Nikodems Rancāns

Nikodems Rancāns

Brīdis, Bryute, Kristops Brems, Rēzeknīts, Ragaņu (Rogoniu) dāds, Spuņde

Pīters Miglinīks - Mother's brother
Francis Kemps - Cousin

Nikodems Rancāns (1870–1933) – katoļu garīdznieks, sabiedriskais darbinieks un literāts. Viens no ievērojamākajiem Latgales Atmodas darbiniekiem 20. gadsimta sākumā Pēterpilī un Latgalē. 1906. gadā izdevis vienu no pirmajiem latgaliešu laikrakstiem "Sākla". Rēzeknes Tirdzniecības skolas, Greiškānu zemkopības skolas un vēl vairāku skolu dibinātājs, Rēzeknes Valsts skolotāju institūta pirmais direktors. Vairāk nekā 20 laicīga un garīga satura grāmatu, mācību līdzekļu un tulkojumu autors. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1926).

Dzimis Zaļmuižas (tagad – Nautrēnu) pagasta Ivanovas foļvarkas jeb pusmuižas rentnieku Vincenta un Annas Rancānu ģimenē kā otrais dēls. Sešu gadu vecumā zaudējis tēvu, palicis mātes gādībā. Nikodema Rancāna māte Anna (mirusi 1924. gadā Preiļos) – dzejnieka Pītera Miglinīka māsa.
Sākotnēji māte Anna pārgājusi dzīvot uz Soloviču ciemu pie vīra radiem, bet ģimene te nav tikusi pieņemta. Tad Anna Rancāne pārgājusi uz Miglinieku sādžu pie saviem radiem un brāļa Andrīva Miglinīka. Pāris gadus Nikodems Rancāns audzis Miglinīku ģimenē, līdz māte atradusi piensaimniecības vadītājas vietu Zvirgzdenē pie muižnieka Prušinska. Te mācījies pie mājskolotājiem kopā ar Prušinska bērniem, kuriem bijis par paraugu un palīgu.
Brālis Izidors Rancāns – pašvaldību darbinieks.
Brālēns – Francis Kemps (Nikodema mātes māsas dēls).

Pārvaldījis latviešu, krievu, vācu, poļu, lietuviešu, franču, angļu, latīņu, itāļu, sengrieķu un senebreju valodu.

Pēc vietējās pagastskolas beigšanas (1883) mācījies Ludzas apriņķa skolā, beidzis Pleskavas reālskolu (1889). 1890. gadā brīvprātīgi iestājies karadienestā. Mācījies karaskolā Pēterburgā, no turienes tika aizsūtīts uz Franciju papildināt zināšanas, taču šajā virzienā izglītību nav turpinājis. Beidzis Pēterburgas Katoļu garīgo semināru (1896). Neklātienē beidzis Pēterburgas Katoļu garīgo akadēmiju, ieguvis teoloģijas kandidāta grādu (1903). Strādājis par priesteri Pēterburgā, Krāslavā, Rīgā, Preiļos, Rēzeknē. Veicis rosīgu sabiedrisko un pedagoģisko darbību. 1906. gadā Pēterburgā izdevis un rediģējis laikrakstu "Sākla".

---

Pedagoģiskā darbība

1907: nodibinājis Rēzeknes draudzes skolu – pirmo skolu Latgalē, kurā mācību valoda bija latgaliešu valoda;
1908: nodibinājis Rēzeknes Tirdzniecības skolu (Rēzeknes Tērdzeibas škola);
1912: nodibinājis Greiškānu Zemkopības skolu (Pirmā pasaules kara laikā šeit atradusies arī Jelgavas Zemkopības skola);
1916: ar Nikodema Rancāna līdzdalību nodibināta Rēzeknes Burtliču skola;
1919: nodibinājis pamatskolu Kurmenē (turpinājusi darboties neatkarīgās Latvijas laikā);
1921: nodibinājis Aglonas vīriešu ģimnāziju, tās direktors;
1928: nodibinājis Jaunaglonas sieviešu ģimnāziju, tās direktors;
1928: viens no Latgales Tautas universitātes Rēzeknē dibinātājiem, tās pirmās padomes loceklis;
1929–1933: Rēzeknes skolotāju institūta pirmais direktors

---

Sabiedriskā darbība

Liela nozīme bijusi viņa 1909. gadā nodibinātajai Latgales Zemkopības biedrībai (Latgolas Zemkūpeibas bīdreiba) un tās daudzajiem latviešu valodā rīkotajiem kursiem. 1910. gadā biedrība sarīkojusi lauksaimniecības izstādi, kurā eksponēti arī etnogrāfiski un arheoloģiski materiāli. 1911. gadā braucis uz Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulci, kur nolasījis referātu par izglītības stāvokli Latgalē un lūdzis atbalstu Rēzeknes Tirdzniecības skolai.

1917: veicis lielu organizatorisku darbu, lai sasauktu un sarīkotu Latgales aprīļa kongresu, sagādājot kongresa vajadzībām telpas kinoteātrī "Diana", kā arī apmešanās vietas Rēzeknes Tirdzniecības skolā, draudzes kooperatīvā un Rēzeknes Baznīcas skolā.
Nikodema Rancāna ietekmē daudzi delegāti nosliekušies atbalstīt ideju par Latgales administratīvu atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar Kurzemi un Vidzemi.

---

Grāmatas un publicējumi

Sarakstījis, lokalizējis vai tulkojis ap četrdesmit dažāda rakstura grāmatu, no kurām izdota apmēram puse.

Nozaru literatūra
Sarakstījis un izdevis darbus par lauksaimniecību, biškopību, kooperāciju:
1910: "Augliu dōrzs", "Sakniu dōrzs"
1911: "Bišu kūpšona", "Pļovas un viņu pōrlobōšana"
1913: A. Skrodera darba pārlikums latgaliski "Lūpu kūpšona"
1914: "Kooperācija", "Teirumu apstrōdōšona"
Grāmatas sarakstītas dzīvā tautas valodā, to ievadi ir kultūrvēsturiskas skices, kur labi raksturots stāvoklis Latgalē attiecīgajā nozarē.

Reliģiskā literatūra
Sarakstījis arī reliģiska satura grāmatas:
1915: "Sv. Rožancs un jō atlaidas"
1922: "Liturgika"
1923: "Ticibas pamati"
1928: "Sv. Škapleri un jus atlaidas"

Skolu literatūra un zinātniski apcerējumi
1921–1924: "Latvijas vēsture" (1, 2)
1923: "Lementars deļ mozim bārnim"
1929: "Aglyunas gimnazijas septiņu godu darbibas pōrskots"
Vērtīgs ir zinātniska rakstura apcerējums "Goreigū ordeņu pīminekli Latgolā", kas 1928. gadā daļēji publicēts žurnālā "Draugs".
Alkoholisma problēmām veltīts darbs "Dzeršona latwīšu nalaime" (1910).

Daiļliteratūra
Rakstījis un izdevis arī literārus darbus:
1924: atjautīgā tautas valodā sarakstīts didaktisku pastāstu krājums "Ceļōjums pa Latgolu" (1, ar pseidonīmu Kristops Brems)
1929: Fausta leģendas latgalisks variants "Kungs Tvardovskys"

Vairāki savā laikā ļoti populāri pastāsti un feļetoni publicēti periodikā.
Ap 1909–1910: "Miķeļs Ols–Buca" ("Dryva", 1909, 25.VI) u.c. "Miķeļa" ciklā darbi: "Mikeļs bezdarbnīks", kā arī pastāsti ar citiem sižetiem – "Madale īt pi veira", "Vēstule nu eļnes", "Raganiu boba" (Drywa, 1909, 8.VII), "Cīnejamo cioce" (Drywa, 1910, 5.I) u.c.
Šo darbu autorība nosakāma pēc stila u.c. pazīmēm. Visi Rancāna publicējumi vēl nav atšifrēti.

Cittautu autoru darbu tulkojumi
1906: "Kas nutyka Liurdā" – par Lurdas brīnumdarītāju Dievmāti
1907: "Genovefa" – K. Šmita apstrādātās viduslaiku teikas tulkojums bijis ļoti populārs daudzu gadu garumā.

---

Piemiņa, recepcija

2015. gadā iedibināta Nikodema Rancāna balva izcilākajiem Latgales pedagogiem. Konkursa mērķis ir celt skolotāja profesijas prestižu, pievērst plašākas sabiedrības uzmanību latgaliskajām vērtībām.