau varbūt, ka es maldos un vēl dziļi, kas varbut pierādītos, kad nāktu tuvākā pazīšanā. 

Es necenšos tuvākā pazīšanā nākt. Lai paliek maigas jūtas, kuras man līdz šim ir bijušas svešas. 

20.03.1919.

20-tā martā 1919.g.  Irkutskā. 

Šodien es saņēmu ziņas par pagājušās vasaras līdzbraucējiem, par veco Neimaņa kungu un kundzi, un citiem, kurus es atstāju Omskā. Cik šausmīgi cilvēki dabū ciest, tiek sūtīti pa etapu no viena cietuma uz otru, kamēr iziet 15-m cauri, apsargāti kā visu lielākiem noziedznieki, un par ko! par ko tāda netaisnība? Nē, viņi nevar vainot krievu valdību, tā meklē vienā vietā savus gūstekņus, bet atrod viņus otrā vietā. Viņiem ir gaišs [skaidrs], ka notikuse bēgšana, jo nav meldēts, ka aizbrauks.

369.

Par tādu soli valdība soda. Ne vainīgi tie ļaudis, kas brauca no Omskas projām uz Toboļsku. Viņiem nāca bēgšanas apvainojums kā negaidīts spēriens. Viņu aizbraukšanu bija Zviedru konsuls apsolījis meldēt pie valdības un izdarīt visu ko formalitāte paģēr. 

Te gaiši un skaidri redzams cik viena (jeb divu) cilvēku nolaidība, laiskums padara daudz posta un bēdas vairākiem.

Visas tās bēdīgās ziņas man pastāstīja atbraukusī  Šulca kundze. Tai nelaimējas nekur ...........

26.03.1919.

Trešdien 26-tā marta 1919g.  Irkutska.

Šodien ir trešā diena, kad šeit notiek latviešu Vidussibīrijas konference. Visi ar nepacietību gaida, kad nāks viņu lēmumi klajā.

Svētdien 23.martā bija konferences atklāšana, kurā ņēma dalību daudzi cittautības priekšstāvji. Sākas divdesmit minūtes pēc diviem. Divdesmit minūtes dabūja gaidīt uz krievu valdības priekšstāvi, tagadējo guberņu pārzini (gubernatoru) Jakovļevu. 

Vietas pie galda ieņēma: Asars, viņam pa labi Berga jaunkundze, pa kreisi Dālmaņa un Ozola kungi. 

Asars atklāja sapulci apsveikdams un pateikdamies klātesošajiem par laipnību, latviešu un krievu valodā. Berg jaunkundze turēja runu franču valodā (iepina īsos vārdos Latvijas vēsturi), kuru Asars tulkoja krieviski. Pirmajam tika dots vārds Jakovļevam, kurš pieveda, ka latviešu un krievus saista daudz saites, kuras, viņš esot pārliecināts, nekad netrūkšot. 

370.

Otris, pilsētas galvas vietnieks Kuzņecovs. Čehu priekšstāvis ārsts Blagoz. Franču palkavnieks, kura runu tulkoja Berg jaunkundze. Poļu armijas priekšstāvis, viņam bija ļoti laba, diezgan sīva krietna runa. Igauņu delegāts uzaicina aizmirst visu to, kas ir starp abām tautām bijis, iet tagad roku rokā, jo abām ir viens mērķis, ar savienotiem spēkiem daudz varēs panākt. Buŗatu, Koreju, Rumiņu un pēdīgi žīdu, kuram bija gaŗa un laba runa. Kad koris sākumā dziedāja "Dievs svētī Latviju", visi stāvus noklausījās, koris beigās nodziedāja "Pūt vējiņi". 

Man tik žēl palika, kad bija beigas, tā gribējās vēl, vēl dzirdēt tos vārdus, svabadība, brīva no jūga. Cik tas vēl daudz pūles un grūtumus neprasīs. Sešpadsmit cilvēki ir sabraukuši kā delegāti, viena ir starp tiem sieviete no Kanskas. 

Tanī pašā vakarā bija priekš sabraukušajiem un biedrības biedriem tējas galds rīkots. Tur no jauna visi runāja un izsacīja gaišāki savas domas un vēlēšanos, visām mazām tautām jāturas kopā un jāpaģēr Vilsona programā prasīto «Лига народов».

30.03.1919.

Svēdien 30-tā marta 1919g.  Irkutska.

Bija gan raiba diena šodien! No rīta puses noklausījos konferences darbībā, kura tika priekšā lasīta jeb labāki sakot, paziņota visiem. 

Pēc pusdienas aizgāju uz darbu, no turienes piecos gāju pie Mīces, kā jau biju solījuse. Tur atradu priekšā viņas bērnības biedri Voldi Bērziņ. Un nu

371.

gan puika! Zēns, ne visai lielā augumā, nav viņa vaibstos atsevišķa smukuma. Iedomīgs gan ļoti, liels filozofs. Grib dzīvot tik sapņu valstī, cenšas sacerēt dzejas, daži teicieni itin labi iznāk, ļoti ieņemts no savām domām, ka liekas, domā, ka ar citiem viņa domas tāpat vajaga interesēt kā viņu pašu.  Mīlestības lietās skatās tāpat kā visi citi jaunieši viņa gados, retumi gan tik uzbāzīgi kā viņš. Viņš varēja mūsu triju klātbūtnē runāt par savu mīlestību pret M.... visu vakaru. Tas ir kas šausmīgs! Es nezinu, kas tad nav jāizcieš ja gadās ar viņu vienatnē. Tās ir mokas, sods, katorga! Tādu es vēl nebiju savā dzīvē redzējuse. Nāk miegs, esmu noguruse klausīties viņa vienmulīgās tenkās, viņa runas atstāt man nepavisam negribējās. Cietām tās mokas visas trīs. 

20.04.1919.

20-tā Aprili 1919g.   Irkutska.

Šodien paiet pirmā Lieldienu diena. Pilsētā viss izskatās svinīgi un labi, redz mierīgas, jautras un apmierinātas sejas. Ja tik paskatāmies pa labi jeb pa kreiso pusi no Irkutskas, tad šausmas iet caur kauliem. tur līst asinis, krīt ļaudis kā mušas, par ko!? neviens nevar noteikt pareizo iemeslu. 

22.05.1919.

22-rā Maija 1919g.   Irkutska.

Šodien tika pirmais latviešu strēlnieks Embotnieks Maksis Jēkaba dēls no Liepājas guldīts zemes klēpī. Viņš brīvprātīgi iestājies latviešu Imanta pulkā,

372.

dažas dienas atpakaļ iebraucis ar saviem biedriem no Omskas, pēc biedru nostāstiem esot trakojot ļoti sakarsis, izdzēris aukstu alu, no kā dabūjis plaišu iekaisumu, slimnīcā dabūjis tīfu un krītamo, ar ko tad miris. Biedri bija centušies pavadīt pēc iespējas smukaki, kas tiem izdevās. Pie pontona tilta viņus sagaidīja liels Čehu orķestris, pie Čehu staba bij goda karauls. Smuks bleķa krons ar lielu lenti, rati pušķoti ar zaļumiem un kroņiem. Izņemot viņu biedrus strēlniekus, bij vēl diezgan daudz citu pavadītāju. Pie kapa biedri turēja atvadīšanos runu. Kapa kopiņa tika apklāta ar dzīvām puķēm. Birks piestādīja kapam blakus labu palielu koku "Topoļi", ja tas koks augs, tad to vietu varēs ļoti viegli atrast. Vispapkārt ir bērzi, pa retam kāda eglīte, bet topoļa neviena. Viņa tuvumā beidz taisīt čehi saviem kritušiem smuku lielu pieminekli, sievietes tēls, vienā rokā ģerbs (gerb), otrā vainags. Daudzi no krieviem brīnas, ka var vienkāršu zaldātu pavadīt ar tādu godu?!

31.07.1919.

Ceturdien  31 julija 1919g.  Irkutska.

Es jūtos pēc īsas slimības vēl vājāka miesīgi nekā agrāki. Jā, tas ir taisnība, "spēcīgā miesā ir spēcīgs gars". Līdz ar miesas vājumu mans gars ir tāds mazs, nespēcīgs, pat nenoteikts. Pret visu apkārtējo politiku atnesos tik vienaldzīgi, neticīgi, pat šaubīgi skatos uz tautas lietu un viņas centieniem. Pēc atpūtas ilgojas manas miesas, pēc miera, jā, jā, pēc miera un skaistuma ilgojas mans gars. Es dažreiz pate sevi nesaprotu, jautāju: "Kamdēļ tu izvairies no cīņas, kur ir palicis lielais cīņas gars?"

373.

Redzot visapkārt lielo partiju cīņu, kura neved nebūt pie laba gala, pie posts un bada gan. Esmu cieši pieslējusies Tolstoja mācībām, ka cilvēci var uzlabot tas, ja mēs beigsim domāt katris par sevim, dzīvosim un domāsim par otra labumu tāpat kā par sevi. Tas ir grūti sasniedzams.

Tagad;ejais pasaules pārgrozības laiks vilksies ilgi, visiem ļauniem cilvēkiem ir jāiznīkst jeb jāpaliek tik nevarīgiem, kā grūts slimnieks, kas nespēj pats neko. Tā jauka ilūzija, ka cilvēki dzīvos laipni viens ar otru, nekad neņems mutē ļaunus vārdus, bet tikai labus, ir tik patīkama. Sirdī ierodas savāds svētlaimīgs mūris, to mieru gribas uzturēt kaut uz īsu brīdi.

25.08.2019.

Pirmdien  25 Augusta 1919g.   Irkutskā.

Pulkstens rāda 1/2 12 naktī. Patlaban pārnācu mājās, no kuriens? ja man kāds jautātu. Taisni un skaidri īsos vārdos nemaz nevarētu izsacīt. Iespaidi no dažām vakara stundām ir visādi un dažādi. Neviļus man iznāca ieiet Čehu sadzīvē, caur tautieti, kura apprecēja kādu čehu. Šodien atbrauca pats brūtgans pakaļ, lai ierastos pie viņiem uz maltīti. Bija maza, bet ļoti omulīga kompānija. Tagad, kur man bija loti īsa brīža izdevība ieskatīties viņos, es nebrīnos ka par to, ka šejienes sievietes tik daudz piekrīt un precas ar viņiem. Sieviešu jūtu dvēselē ir smalkāka jūtelīgāka un vair[ak izsalkusi nekā vīriesū. Ja šejienes vīrieši ir ar augstām jūtām, tad viņiem vaj nu nav laika jeb uzskata sievieti par nesapratīgu tanī ziņā, atstāj viņas pašas rīcība. Es nedrīkstu spriest par visiem čehiem, nav man vēl zināms, kā viņi īsti

374.

skatās uz sievietēm. Vaj nav tas tik nejaušs gadījums, kad viņi tā dalās savās garīgās jūtās un pārdzīvojumos ar sievieti. Viņu dziļā psiholoģija uz dzīvi man ļoti patika. No visu nostāstiem ko dzirdēju, nācu pie tās pārliecības, ka viņi skatās uz Krievijas cilvēkiem no divām pusēm, tāpat viņi ar dala, viena ir, krievu izglītotie ļaudis (domāti augstākie slāņi) ar flirtu, bez mazākām cilvēka jūtām. Otri, vienkāršie, neizglītotie jeb maz izglītotie ļaudis ar vienkāršu, tīru, nemākslotu sirsnību. Pēdējos viņi žēlo, pret pirmiem atnesas ļoti nicinoši. 

Uz sēdi aizgāju par ātru. Mazais Augustiņš (augumā jau nav mazs, bet man viņu tā patīk saukt, tādu es viņu gribu redzēt un mīļu atmiņā paturēt) bij priekšnamā, noņēma mēteli un ieveda istabā, kur jau Berg Luize sēdēja. Ieraugot viņas sēžam sapratu, ka nu vajaga būt mieru izlīgušiem, jo viņai bija ļoti apmierināta seja. 

Jā, te ir jautājums ar kuru es netieku galā. Kas starp viņiem ir bijis, to es visu zinu, domāju, ka viņa nebūs nekā slēpuse, kad stāstīja. Tagad ir jautājums: "Kas būs tāļāki, ar ko tas viss beigsies?" Neskatoties uz viņas milzīgo gadu starpību, kur viņa var māte viņam būt, sacītu: "Tur iznāks pārs". Bet Berga jaunkundze visur un arvien liek dzirdēt, ka viņa nav kā visas citas sievietes, kad neciešot, kad uz viņas skatoties kā uz sievietes un ne kā uz cilvēku. Es personīgi atrodu, ka pie viņas tie ir tukši vārdi. Vairāk kā vārdus es neredzu un nedzirdu. 

Pēc visiem viņas nostāstiem par viņu, es cenšos novērot viņa izturēšanos, kustību un vaibstus. Nekāds mājiens man nelaiž spriest par viņa iemīlēšanos iekš viņas. 

No viņa puses es varu izskaidrot tik to, ka viņam ir garlaicīgi, nav kur pavadīt brīvus un no darba brīv laiku. Sanaidoties ar negrib, jo viņam pa reizēm ir vajadzīga kā tulkotāja. 

375.

Pēc valdes sēdes beigšanās paliku uz uzaicināto tēju. Uz dažiem jautājumiem no cilvēces viņš nevar dot skaidras atbildes. Jūtu, ka viņš nav nekad par to domājis. Uz mājām vadot galīgi redzu, ka grib būt pabalsts pie iešanas, piedāvā roku tādos vārdos kā: "Varbūt jūs esat paraduse iet zem rokas, kamdēļ jūs mani neņemiet?" Vaj tas neskan kā no maza nesaprātīga bērna. Kad pēc kāda laika paņēmu viņu zem rokas, tad jūtas tāds liels, kas der jau citam par atspaidu. 

Viņam ir pat bērna māņticība un pie tam vēl nedibināta (māņticība ne uz ko nedibinājas), ka pie mūsu tautas nemaz netiek iedvesta no vecākiem. To viņš ir mantojis no sava drauga Ozola, leitnanta, kurš savukārt, no frančiem. Tie ir gandrīz visi māņticīgi. 

19.01.1920.

19 Janvari 1920g.  Irkutskā. 

Cilvēki paliek vienpusīgi, ja dzird un redz tik vienus un tos pašus ieskatus. Visu labākā īdeja neturas ilgi laba, ja viņa netiek kritizēta un apskatīta no visām pusēm. Tādā stāvoklī ir nonākuse Sibīrijas Nacionālā Padome jeb Centrālais Birojs. Šodien, uz "latviešu mītiņu" varēja dzirdēt daudz tādus darbus ko ir veduši jeb darījuši daži no tiem, kas stāv minētās sabiedrības priekšgalā. Vietējā nodaļa, kuŗa visu laiku turējās diezgan krietni, lai varbūt pašos sīkumos bija kritizējama, tagad, pēdējās dienās ir iegāzusies krietni vien ar to, ka cenšas izdot apliecības tādiem cilvēkiem, kuriem nedrīkst izdot pēc "Latvijas instrukcijām" Ne aktīviem lieliniekiem, ne aktīviem monarhistiem. Par pirmajiem, kad nāca runa 

376.

jeb aizdomas, tika dokumentu izdošana atlikta līdz tam laikam, kur ievāc tuvākas ziņas. Kā dzirdams, otriem esot pat ar atpakaļ datumu izdota, lai glābtu no aresta.

Netaisnība un visur netaisnība tiek darīta!!

Kad būs tas laiks, kad ļaudis paliks labāki un metīs visas blēdības prom?

Man liekas, tas notiks tik tad, ja visi, bez izņēmuma varēs svabadi aizrādīt un izdot visas nelietības atklātībā. Nosēdot un noklausoties 4 1/2 stundu mītiņu esmu vairāk noguruse nekā būtu visu dienu fiziski strādājuse. Goldmaņa runa bij, pagarš kopojums par vispārējo Nacionālo Padomju darbību no sliktākām pusēm kopāņemts, ja tai darbā būtu bijušas kādas labās puses, tās tika pavisam noklusētas. Pat par Baltiju runājot, viņš nemin ne reizi, ka latviešiem ir bijuse vajadzība cīnīties ar vācu kaŗa spēku jeb tam līdzīgu, viņs min tik, ka latviešu valdība esot lējuse strādnieku asinis. 

Pie katra šausmu vārda, ko tagad tik bieži dzird, kā "strādnieku asins liešana, sūkšana un citi", man satricinās sirds, rodas jautājums: vaj tamdēļ mētājas ar viņiem, lai ļaudis pie tiem pierastu, paliktu cietsirdīgi un nejūtīgi jeb tanī momentā grib aizskārt tās sāpīgās jūtas un mantot ar to piekrišanu. 

Petroviča runai es piekrītu pilnīgi. 

377.

21.02.1920.

Sesdien   21-mā Februari 1920g.   Irkutskā. 

Šovakar pulkstens deviņos tiku atlaista no aresta. Nepilnas 24 stundas man bij tas gods būt zem aresta pirmo reizi savā dzīvē; pie tam vēl Sibīrijā un no tautiešiem. Kad mani vienu izaicināja, citus 7 biedrus atstāja vēl numurā. Paņēma no manim parakstu, ka neatstāšu Irkutskas pilsētu, palaida mani vaļā. Nonākuse pa trepēm, pārgājuse pāri pār ielu, griežos atpakaļ, lai izprasītu pie nāburdzes gabalu maizes priekš atlikušajiem. V.N. kā no gaisa nokrita, kad pasacīju kur biju. Viņa ar prieku iedeva maizi un drusku sviesta. Nu viņi zinās, ka es esmu uz brīvām kājām. Par pārējo iespaidu aprakstīšu citu reizi. Smadzenes neklausa, ir ļoti nogurušas, jo pagājuši nakti nedruksu neaiztaisīju acis. Visa tā arestes procese man neizies ilgi no atmiņas, laikam gan. Tamdēļ, ka tā bij līdz šim manā dzīvē pirmā. 

Piektdien, 20-tā pulksten 1/2 11-tiem ir zvans un sitieni pie priekšdurvīm. Saimnieks Karls kungs saka, ka nu nav nekas labais, jo visi esam mājās; viņš ar Holodova kungu dodas pa trepēm uz leju. Es to visu dzirdu, bet neceļos no sava mīkstā krēsla vēl augšām, dzeru tēju un lasu tālāk. Dzirdot, ka nāk daudz personas uz augšu, pieceļos, uztaisu durvis un skatos uz ienākušiem. Viens no tiem, privātā uzvalkā prasa, kurš ir dzīvokļa saimnieks. Karls iet priekšā; ienākusē persona stādījās viņam priekšā, ka esot no S. Črezvičainajas Sļedstvenas Komisijas, Salnin vai Salmin, nevarēju labi izprast, uzrāda orderi tiesību uz dzīvokļa kratīšanu. Prasa "kas šeit dzīvo?" saimnieks pasaka. "Kas tur dzīvo?" "Buteniek" Tad nāk pie manim, atvainojas, lūdz baltu papīri un krieviski "Jums būs ļoti nepatīkami, bet atvēlēsiet, ka taisām (obisku) kratīšanu. Prasīja, kur esot Soil jaunkundze, viņa esot nesen redzēta pilsētā. Paskaidroju, ka viņa ir bijusi šeit, bet uz ļoti īsu laiku un aizbraukusi uz Čitas pusi. Meklēja manu korespondenci, pārs vēstules

378.

Noprasīja vaj man neesot tik ieroči? ja esot, lai atdodot: "Man bij gan reizi, tagad nav."  "Kad tas bijis?" "Desmitā gadā"  Izņēma kurvjus, kastes, visu apskatīja. Rakstāmais galds palika pats pēdējais, kas pienāca pie mana mēma drauga, tad izsacīju protestu: "Nevēlos, ka tā tiktu prom ņemta jeb kāds manā iekšējā dzīvē iemaisītos," Viņš nebūšot lasīt, bet te esot dāma, kura būšot caurskatīt. Paskatījos uz aizrādīto personu, redzu itin jaunu, no ģīmja patīkamu skuķīti. Man uz reizi palika tik žēl viņas, ka tāds jauns bērns ir iesācis tādu darbu, tā būs otrā Mīce, kur tādas tiek ievilktas netīrā, traipošā, zemā darba laukā. Viņa paņēma gan rokā, pārs vietas uztaisīja un pasacīja, ka nekas neesot. Tad pavēlēja mani apmeklēt un izgāja pats ārā, aiztaisīdams durvis. Ar mani viņa neaizskāra, lai gan sacīju, ka viņai vajaga pienākumu izpildīt. Es izlietoju to brīdi priekš siltas veļas uzģērbšanas. S... kungs arvien jautā, laikam esot ļoti nepatīkami ap dūšu? man vajadzēšot iet līdzi uz nopratināšanu, lai paņemot ko līdzi; viss varot būt, ka tūliņš neatlaidīšot; varbūt rītu tikai, viņam liekoties, ka vēl ilgāki, uz nenoteiktu laiku. Es nekā nevaru viņa runa saprast, runā ļoti daudz, saraustīti, nenoteikti, kaut kāda neveiklība ir viņā manāma. Es esmu pilnīgās domās par līdzi aicināšanu, spriežot no skuķa sarunas par pārģērbšanās laiku, ka grib mani nopratināt par Mīci. Kažoku jau biju uzģērbuse, skatos un lasu viņa protokolu, tur atrodu uzrakstītu, ka mani arestē. Man tas izlikās tik vienaldzīgs vārds "arestēta", ka uzskatīju to par nieku un liku piezīmi taisīt par Mīces aizbraukšanu un nebūt neprasu par ko tad mani īstenībā arestē. Viens no zaldātiem man nāca līdz, pārejie palika x slima oficiera mantas cauri skatīšanai. S... sacīja, lai pasaucot ormani un aizvedot. No tam es atsacījos, līdz Modernam varu kājām aiziet. Pa ceļam es ar pavadonu nekā nerunāju. 

379.

Savā prātā gan domāju: droša iešana ir gan, kad sargs ar ieroci blakām. Aiz muguras parādijās divas personas; mans pavadonis uz reizi noņem flinti no pleca un nes roku gatavībā uz šaušanu. Ja mani pavadītu katrreiz, kad es eju tik vēlu, tad jau nebūtu slikti, bet vēl labāki, kad tādi sargi un ienadnieki nemaz nebūtu. Uzejot pa vienām trepēm, redzu Vaļikovu ar sievu sēžam, viņš man prasa: "Vaj arestēta? - "Jā" - "Es ar" ir viņa atbilde.

Tiko esmu nogājuse līdz koridora galam redzu, ka no viena numura iznāk Pakalniņš ar diviem zaldātiem. Pēc pāris minutēm redzu tanī istabā ieejam Balodi ar Circeni arī zaldātu pavadībā. Tā tad redzu, ka ir vairāki latvieši arestēti, tanī pašā laikā, kad  es.  Mani pie noklausīšanas nepieņem, jo nav līdzi protokols. Sēdu koridorā uz krēsla savam pavadonim pretim un triecu, viņam blakām dežurējošais zaldāts, labs pļāpa. Man iegribas viņu pabaidīt un saku: "Jūs nezināt ar ko runājiet! Es esmu arestēta un jūs man visu stāstāt." Redzu, ka nosarkst un jūtas nepatīkami: "A-hā! nobijāties! tā jums pļāpam vajaga!" Pēc kādas stundas redzu atved Janson jaunkundzi, Tenteri, Vītolu un vēl pēc pāra minūtēm, vecos Breikši. Nu ir skaidri redzams, kas Pašnolemšanas Nodaļas bijušā valde ir visa arestēta. 

22.02.1920.

Pirmdien   22 Februari 1920g.   Irkutskā. 

Šodienas piedzīvojumi un sarunas mani ļoti uztrauca. Esmu tik noguruse un sāp galva no uzbudinājumiem. Turpināt savu aprakstu šovakar nevaru. No atmiņas tas vis tik ātri neizies, izdarīšu to vēlāk. Kad nāks ceļš brīvs, es visādā ziņā visu šito notikumu aprakstīšu. Fiševa kundzei, lai viņa zin un redz, ka viņas partijas ļaudis noiet atkal no īdeala uz personībām, ko nedrīkst ne kādā ziņā pielaist. 

380.

24.02.1920.

 24 Februari 1920g.   Irkutskā. 

Tā tad, aresti ir savas sekas atstājuši, - Birks guļot jau slimnīcā, tik nezin ar ko saslimis. Pārējie sēž vēl aukstā ledainā kamerā, bez ēdiena un bez siltām drēbēm. Tas ir kaut kas šausmīgs. Salt ledaiņos mūros, kur vairāk kā menesi nav kurināt šinī stiprā salā. Te mēs redzam, kā izlieto savu varu tie ļaudis, kuriem viņa ir rokās. Vēl arvien nevar tie ļaudis nākt pie tās pārliecības, ka ļauns nenes labus augļus, slikts iesākums nevar nobeigties labi. Ja plāns ir skaists, labs un derīgs: Pie uzbūves sākuma atiet drusku nost no tiem noteikumiem, kā jāliek un kādam jābūt fundamenta, tad būvē tālāk uz priekšu, nepiegriezdami ne kādu vērību. Kad būve ir gandrīz pavisam gatava, domā, ka zem tā jumta varēs atrasts klusu un patīkamu dzīvi; sāk visa būve svārstīties līdz galīgi atkal sabrūk. Būves sagāšana reti, gandrīz nemaz, nenotiek bez upuriem. 

28.02.1920.

sesdien,    28 Februari 1920g.   Irkutskā. 

Vesela nedēļa kā es tiku atsvabināta no aresta. Vien no maniem arestētiem biedriem Tenters ir ar ticis uz brīvām kājām, pārējie vēl sēž aiz "Ušakovkas." 

Turpināšu savu iesākto aprakstu no 21-mā š.m. Janson jaunkundze no sākuma mani neredz, jo daudz zaldāti stāv mums starpā, tie aizgāja prom un viņa pārnāk pie manim, sarunājamies latviski. Veco Breikši nelaida mums klāt, no tālienes sasveicināmies. Pēc kādām desmit minūtēm mūs ved trešā stāvā. Koridora galā pavēl mums palikt visiem kopā; silts ir un pietiekoši tīrs ar. Janson jaunkundze sāk stāstīt, ka viņus esot arestējis Veidemanis Aleksandrs, Aleksandra d., no sākuma es nevarēju atminēt kurš tas ir, galīgi nācu pie tās atmiņas, ka Franč kundzes brālis. Man pietrūka vārdu, ko uz tam sacīt. Es zinu ka viņš nav visai tāļš cilvēks, ir lielinieku piekritējs, svārstās uz visām pusēm, lai 

381.

varētu ar veselu ādu iztikt ir bez noteikta rakstura, ja neuzskata sturgalvību par tādu. Ka viņš iestājies " Črezvičaikā" saukta ohranka, par tik zemu es viņu neturēju. Iet savus tautiešus arestēt, pēc tam bijušo darba biedri. Tas drusku par daudz! Kur ir cilvēka jūtas? Kā var cilvēki tanī pašā darba laukā jeb to pašu darbu darīt, ko visu laiku ir nosodījuši un nicinājuši?! To saprast atsakās tagad mans prāts. Breikši ir arestējis Vitte. Mēs spriežam un runājam; par ko tad esam arestēti? nevienam nav nekāda vaina aizrādīta un pie kratīšanas ar nekas nav atrasts. Daži noliekas gulēt uz grīdas un aizmieg saldā miegā. Es sēdu stūrīti uz krēsla, man blakus uz grīdas Vītols Voldemārs. Sveci no mums noņem. Mūsu gals paliek tumšs; mūsu priekšā sēd trīs zaldāti uz vakti. Ir gan droša dzīve! Ne soli nevari iet, ja nav bruņots sargs līdzi. 

Ap pulkstens trijiem no rīta dzirdu soļus uz augšu nākam. Redzu vairāk cilvēkus mums tuvojamies. dzirdu pazīstamu balsi pavēles izdalām zaldātam, skatos vai neesmu tik maldījusies. Nē, Goldmaņa garasi augums atdalās starp zaldātiem. Janson jaunkundze iečukstas: "Birķi atveda!" es noliecos un skatos vai ir pareizi. Jā, kā tad. Birķa baltā galva spīd starp zaldātiem. Es nevaru vairs smieklus noturēt, sasitu skaļi rokas un smejos pilnā balsī. Vītols mani apsauca un nedabūju izteikt "Biedrības priekšnieks pa siščiku palicis!" Raida ar Birķi pie mums. Jauno bēda biedri mēs saņema it priecīgi. B. stāsta, ka Goldmanis viņu arestējis un pie aresta izturējies ļoti rupji, pat uzsaucis no sākuma: "Ruki verh" Ilgi esot klauvējies, šis neesot laidis viņus iekšā. Nu nav nekādu šaubu - skaidris kā diena, ka vietējie latviešu komunistu sekcija mums atrieb, parāda savu varu un grib mūs paspīdzināt. Cik zemi, nepareizi ir cilvēki. Kad tiem

382.

pašiem vajadzēja slēpties no tās varas, kura viņus nicināja, neviens no mums neaizrādīja, kur viņi atrodas; vairāk tika palīdzēts, lai var mierīgi dzīvot un iztikt. Bet šie?! kā štiki viņu pusē, tā to tūliņ laiž vaļā. Ko viņi domā ar to panākt? Mums aizliegt vēlētus Baltijai Pašnolemšanos, jeb lai mēs ar paliekam par komunistiem un internacionālistiem. Komuna ir laba lieta, bet lai visi varētu komunā mierīgi dzīvot, vajaga iznīcināt varu, greizsirdību, naidu un skaudību, ar vienu vārdu sakot, izaudzināt daiļu paaudzi. Internacionāls ar nav slikts, ja būs sasniegta daiļa paaudze tautā un zinības apvārksnis būs pār visiem, tad uz internacionālu pāries nemanot. Kamēr katrai tautai ir savi jēdzieni, paņēmieni un centieni, tikmēr tas nevar notikt. 

Sāka aust gaismiņa. Visiem iegribas ēst. Janson jaunkundze paņem savu maizes gabalu un sadala mazos gabalos. Uz vakti stāvošais zaldāts iebilst: "Mazs gabaliņš un to dala uz 25 daļām." Lielo ēstgribu apmierinājam. Sāka celties augšām ļaudis un nākt iz numuriem ārā. Gaidām, kad tad mūs vedīs uz nopratināšanu. Pulkstens deviņos atnāk Modernas komendants un liek mūs ievest numurā. Tur varējām nomazgāties. Breikšim atnesa kafiju butelē un maizīti. viņš piedāvā mums. Te kalpotāja ienes mums vārošu patvāri ar tējas namiņu, bet tējas mums nav, lai nebūtu jādzer tīrs ūdens, tējas vietā pielejam kafiju. Birķis izdala savu maizi un ieturam drīz brokasti; paēst jau neviens no tam nevarēja, maizes priekš visiem daudz par maz. Te atveras durvis un ienāk Circenis. Mēs klusi viens uz otru savā starpā saskatījāmies, itin kā jautātu viens otram. "Vaj izpildīt, ko nakti runājām - viņu nepieņemt savā vidū, bet boikotēt." Vispārīgs klusums valda

383.

dažas minūtes, tad sākas savstarpējas runas un joki. Circenis ir nepatīkams mūsu vidū, jo visi jūt, ka viņš ir ļoti daudz vainīgs pie mūsu arestiem. Viņš bija tas, kas nesa komunistiem sakropļotas ziņas par mūsu darbību; centās visādi viņiem piesmērēties, lai varētu kādreiz no viņu puses siltā vietiņā ietikt. Kamdēļ viņš ir arestēts, par to ir mums visiem brīnums. Viņš jau vakar tika palaists zem paraksta brīvs. Šodien no darba paņemts un atvests. Es viņam pasacīju, ka skuķis, kas bija pie manas arestēšanas, nosauca viņu par ļoti tumšu cilvēku. Gaidām pacietīgi, pulkstens viens, divi, trīs, pie nopratināšanas mūs nesauc un ēst ar nedod. Prasam zaldātam, lai dod maizi - ēst gribas. Tie atbild, ka maizes nav. 

Te dzirdam uztrauktas saruna par degšanu. Paskatāmies pa logu; briesmīgi uguns mutuļi nesas tieši un mums. Otrā pus ielas deg bijušais sketings. Vējš dzen liesmu pāri ielai un aizdegas žogs un paviljons šai mājai. Es redzu, ka apakšā krāmējas ārā. Uztraucos, gribas zināt vai veikalam nedraud briesmas. Kā tiksi apakšā, kad esi zem stingras uzraudzības. Ledus no loga atkūst, rūtes paliek siltas, ka varam sildīties pie tām. Paliek jau tumšs, bet ēst nedod. Lūdzu, lai noiet lejā pie manas nāburdzes Lasovska kundzes, tā iedos maizi. To viņi atsakās darīt. Ja nebūtu Birķis, tad būtu pavisam skumji, viņš arvien kaut ko pastāsta un izsaka, ka jāsmejas. Mazais Tenterīts viņam brīžiem piepalīdz. Tā kopā sēdot jau varētu, diezgan jautri, bet bez darba tomēr ļoti garlaicīgi. 

Pa koridoru ejot dažs no zaldātiem izņem revolveri no kabatas, gatavu uz šaušanu, ja taisītos bēgt. Visi tie paņēmieni ir tik muļķīgi, smieklīgi un zemi, ka zemāku nevaru iedomāties. Ap astoņiem atnāk komandants un sauc mani ārā. Visi vienā balsī prasa pēc maizes. Es apģērbjos un eju uz

384.

leju tik komendanta pavadībā bez zaldāta. Pilnā cerībā, ka nu nāks lielā nopratināšana. Ieeju viņa istabā, viņš piedāvā man krēslu. Es noprasu uz kuru vajaga sēdēt, vaj pa labi jeb pa kreisi? Viņš dod man papīri, lai parakstu, ka neizbraukšu no pilsētas. "Es desmit tādus papīriņus varu dot, jo nav kur un ar nedomāju tagad braukt." Papīri parakstījusi es skatos noziedznieku sarakstu grāmatā līdz ar viņu. Mūsu noziedznieku sarakstā es esmu pirmā. Visus izlasījuse aizrādīju, ka Birks sēž augšām, bet grāmatā nav. Prasu, kur ir Pakalniņš, ar Vaļikovu? - " Tie ir uz cietumu vakar jau ar automobili aizvesti." - Nu, un tagad mani uz turieni prom?" Komandants paliek dusmīgs un saka: "Jūs tak devāt parakstu, ka varat iet brīvībā. Es prasu iemeslu: kamdēļ mani arestēja? "To jums pašiem vajaga zināt!" - "Es nekādu noziegumu nejūtu aiz sevim! Nacionālā darba laukā strādāt tak nav noziegums un mīlēt savu nāciju vajag katram cilvēkam." - "Jūs izdevāt pases." - "Jā, pases mēs izdevām, bet tie, kas pases ņēma, apsolījās neiemaisīties nevienās krievu darīšanās, kādas tās ar nebūtu." - "Tas tā nav. " -" Ir, tik tā! Tad Jums nav pareizas ziņas dotas." Ar tiem vārdiem es atvadījos no viņa un aizgāju. 

Tālākais apraksts ir 21-mā februārī. 

Pārnākot mājās mani mājas ļaudis apstāj ar jautājumiem. Paziņo, ka arestētāji esot no viņiem paņēmuši parakstu uz to, ka pieklājīgi uzvedušies. Viņi brīnās par manu tuvējo vienaldzību, ka tie tik maz par manim interesējoties. Svainiene esot sesdienu bijuse, pie durvīm paprasījuse vaj esot mājās, viņai pasacījusi kalpone, ne, un ar to aizgājuse. Nav atraduse par vajadzīgu uznākt augšā un izprasīt kas un kā viss noticis. Man par viņiem ir kauns, cenšos visādi viņus attaisnot.

385.

svešu priekšā, sevi es zinu, ka tas tā viņiem piederas, to es varu no viņiem gaidīt. Es varētu sēdēt cietumā mēnešiem, tad viņi abi būtu itin mierīgi, nedarītu itin nekā priekš atsvabināšanas. Vaj uz viņiem ir vērts dusmoties? Nē! Tie ir tādi, "tipi", viņi ir par bailīgi, sevišķi Pēteris, tam bail kaut kur iet un ko drošāki runāt, lai caur to neceltos viņa personai kāda nepatikšana. Vaj tādus cilvēkus vajadzētu pārmācīt? Uz to es vēl noteiktu atbildi neesmu atraduse. Atbildi Jā!" esmu apskatījusi no visām pusēm, bet "Nē", vēl nav. 

22-rā Svētdienas rītā pieceļos agri, apģērbos, padzēru kafiju. Sataisīju stipru kafijas ekstrakti, ieliku maisiņā bulkas un devos uz Modernu pie apcietinātiem biedriem. Zaldāts man pasaka, ka visi aizvesti prom un komandants nav piecēlies. Iegāju baznīcā uz dievkalpošanu. Pēc sprediķa vecā Breikšien nāk man klāt, sāk turpat man prasīt kā es esot brīva tikusi. Izgāju ar viņas ārā, pastāstīju ko zināju, nobāru drusku par pārspīlējumu un gāju uz Modernu atpakaļ. Zaldāts manim pasaka to pašu ko iepriekš, es tam neticu, eju pie komendanta. Tas pasaka: "Viena daļa naktī aizvesta, otra šorīt." Tiko izeju no Moderna uz stūri satieku Balodi Jūliju, apturu, sāku prasīt tam pēc aresta iemesla. Te iet Petrovits, arī to aptur. Abi apgalvo, ka esot kā "založņiki". Baltijā esot arestēti no valdības komunisti, Maskava devusi telegramu, lai ar šeit arestējot vietniekus. Vajagot darīt iespaidu uz valdību, lai tā atsvabinā tos, tad ar šeit tikšot atsvabināti. Esot nolēmuši pie Narona saiet 12-tos un pārspriest par to lietu. 

12-tos sarodas pie Narona pāri par 50 cilvēkiem. Balodis bij norakstījis telegramu, to drusku izlaboju un lūgumu par arestēto atsvabināšanu zem galvojuma norakstīju uz vietas un visi parakstījās.

386.

21.03.1920.

21 martā 1920g.   Irkutska.

Iespaidu no 19. janvāra es ierakstu gan par vēlu, pavisam viņu iznīcināt es negribu. Esmu nolēmuse savas domas izsacīt Petroviča kungam ne zem  pareiza vārda. To daru aiz tā iemesla, lai neskatītos vienpusīgi uz to. 

Jūs esiet  kareivs!? Vēl vairāk sacīt, "Kara vadons!" Jā, es Jūs uzskatu par tādu "kara vadoni politiskā kaŗa laukā." Atzīstu, ka esiet spējīgs kaŗa vadons, protiet ļoti teicami rīkoties ar savu ieroci - runas dāvanu un krietni vadīt savus apakšniekus - domas biedrus. 

Noklausoties Jūsu lekciju un mītiņa runā, varēju spriest, ka Jums ir divi naidnieku lēģeri. Ar vienu Jūs esiet pamierā, ar otru visu stiprākā naidā un cīņā. Jūs laižiet savus lielgabalus - vārdus bez žēlastības pret visiem. Caur un caur ir jūtams, ka jūs gribiet viņus noslaucīt no zemes virsus un ieņemt paši to vietu un darbu. 

Izrādās, ka Jūsu pretinieks ir ievietojies ļoti plašā un auglīgā zemes stūrīti, uz kuras var ievietoties un atrast darba daudz lielāks skaits ļaužu nekā tas mazais pulciņš, kas tagad viņus apstrādā.

Aicināt citus līdz uz to zemi un gribēt uz viņas strādāt, tā ir ļoti teicama lieta. 

Bet kādus līdzekļus Jūs lietojiet, lai to zemi iegūtu un uz viņas varētu strādāt?

Pie tā jautājuma esmu daudz kavējies, tomēr paliek man neizprotami, kamdēļ Jūs paņemiet vec un veco metodi (un ne to, kuŗu Jūs pats māciet) iznīcināt visu jeb mazākais visus iepriekšējos vadoņus un tad iet ar uzvaras skaņām un sākt no jauna strādāt. 

Kad Jūs savā pirmā lekcijā likāt priekšā jaunos cīņas

387.

paņēmienus: "Ne ieroči, bet vispārēja strādnieku apzinība!" Pirmie bija vajadzīgi imperiālistiem. Tās cīņas ir maksājušas neizskaitāmus nevainīgus upuŗus un skanošo slavu vadoņiem devusi. Bet, ja "otra" papildus un tiek izvesta dzīvē, kas vēl nav līdz šim mēģināta, tad uzvara ir droša bez jeb kādiem upuriem. 

Kad Jūs beidzāt savu lekciju, Es sajutu neaprakstāmu prieku, cerību uz jauno darba lauku. Tas ir nenoliedzami daiļš un jauks, vēlams visai cilvēcei. 

Kamdēļ Jūs savā tagadējā kaujas laukā nesākiet izvest to dzīvē.

Jūs sacīsiet: Tās zemes vadoņi ir sevi aptraipījušies ar to, ka nav spējuši jeb pratuši apstrādāt zemi tā, ka tā būtu nesusi daudz augļus un pievilkuse daudz iedzīvotājus. Mēs nevaram tur ātrāk iet un ķerties pie darba, kamēr tagadējie vadoņi nav iznīcināti. Kamēr viņi tur atrodas, ārējie ļaudis var ar mūs par tādiem neprašiem pieņemt. 

Mums mērķis nav viņus aizstāvēt, ja viņi paši vaj nu negrib jeb neprot sevi aizstāvēties pret Jums. Es gribēju aizrādīt tik uz to. Man šķiet, ka viņi būs visādi laipodami pūlējušies aizsargāt savu zemīti, lai viņiem to neatņemtu, ienaidnieku viņiem bij ļoti daudz, tie glūnēja no visiem stūriem un gaidīja uz izdevīgu brīdi, lai iznīcinātu. Viņi ir raudzījušies uz visām pusēm, kur vien ir varējuši cerēt sev pabalstu. Drīz vienā, drīz otrā vietā būs izlicies, atradis sev derīgu draugu. Kā liekas par velti būs meklējuši. Tagad, kā liekas, sāk gaiši darbos parādīties, kur var būt īsts draugs un abi varēs saprasties.

388.

Pret šiem vadoņiem Jūs laižiet savas bultas. Pieņemsim, ka Jūs esiet pilnīgs uzvarētājs. Jūs noslaukāt no zemes virsu viņu vadoņus. 

Vaj Jūs esiet pārliecināti, ka Jūsu bezžēlastības paņēmieni nav īgnumu atstājis kādiem no tās zemes iedzīvotājiem. Mana ciešākā pārliecība ir "ļauni paņēmieni nes ļaunus augļus". Mums vajaga censties tos iznīcināt. Man liekas, ja Jūs šinī reizē sāktu izvērst dzīvē savu pamācību, palikt visiem apzinīgiem, ieiet kā miemīlīgiem iedzīvotājiem (tas no novembra aizliegts) un sākt zemi apstrādāt pēc jauniem paraugiem, tā sāktu nest daudz augļus. Tādā ceļā Jūs no iepriekšējiem iedzīvotājiem mantotu cienību un atzinību. Kā krietni darbinieki Jūs varētu iet drošāki visām vētrām pretim, nekā iepriekšējie vadoņi, kuru būtu, vai nu nobīdīti, jeb paši aizgājuši pie malas, redzēdami derīgākus jaunos spēkus. Lai vestu cīņu bez skanošas uzvaras, kā to sapratu un gribu saprast no Jūsu pamācības, vajaga pieradināt sevi pie tam, ka jaunā cīņas laukā nav skaņoša uzvara, bet klusa, droša, sekmīga un laimīga sajūta. 

22.03.1920.

22-rā martā Irkutska  1920.

Vakar vakarā sanāca pie Nārana vairākas personas, lai apspriestu lietu, ko darīt ar apcietinātiem. Vēl līdz šim laikam nav nebūt nopratināti, nav nekādi apvainojumi celti, bet ārā no cietuma ar nelaiž. Kaut pasacītu iemeslu, kamdēļ un par ko jācieš. Ka uzstājušies Črezvičainajas Sļedstvennajas Komisijas priekšniekam (žīdam) Čudinovskim, kamdēļ viena no sievietēm atsvabināta, bet otra ne. Noteicoši atbildējis: "Viņa tika atsvabināta uz Jansona (Revkoma

389. 

priekšsēdētāja) personīgo pavēli." Tie vārdi skanēja tik nicinoši un naidīgi. Es viņos sajutu visu radu rūgtumu, (to sacīja Kauliņ kundze, Janson jaunkundzes māsa), kamdēļ nav viņa, bet es atsvabināta. Norakstīju vakar divas telegramas, tās kopijas es ierakstīšu iekšā apakšā. 

Šodien biju līdzi cietumā uz tikšanos un man izdevās ar trijiem gabaliem redzēties - Vaļikovu, Birķi un Vītoli. Tālāk rakstīt vairs nevaru, iedzertais groks sāk kāpt galvā. Uz gultu iet būs labāki, varbūt, ka šodienēju saaukstēšanās tādā ceļā pāries vieglāki bez sekām. Ar labu nakti mīļais vienīgais draugs. 

Копия 

Москва Совнаркому копия Омск Сибревкому

20 февраля Иркутск арестованы членны союз Самоопределения Латвии во главе предаствителем Правительства Латвии не смотря на ясное выраженное желание сохранить нейтралитет точка 

22 февраля была отправленна телеграмма Правительству Латвии и Совнаркому об обоюдном освобождении арестованных и заключении мира  Одновременно была предоставленна Ревкому подписна около ста членов союза о взятии на поруки арестованных граждан Латвии

До сих пор арестованным никакого обвинения не предъявлено и дело лежит без следствия точка

Принимая в внимание что за отсутствием связи Латвии члены Иркутского союза поддерживали исключительно идею сомоуправления Латвии и не могут быть отвественны за неправильные действия Правительства Латвии что подав вышеупомянутую телеграмму члены союза сделали возможное давление на Правительство Латвии что заключённые из коих некоторые заболели тифом вследствии свирепствования сыпняка обреченны верной смерти

Просим 

срочного распоряжения о раследовния дела и объ освобождении aрестованных

Полномоченные союза

подписи

Копия 2

Москва Совнаркому копия Омск Сибревкому

Мы нижеподписавшиеся родные фрестованных 20 февраля Иркутскго деятелей союза самоопределения Латвии Валикова Брейkша Пакалниня Витола Янсон Цирцен Бирка Содова которых до сего времени не предствлено никакого обвинения и которые без допроса пребывают тюрьме где свирепствуют сыпняк трое уже заболели просим распоряжения местному Ревкому о раследовании дела и объ освобождении арестованных

подписи

23.03.1920.

23 marta 1920g.  Irkutskā. 

Mīļa mamiņa, es visu dienu domāju par Tevim. Tu man neizej no prāta. Es zinu, ka Tu mani brīdināji, bet nevaru saprast, ko tas nozīmē: "Ja tu netīru turēsi rokā, tad tīra pate nekad nevarēsi būt." Kad tu to sacīji, man rokās atradās vīrieša orgāns. Vaj tu domā, māmuliņ, kas būtu mainijuse, jeb varu mainities un sākt vīriešus pievilkt. Nē, to es neesmu darījuse un nekad negribu darīt, tas ir pārāk zems paņēmiens, neskatoties uz to, ka citi lepojas uz tam. Es neeju un nedaru itin neko, kas būtu netīrs. Neizprotami man tas ir, bet no prāta man tas nebūt neiet, zinu, ka tu ierodies pie manim visu briesmīgākā un kritiskākā brīdī un brīdi katreiz vietā. Katru reizi esmu tevi sapratuse, liec šoreiz ar saprast tavu brīdinājumu. 

391.

No tā brīža, kad sāka braukt no Krievijas šurp, es gaidu iebraucam manu vecum veco draugu "Unni". Tā vien liekas, kad iebrauks negaidot. Ienākot katram svešniekam veikalā, es satrūkstos un meklēju pazīstamos vaibstus. Atsevišķi šodien satrūkos ienākot vienam iebraucējam savādā formas uzvalkā. Kamdēļ es sāku par viņu domāt, nevaru saprast. Vaj viņš atmin un tiešām instinkts pārdodas, viņam uz šo pusi braucot? Gribētos ļoti izrunāties un pārliecināties, ka es esmu bagāta ar īstiem draugiem. Ja es to atradīšu, tad varēšu droši sacīt, ka esmu ļoti laimīga. Kas gan var būt labāks par īstu, sirsnīgu draugu, ar ko var savas jūtas dalīt un atvieglinājumu atrast domu maiņā. 

29.03.1920.

29 marta 1920g.  Irkutska. 

No paša rīta nāca ziņas viena pēc otras: pirmā. Birka kungs ienāca ar acīm asarās, pasacīja: " Črezvičaikā ir saņemta telegrama sūtīt apcietinātos uz Maskavu priekš apmainīšanas." Ne vārda vairāk nerunājot aizgāja. (Pēc tam ienāca otreiz) Tās neskaidrās ziņas mani drusku uztrauca, ne tamdēļ, ka mani ar var aizsūtīt līdz ar viniem, bet par to, ja tas nāk negaidot, man dažas lietas ir tomēr jānokārto iepriekš braukšanas. Otreiz ienākot pasaka: "I Nāruns ar Pētersonu bija pie Jansona, tiem pasacīts: "Visus pašnolemšanas biedrus no Irkutskas izsūtīs." Tad jau ir labi! lai dod vagonus, mēs brauksim dziedādami mājās. Bērziņu Kārlis pasaka un apgalvo, ka no Vladivostokas visa Nacionālā padome ar visiem tiem latviešiem, kuri vēlas, brauc uz Baltiju, viņus gaidot drīz iebraucam Irkutskā, to esot vairāki ešeloni. Tas sakrīt gan kopā, bet ticēt tam grūti. Nākotne mums to rādīs. Lai notiek, kas notiek, es gaidu sen kādu atsevišķu negaidītu brīnumu. Gribu gatava būt katrā laikā saņemt visu to, kam ir jānotiek.

392.

18.05.1929.

18-tā maijā 1920g.  Irkutska.

Uz kādu laiku varbūt iestāsies, mūsu latviešu dzīvē, miers. Izsūtīšanas lēmums turēja mūs visus ilgu laiku nenoteiktā stāvoklī. Izsūtīšana uz Maskavu priekš apmaiņas tika vilcināta no viena datuma uz otru; no 8-tā uz 15-to, tad uz 20-to. Famīlijām izdeva oficiālas atļaujas braukt līdzi. Daži no tiem, kā Balodis un Tenteris, kas staigāja svabadībā, pēc pirmā noteiktā paziņojuma, ka būs jabrauc prom, atstāja savu darbu un staigāja uztraukti. No sākuma mani tas ar uztrauca, drusku, tad paliku ļoti mierīga un gaidīju, kad tas notiks. Šovakar varam visi būt mierīgi, sūtīšanas vietā tika šodien apcietinātie no cietuma laukā. Kas izsauca pavēļu pārmaiņu? ko domāt tagad? Uz cik ilgu laiku tas viss būs? Ceļa gatava es gribu būt katrā laikā, jo šeit, vietējiem komunistiem, kā Goldmanim, Šteinbergam, Skundriķim un citiem, var atkal iepatikties paspīdzināt savus tautiešus, kas citādi domā, jeb nepārkrāsojas viņu krāsā kā Dālderis. Ja es reiz tikšu ārā no Irkutskas, tad gribu klusu, mierīgi dzīvot un ar politiku nebūt nenodarboties. 

Varētu mierīgi iet gulēt - bet nevar - nekā nevar! Šovakar pie Vigner - Lebeģeva kundzes atgādinājos veco pagātni. Personīgi tanīs laikos tika pārciestas daudz grūtības, nepatikšanas, nepareizības. Kad pārlaidi acis uz vispār, varēji atrast apmierinoša. Bet tagad?! tagad taisnības itin nekur nav, viņa izliekas kā aprakta, kas vairs nekad nenāks dienas gaismā. Tagad ir māņu un melu valstība, viss tik uz apmānīšanu vien būvējas. Vienu visur piemirst: "Meliem īsas kājas." Tā ir ļoti, ļoti labi! Jo vairāk netaisnības un meli, jo gaišāki atspīdēs patiesība un taisnība. Ja kas ļaunu nezin, tas nevar un nemāk cienīt labu. Tā tas ir dabīgi un dabas varu neviens negrozīs, lai gan mēģina to darīt.

393.

21-mā maija 1920g.  Irkutska. 

Par daudz īsa bij tā mierīgā dzīve! Kad labi pārdomā, tad naivi bij domāt, ka miers var iestāties. Slims paliek ātri, bet vesels ne tik ātri. Kā var tie iedzīvotāji cerēt uz mieru, ja viņu dzīvoklī ir grūti slims, kaut tiem iedzīvotājiem būtu pavisam cita interese, dzīve un vēlēšanās, censtos izbēgt pat mazāko sadursmi ar slimnieku, slimniekam vēl nav krīze pāri, vēl nezin vaj viņš celsies jeb mirs. Daudz un dažādi padomi un ārsti cenšas slimo pacelt uz kājām. Kur daudz ārsti, vēl pa lielākai daļai tādi, kas skatās uz savu labumu, viņi mēģina vienas, otras, un trešas zāles, jo ilgāki slimības laiks vilksies, jo drošāka maize ārstētājiem, padoma devējiem un kopējiem. Naivs iedzīvotājs cer atrast mieru, klusumu. Par velti tas ir cerēt! Slimniekam piemetusies jauna slimība, jo slimam organismam viss kas ātri piemetas, ārsti mētājas uz vienu un otru pusi, lai glābtu slimnieku no nāves varas. Grib izmēģināt visu visādas zāles. Jāatzīst, ka ārsti dara pareizi, viņi pavilcināt nu gan var slimnieka mokas, bet izglābt viņu no nāves varas, ja nāves stunda viņam ir lemta, nekad, nekad neizdosies. Viss iet dabīgu gaitu, tā ņem varu un virsroku pār cilvēces augstajiem un gudrajiem prātiem, to neviens vēl nav pārstājis un nepārspēs. 

Pagājušā naktī ir arestēti 13 cilvēki, tautieši. Visi uzbudinājas par to, ka var paši tikt ar arestēti. Smieklīgi, ko tur uztraukties! Es nebūt par to nedomāju, ja atnāks, būs gaidīti viesi, ja ne, nav vajadzīgs. Lai papriecājas tam, kam vara. Mirējam neko nevajaga aizliegt. Atalgojums par to ir - laba un patīkama sajūta - sirds apziņa.

394.

10.06.1920.

10 junija 1920g.   Irkutska. 

Jauns! kas ir tagad jauns? gandrīz katra doma, kas nāk ar ko jaunu, saprotams sliktu, tā kā pie tā esam pieraduši un neskaitām to par jaunu. Ja dabas elementi ilgu laiku plēšas, lauž, mētā un iznīcina visu, kas ceļā gadās un cilvēks no viņa patvērumu nevar nekur atrast, tad viņš cenšas sevim iestāstīt un mierināt, ka saulīte ir pavisam nozuduse un nekad atpakaļ negriezīsies, vismaz tādam cilvēkam tas tā izliekas, kas ir nokusis cīnoties; sēž bezspēcīgs kaut kādā ceļmalā, viņam trūkst pabalsta, pastiprinājums, lai varētu tālāki doties cīņā. 

Patlaban tika klauvēts pie sētas durvīm. Tā kā visi esam mājās, tad jāzin, ka ir sveši. Nakts viesi nāk varbūt, atkal pēc manim? Veselība ir tik stipra, ka tas mani uztrauc. Apakšējais iedzīvotājs pēc mājas grāmatas: Esot atnākuši iedzīvotājus revidēt. Brīvā valstī, brīva dzīve; 1/2 12-tos iet raudzīgie ārsti un apskata vaj visi slimnieki ir izpildījuši viņu pavēles. Ja ārsta pavēles netiks izpildītas uz mata, tad slimnieki nekad nedabūs savu veselību atpakaļ .........

14.06.1920.

14 junija 1920g.   Irkutska. 

Lietus, lietus un atkal lietus! Jau piektā diena, ka līst auksts lietus, nepatīkami ir tādā laikā, ļoti nepatīkami, skumjas un bēdas redzam visapkārt, visiem nospiests gara stāvoklis ar izbaiļu jautājumu acīs un vaibstos "Vaj ilgi tas vilksies? Kad būs visām tām varmācībām un briesmām gals?" Jā, ar acīm var tik jautāt, vārdos tas nav brīv, ir stingri aizliegts. Tāds jautājums, dzirdēts no Padomu līdzstrādniekiem, var maksāt sacītājam vairāki mēneši pilī - aiz restēm. Nekad, nekad nav tik daudz spiegi bijuši, kā tagad, pie Padomu valdības. Viņa nežēlo pat bērnus, zēnus no 10-14g., kas tirgo uz ielām papirosus, ievelk tādā zemā darba laukā, kas būs tie par nākamiem pilsoņiem? 

395. 

10.06.1920.

19 junija 1920g.  Irkutskā

Negaidītas, pavisam negaidītas ziņas šodien tika mums paziņotas! - Mums paziņoja, ka varam visi bijušie arestētie, kas vēlas uz mājām braukt, visi mūsu tuvējie, biedrības darbinieki un turīgie pilsoņi, visi varot vest savas mantas līdz un naudu cik lielā daudzumā tā ar nebūtu, ieteicot sastādīt naudas sarakstu, kāda tā esot, viņi būšot izdot apliecību par tās neaizskaramību. Ziņa ļoti priecīga, laba, bet negribas tam ticēt, ka tas tā notiksies un varēs reizi tik ārā no šejienes "biedriem". 

Ar pukstošu sirdi es gaidīšu to dienu, kad vilciens kustēsies uz priekšu, kad mēs būsim pie robežām, tad, jā, tikai tad varēsim sacīt: - " Nu esam brīvi no vārdzināšanas varbūtībām!" Interesanti, ko darīs Pēteris, vai izbeigs savu darbnīcu jeb ne. 

22.06.1920.

22 junija 1920g.  Irkutskā. 

Kamdēļ viss notiek tā, kā tam nevajadzētu notikt? Mūsu tagadējā braukšana, kamdēļ notiek tik steidzīgā garā, ka citi nevar tikt līdz? Kamdēļ cilvēki skata tik savu labumu un pārējie viņus maz interesē? Tā ir vājība, slimība, tas ir egoisms, tas ir visas cilvēces nelaimes cēlonis... Mani biedri ir apskurbuši, apreibuši - no braukt varēšanas laimes. Viņi noliek to laiku tik īsu, ka tie, kam drusku lielāka iedzīve, nevar likvidēt un braukt līdzi. Viņi apmierina visus kā bērnus: - " Jūs brauksiet otrā jeb trešā partijā." Kad būs tā otrā un trešā partija? Tikai tad, kad būs miers noslēgts. Kad tiks miers noslēgts? O, tas var vilkties ļoti ilgi! Šeit palikušie mūs lamās un lādēs par to, ka nedevām viņiem laiku priekš līdzbraukšanas, bet būs jāmirst šeit badā.

396.

No visas mūsu kompānijas vienīgais Vaļikovs ir kas tāpat domā kā es. Drīzā nākotne parādīs kas iznāks. 

27.06.1920.

27-tā junija 1020g.  Irkutskā. 

Kā svēdienas dienā gāju pie dažiem paziņām atvadīties. Kas var zināt, varbūt es viņus redzu pēdējo reizi. Visi viņi man ir bijuši labi, mīļi. Sāpīgi ir dzirdēt atgādinājumu par sliktu, ja nedzird - pašam liekas, ka tik slikti nemaz nav, tā var dzīcot uz priekšu, paša sajūta ir nogurums, nespēks, kas izsauc vienaldzību pret itin visu. 

Visi, bez izņēmuma, skatās uz manim brīnīdamies un jautā: "Kas ar jums ir noticis? Kur ir jūsu dūšība? Mēs esam jūs arvien par piemēru stādījuši, kas dūšu nekad nevienā vietā nezaudē. Tagad Jūs esat tik mazdūšīga, nespēcīga." Tāds atgādinājums liek tik apdomāt vai tas tā īsti ir. Man liekas, ka dūša un dūšiba man ir tā pate, kas agrāk, ka es viņu tik jautru nevaru izrādīt - tur vainīgs mans nogurums, nogurums ceļās no tās bagātīgās barības, ko tagad dabonam. Kā p.p. šodien visu dienu esmu gājuse, katrā vietā drusku iebaudījuse, lai gan ēst ļoti gribas, bet ēst daduz ir kauns, jo zini dikti labi, ka katram kumoss skaitīts. 

Nu es saprotu, kā var valdīt ar masu! Viņu vajaga turēt pusbadā, tad cilvēks dilst lēni, noiet pie pilnīgas apātijas, viņma nav spēka pretim turēties. Jā, tā ir metode, kuŗu izlieto tagadējā ........ Ja cilvēks ir fiziski spēcīgs, tad var viņš visu darīt. Ja man nestāvētu priekšā izbraukšanas stāvoklis jeb īsā laikā nebūtu cita pārmaiņa un pārtikas vielas nebūtu un nebūtu izredze dabūt. Lēnā bada nāvē es sevi nemērdētu, padarītu ātru un īsu galu. To nes sev līdz šāda valdība.

397.

05.07.1920.

5 julija 1920g.  Irkutskā.

Šovakar atnāk uz stanciju daudz izvadītāji, dienā neviens nezināja, kur mēs atrodamies. Iesēšana notika preču vakzālē. Visiem vajadzēja aiziet uz Črezvičaiku - visus atzīmēja, novēlēja labu braukšanu, piesacīdami: "Ja šodien neizbrauksiet, tiksiet naktī visi arestēti." Mēs esam gatavi braucēji, iziedama noņemu cepuri un vīcinu gaisā no prieka, ka tiksim no šiem cilvēkiem prom. Septiņos atveda zaldātus 4-rus, nodeva tiem mūsu papīrus un mūs pašus. Astoņos vakarā atiet vilciens no stancijas, atstādams daudz izvadītājus, kuŗi žēli noskatās uz mums, ka nevar ceļot reizē. Visi būtu uz mieru likt arestēties, lai varētu tikt prom sarkano paradīzes. 

06.07.1920.

6 Julija 1920g.   Ceļā uz Latviju.

Sešos vakarā iebraucam Tulunā; mūsu vāģus noāķē no vilciena, noliek uz sāņus sliedēm un mēs paliekam sēžot uz vietas. Pasaka, ka Tomskas dzelzceļš mūsu vāģus neņem pretim līdz noskaidrošanai. 

07.07.1920.

7-8 Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

Sēžam trešo dienu Tulunas stancijā. Esam sūtījuši vairākas telegramas uz Irkutsku, Maskavu un Tomsku, rezultāti nekādi. Nosūtījām šovakar konvoju Bosinu atpakaļ uz Irkutsku pie maza Čudinovska, lai tas dod rīkojumus, ka tiekam tālāk. Izdzīve stancijā ir jauka, cepam, vāram un dzīvojam uz nebēdu. 

10.07.1920.

10-tā Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

Ir nu gan Vītola kungs nervozs cilvēks! Visiem ir nepatīkami, ka sēžam uz vietas, bet viņš nakti neguļ, gaidīdams apsolīto vešanu. Pieāķēti pie preču vilciena 1/2 11 rītā atstājam Talanas stanciju, nesagaidījuši atpakaļ savu sūtīto.

398.

11.07.1920.

11-tā Julijā svēdien 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

Taišetas stancijā iebraucam sešos no rīta, ieveda mūs preču vāģu sliedēs, kur paliekam stāvot visu dienu. Laiks jauks, upīte nav tāļu, gandrīz visi iet peldēties. Laucinieki nes savas preces, kuras atdod pret maiņu - 10 olas - 2 glāzes sāls; vriešu krekls - viena vista, un citi produkti. 

13.07.1920.

Otrdien  13-tā Julijā 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

Tuvojoties Krasnojarskai, kuŗā iebraucam 1/2 11 vakarā, ļaudis paliek uztraukti. Baidās, ka nav atkal kādi šķēršļi ceļā. Pilnie maki bīstas no kratīšanas, kas tomēr nenotiek. Mūsu pavadoņi izpilda savu uzdevumu teicami, paši izturas pieklājīgi un svešus iekšā nelaiž. 

14.07.1920.

Trešdien, 14-tā Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

Sūtītais kareivs atgriežas atpakaļ ar pasažieru vilcienu. Visi diezgan uztraukti, dabūdami zināt, ka Krasnojarskas komunisti atnesas daudz sliktāki pret saviem tautiešiem, nekā Irkutskā. Bailes, ka viņi nedabūn zināt mūsu piebraukšanu un neaptur šeit uz vietas. Katrā pilsētā ir sava vara. Visi paliek vairāk vagonā, neiet prom pilsētā, kā to darīja citās vietās. Šorīt 8-os pieāķēja mūsu vagonu pie Nr.21. Vienam sarkanam miteklim esam laimīgi gaŗām. 

15.07.1920.

Ceturdiena  15-tā Julija 1920g. Ceļā uz Latviju.

Iebraucam stancijā Taiga no paša rīta un braucam tūliņ tāļāki. 

16.07.1920.

piekdien  16-ā Julijā 1920g.  

Kādā mazā stancijā iet visi uz sādžu sviestu iepirkt. Pirkšana un pārdošana notiek slepeni. No sākuma mēs

399.

nezinājām, ka sviestu nedrīkst privāti pārdot. Lapinska kungs nopircis sviestu, apm. 27 mārciņas, paņēmis padusē un nes uz vagonu, ceļā aptur miliciners, liek iet ar sviestu atpakaļ, kur pircis, uz pārdevēju sastāda protokolu, viņam naudu atdeva atpakaļ, un sviestu konfiscē. 

Vītola kundze ar iemainījuse sviestu, kādas 10mārciņas, nāk uz vagonu, ir milicis priekšā un paģēr paskatīt, kas ir sainītē, liek iet atpakaļ. Te zvana trešo zvanu, vilciens sāk kustēties, mēs saucam, lai met visu pie zemes un nāk vilcienā, bet viņa itin mierīgi ar ieplēstām acīm skatās uz mums. No vagona izlēca pēc viņas vecakais konvojs un Tenteris. Tā palika visi trīs atpakaļ.

Pienākot stancijā "Tatarka", tur uz tirgu varēja dabūt itin visu ko, baltu, rupju maizi, zivis, gaļu, olas, sviestu, pienu, neparasti redzēt visu priekš acīm, kad vari brīvi, bez bailēm pirkt. 

Omskā iebaucam 12-tos naktī, tiekam noāķēti un pielikti pie maisīta vilciena, kas iet uz Ekaterinburgu. 

17.07.1920.

Sesdien,   17 Jūlijs 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

Visi bijām agri kājās, aizvedu savus biedrus uz tirgu, kurš bija ļoti bagāts ar visādiem produktiem: gaļu, miltiem, sviestu, atsevišķi daudz ratu ar sāli, pārdod viņu 200r. spaini. Visapkārt sāls trūkums - šeit pārpilnība. Iepirkkām miltus, speķi, sāli. 

Ar pienākušo pasažieru vilcienu atbrauca Vītol kundze ar saviem pavadoņiem.

Vietējais Omskas V.Č.K. grib taisīt mūsu vagonos kratīšanu. Vecākais konvojs uzrāda dotos papīrus un kategoriski atsakās pielaist darīt to, ka viņam aizliegts pielaist. Pēc ilgiem strīdiem

400.

un sarunām, atstāja mūs mierā. 

Pēterim aizsūtīju trešo vēstuli. 

18.07.1920.

Svēdien  18-tā Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju. 

10-tos no rīta iebraucam Tjumeņā. Stancijā ir padots liels vilciena sastāvs. Atnāca komunisti mūzikas pavadībā, iesēdās vilcienā un aizbrauca uz "Voskresņik" - Svētdienas darbiem. Cik būs starp viņiem, kas labprātīgi brauc? Labi, ja 1/3 daļa, tad ar daudz. 

9-os vakarā atstājam Tjumeņu un braucam tālāk pieāķēti pie 41 preču vilciena. 

19.07.1920.

Pirmdien   19-tā Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju.

Brauciens iet klusi un mierīgi uz priekšu, viens no konvojiem Spirka bij palicis no paša rīta kādā stancijā. 

1/2 11-tos vakarā iebraucam Ekaterinburgā, kur mūs panāca pazudušais. 

20.07.1920.

Otrdien  20 Julija 1920g,  Ceļā uz Latviju. 

1/2 10-tos rītā izbraucam no Ekaterinburgas, pieāķēti pie preču vilciena. 

21.07.1920.

Tresdien  21-mā Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju.

Šodien izbraucam cauri Urāliem. Pirmo reizi braucu pa šo ceļu. Dabas skati ir ļoti skaisti, kalni gan mazāki-zemāki nekā caur Čeļabisnku. Diena pagāja mierīgi, noskatoties dabas jaukumus. Es būtu uz mieru baukt, braukt bez gala, bez apstājas, kas gan var paredzēt to, kas būs kad nonāksim ceļa galā. 

22.07.1920.

Ceturdien  22-rā Julija 1920g.   Ceļā uz Latviju.

Pienākuši "Permas" stancijā un izzinājuši, ka paliksim ilgāki uz vietas, aizbraucu ar Vaļikovu un kundzi meklēt Muiženieku. Neatradām

401.

neatradām - ir izbraucis. Pilsēta diezgan liela, sarkanie lupati rēgojas tāpat kā visur. 

23.07.1920.

piekdien 23-šajā Julija 1020g.  Ceļā uz Latviju.

Nakti iebraucam Vjatkā. Mūsu konvoji ņem flintes pār pleciem un staigā priekš mūsu vagona. Bosins nekad, tas ir visu ceļu ir strīdējies un nav gribējis ņemt flinti, bet šodien ņem pirmais, jo šejienes V.Č.K. (Črezvičainaja Komisija) esot briesmīgi pārgalvīgs un rīkojoties pēc saviem ieskatiem un neatzīstot cita pavēles. 

Kādā mazā stancijā vilcienam ejot kāpj Feldmaņa kundze vāģī, paslīd kāja, nokrīt pie zemes un paliek stancijā. 

24.07.1920.

sesdien   24-tā Julija 1920g. Ceļā uz Latviju. 

Bosina pavadībā paliek Feldman jaunkundze gaidīt savu māti. 

25.07.1920.

svētdien  25-tā Julija 1920g,  Ceļā uz Latviju. 

Vienā stancijā stāvējām 4-ras stundas. Daži gāja upītē peldēties, es to laiku gulēju zālītē. 

26.07.1920.

pirmdien  26-tā Julija 1920g.  Ceļā uz Latviju.

Šorīt pienācām stancijā "Bui", te ceļi šķiras - viens uz Maskavu - otris uz Petrogradu. Visa diena bij jāpavada nezināšanā, kad mūs sūtīs tāļāki. Sešos vakarā pieāķē mūs, aizved divas stancijas t.i. līdz Daņilovskaj, kur gaidām no jauna. 

Mūsu ceļš iet uz beigām, pavadoņi paliek arvien laipnāki un runīgāki. Aleksandrovs prasa vaj es viņam uzticēšot novest atpakaļ uz Irkutsku vēstuli un nodot brālim. Ja, viņam dot vēstuli, dot būs jādod, bet ko varu rakstīt viņam, es tak zinu, ka Goldmanis ir viņa draugs, kuŗš mani ir viņam nostādījis par ļoti kaitīgu elementu priekš lielinieku valdības, tā izsacījās A. pats. 

402.

Tā vēstule nāks papriekš G. rokās un adresātam. Komunisti! kas tie par komunistiem, kā tas pats A., kontrazvedkas kalpotājs. Pats viņš pērk preces par lētu naudu un no sava brāļa, strādnieka nekaunas ņemt desmitkārtīgu sumu tikai tamdēļ, lai būtu nauda un varētu ar sievietēm pavadīt laiku. 

27.07.1920.

otrdien  27-tā Julija  Ceļā uz Latviju.

No rīta 8-ņos iebraucam Jaroslavā. Pilsēts ļoti liels un smuks. Viena pilsētas daļa ir pavisam nopostīta, stāv klajs laukums, uz kura rēgojas māju fundamenti un daži nami ar tukšiem logu iedobumiem. Cik cilvēku tur gan nebūs krituši, kur tādas kaujas ir bijušas. 

4-os izbraucam no Jaroslavas un 1/2 9-ņos vakarā iebraucam Rostovā. 1/2 1 naktī izbraucam no Rostovas. 

410.

06.04.1924.

6 aprili 1924 g. Liepāja.

Vaj ar šo lapas pusi sākšu būt tev atkal uzticīga kā agrāk, to nezinu?! Skumji man ļoti - vientule, pa visam vientule ar savām jūtām- neviens manis nesaprot un necenšas saprast. Kam gan vajadzīgas mans jūtas - miesa - tā var dot otram baudu, tas cita lieta, bet jūtas un gars, tie šinīs laikos liekas cilvēkiem tik par balastu. Cik sāpīgi redzēt, ka skatās ar kārām acīm uz mani; katra pieskāršanās padara sejas pantus akmeņainus jeb ģīmja muskuļu raustīšanās nepaliek man apslēpta. Mēs abi paliekam nesaprašanā. Viņš ilgāku laiku cenšas visādiem līdzkeļiem uzbudināt man nervus un nevar saprast, kas es par sievieti, ka pēc visa tā varu aukstasinīgi nepadoties un atsacīties no piedāvājuma. Es savu kārt, nevaru saprast kā var cilvēkam rasties vēlešanās ar viņu tuvāki saistīties, ja citas jūtas - gara saprašana ir sveša. No sākuma man bij bauda redzēt viņu uztrauktu, tagad man žēl par viņa neprātu. Pašam nezinot viņš šodien aizskāra manu "sāpīgo rētu". Es nedomāju, ka desmit gadu laiks nav dziedējis tās vātis, ko nāve ir situse man toreiz. Pēc katras tuvākas pārdomāšanas es vēlos no visas sirds būt tur, kur mani mīļie atrodas. Cik sirdi apmierinoša ir tā ilūzija, ka mēs reiz tiksimies - ak kaut ātrāki tas notiktu, nav, nav šai pasaulē priekš manim itin nekā, visur tukš - kluš - auksts, katris cenšas izmantot, ja vien tik ļaujies. Ja esmu asa, jautra - noteikta - apbrīno mani, bet nenojauš, kas slēpjas manī. 

Ja es kādam pateiktu, vaj mani censtos atvieglot; ne, nekad!

02.10.1924.

2 julija 1924 g.  Liepājā.

Brīžiem nonāku izmisuma stāvoklī. Nezinu pate, ko iesākt - darīt. Ceļas viss no tam, ka materiālais stāvoklis paliek dienu no  sliktāks un uzlabot, nav paredzams. 

Iesniegdama lūgumu uz veikala pārziņa vietu Darba Ministrijai priekš jaunatveramā birstu veikala no aklo institūta; esmu

 Manuskriptu atšifrēja: Juris Zariņš