| 3 | #LIT 4, 200 | 06.10.2010 |
Mentioned in the text | Garām bijušajam policijas iecirknim, sarkanķieģeļu vienstāvu mājiņai, tik smieklīgi mazai pret visas Karostas plašumu., Grīdas reportāžas no Karostas, Iebraukusi galvaspilsētā es apjēdzu, kāpēc tik ļoti mīlu Karostu., Izrādās šeit, Karostā, saglabājušies ne tikai tādi manis sen jau pamanītie padomju relikti, kā – industriālas, pussabrukušas būves, ietves vienos grubuļos, bērnu laukumos krāsotas riepas un sarūsējušas, izliektas stangas, „tjeļņjaškas”, t.i. strīpainie krekli uz veļas auklām, tulpes un tantiņas ar bronzkrāsas aspaziju frizūrām un gaišziliem lakatiņiem pār tām, visu varavīkšņu krāsu plastmasas puķes kapiņos, pārdevējas aiz letes, bet arī – papeles., Izrādas, Karostā dzīvo vien nabagi un mākslinieki., Ja es būtu režisors, es nofilmētu „Karosta, es mīlu tevi!”, bet es esmu vien dzēšlapa., Jā, Karostas meitene Anna dzīvo koku lapotnē un drīz, pavisam drīz, izkusīs leduspuķes uz istabas logiem, uzziedēs kļava dzelteniem saulītes ziediem un mēs iesim skatīties, kā atveras dzelžu tilts pār kanāla ūdeni un šurpu-turpu ūjinādami peld kuģi., Jā, mūsu Karosta ir neizsmeļama. Siltums un lepnums ir dzirdams balsī, kad sakām - „mūsu”., Kad noriet saule, izdziest elektrība. Ne tikai mums, kvartālam, Karostai, bet arī visai Jaunliepājai., Kāds Karostas vērtību nav saskatījis un nav spējis kultūrvēsturiskās vērtības nošķirt no padomijas mantojuma., Karostas koki izplaukuši, jeb –, Karostas pašpuikas iet mazliet gāzelēdamies., Kravājot iedzīvi, lai pārvāktos, es „ieguglēju” Karosta, Turaidas iela., Lasu skaļi un man žēl, ka neprotu uzrakstīt „Lieldienas Karostā, aprīlī, 2012”, jo tā Kunga piemeklētie ir vēl joprojām starp mums., Liepāja ir ne tikai „pilsēta, kurā piedzimst vējš”, bet arī pilsēta ar vislielāko mazturīgo iedzīvotāju skaitu un vislielāko graustu procentu uz vienu iedzīvotāju. Es, protams, dzīvojot Karostā vien trešo mēnesi, neesmu paguvusi cilvēkus un graustus izskaitīt, bet tāds iespaids man radies., Mazpilsētās visi blenž, lielpilsētās grūti, tālu jāiet, pa tramvajiem jākratās, bet te, Karostā, neviens ne brīnās, nekā., Ne tikai tāpēc, ka ik uz soļa šeit cara un padomju impērijas drupas, bet, galvenokārt tāpēc, ka tagadnes imperiālisms Karostu neskar., Nemaz nešaubījos, ka man atslēgu iedos, jo mana Anna taču arī ir Karostas, Turaidas ielas un šīs sētas bērns., No neizsmeļamās youtubes uzzinām, ka Karostas militārajā cietummuzejā mitinās ruds sieviešu spoks., Pasha, jeb tā Kunga garām iešanas svētki Karostā, Reizēm ejot caur priežu audzīti, kas kartē apzīmēta ar vārdu „parks”, jo pat Karosta taču skaitās pilsēta, vismaz tā var spriest pēc pasta indeksa (un ne jau pēc sarkanās pasta baložu mājas, tā tagad privātīpašums ar baltām plastmasas žalūzijām), tā nu, lūk, reizēm eju pa „parku”, kur mētru kušķus un čiekurus, domājams, pat līdz pasaules galam neskars nedz trimmeris, nedz simtlatnieks, es „gara acēm redzu” kā aizskrien zaldātu rota smagiem kirzavikiem un sarkanām zvaigznēm pierēs, kā fašisti šauj kureliešus, kā aristokrātiskie virsnieki cēli un lēni soļo uz ārsta māju, kura salīstot no dzeltenpelēkas kļūst zaļgani melna, gluži kā suns, nekustīgs, skurināties nespējīgs akmens suns ir manējā māja oktobrī., Reizēm piecpirkstu kastaņlapas formā, reizēm rabarber vēdekļa plašumā, un es gribu ilgi, ilgi kā koka lapa starp grāmatas lapām, tā es starp Karostas pavasariem, rudeņiem un niknajām ziemām būt, un tad jau kļūs izlasāms, kā es, Karosta, mīlu tevi., Skatāmies visu, ko interneta vietnēs var atrast par Karostu. Par lādiņiem ezerā, pasakaini skaisto Kalpaka tiltu, mūsu ielas unikālo segumu, rau, lietās betona plāksnes nemaitā ne tanki, ne kari., Staigājot pa Karostu, man bieži liekas, lūk, īstā pilsētas pērle!, Tā ejot, reizēm, es domāju – Karostā vēl joprojām tik daudz baiļu, ja vien tās kā izsvīduma medus spējušas ieķept priekšmetu molekulās., Tā nu es dabūju zināt, ka Zeberiņš pirmās dabas studijas tapinājis Kara ostā, bet ticis sagūstīts, jo turēts aizdomās par spiegošanu., Tā nu viņa viena pati kursē no Karostas uz Pečoriem., Tad redz ko nozīmē – dzīvot pie jūras, būt vienam no Karostas., Tādas mājas un tantes te simtiem. Es rakstu viņu vārdā. No Karostas – cilvēkgeltiņu zonas. No lieko cilvēku karalistes un galējību teritorijas., Tieši pirms pus gada es un mans vīrs, iekāpjot Liepājas tramvajā, katram klausīties gribētājam vēstījām – „Mēs dzīvosim Liepājā!”, katram autobusā sēdošajam – „Mēs dzīvosim Karostā!”, jo mūsu prieks bija pāri plūstošs., Un palika arī divas mammas ar kurām taču tik labi būtu bijis izrunāties, kā tad te, Karostā, klājas, vai KGB glābj tikai paranormālas parādības, vai..., Un tad viena iesaucas – „stirnas, stirnas!” Es arī grozu galvu uz visām pusēm, vai tiešām? Starp ceriņu krūmiem, kastaņiem un māju karkasiem? Redzu tikai baltus dibenus, kas zigzagā ieskrien Karostas „apstādījumos”., Vakaros sēžot uz meitas matrača, stāstu, ka viņa taču ir Karostas meitene Anna!, Varbūt Pashā, Kunga garāmiešanas svētkos, Viņš patiešām piestās Karostā, gluži kā tas kanāla slīdošais kuģis, kurš izslīd caur atvērto gaišzaļo dzelžu tiltu un cilvēki paliek nosķirti šajā Kara ostas krastā, kurā nav neviena paša liela veikala, bet prastu, Kristum tīkamu ļaužu atliku likām., Varbūt tāpēc varēju uzdrīkstēties atnākt dzīvot te, Kara ostā, kur kļavu snīpīšu ir miljonreiz vairāk nekā reklāmu bukletu., Vēl joprojām katru, it sevišķi Karostā dzīvojošu latvieti, man gribas sveicināt un izvaicāt – „Kā jūs te nokļuvāt?”, „Kā jums te patīk?”, jo mēs taču esam karostnieki, īpašā vietā dzīvojošie, te kur valda liels posts un liels skaistums., Vēl man liekas, ka Karosta ir vislabākā vieta, kur divpadsmit evaņģēliju gaismiņu aiznest mājās. |