Vecmāmiņas bēres.
Neesmu aprakstījis citus svarīgus notikumus, šo trīs darba gadu laikā. Mana vecmāmiņa no mātes puses bija klusa, mīļa būtne. Kad biju maziņš, neatceros, ka viņa būtu mani rājusi vai kādu bargu skatu rādījusi. Ar mīļu smaidu noglaudīja manu galviņu. Laikam, mēs viens otru sapratām no acu skata. Man patika glaudīt vecmāmiņas sastrādātās rokas. Žēl, ka savas mazrunības dēļ netiku pavaicājis par vecmāmiņas dzīvi un vecotēvu. Vienmēr domāju, ka laika diezgan. Man bija tāda sajūta, ka vecmāmiņa dzīvos mūžīgi.
Kad strādāju, vienmēr iznāca iet garām vecmāmiņas logam, pirmā stāvā. Nākot mājās no darba, tas pārvērtās par tradīciju, vienmēr pakāpos pie loga un sasveicinājos, pavaicādams par labsajūtu.
Viņa ņēma manu kreiso roku un skatījās, vai brūces sadzijušas, vaicāja, vai dikti sāpot – līdz kāzām sadzīšot, vai neesot grūti darbā? Vecmāmiņas līdzcietība man palīdzēja. lt kā bez vaicājuma viņa saprata manas grūtības darbā: "Gan iemanīsies, būs vieglāki." Tā, kādu vakaru, man no darba nākot, vecmāmiņas logs bija aizvērts. Caur logu redzu, vecmāmiņa atrodas gultā un pie viņas sēž ģimenes ārsts Skadiņš. Izrādās vēderā sākušās stipras sāpes. Kaut cik ar zālēm tiek remdinātas vecmāmiņas ciešanas. Pēc pāris dienām ārsts izsaka bažas par omammas veselību. Sāpes kļūst lielākas. Viņa čukst man: "Lūdzi Dieviņu, lai viņš ātrāk ņem mani pie sevis!" Tad griežas pie mammas un onkuļa, bet arī viņiem tikai asaras rit pa vaigiem. Ārsts mēģina remdēt viņas ciešanas ar morfiju. Un tā, nākamajā dienā Dieviņš uzklausa lūgšanas un pieņem vecmāmiņu pie sevis.
Tas bija 1935. gads. Seši balti zirgi aizvizināja vecmāmiņu Zuzannu Kurau uz Lielajiem kapiem pie vectēva. Bēru ceremonija bija, kā "grāfienei". No bēru mājas Lielgabalu ielā līdz kapu kopiņai Lielajos kapos ceļš bija noklāts ar egļu skujam. Jaunā Ģertrūdes baznīca zvanīja pusstundu. Pavadītāji – sēru drēbēs ar cilindriem galvās. Mēs, visi ģimenes locekli, no sirds pavadījām savu sirmo omīti. Es vēl tagad esmu laimīgs, ka varu aiziet pie vecmāmiņas uz Lielajiem kapiem un parunāties ar viņu. Bet cik ilgi? Varbūt vandālisms iznīcinās arī viņas kapa vietu. Žēl, nebūšu es, izzudīs arī mūsu ciltskoks. Bērni un mazbērni, tas ir jūsu rokās!