Vietas

Tiek rādīti ieraksti 61-80 no 28,012.
SīktēlsIDNosaukumsAdreseVeidsAprakstsAtjaunota 
    
1118230Krišjāņa Valdemāra iela 2, RīgaKrišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga, LV-1010Ēka, māja

Mūsdienās ēkā no 2000. gada atrodas pamatskola "Rīdze".

Skolas ēka celta 1881.−1884. gadā, arhitekta R. Šmēlinga projekts. Ēkā savulaik darbojušās daudzas skolas u. c. mācību iestādes. No 1884. gada līdz 1. pasaules karam tur darbojās pilsētas vācu meiteņu skola, 20. gadsimta sākumā namā atradās arī Baha mūzikas biedrības (Bach-Verein) mītne. 20., 30. gados - pilsētas 3. latviešu vidusskola, vēlākā pilsētas III ģimnāzija (līdz 1940. gadam), vācu okupācijas laikā (līdz 1944. gadam) 3. ģimnāzija; 20. gadu vidū arī pilsētas krievu pamatskola un vidusskola (reālģimnāzija). 20., 30. gados namā darbojās arī Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrības Rīgas Komercinstitūts, 20. gadu 1. pusē Izglītības ministrijas Angļu valodas institūts, 30. gados arī Latvijas pareizticīgo baznīcas Teoloģijas institūts, Raiņa ģimnāzija (Strādnieku vidusskola), 20. gados − arī Praktisko zinību privātinstitūts un Itāļu−Baltiešu institūts (Instituto Italo−Baltico), 50. gados tur arī Rīgas pilsētas tautas izglītības nodaļas jaunatnes sporta skola. 1966.−2007. gadā namā izvietojās Rīgas 17. (krievu) vidusskola.

Avots: http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/24384/

2018-04-18
1892041Jūrmalas iela 17Jūrmalas iela 17, Piņķi, Babītes pagasts, Mārupes novads, LV-2107Ēka, māja2023-10-19
1070471Veckalsnava Veckalsnava, Kalsnavas pagasts, Madonas novadsCiems

mazciems

2023-10-19
1892044"Mācītājmāja""Mācītājmāja", Gaujienas pagasts, Smiltenes novads, LV-4339Muiža2023-10-19
1892053KologrivPilsēta2023-10-19
1892178Ziedu iela 3Ziedu iela 3, Ķeipene, Ķeipenes pagasts, Ogres novads, LV-5062Ēka, māja2023-10-20
1892766"Kaļņēni"Kaļņēni, Kaives pagasts, Cēsu novads, Vidzeme, LV-4144, LatvijaViensēta

Agrāk - Vecpiebalgas pagastā. 

2023-10-23
1892781Sviļu ciemsSviļu ciems, Rucavas pagasts, Dienvidkurzemes novadsCiems2023-10-23
1103232Brušvitu kapi "Kalnišķu Zvejnieki", Nīcas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3476Kapsēta2023-10-23
1101263Nidas tīrelis "Veczandieles", Nida, Rucavas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3477Purvs2023-10-23
1073374Nida Nida, Rucavas pagasts, Dienvidkurzemes novadsCiems

mazciems

2023-10-23
1710178BrušvītiBrušvīti, Nīcas pagasts, Dienvidkurzemes novadsCiems

skrajciems

2023-10-23
1335254Paurupe "Štībeļi", Pape, Rucavas pagasts, Dienvidkurzemes novads, LV-3477Upe2023-10-24
1702744Rucavas pagastsRucavas pagasts, Dienvidkurzemes novadsPagasts

Rucava ir sens Kursas novads. Arheoloģiskie izrakumi Rucavā liecina, ka tā ir bijusi kuršu apdzīvota vieta jau 1. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. Agrā dzelzs laikmeta (2.–4. gs.) Mazkatužu kapulauka izrakumi apstiprina liecības par kuršiem kā jūras braucējiem, karotājiem un amatniekiem.

Par vietvārda Rucava izcelsmi un nozīmi ir izteikti vairāki pieņēmumi. Par tā senāko formu valodnieki uzskata vārdu Rukiava, taču šī vārda skaidrojumam, kā norāda vēsturnieks Muntis Auns, īpaša uzmanība nav pievērsta. Pēc valodnieka Ojāra Buša un Munta Auna domām, vārda nozīme ir saistāma vai nu ar miglu (lietuviešu: rūkas), vai, ticamāk, ar jēdzienu 'aizaugt' (ruktsarukt).

Dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Duvzares zeme tika sadalīta starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni, ko parakstīja Kurzemes bīskaps Heinrihs no Licelburgas un Vācu ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards. Šajā un 1253. gada 20. jūlija dokumentā vietas apzīmējums Rutzowe ir identisks gan vācu, gan latīņu valodā rakstītajos tekstos. Saskaņā ar 1253. gada līgumu, Pape un Rucava tika atstātas Livonijas ordeņa pakļautībā. Gandrīz visā pastāvēšanas laikā Livonijas ordenis ļoti rūpējās par Livonijas-Prūsijas tirdzniecības un kara ceļa nostiprināšanu un drošību. Šis ceļš no Rīgas cauri Tukumam, Kandavai veda uz Kuldīgu, tad caur Aizputi, Durbi, Grobiņu un Rucavu, tālāk uz Klaipēdu un Prūsiju. Šim ceļam bija būtiska nozīme Rucavas novada ekonomiskajās norisēs un tas sekmēja amatnieku un tirgotāju brīvciema – Paurupes (tagadējais Rucavas centrs) izveidošanos.

Livonijas kara laikā toreizējo Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. 17. gs. sākumā Gotharda Ketlera jaunākais dēls Vilhelms Ketlers, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to Kurzemes hercogistei. Gandrīz pusgadsimtu Rucavas novads atradās Prūsijas hercogu pārvaldīšanā un aizsardzībā. Vēsturiskās liecības liecina par daudzpusīgiem sakariem ar Prūsijas hercogistes pilsētām, vācu tautības amatnieku un tirgotāju ierašanos Paurupes brīvciemā un vācu draudzes nodibināšanos.

Pēc Kurzemes atkalapvienošanās Grobiņas apgabalu pārveidoja par apriņķi un sadalīja iecirkņos. Katra apriņķa teritorijā zināma daļa bija t.s. domēnes – hercoga rīcībā esošais nekustamais īpašums, no kura apsaimniekošanas un citiem ienākumiem hercogs sedza valsts un galma izdevumus. Par šādu hercoga kroņa muižu kļuva arī Rucava, kas 17. gs. sākumā jau bija ievērojama apdzīvota vieta pēc tā laika mērogiem, fiksēta 1607. gadā Amsterdamā izdotajā ģeogrāfisko karšu atlanta kartē "Livonia, sive Liefland". Hercoga Jēkaba valdīšanas gados Rucava un tās apkārtne ir piedzīvojusi savu pirmo lielāko uzplaukumu. Paurupes brīvciema attīstībā ir atzīmēta mežniecība un krogi, tirgotāji un amatnieki, Papes mazosta.

Rucavas nozīmīgumu pastiprināja hercogistes pasta ceļš jeb Jelgavas-Klaipēdas lielceļš, kas, sasniedzot Skrundu, tālāk virzījās caur Priekuli, Bārtu, Rucavu, Sventāju un Palangu. Rucavas novadu šķērsoja arī ceļš uz Liepāju gar jūru, no Sventājas caur Papi un tālāk uz Bernātiem. Hercoga Jēkaba laikā Rucavā, Paurupes ciemu ieskaitot, darbojās vadmalas austuve un veltuve, linu austuve, salpetra vārītava, krāsotava, dzintara virpotava, dažos avotos ir norādes, ka šeit darbojusies arī zvanu lietuve un šauteņu darbnīca. Rucavas vadmalas austuve darbojās apmēram no 1661. gada līdz 18. gadsimtam.

Rucavas salpetra vārītavai, tāpat kā citām, bija svarīga loma stikla un šaujamā pulvera ražošanā. Bez tam salpetris bija dārga eksportprece un deva labus ienākumus hercoga kasei. Krāsotavās ne tikai krāsoja audumus, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulverveida, gan eļļas krāsas veidā. Veltuves darbības laiks apmēram sakrīt ar austuves darbības periodu. Tās produkciju – tūbu izmantoja segu, zābaku, sedlu, cepuru ražošanā, kā arī citām vajadzībām. Par Paurupes linu austuvi ir zināms, ka tā strādāja līdz pat 18. gs. nogalei. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja arī dzintara virpotavas. Senās dzintara apstrādes tradīcijas vairākās paaudzēs piekopa Zvīnaiņu dzimta Rucavas pagasta Papes ciemā.

Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās laikā 1795. gadā Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai. Šajā laikā ap lielo Rucavas muižu atradās arī Kāķišķu, Meirišķu, Papes un Nidas muižas.

Pirmā pasaules kara laikā Vācijas okupācijas iestādes izbūvēja Liepājas-Rucavas (Paurupes) šaursliežu dzelzceļu (600 mm), lai nodrošinātu Bārtas un Rucavas mežu kokmateriālu ērtu pārvešanu uz Vāciju. Pēc tā pārbūves 1930. gadu sākumā (700 mm) un ritošā sastāva modernizēšanas tam bija liela nozīme pasažieru un kravas pārvadāšanā.

Latvijas valsts neatkarības periodā Rucava tika uzskatīta par vienu no pārtikušākajiem reģioniem Baltijā. Pape ar vairāk nekā 100 mājām bija lielākais zvejniekciems Kurzemes jūrmalā aiz Pāvilostas. Rucavas saimniecisko un sabiedrisko darbību tolaik sekmēja patērētāju kooperatīvs "Pašpalīdzība" (dibināts 1920. gadā) un vēl 16 biedrību un organizāciju darbība.

Otrā pasaules kara gados novads tika stipri izpostīts Kurzemes cietokšņa kauju laikā. Daudzi novada iedzīvotāji smagi cieta arī pēckara represijās, daļa pārcēlās uz dzīvi pilsētās. Rucavas pagasts ieguva pierobežas teritorijas statusu, līdz ar to iznīkstot vienam no galvenajiem vietējo iedzīvotāju nodarbošanās veidiem – zvejniecībai, ierastajai lauksaimnieciskai darbībai. Pēc Otrā pasaules kara likvidēja Liepājas-Rucavas dzelzceļu. Iedzīvotāju pārvietošana tālāk no militārajiem objektiem, brīvas sazināšanās un saiknes ar pārējo latviešu sabiedrību ierobežojumi (t.sk. iebraukšana teritorijā) veicināja pašreizējo Rucavas pagasta teritorijas reto apdzīvotību, t.sk. piekrastes ciematu situāciju.

Avots: http://www.rucava.lv/lv/vesture-un-simbolika/ [skat. 24.10.2023.]

2023-10-24
1878050Dzērbenes stacija"Dzelzceļa stacija "Dzērbene"", Dzērbene, Dzērbenes pagasts, Cēsu novads, LV-4118Stacija

Dzērbene ir bijusī pasažieru stacija dzelzceļa līnijā Ieriķi-Abrene. Līdz ar dzelzceļa izbūvi ierīkotā Zerbenes (kopš 1919. gada Dzērbenes) stacija bija viena no nozīmīgākajām starpstacijām šajā līnijā Dzērbenes ciema tiešā tuvuma dēļ. 1928. gadā pēc arhitektes L. Grinbergas projekta šeit uzbūvēja divstāvu stacijas ēku, ko Otrā pasaules kara laikā nopostīja. 1999. gadā stacija līdz ar pārējām Ieriķu-Gulbenes posma stacijām slēgta. 2009. gadā sliedes demontētas.

2023-10-24
1755194Ugāles stacija"Stacija Ugāle", Ugāle, Ugāles pagasts, Ventspils novads, LV-3615Stacija2023-10-24
1073372RucavaRucava, Rucavas pagasts, Dienvidkurzemes novadsCiems

Lielciems, bijušais amatnieku un tirgotāju brīvciems. Rucava ir sens Kursas novads. Arheoloģiskie izrakumi Rucavā liecina, ka tā ir bijusi kuršu apdzīvota vieta jau 1. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. Agrā dzelzs laikmeta (2.–4. gs.) Mazkatužu kapulauka izrakumi apstiprina liecības par kuršiem kā jūras braucējiem, karotājiem un amatniekiem.

Par vietvārda Rucava izcelsmi un nozīmi ir izteikti vairāki pieņēmumi. Par tā senāko formu valodnieki uzskata vārdu Rukiava, taču šī vārda skaidrojumam, kā norāda vēsturnieks Muntis Auns, īpaša uzmanība nav pievērsta. Pēc valodnieka Ojāra Buša un Munta Auna domām, vārda nozīme ir saistāma vai nu ar miglu (lietuviešu: rūkas), vai, ticamāk, ar jēdzienu 'aizaugt' (rukt, sarukt).

Dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Duvzares zeme tika sadalīta starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni, ko parakstīja Kurzemes bīskaps Heinrihs no Licelburgas un Vācu ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards. Šajā un 1253. gada 20. jūlija dokumentā vietas apzīmējums Rutzowe ir identisks gan vācu, gan latīņu valodā rakstītajos tekstos. Saskaņā ar 1253. gada līgumu, Pape un Rucava tika atstātas Livonijas ordeņa pakļautībā. Gandrīz visā pastāvēšanas laikā Livonijas ordenis ļoti rūpējās par Livonijas-Prūsijas tirdzniecības un kara ceļa nostiprināšanu un drošību. Šis ceļš no Rīgas cauri Tukumam, Kandavai veda uz Kuldīgu, tad caur Aizputi, Durbi, Grobiņu un Rucavu, tālāk uz Klaipēdu un Prūsiju. Šim ceļam bija būtiska nozīme Rucavas novada ekonomiskajās norisēs un tas sekmēja amatnieku un tirgotāju brīvciema – Paurupes (tagadējais Rucavas centrs) izveidošanos.

Livonijas kara laikā toreizējo Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. 17. gs. sākumā Gotharda Ketlera jaunākais dēls Vilhelms Ketlers, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to Kurzemes hercogistei. Gandrīz pusgadsimtu Rucavas novads atradās Prūsijas hercogu pārvaldīšanā un aizsardzībā. Vēsturiskās liecības liecina par daudzpusīgiem sakariem ar Prūsijas hercogistes pilsētām, vācu tautības amatnieku un tirgotāju ierašanos Paurupes brīvciemā un vācu draudzes nodibināšanos.

Pēc Kurzemes atkalapvienošanās Grobiņas apgabalu pārveidoja par apriņķi un sadalīja iecirkņos. Katra apriņķa teritorijā zināma daļa bija t.s. domēnes – hercoga rīcībā esošais nekustamais īpašums, no kura apsaimniekošanas un citiem ienākumiem hercogs sedza valsts un galma izdevumus. Par šādu hercoga kroņa muižu kļuva arī Rucava, kas 17. gs. sākumā jau bija ievērojama apdzīvota vieta pēc tā laika mērogiem, fiksēta 1607. gadā Amsterdamā izdotajā ģeogrāfisko karšu atlanta kartē "Livonia, sive Liefland". Hercoga Jēkaba valdīšanas gados Rucava un tās apkārtne ir piedzīvojusi savu pirmo lielāko uzplaukumu. Paurupes brīvciema attīstībā ir atzīmēta mežniecība un krogi, tirgotāji un amatnieki, Papes mazosta.

Rucavas nozīmīgumu pastiprināja hercogistes pasta ceļš jeb Jelgavas-Klaipēdas lielceļš, kas, sasniedzot Skrundu, tālāk virzījās caur Priekuli, Bārtu, Rucavu, Sventāju un Palangu. Rucavas novadu šķērsoja arī ceļš uz Liepāju gar jūru, no Sventājas caur Papi un tālāk uz Bernātiem. Hercoga Jēkaba laikā Rucavā, Paurupes ciemu ieskaitot, darbojās vadmalas austuve un veltuve, linu austuve, salpetra vārītava, krāsotava, dzintara virpotava, dažos avotos ir norādes, ka šeit darbojusies arī zvanu lietuve un šauteņu darbnīca. Rucavas vadmalas austuve darbojās apmēram no 1661. gada līdz 18. gadsimtam.

Rucavas salpetra vārītavai, tāpat kā citām, bija svarīga loma stikla un šaujamā pulvera ražošanā. Bez tam salpetris bija dārga eksportprece un deva labus ienākumus hercoga kasei. Krāsotavās ne tikai krāsoja audumus, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulverveida, gan eļļas krāsas veidā. Veltuves darbības laiks apmēram sakrīt ar austuves darbības periodu. Tās produkciju – tūbu izmantoja segu, zābaku, sedlu, cepuru ražošanā, kā arī citām vajadzībām. Par Paurupes linu austuvi ir zināms, ka tā strādāja līdz pat 18. gs. nogalei. Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja arī dzintara virpotavas. Senās dzintara apstrādes tradīcijas vairākās paaudzēs piekopa Zvīnaiņu dzimta Rucavas pagasta Papes ciemā.

Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās laikā 1795. gadā Kurzemes hercogiste tika pievienota Krievijas impērijai. Šajā laikā ap lielo Rucavas muižu atradās arī Kāķišķu, Meirišķu, Papes un Nidas muižas.

Pirmā pasaules kara laikā Vācijas okupācijas iestādes izbūvēja Liepājas-Rucavas (Paurupes) šaursliežu dzelzceļu (600 mm), lai nodrošinātu Bārtas un Rucavas mežu kokmateriālu ērtu pārvešanu uz Vāciju. Pēc tā pārbūves 1930. gadu sākumā (700 mm) un ritošā sastāva modernizēšanas tam bija liela nozīme pasažieru un kravas pārvadāšanā.

Latvijas valsts neatkarības periodā Rucava tika uzskatīta par vienu no pārtikušākajiem reģioniem Baltijā. Pape ar vairāk nekā 100 mājām bija lielākais zvejniekciems Kurzemes jūrmalā aiz Pāvilostas. Rucavas saimniecisko un sabiedrisko darbību tolaik sekmēja patērētāju kooperatīvs "Pašpalīdzība" (dibināts 1920. gadā) un vēl 16 biedrību un organizāciju darbība.

Otrā pasaules kara gados novads tika stipri izpostīts Kurzemes cietokšņa kauju laikā. Daudzi novada iedzīvotāji smagi cieta arī pēckara represijās, daļa pārcēlās uz dzīvi pilsētās. Rucavas pagasts ieguva pierobežas teritorijas statusu, līdz ar to iznīkstot vienam no galvenajiem vietējo iedzīvotāju nodarbošanās veidiem – zvejniecībai, ierastajai lauksaimnieciskai darbībai. Pēc Otrā pasaules kara likvidēja Liepājas-Rucavas dzelzceļu. Iedzīvotāju pārvietošana tālāk no militārajiem objektiem, brīvas sazināšanās un saiknes ar pārējo latviešu sabiedrību ierobežojumi (t.sk. iebraukšana teritorijā) veicināja pašreizējo Rucavas pagasta teritorijas reto apdzīvotību, t.sk. piekrastes ciematu situāciju.

Avots: http://www.rucava.lv/lv/vesture-un-simbolika/ [skat. 24.10.2023.]

2023-10-24
1892997Rēzeknes viduslaiku pilsKrasta iela 33, Rēzekne, LV-4601Pils

Uz pakalna Rēzeknes upes krastā no 9. līdz 13. gadsimtam atradās nocietināta seno latgaļu pils. 1285. gadā uz šī pakalna Livonijas ordenis sāka celt divstāvu mūra pili ar torņiem triju stāvu augstumā. Līdz 16. gadsimtam pilī atradās Livonijas ordeņa Rēzeknes novada fogta rezidence. Pili nopostīja zviedri 17. gadsimta vidū, pēc tam kā cietoksni to vairs neatjaunoja. Līdz mūsdienām senajā pilskalnā saglabājušies vairs tikai pils nocietinājuma fragmenti.

Avots: https://www.zudusilatvija.lv/objects/object/6727/ [skat. 24.10.2023.]

2023-10-24
1071426CinciCinci, Lejasciema pagasts, Gulbenes novadsCiems

mazciems

2023-10-24
1640748Daugavgrīvas iela, RīgaDaugavgrīvas iela, RīgaIela

Ielas garums gandrīz 6 km, tā atrodas Āgenskalna, Dzirciema, Iļģuciema un Spilves apkaimēs, tās pamatā ir vecais ceļš uz Daugavgrīvas cietoksni un Rīgas priekšostu, Ziemas ostu. Pēc Pārdaugavas pievienošanas Rīgas pilsētai bijušais ceļš ieguva ielas vārdu, līdz 1905. gadam - Dinamindes iela (vāc. Dünamünde 'Daugavas grīva`).

2023-12-04
Tiek rādīti ieraksti 61-80 no 28,012.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.